Kāda būs Latvijas ekonomiskā attīstība līdz 2027. gadam

Daudzi no maniem lasītājiem netic zīlniecēm un gaišreģiem, kas ir pareizi un racionāli. Tomēr tas nenozīmē, ka mēs nevaram uzzināt nākotni, kāda tā būs un, kas mūs gaida pēc kaut kāda laika. To mums palīdzēs izdarīt viens ļoti interesants Ekonomikas ministrijas dokuments ar nosaukumu Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes 2021.-2027.gadam. Kaut arī tas ir tikai projekts, tieši šis dokuments vislabāk parāda reālo situāciju, jo vēl nav koriģēts pirms fināla versijas. Šis ir neierobežotas pieejas dokuments, kas atrodams šeit. Esmu daudz rakstījis par ekonomiku un nevaru paiet garām šim, jo tas parāda, cik patiesībā slikti izskatās Latvijas ekonomika, un to, ka tuvākajos 7 gados nekādi būtiski uzlabojumi nav gaidāmi. Atgādināšu, ka pareizi konfigurējot valsts vidi, var dabūt pat 6% IKP gada pieaugumu vairākus desmitus gadus pēc kārtas, kā to demonstrē, piemēram, Ķīna. Atzīmēšu, ka lasot projektu Nacionālās industriālās politikas pamatnostādnes 2021.-2027. gadam, jāņem vērā, ka to sagatavoja Ekonomikas ministrija, kura noteikti neaizraujas ar paškritiku un visu vainu noveļ uz uzņēmējiem un augstskolām, rakstot par iemesliem, kas kavē Latvijas ekonomikas attīstību. Patiesībā ir tieši otrādi, vienīgais šķērslis ir valsts pārvalde, likumdevējs un tiesu sistēma, kopā valsts institūcijas. No iepriekšējā šķēršļa izriet arī lielais monopolu skaits Latvijas ekonomikā. Bet par to kaut kad vēlāk, šoreiz tikai par skaitļiem.

Nacionālās industriālās politikas pamatnostādņu 2021.-2027.gadam projektā ir uzrakstīta plānotā Latvijas attīstība, strādājošo īpatsvars kopskaitā ar vidējo bruto darba algu lielāku par 6000 EUR/mēnesī būs tikai 0.6% no visiem strādājošiem, kas nozīmē, ka, pieņemot, ka 2027. gadā nodarbināto skaits būs tāds pats kā šodien, tas ir 900 tūkstoši, ar algu virs 6000 EUR noteikti nebūs vairāk par 5400 cilvēkiem, kas nozīmē, ka 894 tūkstošiem tiek plānoti zemāki ienākumi. Lūk, šeit tiek iezīmēti ienākumu griezti lielākais iedzīvotāju daļai.

Vēl viens interesants rādītājs ir augsto un vidēji augsto tehnoloģiju preču īpatsvars Latvijas preču eksportā, ko tiek plānots palielināt no 11.2%, kas bija 2018. gadā līdz 12.0% 2027. gadā. Piekritīsiet, ka nav pārāk ambiciozi. Patiesībā Ekonomikas ministrija mums uzraksta, ka nekādas attīstības šajā jomā nebūs, bet tā vietā būs šīs jomas stagnācija. Tas nozīmē, ka mēs turpināsim eksportēt, lielākoties, preces ar zemu pievienoto vērtību un dabas resursus, kā, piemēram, koksni.

Vēl divi mērķi ir palielināt vietu Doing business indeksā no 19. uz 17., kas pilnībā neatspoguļo neko, un nav kritērijs investoriem, kad tiek izvēlēta valsts, kurā plānots investēt biznesā, jo šis indekss ir neprecīzs ar neskaidru metodoloģiju, par ko iepriekš esmu rakstījis. Otrs ir Globālās konkurētspējas indekss, kas ir daudz objektīvāks rādītājs un mērķis ir pakāpties no 41. vietas uz 30. vietu. Tomēr, neveicot būtiskas investīcijas un reformas medicīnas aprūpē un palielinot augsto un vidēji augsto tehnoloģiju preču īpatsvaru Latvijas preču eksportā tikai par 0.8% septiņu gadu laikā, pakāpties uz 30. vietu Latvija nespēs.

Nacionālās industriālās politikas pamatnostādņu 2021.-2027.gadam projektā ir ļoti daudz interesantu materiālu un lietu, un es noteikti iesaku visiem to izlasīt. Pie tam lasās ātri, apjoms neliels. Tas ļoti labi parāda politiķu ambīciju trūkumu, savukārt ierēdņi, norādot tik zemus mērķus, vienkārši cenšas izvairīties no atbildības, jo tiek norādīti skaitļi, kurus visdrīzāk tā vai citādāk mēs sasniegsim bez jebkāda plāna, vienkārši atstājot tiesisko un ekonomisko situāciju tādu kāda tā ir pašlaik. Ja nevēlaties tādu attīstību, tad noteikti iesaistāties politikā, uzmanīgi pētiet vēlēšanās izteiktos piedāvājumus un atcerēties, ka no jums ir atkarīgs pilnīgi viss.

