Pokers kā darbs kaislība un sāpe

Šajā rakstā es runāšu par populāru kāršu spēli, pokeri. Taisnības labat jāatzīmē, ka pokers ir vesela spēļu grupa, kas balstās uz līdzīgiem noteikumiem, reizēm, ar būtiskām atšķirībām. Kopīgās iezīmes ir kombināciju izspēle, liekot likmes uz naudu. Bez naudas elementa spēlē, tā nav iespējama, jo spēlētājiem zūd motivācija koncentrēties un lieki neriskēt. Patiesībā sen jau grībēju uzrakstīt šo rakstu, bet savā blogā izvairījos no jebkādas azartspēļu pieminēšanas. Uz jautājumu, kas ir mainījies, varu atbildēt tā, apskatīšu spēli no cilvēka iekšējās pasaules skata punkta, kas piederas pie mana bloga koncepcijas – par visu, kas interesē.

Pati par sevi spēle ir ļoti vienkārša. Esmu mēģinājis mācīt pokeri dažādiem cilvēkiem un ilgāk par 2 stundām noteiktumu apgūšana nevienam nav aizņēmusi. Pokers ir pievilcīgs nevis ar sarežģītiem spēles noteikumiem, bet gan ar psiholoģiso spēli ar oponentiem, kā arī adrenalīnu, kas rodas liekot likmes. Kaut arī noteikumus var iemācīties samērā ātri, iemācīties uzvarēt prasa ilgu laiku, kas mērāms gadiem un ilgiem treniņiem.

Samērā maza spēlētāju daļa šo spēli spēlē profesionālā līmenī un pelna ar to naudu, lielākā daļa vienkārši labi pavada laiku, par to godīgi samaksājot ar savu zaudēto naudu un laiku. Ja kādam liekas, ka pokera spēlēšana ir labs naudas pelnīšanas veids, tad varu apbēdināt. Tas ir tāds pats darbs, kur reizēm profesionāls spēlētājs var nosēdēm pat 10 stundas dienā un justies tā, it kā būtu personīgi uzaris kartupeļu lauku. Tāpat kā jebkurā intelektuālā darbā, spēlējot lai uzvarētu, ir ilgstoši jānotur koncentrācija un jācīnās ar emocijām. Profesionālā nodarbošanās, kā jau jebkurš darbs, atstāj savas sekas, gan uz veselību, gan uz garīgo stāvokli. Pēc būtības tā ir vientulība, izolācija no cilvēkiem un visa laika pavadīšana pie datora, jo spēlējot reālajā dzīvē, nevar dabūt tik lielu izspēlēto spēļu skaitu un apgrozījumu. Vēl viens ļoti smags aspekts ir atrakciju kalniņš, pa kuru virzās jebkurš spēlētājs. Būs dienas, kad tu uzvari visus un būs dienas, kad tevi uzsvar visi, kas nozīmē, ka negatīvās emocijas un uztraukums var būt ilgstošu laika periodu, ar kuru daudzi netiek galā. Pēc būtības, ar šādu nodarbi profesionālajā līmenī var nodarboties samērā maz cilvēku skaits, jo tas neatšķiras no spēles akciju vai valūtu tirgū.

Lielākā daļā spēlētāju ir cilvēki, kas vienkārši labi pavada laiku. Dzīvē viņiem ir stabili ienākumi, nav lielas perspektīvas kaut ko būtiski uzlabot, un ikdienas lietas ir sen apnikušas. Tādi cilvēki labprāt iedzer kādu alkoholiska dzērienu un pāris reizes nedēļā uzspēlē vai nu kazino, vai kādā spēļu serverī. Šādi cilvēki nekad nebūs uzvarētāji un viņiem to arī nevajag. Tas ir tikai un vienīgi hobijs. Šiem cilvēkiem attieksme pret spēli ir visnotaļ pozitīva un viņiem patīk justies piederīgiem pie pokera pasaules un reizēm nodoties sapņos par lielām uzvarām un iespaidīgām nauda summām. Protams, spēlē ar profesionālu spēlētāju ilgtermiņā šiem cilvēkiem nav izredzes uzvarēt.

