Vēl nedaudz par politiku

Ņemot vērā, ka nesen bija vēlēšanās un pašlaik notiek aktīva koalīcijas veidošana, tad man rodas velme uzrakstīt par to, kā tas viss izskatās no malas. Protams, kā vienmēr īsumā.

Vairāki Saeimas sasaukumi vai valdības kā vienu no pirmajiem darbiem veica sava atalgojuma paaugstināšanu. Izskatās, ka šoreiz būs līdzīgi, jo atbilstoši pirmās palīdzības pamatnoteikumam, sākumā ir jāpalīdz pašam sev un tikai pēc tam cietušajam. Pamatojums šādam paaugstinājuma kā vienmēr ir safantazēti murgi, ka atalgojums jāizlīdzina ar uzņēmumu vadītāju algām. Pēc tādas loģikas, ASV ministram būtu jāsaņem 10+ miljoni dolaru, jo tieši tādi bonusi ik gadu tiek izmaksāti vadošo uzņēmumu vadītājiem, tomēr tā nenotiek un ASV ministra jeb sekretāra alga ir 17 560.00 USD (15 540.00 EUR) mēnesī. Savukārt Latvijā ministru algas ir 4020.00 EUR mēnesī, kas ir 3.8 reizes mazākas nekā ASV. Šeit ir arī cits skaitlis salīdzināšanai, Latvijā IKP uz vienu iedzīvotāju ir aptuveni 24 500.00 EUR uz vienu iedzīvotāju, bet ASV IKP ir 52 600.00 EUR uz vienu iedzīvotāju, kas ir 2.1 reizi lielāks un, ko Latvija varētu sasniegt 20 gadu laikā, ja mūsu IKP pieaugums būtu 6% gadā, diemžēl tas ir tālu šī skaitļa. Šeit ir vēl viena nepatīkama nianse, vidējā alga Latvijā ir 11 100.00 EUR gadā pirms nodokļu nomaksas, savukārt ASV tā ir 44 500.00 USD (39 380.00 EUR), kas ir 3.5 reizes vairāk. Līdz ar to taisnīgi par ministru algu palielināšanu varētu runāt tikai pēc kopēja labklājības līmeņa pieauguma valstī.

Mans viedoklis, ka ministru un deputātu atalgojumam jābūt saistītam ar vidējo un minimālo algu valstī, jo demokrātijas pamatmērķis ir nodrošināt varas atgriezenisko saikni ar cilvēkiem. Pretējā gadījumā, varā esošie cilvēki sāk dzīvot savu, atrautu no realitātes dzīvi, kas zaudējot saikni, rada nemieru un revolūcijas draudus, kā arī tieši šādā vidē tiek pieņemti visneadekvātākie lēmumi. Šī koalīcija un valdība visdrīzāk vēl vairāk samazinās cilvēku līdzdalību un kontroles iespējas politikā, kā arī virzīs valsti uz autoritārā režīma pusi, kas atainosies ekonomikas izaugsmes rādītājos nākontē. Tāpēc, ja kāds plāno doties prom no šīs valsts, tad tagad ir labs laiks, lai par to sāktu nopietni aizdomāties.

Valsts vai uzņēmējs

Nesen sanāca runāt ar vienu sarunu biedru un izvērtās domu apmaiņa saistībā to, kurš strādā mūsu labā, valsts vai uzņēmējs. Šoreiz īsumā izklāstīšu pašu ideju, savukārt padziļinātāku analīzi uzrakstīšu vēlāk.

Valsts iestādes, kuras nodarbojas ar uzraudzību vai licencēšanu ir ieinteresētas, lai uzraugāmais tirgus būtu pēc iespējas vienkāršāks, tiesiskais regulējums pēc iespējas striktāks, ar ļoti skaidriem kritērijiem un pārkāpuma gadījumā valsts iestāde labprāt ir gatava piemērot sodu, lai izpildītu plānu un novērstu nepakļaušanos likumam nākotnē utt.

Uzņēmējdarbības būtība ir apmierināt cilvēku velmes un vajadzības. Uzņēmēji cenšās padarīt mūsu dzīvi labāku, atvieglojot un paātrinot pakalpojuma vai preces saņemšanu. Līdz ar to uzņēmējs ir ieinteresēts, lai visi procesi notiktu ātri, efektīvi un kvalitatīvi, kopsakarā ar klienta maksātspēju, pazeminot kvalitāti, ja ir pieprasījums pēc lētakas preces vai pakalpojuma.

