Skaudība un tās iemesli


Katru reizi zvēru sev, ka nu šoreiz noteikti sākšu rakstīt un turpināšu maratonu kādu mēnesi, publicējot rakstus katru dienu. Realitātē viss noteik pretēji, uzrakstu vienu rakstu un uz kādu ilgāku laiku pazūdu. Noteikti ir, pie kā piestrādāt. Rakstot par šīs dienas tēmu, biju noskatījies pāris raidījumus un palasīju literatūru, kur tika minēts par skaudību un kāds postošs spēks tā ir. Šo tēmu man ir grūti aprakstīt, jo pats dzīvē praktiski neesmu izjutis skaudību un brīžiem grūti iedomāties kā tādas emocijas var būt, jo esmu radis domāt plaknē, ko man izdarīt, lai iegūtu to, ko vēlos, nevis dusmoties par to, ka kādam kaut kas ir vairāk.

Skaudību īsumā varam raksturot kā nepatiku un naidīgas jūtas pret cilvēka panākumiem, veiksmi un labumu. Būtībā tas ir cilvēka iekšējs psihoemocionāls stāvoklis, pie tam samērā ekstrēms, kas sagrauj cilvēka barjeras un motivē rīkoties ar destruktīvu mērķi.

Man ienāk prātā uzreiz divas prizmas škautnes, caur kurām mēs šo jautājumu varam izpētīt. Viena šķautne ir ētiski morālie principi, otrā šķautne ir instinktīvā. No morāles viedokļa viss ir ļoti vienkārši, sabiedrība kopumā nosoda skaudību, par ko ir rakstīts neskaitāmos romānos, filosofiskos darbos un Bībelē. Skaudība sabiedrībā skaitās vājuma pazīme, ja tev skauž, tas nozīmē, ka esi nespējīgs iegūt to, ko ir ieguvis kāds cits. Skaudība ir dusmas pret sevi, kas projicējās uz citiem, tā ir slēpšanās no sevis, bailes izmisums, ka nepienāks dzīvē tas brīdis, kad man būs tāda pati manta vai tāds pats sasniegums nemateriālo lietu jomā.

Kā vienmēr, morāle un sabiedrība kopumā nespēj izskaidrot pilnīgi neko, tāpēc es iedomājos apskatīt tēmu arī no instinktīvā skatu punkta, jo skaudībai ir jābūt ļoti senam instinktam vēl no laikiem, kad mūsu senči mitinājās alās un medija mamutus. Ņemot vērā, ka savācejsabiedrības modelim ir būtiski ilgāks vēsturiskais laiks, tad mēs esam veidoti tieši priekš dzīves tādā modelī, bet ražotājsabiedrība pēc savas būtības mums ir sveša, no kurienes arī daudzas problēmas, piemēram, gripa un kariess. Tad rodas jautājums, kā skaudība varēja palīdzēt primitīvas sabiedrības ietvaros un kāpēc tiešī šāds instinkts ir attīstījies evolūcijas laikā un veiksmīgi turpina attīstīties.

Skaudība ir egoisms, jo paredz labumu sev, ko nav iespējams iegūt vai kas otram ir labāks. Pēc būtības pats egoistiskākais indivīds grupā ir līderis. Tikai līderim grupā ir atļauts viss, jo līderis ved grupu uz kaut kādu noteiktu mērķi. Piemēram, līderis ved grupu uz mamuta medībām un grupa viņam seko, lai nodrošinātu sevi ar barību. Konkurences apstākļos nepārtraukti notiek cīņa par līdera pozīciju un jebkurš no grupas ir gatavs testēt līderi un izaicināt viņu, lai ieņemtu līdera lomu. Līdz ar to skaudība līderī ir apdraudējuma signāls, ka kādam ir kaut kas labāks un kāds ir gatavs izaicināt līderi, lai stātos līdera vietā. Tieši tāpēc, ka cilvēku sabiedrībā notika nepārtraukta cīņa par līderību, cilvēkos masveidā attīstījās skaudība, kā arī attīstījās citas jūtas, kas ir pretējas skaudībai, lai to līdzsvarotu un izslēgtu grupas pilnīgu bojāeju. Piemēram, ja man ir labāks cirvis, nekā maniem biedriem, man būs vieglāk medīt, ja visi redzēs, ka esmu labākais mednieks un man ir daudz resursu, es kļūšu par viņu līderi, tāpēc esošajam līderi rodas skaudība un instinktīva velme atņemt man cirvi un saglabāt līdera pozīciju, jo līderim tiek lielākais resursu daudzums.

