Par krieviem Latvijā

2022. gada 24. februārī Krievija uzbruka Ukrainai, tādējādi turpinot ilgstošo karu, kas tika sākts 2014. gadā un pašlaik norisinās aktīvā kara fāze. Tā rezultātā aktualizējās jautājums ne tikai par Krieviju kā valsti, bet arī par tās pilsoņiem. Samērā plašas diskusijas bija par to, vai ļaut Krievijas pilsoņiem pamest Krievijas valsti, laižot tos Eiropas Savienības valstīs, pēc tam, kad sākās piespiedu mobilizācija, vai vispār ļaut bēgošiem no tās cilvēkiem patvērties. Latvijā šis jautājums vienmēr bija īpaši smags, jo pēc Padomju Savienības sabrukuma, Latvijas teritorijā palika daudz cilvēku, kuri šeit bija iebraukuši okupācijas laikā un dzīvoja Latvijā pirmajā vai otrajā paaudzē un turpina dzīvot. Līdz ar to šeit aprakstīšu savas domas par vēstures nezināšanu, nepamatotu vispārināšanu un loģikas kļūdām, lai demostrētu, ka katrs cilvēks ir indivīds un katram ir jāatbild tikai un vienīgi par saviem nodarījumiem.

Sāksim ar to, ka Latvija kā valsts radās samērā sarežģītā un ļoti pretrunīgā laikā. Bija daudz faktoru, kas varēja vēsturi novirzīt pavisam citā gultnē. 20. gadsimta pirmā puse Latvijai bija ekstencionāls periods, kad tika noteikta valsts attīstības virzība uz gadu simtiem. Tāpat notika daudzas epizodes vēsturē, ko liela daļa ir pabīdījusi malā vai arī nevēlas par to zināt. Pirms mest akmeni citiem, apvainojot tos, ka viņi atbalsta pašreizējo Krievijas režīmu un tāpēc visus krievus vajag diskriminēt un pret tiem nav jāizturas humāni, jāatceras, kā vispār radās tāds režīms Krievijā, kuru vada lielākoties bijušie Valsts drošības komitejas pārstāvji. Putina režīms ir Padomju Savienības atjaunošanas mēģinājums, pie tam pati Padomju Savienība lielā mērā ir tāda pateicoties tajā skaitā latviešiem. Citāts no grāmatas par latviešu sarkanajiem strelniekiem.

“Lielinieku triumfā noteicošais bija latviešu strēlnieki, un nemaz nav nejaušība, ka (Jukums) Vācietis tika iesaukts augstajā Sarkanās armijas virspavēlnieka amatā”. (N. A. Nefjodovs, Latviešu sarkanie strelnieki, Žurnāls “Вече” 1982.) [1]

Pie tam latviešu sarkanie strelnieki bija sarkanās armijas sastāvā un pakļāvās tieši bruņoto spēku virspavēlniekam, kurš tolaik bija Vladimirs Ļeņins (Uļjanovs). [2] Ja palasa literāros darbus vai zinātnisko literatūru, tad sarkanās armijas noziegumi bija neaprakstāmi nežēlīgi un tagadējais karš Ukrainā salīdzinājumā ir “viegla pastaiga”, kas nebūt nemazina Krievijas armijas kara noziegumu smagumu. Paskatāmies tālāk, kas notika, piemēram, 1919. gadā, kad 5. atsevišķo latviešu strēlnieku pulku nosūtīja no Serpuhovas uz Tulu Dienvidu frontes rīcībā cīņai pret ģenerāļa Konstantīna Mamontova vadīto Donas kazaku armiju. Pēc būtības latviešu sarakanie strelnieki cīnījās pret Ukrainas kazakiem un iedzīvotājiem. Vēlāk latviešu sarkanie strēlnieki piedalījās cīņā pret Nestora Mahno partizānu armiju Ukrainā. Pēc šis epizodes, latviešu sarkanie strelnieki piedalījās Krimas ieņemšanā 1920. gadā faktiski cīnoties, tajā skaitā pret ukraiņiem, kuri karoja pretējā pusē un kuri neatbalstīja komunistus. Vairums strēlnieku, kuri 1921. gadā atgriezās no Padomju Krievijas, sekmīgi iekļāvās miera laika dzīvē, ieņemot arī amatus Latvijas civilajās un militārajās struktūrās. Daļa Padomju Savienībā palikušo latviešu sarkano strēlnieku komandieru veidoja veiksmīgas militārās karjeras, tajā skaitā organizācijas priekštečos, no kuras nāk Putins. [3] Rezultātā tagadējā Latvijas valsts, kura tika dibināta 1918. gadā un bija tiesiska, demokrātiska valsts, nevis tiesāja par noziegumiem latviešu sarkanos strelniekus, bet integrāja tos armijā un valsts pārvaldē, tādējādi pasakot, ka visi noziegumi, tajā skaitā Ukrainas teritorijā, kuri tika veikti no viņu puses bija pareizi. Tādējādi redzam, ka latviešiem, tas ir mums, īsti mest pirmajiem akmeni kādam citas valsts pilsonim par to, ka viņa valsts veic karu, nebūtu īsti pareiz, kaut vai no morāles viedokļa. Pie tam, palasot par tā laika notikumiem, arī brīvības cīnītāji no Latvijas valsts puses nebija bez grēka, bet tas jau ir cits stāsts. Tāpēc vienmēr jābūt principam, ka katrs cilvēks ir vainīgs tikai un vienīgi par noziegumiem, kurus tas veic, bet tas nav vainīgs par savu rasi, tautību, pilsonisko vai reliģisko piederību utt.

Tādējādi moralizēt par to, ka kāds Krievijas pilsonis ir atbildīgs par to, ka Krievija Putina režīma izskatā uzbrūk Ukrainai, tikai uz tā pamata, ka viņš ir Krievijas pilsonis, ir nepareizi ne tikai no tiesiskā viedokļa, bet arī no morāles viedokļa. Papildus tam, jāatceras, ka Krievijā pašreizējais režīms ir radies ne bez latviešu palīdzības 20. gadsimta pirmajā pusē un Latvijai vajadzētu darīt visu iespējamo, lai šis režīms pēc iespējas ātrāk beigtos un Krievija kļūtu par demokrātisku valsti.

Iepriekš aprakstītais bija ar mērķi parādīt cik neviennozīmīga ir vēsture, kad to sāc pētīt un ka tur nav meklējama taisnība vai tiesību vai rīcības motivācijas avots. Tieši otrādi, vēsture ir zinātne un pret to jāattiecas tieši tādā viedā. Vēl jo vairāk, nav pareizi, kad vēsturi sāk ekstrapolēt uz tagad dzīvojošiem cilvēkiem, kaut arī viņi paši nav vainīgi par to, ko ir darījuši viņu vai citu cilvēku senči.

Kas Latvijā notiek pašreiz? Mums ir daļa iebraukušu Krievijas iedzīvotāju, kuri dzīvo Latvijā, slēpjoties no mobilizācijas un kara. Lielākā daļa pie mums ir Krievijas pilsoņu, kuri faktiski ir Latvijas iedzīvotāji, bet kuriem automātiski nepiešķīra 1992. gadā pilsonību un kurus mākslīgi padarīja par politiski neaktīviem cilvēkiem, nepielaižot tos pat pie pašvaldību vēlēšanām. Politiķu retorika nebija vērsta uz situācijas atrisināšanu. Tieši otrādi, notika loģikās kļūdas izmantošana cīņa par varu. Vienkāršojot, kas notika 90os gados. Starp latviešiem bija velme revanšēties par okupāciju un masveida represījām. Tā vietā, lai vainotu Padomju Savienību, tās vadību un latviešu sarkanos strelniekus, kuri cīnījas Padomju varas pusē, sāka atspēlēties un revanšēties uz parastiem iedzīvotājiem, krieviem, kuriem nekāda sakara par Padomju Savienības varu nebija, savukārt bijušie Komunistiskās partijas biedri turpināja sēdēt Latvijas Augstākajā Padomē un pēc tam Saeimā un daži joprojām tur vēl sēž. Shēma tika izspēlēta elementāra – latvieši savējie, krievi svešie, balsojiet par konkrēto politiķi latvieti, kurš bļauj skaļāk un kurš pēc tam nokļuva pie varas. Savukārt, lai nebūtu politiskās konkurences, tad krieviem pilsonību nepiešķīra, tas bija politisks lēmums. Vēlāk radās situācijas, kad Latvijā vairāki simti tūkstoši cilvēki bija nepilsoņi un kurus vienkārši izslēdza no sabiedriskās dzīves. Mākslīgi tika radītas divas paralēlas sabiedrības, pie tam krievu daļu paņēma savā paspārnē Krievijas mediji un sāka ar propagandu skalot smadzenes. Savukārt Latvijas valsts vara neko ar to nedarīja, bet tikai padarīja stingrāku regulējumu saistībā ar latviešu valodas lietošanu medijos, bet neveidoja adekvātu alternatīvu Krievijas medijiem. Nākamais solis no Krievijas puses bija vēl interesantāks, tā sāka atvieglotā režīmā piedāvāt paņemt Krievijas pilsonību Latvijas iedzīvotājiem ar nepilsoņa statusu un liela daļa to cilvēku arī izmantoja šo iespēju, jo vēlējās būt politiski piederīgiem Krievijai, kaut arī paralēli vēlējās turpināt dzīvot Latvijā. Latvijas atkal neko nedarīja. Tāds bija Latvijas valsts sistemātiskas politikas rezultāts, sākumā neiekļaujot krievus politiskajā procesā un tos izslēdzot no sabiedriskās dzīves un informatīvās telpas, pēc tam ļaujot Krievijai izmantot situāciju un radīt uz tukšas vietas desmitiem tūkstošiem Krievijas pilsoņus. Labu laiku atpakaļ bija doma piešķirt nepilsoņiem tiesības vēlēt pašvaldībās, kas tika noraidīta un, kas, manā ieskatā, bija smaga kļūda, jo pretēji tam, Krievija kopā ar propagandas ietekmi piedāvāja nepilsoņiem kļūt par Krievijas pilsoņiem un balsot par Putinu un Vienoto Krieviju, tādējādi piedāvāja viltus politisko procesu un šādu piedāvājumu daudz “nopirka”, uz ko Latvija atkal nekādīgi nereaģēja.

