Kad priekšskars nokrīt


Šodien bija ļoti interesanta preses konference pēc tam, kad augstai amatpersonai tika uzrādītas apsūdzības un viņš tika izlaists pret drošības naudu. Nav jēgas rakstīt par to kurš ir vainīgs vai nav vainīgs, jo no tā lielas jēgas nav. Tomēr ceru, ka visi ir izbaudījuši mediju telpā esošo teātri gan no aizturētās personas puses, gan politiķu puses. Uzrakstīšu vispārīgas frāzes no teorijas par korupciju, nesaistot tās ne ar ko noteiktu. Katrs izdariet secinājumu paši.

Noteikti visiem iesaku izlasīt grāmati – Rasma Kārkliņa “Korupcija postkomunisma valstīs“.

Korupcija

  • Korupcija nekad nav noslēgts, lokāls process, bet gan vienmēr darbojās vienotā tīklā iestādes vai iestāžu ietvaros.
  • Koruptīvais tīkls ir pašattīroša sistēma, kas filtrē un izslēdz cilvēkus, kas nav tendēti uz koruptīvām darbībām, kas nozīmē, ka korupcijas aprindās ielaiž tos cilvēkus, kas ir gatavi tajā piedalīties, savukārt pārējie tiek atsijāti, lai pirmkārt tie netraucētu, otrkārt, nenododu informāciju uz āru.
  • Cilvēkos ir iekšēja iecietība pret korupciju, jo visi uzskata, ka tā pirmsšķietami neskār tieši viņus.
  • Korupcijā vienmēr ir iesaistītas augstākās amatpersonas, jo visa sistēma tiek būvēta hierarhijā no augšas uz leju, tas ir, zemāk stāvošs ierēdnis, dod daļu no naudas augstāk stāvošajam.
  • Sistēma pati sevi aizsargā. Ņemot vērā, ka iesaistīto personu loks ir plašs, tad visi krīzes situācijā veic koordinētas vai instinktīvas darbības aizsargājot visu sistēmu kopumā, jo pretējā gadījumā jebkurš no sistēmas locekļiem ir apdraudēts.
  • Visi visu zina. Korupcija itkā vienmēr ir slēpta, tomēr tā ne priekš viena nav noslēpums, katrs ar to kādu reizi ir saskāries un vienmēr meklējis attaisnojumu redzētajam vai piedzīvotajam, piemēram, ārstiem tik maz maksā, visi dara, es arī varu utt.
  • Likumi tiek pakārtoti korupcijai, nodokļi, nodevas, nepamatota birokrātija, nesamērīga valsts iestāžu kontrole utt.

Par naudas atmazgāšanu

  • Atbilstoši pasaules bankas pētījumam, naudas atmazgāšanas apjoms gadā ir no 800 miljardiem līdz 2 triljoniem ASV dolāru.
  • Globāli starp valstīm cīņa notiek nevis pret naudas atmazgāšanu, bet pret konkurējošām valstīm un politiski ekonomiskajiem grupējumiem.
  • Bez augstāko ierēdņu iesaistes, naudas atmazgāšana nav iespējama.

Šis laiks ir unikāls. Mums paveras iespēja ielūkoties slēgtā un apslēptā pasaulē, kur tiek apgrozīta milzīga nauda, dalīta vara un aizvadīta nepārtraukta cīņa. Nav svarīgi kāds būs iznākums, jo pēc būtības tas neko nemainīs, tāpēc ka sistēma pati sevi attīra un sargā.

Advertisements

Izcilība – dāvana vai lāsts


Jau no pašas bērnības mums apkārtējie cilvēki apgalvo, ka jebkurā vietā jābūt izciliem. Visa izglītības sistēma ir skrupulozi būvēta, lai bērniem radītu sajūtu, ja nebūs izcils, nebūsi nekas. Visi atceras katra skolotāja spārnoto teicienu, ja slikti strādāsi, slaucīsi ielas, kaut arī mūsdienās bērnus varētu baidīt ar ko citu, ja slikti mācīsies, strādāsi par skolotāju. Vai tiešām izcilība ir veiksmīgas un laimīgas dzīves priekšnoteikums, un vai tiešām cilvēki, kas uzrāda viduvējus rezultātus, paliek aiz lielās likteņa skatuves?

Šodien gāju no mācībām un pieturā pamanīju vienu puisi, kas centās ar vārdiem demonstrēt meitenei, cik viņš ir izcils. Man sanāca aizkavēties pieturā un nedaudz dzirdēt monologu. Puisis ļoti aktīvi kaut ko stāstija par saviem panākumiem kaut kādos ar mācībām saistītajos projektos un lielijās par saviem sasniegumiem. Tad es iekāpu transportlīdzeklī, un klusā garām braucošo automašīnu skaņa raisīja manī pārdomas par izcilību. Sāku atminēties skolu un studijas, apkārtējos paziņas un draugus, kā arī atcerējos samērā pasen lasīto pētījumu.

