Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2019-33-01 iespējamie risinājumi


Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr. 2019-33-01 sakarā ar Darba likuma 155. panta pirmajā daļā noteiktās tiesību normas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam saistībā ar atvaļinājumu jaundzimuša bērna tēvam. Panta pirmās daļas redakcija ir šāda, “Bērna tēvam ir tiesības uz 10 kalendāra dienas ilgu atvaļinājumu. Atvaļinājumu bērna tēvam piešķir tūlīt pēc bērna piedzimšanas, bet ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc bērna piedzimšanas.“. Sākumā, kad sabiedrībā sākās samērā polarizētas diskusijas par šo spriedumu, es nepievērsu tam lielu uzmanību, jo mani šis jautājums neskar un savu profesionālo darbību veicu pavisam citās tiesību jomās, kas nav saistītas ar ģimenes tiesībām. Pie tam man palaimējās piedzimt heteroseksuālam vīrietim, ko apskatot šo ,ir svarīgi pieminēt, lai lasītājam būtu priekšstats par manu pieredzi un skata punktu. Šajā aprakstā plaši nepievērsīšos sprieduma juridiskajam aprakstam, jo par to tiks publicēti vairāki raksti Jurista vārdā, kur rakstīs gan tie, kuri piekrīt, gan tie kuri nepiekrīt spriedumam. Neizslēdzu, ka tiks publicētas arī Satversmes tiesas tiesnešu atsevišķās domas, jo spriedums neapšaubāmi ļoti nozīmīgs Latvijas tiesību sistēmā. Tāpēc, ņemot vērā, ka blogā ir brīvs manu domu lidojums, rakstīšu par spriedumu no dažādiem aspektiem un plaknēm.

Juridiskais aspekts

Satversmes tiesa šajā spriedumā nodarbojās ar tiesību normas tālākveidošanu, ar juridiskās interpretācijas palīdzību nosakot tiesību normas patieso jēgu un mērķi. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka spriedumā visa interpretācija tika veikta tādā veidā, lai nonāktu pie nepieciešamā rezultāta, kaut arī formāli tas nebūtu iespējams, ņemot vērā gan Latvijas tiesību sistēmu kopā, gan gramatisko normas redakciju, jo bērna tēvs ir tikai viena vienīga persona uz pasaules, otras tādas nav. Pieņemt, ka kāda cita persona var būt tēva vieta pie šādas panta redakcija ir tiesas iestāšanās likumdevēja vietā, kas no varas dalīšanas principa ir ļoti negatīva prakse. Papildus iepriekšminētajam, jāpiebilst, ka šis spriedums paver iespēju iesniegt pieteikumus Satversmes tiesā par visām normām, kuras regulē ģimenes tiesības attiecībā uz laulātajiem, tajā skaitā par to, ka laulība var būt tikai starp vīrieti un sievieti, kas noteikta Civillikuma 35. panta otrajā daļā, “Aizliegta laulība starp viena dzimuma personām“. Papildus tam, šis spriedums paver iespēju sekmīgi apstrīdēt normas, kas aizliedz laulību starp adoptētāju un adoptēto, laulību starp radiniekiem taisnā līnijā, brāļiem ar māsām un pusbrāļiem ar pusmāsām. Satversmes tiesa pamatoja savu spriedumu ar to, ka neskatoties uz faktu, ka likumā ir noteikta tiesību norma, kas dod tiesības bērna tēvam uz atvaļinājumu, faktiski sabiedrībā pastāv viendzimuma attiecības un tāpēc šādas tiesības ir jādod arī bērna mātes partnerei. Tādā gadījumā, kas liedz ar šādu argumentu atļaut, piemēram, laulību starp brāli un māsu, ja tas tiek pamatots, ka neskatoties uz likumā noteikto aizliegumu, faktiski viņi dzīvo kā vīrs un sieva vai pēc analoģijas starp sievieti un adoptēto sešpadsmit gadus vecu jaunieti.