Nobeigumā jāuzraksta, ka tieši pirmatnējās sabiedrības prizma ļauj lieliski izprast mūsdienās notiekošos procesus, jo visa mums apkārt esošā attīstība un progress ir tikai 14 tūkstošu gadu attīstības rezultāts, kad cilvēks pārgāja uz ražotājsabiedrības modeli, savukārt savācējsabiedrība attīstījās miljoniem gadu un paies vēl simtiem tūkstoši gadu, kamēr mēs evolucionēsim un mūsu instinkti mainīsies.

Advertisements

Mūs vada bailes


Raksti manā blogā parādās aizvien retāk un retāk, bet tā noteikti nebūs nākotnē. Šodien nolēmu piesēsties pie datora un uzrakstīt par kādu tēmu, kas pirmā ienāk prātā. Diemžēl izjūtu to stāvokli, kad atrast labu un sakarīgu ideju ir ļoti grūti, jo reta rakstīšana blogā notrulina prātu šajā virzienā. Ja vēlaties daudz ideju un tēmu, rakstiet bieži un tās pašas nāks jūsu galvā. Pagaidām par bailēm un sabiedrību, par vadīšanu un kontroli. Šoreiz pacentīšos maksimāli īsi, bet kodolīgi.

Bieži saka, ka brīvība ir sajūta, kad tev vairs nav bail. Sajūtas, kas iekšēji saka, stop, vairs neeksistē un tu vari ļauties domas brīvībai un rīkoties tā, kā pats vēlies. Tomēr sabiedrības mērķis ir pretējs tavējam, jo sabiedrībai vajag no tevis, viens – maksā nodokļus, divi – uzturi ģimeni, trīs – sargā sabiedrības vērtības, četri – īsi nenodzīvo līdz pensijai. Lai kontrolētu lielāko cilvēku daļu tiek radītas un uzturētas dažādas bailes, piemēram, nemaksāsi nodokļus, nebūs pieejama medicīna, tev nebūs ģiemenes, vecumdienas pavadīsi vientulībā, nesargāsi sabiedrības vērtības, vai pārkāpsi tās, sabiedrība izjuks un tu tiksi publiski nosodīts, kļūsi par pensionāru, būsi vecs, nekam nederīgs balasts sabiedrībai utt. Pēc būtības, ja mēs paskatamies detalizēti, visa sabiedrība ir būvēta tikai un vienīgi uz bailēm. Valsts ļoti veikli izmanto bailes, lai kontrolētu cilvēku, piemēram, krimināllikuma vai administratīvā likuma sankcijas. Lielākā daļa cilvēku baidās tās pārkāpt Protams, tādas tiesību normas, kas aizliedz laupīt, zagt utt., ir svarīgas un nepieciešamas, toties tādas normas, kas ierobežo vārda brīvību vai personīgo brīvību, ir nosodamas un Latvijā tādas ir atrodas lielā skaitā.

Ja pieņemam, ka dzīvojam nepārkāpjot krimināllikumā noteiktās normas un pieturamies pie administratīvās kārtības, vismaz saprātīgās robežās, tad rodas samērā pareizs secinājums, a parējais tak ir atļauts. Tik tiešām viss parējais ir atļauts, ja tiekam vaļā no sabiedrības kontroles rīka – bailēm. Piemēram, ja sabiedrības vērtība ir cienīt vēsturi un kultūru, dari pretēji un ej pretīm sabiedrības steriotipiem, ja sabiedrība saka, izveido ģimeni, maini partneri katru mēnesi, sabiedrība nevēlas, lai tu nodzīvo līdz 100 gadiem, tad par spīti visiem izdari tā utt. Šeit svarīgākais ir iet pretīm bailēm un atbrīvoties no bailēm būt nosodītam un būt izolētam, ja nedzīvosi pēc sabiedrībā pieņemtiem steriotipiem un klišejām, jo tikai tādā veidā ir iespējama brīvība, kurā var būt maksla, piedzīvojumi, pašizpausme, zināšanas, izglītība un gaisma.

