Par bēgļiem


A man who suffers from back pain reacts while having a massage by an elderly Afghan refugee man on a roadside on the outskirts of Islamabad, Pakistan, Thursday, Jan. 1, 2015. (AP Photo/Muhammed Muheisen)

Mūsu valsij visdrīzāk nāksies uzņemt bēgļus un pašlaik katram par to ir savs viedoklis, kāds ir par, kāds ir pret, kāds kā vienmēr atturas. Nolēmu izteikt savu redzēju, kā pēc manām domām būtu rinsināms šis jautājums.

Pirmkārt pirms bēgļu uzņemāņas valsij vajadzētu izstrādāt politiku šajā jautājumā, pēc tam uzstādīt mērķi un izvirzīt uzdevumus mērķa sasniegšanai. Tas tā no plānošanas Ābeces teorijas. Protams pašlaik pie mums neviens īsti nedomā par valsts politiku attiecībā pret bēgļiem un visi klusībā cer, ka iegūstot bēgļa statusu, visi atbraukušie kā pēc komandas dosies uz Vāciju vai Zviedriju, bet Latvija saņems tikai naudu par bēgļiem un ar to lieta tiks izbeigta.

Otrkārt, pēc politikas izveides, mums būtu labi izstrādāt kritērijus, kādus bēgļus mēs ņemam, tas, ja nu kas, arī ir iespējams, jo, piemēram, Slovākija jau ir pateikusi, ka ņems pie sevīm tikai kristiešus. Uzskatu, ka diskriminācija pēc reliģiskās piederības nav īsti vietā, jo galu galā ne jau reliģija nosaka cilvēka būtību, bet gan cilvēka audzināšanas, kultūras un zināšanu līmenis. Iepriekšminēto iemeslu dēļ, būtu ļoti labi noteikt, ka Latvija uzņem tikai tos bēgļu, kuriem ir augstākā izglītība, piemēram, medicīnā, IT, elektroinženierijā utt. Lai tas neizskatītos pa visam nesmuki, tad mēs varētu piekrist nevis 250 bēgļu uzņemšanai, bet gan 1500, iespaidīgs skaitlis un labs pienesums mūsu tautsaimniecībai.

Ko darīt, ja pārējās valstis nepiekristu mūsu noteikumiem? Latvija ir suverena valsts un mums ir tiesības darīt tā, kā mums ir izdevīgi, ērti un labi, nekautrējoties, ka tas kādam nepatiks, jo visiem galu galā izpatikt nevar, bet savu labumu situācijā gūt ir iespējams.

Advertisements

Vasaras beigas


Katru gadu vasara paiet aizvien ātrāk, kam ir iemesls nepārtraukts darba apjoma pieaugums, kā arī ar vecumu smadzenes pamazām sāk lēnāk apstrādāt notikumus, tādējādi katra nākamā vasara subjektīvi būs īsāka par iepriekšējo.

Par vēsturi


Ja padomā par vēsturi plašāk un kritiskāk, nekā pieņemts, tad var nonākt pie secinājuma, ka vēsture ir tikai pasaka, kurai visi tic, jo patiesībā neviens nezina visu informāciju par notikumu, bet balstās uz ziņām par faktiem, kas var būt ietvertas dokumentos, lietās, liecībās, audio vai video ierakstos, bet jāatceras, ka visas ziņas fiksēja cilvēks un katrs cilvēks kļūdas. Secinājums, skolā vēstures stundu varētu devēt par pasaku stundu, šajā gadījumā pasakas reizēm ir tuvu patiesībai, bet ne vienmēr.