Herbert Spencer – citāts par sabiedrību


Šodien ir drūma janvāra diena, kad debesis klāj biezi mākoņi, laukā ir salīgi un cilvēku sejās redzams tukšums un vienaldzība pret visu. Tieši šādās dienās rodās velme palasīt izcilu cilvēku citātus un domas, lai smeltos enerģiju un dzīves prieku. Herberts Spensers, viennozīmīgi, izcils britu filosofs, kurš bija klasiskā liberalisma piekritējs. Viņa dzīves gadi bija no 1820. gada līdz 1903. gadam. Tieši tajā laikā tika ielikti mūsdienu valsts pamati un vērtības, kā rezultātā tieši tā laika filosofijā mēs varam atrast visas mūsu sistēmas patieso jēgu.

Sabiedrība eksistē, lai nestu labumu saviem sabiedrības locekļiem, nevis locekļi eksistē, lai nestu labumu sabiedrībai. (Society exists for the benefit of its members, not the members for the benefit of society.)

Mēs bieži aizmirstam, kad runājam par valsti, ka patiesībā valsts ir veidota priekš cilvēkiem. Mums prasa maksāt nodokļus, ievērot likumus, radīt bērnus un strādāt. Jebkura citādāka rīcība tiek nosodīta un uzskatīta par nepareizu, kaut arī tā nevienam netraucē. Pēc būtības nodokļiem, likumiem un citiem apstākļiem jābūt tādiem, lai visiem sabiedrības locekļiem būtu ērti, ejot minimālu ierobežošanas ceļu. Cilvēks ir viens, indivīds, subjekts un pastāvīga vienība. Apvienošanās sabiedrīskā vienībā ir labprātīga, bet mūs jau no bērnības visa izglītības sistēma audzina par vergiem, lielākai daļai iestāstot, ka mēs esam domāti priekš valsts, lai celtu valsti un mūsu interesēm jābūt otrajā vietā attiecībā pret valsti. Diemžēl lielākā daļa nekad netiks ārā no šiem māņiem un tā arī nodzīvos savu verga dzīvi.

Bērna uzturlīdzekļi – jāatceļ


Nepārtraukti publiskajā telpā ir diskusijas, kādā veidā vēl vairāk vērst agresiju pret vīriešiem, lai piespiestu viņus maksāt bērna uzturlīdzekļus. Neesmu redzējis nevienu kritiku par šo tēmu, jo liela daļa vīriešu ir zem tupeles un baidās saniknot sievietes, cita daļa par to vienkārši neaizdomājās, bet cita daļa baidās no sabiedrības nosodījuma kopumā. Man par visu iepriekšminēto ir liela vienaldzība, tāpēc šajā rakstā izklāstīšu savas pārdomas, kā arī centīšos pamatot, kāpēc bērna uzturlīdzekļi ir jāatceļ. Starp citu, uzreiz vēlos atzīmēt, ka uzturlīdzekļi nav alimenti, tos bijušais laulātais var pieprasīt neatkarīgi, bija vai nebija ģimenē bērni, bet tā jau ir pa visam cita tēma.

Presē mēs redzam dažādu cilvēku spriedelējumus par to, ka vīrietim ir pienākums maksāt bērna uzturlīdzekļus, kā arī nepārtraukti dažādiem varmākām rodas velme tos vīriešus mocīt, piemēram, liegt braukt ar auto vai makšķerēt, vai medīt. Iespējams ļoti drīz mēs redzēsm, ka kaut kāda aptrakusi dāma ierosinās nemaksātājiem izdedzināt šo informāciju uz pieres. Starp citu, kad rodas publiska diskusija par sodiem un piespiedu mehānismiem, sabiedrība vienmēr nonāk līdz nāvessodam par jebkuru pārkāpumu. Piemēram, Senajā Grieķijā par maizes zādzību draudēja nāves sods. Līdz ar to nav jābrīnās, ka daudzi vēlas piedalīties sacensībās par vistrākāko ideju, jo ir vēl kur to attīstīt.