Rezultātā redzam, ka valsts par nodokļu maksātāju naudu dara visu iespējamo, lai kavētu un vai liegtu cilvēkiem preču un pakalpojumu saņemšanu, savukārt uzņēmēji cinās par to, lai preces pārdotu un pakalpojumi tiktu sniegti. Līdz ar to musu sabiedrībā ir nepareizs uzskats, ka valsts ir laba un uzņēmēji slikti. Šeit jāmeklē līdzsvars starp abām pretējām interesēm. No šejienes arī izriet liberalais skatījums uz dzīvi.

Vēlā rudens lirika – Skrējiens tumsā

Jā jau esmu rakstījis par tēmu, kā jāraksta dzejolis, tad arī pašam ir jārāda zināms līmenis šajā jomā. Šoreiz realizēju savu velmi uzrakstīt dzejoli par nodarbi, ar ko aizraujas liela daļa cilvēku vakaros, tas ir, skriešana. Dzejolī ietvēru izjūtas, kas rodas gatavojoties skriešanai un finišā, noskrienot iecerēto distanci. Tiešām, skriešana ir brīnišķīga nodarbošanas jebkurā laikā, kas uzlabo veselību un garstāvokli.

Skrējiens tumsā

Laukā vējš aukstu ādu dzesē

Pulkstenis sekundes skaitīt sāk

Skatiens cieši uz priekšu tēmē

Aizvien lielāks dzestrums virsū nāk

Ar ātriem un dziļiem sirds pukstiem

Solis pēc soļa mūžībā zūd

Starp kokiem, putniem un cilvēkiem klusiem

Skrējiens norit un dvaša kūp

Šī naksts atkal maģiski apbur

Bezgala transporta ugunis tālumā mirdz

Nakts skrējiens pilsētas pasakā patur

Līksmo aiz laimes dziedoša sirds

Kas notiks tālāk – valdība, Saeima

Man bieži jautā, kā es uzminu to, kas notiks pēc kāda laika valstī un ar varu. Šis noslēpums noteikti nav apvīts ar maģiju vai kaut ko mistisku. Lai kādam cilvēkam pateiktu viņa nākotni ir vesela tehnika, kuru izmantojot, vienmēr nonāksiet pie laba rezultāta. Šoreiz ļoti īsi par mūsu valsti.

Pirmkārt, ja vēlaties būt par pareģiem un izskatīties gudri citu priekšā, tad bieži pavadiet laiku, analizējot informāciju no Eurostat un Centrālās statistikas pārvaldes. Ja skrupulozi izpētīt mēdijus, tad tur publicētā informācija mēdijos bieži parādās ar novēlošanos, līdz ar to, ja esat lietas kursā par aktuāliem datiem, varat pateikt savas prognozes, kas viennozīmīgi piepildīsies un tiem, kuri to nezina, liksies, ka tā ir mistika.

Otrkārt, akadēmiskās datubāzes. Tie, kas mācās vai, kuriem darbā vai vismaz viņu bibliotēkās ir pieejamas starptautiskas datubāzes, tad bieži tajās var atrast ārzemju avīžu vai žurnālu rakstus, kas tiks publicēti pēc kāda laika, bet tur tie jau ir pieejami. Parasti tie ir analītiskie raksti vai kaut kādi pētījumi priekš plašākas auditorijas. Arī šajā gadījumā jūs lasiet un uzziniet to, ko lielākā daļa cilvēku nezina un, pasakot viņiem to ātrāk, radīsies iespaids, ka esat apveltīts ar unikālām spējām.

Treškārt, es ļoti bieži pamatoju lietas ar zināmām un gadu simtiem pārbaudītām vērtībām, likumsakarībām un cilvēku vājībām. Latvijas politiskajā telpā šie likumi strādā vienmēr. Izskadrojums ir vienkārš. Instinktu līmenī esam visi vienādi un politķi 90% sava laika dzīvo uz instinktiem un tāpēc rīkojās visu laiku līdzīgi saviem priekštečiem. Piemēram pašlaik, tiks izveidota valdība un koolīcija, lai veiktu tiešām lielas un iespaidīgas reformas, bet rezultātā tiks sasēdināti cilvēki labos amatos, izbīdīti pāris sabiedrību izzagoši, bet ienesīgi projekti pietuvinātiem spēkiem un ar to arī viss beigsies. A, un protams, pāris kosmētiskas lietas, lai demostrētu, ka ir pienācis jauns laikmets.

Līdz ar to, katrs no mums var kļūt par pareģi, mistiķi, magu, burvi utt. Galvenais analizēt situāciju un uzmanīgi smelties informāciju no avotiem, kuri nav interesanti plašākai publikai un vienmēr būsiet tas, kura vārdi piepildās un dzirdēsiet frāzi, ka tu pilnīgi pareizi pateici.