Pašlaik notiek tas, ka sēž tie paši idioti (vismaz idejiskā līmenī) pie varas, kas sabojāja situāciju un izveidoja to tādu, kāda tā ir, un spriež, ka vajadzētu tos Krievijas pilsoņus kaut kā aizvākt projām no valsts. Kā to izdarīt? Varētu sarīkot obligātas valodas pārbaudes cilvēkiem, kuri vēlas Latvijā palikt. Labākais, ka no vienas puses mums ir uzņēmēji, kuri bļauj, ka Latvijā samazinās strādājošo un patērētāju skaits, no otras puses valsts gatava sekmēt vēl 25 tūkstošu cilvēku izbraukšanu, tādējādi samazinot budžetu, darba spēka un patēriņa tirgu, kas stimulēs arī Latvijas pilsoņu aizbraukšanu tikai pretējā no Krievijas virzienā. Pamatojums ir tāds – valsts drošība. 30 gadus šie cilvēki dzīvoja Latvijā bez valodas sertifikāta un neapdraudēja Latviju, bet te pēkšņi, ja viņi līdz 1. septembrim nezināms latviešu valodu, Latvija kā valsts beigs pastāvēt. Pie tam to aptuveni ar tādu ideju saka, tikai citiem vārdiem, Inita Ziemele, kura arī lekcijās, ērti redz vienīgi vajadzīgos vēstures notikumus.

Latvijai kā sabiedrībai beidzot ir jāsaprot, ka mēs esam neatkarīga uin patstāvīga valsts un tās vērtība ir cilvēks un cilvēka labklājība, cilvēktiesības un tiesiskums visiem Latvijā dzīvojošajiem. Tāpat ir jāsaprot, ka valsts politiku mēra gadu desmitiem garos procesos un ciklos, nevis 4 gadu vēlēšanu periodā. Tikai būvējot valsti uz tādiem principiem var uzbūvēt stabilu un veiksmīgu valsti, savukārt revanšisma un dzīvniecisko instinktu realizēšana uz kādas no cilvēku grupām vienmēr beidzās ar smagu traģēdīju, par ko vēsturē mums ir neskaitāmi, piemēri, arī attiecībā uz to valsti, par ko cīnījas latviešu sarkanie strelnieki un kura pašlaik uzbrūk Ukrainai.

[1] saite: https://rusidea.org/32004?ysclid=le00sjzwdi455989091
[2] saite: https://enciklopedija.lv/skirklis/36374-latvie%C5%A1u-sarkanie-str%C4%93lnieki
[3] saite: https://enciklopedija.lv/skirklis/36374-latvie%C5%A1u-sarkanie-str%C4%93lnieki

TV Doždj likstas Latvijā

Kopš Krievijas aktīvās karadarbības atsākšanas Ukrainā šogad, uz Latviju ir pārbraukuši daudzi Krievijā dzīvojoši cilvēki, tajā skaitā Latvijas labākā aktrise, kura iepriekš kvēli atbalstīja Putinu personīgi, un iepriekš pro Krieviskā režisora draudzene. Tāpat atgriezās daudzi latviešu mākslinieki un dziedātāji. Starp aizbraukušajiem no Krievijas bija arī TV Doždj (Телеканал Дождь/TV Rain) kanāls un tā dibinātāja un darbinieki. Pēc būtības viņi visi meklēja patvērumu no kara un vēlējās turpināt savu darbību no Latvijas teritorijas, jo Krievijā palielinājās represijas un darbība tur vairs nebija iespējama. Jau no paša sākuma, sekojot līdz cilvēku neapmierinātībai, daudzi politiķi uzbruka šim kanālam gan vārdiski, gan ar iesniegumiem dažādās valsts institūcijās. Nesen TV Doždj kanālā bija pārraidīts raidījums, kurā tika pausta pozitīva attieksme pret Krievijas karavīriem, kas nebija visai korekti un noteikti būtu labojama lieta. Tālāk sākās dažādu politiķu un sabiedrībā pazīstamu cilvēku histērija. Artis Pabriks, kuru vēlētāji izmeta ārā no politikas, pauda nostāju, ka TV Doždj būtu jāaizver un cilvēki, kuri tur strādā, jāsūta atpakaļ uz Krieviju. Interesanti, vai pēc viņa domām trimdas latviešus arī vajadzēja sūtīt atpaļ uz PSRS, lai tie protestētu pret Staļinu? Tāpat vēlējās izpildīties daži Saeimas deputāti ar līdzīgu aicinājumu. Interesanti, ka visā savā politiskajā karjerā Artis Pabriks un pārējie nebija neko iebilduši par Latvijas pilsonības piešķiršanu Pjotram Avenam, kurš ir Krievijas oligarhs un, kurš bija viens no tagadējā Putina režīma autoriem 90o gadu beigās un 00o sākumā. Tāpat nekādu iebildumu nevienam no šiem politiķiem nebija par to, ka līdz 2017. gadam Latvijas bankās noguldītā Krievu oligarhu un citu aizdomīgu cilvēku līdzekļi divas reizes pārsniedza Latvijas budžetu. Viss bija kārtībā, bet ar TV Doždj ir citādāk, tiem nav ne miljardu, ne lielas politiskās un spēka struktūru aizmugures Krievijā. Ņemot vērā, ka vispārējas histērijas laikā rodas daudz visādu saukļu un lozungu, kas ir vērsti uz cilvēku emociju radīšanu, bet ir tāli no veselā saprāta, šajā rakstā paudīšu savu viedokli par situāciju ar TV Doždj.

Kas ir TV Doždj? Īsumā, tas ir TV kanāls, ar kuru secīgi cīnījās Putina režīms. Kanāls darbojās samērā veiksmīgi un pauda pēc iespēja objektīvu informāciju pret Putina režīmu, kaut arī kādu laiku atpakaļ to izņēma no Krievijas kabeļtelevīzijas kanāliem un šī gada sākumā faktiski piespieda izbraukt ārā, nosakot tiesiskajos aktos, ka par “nepatiesu” ziņu paušanu saistībā ar karu, Krievijā var tikt piemērota kriminālatbildība ar brīvības atņemšanas sodu virs desmit gadiem. Pie tam Krievijā, kā mums jau ir tapis zināms, ieslodzījuma vietā notiek sistemātiskas cilvēku piekaušanas un spīdzināšanas. Nomirt Krievijas cietumā ir vieglāk nekā nodzīvot tur 10 gadus.

Kāpēc Krievijā cīninjās pret TV Doždj un citiem medijiem, kuri nepauda Putina režīmam labvēlīgu informāciju? Tāpēc, ka Krievijā ir totāla propaganda, ar kuras palīdzību tiek būvēta alternatīva pasaule, kura patiesībā neeksistē un to var izdarīt tikai tad, kad ir likvidēts jebkurš alternatīvas informācijas avots. Pašā sākumā Putins nākot pie varas likvidēja NTV kā neatkarīgu televīzijas kanālu, pārņēma 1TV un RTR, kā arī citus kanālus. Reālais neatkarīgās preses un televīzijas segments Krievijā pēdējos gados bija niecīgs un neaptvēra lielu cilvēku skaitu, jo vara darīja visu, lai tas nenotiktu. Tomēr TV Doždj un citu mediju auditorija sastāvēja no vairākiem miljoniem, ar kuriem pietika, lai organizētu un informētu par ļoti apjomīgiem protestiem Krievijā visus iepriekšējos gadus, tajā skaitā saistībā ar Navaļnija darbību. Sākoties karam, Krievijas vara saprata, ka ar laiku pieaugs protesti pret karu un neatkarīgu mediju esamība tos tikai palielinās, tāpēc tos izspieda ārā no valsts, jo Putina režīmam tas ir izdevīgi un pašlaik tas ir režīma izdzīvošanas jautājums, jo karam kļūstot aizvien nepopulārākam, cilvēki sāk meklēt alternatīvus informācijas avotus, tajā skaitā TV Doždj.

Kāpēc Latvijai ir izdevīga TV Doždj esamība Latvijas teritorijā? Atbilde ir samērā vienkārša, bet ne tik acīm redzama. Sāksim ar to, ka Putina režīms Latvijas iedzīvotājiem atņem naudu, kas izpaužas kā potenciālās peļņas negūšana. Iedomāsimies uz brīdi, ka Krievija ir atvērta demokrātiska valsts ar mūsdienīgu, efektīvu valsts pārvaldi un ir attīstīta uz sadarbību un tirgus ekonomikas izaugsmi, tādā gadījumā, ņemot vērā Krievijas apmērus, Latvijas eksports un imports uz Krieviju būtu ap 20% – 30% apmērā, kas būtu papildus jau esošajai tirdzniecībai, tādējādi budžetā ieplūstu vairāk naudas un mūsu visu dzīve būtu daudz labāka. Līdz ar to mēs visi esam ekonomiski ieinteresēti, lai Krievijā nomainās Putina režīms un pati valsts transformējas par mūsdienīgu demokrātiju. Uz argumentu, ka tas nav iespējams, atbilde ir īsa, Latvija 30 gadus atpakaļ bija sociāla republika PSRS sastāvā, kas bija faktiska valsts okupācija, tomēr mums izdevās 30 gadu laikā uzbūvēt demokrātisku valsti, kas visiem tās iedzīvotājiem dod ekonomisko pienesumu. Tas nozīmē, ka no pilnīgi totalitāras valsts var uzbūvēt brīvu un normālu valsti. Papildus iepriekšējiem argumentiem, pie mums ir daudz iedzīvotāju, tajā skaitā Latvijas pilsoņu, kuri simpatizē Krievijā esošajam Putina režīmam, jo ilgu laiku bija un joprojām ir pakļauti Krievijas propagandai. Tieši tādi kanāli kā TV Doždj ir alternatīva Krievijas propagandai un papildus tam, mums par to no valsts budžeta nav jātērē neviens eirocents, atšķirībā no LSM pārraidēm. Mēs visi esam ieinteresēti, lai Latvijas teritorijā nebūtu krieviski runājošu iedzīvotāju, kuri ir pakļauti Krievijas propagandai, līdz ar to mēs esam ieinteresēti, lai TV Doždj turpinātu savu darbību.

