Sliktā vara un labie mēs


Šodien ļoti gribās pamoralizēt un vislabākā joma, kur to darīt, ir cilvēku atbildība par valstī notiekošajiem procesiem. Šī auglīgā tēma politiķiem vienmēr ir arsenālā, kad viņiem prasa, kurš ir vainīgs, tad atbilde ir, vecāki, uzņēmēji, autobraucēji, skolnieki, studenti, skolotāji, ārsti, krievi, latvieši, pensionāri, bezdarbnieki utt. Ja tēma ir globāla, tad vainīgie ir ASV, Krievija, Igaunija, Lietuva, Eiropas Savienība, pasaules ekonomika, krīze, starptautiskās korporācijas utt. Paņemiet jebkuru interviju ar politiķi vai rakstu par politiku un jūs noteikti atradīsiet vienu no iepriekšminētajiem iemesliem, kāpēc viss ir slikti un Latvija ir ceturtā nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā un ir zaudējusi un turpina zaudēt ap 400 000 iedzīvotāju. Tomēr šoreiz apskatīšos jautājumu no otras puses.

Kaut arī bieži nepiekrītu izteiktajai pozīcijai Vara bungas blogā (saiste: https://varabungas.camp) par dažādiem jautājumiem, vienam es viennozīmīgi piekrītu, ka visa atbildība par valsti un tas drošību ir jāuzņemas pašiem iedzīvotājiem. Ja tajā blogā tiek rakstīts par militāro sfēru, tad es rakstu par politisko, sniedzot savas idejas, ko var darīt.

Kā redzams no raksta ievada, tad politiķi vienmēr šķeļ sabiedrību, norādot uz kādu sociālo grupu, ka tā ir vainīgi kādā no likstām. Piemēram, ja trūkst mediķu, tad noteikti tiks dots mājiens, ka mediķi ir vainīgi, jo nodot valsti un nav gatavi strādāt par maizes tiesu un brauc uz ārzemēm dēļ lielākas algas. Vai, piemēram, par sliktām sekmēm tiek vainoti skolotāji, kaut arī mēs ka sabiedrība maksājam tiem mazāk nekā daudziem lielveikala pārdevējiem un pēc tam brīnamies, ka bērni zina matemātiku tieši tādā pašā līmenī, lai varētu tikai kaut ko notirgot. Un šeit sanāk apburts loks, mēs vainojam valsti, kas nemaksā pienācīgas algas, savukārt valsts vaino skolotājus, kuri nemāca, savukārt skolotāji vaino vecākus, kuris neaudzina savus bērnus, savukārt vecāki vaino bērnus, jo mūsdienu jaunatne negrib mācīties, bet jaunatne saprotot, ka vainot vairs nav ko, vienkārši aizbrauc prom. Un tad mēs visi vainojam Rietumus, jo tie aizvilina mūsu darba spēku. Rezultātā visi par visu ir vainīgi izņemot vienu konkrētu cilvēku.

Kurš gan ir tas noslēpumainais cilvēks, kurš nekad ne pie kā nav vainīgs? Kurš ir tas svētais moceklis, tas labais un gaišais, kura sirdzapziņa ir tikpat tīra un nevainīga, kā jaunavas dzidrā asara? Protams, tas ko mēs visi katru dienu redzam spogulī, skatoties uz sevi. Tikai paskatoties uz sevi spogulī un atzīstot to, ka valstī viss ir slikti, jo pie tā visa esmu daļēji vainīgs es, varēs sākt risināt problēmu, jo jebkuras problēmas risināšana sākas ar problēmas konstatēšanu.