Otra cilvēku grupa ir, it kā, sociālo lietu eksperti, kuri par tādiem kļuvuši pašiem sevi pasludinot un piešķirot šādu titulu. Pie tam, neviens eksperts nav pētījis ne sabiedrības struktūru, ne cilvēku tipus, ne motivāciju. Viena eksperete tā arī atzinās, es nezina kāpēc viņi nemaksā. Un tik tiešām, ja es vēlētos foršu un sabiedrībā atbalstāmu rakstu, kuru visi uzskatītu par labu esam, es sāktu analizēt dažādus iemeslus no sadzīviskā aspekta, censtos attaisnot vienu pusi, paraudzītos kritiski uz otru pusi, bet es to nedarīšu. Zemāk vienkārši uzrakstīšu kā ir, no veselā saprāta viedokļa. Ja kādam liekas, ka tā ir fantastika, vai tas tā nevar būt, tad aicinu visus skatīties raidījumus par seno vēsturi vai pērtiķiem, tiem ir ļoti līdzīgi principi, ko arī minēju rakstā par attiecībām un seksu.

Nav liels noslēpums, ka sievietei ir vairākas motivācijas un vairāki mērķi. Patiesībā viņa ir tā, kas organizē bērna radīšanu un audzināšanu, savukārt vīrieša funkcija ir tikai atrast sievieti un censties par to konkurēt. Vai arī būt tādam vīrietim, par kuru konkurē sievietes.

Pirmais etpas, sievietei instinktīvi rodas velme atrast un piesaistīt sitprāko īpatni jeb vīrieti. Parametri varbūt dažādi, jo tas ir atkarīgs no apstākļiem, kara laikā vajag karēvīgākos, miera laikā izveicīgākos biznesā utt. Līdz ar to sievietes konkurē un cenšās stāties dzimumattiecībās ar viņas prāt spēcīgāko un labāko par citiem. Tas varētu būt līderis, veiksmīgs uzņēmējs, labākais sportists, pazīstams mūziķis, lokāls dominants, piemēram, darba grupas vadītājs, nodaļas vadītājs utt. Šeit rodas viena liela problēma. Visas apkārtējās sievietes vēlas šo vīrieti, kas nozīmē, ka viņas konkurē par viņu un konkrētajam vīrietim nav sieviešu deficīta, līdz ar to viņam nav motivācija tikties tikai ar vienu sievieti un veidot nopietnas attiecības, jo jebkuram vīrietim ir mērķis, bet ne visiem iespēja, stāties dzimumattiecībās ar maksimāli lielu sieviešu skaitu, lai turpinātu savu gēnu attīstību.

Otrais etaps, sieviete ir atradusi foršu vīrieti ar ļoti labiem gēniem, izteiktu līderi, ar spēcīgu raksturu, populāru noteiktā sabiedrībā un instinktīvi atdodas viņam un paliek stāvoklī. Viņam sieviete ilgtermiņā nav interesanta, jo rindā stāv vēl divdesmit. Nākamais sievietes uzdevums, lai radītu bērnu ir drošība un ēdiens. Sievietei vajag atrast kādu, kurš viņu apgādā ar dzīvesvietu un ēdienu tajā brīdī, kad viņa ir stāvoklī un pēc bērna piedzimšanas, jo objektīvi sieviete šajā periodā ir neaizsargāta. Skaidrs, ka vīrietim, kurš stājās ar viņu dzimattiecībās, šādi uzdevumi ir neinteresanti, jo viņam ir kajera, cīņa, konkurence, karš utt. Šeit sievietei rodas nepieciešamība pēc pavisam cita vīrieša. Tāda, kurš ir mierīgs, bez ambīcijām, paklausīgs, saimniecisks, tolerants pret sievietes vajadzībām, vēlas izdabāt sievietei, padarīt to laimīgu un rūpēties par viņu. Šai funkcijai der vīrietis, kurš hierarhijā ieņem vidējo vai pat zemu līmeni, jo viņam vienīgā iespēja stāties ar sievieti dzimattiecībās, pēc būtības, ir palīst zem viņas tupeles, kas nozīmē, kļūt par otro numuru un izpildīt sievietes norādījumus un apmierināt sievietes prasības.

Jautājums, ja jau tā ir, tad kāpēc sabiedrība ir iekārtota citādāk un mēs dzīvojam pēc monogāmās ģimenes modeļa, nevis poligāmās grupās. Atbilde ļoti vienkārša, tas radās attīstoties īpašumtiesībām, kad radās nepieciešamība pēc īpašuma mantošanas, jo kamēr cilvēki dzīvoja ciltīs un nodarbojās ar vākšanu, viņiem bija poligāmas attiecības. Šo varat izlasīt, papētot paleolīta laikmetu. Piemēram, bija cilts, ciltī bija līderis, alfa tēviņš, kurš vadīja cilti. Kopējas orģijas laikā viņam bija tiesības pirmajam stāties dzimattiecībās ar sievietēm, tā viņas dabūja labākos gēnus, savukārt pārējiem bija otrā kārta, un viņi arī varēja pieņemt ka bērns ir viņu. Tādējādi nevienam nezinot kura bērns īsti tas ir, visa cilts audzināja bērnus kā savējos, jo medicīnas un testu toreiz vēl nebija. Rezultātā visi audzināja alfa tēviņa bērnus.