Sociālie tīkli ļauj ieskatīties tur, kur agrāk pieeja bija liegta. Aplūkojot aktuālās darba vietas un publicēto dzīvi, var secināt, ka tie kas vislabāk mācijās skolā, strādā vienkāršā darbā, viņiem ir vienkārša ģimene un viņi dzīvo ļoti viduvēju dzīvi. Tas pats arī ar studijām. Neviens no izciliem kursa biedriem nav nopelnījis milzīgas naudas summas un daudz no viņiem ieņem vienkāršu ierēdņu amatus. Toties tie, kas mācijās vidēji vai nedaudz labāk par vidējo, ieņem augstākus apamatus un savu dzīvi būvē daudz interesantākā veidā.

Lai saprastu, kāpēc notie tā un ne savādāk, es sāku domāt par iemesliem un pazīmēm, kas liek mums uzskatīt kādu cilvēku par izcilu. Pirmām kārtām par izcilu mēs uzskatām cilvēkus, par kuriem citi saka, ka tie ir izcili. Tiek veidota sabiedriskā doma, sākumā klasē, pēc tam kursā un pēc tad citās dzīves jomās. Savukārt cilvēkiem, kuri iegūst šādu statusu, ļoti patīk, ka viņi tiek novērtēti augstāk par pārējiem. Visvairāk par naudu cilvēkiem patīk statuss. Jo augstāks statuss, jo cilvēks jūtas spēcīgāks un pārāks par pārējiem. Tas ir kā narkotikas, kas rada atkarību. Bērnībā bieži cilvēkiem šis ceļš sākas ar vecākiem, kuri vēlas pierādīt pārējiem, ka tieši viņu bērns ir visgudrākais un vistalantīgākais. Šādi vecāki ir egoisti un nedoma par bērna nākotni.

Tomēr dzīve ļoti mīl, lai viss būtu līdzsvarā. Cilvēki, kas aizraujas ar velmi būt izcili, nesaprot, ka tā ir psiholoģiska slimība, ar kuru jāgriežās pēc palīdzības. Sabiedrība ir veidota tā, ka izcilība tiktu atbalstīta, tāpat kā alkohola tirgošana, bet vai lielās devās alkohols ir labs veselībai? Tieši tas pats notiek ar izcilību. Cilvēks, kurš jūtas izcils, pieliek lielas pūles, lai par tādu arī paliktu. Viņš mācīsies vairāk par citiem, viņš demotivēs citus, sakot, ka nav vērts censties, jo tāpat nekas nesanāks, tādējādi apkarojot konkurentus, viņš augstprātīgi un nievājoši izturēsies pret apkārtējiem, tādējādi patiesībā cenšoties panākt no citiem cilvēkiem atzīšanu, ka viņš ir izcils, jo viņu no pašas bērnības vērtē un citu vērtējums viņam ir vissvarīgākais uz pasaules.

Dziļi sirdī cilvēks, kurš vēlas būt izcils, būs nelaimīgs, jo viņš nepārtraukti izjutīs viņa galvā izdomātu sabiedrības spiedienu. Viņam gan mācībās, gan darbā palielinās slodzi, jo visi zina, ka no viņa var dabūt vairāk.  Tieši izcilus cilvēkus sūtīja skolas laikā uz olimpiādēm, pirms kurām viņiem bija ļoti rūpīgi un ilgi jāgatavojās, līdz ar to viņi tika vairāk noslogoti, lai skola un skolotājs varētu plūkt laurus.

Šeit rodas jautājums, ja sistēma ir regulēta tādā veidā, ka tā meklē un apbalvo izcilus cilvēkus, vai izcilie cilvēki dod vislielāko pienesumu sabiedrībai, kas viņus atbalsta? Lūk, kur slēpjās otra lāsts. Sabiedrība no izciliem cilvēkiem neko papildus neiegūst, jo šie cilvēki pēc sava rakstura ir visu dzīvi dzīvojuši, lai sasniegtu tieši savu, nevis komandas, labāko rezultātu. Izcilnieki nekad nedarbojas priekš komandas vai sabiedrības, bet vienīgi izmanto pirmo vai otro, lai uz to resursu rēķina paceltos vēl augstāk. Šo var izskaidrot ar to, ka izcils cilvēks var būt tikai viens. Ja izcils cilvēks patiesi strādās priekš komandas mērķa, tad izcili būs visi un sākotnējais izcilnieks nespēs apmierināt savu tieksmi pēc pozitīva novērtējuma no citu puses, jo tieši citu vērtējums viņam ir vissvarīgākais, tāpēc ka par izcilu cilvēku pataisa sabiedrība. Izcilība vienmēr ir salīdzināšana. Ja nav ar ko salīdzināt, tad nevar būt izcils.

