Valsts ekonomiskā situācija – bēdīga


Beidzot esmu labi atpūties un atradis laiku bloga rakstīšanai. Pārskatot pēdējos ierakstus, man radās iespaids, ka no tēmas “Par visu, kas interesē” esmu novirzījies uz tēmu “Attiecības”. Tā noteikti nav, jo attiecības starp vīrieti un sievieti ir elementāras, ja visu analizē no pašiem pamatiem un dabas likumiem. Savukārt ir daudz nopietnākas tēmas, kā, piemēram, ekonomika un nauda.

Agrāk mūsu televīzijā un citos masu informācijas kanālos varēja atrast ļoti kritisku un patiesu informāciju par ekonomisko stāvokli valstī. Diemžēl pēdējā laikā mūsu vide sāk atgādināt Krievijas valsts mēdijos uzbūvēto utopisko ainu. Pirmkārt, visi līksmo par mistisko IKP pieaugumu, kaut arī tas ne tuvu neraksturo valstī notiekošos procesus, otrkārt, visi kā viens saka, ka 2008. gada krīze vairs neatkārtosies, jo Latvijas ekonomika ir daudz stabilāka. Parasti tajos pašo rakstos ir neliela atsauce uz to, ka nākotnē varētu būt problēmas ar darba spēka trūkumu, bet to piezīmē pašās beigās, lai pēc gadiem, kādam pārlasot, nerastos sajūta, ka tiek baigi melots un netiek ņemts vērā acīm redzamais.

Pareizi tiek runāts, ka krīze būs citādāka un tai būs citi iemesli, bet diemžēl neviens negarantē, ka to pārvarēt būs vieglāk nekā tas notika 2008. gadā. Vasarā jau rakstīju par reālo situāciju valstī un šoreiz vēlos padalīties ar savām pārdomām.

Ņemot vērā, ka mūsu ekonomika lielā daļā balstās uz ekosportu, tad ārējā pasaulē pasliktinoties apstākļiem, grūtāk kļūs arī mums. Šādam scenarijam ir pamats, jo, piemēram, ASV pašlaik deva mājienus, ka nepaaugstinās centrālās bankas procentu likmi, kas ir signāls, ka ASV ekonomika sāk palēnināties, arī ekonomiskie rādītāji ir zemāki par gaidīto. Negatīvi ir tas, ka ASV ekonomika spēcīgi ietekmē visu pārējo pasauli. Eiropā savukārt ir Lielbritānijas izstāšanās jautājums un tuvojošā krīze ar Itāliju, kas varētu būt otra Grieķija. Šādā situācijā euro ir ilgstošā lejupslīdē pret dolaru, kas nozīmē, ka importēt izejvielas no valstīm, kas ir ārpus Eiropas Savienības kļūs dārgāk un tas palielināsies ražošanas izmaksas, kas negatīvi ietekmēs eksportu.

Iepriekš teicu, ka IKP ir kā butaforija un propogandas rīks. Mums visu pasniedz tā, it kā augot IKP, mēs varam pateikt paldies valdībai, jo tas notiek tieši dēļ tās, kā arī IKP pieaugums mums palielinās naudas daudzumu makā. Patiesībā ir pretēji. Diemžēl visa izaugsme notiek par spīti valsts centieniem ierobežot ekonomisko aktivitāti un arī reālie ienākumi var kristies, pat augot ekonomikai kopumā. Tūlīt pamatošu, kāpēc man ir tāds viedoklis.

Centrālās statistikas pārvalde pulicēja datus par reālo minimālo ienākumu līmeni valstī, protams, par pašu grozu varētu ilgi diskutēt, bet šeit var redzēt proporciju un tendenci. Pēdējos sešus gadus (jaunāku datu nav) dzīve kļūva dārgāka vidēji par 8% katru gadu (avots: http://data1.csb.gov.lv).

Pie tam jāpiebilst, ka atbilstoši Ministru Kabineta 18.12.2012. noteikumu Nr. 913 “Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni” 2. punktā noteiktajam, Garantētais minimālais ienākumu līmenis personai ir 53 euro mēnesī. Tas nozīmē, ka valsts ekonomika ir spējīga nodrošināt mazāk par trešdaļu no valstī nepieciešamā minimālā ienākuma, lai vispār būtu iespējams izdzīvot. Šis apstākļis noteikti neliecina par to, ka valsts ekonomika aug strauji un valstī viss ir kārtībā.