Kāda ir mūsdienu realitāte, ko parāda arī šķiršanās statistika, kas ir vairāk par 50%, par ko senāk esmu rakstījis un ko var atrast Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā. Sieviete atrod alfa tēviņu, zem sabiedrības un tradīciju spiediena sieviete pierunā vīrieti aprecēties, bet pēc tam laulība izjūk, jo konkrēti šim vīrietim ir pavisam cita funkcija sabiedrībā, tad otro reizi aprecoties, sieviete beidzot atrod otrā tipa vīrieti, kurš ir gatavs audzināt viņas bērnu no iepriekšējās laulības. Cits gadījums, kad aprecās uzreiz ar otrā tipa vīrieti un pēc tam atrod alfa tēviņu un otrā tipa vīrietis par to nemaz neuzzina un nodzīvo visu dzīvi, domādams, ka tas ir viņa bērns.

Tie, kas ir izlasījuši tik tālu, droši vien jau ir sapratuši, ko es vēlos pateikt. Tieši tā, uzturlīdzekļi lielāko ties tiek prasīti no vīriešiem, kuru funkcija sabiedrībā nav audzināt bērnus, bet cīnīties, attīstīt zinātni, vadīt cilvēkus uz noteiktu mērķi, radīt kaut ko jaunu, dominēt pār citiem utt. Tas ir tāpat, ja mēs liktu maksāt cilvēkiem ar mazu augumu par to, ka viņi ir maza auguma. Šķiet nepareizi, bet diemžēl, kad runa notiek par bērna uzturlīdzkļiem, cilvēkos ieslēdzās šablonizētā domāšana un tiek atskaņoti presē popularizētie mīti un kļūdainie viedokļi.

Tik pat absurdi ir pārmest šiem vīriešiem, ka viņi ir bezatbildīgi un nerūpējās par ģimeni, ka viņi nav pakļauti sievietei laulībā un visu laiku mūk prom pie citas sievietes. Tā ir viņu būtība, viņi nevar būt vainīgi par to, ka nav otrā tipa vīrieši, jo viņiem sabiedrībā nav funkcija audzināt bērnus. Papildus tam, sievietei tiek iedots milzīgs bomis, ko sauc par tiesībām prasīt uzturlīdzekļus. Bet sievietēm vienmēr ir pa maz, jo tas bomis nestrādā, tāpēc tiek prasīts aizvien lielāks bomis, vēl lielākas tiesības kaut ko ierobežot vai atņemt. Šeit notiek pretreakcija un vīrieši sāk izvairīties no maksāšanas, jo instinktīvi viņi jūt, ka viņiem nav pienākums par to maksāt, savukārt tie vīrieši, kas ir zem tupeles kopā ar aptrakušām sievietēm pieņem vēl stingrākus likumus, kuri atkal nestrādā un neviens neiedziļinoties problēmā, atkal rosina pieņemt vēl stingrākus likumus.

Kādreiz cilvēki atgriezīsies pie poligāmā ģimenes modeļa, jo, starp citu, tas atrisinātu kaudzi psiholoģisku un sociālo problēmu, jo cilvēks ir poligāms pēc savas būtības un cieš no tā, kad nevar to realizēt. Kamēr mēs vēl neesam tur atgriezušies, ir vienkāršs risinājums, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva, atcelt uzturlīdzekļus un noteikt fiskētas izmaksas sievietei par bērnu, kamēr tas nesasniedz pilngadību. Mēs kā sabiedrība, it sevišķi Latvijā, kur ir negatīvs iedzīvotāju pieaugums, esam ieinteresēti, lai cilvēki pēc iespējas brīvāk un vairāk stātos dzimumattiecībās un radītu bērnus, jo tie bērni pēc tam mums maksās pensijas. Man nav nekas pretīm, ja daļa manu sociālo iemaksu kopējā sistēmā aizietu pilnīgi svešam bērnam, jo kopumā es no tā berna samakātajiem nodokļiem un iemaksām nākotnē tik un tā iegūšu. Tas arī ļautu sievietēm izvēlēties vīriešus nevis pēc mantiskā cenza, bet pēc gēnu stipruma cenza, kas atbilstu dabā noteiktajai kārtībai, tādējādi efektīvi darbotos kā mehānisms.