Tiesiskās kārtības aspekts

Kaut arī šo var apskatīt pie juridiskajiem aspektiem, tomēr tiesiskā kārtība iet pāri juridiskajai, jo tā tiešā veidā nosaka, cik stabila ir sabiedrība kopumā. Kaut arī spriedumā atceltā norma, tiek atcelta tikai ar 01.06.2022., pie tagadējās tiesas nostājas un piedāvātās konstrukcijas var rasties problēma, kad vīrietis dzīvo ar sievieti, kurai ir draudzene un viņām nav seksuālas attiecības. Sievietei un vīrietim piedzimst bērns, vīrietis dēļ darba specifikas nevar paņemt atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas un pasaka, lai to paņem sievietes draudze, jo nevajadzētu šādu iespēju laist zudumā. Rezultātā bērna mātes draudzene iesniedz darba devējam iesniegumu par atvaļinājuma piešķiršanu, kaut arī visi trīs ir heteroseksuāļi un tiesību normu izmanto ļaunprātīgi. Rezultātā būtiski palielināsies slogs darba devējiem, samazināsies apgrozāmie līdzekļi, kas novedīs pie negatīvām ekonomiskām sekām. Svarīgi, lai tāda veida normas un tiesisko regulējumu izstrādā likumdevējs. Pirmkārt, tas ļauj izdiskutēt jautājumu sabiedrībā, Saeimas deputātu komisijās, veicot aptaujas, ar sabiedrisko organizāciju un varas tikšanām un citiem mehānismiem. Otrkārt, tas ļauj izstrādāt efektīvu mehānismu, nosakot stingrus kritērijus un nepieļaujot tiesību normas ļaunprātīgu izmantošanu. Treškārt, personām, kas ir viendzimuma attiecībās, jāsaprot, ka pret viņām tīri bioloģisku aspektu dēļ vienmēr būs stingrākas prasības nekā pret dažāda dzimuma pāriem.

Cik plašam ir jābūt regulējumam

Vēl viens jautājums ir par viendzimuma laulībām. Tas būtu pieļaujams, bet šeit uzreiz ir jānosaka daudz stingrāki rāmji nekā tie ir noteikti heteroseksuāliem pāriem. Nav šaubu, ka tēvs bērnam var būt tikai viens un vajadzētu noteikt, ka mātes partnere iegūst juridisku statusu tikai pēc laulības noslēgšanas, jo pretējā gadījumā, tiesības tiks izmantotas ļaunprātīgi, kā tas tika rakstīts augstāk. Otrs risinājums būtu vēl taisnīgāks, neregulēt tēva lomu kā tādu, bet noteikt bērna mātei tiesības izvēlēties jebkuru personu, kura var izmantot bērna piedzimšanas atvaļinājumu. Tas atrisinātu situāciju, kad bērna māte dzīvo, piemēram, ar savu bioloģisko māti un tēva faktiski nav. Šajā gadījumā starp sievietēm nav seksuālu attiecību, savukārt viss ekonomiskais slogs gulstas uz abus sieviešu pleciem. Pie tam dzīvē ir daudz dažādu konstrukciju un viendzimuma pāris ir tikai viena no šādām konstrukcijām.