Kļūstot dzīvei dārgākai, strauji samazinājās un joprojām samazinās iedzīvotāju līmenis, kas skaidrojams ar lielāku mirstību un mazāku dzimstību, kā arī izbraukušo skaitu, kas neparādās statistikā, jo iekļaujot to, bilde būtu ļoti bēdīga. Tabulas avots: http://data1.csb.gov.lv.

Sanāk, tā dzīve kļūst dārgāka un iedzīvotāju skaits samazinās, kā arī valsts nenodrošina iedzīvotājiem minimālo ienākumu līmeni. Jautājums, vai valsts kļūst nabadzīgāka un tāpēc nevar to nodrošināt? Atbilde, protams, ka nē, jo nodokļu ieņēmumi visu laiku pieaug. Tas ir negatīvi, ņemot vērā, ka nodokļu maksātāju skaits sarūk. Tabulas avots: http://data1.csb.gov.lv.

Lūk arī atbilde, kāpēc dzīve kļūst dārgāka, jo palielinās nodokļu slogs un valsts ievāc lielāku nodokļu apjomu no viena iedzīvotāja nekā agrāk un ne jau tāpēc, lai palielinātu, piemēram, minimālo ienākumu līmeni Ministru Kabineta noteikumos vai pensijas, tādējādi reāli cīnoties ar nabadzību.

Kur paliek nauda? Atbilde uz šo jautājumu ir ļoti vienkārša, tiek izlietota valsts pārvaldē esošo ierēdņu atalgojuma celšanai un nozagta. Zemāk tabula ar informāciju par vidējiem ienākumiem privātajā un publiskajā (sabiedriskajā) sektorā. Tabulā parādītas neto izmaksas. Tabulas avots: http://data1.csb.gov.lv.

Un, protams, pamatojums par manu apgalvojumu saistībā ar korupciju ir atrodams Transparancy international mājas lapā, no kuras ir zemāk norādītas tabulas gabals, bet ar pilnu sarakstu iespējams iepazīties viņu mājas lapā. Avots: https://www.transparency.org/news/feature/corruption_perceptions_index_2017.

Zemāk esošā tabula rāda, ka no vairāk kā 200 valstīm pasaule, esam 40. vietā, kas nozīmē, ka korupcijas līmenis pie mums ir ļoti augsts, kas savukārt nozīmē, ka valsts pārvalde mums izmaksā dārgāk, nekā, piemēram, Dānijā, kas ir pirmajās vietās, jo tur tiek nozagts mazāk no valsts budžeta un vairāk paliek sabiedrības vajadzību apmierināšanai (izglītība, medicīna utt.)

Ar šo ierakstu vēlējos sniegt ieskatu realitātē, jo mēdiji rada ilūziju mums neeksistējošu pasauli, kur viss tiek pasniegts daudz labāk, nekā patiesībā ir un, tikai ieraugot realitāti, ir iespējams pieņemt ar faktiem pamatotu lēmumu dzīvē, lai turpinātu savu attīstību un izaugsmi. Par šo tēmu turpmāk arī rakstīšu un publicēšu informāciju.

Advertisements

Rēalā situācija valstī (demogrāfija, ekonomika)


Sākās vēlēšanu periods, kur katra partija centīsies spēlēties ar vēlētāju emocijām un jūtām. Valdošās partijas teiks, ka ekonimika aug un dzīve uzlabojās, bet pārējās partijas teiks, ka viss ir slikti, tāpēc balstojies par mums, jo mēs zinām, kas jādara. Šeit uzrakstīšu īsu Latvijas demogrāfiskās un ekonomiskās sitācijas aprakstu, lai būtu atskaites punkts, kā vērtēt vienu vai otru priekšvēlēšanu kampaņu un kādu es vēlētos redzēt priekšvēlēšanu kampaņu, un kāda tā diemžēl nebūs. Ideāli, ja pastāvētu kopēja tabula ar būtiskākajām problēmām valstī un pretīm ir katras partijas piedāvājums, kā noteikto problēmu atrisināt un provizoriski skaidrojumi, kā piedāvātais lēmums ietekmēs problēmjautājuma risināšanu. Vai tā ir utopija, nē, papētiet vēlēšanas Lielbritānijā, vairāk pievēršot uzmanību Anglijai, tur tā arī notiek.

Demogrāfija

Es paņēmu datus, kas pieejami Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā, kur ir pieejami daudz dati situācijas analīzei. Neiedziļinoties detaļās, skatamies, 1989. gadā bija 2.66 miljoni iedzīvotāju, 2011. gadā 2.07 miljoni iedzīvotāju un 2018. gadā ir 1.93 miljoni iedzīvotāju. Lai nevienam nebūtu iluziju par iedzīvotāju skaita samazināšano, tad lūk tabula.

