Patriotisms kā rīks


Kādu laiku nebiju neko rakstījis blogā un reiz ir gadījies brīvs brīdis, kad iespējams uzrakstīt kaut ko interesantu un kaut ko pārdomu raisošu. Manī jau kādu laiku bija velme uzrakstīt par patriotismu, jo nepārtraukti publiskajā telpā un arī sarunās ar cilvēkiem, šis termins uzpeld kā svēta mantra, kas iedala cilvēkus divās grupās, patriotos un nepatriotos, kur pēdējie tiek uzskatīt par otrās šķiras cilvēkiem un radikālāko prātu fantāzijās būtu iznīcināmi vai izsūtami arā no valsts. Tieši tāpēc apskatīšos uz šo terminu un to pielietojamību no dažādiem skatu punktiem, jo šo terminu lieto lielākoties liekuļi un meļi, kas aiz patriotisma slēpj vēlmi kontrolēt, manipulēt un zagt.

Patriotisms skaidrojošā vārdnīcā tiek izskaidrots kā mīlestība pret savu dzimteni, tautu, uzticība tai un darbošanās tās labā. Savukārt patriots ir fiziska persona, kas mīl savu dzimteni un tautu, ir uzticīgs tai un veic savu darbību tās labā. Īsāk sakot patriotisms ir mīlesība pret kaut ko. Skatāmies tālāk, kas tad ir mīlestība, tā pati skaidrojošā vārdnīca mums pasaka, ka mīlestība ir intīmas jūtas, kam raksturīgas dziļas simpātijas un sirsnība un juteklīga tieksme. Tāpat mīlestība tiek skaidrota kā dziļa interese un aizrautīga nodošanās kaut kam. Mīlestība var būt arī nepieciešamība un tieksme pēc kaut kā. Ja skatāmies uz mīlestību no zinātniskā viedokļa, tad tā ir smadzeņu darbība, kuras ietvaros smadzenēs veidojās motivācijas un atlīdzības asociācijas, kad cilvēks tiecas pēc kaut kā un saņemot to, smadzenes izstrādā vielas, kas rada eiforjas sajūtu, kas savukārt tiek izmantota kā atlīdzība, kas no jauna var motivēt, radot velmi, lai no jauna saņemtu vielas un rastos eiforijas sajūta. Mīlstības sajūtu izraisa ne tikai smadzeņu darbība kā tāda, bet ķīmiskā līmenī ir veselu hormonu kopums, kas nodrošina mīlestības sajūtu. Līdz ar to varam secināt, ka patriotisms ir smadzeņu darbības rezultātā radītā motivācijas un atlīdzības sistēma, kas rada intīmas un sirsnīgas jūtas pret dzimteni un tautu. Tāpat patriotisms var izpausties lokāli, piemēram, mīlestība pret kādu objektu.

Kā tika noskaidrots iepriekš, patriotisms ir cilvēka smadzeņu reakcija vai pat stāvoklis, kas tiek izraisīts no āras iedarbojoties uz tām. Jāatzīmē, ka mīlestībai ir viena īpatnība, nav iespējams nevienu piespiest mīlēt, bet tikai veicināt šādu jūtu rašanos cilvēka smadzenēs, iedarbojoties uz cilvēku ar dažādām tehnikām. Līdz ar to patriotisms vai tā neesamība nevar būt noteikta cilvēka vaina un par to nedrīkst iestāties sekām. Līdzīgā analoģijā, mēs nevar vainot kādu meiteni vai puisi, ka viņi mūs nemīl, mēs varam vienīgi veikt kaut kādas darbības, lai veicinātu šādu jūtu rašānos. Tāpēc vēl jo absurdāk liekās ideja, kad politiķi vai sabiedrībā pazīstamas, bet, diemžēl, neizglītotas personas, sāk dalīt cilvēkus patriotos un nepatriotos, pie tam pasakot, ka vieni ir labi un pareizi, bet citi ir slikti un kaitīgi valstij. Sanāk, ka cilvēks ir vainīgs pie tā, ka dzimtene un tauta vai valsts kopumā, nav iedabojusies uz cilvēku, lai radītu viņā šo mīlestības sajūtu, nevis vainīgi ir tie, kuru uzdevums būtu šādu jūtu rašanos vidi nodrošināt.