Kāpēc Latvijā ir negatīva attieksme pret TV Doždj? No vienas puses pie mums ir garīgi slimi cilvēki, kuriem vārds “krievs” un “krievu” trigerē histēriju un neadekvātu emociju izvirdumu ar negatīvu nokrāsu. Tādiem cilvēkiem būtu jāvēršas pie psihiatra palīdzības. Pārējie neiedziļinās tēmā un vienkārši ir negatīvi noskaņoti pret TV Doždj, jo tas ir krievu veidots uzņēmums, bet Krievija pašlaik vērš agresiju pret Ukrainu. Ar šiem cilvēkiem ir iespējams runāt un vest adekvātu dialogu, uzklausot viņu pozīciju un paužot savējo. Vēl ir politiķi, kuri refleksē uz sabiedrībā esošajām noskaņām un cenšas celt savu popularitāti, kaut vai rīkojoties pēc būtības pretēji valsts interesēm. Vēl viena plejāde ar negatīvi noskaņotiem ir atklāti muļķi, kuri netiek ievēlēti Saeimā. Starp visiem negatīvi noskaņotiem cilvēkiem, daļa ir Krievijas aģenti. Nav noslēpums, ka Krievija visus pēdējos 20 gadus finansēja dažādas struktūras, kukuļoja ierēdņus un politiķus, lai iegūtu lojalitāti un labvēlību pret Putina režīmu. Tāpat darbojās FSB un GRU izlūkošanas un ietekmēšanas tīkli, par to iespējams atrast daudz informācijas. Pie tam Putina režīma aģenti nav tikai tie, kas skaļi bļauj pro Putininiska režīma lozungus, bet arī tie, kuri ir vislielākie Latvijas “patrioti”, bet vienmēr rīkojas tādā veidā, kā izdevīgi tieši Putina režīmam un tā propagandai. Kur bija “nacionāli noskaņotās” politiskās partijas vai VDD, kad Pjotram Avenam piešķīra Latvijas pilsonību vai kad tika pieņemti lēmumu, kas faktiski kopš 2014. gada tikai palielināja Latvijas atkarību no Krievijas gāzes?

Nobeigumā uzrakstīšu, ka mans viedoklis ir tāds, viss, kas ir slikti Putina režīmam un, kas var sekmēt normālas Krievijas izveidošanu ilgākā laika posmā, Latvijai ir izdevīgi gan politiski, gan ekonomiski, tādējādi tas ir jāatbalsta. Jā TV Doždj raidījumā tika pausta nepieņemam nostāja, ar to vajag strādāt un koriģēt medija rīcību, lai tā nepārkāptu tiesību aktus, tomēr Latvijas valsts institūciju rīcībai ir jābūt uz sadarbību vērstai un mērķētai uz šī medija saglabāšanu, adekvāti un toleranti interpretējot tiesību normas, necenšoties ar represijām darboties Putina režīma interesēs, aizverot viņa režīmu kritizējošo mediju, tādējādi arī paildzinot karu Ukrainā, jo kamēr Putins ir pie varas, karš turpināsies.

Priekšvēlēšanu kampaņas (Obligātais militārais dienests)

19 politiskās partijas ir iesniegušas savus sarakstus, lai startētu Saeimas vēlēšanās, kas norisināsies šī gada oktobrī. Pie tik lielas politiskās konkurences, katra no partijām cenšas izdarīt kādu būtisku un spilgtu lietu, lai parādītu vēlētājiem, ka tieši šī partija ir pareizā izvēle. Karš Ukrainā atviegloja politisko dzīvi daudzām partijām, jo ļāva novirzīt vēlētāju fokusu no ekonomiskajām problēmām ar Covid19 uz emocionālo pasauli, kas saucas “patriotisms”. Ja Nacionālā apvienība brutāli cīnās ar sievietēm, par ko rakstīju iepriekš, tad Attīstībai/Par izmanto savu pārraudzības sfēru, valsts aizsardzību, ko realizē Artis Pabriks esot Aizsardzības ministra amatā. Acīmredzami, ka partijas galvenais priekšvēlēšanu rīks būs Obligātā militārā dienesta ieviešana Latvijā. Personīgi es neatbalstu Obligāto militāro dienestu un uzskatu, ka šis institūts nav nepieciešams Latvijā un pašlaik to izmanto tikai un vienīgi politiskajās interesēs. Šeit izklāstīšu savu viedokli un argumentus.

01.01.2007. zaudēja spēku Obligātā militārā dienesta likums, ar to faktiski Latvijā tika ieviesta profesionālā armija. Vēršu uzmanību, ka par Obligātā militārā dienesta atjaunošanu netika nopietni runāts ne laikā, kad norisinājās Krievijas karš ar Gruziju 2008. gadā, ne 2014. gadā, kad Krievija faktiski iebruka Ukrainā, ne tad, kad Krievija sāka karu Sīrijā un veica neskaitāmus kara noziegumus.

Obligātā militārā dienesta likums zaudēja spēju pamatojoties uz likumu “Par Obligātā militārā dienesta likuma atzīšanu par spēku zaudējušu”, kas tika pieņemts 02.11.2006. Interesanti, ka tajā pašā laikā, kad tika pieņemts iepriekšminētais likums, Artis Pabriks bija Latvijas Ārlietu ministrs un neizteica iebildumus par Obligātā militārā dienesta atcelšanu. Vēl vairāk Artis Pabriks bija vienā partijā ar Ati Slakteri, kurš toreiz bija Aizsardzības ministrs, un kopā tie pārstāvēja Tautas partiju.

Arī 2017. gadā Latvijas Avīzes rakstā “Desmit gadi bez obligātā dienesta” [1] visi aptaujātie bija negatīvi noskaņoti pret Obligāto militāro dienestu, tur ir gan argumenti par to, ka Obligātais militārais dienests ir dārgs, gan par to, ka gada laikā nav iespējams apmācīt cilvēkus kara tehnikas lietošanai, kas kļūst aizvien sarežģītāka, gan tiek pausta doma, ka 18 gadīgie puiši būtu vienkārši “lielgabala” gaļa reālā konfliktā.

Par to, ka Obligātais militārais dienests ir samērā bezjēdzīgs, mums parāda tagadējais karš starp Krieviju un Ukrainu. Vēl pirms kara darbības sākuma Krievijas armijā karavīrus, kuriem bija Obligātais militārais dienests, bieži pierunāja parakstīt līgumu par ilglaicīgu dienestu, lai tādējādi aizpildītu tukšās amata vietas. Līgums sāka darboties laikā, kad karavīram bija Obligātā militārā dienesta termiņš. Papildus tam, neilgi pirms kara sākšanas Donbasā lielu daļu vīriešu brutāli ķēra uz ielas un piespieda uzsākt militāro dienestu un šāda prakse turpinās joprojām. [2] Tāpat Krievijā pirms kara uzsākšanas tika ieviesta sistēma BARS, ar mērķi apmācīt atvaļinātos karavīrus un formēt no tiem jaunas vienības, bet kas tika organizēt ļoti neefektīvi. [3] Tam visam rezultāts bija pilnīga Krievijas armijas sagrāve, jo ar militāri tehnisko pārsvaru 1:20 (līdzīgi skaitļi bija izskanējuši vairākās vietās) Krievijas armija nespēja izpildīt nevienu no militārajiem uzdevumiem. Kā redzam, tad Obligātais militārais dienests nav devis nekādi pozitīvu pienesumu, bet tieši pretēji kalpoja vienīgi par “lielgabala gaļas” avotu, ko parāda daudzie Krievijas armijas zaudējumi un nespēja efektīvi izmantot tās rīcībā esošo tehniku.

Paskatāmies no otras karojošās puses, Ukrainas skata punkta. Tajā arī visu laiku bija Obligātais militārais dienests un skaitliskā ziņā pašlaik Ukrainā karo reizes vairāk karavīru, nekā Krievijas pusē. Tomēr Ukraina arī ciešs milzīgus zaudējumus un lielākā problēma, kāpēc Ukraina nespēj uzvarēt ir nevis cilvēku trūkums, bet modernas tehniskas trūkums. [4] Pie tam, Ukrainā ir problēmas ar karavīru apmācīšanu, kā rezultātā tos sūta uz citām valstīm, tajā skaitā Latviju un Lielbritāniju. [5] Mūsdienās neviens nekaro ar cilvēku skaitu, bet gan ar tehnoloģijām. Paskatāmies kaut vai slaveno HIMARS nodošanu Ukrainas armijai, pirms tam karavīri ilgu laiku tika apmācīti to lietot un tad aptuveni 20 iekārtu nodošana apmācītiem Ukrainas karavīriem ļāva pilnībā izmainīt kara gaitu. Vēl vairāk, Ukrainas armijai nav ne tuvu tik moderni ieroči kādi ir Lielbritānijai un Amerikas Savienotājām Valstīm, kur 50 lidmašīnas F-35 teorētiski izbeigtu karu ar Krieviju nedēļas laikā ar pilnīgu Krievijas armijas sagrāvi. Papildus tam, kāpēc Ukrainas armijas karavīrus masveidā sūta uz apmācībām uz Lielbritāniju, jo tur ir profesionāli instruktori un galvenais mācību tehnika, pie tam treniņiem jābūt regulāriem un komplicētiem, jo tehnoloģijas nepārtraukti attīstās, bet iemaņas zūd ātri.

