Par laiku, vasaru un grāmatām


vasara_laiks_gramata

Palika pilnas sešas dienas līdz kalendārās vasaras beigām, līdz ar to šis ir labākais laiks, lai apkopotu pa vasaras laiku sadarīto un iezīmētu kaut kādas skices uz nākamo periodu. Viss sākās ar postu par to, ka profesijai nav cilvēcīguma un beidzas ar daudz asākām tēmām. Šajā blogā samērā maz tiek uzrunāta auditorija no autora puses un viedoklis tiek pausts caur pārdomām par publikācijas tēmām, tāpēc šoreiz par visu, kas sakrājies.

Atskatoties uz vasaru, varu secināt, ka tas bija viens no pēdējo laiku aktīvākajiem periodiem, jo nonācu pie atziņas, ka blogu sfērā Lavijā samazinās un, ja nerakstīšu es, kurš tad? Protams, ka blogi neizmirst, bet gribētos lielāku aktivitāti. Kad sāku šī bloga rakstīšanu 2011. gada jūlijā, tad mani aizrāva blogi ar māksliniecisko piedevu, cilvēki publicēja dzejoļus, stāstus, fotogrāfijas un pat gleznas, kas samērā veiksmīgi turpinājās līdz 2014. gadam, kad pamazām iepriekšminētais sāka apsīkt un blogi jaunie blogi palika daudz triviālāki. Iespējams pie vainas ir interešu vai paaudžu maiņa vai arī kādam radās velme pāriet uz angliski runājošo blogu pasauli, kur ir iespējams pulcēt milzīgu lasītāju auditoriju, tādējādi, saņemot lielāku gandarījumu no paveiktā.

Pēdējā laikā blogos sāk kļūt populāri publicēt dažādas receptes, kas pēc manām domām ir visbezjēdzīgākās publikācijas, jo visas publicētās receptes tiek ņemtas no ārzemju mājas lapām un tām nav pievienotās vērtības, no blogera puses. Tad parādās blogi ar mēķi kaut ko reklamēt vai propogandēt kādu reliģiozu vai politisku ideju, kas pēc manām domām ir viens un tas pats. Man neskaidri ir blogi, kuros tiek publicēti ģimenes stāsti ar fotogrāfijām, jo tas ir vēl sliktāk, nekā publicēt savu dzīvi facebook vai instagram. Līdz ar iepriekšminēto, tiek nonēvelēts bloga patiessais mērķis, dalīties ar kvalitatīvu informāciju, savām pārdomām un pieredzi, veidot rakstus tā, lai tajos neparādītos mirkļa emocijas par triviālām ikdienas lietām, bet radīt kvalitatīvu materiālu, tādējādi, veidojot kopējo pienesumu blogu pasaulē un kultūrā.

No samērā seniem laikiem ir palikuši blogi ar mērķi skalot smadzenes ar klaji tendenciozu propogandu, ko ļoti aktīvi dara viena LTV ārštata žurnaliste, par kuru esmu iepriekš rakstījis ar pamatotu kritiku. Vai arī lidzīga satura mazāk populāras vietnes. Nekad neesmu sapratis, kā pieauguši un, iespējams, izglītoti cilvēki var rakstīt tik vājprātīgus rakstus, kas adresēti cilvēkiem bez jebkādas kritizākas domāšanas un analītiskās spējas. Tas pats ir par reliģiskajiem blogiem, kur viena grāmata tiek malta jau vairākus simtus gadus, mākslīgi cenšoties no tās izlobīt pamatojumu, lai no savas draudzes ievāktu pēc iespējas lielāku naudas summu. Atliek tikai atcerēties, ka ar šo pašu grāmatu tika pamatoti ļoti asiņaini Kusta kari, Baltijas valstu kolonizēšana un paverdzināšana 13. gs., inkvizīcijas process, kura laikā ļoti nežēlīgi tika galinātās skaistas sievietes, ēbreji, dziednieki, politiskie pretinieki, zinātnieki utt. Tik pat labi pēc analoģijas ar baznīcu, varētu paņemt Hitlera grāmatu “Mana cīņa” un pateikt ka tie ir svētie raksti, tomēr nevienam kaut kas tāds neienāk prātā, toties Bībele, lūdzu, uz priekšu.

Par vasaru tika minēts, par laiku, plašākā nozīmē, arī, tad atliek vēl uzrakstīt par grāmatām. Aizsāku tradīciju publicēt grāmatas, ko esmu izlasījis un atzinis par interesantām un vērtīgām. Nekādā ziņā tas netiek darīts ar domu, lai atņemtu tematus no blogeriem, kuri gatavo grāmatu apskatus, kas manuprāt ir ļoti vērtīgi un, kurus labprāt lasu un komentēju.