Protams, attīstoties patriotisma ārprātam, kad tas tiek lietots nevis pēc patiesās nozīmēs, bet kā rīks cilvēku dalīšanai, lai vieglāk tos pārvaldītu, starp politiķiem un sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem sākās sacensības, kurš ir lielāks patriots, tas ir, kura mīlestība ir visspēcīgākā pret valsti. Pie tam, ļoti interesanti, ka visi vēlas būt valsts nevis dzimtenes patrioti. Līdzīgi, kad komunisma laikā aparāta darbinieki sacentās par to, kurš ir lielākais komunists un tie paši cilvēki pēc 1991. gada sacentās, kurš ir lielākais nacionalists.

Ejam tālāk pa šo tēmas tuneli un apskatamies problēmu no tās sākuma. Ja patriotisms ir mīlestība, kas var rasties iedarbojoties uz cilvēku, nevis tā rodas pati no sevis, jo nevienu piespiest mīlēt ar varu mēs nevaram. Tad tas nozīmē, ka tieši valstij ir jārada tādi apstākļi, lai cilvēki sāktu mīlēt šo valsti, tāpēc ka valsts būtu radījusi cilvēkos pozitīvas emocijas. Piemēram, tā varētu būt pārdomāta un laba nodokļu sistēma, kad cilvēkam, vēloties atvert biznesu, būtu jādomā, kā godīgi konkurēt ar citiem tirgus dalībniekiem, nevis būtu milzīgas bailes no tā, kad atnāks Valsts ieņēmumu dienests un iesaldēs kontu par nebūtisku nodokļu parādu. Tāpat tādi apstākļi, kas izraisītu mīlestību, varētu būt drošības sajūta, gan fiziska drošība, gan ekonomiskā. Noteikti mīlestību pret valsti varētu radīt cilvēku pozitīvā pieredze darbā ar valsts aparātu un valstī nodrošinātā sociālā taisnība. Noteikti mīlestību pret valsti radītu efektīva korupcijas apkarošana un laba izglītības sistēma. Līdz ar to, vaina ir nevis cilvēkos, ka viņos nerodas patriotiskas jūtas, bet gan valstī, politiķos un ierēdņos, kuri arī ir sabiedrības daļa, kas nozīmē, ka vaina ir gan valstī, gan sabiedrībā, ka samērā maz cilvēku skaits patiesi mīl šo sabiedrību vai, godīgi sakot, nemīl. Iekāpjiet saibedriskajā transportā, aizejiet uz tirgu, pabraukājiet pa ielām, apmeklējiet kādus masu pasākumus, un jūs redzēsiet, naidu, necieņu, agresiju, egoismu un citas negatīvas cilvēku reakcijas, savukārt laipnību, mīlestību, cieņu, miermīlīgumu un altruismu, jūs redzēsiet gaužām reti. Uz negatīvā, nevar rasties mīlestība, jo pati pa sevi mīlestība ir pozitīvas jūtas. Valsts apratām vajadzētu veikt iekšējās reformas, savukārt sabiedrībai kopumā pārskatīt savu attieksmi pret apkārtējiem.

Nobeigumā vēlos pateikt, ka neticiet politiķiem, kad viņi saka, ka labie ir tie, kas ir patrioti un sliktie ir tie, kas tādi nav, jo tieši politiķi lielā mērā izdot likumus, veidojot tiesisko vidi valstī un tieši viņi ir vainīgi, ka daudz cilvēki nemīl valsti un ir devušies prom, vai kādu apstākļu dēļ to vēl nav izdarījuši. Neticiet arī sabiedrībā pazīstamajiem cilvēkiem, kas patriotismu izmanto savu subjektīvo mērķu sasniegšanai, jo tas līdzinās baznīcas cilvēku kontroles rīkam par iedzimto grēku. Ja jūs paši vēlaties vairot patriotismu citos, tad to jāsāk ar savu attieksmi pret apkārtējiem cilvēkiem, jo nevienu nevar piespiest jūs mīlet, bet to panākt varat tikai jūs paši. Līdz ar to patriotisms ir tikai un vienīgi dvēseles stāvoklis, kas nevar būt par kritēriju, lai šķirotu cilvēkus.