Kā redzams no iepriekš rakstītā, nevis Obligātais militārais dienests, bet gan tehnika un augsta karavīru kvalifikācija ir izšķiroša kara laikā, pie tam modernai armijai karavīrus jāapmāca nepārtraukti. Paskatāmies pasaules praksi, Francijā, Lielbritānijā, Beļģijā, Nīderlandē, Bulgārijā, Rumānijā, Slovākijā, Amerikas Savienotās Valstīs, Kanādā, Japānā, Portugālē, Spānijā, Īrijā, Čehijā, Serbija, Albānija, Ziemeļmaķedonija, Itālija un daudzās citās attīstītajās valstīs nav Obligātais militārais dienests. Savukārt Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Kazahstānā, Gruzijā, Turcijā, Grieķijā, Irānā, Alžīrijā, Tunisijā, Marokā un daudzās citās ne tik attīstītajās valstīs ir Obligātais militārais dienests. Izņemot Turciju un Grieķi, tendence ir tāda, ka Obligātais militārais dienests ir valstīs, kur armijas ir tehnoloģiski primitīvākas un balstās uz lielu cilvēku skaitu armijā.

Kas nepieciešams Latvijai, lai veiksmīgi aizsargātos? Uz šo jautājumu ir jāatbild, ja jau kritizēju Obligāto militāro dienestu.

Pirmkārt jāsāk ar soda ieviešanu pret publiskiem izteikumiem pret Latvijā dzīvojošajiem iedzīvotājiem, pamatojoties uz to izcelsmi. Kā parādīja Ukrainas un Krievijas karš, tad tieši Ukrainas iedzīvotāju piederības sajūta Ukrainai bija viena no galvenajām panākumu atslēgām. Politiķiem vai citiem cilvēkiem jāpiemēro atbildību, ja kāds mēģina teikt, ka slikti ir krievi vai slikti ir latvieši vai jebkura cita Latvijā dzīvojoša tauta, jo šo var ļoti veiksmīgi izmantot pretinieks un jau pašlaik tas tiek izmantots, piemēram, Krievijas propogandā.

Otrkārt, mums jānodrošina straujāka valsts ekonomikas izaugsme un būtiski jāsamazina korupcija, jo armija un militārā tehnika maksā lielu naudu. Taivānas piemērs parāda, ka ļoti bagāta valsts var atļauties spēcīgu armiju un var veikmsīgi atturēt no uzbrukuma Ķīnu, kas ir simtiem reižu lielāka.

Treškārt, nepieciešams palielināt rezerves karavīru skaitu. Kādā veidā to darīt, šeit domas dalās. Piemēram blogā Vara bungas ir viedoklis, ka nepieciešams Obligātais militārais dienests, lai kompensētu karavīru trūkumu un šis ir tiešām pamatots viedoklis, iesaku visiem ar to iepazīties. [6] Tomēr manā ieskatā, pie strauji krītoša iedzīvotāju skaita Latvijā un atvērtās pasaules, Obligātais militārais dienests pārvērtīsies par nodevu trūcīgajiem, jo turīgā iedzīvotāju daļa sāks studijas vai vienkārši aizbrauks projām vai izmantos kādu citu no likumā iestrādātiem veidiem, kā izvairīties no dienesta. Labākais veids manā ieskatā būtu ārzemju leģiona izveidošana ar iespēju iegūt Latvijas pilsonību pēc noteikta nodienētā laika. Labs piemērs ir Franču ārzemju leģions vai Gurkhas brigāde Lielbritānijā. Tas ļautu kompensēt trūkstošo cilvēku skaitu ar ļoti motivētiem un tiešām dienēt gribošiem cilvēkiem un parakstīt ar viņiem ilglaicīgus līgumus. Papildus tam, mums nevajadzētu no ekonomikas izņemt Latvijas pilsoņus, kuri ar saviem nomaksātajiem nodokļiem finansētu Latvijas armiju.

Nobeigumā gribu uzrakstīt, ka mums sabiedrībā nav aktīvas un veselīgas diskusijas par Obligāto militāro dienestu. Pašlaik viss notiek labākajās PSRS tradīcijās, “partija pateica” un visi politiķi no vadošām partijām un ierēdņi metas aizstāvēt jauno ideju, kaut arī vēl pavisam nesen tika izteiktas pamatotas šaubas par Obligātā militārā dienesta lietderību. Ceru, ka lēmums tiks pieņemts demokrātiskā ceļā un tiks izvēlēts efektīvākais risinājums, nevis dārgākais un ierēdniecības skaita palielinošākais, kas bojās un graus daudzu cilvēku dzīves, jo to kurš negrib karot, karot efektīvi nepiespiedīsi.

Avots:
1. https://www.la.lv/desmit-gadi-bez-obligata-dienesta
2. https://meduza.io/feature/2022/07/06/zhizn-zdes-katitsya-v-hrenovuyu-storonu
3. https://meduza.io/news/2022/06/27/minoborony-velikobritanii-rossiya-otpravlyaet-v-donbass-rezervistov-privlechennyh-k-sluzhbe-v-ramkah-novogo-proekta-bars
4. https://www.bbc.com/news/world-europe-62118953
5. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/lielbritanija-sak-apmacit-ukrainas-karavirus.a464759/
6. https://varabungas.camp/2022/04/09/ko-vajag-to-vajag/

Priekšvēlēšanu kampaņas sākušās (Imants Parādnieks)

Nesen Twitter biju ierakstījis, ka vēlēšanas tuvojas un ir jāatgriežas pie rakstīšanas, jo ir tika daudz interesantu notikumu ko apspriest. Kaut arī vēl nav beidzies partiju sarakstu iesniegšanas termiņš Centrālajā vēlēšanu komisijā, tomēr pirmsvēlēšanu kampaņas jau labu laiku atpakaļ ir sākušās. Skaļākā no tām bija Ekonomikas ministra nomaiņa un diskusijas sākšana par obligātā militārā dienesta ieviešanu. Par to visu kaut kad vēlāk, bet pašlaik gribu uzrakstīt par vienu no pretīgākajām priekšvēlēšanu kampaņām, kas par tādu netiek saukta, bet visi taču visu saprot.

Visi zina, ka divas partijas katros priekšvēlēšanu posmos izmanto vienu un to pašu triku vairākus gadu desmitus, no vienas puses balsojiet par mums, jo krievi nāk, no otras puses balsojiet par mums, jo nacisti nāk. Nav grūti uzminēt, ka rakstu par Nacionālo apvienību un Saskaņu. Jautājums, kurā abas partijas bija viens prāts līdz 2017. gadam, ka Latvijai jābūt Krievijas oligarhu naudas mazgājamai mašīnai, vieni esot valdībā katrā Saeimas sasaukumā izlikās nemanām šo problēmu, bet otrie bija noslēguši līgumu ar Krievijas varas partiju. Abām partijām gāja labi līdz 2018. gadam, kad vēlētāji sāka uzdod jautājumus un secināja, ka viss ir ļoti slikti. Šī atziņa smagi skāra vienu Nacionālās apvienības personāžu, kas manā ieskatā, ir labākais paraugs tam, kā slikti izglītots un samērā liekulīgs cilvēks, izmantojot klaji aizskarošus saukļus un ļoti radikālas ultra nacionālistiskas idejas, nokļuva pie varas, kaut arī atbilstoši viņa kvalifikācijai, bija jāstrādā melnstrādnieka darbs kā savu spēju augstākā punkta izpausme, tas ir Imants Parādnieks

Uzsākot politisko karjeru un cenšoties iekļūt Saeimā 2006. gadā, viņam rokās bija tikai Rīgas 72. arodskolas un Rīgas 4. medicīnas skolas izglītība un radikāli nacionālistiski saukļi kabatā. Visa darbība noritēja uz robežas starp nacionālismu un nacismu. Skaidra lieta, ka tas bija vienīgais līdzeklis, kas ļāva viņu izcelt uz citu politiķu fona, jo nekādu padziļinātu ekonomisko vai sociālo zināšanu viņam nebija, tikai naids pret Latvijā dzīvojošiem krieviem, aizmirstot par to, ka tajā laikā miljardiem euro plūda caur Latvijas komercbankām no Krievija uz citām Eiropas valstīm, vai arī to, ka Latvijas enerģētiskā atkarība no Krievijas bija kritiski liela un nebija mazinājusies arī tajā laikā, kad šis kungs bija iekļuvis Saeimā un viņa partija bija valdībā.

Pirmo reizi Imants

Parādnieks iekļuva Saeimā 2010. gadā. Tie, kuri atceras viņa priekšvēlēšanu uzstāšanās, labi zina, ka tās sastāvēja no triviālām runām pret krieviem, vērstas uz tiem cilvēkiem, kuri dzīvoja Latvijā, nevis tiem, kuri nodarīja reālu kaitējumu Latvijas valstij no Krievijas teritorijas. Savukārt tēmas, kas neskāra nacionālistiskos jautājumus, piemēram, ekonomika, vides politika, tieslietas un sociālā nevienlīdzība, palika neskartas vai uz jautājumiem tika atbildēts ar ļoti vispārīgām frāzēm, visdrīzāk arī tāpēc, ka tās neskāra podniecības un mūrniecības tēmas. Tā arī tika aizvadīta šī kunga politiskā dzīve līdz brīdim, kad 2018. gadā viņš neiekļuva Saeimā, iegūstot otro vietu pēc saņemtajiem svītrojumiem savā partijā. Pat Nacionālās apvienības vēlētajiem, kuri ir toleranti pret jebkādiem cilvēka trūkumiem un nepilnībām, ja tikai viņš bļauj kaut ko pret Latvijā dzīvojošajiem krieviem, ieraudzīja un pateica to caur vēlēšanām, ka šim kungam nav vieta Saeimā, ka šim kungam daudz labāk savus talantus būtu realizēt pie podnieka krāsns.