Ar grāmatām ir tikai viena būtiska problēma, kuru iezīmēšu ar vācu filosofa Artūra Šopenhauera vārdiem “Pirkt grāmatas būtu labi, ja vien varētu nopirkt arī laiku, kad tās izlasīt“.

Turpmāk plānoju neapstāties un aktīvi rakstīt arī nākamajā kalendārajā gadalaikā – rudenī. Tematika nemainīsies, iespējams, vairāk tiks rakstīts par mākslu un mazāk par dažāda veida politiskajiem procesiem. Noteikti pabeigšu “Laulības līguma” aprakstu no juridiskā aspekta un aprakstīšu atšķirības starp Latvijas un Anglijas tiesību sistēmām, jo man ir samērā daudz materiālu, ko noteikti ir vērts uzrakstīt arī latviešu valodā.

Nu lūk tas arī viss pagaidām. Novēlu lasītājiem karstas atlikušās vasaras dienas un tad tiekamies rudenī ar visu, kas interesē.

 

Advertisements

Jaunā pasaules kārtība (New world order)


nwo

Kaut kad pāris gadus atpakaļ parādījās ideja par jauno pasaules kārtību (New world order). Toreiz par to ideju lasīju, bet nolēmu nerakstīt savā blogā, jo, pēc manām domām, tās ir tikai un vienīgi fantāzija.

Ideja par jauno pasaules kārtību ietver sevī koncepciju, ka pasauli vada neliela cilvēku grupa, kas sastāv no ietekmīgiem politiķiem, baņķieriem, cilvēkiem, kas kontrolē naudas masas kustību un maina pasauli, lai paliktu pie varas un kļūtu aizvien ietekmīgākiem, kontrolētu visu un visus. Pēc būtības tā ir sazvērestības teorija. Tomēr kā rāda dzīves patiesība, tad jebkura cilvēku grupa ir īslaicīgs veidojums, un nav iespējams panākt tik lielu organizācijas līmeni, lai nekļūdīgi un ilgstoši “vadītu”pasaules procesus un lemtu cilvēku likteņus. Iepriekšminētajai terorijai ir viena visiem patīkama atziņa, ka ir “viņi”, kaut kādi aizjūras vai aiz okeāna onkuļi, kuri lemj un visu nosaka pēc sava prāta, paverdzina, apzog ar naudas vērtības sistemātisku samazināšanu, izraisa karus utt. Ja paskatās detalizētāk, tad šāda teorija palīdz veicināt kolektīvo bezatbildību, kas izpaužas, kā savas bezdarbības attaisnošana ar to, ka esmu viens mazs cilvēks un nespēju neko savā dzīvē manīt, esmu Jaunās pasaules kārtības upuris. Par vainīgajiem tiek atzīti “viņi”.

Lūk arī patiesība, ja mēs vēlamies dzīvot un mainīt mūsu pasauli, tad nekas cits neatliks, kā vienīgi aktīvi darboties, cīnīties pret netaisnību, novērtēt savu lomu vēsturē un sabiedrības procesos, būt patstāvīgiem un pilnībā uzņemties visu atbildību par darbības sekām, nevainojot nevienu citu.

Zviedrija pārgāja uz 30 stundu darba nedēļu


Daudzas nozares, kā, piemēram, veco ļaužu pansionāti, hospitāļi un autoservisi pārgāja uz 6 stundu darba dienu jeb 30 stundu darba nedēļu, kas viennozīmīgi ir apsveicami, jo palielinās cilvēku brīvo laiku un padarīs darba laikā paveikto daudz efektīvāku. Domāju, ka arī Latvijā (pašlaik normālais darba laiks ir 8 stundas) vajadzētu virzīties uz šādu modeli, jo pie mums iepriekšminētajās nozarēs darbiniekiem ir milzīgas pārslodzes un tāpēc arī Latvija ir pirmajā vietā Eiropas Savienībā pēc nāvju skaita darbavietās uz iedzīvotāju skaitu.

Krievija un pelēkā ekonomika kā mūsdienu reliģijas sastāvdaļa


Priekš sestdienas rīta ļoti smaga tēma, bet tomēr ilgāku laiku neko nerakstot, uzkrājās visāda veida pārdomas par dažādām tēmām, tajā skaitā, par ko runā ziņās. Ņemot vērā, ka man nav ne politiskas, ne ekonomiskas intereses saistībā ar Krieviju vai pelēko ekonomiku, tad varu brīvi paust savu viedokli, kas balstīts uz manu individuālo izpratni par notiekošajām lietām. Uzreiz gribu atzīmēt, ka šajā postā rakstītais ir tikai un vienīgi mans viedoklis un nekādā gadījumā, neuzspiežu to citiem.