Saulgriežu svētki


Pienācis ir kārtējais saulgriežu svinēšanas laiks, kas diemžēl tiek svinēts ar mēneša novēlošanu, bet nu tomēr. Kaut arī baznīca centās uzurpēt šos jaukos pagāniskos svētkus, tāpat kā ziemas saulgriežus, viņiem tas neizdevās un tas ir ļoti brīnišķīgi, jo arī mūsdienās lielākais daļai tautas ticējumi un olu kaujas ir svarīgākas par baznīcas apmeklēšanu un viena cilvēka nāves svinēšanu, atsaucoties uz Bībeli, kas neskaitāmas reizes ir pārrakstīta, tulkota un koriģēta, ņemot ārā nevēlamo un liekot iekšā vajadzīgo. Toties saulgriežu svētki ir tīri un nevainīgi, jo tajos ir tikai labais un pozitīvais. Pavasara atnākšana, dabas mošanās, gājputnu atgriešanās un lauku darbu uzsākšana. Kas var būt skaistāks un tīrāks? Kā jau visi pagāniskie svētki, arī pavasara saulgrieži ir apvīti ar mītiem un mistiku, kas tikai padara tos krāšņākus. Vēl šie svētki ir tik krāšņi, jo pagāniskais laikmets patiesībā bija cilvēka tuvība ar dabu, kad cilvēka instinkti un cilvēka būtība netika nosodīta, kad svarīgākais bija būt laimīgam, cienīt un jūsmot par dabu, kad tikums bija labestība un cilvēks patiesībā bija brīvs.

Priecīgus svētkus.

Darba produktivitātes mīts


Šodien nedaudz par mītiem un ekonomiku. Presē un televīzijā mēs varam dzirdēt frāzi, kas tiek popularizēta kā neapgāžama dzīves patiesībā. Frāze, ka Latvijā algas aug pārāk strauji, tās apsteidz darba produktivitātes pieaugumu, tāpēc ir jābremzē algas pieaugums. Ja klausās neiedziļinoties, liekas pat ļoti loģiski un rodas sajūta, ka ir labie darba devēji, kuri izmisīgi meklē darbiniekus un ir ļaunie darbinieki, kuri prasa aizvien lielāku un lielāku atalgojumu. Šīs propogandas mērķis ir viens, bremzēt algu pieaugumu. Tulīt visu detalizētāk.

Sākumā paskatamies, kuras valstis pasaulē ir ar lielāko produktivitāti, un mēs redzēsim, ka tā ir Luksemburga, Norvēģija un Austrālija. Tālāk seko Šveice un Nīderlande (avots: https://www.independent.co.uk/news/business/the-19-most-productive-countries-in-the-world-a7155311.html). Ja paskatās pilnu sarakstu, tad lielākā daļa no valstīm ar vislielāko produktivitāti ir tieši Eiropas valstis. Līdz ar to teikt, ka Latvija ir neveikmīgā ģeogrāfiskā vietā, mēs nevaram. Tieši otrādi, lielākā daļa eksporta tirgi, uz kurieni mēs eksportējam, ir ar lielāku darba produktivitāti un atrodas salīdzinoši netālu. Šeit rodas jautājums, ja mēs esam tik neproduktīvi, tad varbūt mūsu eksports balstās uz lētu produkciju, un tā lētā produkcija ir, tajā skaitā, uz darba spēka rēķina, jo elektrība, piemēram, mums ir dārgāka nekā daudzās Eiropas valstīs. Secinājums, ja mums būs dārgāks darba spēks, mēs vairs nevarēsim eksportēt, jo pie vienādām darba spēka izmaksām, mūsu produkcija ir zemākas kvalitātes. To nesaku es, bet gan darba devēji un eksperti, kas veic augstāk minēto propogandu.