Zems izglītības līmenis un slikts zināšanu līmenis tēmās, kas nav saistītas ar naida kurināšanu pret Latvijā dzīvojošajiem krieviem izpaudās arī savu finansu pārvaldības jomā. Imants Parādnieks, kurš bija Saeimas deputāts ar samērā labiem ienākumiem, pamanījās uzņemties parādsaistības 700 000 euro apmērā. Kurš iedeva viņam tādu naudu, uz kādiem noteikumiem un garantijām, paliek noslēpums, bet vienu varu apgalvot noteikti, ja kāds no lasītājiem aizies pie kreditora un palūgs, lai viņam iedotu 700 000 euro aizdevumu, viņam visdrīzāk atteiks un pasmiesies par šādu lūgumu, bet šim kungam visi ceļi vaļā.

Par Imantu Parādnieku kā personu, kas ir manipulatīva un ciniska, labi pastāstīja viņa bijušais deputāta palīgs Matīss Gricmanis izrādē “Būt nacionālistam”, kas tika uzvesta Dirty Deal teātrī. Ja kādreiz tā izrāde vēl tiks rādīta, visiem iesaku aiziet uz to, jo tajā ļoti labi tiek parādīts visa Nacionālās apvienības būtība, cinisms un liekulība.

Tagad saliekam visu vienā kopainā. Mums ir cilvēks, kurš iekļuva Saeimā tikai un vienīgi pateicoties ļoti radikāliem izteikumiem pret Latvijā dzīvojošajiem krieviem, par kuru samērā negatīvi izsakās viņa bijušais padotais, cilvēks, kuram bija milzīgi parādi un kurš savā dzīvē faktiski var pelnīt tik lielu naudu atrodoties pie varas. Paralēli tam mums ir karš starp Krieviju un Ukrainu, kurā visi ceram uz Ukrainas uzvaru – Слава Україні! Uz šī fona un tādu saturu informatīvajā telpā varu iedomāties, kā Imants Parādnieks sēž ar saviem PR konsultantiem un domā, kā to visu izmantot, lai šoreiz iekļūtu Saeimā, lai šoreiz viņa paša vēlētāji neizmestu viņu ārā no politiskās dzīves. Protams, ka risinājums ir skaidrs, priekš kam izdomāt kaut ko jaunu, piemēram, piedāvājumu reformām medicīnas jomā, kur mums ir ļoti slikti rādītāji Eiropas Savienības līmenī, izglītības jomā, kur mums ir slikti eksāmenu rādītāji un zems skolnieku zināšanu līmenis, ekonomikā, kur mēs atpaliekam no pārējām Baltijas valstīm, vieglām ir atsākt skaļi bļaut par to, ka krievi nāk un latviešu valoda tūlīt izzudīs, bet ne tāpēc, ka viņa demogrāfijas iniciatīvas bija murgainas un populistiskas un latviešu valodas lietotāju skaits samazinās iedzīvotāju negatīva pieaugum dēļ (mirst vairāk nekā piedzimts), bet tāpēc, ka kāda pārdevēja Centrālajā tirgū runā krievu valodā un nezina latviešu valodu (avots: https://www.delfi.lv/news/national/criminal/incidents-par-valodu-tirgu-pardevejai-anule-uzturesanas-atlauju-vina-pamet-latviju.d?id=54589988).

Kāpēc Imants Parādnieks man ir īpaši pretīgs kā cilvēks? Saviem politiskajiem mērķiem, par ko esmu pārliecināts, viņš bija gatavs sabojāt kaut kādas nelaimīgas sievietes dzīvi. Gados esošā sieviete dzīvoja Latvijā, atbraucot no Krievija, kur ir ekonomiskais sabrukums, kur ir totalitārs režīms, kur ir policijas patvaļa, sākot kriminālprocesus pret citādi domājošiem vai risinot ekonomisko strīdu jautājumus, kur medicīnas sistēma ir ļoti sliktā stāvoklī un cilvēka dzīves kvalitāte ir neizturama. Tā vietā, lai palīdzētu šai sievietei, noskaidrotu, kāpēc viņa ir atbraukusi uz Latviju, kāpēc viņa nav iemācījusies valodu un piedāvātu bezmaksas latviešu valodas kursus, no Imanta Parādnieka puses bija tikai naids agresija un vardarbība. Viņš, politiskais padomnieks, vīrietis 54 gadu vecumā, spēcīgs ar labu veselību, labu atalgojumu metās virsū sievietei, kura ne aiz labas dzīves aizgāja strādāt tirgū, kur ir auksti un daudzas stundas jāpavada kājās. Sievieti, kura nevis aizgāja prasīt naudu no Latvijas valsts kā bēgle, bet aizgāja strādāt, lai pati sevi nodrošinātu. Starp citu, kur ir palikušas visas feministes, kaut kā publiskā telpā klusums, kad tiek vērsts klajš uzbrukums pret “nepareizo” sievieti un kurai nākas bēgt no valsts, lai paslēptos no iepriekšminētā kunga kaujas spara.

Beigās Imants Parādnieks piesaistīja visus iespējamos administratīvos resursu un pat policiju, par kuras darbību Iekšējam drošības dienestam vajadzētu sākt pārbaudi, jo tā krimināllieta maigi sakot ir aizdomīga, ņemot vērā, ka pat par acīmredzamu noziedzīgu nodarījumu policija ļoti nelabprāt uzsāk kriminālprocesu, piemēram, zādzību, laupīšanu, izvarošanu, bet šeit pēc pirmā sauciena viss tika organizēts. Kā ir ar valsts resursu lietderīgu izmantošanu? Pēc visu resursu piesaistes šis kungs guva slavas pilnu un pārliecinošu uzvaru par sievieti, kura strādā par pārdevēju tirgū un nopelna grašus savai iztikai.

Iesildoties cīņā ar pirmo sievieti, Imants Parādnieks nedomāja apstāties, rodas iespaids, ja tu esi sieviete un runā krievu valodā, baidies, Imants Parādnieks atnāks pēc tevis kopā ar policiju. Viņš kā Latvijas betmens neļaus sievietēm mierīgi dzīvot, ja tās runā krievu valodā. Nākamais viņa varoņdarbs bija cīņa ar citu sievieti Imantā. Kaut kādu neskaidru apstākļu rezultātā bija izraisījies konflikts starp divām dievietēm, viena no tām biju otru kaut kā nepieklājīgi nosaukusi (avots: https://www.delfi.lv/news/national/criminal/draudeja-un-saukaja-par-nacisti-agresiva-sieviete-imanta-uzbruk-kaiminienei.d?id=54590448). Šāda veida strīdus var bieži redzēt sabiedriskajā transportā vai uz ielas, kad cilvēki, reizēm skaļi un agresīvi, risina domstarpības. Parasti tas beidzas pilnīgi ne ar ko. Reizēm, atbraucot policijai, tiek uzlikts administratīvais sods, kriminālprocess tiek uzsākts ļoti reti tāpēc, ka priekš policijas tādas lietas ir samērā liela noņemšanās ar samērā necilu rezultātu priekš viņu statistikas. Bet ne šoreiz, jo Imantam Parādniekam drīz ir vēlēšanas un cīņā ar sievietēm viņam veicas jo īpaši labi, tāpēc viņš varonīgi sāka šo jautājumu risināt, citējot, “Pēc pamudinājuma notikušo publicēt sociālajos medijos, ar Kristīni sazinājās politiķis Imants Parādnieks (NA), kurš, kā stāsta Kristīne, esot runājis ar policijas priekšnieku Armandu Ruku.”. Izskatās, ka Imantam Parādniekam policijas priekšnieks nav divreiz jāprasa. Žēl, ka šāda privilēģija ir tikai Imantam Parādniekam, nevis ar politiku nesaistītam cilvēkam, kuram bieži atsaka uzsākt kriminālprocesu par tiešām nopietnām lietām.

Par to, cik bieži policija atsaka uzsākt kriminālprocesu, uzrakstiet Google un jums būs tik daudz piemēru, ka izlasot to, jums kļūs bail staigāt pa ielām. Piemērs no Latvijas valsts uzturēta portāla, kur iedzīvotājs jautā pēc palīdzības (avots: https://lvportals.lv/e-konsultacijas/16934-kriminalprocesa-obligatuma-princips-2019).

Nobeigumā, uzskatu, ka politiskām partijām ir jābūvē sava priekšvēlēšanu kampaņa ar pozitīvu vēstījumu par aktuālo problēmu reālo risināšanu, nevis jāizmanto ļoti melni paņēmieni un administratīvo resursu, iznīcinot citu cilvēku dzīves. Politikai jābūt ideju cīņai, nevis cīņai pret vājāko, politikai ir jārisina un jāsamazina jebkāda veida spriedzi sabiedrībā, nevis to jāšķeļ un jākonfrontē. Latvija kā valsts ir ļoti spēcīga, tajā dzīvo ļoti daudz dažādu cilvēku grupu, kas iedalās pēc daždažādākiem kritērijiem un apzināti apdraudēt sabiedrisko mieru savu politisko interešu dēļ ir nepareizi. Šādi rīcībai jābūt nosodāmai un bieži arī sodāmai atbilstoši tiesiskajam regulējumam. Ceru, ka vēlētāji izdarīs secinājumus un konkrēti šim kungam politiskā karjera pēc šīm vēlēšanām būs beigusies uz mūžu un viņš varēs atgriezties pie podnieka krāsns.

Vai Krievija uzbruks Ukrainai?