Ģimenes vieta sabiedrībā

Cilvēki veido attiecības savā starpā. Sakaru līdzekļu un informācijas nodošanas veidu attīstība ir ļāvusi mums ieraudzīt pasauli kāda tā ir patiesībā, bez kaut kādiem reliģioziem mītiem un dogmām. Attīstoties zinātnei, mēs uzzinājām, ka klasiskā ģimene radās brīdī, kad cilvēks mainīja dzīves veidu no savācējsabiedrības uz ražotājsabiedrību. Apskatoties vēsturi, laulība bija mantiska rakstura civiltiesisks darījums starp ģimenēm, nevis vīrieti un sievieti. Cilvēka normāls stāvoklis atbilstoši bioloģiskajai konstrukcijai ir monogāmija uz 3 – 4 gadiem, pēc tam tā izjūk, vai poligāmija. Pie tam sieviete instinktīvi vēlas bērnu no augsta ranga vīriešiem, savukārt bērna audzināšanai cenšas piesaistīt zema ranga vīriešu. To mēs redzam, kad sieviete ar mazu bērnu aktīvi meklē sev vīru, jo vīrs vienmēr ir viszemākais rangs hierarhijā. Savukārt zema ranga partneris var būt arī cita sieviete, jo šajā gadījumā sievietei svarīgs sekss tikai ar vienu augsta ranga vīrieti, lai no viņa iegūtu spēcīgākos gēnus un nodrošinātu sava bērna izdzīvošanu, savukārt ar pārējiem seksam ir nevis apaugļošanas funkcija, bet sociāla funkcija, kad ar seksu tiek noturēts un kontrolēts partneris, kurš nevar tik viegli tikt pie seksa, kā to var augsta ranga vīrietis. Šo konstrukciju ir svarīgi zināt, jo veidojot tiesisko regulējumu, kas balstīts uz ģimeni vai pāri, mēs vienmēr nonāksim pie defekta, kad sistēma nedarbosies. Manā ieskatā, centrā ir jābūt sievietei un mums kā sabiedrībai ir jānodrošina, lai katra sieviete ekonomiski spētu izaudzināt bērnu bez partnera, jo mēs kā sabiedrība esam ieinteresēti jaunos bērnos un jaunā nevis novecojošā sabiedrībā. Kā risinājums varētu būt lieli pabalsti par bērniem, ilgāks bērna kopšanas atvaļinājums, piemēram, 3 gadi un tiesības noteikt, kurai personai tiek piešķirts bērna piedzimšanas atvaļinājums. Jābeidz dzīvot viduslaikos un jāsāk veidot mūsdienīga sabiedrība, kurā cilvēks ir visa centrā, nevis kaut kādi citi sociāli veidojumi, kas patiesībā ir otršķirīgi.

Kas ir vienlīdzība?


Nemaz tik senā pagātnē, cilvēki zem komunistiskajiem lozungiem cīnijās par vienlīdzību mantiskā izpratnē. Diemžēl tas eksperiments beidzās ar pilnīgu fiasko, kuru izjūtam arī mēs un izjutīsim vēl ļoti ilgu laiku. Presē un no sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem nepārtraukti dzirdam, ka Latvijā ir vajadzīga vienlīdzība, viens likums un viena taisnība visiem. Bet, kas patiesībā ir vienlīdzība un, kāpēc šo vārdu bieži lieto nepareizi.

Daudzi vienlīdzību uztver kā vienlīdzīgs mantas vai naudas apjoms visiem. Piemēram, cilvēks jutīsies vienlīdzīgs, ja viņam būs tik pat dārgs auto, kāds viņa kaimiņam. Vēl populārs vienlīdzības traktējums ir tāds, ka cilvēkam visi ir parādā un viņam uz visu ir tiesības, bet, kad tam pašam cilvēkam jāpilda kaut kādas saistības, tad tas cilvēks saka, ka ir pārkāptas viņa tiesības uz vienlīdzību un pret viņu izturas netaisnīgi.

Patiesībā vienlīdzība sabiedrībā ir kaut kas pa visam cits. Pilnīgi atšķirīgs no daudzu cilvēku sadzīviskās izpratnes. Lai izprasti, kas ir vienlīdzība, jāpaskatās defenīcija: vienlīdzīgs ir tāds, kam ir vienādas tiesības ar citiem.

Lai būtu vienlīdzība, ir jābūt pieejamiem resursiem, kas nozīmē, ka vienlīdzīga sabiedrība būs tāda, kas dod iespēju jebkuram sabiedrības loceklim caur mācībām un darbu un papildus piepūli piekļūt pie jebkura sabiedrības resursa. Šajā gadījumā prioritāras ir cilvēka spējas un piepūle, nevis sākotnējs stāvoklis sabiedrībā, ko vinām, piemēram, nodrošina ietekmīgi vecāki vai draugi. Viens no vienlīdzības stūrakmeņiem ir katra cilvēka pieeja kvalitatīvai izglītībai, jo nevar rasties ģeniji, kas maina pasauli, ja viņi nav izglītoti, piemēram, revolucionārus atklājumus bioķīmijā vai medicīnā nevar veikt cilvēks ar 9 klašu izglītību. Latvijā, starp citu, pieeja izglītībai ir ļoti augsta un atšķirībā no daudzām citām pasaules valstīm, pie mums praktiski jebkurš garīgi un fiziski vesels cilvēks var iegūt augstāko izglītību, atšķirībā, piemēram, no Indijas.