Nesen sēdēju pie vēstures grāmatas, lasot par reliģijas attīstību viduslaikos un jaunojos laikos, kad aizdomājos par to, kā šodien ir pie mums Latvijā. Jo gadījumā, ja reliģija sabiedrībā spēlē mazu lomu, tad jābūt kaut kam, kas to aizvieto priekš cilvēku prātiem, kam cilvēki velta lielu daļu sava laika un enerģijas, par ko interesējās un par ko runā. Atbilde ir ļoti vienkārša, Latvijā tā ir politika.

Pie mums politika ir kā nebeidzamais seriāls, kur reizēm tiek nomainīti aktieri, bet diemžēl scenāristi un producenti nemainās jau 20 gadus. Lūk, arī tagad nonākam pie virsrakstā pieminētās Krievijas. Pašlaik neiedziļināšos Krievijā notiekošajos procesos, jo par tiem ļoti izsmeļoši var iepazīties ārvalstu mēdiju resursos, bet mani interesē Latvija un kādu lomu Krievija spēlē iepriekšminētajā, nebeidzamajā seriālā. Jāsaprot, ka līdzīgi seriālam, Latvijā pastāv divas samērā nesaistītas realitātes, viena ir politiskā un otra ir ekonomiskā. Pirmajā realitātē, kopš 1991. gada esam pakļuvuši zem Rietumu propagandas ietekmes un mūsu mēdiju un politiķu viedoklis sakrīt ar Lielbritānijas, ASV, Nīderlandes, Dānijas un Zviedrijas mēdiju telpās un politiskajās aprindās pausto viedokli, kurš ir aptuveni šāds: Krievija ir agresors, kurš vēlas iekarot visu pasauli, koruptīva valsts, Krievijā nav vārda brīvības, Krievijā ir milzīgs noziedzības līmenis, tur vairs nav nekādu tehnoloģiju un pilnībā valda Putina režīms, kas apspiež visus un visur, un Baltijas valstis Krievija vēlas katru dienu iekarot un gaida, kad ASV būs lielākas ekonomiskas problēmas, lai uzbruktu un iekarotu mūs. Par galveno grēku tiek uzskatītas jebkādas sarunas ar Krieviju un jebkāda veida pozitīva informācija mēdijos. No politiķu puses ir kategoriski aizliegta jebkāda veida pozitīvā retorika par Krieviju, bet tas kurš aizliegumu pārkāps, tiks padzīts no politiskās dzīves uz mūžu mūžiem, kā neticīgais, kā nodevējs, kā Krievijas režīma atbalstītājs, spiegs un valsts ienaidnieks utt. Interesanti, ka to pašu pieeju baznīca ļoti veiksmīgi izmantoja vairākus gadu simtus tikai Krievijas vietā bija sarāceņi, raganas, neticīgie, burvji utt. Līdz ar to tiek radīta nevis telpa diskusijām un analīzei attiecībā uz Krieviju, bet tiek radīta reliģija, kur vairs nevalda veselais saprāts un loģika, bet valda dogmas, stereotipi un fanātisms. Iepriekšminēto pierāda arī fakts, ka ekonomiskā dzīve aiz vien vairāk atdalās no politiskās, jo biznesa vidē cilvēki saprot, ka uz dogmām un fanātisma naudu nopelnīt ilgtermiņā ir ļoti grūti. Iepriekšminētais atdalījums pavājina reālo politiku un ekonomiku, jo tās sāk darboties viena pret otru, bet vēl Linkolns ir teicis, ka tā valsts, kura karo pati pret sevi, ir lemta iznīcībai.

