Par demokrātiju


Par virsrakstā noteikto tēmu, es varētu izpausties ļoti gari un plaši, sarakstot desmitiem postu vai pat vienu grāmatu, tomēr pieturoties pie idejas, ka postam jābūt pēc iespējas īsam un kodolīgam, lai lasītājam būtu patīkmi to lasīt, nevis sevi mocīt meklējot laiku plānotājā, lai veltītu lasīšanai pāris stundas, nolēmu padalīties ar pārdomām pēc tam, kad noklausījos dažus ierakstus no TED talks. Ja kāds nezina, kas ir TED talks, tad iesaku pameklēt meklētājos un iepazīties ar idejām, jo tas paver pasauli un liek domāt plašākās kategorijās.

Runa ir par demokrātiju. Mums, parastajiem mirstīgājiem, visu laiku uzspiež domu, ka mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, kur vara pieder tautai un Saeimā atrodas mūsu pārstāvji, lai ziedotu visus spēkus un enerģiju mūsu interešu aizstāvībai un pārstāvībai. Protams, ja cilvēks lieto dažāda veida medikamentus, depresijas ārstēšanai, tad iepriekš izklāstītā pasaka liek justies omulīgi un droši safantazētā pasaulē. Nav ilgi jādomā, lai saprastu, ka mēs dzīvojam valstī, kur valda mazākums un šauras interešu grupu lobijs vienmēr ņems virsroku veselajam saprātam. Tas notiek ļoti vienkārši, legālā korupcija – ziedošana, radu un draugu būšana, nelegālā korupcija – savu personīgo interešu lobēšanai izmantojot kukuļus, draudus, šantāžu utt. Visā iepriekš aprakstītā redzams, ka visas koruptīvās darbības darīs vienmēr šaurāka cilvēku grupa nekā tauta kopumā, līdz ar to kādam būs labi, bet kādam no pieņemtajiem lēmumiem būs vēl labāk. Kopumā tas viss noved pie pagrimuma, kas redzams paskatoties pa logu un redzot pamestās ēkas un rūpnīcas.

Ikdienā mums vēlēšanās un ziņās rada ilūziju, ka mums ir izvēles iespējas un mēs kaut ko ietekmējam, un no mums ir kaut kas atkarīgs, protams, naivums ir skaista lieto, tomēr kaut kad tas apnīk. Lai kļūtu par deputātu, nevajag labus sakarus un ietekmīgus draugus vai radus, pietiek, ja ir sponsors, jo viss prasa līdzekļus un griba aktīvi darboties politikā, tad arī vēlēšanu sarakstā ir iespējams iekļūt. Tomēr, tiekot pašvaldības domē, vai Saeimā nekādas lielas varas nebūs, jo ir koolīcijas padome, partiju sponsori, pietuvināts varai bizness utt. Līdz ar to var balsot par jebko, galu galā reālā vara paliks tiem, kam tā piederēja iepriekš un neviens, saprotami, netaisās kaut ko mainīt. Tas nozīmē, ka vēlēšanas ir tikai 2 miljonus vērta izklaide cilvēkiem, lai par tiem, pēc būtības, pasmietos priekšvēlēšanas kampaņas laikā.

Sanāca neliels pārdomu virpulis, bet ceru, ka ieturot stilu, pietiekami skaidri padalījos ar savām domām.

Advertisements

Uz mūžu notiesātie


kamera_1

Latvijā no Krimināllikuma pakāpeniski tika izņemtas tiesību normas, kuru sankcijas bija nāves sods, līdz ar to bargākais sods Latvijas tiesību sistēmā skaitās, mūža ieslodzījums. Latvijā mūža ieslodzījuma ilgums ir līdz, kamēr cilvēks nomirst. Šajā nedēļā sanāca izlasīt nesen publicētu rakstu Jurista vārdā, tieši pa šo tēmu. Rakstā bija izteikts viedoklis, ka uz mūžu notiesātajām personām ir pārāk stingri un pārāk slikti uzturēšanās apstākļi, salīdzinājumā ar ideālo modeli, kurš laikam eksistē vienīgi uz papīra. Nolēmu īsumā izteikt savas pārdomas par iepriekšminēto tēmu.

Latvijā ar mūža ieslodzījumu var sodīt par terorismu, spiegošanu, noziedzīgas organizācijas vadīšanu, slepkavību un izvarošanu. No iepriekšminētā var secināt, ka mūža ieslodzījumu var piespriest par ļoti smagu, sevišķi kaitīgu noziedzīgu nodarījumu, kas var skart vienu vai vairākas personas.

Samērā komiski skan ideja, ka personas ieslodzīšanas mērķis ir dod cilvēkam iespēju laboties un resocializēties. Protams, skaisti vārdi, bet kāda jēga cilvēkam laboties, censties analizēt un izprast savas rīcības negatīvās sekas, ja zināms, ka cilvēks nekad nevarēs izmantot savas jauniegūtās sociālās prasmes. Vienīgā saprātīgā doma, kas varētu apmeklēt cilvēku, kas ir ieslodzīts uz mūžu, ir dabūt kādas apreibinošas vielas, atrast kādu citu ieslodzīto, lai izklaidētos dušā, vai vienkārši padarīt sev galu. Noteikti noziedznieka dienas kārtībā nav sevis mocīšana, nozieguma analīze no morālo normu viedokļa vai nožēla. Diez vai persona, kas nogalinājusi 10 cilvēkus, kādreiz spēs pa īstam nožēlot un vai nožēla mums vispār ir vajadzīga.