Ja mēs pieņemam, ka dzīvojam demokrātiskā valstī, kas rakstīts mūsu valsts Satversmē, tad mums arī jāatzīst, ka par notiekošo atbildīgi ir visi, kas vēlēja, jo tieši mūsu balsis Saeimas un pašvaldības vēlēšanās ļāva nonākt pie varas tiem cilvēkiem, kuri pašlaik realizē varu. Tieši mēs uzticējāmies tiem cilvēkiem, kuri sēž likumdevēja varas krēslos. Ja vēlēšanas ir pāris reizes četros gados, tad  ir vēl viens mehānisms, par ko politiķi un ierēdņi klusē. Vēls viens iztrūkstošais demokrātijas elements, kas Latviju šķir no labklājības. Tā ir sabiedrības kontrole pār publisko varu. Mums cilvēki ir gatavi apvienoties jaukās grupiņās, lai sestdienas vakarā organizētu grupveida indēšanās procesu, lietojot alkoholu, bet diemžēl sabiedrība vēl nav izaugusi tik tālu, lai organizētos jaukās grupiņās un sestdienas vakarā, skaidrā prātā sēdētu un pētītu pašvaldības vai valsts budžeta izlietošanu, publiskos iepirkumus, deklarācijas, iecelto amatpersonu reputāciju, politiskās nostādnes, plānošanas dokumentus, attīstības plānus utt. Valsts varai kopumā Latvijas sabiedrība ļoti patīk, jo mēs neesam prasīgi, mēs ļaujam darīt visu, ko vien politiķi vēlās, jo mums nekas neintersē, bet tos sabiedrības locekļus, kuri par kaut ko cīnās, nozākājam, aprunājam un izsmejam, bet nekādā gadījumā neatbalstam.

Normāla rīcība būtu šāda, cilvēku grupa konstatē, ka publisks iepirkums ir acīmredzami ar mērķi piesavināties sabiedriskos, tas ir, mūsu pašu līdzekļus caur korupciju un naudas atmazgāšanu. Viens cilvēks no grupas uzsāk saraksti ar kontrolējošām iestādēm, otrs cilvēks uzsāk darbu ar mēdijiem un daļa iet piketēt pie izpildvaras un likumdevēja varas institūcijām. Bet daļa tajā pašā laikā draudzīgi dodas vizītē, kad noteiktiem deputātiem ir pieņemšanas laiks, pie viņiem ar jautājumiem, kāpēc viņi ir balsojuši par naudas izlietojumu, kur acīm redzami ir korupcijas pazīmes. Ja tiek konstatēts, ka deputāts nevar jēdzīgi atbildēt uz jautājumiem, tiek sākta aģitācija par viņa neievēlēšanu nākošajās vēlēšanās. Padomājiet, esot tādam mehānisms, cik daudzi deputāti būs tik drosmīgi, ka balsos par acīm redzami koruptivām shēmām, zinot, ka viens tāds balsojums varētu izbeigt viņa politisko karjeru.

Lūk arī, tika aprakstīts vienkāršākais sabiedriskās kontroles mehānisms (to ir krietni vairāk), lai politiķi un valsts ierēdņi nepārtraukti justu spiedienu un atbildību pār savu rīcību. Protams, var teikt, ka politika neinteresē un valsts pārvalde ir pārāk sarežģīta un patiesībā arī brīvdienās nav laika, bet tādā gadījumā nav jābrīnās, ka mūs visu laiku apzog caur publiskiem iepirkumiem, politiķi īsteno šauru ekonomisko grupējumu intereses, bet sabiedrība kārtējo reizi meklē jaunu vainīgo visās savās nelaimēs, bet sabiedrība aiz dusmām par savu nevarēšanu, gatava mesties virsū jebkuram, uz ko norādīs valsts vara un politiķi, jo šādā gadījumā nevis politiķi strādā priekš sabiedrības, bet tieši otrādi, sabiedrība izpilda politiķu velmes un mūsu kopējais kuģis ar nosaukumu Latvija, turpina grimt aizvien dziļākā purvā.

Advertisements

Rīt vēlēšanas – nu un?


Tā nu reiz sanāca, ka pēdējā laikā bija iespējams noskatīties lielu daudzumu politisko raidījumu, piemēram, Dombura pārraides. Visi politiķi centās pašaizliedzīgi pārliecināt vēlētājus, ka jābalso tieši par viņiem un, ka tieši viņi aizvedīs mūsu valsti uz labklājību. Ievērojot tradīcijas, uzrakstīšu to, ko rakstu pirms katrām vēlēšanām.