Samērā maza cilvēku daļa, bet uz kuras turās liels procents visas spēļu industrijas, ir cilvēki, kuriem pokers izraisījis atkarību. Viņi, tāpat kā profesionāli spēlētāji, ļoti daudz laika pavada spēlējot un vienīgā atšķirība ir motivācija. Ja profesionālam spēlētājam tā ir vēlēšanās nopelnīt un attīstīties, izmēģinot jaunas startēģijas un taktikas, ļoti disciplinēti ievērojot riska menedžmentu un saprātīgi reaģējot gan uz uzvarām, gan uz zaudējumiem, tad atkarīgam cilvēkam ir pretēji. Atkarīgā cilvēka galvenā motivācija ir adrenalīns un asas izjūtas. Velme būt pārākam par citu un mesties iekšā riskantās izpēlēs, lai pierādītu, ka viņš ir labākais, drosmīgākais un no tā saņemt daudz emocijas. Atkarīgs cilvēks vienmēr spēlē bez riska menedžementa un ļoti emocionāli reaģē gan uz zaudējumiem, gan uz uzvarām. Šādus cilvēkus ir ļoti viegli apspēlēt, bet viņiem tas ir vienalga, jo patiesībā viņiem nepieciešams process un jebkurš rezultāts viņus apbalvos ar emocijām.

Sabiedrībā daudzi cilvēki ir ļoti neizglītoti un dzīvo dogmu pasaulē. Viņiem pokers asociejas ar kaut ko nezināmu un ļaunu. Savu viedokli viņi ir izveidojuši, pamatojoties uz citu cilvēku un masu mēdiju stāstiem par atkarīgiem cilvēkiem, par izpostītām laulībām un dzīvi. Kaut arī procentuāli atkarīgo cilvēku skaits ir samērā maz, tomēr tieši tie cilvēki ir vislabāk pamanāmi, jo lielas traģēdijas paliek cilvēku atmiņās. Dogmatiski cilvēki ir tik aprobežoti, ka dala pasauli divās daļās, labā un sliktā. Viņiem ir viedoklis, bet nav spējas pašiem veikt izpēti, izanalizēt un izveidot savu individuālo viedokli, kas balstīts uz personīgo pieredzi, jo visu iepriekšminēto aizstāj dogmas. Tieši tāpēc, ir cilvēki, kuriem, izdzirdot vārdu pokers, automātiski šaujās ārā replika, ka tas ir ļaunums. Savukārt uz jautājumu kāpēc, uzreiz ieslēdzās dogmas atskaņošana par atkarību no azartspēlēm. No tādiem cilvēkiem labāk izvairīties, jo no viņiem tik un tā neko jaunu iemācīties nav iespējams, un komunikācija ar viņiem ir laika tērēšana.

Nobeigumā gribu pateikt to, ka pokers ir tikai un vienīgi spēle, kas nav ne slikt, ne laba. Katrs cilvēks, uzsākot spēli, meklē tajā to, pēc kā ir nācis un bieži arī to atrod. Vienam tas ir darbs, otram tā ir brīvā laika pavadīšana, bet trešajam tā ir bēgšana no psiholoģisko problēmu risināšanas, aizstājot to ar atkarību. Svarīgākais ir pašam priekš sevis saprast, kāpēc es to daru, un uztvert iegūto rezultātu, izejot no sākotnējā mērķa. Ja spēlējam profesionāli, tad vācam un analizējam savu statistiku, ievērojam riska menedžmentu un virzāmies pēc izvēlētās startēģijas uz priekš, ja spēlējam izklaidei, tad esam gatavi, ka būs spilgtas uzvaras, bet biežāk tie būs zaudējumi, un ieguldītā nauda ir tikai un vienīgi maksa par izklaidi, savukārt, ja ir radusies atkarība, tad vienīgā izeja ir vēršanās pēc palīdzības medicīnas iestādē. Savukārt tie, kas dzīvo dogmās, šo rakstu pat nesapratīs un mani patiesībā tas priecē, jo šis blogs noteikti nav domāts viņiem.

Pārsteigums – mūsu pasaules robežas

Katru dienu, pieceļoties no gultas, mēs cenšamies atrasties savā tik drošā un patīkamā komforta zonā. Mēs darām tās lietas, ko esam pieraduši veikt katru dienu. Vingrošana, zobu tīrīšana, brokastu gatavošana, ziņu skatīšanās, tas viss mūsos rada ikdienas sajūtu un pasauli, kurā nekas mums negaidīts un neparast nevar notikt. Jautājums, kā izkļūt ārā no apburtā loka, kas nelaiž vaļā un ar katru dienu tikai savelkas un savelkas ciešāk? Ko darīt, ja nevaram vairs atšķirt vienu dienu no otras un pat nedēļas priekš mums sāk lidot kā stundas? Ļoti vienkārši, jākāpj ārā no savas komforta zonas, kas patiesībā mums liedz attīstīties.