Jā, tik vienkāršs ir jautājums, vai Krievijas un Baltkrievijas spēki uzbruks Ukrainai. Pie tam palasot ziņas un paklausoties cilvēkus par viņu izjūtām te pat Latvijā, šķiet ka visiem ir kaut kāda priekškara noskaņa. Vakar Volodimirs Zelenskis teica brīnišķīgu runu Minhenes drošības konferences ietvaros un izklausījās apņēmības pilns cīnīties ar gaidāmajām problēmām. Viss ir gatavs karam, ir konfrontējošas puses, ir daudz ieroču un ambīciju, un rodas sajūta, ka tiešām, tūlīt notiks bruņots konflikts. Tomēr mans viedoklis, ka nekas nebūs un šajā rakstā īsi izklāstīšu savas pārdomas.

Konflikts ar Ukrainu Krievijai ir vajadzīgs, jo valdošās partijas un prezidenta reitingi ilgu laiku krīt ekonomisko problēmu dēļ. Korupcija un neefektīva valsts pārvalde nerada augsni ekonomikas izaugsmei. Cilvēki netic, ka rīt būs labāk nekā šodien un cenšas izdzīvot, nevis būvēt ilgtermiņa plānus un biznesu. Rezultātā lielākai daļai Krievijas iedzīvotāju ir skaidrs, ka ar esošo varu nekādi uzlabojumi nav gaidāmi, jo iepriekšējo 20 gadu laikā bija iespēja, lai veiktu nepieciešamās reformas, bet valstī pastāvošā kārtība tika mainīta pilnīgi pretējā virzienā. Esošais Krievijas prezidents nevar grozīt iepriekšminētos faktus, jo vienīgais risinājums ir viņa nomaiņa, kam prezidents nepiekrīt.

No šī izriet problēma un risinājums. Ja nevari būt labs ekonomikā, tad vari būt labs karā. Radīt problēmu un tad visiem pavēstīt, ka esi vienīgais, kurš spēj turēties pretī ārējam ienaidniekam, glābjot nāciju, ir veca kā pasaule formula varas noturēšanai, ko veiksmīgi piekopa gan Romas imperatori, gan Jauno laiku monarhi.

Ja reiz tiek pieņemts lēmums par konfliktu, tad svarīgi spēt to kontrolēt un nepārsniegt saprātīgas izmaksas gan naudas, gan cilvēku resursu ziņā. Izmaksas kara gadījumā ir astronomiskas. Pirmkārt pats karš maksā milzīgu naudu, jo ir jānodrošina liels cilvēku skaits ar pārtiku, munīciju, provīziju un tehniku. Tāpat apsolītās sankcijas būtiski pasliktinās Krievijas iedzīvotāju ekonomisko stāvokli un tādā situācijā ir iespējami protesti ar nemieriem. Cilvēku resursi ir tik cik ir. Nav noslēpums, ka Krievijā armijas liela daļa sastāv no obligātā militārā dienesta kareivjiem un maz apmaksātā regulārā sastāvā. Līdz ar to nominālais cilvēku skaits neataino tos, kuri reāli var cīnīties līdzvērtīgi pretiniekam, kur otrā pusē būs labi apmācīti un efektīvi kareivji. Neviens diktators neparakstīsies uz to, lai zaudētu ne tik lielu kaujasspējīgu sastāvu, bet to nezaudējot, karu uzvarēt neiespējami.

Rezultātā mēs redzam to, ka viss konflikts tiek koncentrēts Donbasa un Luhanskas teritorijā, savukārt pārējā armija, kas atrodas pa perimetru, rada psiholoģisku spiedienu, bet nekādās provokācijās neiesaistās. Līdzīgu taktiku Krievija piekopa 19. gadsimtā, kad tās armija devās uz Austrijas Ungārijas impēriju cīnīties pret Ungāriju, kas vēlējās iziet no impērijas sastāva. Krievijas armija faktiski nekaroja, bet tās esamības faktors ļāva austriešiem bez problēmas uzvarēt Ungārijas armiju. Vai Krievija šoreiz centīsies mainīt abu teritoriju statusu un tās pievienot Krievijai, šaubos, jo tādā gadījumā Krievija saņems pilnu sankciju paketi, bet rezultātā neiegūs neko, jo Krievijas iedzīvotājiem Luhanska un Donbasa nav vajadzīgas.

Vēl viena lieta, kas jāņem vērā, ir iekšējie protesti. Pašlaik Krievijā protesti nenotiek, jo vara ļoti efektīvi un skarbi tos apspiež. Savukārt kara gadījumā, neskatoties uz to, ka vairāk par pusi iedzīvotāju atbalsta Krievijas pozīciju, jo propaganda darbojas efektīvi, cilvēkus, kuri neatbalsta karu, būs ļoti viegli motivēt sākt protesta akcijas pat neskatoties uz lieliem riskiem priekš pašiem protestētājiem. Ar karu un iekšējiem protestiem vienlaicīgi Krievijas vara netiks galā un esošā prezidenta pārvēlēšana 2024. gadā būs praktiski neiespējama.

Secinājumā redzams, ka karš pašai Krievijai ir neizdevīgs nevienā no gadījumiem, bet ir izdevīgs potenciālais konflikts bez reālas rīcības, lai novērstu cilvēkus no sadzīves problēmām un palielinātu esošās varas reitingu. Tomēr pasākt kaut ko vairāk par labu blefu varētu būt fatāli pašai varai, ko tā noteikti nedarīs. Tāpēc mans pieņēmums un viedoklis, ka kara nebūs. Protams, neviens nevar paredzēt nākotni un viss ir iespējams, bet šeit ir vairāki būtiski apsvēru, kāpēc Ukrainas teritorija paliks neskarta.

Sputnik V kā siers peļu slazdā

Ja mājās ir uzradušies mazi un pelēki grauzēji, veikalā mēs varam nopirkt dažāda veida peļu slazdus, kuru cena var būt no pāris līdz pāris desmitiem euro. Tāpat arī Krievijā izstrādāto vakcīnu Sputnik V ir iespējams iegādātiem aptuveni par 20 euro lielu cenu. Vispārējas pandēmijas laikā, kad Eiropas Savienības ekonomikas slīgst recesijā un vakcinācijas politika nav efektīva, varētu rasties vēlme atsaukties uz Krievijas draudzīgo piedāvājumu pārdot viņu izstrādāto vakcīnu, lai atrisinātu esošās problēmas, ko radīja Covid19. Šeit īsumā uzrakstīšu savas pārdomas, kāpēc to nevajadzētu darīt.

Varam atrast informāciju par to, ka Krievijas iekšienē vakcinācijas pret Covid19 nesokas tik raiti. Uz šī raksta uzrakstīšanas dienu, Latvijā vismaz vienu poti bija saņēmuši 6.3% iedzīvotāju, bet Krievijā tikai 5.0%. Neskatoties uz to, Ungārija un Slovākija jau apstiprināja Sputnik V lietošanu un saņēma vakcīnas no Krievijas un to pašu grasās darīt arī Austrija. Tāpat arī Francija un Vācija izrādīja interesi. [1] Pie tam Vācija varētu būt ļoti ieinteresēta jebkuras vakcīnas iegādē, jo rudenī gaidāmas Bundestāga vēlēšanas, pēc kurām mainīsies Vācijas premjerministrs. Pret Sputnik V lietošanu iebilst Lietuva [2], Latvija un Polija, pasakot, ka Krievija vakcīnu lieto kā maigās varas ieroci, lai gūtu sev politisku un militāru labumu.

Kā praksē varētu izskatīties siers peļu slazdā? Vācijas gadījumā tā ir Nord stream II būvniecības pabeigšana, kas Krievijai ir ļoti svarīga, lai radītu turpmāko spiedienu uz Ukrainu un varētu pēc nepieciešamības eskalēt konfliktu. Ungārijas un Slovākijas gadījumā tas varētu būt veto uzlikšana uz turpmākajām sankcijām pret Krieviju, savukārt caur Austriju varētu tikt lobētas Krievijas intereses tajās Eiropas Savienības aprindās, kurās netiek Ungārija un Slovākija. Papildus tam Ungārija un Slovākija ir NATO dalībvalstis, kas nozīmē, ka tās var kavēt jebkādu NATO iesaistīšanos iespējamā militārā konfliktā ar Ukrainu.

Rezultātā paņemot, it kā tik gardo sieru, kas kārdinoši ir ielikts peļu slazdā, Eiropas Savienība kopumā un noteiktās dalībvalstis atsevišķi var kļūt par noķertajām pelēm, kur pildot neformālas vienošanās vai vienkārši esot tiešā atkarībā no Krievijas, tām būs jāatbalsta Krievija visās tās anti cilvēciskās iecerēs no cilvēku indēšanas līdz militāriem konfliktiem. Tāpēc uzskatu, ka Eiropas Savienībai vajadzētu uzlikt veto uz Sputnik V vakcīnu, tādējādi pasargājot sevi no iekšējiem konfliktiem un turpmāko Krievijas agresiju, kas varētu nenotikt, zinot, ka tai nebūs nekāda veida atbalsts.

Avots:

[1] https://edition.cnn.com/2021/04/03/europe/europe-russia-vaccines-analysis-intl-cmd/index.html

[2] https://www.bloomberg.com/news/articles/2021-02-09/lithuania-won-t-buy-russian-vaccine-it-deems-a-geopolitical-tool

Turcija un NATO pēc S 400 (C 400) pārdošanas

Sen neesmu rakstījis par starptautisko politiku, tāpēc šajā rakstā dalīšos ar savām pārdomām par Turciju kā NATO dalībvalsti, ņemot vērā pēdējos notikumus, kad Krievija pārdeva Turcijai S 400 (C 400) pretgaisa militārās iekārtas. Neiedziļinoties detaļās, tā ir ļoti mūsdienīga un jaudīga iekārta, kas būtiski samazina iespēju, ka kāda valsts veiks gaisa uzlidojumus uz Turcijas teritoriju.