Avots: http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/iedzivotaji-galvenie-raditaji-30260.html un
http://www.csb.gov.lv/sites/default/files/nr_12_latvijas_2011.gada_tautas_skaitisanas_rezultati_results_of_the_2011_population_and_housing_census_in_latvia_15_00_lv_en.pdf

Tad redzam, ka visa valsts poltika noved mūs pie iedzīvotāju skaita samazināšanās. No vienas puses ir ļoti zema dzimstība, no otras puses ir milzīgs emigrējošo skaits no Latvijas. Pie tam palikušie iedzivotāji strauji noveco, ko var redzēt no tā paša informācijas apkopojuma par tautas skaitīšanu.

Augstāk norādītā “egle” demonstrē, ka bērnu paliek aizvien mazāk attiecībā pret pieaugušo skaitu. Kaut arī šie dati ir par 2011. gadu, tomēr informācija par jaundzimuši skaitu 2017. gadā un 2018. gadā attiecībā pret mirušo skaitu, neliecina, ka situācija ir mainījusies. Informācija ir norādīta tūkstošos cilvēku pa horizontālo līniju un vecums pa vertikālo.

Ekonomika

Pirmais, uz ko skatās, analizējot valsti, ir iekšzemes kopprodukts (IKP). To var uzzināt tajā pašā Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā.

Avots: http://data.csb.gov.lv

Redzam, ka absolūtos skaitļots IKP kopš 2010. gada ir pieaudzis par 8.9 miljardiem EUR. Līdz ar to, ja skatās tikai IKP, ko mūsu politiķi ļoti mīl pieminēt, tad varam secināt, ka pēdējo 7 gadu laikā esam visi kļuvuši par 8.9 miljardiem EUR bagātāki. Tas nozīmē, ka attiecībā pret 2010. gadu esam visi kļuvuši par 50% turīgāki kā valsts. Atliek tikai uzdot jautājumu, kāpēc iedzīvotāju skaits visu to laiku strauji turpināja samazināties. Šeit ir vieta retoriskam jautājuma, vai turīgums starp cilvēkiem tiek sadalīts līdzīgi, vai arī tie, kam naudas ir daudz, kļūst vēl bagātāki, bet pārējie pa liek tādā pašā līmenī, bet par to kaut kad vēlāk apskatot GINI indeksu. Starp citu Latvijā GINI 2015. gadā bija 34, savukārt Dānijā 28, jo lielāks skaitlis, jo lielāka sociālā nevienlīdzība. 34 nav slikti, bet ir kur tiekties.

Piemēram, apskatot inflācijas rādītājus, redzams, ka tā pieauga par 10.9% 2017. gadā attiecībā pret 2010. gadu, kas nozīmē, ka par tām pašām precēm un pakālpojumiem mēs maksājam vairāk. Līdz ar to maksājot vairāk par tām pašām precēm un pakalpojumiem, mēs faktiksi palielinām IKP, bet šeit svarīga ir proporcija. Ja naudas daudzums pieaug straujāk, nekā inflācija, tad mēs kļūstam turīgāki, bet, ja naudas apjoms mainās kopā ar izdevumu pieaugumu, tad turīgāki mēs nekļūstam, bet vienkārši apgrozām lielāku naudas daudzumu. Līdz ar to turīgāki par 50% noteikti neesam kļuvuši, bet tomēr vēl paliek 39%. Jautājums, kur tie paliek?

Avots: http://data.csb.gov.lv

Ja apskatās iedzīvotāju pirmās nepieciešamības preču pirktspēju attiecībā pret 2010. gadu, tad 2017. gadā tā vidēji pieauga par 29%, kas ir vērtējams, ka ļoti labi. Tomēr tie nav arī 39% un ne 50%, ja salīdzina ar IKP pieaugumu absolūtos skaitļos. Zemāk ievietoju savu iedzīvotāju pirktspējas aprēķinu, kas tika veikts, ņemot datus no Centrālās statistikas pārvaldes. Statistikas dati ir – preces, kuras vidēji katrs strādājošais varētu nopirkt, ja mēneša neto darba samaksu izlietotu kādas vienas preces iegādei; kilogramos. Pozitīvais ir tas, ka no bada Latvijā nevienam mirt nevajadzētu, jo pabarot sevi spējam. Bet Eiropā, atšķirībā no Āfrikas noteikti bada neesamība nav labklājības kritērijs.