Viena man pazīstama meitene, ļoti gudra un spējīga, mācēja ar varonīgu apņemšanos izmest sevi jau otro reizi no savas tik interesentās, kaut arī smagās komforta zonas, kurā jau vairākus gadus viņa bija radusi atrasties dienu no dienas. Viņa devās pretīm nezināmajam, būdama gatava uz visu. Man ļoti interesanti bija vērot, kā jauni izaicinājumi viņai tikai deva klāt papildus adrenalīnu un endorfīnu, un varēja manīt, kā viņa ar katru dienu aizvien vairāk atplaukst kā baltā tuksnesī pēc lietus sarkanais zieds. Lūk, kas notiek ar cilvēku, kad viņš tiek ārā no savas komforta zonas. Viņš jūtas it kā piedzimis no jauna, pasaule kļūst tik jauka un draudzīga, spēcīgas emocijas un pacilāts garstāvoklis ar vēja spārniem ceļ viņu debesīs un šķiet, ka viss šajā pasaulē ir iespējams.

Manis iepriekš aprakstītais piemērs parāda, cik svarīgi ir būt tur, ārā, nevis sēdēt mazā un šaurā pasaulē, ko esam paši sev uzbūruši. Pēc manām domām, labākais veids, kā tikt ārā no komforta zonas, ir pārsteigums. Mums ir jāmacās pārsteig ar sevi citus cilvēkus, kuri atrodas mums apkārt.

Pirmkārt, ja mēs vēlamies kādu pārsteigt, tad mums jādara kaut kas tāds, ko ikdienā mēs nekad nebūtu darījuši, piemēram, varam nokrāsot matus zaļā krāsā (tas ir ļoti ekstrēms piemērs). Otrkārt, mēs dodam iespēju citiem izjust emocijas, ko ikdienā lielākā daļa no cilvēkiem neizjūt, jo vienkārši ir aizmirsuši kā tas ir, dēļ darba un ikdienas rūpēm. Treškārt, pārsteigums rada neordināras situācijas, kas maina pasauli mums apkārt, tādējādi visus apkārtējos, viņiem nemanot, arī grūžot ārā no komforta zonas, jo pasaule, kurā viņi agrāk jutās tik aizsargāti, sāk pamazām pazust. Tāpēc aicinu visus pārsteigt viens otru un mainīt pasauli mums apkārt, lai nevienam nebūtu iespējams aizsnausties savā iekšējā pasaulē, jo plašie realitātes lauki ir daudzas reizes interesantāki.

Ziņas un realitāte

Maz cilvēku šaubās, ka plaisa starp ziņām un realitāti ir milzīga. Bieži stāvot vienā krasta pusē, kas ir ziņas, mēs neredzam un pat nevaram saskatīt otru krastu, kas ir realitāte. Šodien ziņu kanālā Bloomberg noklausījos interviju ar Stīvu Balmeru, kurš ir bijušais Microsoft vadītājs un visnotaļ respektējams cilvēks ne tikai ASV, bet pasaulē kopumā. Priekš manis interesantākais bija nevis intervijas saturs, bet tās priekšmets, facebook ziņas vai neīstās ziņas (fake news). Kāpēc par to notiek ļoti daudz diskusijas un, kāpēc tas uztrauc daudzas pasaules valstu valdības, tajā skaitā Latvijas?

Mans individuālais viedoklis par šo tēmu ir šāds. Ziņu kanāli ļoti skrupulozi veido mūsu realitāti. Fakti tiek gan deformēti, gan nepateikti līdz galam, gan samaisīti kopā ar informāciju no apšaubāmiem avotiem utt. Mērķis ir viens, radīt tādu sabiedrības viedokli un tādu informatīvo fonu, kas atbilst valsts politikai un valsts interesēm. Pēc pirmā acu uzmetiena izklausās racionāli un pareizi, jo mēs taču veidojam valsti, mums ir demokrātija un viss, kas ir labi valstij, ir labi mums. Protams, ka tādas utopijas nekur nav un patiesībā visa valsts politika tiek veidota ar vienu vienīgu mērķi, pēc iespējams izdevīgāk sev, plašākā nozīmē, sadalīt budžēta pīrāgu un valsts īpašuma (aktīvu) pīrāgu. Lai to visu apslēptu un noskaņotu sabiedrību sev vēlāmā virzienā, tiek izdomātas tādas lietas kā, nevaram pacelt algas skolotājiem, jo viņiem ir zema produktivitāte, nevaram pacelt samaksu ģimenes ārstiem, jo viņi nemāk strādāt ar datoru pietiekoši labā līmenī, nevaram būvēt kvalitatīvus ceļus, jo mums ir ļoti īpanējs klimats (neviens nepiemint, ka šajā gadījumā tiek runāts par korupcijas klimatu). Tas pats notiek arī starptautiskajā arēnā. Kā redzams, informācija un ziņas, tajā skaitā, tiek uzskatītas par svarīgāko resursu un par to runā visur un visi politiķi. Lai vēl vairāk parādītu visa nopietnību, tad to bieži sauc par informatīvo karu.

