Ziņu realitāte


Ļoti īsi par to, kā veidojas ikdienas realitāte. Liela daļa no mums, no paša rīta, atver ziņu portālus un izlasa ziņu virsrakstus, kurus ir iepriekš kāds sagatavojis. Tos virsrakstus, kas spēj piesaistīt mūsu uzmanību, mēs atveram un izlasām  rakstus, kas zem tiem slēpjās. Kopumā mums galvā veidojās mūsu individuālā realitāte, kas bieži kādā no daļām sakrīt ar citu cilvēku iedomu un fantāziju pasauli. Ziņas un cita veida portāli veido mūsu pasauli, bet mums gandrīz nav nekādas iespējas tās ietekmēt pašiem. Aizvien vairāk paliek aktuāla senā tēze, “ja nav parādīts ziņās, tad tas nav noticis“.

Advertisements

Ahmad ibn Rustah – persiešu ceļotājs (10. gs.)


Ahmad ibn Rustah bija persiešu ceļotājs, kurš dzīvoja 10. gs. m. e. Atšķirībā no daudziem tā laika literāro darbu autoriem, Ahmad ibn Rustah pamatā pierakstīja savus novērojumus, ko viņš bija ieguvis ceļojumu laikā. Interesanti tas, ka viņa darbos ir atrodama informācija par Britu salām, Horvātijas teritorijā dzivojošo karaļvalsti, Novgorodu un, protams, par pašu Persiju. Diemžēl, ja ir vēlēšanās lasīt viņa darbus oriģinālvalodā, tad būs jāpagūst seno persiešu valodu, kas noteikti aizņems daudz laika, bet angļu valodā viņa darbi ir pieejami gan papīra formā, gan, ja pameklēsiet, arī elektroniski. Starp citu tieši Ahmad ibn Rustah bija uzrakstījis samērā slavenu teicu, par Kaukāzā esošu karali: “Piektdienās, viņš veic lūgšanu kopā ar musulmaņiem, sestdienās, kopā ar ēbrejiem un svētdienās kopā ar kristiešiem. Karalis paskairoja, ka katra reliģija apgalvo, ka tikai viņu reliģija ir pareiza un citas nepareizas, tāpēc viņš vēlas akceptēt visās trīs, lai nekļūdītos“. Lūk, piemērs, ka arī agrajos viduslaikos bija izpratne par toleranci un iecietību, kā arī karalis saprata, ka ir jāciena un jāgodā visi savi padotie, neatkarīgi no reliģiskās piederības. Starp citu 10. gs. Eiropā ar milzīgu naidu karoja pret musulmaņiem un masveidā galināja ēbrejus, tā kā šeit vēl var pastrīdēties, kurš bija nežēlīgāks, vidējais Austrumu vai vidējais Rietumu valdnieks. Jebkurā gadījumā, iesaku palasīt un izdarīt secinājumus pašiem.

Jo īsāk jo labāk


old_text

Šodien nolēmu uzrakstīt īsas pārdomas par to, kādam jābūt tekstam vai ziņai, kas vērsta uz ārpasauli. Kā jau var noprast no posta nosaukuma, tēma ir apskatīt teksta garumu jeb kvantitāti.

Bieži nākas redzēt, kad rakstot e-pasta vēstules vai ierakstus blogā, cilvēks izplūst garā izklāstā, liekvārdībā, kaut kā nenozīmīga uzsvēršanā utt. Rezultātā mums jāpatērē daudz laika, lai iegūtu informāciju un izprastu, ko rakstītājs tiešām mums vēlējies pateikt. Bieži doma, kas ietverama piecos vārdos, tiek atainota uz piecām lapām. Protams, var teikt, ka tā ir makslinieciskā izpausme vai radošums, bet būsim godīgi, visbiežāk tā ir lielāka laika tērēšana, gan sava, gan lasītāja.

Secinājums ir viens, jāraksta pēc iespējas īsāk un ieraksta lielumam jābūt objektīvam attiecībā pret ietveramo pamatdomu, kas nozīmē to, ja kaut ko var pateikt trijos vārdos, nerakstam deviņus paplašinātus teikumus. Cienīsim viens otra laiku.

Pareizie rīki kā galvenais faktors


Ja parunā ar cilvēkiem, kafejnīcās, bāros, starp paziņām un draugiem, lielākai daļai ir ļoti labas idejas, kā vajadzētu būt. Tas attiecas gan uz sadzīves lietām, gan uz valsts politku. Rodas viens vienīgs jautājums, ja visi zina kā ir jābūt, tad kāpēc rezultātā tā tomer nav un mēs joprojām par to runājam. Atbilde priekš manis ir ļoti vienkārša, lai kaut ko sakārtotu, izmainītu vai radītu, mums nepieciešama ne tikai vīzija par gala rezultātu, bet pats būtiskākā ir pareiza rīku un mehānismu izvēle. Līdzīgi kā galdu nevar pagatavot ar makšķeres palīdzību, tā arī nav iespējams sakārtot nemateriālās lietas, pie kurām pieder savstarpējās cilvēku attiecības. Runājot ar tiem pašiem iepriekšminētajiem cilvēkiem, vienmēr sarunas vidū nonāc pie viena un tā paša secinājuma, neviens no viņiem nezina kā panāk to ko viņi vēlas. Līdzīgi kā sēdēt mājās pie galda un gribēt jaunu vāzi, vēlamais rezultāts ir zināms, bet kā vāzi iegūt, to pagatavojot, nē.

