Dienas atziņa


Cilvēki nekad nemainās, uz labo pusi, visas pārmaiņas cilvēkā notiek tikai uz slikto pusi saistībā ar cilvēka raksturu un uzskatiem.

Advertisements

Cīnīties vai sadzīvot ar sevi


run_away

Ar straujiem soļiem tuvojas Rīgas maratons. Aizvien biežāk uz ielas vai parkos var manīt cilvēkus, kas rūpīgi tam gatavojas, cits uz garāku, cits uz īsāku distanci. Vai visi, kas cītīgi trenējas, cer uzvarēt, atskrienot visātrāk līdz starta līnijai? Domāju, ka nē, pie tam no cilvēkiem bieži nākas dzirdēt tādu frāzi, ka skriets tiek priekš sevis un trenēšanās proces ir vairāk cīņa ar sevi, nevis pirmās vietas sasniegšanai. Un tad es sāku aizdomāties, ko skriešana un trenēšanās nozīmē man, vai es cīnos pats ar sevi un, vai tas ir nepieciešams? Pēc manām domām, cīņa ar sevi pati par sevi ir pretdabiska, jo tādējādi mēs liekam ķermenim darīt to, ko tas nevēlas, mokam to un nodaram tam lielus bojājumus. Tas notiek tad, kad mērķis tiek izvirzīts pirmajā vietā – noskriet par jebkuru cenu. No otras puses daudz pieņemāmāka pozīcija man šķiet ir sadzīvot ar sevi un skriet dēļ tā, ka tas uzlabo ķermeni un tā fizisko stāvokli, kas nozīmē, ka slodzei un intensitātei jābūt samērīgai ar fizisko kondīciju, kā arī pašam procesam ir jārada prieku nevis ciešanas, kas atainojās gan distances, gan skriešanas ātruma izvēlē.

Piedzīvojumi kā dzīves jēga


dons-kihots-entp

Pēdējā laikā samērā aktuāla tēma tiek apspriesta par to, vai dzīvē ir vajadzīga stabilitāte, vai tieši otrādi ir vairāk jāriskē, vai arī naudu ir jāiegulda mantiskās vērtībā, vai tomēr dažāda veida piedzivojumos, lai tādējādi iegūtu papildus pieredzi un kļūtu par daudzpusīgāku cilvēku rezultātā attīsto savu pasaules redzējumu un prasmes.

Neiedziļināšos, kas ir labāks un pareizāks, jo katrs pats pieņem lēmumu atbilstoši saviem uzskatiem un vērtībām, bet man ienāca prātā tāda doma no pasaules klasikas. Migels de Servantess “Dons Kihots”, kamēr galvenais grāmatas varonis atradās savā īpašumā, visu naudu tērējot grāmatu iegādei un pavadot laiku lasot par piedzīvojumiem, viņš nejutās laimīgs un viņa dzīve bija tukša un vienmuļa, toties, kad viņš nolēma doties pasaulē un veikt dažādus bruņinieka cienīgus varoņdarbus, viņš padarīja savu dzīvi daudz pilnvērtīgāku, neskatoties uz to, ka viņam nācās zaudēt gan materiālajā ziņā, gan veslības ziņā (kaut vai daļu no nocirstās auss), bet tomēr viņš jutās laimīgs un nevienā brīdī nenožēloja pašu procesu, kas nozīmē, ka ar atrašonos kustībā ir iespējams piepildīt savu dzīvi.

Gulēt kritienā


Skatiens uz leju krītot miegā, kad vēs vējš apņem rokas, seju un izpurina matus un te pēkšņi tu atver acis un saproti, ka visapkārt ir klusums un miers, pulkstenis rāda trīs naktī, pa palodzi dungo lietus piles un sajūta tāda, it kā tu atrastos pavisam citā pasaulē, pa visam citā vietā un tiko esi bijis kaut prom no šīs planētas tālu tālu aiz apvāršņa.

Tādā garā varētu turpināt ļoti ilgi, bet stāsts nav par to. Reizēm tiešām ir vērts atvert acis un saprast, kur mēs atrodamies un kur krītam, kā arī ieraudzīt dziļo aizu no kuras būs jārāpjas ārā, jad beidzot varēs nostāties kājās pilnā augumā.