Avots: http://data.csb.gov.lv (IIG12. Strādājošo pirktspēja)

Ļoti interesanta informācija ir saistībā ar vidējiem iedzīvotāju neto ienākumiem. Dati tika ņemti no Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapas un papildus tika veikti aprēķini saistībā ar izmaiņām 2017. gadā attiecībā pret 2010. gadu.

Avots: http://data.csb.gov.lv (IIG01. Iedzīvotāju naudas ieņēmumi (vidēji mēnesī, euro))

Interesanti ir tas, ka pensionāru ienākumi pieauga tikai par 15.6% salīdzinājumā ar strādājošo ienākumiem 50.2%. Bet šeit ir redzams, ka pieaugot faktiskajiem ienākumiem par 50.2%, reālā pirktspēja pieauga tikai par 29.9%, ņemot vērā tikai pirmās nepieciešamības preces. Faktiksi pensionāri nekādā mērā neizjūt IKP pieaugumu valstī un katru gadu kļūst aizvien nabadzīgāki, ņemot vērā inflācijas pieaugumu 10.9% apmērā attiecībā pret 2010. gadu un attiecību ar strādājošo ienākumu apmēra pieaugumu.

Turpinot skatīties ekonomiskos rādītājus, svarīgi ir redzēt importa un eksporta attiecību, lai saprastu, vai mēs patērētājam vairāk nekā saražojam, vai otrādi. Neejot detaļās, redzam, ka eksports ir mazākā apmērā, nekā imports. Zemāk ir manis izveidotā tabula, datus ņemot no Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapas.

Avots: http://www.csb.gov.lv/statistikas-temas/areja-tirdznieciba-galvenie-raditaji-30323.html

Līdz ar to mēs patērējam vairāk nekā nopēlnām un naudas plūsma no šāda skatu punkta mums ir negatīva. Eksportā ietilpst gan preces, gan pakalpojumi un normāli būtu, ja mēs eksportētu vairāk nekā importētu, tādējādi kļūstot turīgāki. Kur mēs ņemam naudu tēriņiem? Liela daļa ir Eiropas Savienības fondi, kas nozīmē, ka pēc būtības mēs dzīvojam labāk nekā varētu dzīvot bez iepriekšminētajiem fondiem nevis pateicoties efektīvai valsts pārvaldei, bet naudas iepludināšanai no ārpuses. Tieši tas izskaidro, kāpēc pie negatīvas tirdzniecības bilanses mūsu IKP un pirktspēja pieaug.

Šajā rakstā es centos parādīt, pēc kāda principa ir jāvērtē valsts pārvaldi un politiku. Mums ir pieejams milzīgs datu apjoms un sēžot mājās, brīvā brīdī mums ir iespējams pašiem veikt situācijas analīzi. Es noteikti turpināšanu šāda veida datu analīzi un apkopošanu, jo man tas ir interesanti. Šis bija tikai maz ieskats lielajā skaitļu pasaulē. Aicinu visus to darīt.

Par Grieķiju


Sveiki visiem! Kaut arī man nepatīk tēma par Grieķiju, tomēr tā ir ļoti populāra un man par šo tēmu bija saruna, kuras laikā es apsolīju kaut ko uzrakstīt savā blogā.

Jautājumā par Grieķiju, kā jau par visiem jautājumiem, kas parādās presē, uz šodienu ir ļoti daudz “speciālistu”, kas ir salasījušies no dažādiem avotiem, kas bieži līdzinās dzeltenās preses līmenim, par Grieķijas politiķu nevēlēšanos piekāpties kreditoriem, taupības plāniem utt. Viedokļi sadalās trīs grupās, vieni par vainīgu uzskata Grieķiju, otri “Troiku” jeb Eiropas centrālo banku, Starptautisko valūtas fondu un Eiropas Komisiju, trešā grupa sastāv no viedokļiem, ka patiesība ir kaut kur pa vidu.

Kaut arī nesen Grieķijā bankomāti izsniedza tikai 60 eiro dienā un daļai pensionāru nebija pat bankas karšu, lai izņemtu no bankomāta naudu dienas maizei, tomēr grieķi kaut kā dzīvoja un pat paspēja nobalsot pret piedāvātajām reformām, kas tomēr tiks īstenotas. Lūk šeit arī ir visa sāls.