Kas notiek patiesībā? Sociālie tīkli, blogi un citas līdzīga rakstura vietnes tika izveidotas tā, lai katrs cilvēks spētu rakstīt, izpausties un informēt par notikušo. Negaidīti priekš valdošās elites, melot un sagrozīt faktus kļuva sarežģītāk vai pat neiespējams. Piemēram, lai šodien uzzinātu, kāda alga ir skolotājam, pieteik uzrakstīt sociālā tīklā vismaz 10 skolotājiem un no tiem vismaz 1 atbildēs, pasakot reālus skaitļus, nevis statistiku par vidējo no vidējā no vidējā par pēdējo mēnesi salīdzinājumā ar iepriekšējā gada pirmo mēnesi (pēdējais tika uzrakstīts sarkasmam). Līdz ar to katrs cilvēks ir spējīgs veikt faktisko apstākļu noskaidrošanu, tādējādi apgāžot ziņās teikto. Vai mēs to darām, kāds noteikti jā, lielākā daļa nē, bet tomēr tas mazais cilvēku skaits dod samērā lielu pienesumu. Piemēram, kara noziegumus slēpt mūsdienās paliek aizvien grūtāk. Ko dara valsts, lai aizsargātos no patiesības, kas nesaskan ar oficiālo valsts pozīciju? Protams, pasludina visu par propogandu vai informatīvo karu.

Viennozīmīgi mēs nevar ticēt tam, ko publicē blogos vai facebook vai jebkur citur. Tomēr, tas ko tur publicē liek cilvēkiem uzdot jautājumus un sākt pētīt kādu jautājumu, par ko valsts labprāt paklusētu. Pamazām tiek sagrauta un iznīcināta gadu desmitiem radītā pasaka, radītā neeksistējošā realitāte, ko radīja masu mēdiji. Tieši par to visi uztraucas, jo valdošā elite visā pasaulē un visa ekonomika, kas ar to saistīta, pieradusi dzīvot šajā pasakā, valdīt un pelnīt, kamēr pārējie ir tikai un vienīgi skatītāji, kuriem atļauts sēdēt klusi un vērot visu, kas notiek, bet nekādā gadījumā neiejaukties un netraucēt. Tie, kas tomēr nolēmj kaut ko mainīt, tiek pasludināti par teroristiem, separatistiem, revolucionāriem, opozicionāriem, meļiem un reizēm tiek fiziski iznīcināti.

Lūk arī neliels ieskats par ziņām un realitāti. Mans aicinājums visiem. Ja ir kāda informācija, kas tiek pasniegta no valsts puses, bet jums šķiet neticama, pārbaudiet paši. Rakstiet, domājiet un, protams, analizējiet visu, kas jums interesē un patīk, jo svarīgi atcerēties, ka realitāte ir tieši tas, ko mēs paši veidojam, pasaule ir tāda, kādu mēs to būvējam un daudz patīkamāk ir dzīvot ar apziņu, kas esi realitātes scenārists, nevis skatītājs.

Mīlestības mērķis ir mīlēt, nekas vairāk, nekas mazāk

“The aim of Love is to love: no more, and no less.” Oscar Wilde, De Profundis

Šis slavenais un tik patiesais Oskara Vailda citāts tagad izdaiļo šokolādes rūpnīcas “Laima” žogu uz Miera ielas. Izlasot to, man radās daudz pārdomas, un tā es naktī stāvēju pretīm uzrakstam un prātoju par dzīvi un mīlestību.

Mēs bieži aizmirstam par jūtām un patiesām emocijām. Dienas steigā skrienam pēc naudas, cenšamies mācīties, strādāt, visu paspēt pēc iespējas īsākā laikā un dusmīgi atgrūžam tos, kuri stājas mums ceļā. Es vienmēr esmu uzdevis jautājumu, uz kurieni, un cilvēki parasti apmulst un sāk klusēt, domāt un beigās pārdzīvot ar slēptu satraukumu, jo patiesībā viņi nezina atbildi.

Tā arī ar mīlestību. Satiekas puisis un meitene. Pirmais, kas starp viņiem nodibinās ir neredzama saikne, kas balstās uz dzīvnieciskiem instinktiem, rodas patiesas un neviltotas jūtas. Mēs mīlam un dzīvojam sapnī, mainām savu realitāti un šķiet, ka mainās visa pasaule. Iepriekš lietas, kuras lika būt uztrauktam, paliek nebūtiskas un laiks apstājas. Katrs no lasītājiem noteikti ir izdzīvojos šāda veida pārdzīvojumus. Tie ir visnotaļ patīkami.