Rīt vēlēšanas – nu un?

Tā nu reiz sanāca, ka pēdējā laikā bija iespējams noskatīties lielu daudzumu politisko raidījumu, piemēram, Dombura pārraides. Visi politiķi centās pašaizliedzīgi pārliecināt vēlētājus, ka jābalso tieši par viņiem un, ka tieši viņi aizvedīs mūsu valsti uz labklājību. Ievērojot tradīcijas, uzrakstīšu to, ko rakstu pirms katrām vēlēšanām.

Pilnīgi visām partijām ir viena kopīga iezīme, tās nerunā par to, ka ir gatavas iesaistīt lielas cilvēku masas un sekmēt pilsoniskās sabiedrības pieaugšanu. Tas ir pašsaprotami, jo pēc balsošanas, mēs vairs kādu laiku nebūsim vajadzīgi un politiķi mūs labprāt vairs neredzētu savā tuvumā. Dzīve ir konstruēta ļoti interesanti, mēs sasniedzam virsotnes tad, kad darām pretēji tam, ko kāds grib. Līdz ar to no mums ir atkarīgs, kādi būs nākamie gadi. Tieši mums ir pienākums stāties vai veidot beidrības un veikt kontroli pār varu. Visa informācija ir pieejama vai nu publiski internetā vai izprasāma, pamatojoties uz Informācijas atklātības likumā noteikto. Jā, tieši tā, mums ir pieejama informācija, kas nav slepena. Piemēram, ministrijas plānošanas dokumenti vai izvērtējumi.

Kāpēc aicinu visus izrādīt iniciatīvu un piedalīties jebkurā sabiedriskā aktivitātē? Tie, kas ir strādājuši privātās struktūrās, redzējuši, kā SIA dalībnieki vai AS akcionāri, skrupulozi seko līdzi katrai valdes darbībai. Nepārtraukti analizē valdes atskaites un uzstāda politiskos virzienus, kuros viņu biznesam ir jāattīstās. Ja valde dara kaut ko pretēji komercsabiedrības interesēm, tad nekavējoties seko reakcija un sankcijas līdz pat atlaišanai un zaudējumu piedziņai. Tieši tāpat mums ir jārīkojās ar valsti. Mums visiem ir jāseko, kas un kur notiek. Aktīvi jārīkojās, ja pamanām kādas netaisnības vai nelikumības. Jo aktīvāki mēs busim, jo grūtāk politiķiem būs rīkoties kā viņi vēlas un viņi būs spiesti rīkoties, kā nepieciešams mums. Es pēdējā laikā bieži esmu dzirdējis jautājumu, par ko es balsošu. Mana atbilde vienmēr ir tāda, ka nav svarīgi par ko katrs balsos, bet svarīgi ir iesaistīties pilsoniskās sabiedrības aktivitātēs un būt aktīvam nevis vienu reizi katrus četrus gadus, bet katru dienu četru gadu laikā, jo valsts tas ir otrs darbs un, ja katrs no mums brīvdienās alkohola lietošanas un izklaižu vietā, smagi strādātu ar valsts dokumentiem, veiktu analīzi, rakstītu pieprasījumus, publicētu internetā savu viedokli un rīkotu likumīgus protestus, mēs noteikti dzīvotu daudz labākā valstī un politikā ietu daudz labāki cilvēki, nekā tas ir pašlaik, kad lielākā daļa tur iet vieglas dzīves meklējumos, jo zina, ka mēs gulēsim un ļausim viņiem darīt visu, ko viņi vēlas.

Cilvēka ego

Beidzot ir kāds brīdis uzrakstīt blogā jaunu ierakstu par kādu tēmu, kas skar mūs visus, šoreiz tas ir ego, kurš mīt mūsos.

Vairāk par naudu cilvēkiem patīk statuss. Bieži cilvēki izvēlas ne tik labi apmaksātas profesijas, pretīm saņemot varu vai tiesības uz varu pār kādu citu, piemēram, armija, un tad no pirmās dienas pulē līdz absolūtam spīdumam savu ego, ko sauc par mundiera godu. Šāda parādība ir daudzām profesijām. Tik pat labi vienkārši izmācoties, mēs savā apziņā kļūstam par kādu, piemēram, ārstu, inžinieri, ekonomistu, dizaineru vai kādu citu. Jebkāds iegūtais statuss mums liek justies īpašiem un kādā jomā pārākiem par citiem. Šī sajūta pastiprinās ar katru nākamo panākumu un ar gadiem tikai pieaug. Statuss rada ego, jo atbild uz galveno jautājumu, kas es esmu šajā pasaulē. Savukārt ego rada mūsos mānīgo izpratni par godu un cieņu. Šāda izpratne diemžēl mums nepalīdz, bet veido tikai un vienīgi sienu ar apkārtējo pasauli. Mēs sākam nicīgi izturēties pret apkārtējiem, iedzīvojamies augstprātībā, jo tāds ir mūsu statuss un visiem pārējiem ir pienākums mūs godāt un cienīt. Tas pats notiek arī ar vecākiem, kuri iegūst šādu statusu radot bērnus un šo varas statusu cenšās realizēt pār savu bērnu visa mūža garumā, jo uzskata, ka bērns viņiem ir kaut ko parādā tikai tāpēc, ka viņiem ir vecāku statuss.