Ņemot vērā, ka sabiedrībai ir jāuztur šie radījumi, pie tam, labi tos apsargājot, domāju, ka lietderīgi būtu notiesātos uz mūžu iesaistīt jaunu medikamentu testēšanā vai kādos bīstamos darbos, jo vismaz tādā veidā cilvēki spētu atlīdzināt upurim un saibiedrībai kopumā nodarīto kaitējumu. Citādāk sanāk, ka viņu dzīves apstākļi, kaut arī viņi pastrādājūši briesmīgas lietas, ir daudz labāki, nekā, piemēram, Latvijas pensionāriem, kuriem jāizšķiras, vai šomēnesi pirkt zāles vai maizi.

No otras puses, varbūt lietderīgi apspriest domu par to, ka nepieciešms atgriest tādu soda mēru, kā nāves sods, jo tādā gadījumā sabiedrībai nevajadzētu uzturēt teroristus, slepkavas, izvarotājus vai spiegus, jo daudzās valstīs tāds soda mērs eksistē.

Divriteņu sezona klāt


Beidzot var nodarboties ar patīkamu un veselīgu nodarbi – braukt ar riteni. Kaut arī laiks ir auksts, tomēr silti apgērbjoties var samērā komfortabli izbaudīt visu prieku, ko sniedz pārvietošanās uz diviet riteņiem. Drīz būs jāizmēģina veloceliņš līdz Jūrmalai. Interesanti, ka būs braukt posmā gar Ķīpsalu pēc Ķīpsalas apvadceļa rekonstrukcijas. Bet līdz tam 1. maija riteņu pasākums.

Tālais ceļš līdz mērķim


target

Šoreiz nolēmu samērā īsi aprakstīt domu, kas man bija ienākusi vakar.

Bieži rodas sajūta, ka mēs neesam sanieguši īsto mērķi. Sākot realizēt kādu ieceri, vienmēr tiek uzbūvēta fantāziju un sapņu aina, kas projecē ideālo ieceres realizāciju, tomēr dzīvē pastāv vairāki neskaitāmi faktori, kuri nekad neļaus sapņiem īstenoties pilnā apmērā. Līdz ar to mēs nekad nesasniegsim izvirzīto mērķi, bet vienmēr varam tam tuvoties ar pēc iespējas ar augstāku kvalitatīvo izpildījumu.

Otrs gadījums, kad var iestāties izmisums vai pasliktināties garstāvoklis ir doma nevis par izvirzītā mērķā ideālās sasniegšanas neiespējamību, bet pats process, kas stāv priekšā, lai pietuvinātos vēlamajām mērķīm. Piemēram, var bēdāties par to, ka privātās lidmašīnas iegāde nav iespējama un šāds mērķi nav sasniedzams, no otras puses var bēdāties par pašu procesu, jo lai iegādātos privātu lidmašīnu, ir jāveic liels darbību kopums uzņēmoties apjomīgu dažāda riska daudzumu, kas pietuvinās izvirzītā mērķa sasniegšanai.

Tad rodas samērā filosofisks jautājums: kas mūs biedē un apbēdina vairāk, mērķa sasniegšanas neiespejamība vai sasniegšanas process?

Purvīša balvas finālisti – Arsenālā


Šodien nolēmu uzrakstīt par man ļoti netipisku tēmu šajā blogā – mākslu. Kaut arī šī bloga moto ir Par visu, kas interesē, tomēr laika gaitā dominējošās tēmas ir politika, ekonomika un pārdomas par filosofiskām tēmām. Tāpēc nolēmu atšķaidīt ikdienas postus ar kaut ko svaigu un patīkami – mākslu.

Neskatoties uz to, ka rakstu ļoti maz par mākslu, man tā patīk un bieži apmeklēju dažādas galerijas vai izstādes muzejos. Visa veida instalācijas ļauj paskatīties uz pasauli no citas puses un pamanīt lietas, kas ikdienā paliek uzmanības novārtā. Nesen apmeklēju Nacionālā mākslas muzeja filiāli – Arsenālu. Šoreiz tur tika izstādītas dažādu mākslinieku darbi, kas tika nominēti Purvīša balvai. Man personīgi lielu sajūsmu radīja Harija Branta gleznas, kas tika veidotas uz papīra izmantojot ogli. Sajūsmināja mākslinieka tehnika un prasme darboties materiālu, radot tik ideāla ēnu nokrāsas. Kaut arī gleznas bija melnbaltas, tomēr tajās slēpās tūkstošiem dažādu toņu. Izbrīna mākslinieka spēja saskatīt sīkās detaļās apgaismojuma nianses. Šeit es ielu dažas Harija Branta gleznas fotogrāfijas, ko atradu izmantojot google.

brant_1

 

brant_2

brant_3

Tiešām, Arsenāla apmeklējums radīja pozitīvu noskaņu visai nedēļas nogalei, bez izņēmuma.