Sevis ziedošana


Sevis ziedošana sabiedrības labā, lai no sabiedrības gūtu uzslavas un varētu justies tai noderīgs, ir viens no spēcīgākajiem instinktiem, kas ir spēcīgāks pat par vecāku un pašsaglabāšanās instinktiem. Viss ir tikai un vienīgi vienam mērķim, lai cilvēce kā dzīvības paveids izdzīvotu un būtu konkurētspējīgāks salīdzinājumā ar citiem dzīvniekiem.

Jā, kaut arī mēs negribām to atzīt, mēs tomēr vairāk esam dzīvnieki un mazāk cilvēki. Lielāko dzīves laika mēs dzīvojam pamatojoties uz instinktiem un automātiskām funkcijām, un tikai reizēm pieslēdzam apzinīgo smadzeņu daļu, kas patērē ļoti lielu enerģijas daļu un nav nepieciešama ikdienas funkciju nodrošināšanai.

Līdzīgi, kā bites ir gatavas uzbrukt lapsenēm, ziedojot sevi, lai tikai izglābtu bišu stropu, rīkojās arī cilvēki. Šodien man bija saruna ar vienu brīnišķīgu cilvēku, kuram ir labi attīstīti instinkti saistībā ar piederību grupai un spēju ziedot sevi grupas labā. Tas izpaudās asinis nodošanai kā donors. Kā atlīdzība par šo ziedošanos, smadzenēs veidojās neironu saites, kas rada eiforiju, līdzīgi kā lietojot narkotiskās vielas mazās devās, līdz ar to no tā var veidoties atkarība. Viņa aizrāvās ar šo procesu, jo juta nepieciešamību būt noderīgai sabiedrībai un sajuta gandarījumu, no apziņas, ka viņa ir laba priekš citiem, ka viņa dara kaut ko patiesi labu un cēlu. Mēs visi varam pateikt viņai paldies, jo ik vienam viņas asinis var noderēt (protams, ka ir dažādas asinis grupas….). Tomēr viņai nācās par šo altruismu maksāt ļoti dārgu cenu, jo asinis ir organisma sastāvdaļa, kas nodrošina visu orgānu funkcionalitāti un apgādā ķermeni ar barības vielām. Kaut arī sabiedrībā par to runā ļoti maz, jo tas nav izdevīgi sabiedrībai kopumā, asins nodošana ir kaitīga organismam un to noteikti ir jādara pēc iespējas retāk, pirms tam veicot neatkarīgu no donora centra veselības pārbaudi, ka arī nekad nedrīkst nodot asinis neizgulējies, vai pēc ilgstošas fiziskas slodzes iepriekšējās dienās. Diemžēl viņa ilgi vai arī nekad vairs nevarēs būt par asins donoru. Viņa palīdzēja ciltiem ar savām asinīm, veselību un dzīves ilgumu, bet vai sabiedrība palīdzēs viņai, šaubos, jo kaut arī mums ir gandarījums darīt kaut ko sabiedrības labā, pats par sevi abiedrības modelis nav domāts lai palīdzētu indivīdiem, bet tikai indivīdu kategorijām un, ja nekvalificējies tai, tad sabiedrība, ar dažiem izņēmumiem, būs gatava atteikties no šī sabiedrības locekļa.

Iepriekšminētais stāsts demonstrē to, ka mums jātrenējas novilkt treknu svītru starp saviem instinktiem un savām interesēm. Viennozīmīgi, lai sabiedrība izdzīvotu, ir nepieciešami cilvēki, kas sevi ziedo un ir gatavi atdot savu dzīvību, piemēram, glābjot kādu no ugunsgrēka. Tomēr racionālā pieeja ir pēc iespējas limitēt šādu instinktu izpausmi un dzīvot pec galvenā glābšanas principa – sākumā pārliecinies par savu drošību un tikai pēc tam glāb citus.