Pilnīgi visām partijām ir viena kopīga iezīme, tās nerunā par to, ka ir gatavas iesaistīt lielas cilvēku masas un sekmēt pilsoniskās sabiedrības pieaugšanu. Tas ir pašsaprotami, jo pēc balsošanas, mēs vairs kādu laiku nebūsim vajadzīgi un politiķi mūs labprāt vairs neredzētu savā tuvumā. Dzīve ir konstruēta ļoti interesanti, mēs sasniedzam virsotnes tad, kad darām pretēji tam, ko kāds grib. Līdz ar to no mums ir atkarīgs, kādi būs nākamie gadi. Tieši mums ir pienākums stāties vai veidot beidrības un veikt kontroli pār varu. Visa informācija ir pieejama vai nu publiski internetā vai izprasāma, pamatojoties uz Informācijas atklātības likumā noteikto. Jā, tieši tā, mums ir pieejama informācija, kas nav slepena. Piemēram, ministrijas plānošanas dokumenti vai izvērtējumi.

Kāpēc aicinu visus izrādīt iniciatīvu un piedalīties jebkurā sabiedriskā aktivitātē? Tie, kas ir strādājuši privātās struktūrās, redzējuši, kā SIA dalībnieki vai AS akcionāri, skrupulozi seko līdzi katrai valdes darbībai. Nepārtraukti analizē valdes atskaites un uzstāda politiskos virzienus, kuros viņu biznesam ir jāattīstās. Ja valde dara kaut ko pretēji komercsabiedrības interesēm, tad nekavējoties seko reakcija un sankcijas līdz pat atlaišanai un zaudējumu piedziņai. Tieši tāpat mums ir jārīkojās ar valsti. Mums visiem ir jāseko, kas un kur notiek. Aktīvi jārīkojās, ja pamanām kādas netaisnības vai nelikumības. Jo aktīvāki mēs busim, jo grūtāk politiķiem būs rīkoties kā viņi vēlas un viņi būs spiesti rīkoties, kā nepieciešams mums. Es pēdējā laikā bieži esmu dzirdējis jautājumu, par ko es balsošu. Mana atbilde vienmēr ir tāda, ka nav svarīgi par ko katrs balsos, bet svarīgi ir iesaistīties pilsoniskās sabiedrības aktivitātēs un būt aktīvam nevis vienu reizi katrus četrus gadus, bet katru dienu četru gadu laikā, jo valsts tas ir otrs darbs un, ja katrs no mums brīvdienās alkohola lietošanas un izklaižu vietā, smagi strādātu ar valsts dokumentiem, veiktu analīzi, rakstītu pieprasījumus, publicētu internetā savu viedokli un rīkotu likumīgus protestus, mēs noteikti dzīvotu daudz labākā valstī un politikā ietu daudz labāki cilvēki, nekā tas ir pašlaik, kad lielākā daļa tur iet vieglas dzīves meklējumos, jo zina, ka mēs gulēsim un ļausim viņiem darīt visu, ko viņi vēlas.

Pasapņosim


Pašlaik ar vien vairāk tiek rādīti dažādi politiskie raidījumi un politiskas diskusijas, kas saistītas ar Saeimas vēlēšanām. Īpašas jēgas tos skatīties nav, jo lai raidījumam būtu pievienotā vertība, forši tur būtu redzēt cilvēkus, no kuriem tiešām valstī kaut kas ir atkarīgs. Līdz ar to visus šādus raidījumus varētu nosaukt “Pasapņosim”.

Kāpēc no tiem cilvēkiem, kuri tur piedalās, nekas nav atkarīgs? Ja paskatās viņu spriestspēju un zināšanu apjomu, tad rodas šaubas, ka kāds no viņiem vispār ir apmeklējis kādu mācību iestādi vai arī atsēdēja tur visu laiku tikai ķeksīša pēc. Tie, kas patiesībā kaut ko saprot, ir minisriju darbinieki un augstākā ierēdniecība, kura patiesībā arī vada valsti un nosaka reālo virzienu un naudas plūsmas, un kā zināms, tad viņus vēlēšanas ietekmē samērā maz, jo kadru mainība augstākajā ierēdniecībā nav liela. Līdz ar to deputātu kandidāti var teikt ko vēlās, bet realitātē, kāds likumprojekts no ministrijas tiks atsūtīts, kādu likumprojektu kāds ielobēs, tāds arī Saeimā tiks pieņemts, jo no tiem, kuri balsos, retais kurš sapratīs, par ko viņš balso un kapēc.