Ejam tālāk. Darbinieks vienīgi pārdot savu darba laiku un prasmes darba devējam, savukārt darba devējs to visu pērk vietējā darba tirgū. Tas nozīmē, ka nevis darbinieks, bet darba devējs konstruē biznesa modeli, un tajā ieliek iekšā darbinieku, nosakot darbiniekam pienākumus un izpildes kontroli. Tādējādi darba devējs ir atbildīgs par to, cik efektīvs jeb produktīvs būs algotais darbinieks, jo tieši darba devējs apgādā darbinieku ar rīkiem un nosaka darba mērķus. Cik moderni un jauni ir rīki, cik prasmīgs ir darbinieks, no tā atkarīga darba produktivitāte. Līdz ar to esam noskaidrojuši, ka nevis darbinieks ir vainīgs, ka darba produktivitāte ir zema, bet gan darba devējs.

Paskatamies uz jautājumu vēl dziļāk. Mums visu laiku mēģina zombēt ar vienu, ne ar ko nepamatotu dogmu, ka darba algu var celties tikai pēc darba produktivitātes pieauguma. Šeit ir jautājums, ja cilvēkam ir pieejama laba maize par 1 euro veikalā, otrā ielas pusē, vai cilvēks ies 2 km pakaļ maizei par 2 euro, kas būs tāda pati. Atbilde viennozīmīgi nē. Tieši tas pats ir arī ar lēto darba spēku. Kamēr darba tirgū var nopirkt lētu darbinieku, priekš kam investēt tehnoloģijās un optimizēt procesus, lai tas pats darbinieks izdara divreiz vairāk darba, skaitot pēc pievienotās vērtības. Ja darba spēks ir lēts, vieglāk ir paņemt 2 darbiniekus, nekā nopirkt, piemēram, vienu ražošanas iekārtu, kas ļautu samazināt darbinieku skaitu. Darba devējs sāks investēt tehnoloģijā un mainīs biznesa procesu tikai tad, kad darba spēks kļūst dārgāks un darba devējs vairs nebūs spējīgs konkurēt uz lēta darba spēka rēķina. Līdz ar to varam secināt, ka pieaugot darba spēka izmaksām, tiek veidots stimuls darba devējiem padarīt darba spēka izmantošanu produktīvāku.

Šeit ir vietā ļoti nopietns iebildums, ka ir taču konkurence un tieši tam jābūt algas paaugstināšanas dzinējspēkam, jo darba devējs cīnās par kvalificētāku darbinieku, lai viņa produkts kļūtu konkurētspējīgāks. Diemžēl Latvijā ir viena liela problēma, par ko jūs maz dzidēsiet masu medijos. Tie ir lielie monopoli. Ja paskatamies, tad valsts labprāt tos veido un sargā. Pašvaldībās ir pilns ar publiskai varai piederošiem uzņēmumiem, kuri izspiež privātus uzņēmējus. Labs piemērs Rīgas Satiksme un ar to saistītie mikroautobusi. Pati valsts ilgi cīnijās par elektroenerģijas monopola saglabāšanu un arī ar gāzes demonopolizāciju gāja smagi. Mums ir ostas, dzelzcelš, lidosta, pasts un citi obejkti, kas veido valsts monopolus, kas nevēlas palielināt atalgojumu, jo labāk lieko naudu iztērēt publiskajos iepirkumos utt. Tāpat mums ir milzīgs publiskais sektors, kur mākslīgi tura zemas algas, jo pretējā gadījumā nāktos efektivizēt procesus. Papildus tam, mums ir augsti darba spēka nodokļi, kas pašus darba devējus spiež maksāt mazas algas, jo jebkuras algas palielinājums būtiski palielina reālās izmaksas par darbinieku.

