Brīnišķīgais laiks


bcarn

Šodien neko sliktu un kritisku nerakstīšu, tikai pozitīvs un labs tiks ievietots šajā rakstā. Lai kaut kā paskatītos uz pasauli ar gaišām acīm, ir jāsaprot, ka laiks, kurā mēs visi dzīvojam, ir brīnišķīgs. Priekš tā, lai pierādītu, ka manis iepriekš teiktais atbilst patiesībai, vajag salīdzināt, kā ir bijis agrāk, piemēram, viduslaikos. Ar mērķi radīt īsu un viekāršu pārdomu apskatu, rakstīšu tikai par viduslaikiem Eiropā.

Viduslaiku Eiropā sabiedrība bija sadalīta vairākārās kārtās: garīdznieki, bruņinieki un zemnieki. Ja garīdzniekiem un bruņiniekiem bija plašs tiesību klāsts, tad zemniekiem to bija krietni mazāk, toties lielais pienākumu saraksts kompensēja mazo tiesību apmēru. Savukārt mūsdienās pie mums ir viena vienota sabiedrība ar cik necik vienādām tiesībām un pienākumiem, kas manuprāt ir ļoti liels sasniegums.

Viduslaiku Eiropā sievietēm gandrīz nebija nekādu politisku un pilsonisku tiesību, kā arī tiesības citās jomās bija stipri ierobežotas. Sieviete parasti atradās vīra varā, kas nozīmēja, ka vīrs rīkojās ar sievas mantu, kā ar savējo. Mūsdienās sieviete un vīrietis likuma priekšā ir vienlīdzīgi un vīrietim nav varas pār sievietes mantu. Arī šo var pieskaitīt pie varena sasnieguma, tā kā sievietes – priecājaties.

Viduslaikos bija raganu un citu neticīgo dedzināšana uz sārta un darbojās izmeklēšanas process – inkvizīcija, kas pieļāva samērā nepatīkamas spīdzināšanas metodes. Protams pastāvēja tāds tiesāšanas veids kā Dieva tiesa, bet to varēja atļauties ne visi. Šodien sievietes vairs netiek uzskatītas par raganām un arī nenotiek masveida to dedzināšana pilsētu centros, kas viennozīmīgi ir vērtējams kā pozitīvas izmaiņas.

Viduslaikos ik pa laika uzliesmoja mēra epidēmijas un pati medicīna aprobežojās ar asins tecināšanu un narkotisko vielu došanu pacientiem, lai atvieglotu viņu dzīves mokas. Agrāk tāda slīmība kā plāušu karsonis vai tuberkuloze skaitījās nāvīgas slimības, no kurām retais kurš varēja izārstēties. Šodien šīs slimības ir ārstējams un, atklājot slimību agrā stadijā, tā parasti neapdraud cilvēka dzīvību, ja tam tiek sniegta kvalitatīva medicīniskā palīdzība. Līdz ar to varam priecāties, ka mums ir iespēja saņemt daudz kvalitatīvākus medicīnas pakalpojumus nekā tas bija iespējams viduslaikos.

Šie nedaudzie piemēri, kurus varētu turpināt bezgalīgi, pierāda, ka dzīvojam daudz labākā pasaulē, nekā tā bija 600-1000 gadus atpakaļ un vienīgi varam priecēties, ka mums vairs nav augstāk aprakstīto problēmu. Aicinu visus domāt pozitīvi un gaiši un nesūkstēties parvisādiem sīkumiem, bet paskatīties uz lietām vēstures griezumā.

Advertisements

Mūžīgā nosodīšana


Šodien braucu sabiedriskajā transportā un man, kaut kā ienāca prātā doma, ka sabiedriskajā transportā ļoti labi parādās pašas sabiedrības būtība. Cilvēkus sabiedriskajā transportā var iedalīt vairākās grupās:

  • cilvēki, kas slikti ožs un viņiem ir vienalga uz apkārt notiekošo viņu galvenais mērķis ziemā ir sasildīties, bet vasarā pārvietoties no vienas bezmaksas virtuves uz otru;
  • pensionāri, kas ir vienmēr uz visu apvainojušies, jo visi pārējie pasažieri vai no nedod kāroto sēdamvietu, vai ir vainīgi pie visām pensionāru nelaimēm;
  • cilvēki, kas vienmēr visus pēta un skatās kurš kā izskatās un ar nicinošu skatienu pats jūtas pārāks, kaut arī pats brauc tajā pašā transportā, nevis garām aiztraukušā automašīnā;
  • skolnieki, kas nesaprot, kur viņi atrodas un tādas elementāras lietas, kā noņemt somu ieejot transportā, viņi nesaprot;
  • ierindas strādnieki, vienmēr no rītiem brauc ar nolemtu skatienu, jo saprot, ka ar sabiedrisko transportu nāksies braukt visu atlikušo mūžu.

Lūk arī var atvasināt vidējā cilvēka raksturojumu pie mums, egoistisks, dusmīgs, nicinošs pret citiem, maziņš pēc savas iekšējās pasaules un dzīvo ar mūžīgu nolēmtības sajūtu. Vēl papildus var uzrakstīt – bailīgs un stulbs. No iepriekš minētā redzams, kāpēc mēs un mūsu valsts atrodas tur, kur tā ir – viena no nabadzīgākajām valstīm Eiropā. Un, vai šī gada vēlēšanās ir jēga balsot, domājot, ka kaut kas var mainīties uz labo pusi, ja lielākā daļa cilvēku, nemaz nevēlas un nav nedz psiholoģiski, nedz morāli gatavi uz jebkādām pārmaiņām, kaut vai mazgāties katru dienu, nevainot citus savās nelaimēs, skatīties uz visiem kā uz vienlīdzīgiem cilvēkiem, nevis no savas “pārākuma” pozīcijas, noņemt somu iekāpjot sabiedriskajā transportā, lai padomātu arī par līdzās braucošo cilvēku ērtību un necelties no rītiem ar pilnīgas nolēmtības sajūtu, jo galu galā katra cilvēka spēkos ir mainīt savu dzīvi uz labo pusi.

Es domāju, ka, ja mēs visi patiesi vēlētos, mēs spētu dzīvot labākā valstī un priekš tā nevajag nedz papildus naudu, nedz politiķus, nedz ko citu, kā tikai un vienīgi gribu un velmi paskatīties uz visu pozitīvāk un labāk, neskatoties ne uz ko.