Un nobeigumam lūk fakts, lai parādītu, ka mums tiešām ir samērā bēdīga situācija, Latvija pēc IKP apmēra uz vienu iedzīvotāju ir ceturtā nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā. Aiz mums ir tikai Horvātija, Rumānija un Bulgārija, visas pārējās valstis mums ir priekšā, tajā skaitā Grieķija, Kipra, Malta, Ungārija, Čehija, Polija, Slovākija utt. Secinājumus izdariet paši.

Deputāti nav par valsti


Tuvojās vēlēšanas un arvien vairāk pieaug sarunu skaits par politiku un pašām vēlēšanām. Tāda veida diskusijās parasti ieņemu skeptisku pozīciju, jo cenšos skatīties uz visu ļoti piezemēti bez rozā vai citas krāsas brillēm. Cilvēka smadzenes kopumā nav pieradušas dzīvot realitātē, bet gan nepārtraukti būvē sev sapņu pilis un iedomu pasauli. Un šajos sapņos daudzi cilvēki vēlas kļūt par deputātiem un piedalīties politiskos procesos, savukārt parastie cilvēki skatās un vērtē, kurš no tiem būs labākais viņu interešu priekšstāvis, kurš realizēs vēlētāja suverenās tiesības. Tieši tāpēc balsojam par… Patiesībā vienalga, par ko balsojam vai nebalsojam, un tūlīt īsumā uzrakstīšu kāpēc tieši tā.

Pirmām kārtām, Latvijā mēs balsojam par partijām nevis deputātiem. Jūs teiksiet, ir taču krustiņu un mīnusiņu sistēma. Pareizi, bet, lai nobalstotu par noteiktu deputātu, jums noteikti ir jānobalso par to partiju, kurā viņš pašlaik atrodas un, kura viņu ir izvirzījusi kā kandidātu. Pirmā pretruna, nevis jūs viņu izvirzāt kā savu priekšstāvi, bet partija, savukārt jūs tikai dodat vai nu akceptu vai noraidāt to.

Otrām kārtām, Latvijas specifika ir tāda, ka partijas ir ļoti mazas. Gan naudas līdzekļu, gan cilvēku skaits tur nav īpaši ievērojams salīdzinājumā pat ar daudzām vienkāršām biedrībām, kuras pilda lobista funkcijas. Partija ir juridisks formējums, kuru vada partijas padome vai valde vai precīzāk izpildinstitūcija, kas arī nosaka partijas mērķus, politisko kursu, budžetu un to, kurš būs kandidāts un kurš nebūs. Ja pat formāli tā nenotiek, tad tie, kas ir bijuši partijā, apstiprinās, ka partijas, sauksim to par valdi, nosaka visu. Lūk vēl viena nianse, kas izslēdz iespēju, ka jūs izvēlaties par ko balsot, tieši otrādi, jums piedāvā kandidātus, no kuriem jūs varat izvēlēties. Iedomājaties, jūs gribat ābolu un jums iedod kasti, kur visi āboli ir sapuvuši, vai ir starpība, kuru ābolu ņemsiet?

Trešām kārtām, ir vēl viena ļoti absurda lieta demokrātiskā valstī, bet, ko pieprasa jebkura partija, kad ir balsojums un dāžadu jautājumu izskatīšana – tā ir partijas disciplīna. Protams, deputāts ir neatkarīgs savā balsojumā, bet pateicības un parāda sajūta pret partijas valdi, kas viņu atbalstīja un izvirzīja, kā arī partijas iekšienē noteiktais pienākums balstot tā kā lems valde un arī risks, ka balstojot pretēji, deputāts var tikt izslēgts no partijas vai netikt iekļauts nākamo vēlēšanu kandidātu sarakstā, ļoti sašaurina deputāta brīvību un neatkarību.