Tāpēc cenšos pievērst uzmanību procesam un plānošanai, lai velmes un redzējums tiktu realizēts dzīvē, nevis paliktu tikai un vienīgi sapņos un fantāzijās. Jāmeklē pareizais mehānisms, rīks vai paņēmiens kā sasniegt vēlamo un tas ir pats grūtākais, jo prasa vislielāko piepūli.

Bloga rakstīšana


silent_nature

Bloga rakstīšana ir kā svaiga gaisa malks pilsētas piedūmotās ielās. Tā traucās pāri ikdienas rūpēm un skriešanai. Katrs izlasītais raksts vai uzrakstītais teksts paver durvis pavisam citā, labākā un interesantākā pasaulē. Pēc sevis zinu, ka rakstot blogu, pēc katra uzrakstītā raksta, rodas lielāka velme rakstīt nākamo un tad vēl vienu un tā bez apstājas. Jebkurš, pat visnenozīmīgākais bloga ieraksts ir māklas darbs, ja vien tajā tiek ietveras domas un emocijas, izpausme un virziens. Ik pa laikam katram blogerim uznāk velme analizēt pašu bloga rakstīšanas procesu, lai atbildētu tikai un vienīgi uz vienu jautājumu, kāpēc es to daru. Ļoti interesanti ir uzdot sev šo jautājumu regulāri, jo atbildes katru reizi mainīsies, vienu dienu tā ir velme dalīties ar pasauli savās pārdomās, otru dienu tā ir velme informēt bloga lasītājus par kaut ko jaunu, bet trešo dienu tā ir mierīga sēdēšana vakarā pie tējas. Jebkurā gadījumā tas ir svarīgi un ir jāraksta, lai pēc mums nepaliktu tikai vējš, bet kaut kas vairāk.

Darba tirgus nemitīgās izmaiņas


Neapšaubāmi, ka katru gadu palielinās to produktu un pakalpojumu klāsts, kas tiek nodrošināts ar automatizētu iekārtu palīdzību, vienā gadījumā rūpnīcā aizvien vairāk tiek izmantoti roboti, savukārt pakalpojuma sfērā – datori. Ja salīdzina desmit gadu periodu Latvijā, tad kopš 2007. gada ir pieaudzis darba vietu skaits IT jomā un samazinājies apstrādes rūpnīcā un celtniecībā. Tas nozīmē, ka cilvēks, kurš iet mācīties apstrādes rūpniecību vai būvniecību klasiskā izpratnē, visdrīzāk saņems nākotnē mazāku atalgojumu nekā tas, kurš iet mācīties IT vai finanses. Iepriekšminētais notiek jebkurā jomā, piemēram, zemkopība, zvejniecība, pārtikas rūpniecība. Arī tādas klasiskās profesijas kā grāmatvedis, zaudē savu nozīmi, parādoties jauniem programmatūras risinājumiem. Arī blogu rakstīšana var izzust, jo šodien viegli var atrast programmu, kas ģenerē tekstus referāta apjomā.

Iepriekšminētais nozīmē, ka nepārtraukti atbrīvojas cilvēku masas, kuras ir samērā kvalificētas, bet kurām nav vietas viņu klasiskajās profesijās, līdz ar to cilvēce kopumā var paaugstināt esošo pakalpojumu kvalitāti vai arī radīt pilnīgi jaunus pakalpojumus, kas nebūtu iedomājami, piemēram 30 gadus atpakaļ. Pat 20 gadus atpakaļ nebija mobilo telefonu aplikāciju industrijas, daudzi finanšu pakalpojumi bija lēnāki un uz banku vajadzēja iet un kārtot darījumus klātienē.

Nobeigumam var pateikt, ka viss mainās un šis process tikai un vienīgi paātrināsies. Dzīve katru dienu paliek aizvien ātrāka un mums jāspēj pielāgoties jaunām tehnoloģijām un prasībām. Katru dienu teiciens, “izdzīvo, kas mainās”, kļūst aktuālāks. Tāpēc aicinu visu neapstāties un nepārtraukti attīstīt savas prasmes un iemaņas, lai tiktu līdz milzīgajam vilcienam, kurš nekad neapstāsies.

Pareizais jautājums


Bieži var dzirdēt cilvēkus sakām, ka viņiem nav atbildes uz kādu viņa vai viņam uzdoto jautājumu, kas nedod mieru un liek naktīm palikt nomodā meklējot risinājumu, lai atrastu atbildi. Pēc manām domām ir jāizvērtē vairākas lietas, vai jautājums tiek uzdots pareizā laikā, vai tiek uzdots pareizs jautājums, vai jautājums tiek uzdots pareizam cilvēkam, vai šis jautājums vispār ir jāuzdot. Noteikti ir vērts pievērst uzmanību jautājuma kvalitātei, lai netērētu laiku uz atbildes meklēšanu uz nepareizu jautājumu, uz kuru atbildot, mēs tik un tā nenonāksim līdz mēķim. Un pats svarīgākais, kāds ir jautājumu mērķis.