Patiesībā ego ir dominēšanas mehānisms. Pie tam tas ir apmāns citiem, jo cilvēks, kurš noteiktā situācijā nav dominants, vēls par tādu kļūt nepieliekot nekādas pūles, kas parasti ir jāpieliek līderim, lai dominētu pār citiem. Statuss tiek izmantots, lai citiem cilvēkiem pateiktu, tev mani ir jāklausa un jāciena tikai un vienīgi tāpēc, ka man ir tāds statuss. Šajā gadījumā cilvēka ego ir augstākajā punktā, jo ir skaidra un nepārprotama atbilde uz jautājumu, kas es esmu. Šī atbilde ir priekš paša sevis un neskatoties uz profesijas nosaukumu, atbilde ir viena, esmu dominants, kaut arī patiesībā neesmu, bet gribu būt pateicoties savam statusam. Šādos gadījumos, kad cilvēks uzskata, ka kāds viņam kaut ko ir parādā tikai un vienīgi viņa statusa dēļ, cilvēks aiz izmisuma var lietot vardarbību, ja otrs nepakļaujas dominancei, piemēram, armijā ir vesela pakļaušanas sistēma, vecākiem ir soda sistēma, sākot no miesas sodiem un beidzot ar brīvības atņemšanas sodiem, darba devējam ir rājiena, piezīmes un atlaišanas sods, sabiedrībā ir izstumšanas sods no sabiedrības vai publiska pazemošana.

Dabā viss ir līdzsvarā un dominēšana nav bez maksas. Jo lielāks cilvēkam ir ego, ko rada viņa statuss, jo mazākas iespējas cilvēkam ir apgūt kaut ko jaunu un virzīties uz priekšu savā attīstībā. Tāpēc bieži ir gadījumi, kad cilvēks ar augstu statusu un spēcīgu ego, ir samērā neizglītots vai arī ar ļoti šauru, fokusētu domāšanu un neizraisa cilvēkos velmi ar viņu komunicēt.

Un tagad nonākam pie šī ieraksta galvenās daļas. Kas ir jādara ar statusu un savu ego? Protams, cilvēkam var būt darba apstākļi, kad statusam ir zinami uzvedības priekšraksti, bet savā prātā un arī dzīvē cilvēkam ir visu laiku nevis jābaro savs ego, bet ar to jācīnās, lai visu laiku attīstītos un augtu. Tikai tad, kad vari pateikt, ka esi nekas, ka neko nemāki un ne uz ko nepretendē, var sākties mācību un izzināšanas process. Lai pieņemtu jauno, ir jāatsakās no važām, ko uzliek vecais. Bez ego cilvēks vienkārši iet un dara, savukārt ar ego, cilvēks sēž un degradē, baidoties, ko par viņu padomās citi un kā tas ietekmēs viņa statusu. Piemēram, ir jāiznīcina savs ego, lai apsēstos pie kādas paziņas un uzprasītu, lai tā pasaka visu negatīvo un slikto, ko domā par tevim, lai pasaka visus trūkumus un nelāgās lietas. Mierīgi visu noklausīties, pierakstīt un pateikt paldies, un turpināt komunikāciju par citu tēmu. Lūk, šāda ir spēcīga cilvēka rīcība, kurš nebaidās un iet pretīm bailēm, savukārt sēdēt un domāt, cik esmu labs un, ka visiem apkārtējiem mani jāciena un no visiem to pieprasīt, ir vāja cilvēka pazīme. Un kā jūs domājat, kurš no abiem augs un attīstīsies un, kurš degradēs?

Nobeigumam visiem novēlu cīnīties pret savu ego un visu laiku testēt un atklāt sevī kaut ko jaunu, nebaidoties mijiedarboties ar apkārtējo pasauli, pieņemot jebkuru pieredzi un attīstoties. Statuss ir tikai un vienīgu mūsu galvās radītā ilūzija, kura patiesībā traucē nevis palīdz.