Kam nepieciešamas reformas un taupības režīms, pirmkārt bankām, jo bankas līdzīgi kā Latvijā varēs atsavināt īpašumus par ļoti zemām izmaksām, otrkārt valdošā elite, jo taupības laikā labi jūtas tas, kam ir pieejams administratīvais aparāts un lieli naudas resursi, treškārt ārzemju ieguldījumu fondi, kas pirmkārt minimizēs zaudējumus un otrkārt ieguldīs daļu naudas ar mērķi gūt ļoti lielu peļņu dēļ gaidāmajām svārstībām gan Grieķijas akciju biržā, gan reālās ekonomikas sektorā. Vienīgie zaudētāji būs parastie cilvēki, kas visu mūžu strādāja, maksāja nodokļus un piedalījās vēlēšanās. Jautājums, vai tie kas maksās par problēmu risināšanu, ir guvuši kaut kādu labumu, atbide – nē. Ļoti labi to var redzēt pēc Grieķijas ekonomikas rādītājiem (nevajag uzķerties uz lēto propogandu mēdijos, ka Grieķi saņemvairāk par vāciešiem utt.), līdz ar to ieguvēji bija un būs iepriekšminētie fondi, bankas un elite, kā arī papildus vietējā mēroga oligarhi un varai pietuvināti “uzņēmeji”.

Negribu nevienam uzspiest savu viedokli, bet man šķiet, ka šeit ir saskatāma sociālā problēma un kaut arī neesmu komunisma piekritējs, tomēr nevar nepamanīt karu starp sociālām un ekonomiskām cilvēku klasēm. Šajā karā proliteriāts noteikti zaudē vienos vārtos.

Kiprai tomēr palika veselais saprāts


Ņemot vērā, ka Kipra nesen atteicās no domas uzlikt vienreizēju nodokli uz bankā esošajiem depozītiem, var secināt, ka Kiprā palika saprātīgi cilvēki. Pretējā gadījumā ES realizētu vienu no saviem senajiem sapņiem, likvidēt Kipru kā ofšora zonu. Priekš pašas Kipras, tas nozīmētu valsts pastāvēšanas beigas, jo ofšori nodrošina finansiālo neatkarību no ES un SVF. No otras puses, ja mēs neraizējamies par Kipru, tad pati ES un arī Latvija ciestu no šāda lēmuma vēl vairāk, jo Eiropā sāktos trešais krīzes vilnis, kas radītu jaunus ekonomiskos satricinājumus.

Es uzskatu, ka īpašums ir svēts un ne nekustamo, ne kustāmu īpašumu, bez īpašnieka piekrišanas, valstij nav tiesības aiztikt vai izmantot, jo pretējā gadījumā, tas grauj uzticību valstij un katra cilvēka domas sāk virzīties uz īpašuma slēpšanas pusi, kas būtu atgriešanās viduslaikos no kuriem 600 gadus atpakaļ par laimi esam tikuši ārā.

Bezdarbs un mācību sākums


Atēls ir ņemts no wikipedija, un simbolizē tirdzniecības mācību kopumā, lai uzskatāmi atklātu posta ieceri.

Šodien ir interesanta diena, tiek publicēta un apspriesta bezdarba statistika vairākās valstīs, kā arī liela daļa bērnu un jauniešu dodās iegūt zināšanas, lai nepapildinātu nākotnē bezdarbnieku rindas. Iepriekšminētie fakti manī raisīja dažādas pārdomas, kuras īsi izklāstīšu turpmāk.

Lai posts būtu saturīgāks, tad pieminēšu nedaudz statistikas datus par bezdarbu, pēc eurostat datiem ES kopējais bezdarba līmenis jūnijā bija 11,3%, kas nozīmē, ka gandrīz katrs desmitais ES iedzīvotājs nestrādā.

Latvijā vasaras periodā bezdarbs pieauga un sasniedza 15,9% jūnijā, kaut arī vēl martā tas bija 15,4%. Satraucoši ir tas, ka bezdarbs pieauga vasaras periodā, kad parasti bezdarba līmenis krītas, jo vasarā rodas papildus sezionālie darbi, līdz ar to ekonomika noteikti neatveseļojas tik strauji, kā vēlās valdība un vēl daži pietuvinātie varai eksperti.