Ceturtām kārtām, ir reālā dzīve un deputātu pieredze. Par deputātiem kļūst visu iespējamo profesiju pārstāviji, kuriem labākajā gadījumā ir padziļinātas zināšanas vienā vai divās jomās. Realitātē katrs deputāts darbojās Saeimas komisijā, kas skata tukstošiem dažādu likuma projektu par visdažādākām tēmām, piemēram, Elektronisko sakaru likums, kurš pat juristiem, kuri ikdienā ar to nestrādā, ir ļoti sarežģīts no tehniskās puses, to saku no pieredzes. Deputāts, kurš nav specialists telekomunikācijas jomā, diez vai varēs pamanīt, ka kāds neliels grozījums likuma pantā būtiksi ietekmēs telekomunikācijas tirgu vai arī patērētāju intereses. Tajā brīdī pieslēdzās dažādas biedrības (asociācijas), kuras katra cenšās pārliecināt deputātus, ka viņu intereses ir vissvarīgākās nozarei un valstij kopumā. Realitātē, kurš skaļāk un skaistāk bļauj, tas arī uzvar, pārliecinot deputātu. Gadījumā, ja no jautājuma ir atkarīgas ekonomiskās intereses, tad tiek ieslēgta iepriekšminētā partijas disciplīna un depuatāts tiek “aicināts” atbalstīt vai noraidīt noteikto likumprojektu.

Un tagad pēc visa izlasītā padomājiet, kur šajā visā politiskajā procesā esat tieši jūs, kur ir tas ietekmes mehānisms, izņemot viens balstojums četros gados, kas reāli motivētu deputātus darboties tieši jūsu interesēs, nevis atbalstīt un pakļauties savai partijai un lobistiem. Pie tam jāņem vērā, ka likumprojektu daudzums ir tik liels, ka pat pie lielākās velešanās neviens deputāts nespēs tajos iedziļināties. Šajā gadījumā rodas jautājums. Ja jau deputāti un vēlētāji, kuri tos ievēl, praktiski neietekmē politisko un likumdošanas procesu valstī, kurš tad patiesībā to vada un nosaka spēles noteikumus, pēc kuriem mums visiem ir jādzīvo? Priekš tiem, kuri vēl nezina atbilsi uz šo jautājumu, uzrakstīšu to kaut kad vēlāk.

Par valsts pārvaldi un politiku īsumā


Kaut arī pēdējā laikā bija ļoti liela neskaidrība mūsu nodokļu politikā, kā arī tā tika mainīta gandrīz katru dienu, redzot lielo informācijas plūsmu, es nekomentēju, jo neredzēju jēgu atkārtoties vai arī lieki tērēt laiku uz lietām, kuras es tik un tā nespēju ietekmēt. Tomēr šeit vēlos uzrakstīs pāris filosofiskus jautājumus, kas man ienāc prātā pēc atrakcijām ar minimālo sociālo iemaksu noteikšanu un mikrouzņēmuma nodokļu režīma grozīšanu. Brīdinu, ka manas pārdoma būs samērā provakatīvas un nevienā brīdī neuzstāju, ka tās ir pareizas. Tas ir tikai un vienīgi mans viedoklis.

Kāpēc uzņēmējs ir slikts? – Komunisma ideoloģijā, cilvēki, kas nodarbojās ar uzņēmējdarbību, tika uzskatīti par eksplotātoriem, kas paverdzina darba ļaudis, apzogot tos un liekot tiem aizvien vairāk strādāt par aizvien mazāku samaksu. Risinājums tika atrasts ļoti vienkāršs, atņemt uzņēmējiem un īpašniekiem un atdot to visu darba ļaudīm. Šāda ideoloģija tika mācīta skolā un plaši tika izplatīta toreizējā Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas (LSPR) valsts pārvaldē. Kas notika sabrūkot PSRS, liela daļa LSPR valsts pārvaldes ierēdņu palika un kļuva par demokrātiem, bet to vietā, kas tika nomainīti, nāca cilvēki, kas tik un tā bija ieguvuši izglītību LSPR, tā tad, komunistiskās ideoloģijas garā. Lūk, arī pirmsākumi no tā, kāpēc Latvijā uzņēmejs tiek uzskatīts par zagli, krāpnieku un sabiedrības ienaidnieku kopumā. Arī jaunā paaudze, kas nokļūst valsts pārvaldē, tiek apmācīta no iepriekšējo darbinieku puses, un tajos iesakņojas komunistiskā ideoloģija.