Lūk arī risinājums lielajai problēmai, jo bērnu radīšana ir jūtas, emocijas un mīlestība, savukārt naudas attiecības iznīcina to visu un raisa cilvēkos tikai un vienīgi negatīvas emocijas un izpausmes, tāpēc sabiedrībai ir jāatbrīvojas no cilvēku sišanas ar bomi par to, ka viņi ir alfa tēviņi, nevis otrā tipa vīrieši.

Skaudība un tās iemesli


Katru reizi zvēru sev, ka nu šoreiz noteikti sākšu rakstīt un turpināšu maratonu kādu mēnesi, publicējot rakstus katru dienu. Realitātē viss noteik pretēji, uzrakstu vienu rakstu un uz kādu ilgāku laiku pazūdu. Noteikti ir, pie kā piestrādāt. Rakstot par šīs dienas tēmu, biju noskatījies pāris raidījumus un palasīju literatūru, kur tika minēts par skaudību un kāds postošs spēks tā ir. Šo tēmu man ir grūti aprakstīt, jo pats dzīvē praktiski neesmu izjutis skaudību un brīžiem grūti iedomāties kā tādas emocijas var būt, jo esmu radis domāt plaknē, ko man izdarīt, lai iegūtu to, ko vēlos, nevis dusmoties par to, ka kādam kaut kas ir vairāk.

Skaudību īsumā varam raksturot kā nepatiku un naidīgas jūtas pret cilvēka panākumiem, veiksmi un labumu. Būtībā tas ir cilvēka iekšējs psihoemocionāls stāvoklis, pie tam samērā ekstrēms, kas sagrauj cilvēka barjeras un motivē rīkoties ar destruktīvu mērķi.

Man ienāk prātā uzreiz divas prizmas škautnes, caur kurām mēs šo jautājumu varam izpētīt. Viena šķautne ir ētiski morālie principi, otrā šķautne ir instinktīvā. No morāles viedokļa viss ir ļoti vienkārši, sabiedrība kopumā nosoda skaudību, par ko ir rakstīts neskaitāmos romānos, filosofiskos darbos un Bībelē. Skaudība sabiedrībā skaitās vājuma pazīme, ja tev skauž, tas nozīmē, ka esi nespējīgs iegūt to, ko ir ieguvis kāds cits. Skaudība ir dusmas pret sevi, kas projicējās uz citiem, tā ir slēpšanās no sevis, bailes izmisums, ka nepienāks dzīvē tas brīdis, kad man būs tāda pati manta vai tāds pats sasniegums nemateriālo lietu jomā.

Kā vienmēr, morāle un sabiedrība kopumā nespēj izskaidrot pilnīgi neko, tāpēc es iedomājos apskatīt tēmu arī no instinktīvā skatu punkta, jo skaudībai ir jābūt ļoti senam instinktam vēl no laikiem, kad mūsu senči mitinājās alās un medija mamutus. Ņemot vērā, ka savācejsabiedrības modelim ir būtiski ilgāks vēsturiskais laiks, tad mēs esam veidoti tieši priekš dzīves tādā modelī, bet ražotājsabiedrība pēc savas būtības mums ir sveša, no kurienes arī daudzas problēmas, piemēram, gripa un kariess. Tad rodas jautājums, kā skaudība varēja palīdzēt primitīvas sabiedrības ietvaros un kāpēc tiešī šāds instinkts ir attīstījies evolūcijas laikā un veiksmīgi turpina attīstīties.