Ņemot vērā, ka samērā stabili bezdarbs pieaug Francijā un Īrijā, kā arī ekonomiskā izaugsme vērojāma tikai Latvijā, Lietuvā, Polijā un Dānijā, jo citās valstīs tā krītas vai ir zem  1%, tad secinājums, ka ES valstu līderi vēlēsies tuvākajā laikā darīt visu iespējamo, lai situāciju mainītu. Tad atcerējos, ka ASV iet karstas diskusijas par to, vai notiks Q3, tas ir, vai ASV ieslēgs drukāšanas mašīnu un piedrukās pāris simtus miljardus dollārus. Pēdējās atziņas liecina, ka Q3 notiks, tikai pēc ASV prezidenta vēlēšanām, tā tad, pēc 2012. gada 6. novembra. Tas nozīmē, ka automātiksi tiks ieslēgta arī drukāšanas mašīna, kas drukā Eiro, jo pretējā gadījumā, ASV dollāra kurss kritīs, bet Eiro var palikt nemainīgs, tas noteikti palēninās vēl vairāk ES ekonomisko “izaugsmi”. Ko tas nozīmē parastiem mirstīgajiem? Īstais laiks lai spekulētu ar valūtu, var, piemēram, iegādāties Šveices franku un kaut kad ap pavasari to pārdot.

Aplūkojot samērā bezcerīgu situāciju pasaules ekonomikā, ienāk prātā jautājums, ko darīs tagadējie skolēni un studenti ar iegūtajām zināšanām un vai vispār viņi būs kādam vajadzīgi. Ja paskatās, ko sniedz bērnam valsts skola un atceroties savas skolas gaitas, tad apmēram līdz 7. klaisei viss ir kārtībā, zināšanas ir vispārīgas un plašas, kas rada lielisku pasaules redzējumu. Jautājums ir par to, vai pēc 7. klases un arī pēc 9. vai 12. skolēns pabeidzot skolu orientējās ekonomikā, tiesībās,  tirdzniecībā, finanšu plānošanā utt. Visdrīzāk, ka neorientējās, jo kaut arī skolā ir paredzēts ieskats iepriekšminētajās lietās, diemžēl, paši skolotāji nereti nav uzdevumu augstumos. Pēc manām domām, ja cilvēkam ir iespējas, tad labāk pēc 12. klases vai pat pēc 9. doties prom uz ārzemēm vai vismaz stāties kādā labā privātā iestādē, jo saņemot valsts piedāvāto produktu, noteikti cilvēks neiegūs pietiekami daudz prasmju un zināšanu, kas ļaus viņam turpināt dzīves gaitas. Šāds secinājums ir arī tāpēc, ka bieži nākas dzirdēt, ka mūsdienās bērni negrib mācīties vai nemācās, un to parasti saka pedagogi, tad jautājums par pašu pedagogu kompetenci un prasmēm, ja pie visa tiek vainoti bērni, diez vai kādā privātā uzņēmumā šāda atbilde varētu būt pieņemama.

Līdz ar iepriekšminēto nobeidzu savu ikmēneša pārdomu klāstu par ekonomiku un noteikti uzrakstīšu šāda veida postu oktobrī, bet šājā mēnesī pievērsīšos mākslai, teātriem, mūzikai un pēc iespējas tālāk no politikas un līdzīga veida galvassāpēm. Vienīgais secinājums apskatot divus jautājumus, ka nākotnē ar vien vairāk nāksies cilvēkiem paļauties uz savām zināšanām un prasmēm, kā arī būt pašnodarbinātām personām, jo tuvākajā nākotnē bezdarba līmenis nemazināsies, līdz ar to nepieciešams reformēt izglītības sistēmu un pāorientēties uz pašnodarbinātā personu audzināšanu, kas būs patstāvīgākas un gudrākas nekā darbinieki.

Lībija- joprojām pēdējais Eiropas glābiņš


Labdien!

Otro pārdomu daļu sanāk rakstīt pēc vairākām vairāk nekā nedēļas un daudzas lietas ir mainījušās sakarā ar Lībiju. Pirmkārt Tripole tika ieņemta un liekās vairs nekas nespēj aizkavēt nemiernieku uzvaru. Otrkārt tika izteiktas prognozes, ka Lībija savus iepriekšējos naftas eksporta apjomus varēs sasniegt pēc vairākiem gadiem, līdz ar to 44% no Āfrikas kontinenta nafta eksporta noteikti Lībijas nespēs nodrošināt un nebūs vērā ņemams spēlētais uz doto brīdi. Tomēr šis karš izskatās, priekš vairāk Eiropas valstīm ir labs ieguldījums nākotnē, kad neapšaubāmi naftas cenas celsies un tieši tajā brīdī tiks atjaunota pilnībā naftas piegāde. Ne velti milzīgākās britu naftas ieguves kompānijas plāno izvērst savu darbību Lībijas teritorijā, kā, piemēram, Petrofac un EnQuest, kas plāno palielināt savu peļņu par vairākiem miljardiem sterliņa mārciņām nākamo 4 gadu laikā.