Vēl svarīgs vienlīdzības kritērijs ir piekļuve tiesu sistēmai un tiesu sistēmas spēja pieņemt uz tiesisko regulējumu balstītu likumīgu un taisnīgu lēmumu. Nevar būt vienlīdzība sabiedrībā, ja kāds var izmantot tiesu sistēmu, bet citam tā nav pieejama, vai arī tiesa, jau sākotnēji zina kura puse vienalga uzvarēs.

Apkopojot augstāk minēto, redzam, ka vienlīdzība nav īpašumā esošās mantas daudzums salīdzinājumā ar citiem, bet gan vienādas iespējas visiem, neatkarīgi no cilvēka materiālā stāvokļa. Tikai esot spēcīgai vienlīdzībai sabiedrībā, efektīvi attīstīsies ekonomika, un priekšplānā visos amatos izvirzīsies vistalantīgākie un spējīgākie, jo pastāvēs vienāda konkurence starp visiem sabiedrības locekļiem, tādējādi būtiski paaugstinot kvalitāti visās dzīves sfērās.

Tiesības prasīt valsts iestādēm


Vēlējos aprakstīt savu nelielo pieredzi savu tiesību izmantošanas jomā ar valsts iestādēm. Konkrēti viena tiesība, ka noteikta Administratīvā procesa likuma 9. nodaļā, proti, tiesības saņemt uzziņu no valsts iestādes par interesējošo jautājumu, kas ir konkrētās iestādes kompetencē. Tas nozīmē, ka pirms veikt kādas darbības, vēlams aizrakstīt un apjautāties par savām tiesībām un pienākumiem konkrētajā gadījumā. Piemēram, ir vēlēšanās pārdot saldējumu Vērmaņa dārzā, tad labi pirms uzsākt tirdzniecību uzrakstīt Valsts ieņēmuma dienestam par nodokļu maksāšanu, Rīgas pašvaldībai par tirdzniecības vietas atļaujām un Pārtikas un veterinārajam dienestam, lai uzzinātu kādas normas jāievēro. Līdz ar to valsts pārvalde ir cilvēku apkālpošanas mehānisms.

Personīgi saskaroties ar tāda veida uzziņu rakstīšanu, cenšos vienmēr rakstīt jautājumus konkrēti un pēc iespējas šaurāk, lai iestāde nevarētu vispārīgi norādīt atbildē likumu un tas skatītos kā atbilde. Otrkārt cenšos sūtīt vienā dienā vēstules par konkrēto jautājumu. Man gadījies, kad iestāde atbild nedēļas laikā, bet citreiz jāgaida mēnesis. Patīkami tas, ka pēdējā laikā atbildes nāk aizvien konkrētākas un pārdomātākas, nekā dažus gadus atpakaļ. Man ļoti patīk, kā atbil Rīgas pašvaldība, jo tas notiek ātri un atbilde samērā detalizēta.

Svarīgi atzīmēt, ka iestādēm, kas šajā gadījumā ir arī pašvaldības, atbildi jāsniedz saprātīgā laikā. Citāts no Iesnieguma likuma:

Iestāde atbildi pēc būtības sniedz saprātīgā termiņā, ņemot vērā iesniegumā minētā jautājuma risināšanas steidzamību, bet ne vēlāk kā viena mēneša laikā no iesnieguma saņemšanas, ja likumā nav noteikts citādi.

Līdz ar to aicinu izmantot savas tiesības un vienmēr būt infomētam pirms uzsākt kādu darbību.