Skaudība ir egoisms, jo paredz labumu sev, ko nav iespējams iegūt vai kas otram ir labāks. Pēc būtības pats egoistiskākais indivīds grupā ir līderis. Tikai līderim grupā ir atļauts viss, jo līderis ved grupu uz kaut kādu noteiktu mērķi. Piemēram, līderis ved grupu uz mamuta medībām un grupa viņam seko, lai nodrošinātu sevi ar barību. Konkurences apstākļos nepārtraukti notiek cīņa par līdera pozīciju un jebkurš no grupas ir gatavs testēt līderi un izaicināt viņu, lai ieņemtu līdera lomu. Līdz ar to skaudība līderī ir apdraudējuma signāls, ka kādam ir kaut kas labāks un kāds ir gatavs izaicināt līderi, lai stātos līdera vietā. Tieši tāpēc, ka cilvēku sabiedrībā notika nepārtraukta cīņa par līderību, cilvēkos masveidā attīstījās skaudība, kā arī attīstījās citas jūtas, kas ir pretējas skaudībai, lai to līdzsvarotu un izslēgtu grupas pilnīgu bojāeju. Piemēram, ja man ir labāks cirvis, nekā maniem biedriem, man būs vieglāk medīt, ja visi redzēs, ka esmu labākais mednieks un man ir daudz resursu, es kļūšu par viņu līderi, tāpēc esošajam līderi rodas skaudība un instinktīva velme atņemt man cirvi un saglabāt līdera pozīciju, jo līderim tiek lielākais resursu daudzums.

Nobeigumā jāuzraksta, ka tieši pirmatnējās sabiedrības prizma ļauj lieliski izprast mūsdienās notiekošos procesus, jo visa mums apkārt esošā attīstība un progress ir tikai 14 tūkstošu gadu attīstības rezultāts, kad cilvēks pārgāja uz ražotājsabiedrības modeli, savukārt savācējsabiedrība attīstījās miljoniem gadu un paies vēl simtiem tūkstoši gadu, kamēr mēs evolucionēsim un mūsu instinkti mainīsies.

Mūs vada bailes


Raksti manā blogā parādās aizvien retāk un retāk, bet tā noteikti nebūs nākotnē. Šodien nolēmu piesēsties pie datora un uzrakstīt par kādu tēmu, kas pirmā ienāk prātā. Diemžēl izjūtu to stāvokli, kad atrast labu un sakarīgu ideju ir ļoti grūti, jo reta rakstīšana blogā notrulina prātu šajā virzienā. Ja vēlaties daudz ideju un tēmu, rakstiet bieži un tās pašas nāks jūsu galvā. Pagaidām par bailēm un sabiedrību, par vadīšanu un kontroli. Šoreiz pacentīšos maksimāli īsi, bet kodolīgi.

Bieži saka, ka brīvība ir sajūta, kad tev vairs nav bail. Sajūtas, kas iekšēji saka, stop, vairs neeksistē un tu vari ļauties domas brīvībai un rīkoties tā, kā pats vēlies. Tomēr sabiedrības mērķis ir pretējs tavējam, jo sabiedrībai vajag no tevis, viens – maksā nodokļus, divi – uzturi ģimeni, trīs – sargā sabiedrības vērtības, četri – īsi nenodzīvo līdz pensijai. Lai kontrolētu lielāko cilvēku daļu tiek radītas un uzturētas dažādas bailes, piemēram, nemaksāsi nodokļus, nebūs pieejama medicīna, tev nebūs ģiemenes, vecumdienas pavadīsi vientulībā, nesargāsi sabiedrības vērtības, vai pārkāpsi tās, sabiedrība izjuks un tu tiksi publiski nosodīts, kļūsi par pensionāru, būsi vecs, nekam nederīgs balasts sabiedrībai utt. Pēc būtības, ja mēs paskatamies detalizēti, visa sabiedrība ir būvēta tikai un vienīgi uz bailēm. Valsts ļoti veikli izmanto bailes, lai kontrolētu cilvēku, piemēram, krimināllikuma vai administratīvā likuma sankcijas. Lielākā daļa cilvēku baidās tās pārkāpt Protams, tādas tiesību normas, kas aizliedz laupīt, zagt utt., ir svarīgas un nepieciešamas, toties tādas normas, kas ierobežo vārda brīvību vai personīgo brīvību, ir nosodamas un Latvijā tādas ir atrodas lielā skaitā.

Ja pieņemam, ka dzīvojam nepārkāpjot krimināllikumā noteiktās normas un pieturamies pie administratīvās kārtības, vismaz saprātīgās robežās, tad rodas samērā pareizs secinājums, a parējais tak ir atļauts. Tik tiešām viss parējais ir atļauts, ja tiekam vaļā no sabiedrības kontroles rīka – bailēm. Piemēram, ja sabiedrības vērtība ir cienīt vēsturi un kultūru, dari pretēji un ej pretīm sabiedrības steriotipiem, ja sabiedrība saka, izveido ģimeni, maini partneri katru mēnesi, sabiedrība nevēlas, lai tu nodzīvo līdz 100 gadiem, tad par spīti visiem izdari tā utt. Šeit svarīgākais ir iet pretīm bailēm un atbrīvoties no bailēm būt nosodītam un būt izolētam, ja nedzīvosi pēc sabiedrībā pieņemtiem steriotipiem un klišejām, jo tikai tādā veidā ir iespējama brīvība, kurā var būt maksla, piedzīvojumi, pašizpausme, zināšanas, izglītība un gaisma.