NATO jeb Ziemeļatlantijas Līguma organizācija tika dibināta 1949. gada 24. augustā un jau pēc 3 gadiem 1952. gada 18. februārī tai pievienojās Turcija. Kā redzams, Turcija ir NATO dalībvalsts gandrīz no pirmssākumiem. Pie tam pēc karavīru skaita, Turcija ir otrā lielāka NATO dalībvalsts pēc ASV ar kopējo karavīru skaitu gandrīz 900 000 un ar militāro budžetu 12 miljardi dolāru. Protams, Turcija nav globāls, bet izteikti reģionāls spēlētājs, kurš Tuvajos Austrumos spēlē milzīgu lomu. Ja neskaita Albāniju, tad Turcija ir vienīgā NATO dalībvalsts, kur dominējošā reliģija ir islams, un kur pie varas ir prezidents, kuram ir samērā radikāli uzskati saistībā ar ticības lomu valsts pārvaldē un sabiedriskajā dzīvē.

Kāpēc Turcija tika uzņemta NATO? Kaut arī oficiālajos avotos redzam vienu skaistu pasaku par to, ka Turcija tika uzņemta NATO, jo bija Aukstais karš un Turcijas teritorija bija ērts placdarms uzbrukumam PSRS. Interesants fakts, ka tajā laikā, ja Turcija būtu uzbrukusi PSRS, latvieši karotu pret Turciju. Patiesībā es skatos uz situāciju daudz plašāk. Pirmkārt, Turcija, kā bijusī Osmaņu impērijas mantiniece, varēja būtiski sarežģīt Izraelas izveidošanu, jo Izraelas teritorija vēl pa visam nesen, no 1952. gada perspektīves, atradās Osmaņu impērijas sastāvā un, ja Turcija sāktu karu ar Izraelu, šodien tādas valsts varētu arī nebūt. Pie tam, līdzīgi, kā ar izsapņoto sapni par Turcijas uzņemšanu Eiropas Savienībā,  NATO Turcija tika uzņemta ar mērķi, palielināt ietekmi Tuvajos Austrumos un tādējādi nodrošinot mieru reģionā, lai sāktu jaunu un turpinātu esošo naftas un gāzes ieguvi. Otrkārt, Turcija NATO sastāvā nodrošināja to, ka komunisms nepārņems Tuvos Austrumus, jo tajā laikā ASV bija samērā paranoidāla attieksme pret visu, kas saistīts ar komunismu un tā izplatību.

Turcija vienmēr bija ļoti sarežģīta NATO dalībvalsts. Kaut arī NATO viens no principiem ir neuzņemt jaunas dalībvalstis, kurām ir teritoriāli strīdi un konflikti ar kādu citu valsti, gadījumā ar Turciju un Grieķiju tā nesanāca. Rezultātā 1974. gada vasarā notika militārs konflikts starp divām NATO dalībvalstīm, Grieķiju un Turciju, dēļ Kipras, kas beidzās ar Turcijas uzvaru, savukārt Grieķijā notika režīma un varas maiņa. Arī vēlāk starp Rietumiem un Turciju bija nepārtraukti konflikti. 2001. gadā Francijas parlaments pieņēma likumu par Armēnijas genocīda atzīšanu, tādējādi aizverot Turcijai durvis uz Eiropas Savienību, jo Turcija nav gatava atzīt gencīda faktu. Arī Vācija daudzas reizes ir izteikusi iebildumus par Turcijas dalību Eiropas Savienībā. Līdz ar to Turcija, kā NATO dalībvalsts vienmēr bija mākslīgs veidojums, jo valsts gan no ģeopolitisko interešu, gan no kulturas, gan no reliģijas skatu punkta, neiederējās kopējā NATO dalībvalstu pulkā.

Kā Turcija tiek kontrolēta? No ASV puses tiek izmantots Turcijas konflikts ar kurdiem, kuri faktiski ir ASV sabiedrotie, ko pierāda arī kurdu karošana ASV pusē Irakā un vēlāk pret Islama valsti. Modelis bija vienkārš, ja Turcija uzvedās prognozējami un rāmi, ar kurdiem problēmu nav, ja Turcija sāk darboties pretēji ASV interesēm, rodas problēmas ar kurdiem. Savukārt, 2016. gadā Turcijā bija varas pārņemšanas mēģinājums no armijas puses, kas cieta neveiksmi. Zīmīgi, ka Turcija vaino ASV militārā apvērsuma mēģinājumā. Vēl nedaudz iepriekš, 2015. gadā Turcija bija notriekusi Krievijas lidmašīnu un beigās Turcija ar Krieviju vienojās, ka to izdarīja apvērsuma mēģinājumā vainojamās personas, tādējādi netieši pasakot, ka vainīga ir ASV.

2019. gada vasarā Krievija piegādā Turcijai S 400 (C 400) raķešu iekārtu, savukārt ASV sola piemērot dažāda veida sankcijas pret Turciju. Vai Turcija ir NATO dalībvalsts? Juridiski jā, bet faktiski, drīzāk nē. Pie tam ASV nevar paļauties uz Turciju iespējamā karā ar Irānu, jo Turcijai pēc būtības, nav izdevīgs šis karš, tāpēc, ka tas ļaus izvirzīties priekšplānā Saudu Arābijai, ar ko Turcijai ir sliktas attiecības un abas šīs valstis konkurē savā starpā par ietekmi reģionā. Kamēr Saudu Arābija karo ar Irānu Sīrijā, tikmēr ieguvēja ir Turcija. Līdz ar to Turcijas turpmākā dalība NATO ir zem lielas jautājuma zīmes. Mans viedoklis ir tāds, ka juridiski ASV centīsies noturēt Turciju NATO cik vien ilgi ir iespējams, jo Turcijas izstāšanās var paraut aiz sevis citu valstu stāšanos ārā no NATO, piemēram, Franciju, līdz ar to šim ir ļoti simboliska nozīme. Savukārt realitātē, nevaram izslēgt, ka ASV karos pret Turciju, ar kurdu vai sīriešu grupējumu palīdzību, kā arī iespējamā kara gadījumā ar Irānu, nav līdz galam skaidrs, kura pusē reāli būs Turcija.

Ziemeļu vējš vakara stundā

Tumsa un ārā apbrīnojami gaiši spīd, nu jau, dilstošais mēness. Sēžu pie atverta loga un dzeru tēju, jo ir samērā karsts, kaut arī laukā joprojām ir auksts ziemas vakars. Pēc iepriekšējā raksta un komentāriem, vēlos uzrakstīt kaut ko vienkāršu, brīvu un vieglu, kā mazās sniega pārslas, kas vakar pavadīja aizejošo ciklonu.

Uzrakstīšu godīgi, tēmu par seksu un attiecībām lasa daudz vairāk cilvēku, nekā tēmas par politiku, filosofiju un citām lietām. Patiesībā grūti izskaidrot, kāpēc tieši par šo tēmu ir vislielākā interese, iespējams, tas uztrauc cilvēkus visvairāk, kas nozīmē, ka tur ir vislielākās problēmas. Par to kādreiz vēlāk.

Vēl interesantas lietas notiek politikā, “cīnamies” par neiekļūšanu Moneyval melnajā sarakstā, lai nebūtu vienā saimē ar Irānu, Alžīriju, Nikaragvu un citām valstīm. Visa šī brēka un ņemšanās notiek viena iemesla dēļ, agrām Moneyval vērtēja tikai tiesisko regulējumu, bet nesen izdomāja pavērtēt arī reālos procesus un izrādās, ka Latvijā lielā mērā viss ir kārtībā ar dokumentāciju un tiesisko regulējumu, bet ir ļoti vāji izstrādāti procesi, par ko liecina gan korupcijas skandāli, gan to neesamība pratiski visās publisko iepirkumu jomās. Starp citu esmu pamanījis, ka esam kļuvuši ļoti augstprātīgi, lūk, esam Eiropas Savienībā, civilizētā pasaule, Rietumi, OECD utt. un iekļūšana vienā sarakstā ar Irānu tiek uztverts kā milzīgs apkaunojums.

Patiesībā, ja paskatās uz Irānas IKP, tad tie bija 20 100 USD uz vienu iedzīvotāju 2017. gadā (CIA Factbook), bet Latvijai bija 27 700 USD 2017. gadā (CIA Factbook). Mūsu ekonomiskas attīstība ir daudz tuvāka Irānai, nekā, piemēram, Ziedrijai, kur IKP bija 51 200 USD uz vienu iedzīvotāju 2017. gadā (CIA Factbook). Varbūt patiesībā tā nebūs kļūda, ja nokļūsim Moneyval sarakstā, bet tikai un vienīgi lietas nostāsies savās vietās, jo visu laiku esam bijuši Krievijas un citu bijušo PSRS republiku veļas mašīna?

Tomēr mani pēdējā laikā uztrauc vairāk Platons, jo ilgāku laiku to lasu vakaros un pašlaik Sokrāts dialogā ar Harmidu cenšās noskaidrot vārda “saprātīgums” jēga, kas nemaz tik viegli nebija no filosofiskā skatu punkta. Visiem novēlu daudz lasīt filosofiju, jo tā reāli attīsta prātu un pasaules uztveri.

Sliktā vara un labie mēs

Šodien ļoti gribās pamoralizēt un vislabākā joma, kur to darīt, ir cilvēku atbildība par valstī notiekošajiem procesiem. Šī auglīgā tēma politiķiem vienmēr ir arsenālā, kad viņiem prasa, kurš ir vainīgs, tad atbilde ir, vecāki, uzņēmēji, autobraucēji, skolnieki, studenti, skolotāji, ārsti, krievi, latvieši, pensionāri, bezdarbnieki utt. Ja tēma ir globāla, tad vainīgie ir ASV, Krievija, Igaunija, Lietuva, Eiropas Savienība, pasaules ekonomika, krīze, starptautiskās korporācijas utt. Paņemiet jebkuru interviju ar politiķi vai rakstu par politiku un jūs noteikti atradīsiet vienu no iepriekšminētajiem iemesliem, kāpēc viss ir slikti un Latvija ir ceturtā nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā un ir zaudējusi un turpina zaudēt ap 400 000 iedzīvotāju. Tomēr šoreiz apskatīšos jautājumu no otras puses.