Tagad nedaudz par pelēko ekonomiku jeb ēnu ekonomiku, kā to sauc politiķi. Ja Krievija mūsu politiskajā reliģijā tiek pielīdzināta sātanam un pat par skatīšanos uz tās pusi draud politikā izrēķināšanās, tad pelēkā ekonomika ir kā cilvēku nebeidzamais grēks, kurš sākas cilvēkam kļūstot pilngadīgam un iesaistoties darba tirgū un beidzas aizejot pensijā un izstājoties no darba tirgus, pret kuru cīnoties un kuru uzvarot var tikt debesīs un ilgi gaidītajā un apsolītajā paradīzē. Ja paklausās politiķus, tad uzvara pār pelēko ekonomiku mums atnesīs mūžīgu laimi, pārticību, prieku cilvēku sejās, spēs atgriezt aizbraukušos, ļaus palielināt visiem algas un mēs noteikti pietuvināsimies tādām attīstītajām valstīm kā Vācija, Somija, Dānija, Beļģija utt. Kā jau katrā reliģijā, kur tiek atrasts iemesls, kāpēc tomēr svētlaime neiestājās, jo objektīvi tā iestāties nemaz nevar, tad iemesls un tajā pašā brīdī arī vainīgais ir atrasts arī pie mums, tā ir uzņēmējdarbība un precīzāk uzņēmējs, kurš ir vainīgs pie visām Latvijas problēmām, kas saistītas ar pelēko ekonomiku, bet politiķi un ierēdņi nežēlojot sevi, katru dienu cīnās, lai valsts nenoslīdētu elles peklē. Ļoti atbalstāmi no mēdiju un politiķu puses ir pelēkās ekonomikas sasaistīšana ar Krieviju, ja pat saiklim nav nekā kopīga ar to, piemēram, nerezidentu naudas uzglabāšana.

Kāpēc es visu šo rakstu? Vēlos parādīt, ka ir alternatīva pieeja dažādu lietu un notikumu aplūkošanai mūsu valstī un, lai uzzinātu par patiesību, kas notiek valstī, atmetot politisko reliģiju, ir jāizslēdz TV, radio un galvenos interneta mēdijus, jāiziet Rīgas ielās, jāpabraukā pa lauku miestiem un jāaprunājas ar cilvēkiem, neprasot viņu politiskos uzskatus, bet uzklausot viņu individuālos dzīves stāstus un pieredzi. Var ieiet Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā vai arī paskatīties un palasīt biznesa ziņas, lai ieraudzītu to, ko propaganda tik cītīgi un ar tik lielu sparu mēģina noslēpt – patiesību.

Lope de Vega – Deju skolotājs


de_vega_01

Beidzot pabeidzu sen iesākto, bet pēc kāda laika malā atmestu grāmatu “Deju skolotājs”, ko sarakstījis izcils Spāņu dramaturgs Lope de Vega (Félix Arturo Lope de Vega y Carpio), kurš dzīvoja no 25.11.1562. līdz 27.08.1635. Ja kāds lasa krievu valodā, tad to var atrast pēc linka http://lib.ru/DEVEGA/vega1.txt.

Īsumā lugas sižets ir par Spānijas augstdzimušo ģimeni, kuras piederošā īpašumā ierodas svešinieks Aldemāro, kam iepatīkas viena no ģimenes galvas Alberīgo meitām, vārdā Florela, un, lai iekarotu meitas sirdi, svešinieks uzdodas par deju skolotāju un māca abas māsas dejot, lai tās varētu graciozi izrādīties tuvākajā ballē. Par nelaimi meitu Florelu, kuru ir iekārojis deju skolotājs, iemīl arī cits vīrietis, savukārt māsas, nevienam nezinot, apmainās vietām un patiesībā tas cits vīrietis cenšās iekarot māsas Felisjānas sirdi, kas jau ir precējusies. Man darbā patika lietotie izteiksmes līdzekļi un sieviešu skaistuma aprakstošie vārdi, ko noteikti ir vērts atcerēties. Šižet ļoti labi demonstrē tā laika kārtu sabiedrību un kā vienas kārtas pārstāvis nedrīkstēja precēties un pat domāt par citas kārtas sievieti. Frāze, ka dižciltīgajiem nedrīkst strādāt, arī daudz ko izsaka par tā laika ekonomiso un sociālo iekārtu. Autors ļoti labi izveidoja sižetu un pat mūsdienās, kad morāles normas ir daudz brīvākas, lugā aprakstītās intrigas varētu attīstīties tieši tādā veidā, kā tās ir aprakstītas grāmatā. Protams, ka luga ir rakstīta par dižciltīgo kārtu, jo tajos laikos, kad grāmata tika izdota, zemnieku kārtas pārstāvji nevarēja atļauties grāmatas iegādi, kā arī lasītprasmes tiem bija zemā līmenī vai neeksistēja vispār.

Noslēgumā varu pateikt, ka šo grāmatu ir vērts atrast un izlasīt, lai vismaz uz īsu brīdi ieskatītos 16. gs. Spānijas sabiedrībā un sajustos pirms baroka laikmetā un kultūrā.