Kāpēc no valsts pārvaldes iekšienes tas nav redzams? – Cik atceros no skolas laikiem, skolnieki, kuri vislabāk mācijās un kuriem bija labākie rezultāti, velāk aizgaja studēt medicīnu, ekonomiku, jurisprudenci vai aizbrauca prom mācīties ārvalstīs. Savukārt pec studiju beigām, talantīgakie studenti aizgāja strādāt privātajā sektorā vai aizbrauca prom. Visam par pamatu bija prestižs un atalgojums. Liela daļa no tiem, kas aizgāja dienēt (civildienests) uz valsts pārvaldi, vēlāk tik un tā atrada darbu privātajā sektorā. Līdz ar to lielākājā daļā gadījumu valsts pārvaldi veido cilvēki, kuri noteikti nebija tie uzcītīgākie un gudrākie skolnieki un vēlāk studenti, bet tieši tie, kuri nav spējuši atrast savu vietu privātā sektora darba tirgū. Protams, ir izņēmumi un es personīgi pazīstu ļoti profesionālus valsts ierēdņus, kas tiešām ir izglītoti un ļoti gudri, bet diemžēl tie ir mazākumā un nespēj mainīt kopējo valsts pārvaldes sastāvu un virzienu. Līdz ar to lielākā ierēdņu masa nav tik gudra, lai spētu pati orientēties kopējā valsts vidē, celoņos un sekās, bet ir viegli ietekmējama no veco ierēdņu puses ar komunistiskās ideoloģijas saknēm. Tādējādi arī jaunie ierēdņi attiecas pret uzņēmējiem ļoti negatīvi un nevēlas tos izprast, bet vēlās pret tiem cīnīties aizstāvot prolitariātu.

Atbildot uz augsāk minētajiem jautājumiem, kļūst skaidrs, kāpēc valsts pārvalde un arī politika no ministriju puses un arī likumdevēja puses ir tik vāja un nekonsekventa. Nevar sagaidīt no cilvēkiem, kuri cīnās pret kapitalismu un brīvo tirgu, kaut ko, kas būtu labvēlīgs uzņēmējiem, bet tieši otrādi, tikai un vienīgi haotiskas darbības ar mērķi pēc iespējas vairāk paņemt caur nodokļu sistēmu, lai varonīgi izglābtu apspiesto un paverdzināto darba ļaužu tautu, piedāvājot tiem bezmaksas medicīnu, izglītību (budžeta vietas), sociālo nodrošinājumu utt. Tikai mums jāatceras monētas otrā puse, kādas priekšrocības bija LSPR ierēdņiem, tie sevi nostādīja elites pozīcijās, LSPR ierēdņiem bija savi veikali, kur varēja nopirkt ārzemju preces un deficīta produktus par ļoti zemām cenām un tajos veikols darba ļaudīm bija liegta ieeja, priveliģētas vasarnīcas, mašīnas bez rindas, dienesta pozīcijai piešķirtie dzīvokļi un samērā grezna uzdzīve, kas bija rūpīgi slēpta no pārējiem. Tagad notiek līdzīgi un nodokļi ir vajadzīgi, lai apmaksātu greznu dzīvi vidējam un augšējam ierēdņu sastāvam. Tikai mani bažīgu darba fakts, ka LSPR vairs neeksistē un ar katru dienu kļūst aizvien mazāk cilvēku, kas to atceras. Es ļoti ceru, ka pēc 20 gadiem, es joprojām varēšu rakstīt par Latvijas Republiku, nevis kādu citu veidojumu. Tādas bija manas pārdomas, drūmas, bet ne bez pamata.