Sistēma ir ļoti vienkārša, lielāka daļa akcijas pieder Lielbritānijas politiskajai elitei pietuvinātiem cilvēkiem vai pašai elitei, piemēram, British Petroleum daļa akciju pieder dažādiem lordiem, kas savukārt ir ieinteresēti uzņēmumu peļņā. Arī lielo kompāniju vadība nepārtraukti cenšas saglabāt savu vietu vietu lielās konkurences apstākļos un izmanto priekš tā visus pieejamos mehānisms. Mazāk nekā gadu pēc vēlēšanām Lielbritānijā un vairāk nekā gadu pirms prezidenta vēlēšanām ASV bija labs laiks, lai palielinātu savus ienākumus no dividendēm, ko sniedz akcijas kompānijas peļņas gadījumā, līdz ar to nebija īpaši sarežģīti izdabūt cauri valdības gaiteņiem plānu, lai palielinātu kontroli pār arābu apdzīvotajām teritorijām, jo iepriekšējā vara kļuva aizvien alkatīgāka un nevēlējās parakstīt klaji neizdevīgus līgumus. Un tā 15. februārī Lībijā sākās nemieri. Starp citu interesanti, ka runājot personīgi ar dažiem cilvēkiem no tā reģiona, precīzāk Alžīrijas, neviens neticēja, ka Lībijā vispār var sākties nemieri.

Ziemeļāfrikas un Tuvo austrumu dieva dāvana un vienlaicīgi arī lāsts ir melnais zelts, kurš vienmēr nesīs postu, karu un iznīcību, jo tikai šādā veidā mēs eiropieši spējam uzturēt savu augsto dzīves līmeni, tas ir, atņemot Āfrikai un Āzijai visu, ko vien var ar spēku atņemt. Protams, ka skan nepatīkami, bet visi ir iemācījušies uz to aizvērt acis un dzīvot izliekoties, ka nekas nenotiek, jo mums taču tas ir izdevīgi.

Ar cieņu Lasītājam.

Lībija- Eiropas pēdējais glābiņš.


Labdien!

Šodien vēlos dalīties ar domām par Lībijas karu, jo notikumi mainās strauji un drīz Kadafi vairs nebūs Lībijas valsts vadītājs. Līdz ar to nedaudz ieskatīšos situācijā pirms kara Lībijā un beigās pievērsīšos iemesliem, kāpēc tieši tagad nemiernieki sāka izšķirošo cīņu par varu.

Pirms civilā kara Lībija izskatījās šādi: 6,4 miljoni iedzīvotāju, šāds skaits tika sasniegts tikai 35 gadu laikā, kas veido iedzīvotāju skaita pieaugumu 2,5 reizes. Vairāk par 75% iedzīvotāju dzīvo pilsētās. Triopolē pirms kara dzīvoja 1,5 miljons iedzīvotāju. Vidējais iedzīvotāju vecums ir 24 gadi un vidējais mūža ilgums sievietēm 79 gadi, vīriešiem 75, kas ir daudz labāks rādītais nekā Latvijā (vīriešiem 66 gadi, bet sievietēm 77). Galvenās tautsaimniecības nozares naftas ieguve un zemkopība. 2010. gadá ekonomika pieauga par 4,2% ar 2,5% lielu infláciju. Lieláká probléma Líbijá sociálajá jomá bija lielais bezdarbs, kas 2004. gadá sastádija 30% no darbspéjígiem iedzívotájiem. IKP uz vienu iedzívotáju sastvéja 2010. gadá ap 14 000 ASV dolláriem. Lībijā pastāvēja kara stāvoklis valstī un pārvalde tika veidota no parlamentlīdzīga veidojuma, kur daļu ievēlēja, bet daļu nosauca Kadafi, veidojums pildīja gan likumdevēja varas funkcijas, gan izpildvaras funkcijas. Juridiski Kadafi neieņēma amatus valdībā, tomēr viņam bija pilnīga vara pār to. Lībijā pastāvēja klasiskā islamu valstu tiesu sistēma, kur pamata tiesību avots bija Korāns. Tiesu sistēma bija trīspakāpju ar apelācijas iespējām. Kadafi armija sastāvēja vidēji no 50 tūkstošiem karavīru un ap 2500 karatehnikas vienībām sauzemes karadarbības vešanai.