Kaut arī bieži nepiekrītu izteiktajai pozīcijai Vara bungas blogā (saiste: https://varabungas.camp) par dažādiem jautājumiem, vienam es viennozīmīgi piekrītu, ka visa atbildība par valsti un tas drošību ir jāuzņemas pašiem iedzīvotājiem. Ja tajā blogā tiek rakstīts par militāro sfēru, tad es rakstu par politisko, sniedzot savas idejas, ko var darīt.

Kā redzams no raksta ievada, tad politiķi vienmēr šķeļ sabiedrību, norādot uz kādu sociālo grupu, ka tā ir vainīgi kādā no likstām. Piemēram, ja trūkst mediķu, tad noteikti tiks dots mājiens, ka mediķi ir vainīgi, jo nodot valsti un nav gatavi strādāt par maizes tiesu un brauc uz ārzemēm dēļ lielākas algas. Vai, piemēram, par sliktām sekmēm tiek vainoti skolotāji, kaut arī mēs ka sabiedrība maksājam tiem mazāk nekā daudziem lielveikala pārdevējiem un pēc tam brīnamies, ka bērni zina matemātiku tieši tādā pašā līmenī, lai varētu tikai kaut ko notirgot. Un šeit sanāk apburts loks, mēs vainojam valsti, kas nemaksā pienācīgas algas, savukārt valsts vaino skolotājus, kuri nemāca, savukārt skolotāji vaino vecākus, kuris neaudzina savus bērnus, savukārt vecāki vaino bērnus, jo mūsdienu jaunatne negrib mācīties, bet jaunatne saprotot, ka vainot vairs nav ko, vienkārši aizbrauc prom. Un tad mēs visi vainojam Rietumus, jo tie aizvilina mūsu darba spēku. Rezultātā visi par visu ir vainīgi izņemot vienu konkrētu cilvēku.

Kurš gan ir tas noslēpumainais cilvēks, kurš nekad ne pie kā nav vainīgs? Kurš ir tas svētais moceklis, tas labais un gaišais, kura sirdzapziņa ir tikpat tīra un nevainīga, kā jaunavas dzidrā asara? Protams, tas ko mēs visi katru dienu redzam spogulī, skatoties uz sevi. Tikai paskatoties uz sevi spogulī un atzīstot to, ka valstī viss ir slikti, jo pie tā visa esmu daļēji vainīgs es, varēs sākt risināt problēmu, jo jebkuras problēmas risināšana sākas ar problēmas konstatēšanu.

Ja mēs pieņemam, ka dzīvojam demokrātiskā valstī, kas rakstīts mūsu valsts Satversmē, tad mums arī jāatzīst, ka par notiekošo atbildīgi ir visi, kas vēlēja, jo tieši mūsu balsis Saeimas un pašvaldības vēlēšanās ļāva nonākt pie varas tiem cilvēkiem, kuri pašlaik realizē varu. Tieši mēs uzticējāmies tiem cilvēkiem, kuri sēž likumdevēja varas krēslos. Ja vēlēšanas ir pāris reizes četros gados, tad  ir vēl viens mehānisms, par ko politiķi un ierēdņi klusē. Vēls viens iztrūkstošais demokrātijas elements, kas Latviju šķir no labklājības. Tā ir sabiedrības kontrole pār publisko varu. Mums cilvēki ir gatavi apvienoties jaukās grupiņās, lai sestdienas vakarā organizētu grupveida indēšanās procesu, lietojot alkoholu, bet diemžēl sabiedrība vēl nav izaugusi tik tālu, lai organizētos jaukās grupiņās un sestdienas vakarā, skaidrā prātā sēdētu un pētītu pašvaldības vai valsts budžeta izlietošanu, publiskos iepirkumus, deklarācijas, iecelto amatpersonu reputāciju, politiskās nostādnes, plānošanas dokumentus, attīstības plānus utt. Valsts varai kopumā Latvijas sabiedrība ļoti patīk, jo mēs neesam prasīgi, mēs ļaujam darīt visu, ko vien politiķi vēlās, jo mums nekas neintersē, bet tos sabiedrības locekļus, kuri par kaut ko cīnās, nozākājam, aprunājam un izsmejam, bet nekādā gadījumā neatbalstam.

Normāla rīcība būtu šāda, cilvēku grupa konstatē, ka publisks iepirkums ir acīmredzami ar mērķi piesavināties sabiedriskos, tas ir, mūsu pašu līdzekļus caur korupciju un naudas atmazgāšanu. Viens cilvēks no grupas uzsāk saraksti ar kontrolējošām iestādēm, otrs cilvēks uzsāk darbu ar mēdijiem un daļa iet piketēt pie izpildvaras un likumdevēja varas institūcijām. Bet daļa tajā pašā laikā draudzīgi dodas vizītē, kad noteiktiem deputātiem ir pieņemšanas laiks, pie viņiem ar jautājumiem, kāpēc viņi ir balsojuši par naudas izlietojumu, kur acīm redzami ir korupcijas pazīmes. Ja tiek konstatēts, ka deputāts nevar jēdzīgi atbildēt uz jautājumiem, tiek sākta aģitācija par viņa neievēlēšanu nākošajās vēlēšanās. Padomājiet, esot tādam mehānisms, cik daudzi deputāti būs tik drosmīgi, ka balsos par acīm redzami koruptivām shēmām, zinot, ka viens tāds balsojums varētu izbeigt viņa politisko karjeru.

Lūk arī, tika aprakstīts vienkāršākais sabiedriskās kontroles mehānisms (to ir krietni vairāk), lai politiķi un valsts ierēdņi nepārtraukti justu spiedienu un atbildību pār savu rīcību. Protams, var teikt, ka politika neinteresē un valsts pārvalde ir pārāk sarežģīta un patiesībā arī brīvdienās nav laika, bet tādā gadījumā nav jābrīnās, ka mūs visu laiku apzog caur publiskiem iepirkumiem, politiķi īsteno šauru ekonomisko grupējumu intereses, bet sabiedrība kārtējo reizi meklē jaunu vainīgo visās savās nelaimēs, bet sabiedrība aiz dusmām par savu nevarēšanu, gatava mesties virsū jebkuram, uz ko norādīs valsts vara un politiķi, jo šādā gadījumā nevis politiķi strādā priekš sabiedrības, bet tieši otrādi, sabiedrība izpilda politiķu velmes un mūsu kopējais kuģis ar nosaukumu Latvija, turpina grimt aizvien dziļākā purvā.

Rīt vēlēšanas – nu un?

Tā nu reiz sanāca, ka pēdējā laikā bija iespējams noskatīties lielu daudzumu politisko raidījumu, piemēram, Dombura pārraides. Visi politiķi centās pašaizliedzīgi pārliecināt vēlētājus, ka jābalso tieši par viņiem un, ka tieši viņi aizvedīs mūsu valsti uz labklājību. Ievērojot tradīcijas, uzrakstīšu to, ko rakstu pirms katrām vēlēšanām.

Pilnīgi visām partijām ir viena kopīga iezīme, tās nerunā par to, ka ir gatavas iesaistīt lielas cilvēku masas un sekmēt pilsoniskās sabiedrības pieaugšanu. Tas ir pašsaprotami, jo pēc balsošanas, mēs vairs kādu laiku nebūsim vajadzīgi un politiķi mūs labprāt vairs neredzētu savā tuvumā. Dzīve ir konstruēta ļoti interesanti, mēs sasniedzam virsotnes tad, kad darām pretēji tam, ko kāds grib. Līdz ar to no mums ir atkarīgs, kādi būs nākamie gadi. Tieši mums ir pienākums stāties vai veidot beidrības un veikt kontroli pār varu. Visa informācija ir pieejama vai nu publiski internetā vai izprasāma, pamatojoties uz Informācijas atklātības likumā noteikto. Jā, tieši tā, mums ir pieejama informācija, kas nav slepena. Piemēram, ministrijas plānošanas dokumenti vai izvērtējumi.

Kāpēc aicinu visus izrādīt iniciatīvu un piedalīties jebkurā sabiedriskā aktivitātē? Tie, kas ir strādājuši privātās struktūrās, redzējuši, kā SIA dalībnieki vai AS akcionāri, skrupulozi seko līdzi katrai valdes darbībai. Nepārtraukti analizē valdes atskaites un uzstāda politiskos virzienus, kuros viņu biznesam ir jāattīstās. Ja valde dara kaut ko pretēji komercsabiedrības interesēm, tad nekavējoties seko reakcija un sankcijas līdz pat atlaišanai un zaudējumu piedziņai. Tieši tāpat mums ir jārīkojās ar valsti. Mums visiem ir jāseko, kas un kur notiek. Aktīvi jārīkojās, ja pamanām kādas netaisnības vai nelikumības. Jo aktīvāki mēs busim, jo grūtāk politiķiem būs rīkoties kā viņi vēlas un viņi būs spiesti rīkoties, kā nepieciešams mums. Es pēdējā laikā bieži esmu dzirdējis jautājumu, par ko es balsošu. Mana atbilde vienmēr ir tāda, ka nav svarīgi par ko katrs balsos, bet svarīgi ir iesaistīties pilsoniskās sabiedrības aktivitātēs un būt aktīvam nevis vienu reizi katrus četrus gadus, bet katru dienu četru gadu laikā, jo valsts tas ir otrs darbs un, ja katrs no mums brīvdienās alkohola lietošanas un izklaižu vietā, smagi strādātu ar valsts dokumentiem, veiktu analīzi, rakstītu pieprasījumus, publicētu internetā savu viedokli un rīkotu likumīgus protestus, mēs noteikti dzīvotu daudz labākā valstī un politikā ietu daudz labāki cilvēki, nekā tas ir pašlaik, kad lielākā daļa tur iet vieglas dzīves meklējumos, jo zina, ka mēs gulēsim un ļausim viņiem darīt visu, ko viņi vēlas.