Augstāk par zemi


Krievu rakstniekam Maksimam Gorkovam ir slavens teiciens “Рожденный ползать летать не может“, tulkojot “Dzimis rāpot, lidot nevar“. Man ļoti patīk iepriekšminētais teiciens, ko vienmēr atkārtoju pie sevis, kad klausos kāda politiķa vai eksperta komentāru televīzijā vai kādā seminārā vai lekcijā. Skatos un saprotu, ka viņi cenšās manipulēt ar auditorijas saprātu, mainīt apziņu un noskaņot pret kaut ko vai par kaut ko. Bet dzīvē viss ir savās vietās un pietiek paklausīties iepriekšminētās personas vismaz 5 minūtes, lai saprastu, ka viņi ir mākslīgi ielikti, bieži samērā slikti izglītoti un pilnīgi neapgaismoti (nespēj patstāvīgi domāt un analizēt), par ko liecina viņu tieksme pēc iespējas ātrāk pārdoties ikvienam, kurš solīs vairāk. Ne par velti augstāk par naudu starp spēcīgiem cilvēkiem tiek vērtēts gods un cieņa. Diemžēl Latvijā daudziem ar goda un cieņas izpratni ir lielas problēmas, tiešī tāpēc esam tur kur esam, starp visnabadzīgākajām valstīm Eiropā, jo mūsu politiķi un daudzie eksperti un arī liela daļa sabiedrības nav radīti lidot un viņiem atliek tikai un vienīgi rāpot nevis lidot debesu augstumos.

Par bēgļiem


A man who suffers from back pain reacts while having a massage by an elderly Afghan refugee man on a roadside on the outskirts of Islamabad, Pakistan, Thursday, Jan. 1, 2015. (AP Photo/Muhammed Muheisen)

Mūsu valsij visdrīzāk nāksies uzņemt bēgļus un pašlaik katram par to ir savs viedoklis, kāds ir par, kāds ir pret, kāds kā vienmēr atturas. Nolēmu izteikt savu redzēju, kā pēc manām domām būtu rinsināms šis jautājums.

Pirmkārt pirms bēgļu uzņemāņas valsij vajadzētu izstrādāt politiku šajā jautājumā, pēc tam uzstādīt mērķi un izvirzīt uzdevumus mērķa sasniegšanai. Tas tā no plānošanas Ābeces teorijas. Protams pašlaik pie mums neviens īsti nedomā par valsts politiku attiecībā pret bēgļiem un visi klusībā cer, ka iegūstot bēgļa statusu, visi atbraukušie kā pēc komandas dosies uz Vāciju vai Zviedriju, bet Latvija saņems tikai naudu par bēgļiem un ar to lieta tiks izbeigta.

Otrkārt, pēc politikas izveides, mums būtu labi izstrādāt kritērijus, kādus bēgļus mēs ņemam, tas, ja nu kas, arī ir iespējams, jo, piemēram, Slovākija jau ir pateikusi, ka ņems pie sevīm tikai kristiešus. Uzskatu, ka diskriminācija pēc reliģiskās piederības nav īsti vietā, jo galu galā ne jau reliģija nosaka cilvēka būtību, bet gan cilvēka audzināšanas, kultūras un zināšanu līmenis. Iepriekšminēto iemeslu dēļ, būtu ļoti labi noteikt, ka Latvija uzņem tikai tos bēgļu, kuriem ir augstākā izglītība, piemēram, medicīnā, IT, elektroinženierijā utt. Lai tas neizskatītos pa visam nesmuki, tad mēs varētu piekrist nevis 250 bēgļu uzņemšanai, bet gan 1500, iespaidīgs skaitlis un labs pienesums mūsu tautsaimniecībai.

Ko darīt, ja pārējās valstis nepiekristu mūsu noteikumiem? Latvija ir suverena valsts un mums ir tiesības darīt tā, kā mums ir izdevīgi, ērti un labi, nekautrējoties, ka tas kādam nepatiks, jo visiem galu galā izpatikt nevar, bet savu labumu situācijā gūt ir iespējams.