Noslēdzot tēmu, var izdarīt secinājumu, ka darba devēji liekuļo un paši ir atbildīgi par to, ka viņu algotais darba spēks nav pietiekoši produktīvs. No otras puses ir valsts nodokļu sistēma, kas viennozīmīgi nestimulē algu pieaugumu. Savukārt vienīgais, kurš šajā stāstā nav vainīgs, ir darbinieks, jo ne viņš nosaka nodokļu politiku, ne darba uzdevumus, tāpēc aicinu neticēt presē sludinātajai propogandai, bet visu izvērtēt pašiem.

Augstāk tālāk stiprāk


Šodiena ir kārtējā, nu jau pavasara diena un man ir uznācis garstāvoklis kaut ko savā nodabā parakstīt blogā, lai lasītāji varētu paskatīties uz pasauli no kārtējā jaunā leņķa. Zinu, ka daudziem patīk lasīt pārdomas, jo tieši tajās slēpjās dažādas dzīves patiesības, emocijas un arī maldība. Atceros, ka sporta laukumā agrāk tika rakstīti vārdi: Augstāk, tālāk, stiprāk. Reizēm šie vārdi bija attēloti citādākā kārtībā, bet jēga palika tā pati.

Augstāk. Mēs visi nepārtraukti tiecamies uz augšu, uz mūsu izfantazēto un par pareizu noteikto virsotni, no kuras mēs vēlamies raudzīties uz apkārtējo pasauli un teikt, ka zem mums ir visi, bet virs mums nav neviena. Es tajā skaitā vienmēr virzos uz augšu, lai nu kāds jautājums tas būtu, kaut arī reizēm saniedzot vienu virsotni, saproti, ka tā īstā bija blakus.

Tālāk. Virzamies uz priekšu un bēgam no savas pagātnes. Dzēšam un cenšamies aizmirst neveiklus brīžus un no distances atcerēties spožās dzīves uzvaras, kaut arī tieši negatīvie brīži mūs ir visvairāk mācījuši, bet uzvara vienīgi apreibināja, ļaujot ticēt ka esam labākie un stāvam uz visaugstākās virsotnes.

Stiprāk. Katru dienu pavadām ar mērķi būt stiprākiem par savu vakardienas es. Reizēm tas ļoti labi izdodas, bet reizēm tieši otrādi, saprotam, ka tas labais un pareizas cilvēks spogulī bija vakar, bet šodien priekšā uz tevi skatās slinkais un miegainais es.

Patiesībā, dzīve ir daudz sarežģītāka par trīs vienkāršiem vārdiem. Tikai ar laiku mēs saprotam, ka lidojot aizvien augstāk, nākas sāpīgāk krist, dodoties tālāk, sanāk mērot garāku ceļu, lai atgrieztos un padarot sevi stirprāku, mēs aizmirstam, kā ir būt vajiem un kļūstam skarbāki un augstprātīgāki.

Dzejolis – Palāta


Šovakar nedaudz sirrealisma no manas puses. Pēdējā laikā ir dzejniecisks noskaņojums, kas iedvesmo daudz rakstīt un ar kaut ko no visa padalīties arī ar lasītājiem.

Palāta

Gaitenis klusi izstiepjas priekšā

Dzeltenas sienas ar vairākām plaisām

Tu klīsti gar palātu ieejot iekšā

Vērojot ledu ar acīm gaišām

Kaut arī sen vairs neviena te nav

Un caur sasisto logu spēlējas vējš

Iztēle piepildīt palātu ļauj

Klusumā tēli visapkārt sēž

Apstājies brīdi un piepildi plaušas

Un izdves ar spēku “Tu esi viens”

Jūti kā sienās uzkrāj šausmas

Kuras izbeidz mūžīgais miers

Ir velme būt brīvam un projām aizskriet

Ar baltiem gumijas apaviem

Krēslu pret saplēsto logu satriekt

Un izlidot viegliem spārniem