 

Divas pasaules


Vakar noskatījos raidījumu par tēmu, vai Latvija var būt Kipras vietā. Raidījums tika rādīts pa Krievijas biznesa kanālu RBK (katrs interesants to var viegli atrast kanāla mājas lapā ierakstot “Латвия”). Tēma, protams, bija par naudu un naudas izvietošanu ārpus Krievijas robežām. Šajā rakstā es netaisos rakstīt par banku sistēmu vai par naudas piesaistes perspektīvām, toties vēlos padalīties ar iespaidu, kas man radās noskatoties to raidījumu.

Viens no raidījuma viesiem bija Rietumu bankas augsta līmeņa vadītājs, kurš aprakstīja Latvijas banku sistēmu, kā samērā drošu un ekonomiku – stabilu. Pēc viņa domām, Latvijā var glabāt naudu, ja tai ir legāla izcelsme. Galvenā doma bija tāda, ka pašlaik visvairāk ir jāskatās uz valsts nevis bankas ekonomiskajiem rādītājiem, pirms guldīt tajā naudu.

Atzinīgie vārdi no sākuma manī radīja pozitīvas emocijas un lepnumu par to, ka mūsu valsts, uz kopējā Eiropas fona, izskatās ļoti labi. Tomēr man ienāca prātā doma, ka Latvijā ir divas pilnīgi nesaistītas pasaules, kas visu iepriekšminēto, padara drūmu un bēdīgu.

Pirmājā pasaulē finanšu sektors dzīvo ar stabilu peļņu, finanšu sektora darbinieki strādā labās darba vietās, saņemot algu virs vidējās Latvijā un var justies pietiekoši brīvi. Paši banku īpašnieki vai augstākā līmeņa vadītāji nopelna simtos tūkšošos mērāmas summas, sūta savus bērnus uz privātām, augsta līmeņa skolām par 7 000 LVL gadā, viss plaukst un zeļ. Attiecīgi valdība var būt lepna, ka Latvijas rādītāji ir pozitīvi, ekonomika aug, bezdarbs samazinās, investīciju pieplūdums sekos pēc Eiro ieviešanas un valsts premjers gatavojās kandidēt uz ES komisiju prezidenta amatu, kas priekš tādas mazas valsts, kā mūsu, būs lieliska balva par padarīto. Kopumā vadība un finanšu sektors jūtas labi un Latvija aizvien vairāk kļūst līdzīga Eiropas Rietumu valstīm, ja skatās uz Latviju no ārpuses.

Iepriekš aprakstītā aina būtu ideāla, ja nebūtu otrās pasaules, kas eksistē Latvijā – vienkāršie cilvēki. Cilvēki, kas spiesti mēnesi izdzīvot ar naudas summu, ko no pirmās pasaules cilvēks iztērē tikai par vienu uzvalku. Otrās pasaules cilvēks spiests šausmināties par apkures rēķiniem, pieaugošām produktu cenām un lūgt Dievu, lai ar veselību būtu viss kārtībā, jo pretējā gadījumā, visa nauda tiks tērēta uz medicīnu. Otrā pasaulē nav nedz ekonomiskās labklājības, nedz zema bezdarba līmeņa, jo pazaudēto darbu nākas meklēt mēnešiem, ja ne gadiem. Otrā pasaulē ir daudz cilvēku, toties ļoti maz iespēju.

Robeža starp pirmo un otro pasauli visu laiku palielinās, un plaisa, aizvien dziļāk, sadala sabiedrību divās daļās, vieniem viss ir, otriem nav nekā, jo otrai pasaulei ir jāmaksā par pirmās pasaules labklājību. Tie, kas atsakās maksāt, dodas prom un ārzemēs pilda to pašu lomu, tikai ar nedaudz lielāku atlīdzību.

Vai tas ir labi vai nē, pašlaik nevēlos spriest, vienkārši konstatēju faktu un paskatos uz Latviju tādu kāda tā ir – sadalīta, sadalīta kā maza torte uz simtiem gabaliem, kur katrs cenšas atrast savu laimi.

Vēja spārniem


Laiks skrien vēja spārniem uz priekšu, aiz sevis atstājot pagātnes notikumus un cilvēkus. Lieks tiko nesen tika publicēts pēdējais posts šajā blogā, bet jau ir pagājusi vesela nedēļa. Atskatoties uz pirmo ceturksni, tika publicēta dažāda informācija un manas pārdomas par visdažadākām lietām. Pašlaik netiek plānotas izmaiņas un līdz vasarai publicēšu līdzīga satura materiālu. Tāpēc gaidu lasītāju komentārus vai ierosinājumus. Ņemot vērā, ka pašlaik lasu literatūru vienīgi par tiesībām, tad viens vai vairāki posti tiks veltīti tiesību tēmai.