Sevis ziedošana


Sevis ziedošana sabiedrības labā, lai no sabiedrības gūtu uzslavas un varētu justies tai noderīgs, ir viens no spēcīgākajiem instinktiem, kas ir spēcīgāks pat par vecāku un pašsaglabāšanās instinktiem. Viss ir tikai un vienīgi vienam mērķim, lai cilvēce kā dzīvības paveids izdzīvotu un būtu konkurētspējīgāks salīdzinājumā ar citiem dzīvniekiem.

Jā, kaut arī mēs negribām to atzīt, mēs tomēr vairāk esam dzīvnieki un mazāk cilvēki. Lielāko dzīves laika mēs dzīvojam pamatojoties uz instinktiem un automātiskām funkcijām, un tikai reizēm pieslēdzam apzinīgo smadzeņu daļu, kas patērē ļoti lielu enerģijas daļu un nav nepieciešama ikdienas funkciju nodrošināšanai.

Līdzīgi, kā bites ir gatavas uzbrukt lapsenēm, ziedojot sevi, lai tikai izglābtu bišu stropu, rīkojās arī cilvēki. Šodien man bija saruna ar vienu brīnišķīgu cilvēku, kuram ir labi attīstīti instinkti saistībā ar piederību grupai un spēju ziedot sevi grupas labā. Tas izpaudās asinis nodošanai kā donors. Kā atlīdzība par šo ziedošanos, smadzenēs veidojās neironu saites, kas rada eiforiju, līdzīgi kā lietojot narkotiskās vielas mazās devās, līdz ar to no tā var veidoties atkarība. Viņa aizrāvās ar šo procesu, jo juta nepieciešamību būt noderīgai sabiedrībai un sajuta gandarījumu, no apziņas, ka viņa ir laba priekš citiem, ka viņa dara kaut ko patiesi labu un cēlu. Mēs visi varam pateikt viņai paldies, jo ik vienam viņas asinis var noderēt (protams, ka ir dažādas asinis grupas….). Tomēr viņai nācās par šo altruismu maksāt ļoti dārgu cenu, jo asinis ir organisma sastāvdaļa, kas nodrošina visu orgānu funkcionalitāti un apgādā ķermeni ar barības vielām. Kaut arī sabiedrībā par to runā ļoti maz, jo tas nav izdevīgi sabiedrībai kopumā, asins nodošana ir kaitīga organismam un to noteikti ir jādara pēc iespējas retāk, pirms tam veicot neatkarīgu no donora centra veselības pārbaudi, ka arī nekad nedrīkst nodot asinis neizgulējies, vai pēc ilgstošas fiziskas slodzes iepriekšējās dienās. Diemžēl viņa ilgi vai arī nekad vairs nevarēs būt par asins donoru. Viņa palīdzēja ciltiem ar savām asinīm, veselību un dzīves ilgumu, bet vai sabiedrība palīdzēs viņai, šaubos, jo kaut arī mums ir gandarījums darīt kaut ko sabiedrības labā, pats par sevi abiedrības modelis nav domāts lai palīdzētu indivīdiem, bet tikai indivīdu kategorijām un, ja nekvalificējies tai, tad sabiedrība, ar dažiem izņēmumiem, būs gatava atteikties no šī sabiedrības locekļa.

Iepriekšminētais stāsts demonstrē to, ka mums jātrenējas novilkt treknu svītru starp saviem instinktiem un savām interesēm. Viennozīmīgi, lai sabiedrība izdzīvotu, ir nepieciešami cilvēki, kas sevi ziedo un ir gatavi atdot savu dzīvību, piemēram, glābjot kādu no ugunsgrēka. Tomēr racionālā pieeja ir pēc iespējas limitēt šādu instinktu izpausmi un dzīvot pec galvenā glābšanas principa – sākumā pārliecinies par savu drošību un tikai pēc tam glāb citus.