Lībija ir sadalīda divās lielās daļās un katrā no tām ir atšķirīgs dzīves veids un tradīcijas. Lībija nav vienota valsts, bet sastáv no reģioniem un sadrumstalotas sabiedrības, kuru veido klani un dzimtas.

Iepriekšminētie dati pamatā tika ņemti no enciklopēdijām un ASV izlūkdienesta mājas lapas: https://www.cia.gov/library/publications/the-world-factbook/geos/ly.html

No iepriekšējā apskata nevar teikt, ka Lībijā bija milzīgas problēmas, kas varētu būt par iemeslu nemieriem. Arī lielais bezdarbs nebija būtiskākā problēma, jo tika maksāti pabalsti un badu neviens šajā valstī necieta. Tomēr izraisījās civilkarš. Interesanti atzīmēt, ka uz nemieriem Lībijā ļoti strauji noreaģēja Francija, Itālija un vēlāk ASV ar Lielbritāniju. Vēlāk tika iesaistīta NATO, lai mazinātu kara vešanas izmaksas. Interesanti, ka Sīrijas gadījumā (IKP uz vienu iedzīvotāju ir ap 4 000 ASV dolāriem), kur tika nogalināti daudz vairāk mierīgo iedzīvotāju, netika veiktas līdzīgas darbības. Tātad secinājums, ka mierīgo iedzīvotāju drošība NATO neinteresē tik lielā mērā, kā tas tiek deklanēts un viss šajā virzienā izteiktais ir propagandas sastavdaļa. Pie tam, pati militārā iejaukšanās nebija leģitīma, tāpēc, ka Starptautisko publisko tiesību princips ir neiejauties valsts iekšējās lietās. Iejaukšanās pierāda pastiprinātu interesi pār šo valsti.

Eiropā pēdējā laikā parādās aizvien lielākas ekonomiskās problēmas. Lielā parādu krīze tādām valstīm kā Itālija (kas atbalstija sankcijas un militārās operācijas pret Lībiju), Spānija, Īrija, Grieķija, Portugāle liek kristies aizvien zemāk gan akciju, gan fondu biržu indeksiem. (Detalizēti var apskatīt kritumu http://www.marketwatch.com) Uz doto mirkli Eiropas Savienības dzinējspēks ekonomikā faktiski ir Francija un Vācija, kuras iegulda lielu daļu savu valstu budžeta līdzekļu ES stabilitātes nodrošināšanai. Diemžel arī šo valstu ekonomiskā izaugsme nenotiek kā cerēts un iemesls tam ir augstās naftas cenas, kas daļēji uz doto brīdi ir tādā līmenī dēļ Lībijas. Līdz ar to loģisks secinājums, ka, ja pazemināsies naftas cenas, tad pāatrināsies pasaules ekonomika un savu labumu gūs naftas importētāju valstis, kas ir ASV, Francija, Vācija un citas Eiropas valstis. Pie tam atšķirībā no Sīrijas, kas iegūst 400 000 bareles naftas dienā, Lībija iegūst 1,7 miljonus bareles dienā. Uz doto mirkli pēc augusta sākumā notikušajiem lielajiem akciju tirgu kritumiem, kas vēl turpināsies ilgu laika periodu, ekonomiku var atdzīvināt ar lētu naftu, kas pēc būtības būs Lībijas iedzīvotāju apzagšana, jo nemiernieku pārstāvji, lai tikai iegūtu varu, būs ar mieru parkastīt jebkuru līgumu ar NATO valstīm. Jau tagad ir parakstīti vairāki aizņemuma līgumi no ASV priekš kara vešanas, kas Lībiju piespiedīs pārdot naftu par zemākām cenām. Naftas ieguves kompānijas maksās savu valstu budžetos naudu, kas ļaus Eiropas valstīm papildināt savus budžetus un sekmēt krīzes pārvarēšanu.

Runājot par Latviju, diemžel mēs uz pensiju un izglītības, kā arī medicīnas rēķina maksājam dalības naudu NATO budžetā, kuru izmanto šāda veida operācijām, bet ieguvumus dabū tikai lielās NATO dalībvalstis un būtu ļoti labi, ja Latvija censtos panāk, lai mūsu uzņemumi arī varētu piedalīties “Lielā pīrāga” dalīšanā, nevis tikai finansēt to priekš citiem.

Būs raksta turpinājums.