Svarīgākais no tīrās mīlestības ir tas, ka neviens nevienam nav neko parādā, jo mīlestības vienīgais mērķis ir tikai un vienīgi mīlēt. Tev ir labi tikai tāpēc, ka otrs cilvēks ir, un nav svarīgi, kas viņš ir un kas viņam pieder. Mums nav tiesības prasīt, bet ir tiesības baudīt, baudīt to laiku un enerģiju, ko dot otrs.

Savādi, bet tiko mīlestībā iezogas racionālais grauds. Tiko meitene vai puisis sāk gribēt vairāk vai dot mazāk, tā mīlestība sabrūk. Ilūzija izzūd un sapnis beidzas. Sākas divu saprātīgu cilvēku cīņa par varu attiecībās, par dominēšanu, par iedzīvošanos, par izmantošanu, īsāk sakot, par uzvaru.

Nobeigumā novēlu visiem mīlēt. Mīlēt tīri un kaislīgi, mīlēt neprasot neko un neko nedodot, izņemot jūtas un emocijas, kas patiesībā ir vērtīgākais, ko varam dod otram cilvēkam.

Spānija – Katalonija karš un miers

Katalonija ir liela Spānijas daļa ar 7 miljoniem iedzīvotāju (Latvijā ap 1.8 miljoniem), kuri dzīvo uz pusi mazākā platībā nekā Latvija, tas ir, uz 32 000 kvadrātkilometriem. Izteikti bagātākais reģions Spānijā ar savu atšķirīgu vēsturi un kultūru. Salīdzinājumā ar Latviju, kur gada budžets ir aptuveni 8 miljardi euro, Katalonijā tas ir ap 32 miljardiem euro (Spānijas kopējais budžets ir ap 410 miljardiem euro). Kā var redzēt, reģions ir daudzas reizes attīstītāks un bagātāks par Latviju. Atšķirība ir tikai tāda, ka Latvija ir neatkarīga valsts, savukārt Katalonija nav.

Šajā rakstā ļoti īsi pārdomas par notiekošo, plašāku domu izklāstu uzrakstīšu kaut kad vēlāk.

Pirmkārt, šajā procesā, kas šodien notiek, tas ir, pretlikumīgā Katalonijas balsojums par neatkarību, ko Spānijas vara cenšās apspiest, pielietojot fizisku spēku, mēs varam redzēt jaunas pasaules rašanos. Viena no teorijām ir, par kuru biju rakstījis iepriekš, ka valstis nākotnē izzudīs un visa zeme sastāvēs no pilsētvalstīm un to apvienībām. Tas ir pamatots ar to, ka lauku apvidū paliek ar vien mazāk dzīvojošu cilvēku, savukārt pilsētās iedzīvotāju skaits strauji pieaug. Notiek neatgriezenisks uzrbanizācijas process, kuru nodrošina ar vien straujāka tehnoloģiju attīstība, tajā skaitā lauksaimniecībā.

Otrkārt, šis process ir ļoti interesants no konstitucionālo tiesību aspekta. No vienas puses ir vairāki starptauski līgumi (konvencijas un hartas), kurās noteikts, ka katrai tautai ir tiesības uz pašnoteikšanos un demokrātijas princips nosaka, ka visa suverenitāte pieder cilvēkiem un tie ir tiesīgi paši lemt par savu nākotni, piemēram, tiesības atdalīties. No otras puses ir publiskās starptautiskās tiesības to tradicionālajā izpratnē, kur viens no principiem ir valsts nedalāmība un, ka katrai valstij ir tiesības aizstāvēt sevi kā veidojumu un nepieļaut nekāda veida separatismu.

Vēl vairāk šo situāciju padara interesantu nesenais balstojums Lielbritānijā par Skotijas atdalīšanos un, protams, ļoti neviennozīmīgs Balkānu karš, kura rezultātā Kosova atdalījās no Serbijas. Jāatzīmē, ka Spānija joprojām neatzīst Kosovu un izskatās, ka tuvāko gadu desmitu laikā neatzīs.

Noteikti sekojiet notikumiem, jo Spānijā pašlaik tiek rakstīta visas Eiropas vēsture. Tiek pārbaudīta demokrātija un tieksme pēc jaunas pasaules kārtības. Kurš izrādīsies spēcīgāks, vecās tradīcijas, vai jaunas idejas un vēsmas?