Kaut kad biju lasījis, ka cilvēki ar visaugstāko IQ neko lietderīgu nedara, es domāju neizmanto savu IQ, lai tiešām nestu labumu ar milzīgu pievienoto vērtību sabiedrībai. Paradoksāli, bet tieši cilvēki ar visaugstāko IQ strādā akciju vai fondu biržās, strādā azarspēļu biznesā, kur var gūt lielu peļņu un veido agresīvu biznesu utt. Viss tiek veikts, lai apmierinātu tieši savas velmes. Savukārt par ugunsdzēsējiem, ārstiem, skolotājiem un citās sabiedrībai noderīgās profesijās, iet strādāt cilvēki ar vidēju vai nedaudz virs vidēja IQ līmeni. Šis ir izskaidrojams ar to, ka tieši cilvēki ar vidēju vai nedaudz augstāku virs vidēja IQ, patiesi apzinās, ka viņi vieni paši neko nespēs paveikt un ir nepieciešams komandas darbs, lai sasniegtu mērķi un labus rezultātus. Viņi apzinās, ka tieši komadas darbs un prasme sadarboties ir lielākā vērtība. Viņi māk to darīt, jo no bērnības, viņiem bija vairāk mācīties komunikācijas prasmes, jo viņi nebija nedz augstprātīgi, nedz aizņemti ar tiekšanos uz izcilību.

Vēl viens lāsts, kas ir izciliem cilvēkiem, tā ir nepareiza audzināšana pēc būtības. Vecāku pienākums ir izaudzināt bērnu, lai viņš būtu pēc iespējas brīvāks no visiem steriotipiem, lai viņš spētu brīvi izrādīt savas emocijas, efektīvi un patīkami komunikcēt ar citiem cilvēkiem, justu empātiju un būtu pilnīgi brīvs savā izvēlē, ko darīt un par ko mācīties. Vēcāku viens no galvenajiem uzdevumiem ir iemācīt bērnam pašu galveno, būt laimīgam šajā dzīvē un uz visu skatīties pozitīvi, darīt pašam un vienmēr palīdzēt citiem un padod roku tam, kurš netiek līdzi, iemācīt priekšplānā izvirzīt cilvēciskās vērtības, tādas kā draudzība, līdzjūtība, izpalīdzība utt. Bērni, kuriem par mērķi tiek izvirzīta izcilība, iepriekšminētās lietas neiemācās, vai iemācās daudz sliktāk, jo viņu laiks un prāts ir nodarbināts pavisam ar citām lietām, tā ir konkurence, citu noniecināšana un citu vērtēšana. Šāds bērns nekad nebūs laimīgs, jo zaudējot izcilības statusu, viņš zaudēs iespēju apmierināt savas tieksmes, un aizpildīs šo tukšumu ar kaitīgām un destruktīvām lietām, jo būt laimīgam, viņam nebija laika iemācīties.

Nobeigumā vēlos pateikt, ka dzīvē nav svarīgi būt pirmajam vai būt labākajam, bet svarīgi ir būt laimīgam un apzināties, ka dzīvo tieši tādu dzīvi kādu vēlies, jo tie kuri tevi vērtē, paši cīnās ar savām problēmām, jo katrs citos redz tikai un vienīgi savus personīgos trūkumus.

Vai kāzu izdevumi ietekmē laulības noturīgumu?


Kādu laiku nekas netika šeit rakstīts un, lūk, izdomāju ielausties publiskajā telpā ar man neraksturīgu tēmu. Uz jautājumu, kas ir notici, atbilde ļoti vienkārša, esmu daudzpusīgs cilvēks un varu diskutēt par jebko, kas mani interesē.

Starp maniem draugiem ir tādi, kas uz savām kāzāk iztērēja lērums naudas, ir arī tādi, kas nosvinēja šos svētkus daudz peiticīgāk. Pašlaik neviens no tiem izšķīries nav, līdz ar to no sava personīgā novērojuma skatu punkta varu pateikt, kāzu izmaksas neietekmē kāzu ilgumu. Bet tas nebūtu patiesi kvalitatīvs raksts, ja netiktu ievietotas atsauces uz kādu nedaudz saturīgāku un bagātāku informācijas avotu. Re, te arī būs – pētījums: Vai ir sakarība starp kāzu izmaksām un laulības ilgumu (avots: https://papers.ssrn.com/sol3/papers.cfm?abstract_id=2782955).

Pētījumā tika aptaujāti nedaudz vairāk par 3000 ASV iesdzīvotāju, kuri ir vai bija laulībā. Iesaku izlasīt par metodaloģiju un informācijas apstrādi pašiem, jo tur tiešām ir daudz noderīgu datu ne tikai par pētījuma tēmu.

Atziņa pēc veiktajām aptaujām bija viennozīmīga – ietekmes nav. Līdz ar to var secināt, ka nav svarīgi, cik naudas pāris iztērē kāzām, jo tas nekādā gadījumā neietekmēs pāra kopdzīves ilgumu. Tāpēc nav pamata tērēt lielākus līdzekļus, nekā faktiski var atļauties un labāk fokusēties uz pasākuma kvalitāti nevis pompozu dārdzību.