Dienas citāts – Frederiks Levis Donaldsons

Šodien izdomāju ievietot Vestminsteras priestera citātu. Šis priesteris bija Frederiks Levis Donaldsons (Frederic Lewis Donaldson), kurš piedzima 1860. gadā un nomira 1953. gadā. Pārstāvot anglikāņu baznīcu, viņš izdomāja uzrakstīt modernus sabiedrības grēkus. Citāts būs tulkots, tāpēc var nedaudz atšķirties no oriģināla, un lai novērstu iespējamo neprecizitāti, iekopēšu arī angļu valodā.

Septiņi sabiedrības grēki ir:

Bauda bez sirdsapziņas;
Zināšanas bez personības;
Uzņēmējdarbības bez morāles;
Zinātne bez cilvēcības;
Dieva pielūgšana bez upurēšanās;
Politika bez principa.

The Seven Social Sins are:

Wealth without work.
Pleasure without conscience.
Knowledge without character.
Commerce without morality.
Science without humanity.
Worship without sacrifice.
Politics without principle.

Mans viedoklis par šo citātu ir divējāds. No vienas puses skan ļoti labi un skaisti, pie tam ar zināmu patosu. No otras puses priesteris uzrakstīja savstarpēji izslēdzošus lielumus. Piemēram, uzņēmējdarbība vienmēr būs bez morāles, jo pēc būtības tā ir tikai un vienīgi excel tabula, un viss pārējais ir pakārtots skaitļiem. Arī zinātne var attīstīties, tikai pārkāpjot cilvēciskumu, jo zinātnes attīstība vienmēr ir pret cilvēka instinktiem, jo tā maina vidi. Piemēram, mums jānogalina simtiem žurku, lai atrastu vakcīnu pret slimību. Pēdējais arī ir uzrakstīts skaisti, bet bez reāla pamata, jo politika sastāv no neskaitāmu interešu grupu cīņas un jebkurš kompromiss būs kādas puses principa neievērošana.

Ceru, ka visiem patika un katrs no lasītājiem ir guvis vielu pārdomām un analīzei. Citāts tiešām labs, jo raisa dažādus jautājumus un diskusijas.

Cīņa ar mūsu provinciālismu

Daudzi lasītāji, kuri dzīvoja kādu laiku lielā pilsētā, piemēram, Madridē, Londonā, Berlīnē vai Ņujorkā, atgriežoties Rīgā, sajūtas atbraucam uz lauku mazpilsētu vai lielākais, novada centru. Apkārtējo cilvēku domu lidojums, mediji un kopējā pasaules uztvere mums ir ļoti lokāla un vērsta uz iekšu. Bieži pie mums izpratne par kādu valsti, it sevišķi, ja tā ir ārpus Eiropas Savienības, tiek aprobežota ar seniem stereotipiem un mītiem par noteiktu valsti vai pat reģionu, kurā valsts atrodas. Piemēram, ja tā ir kāda no Āfrikas valstīm, tad noteikti iztēlē radīsies bads, neizglītoti un nabadzīgi cilvēki, kurus apspiež paēduši cilvēki ar ieročiem. Ja tā ir kāda no Latīņamerikas valstīm, tad priekšstats būs par narkotiku tirgotāju karteli, nabadzību, jūru un palmām. Līdzīgi ir ar Eiropu, ja kāds pasaka vārdu Vācija, mums uzreiz priekšā ir pārticība, auto ražošana un alus. Diemžēl neviens no stereotipiem nav pareizs, jo viss ir daudz sarežģītāk un interesantāk. Rodas jautājums, kā ir iespējams mainīt savu pasaules uztveri no trivializētas uz zināšanām balstītu, lai spētu orientēties politiskajā un ekonomiskajā vidē. Tieši par šo arī nolēmu uzrakstīt rakstu.

Sākumā ir jānoskaidro, kuras valstis ir svarīgas priekš Latvijas. Šo jautājumu iespējams skatīt no vairākiem rakursiem, piemēram, no noteiktā valstī dzīvojošo pilsoņu skaita, no Latvijas iedzīvotāju iecienītāko tūrisma gala mērķu valstīm vai arī paņemot ekonomisko un polisko plakni, kas manā ieskatā ir vissvarīgākā. Lai nebūtu zīlēšana uz kafijas biezumiem, nepieciešama kaut kāda metodoloģija vai vismaz atskaites punkts. Es par tādu izvēlējos eksporta valstis, uz kurām tiek vestas Latvijā ražotās preces. Tas ir svarīgi, jo izpratne par noieta tirgiem ļauj prognozēt Latvijas ekonomisko attīstību. Piemēram, Latvijas koksne un tās izstrādājumi tiek eksportēti uz Zviedriju, ja šajā valstī viss ir kārtībā ar politisko un ekonomisko vidi, tad visdrīzāk, Latvijas eksportētājiem klāsies labi, tiks nodrošinātas darba vietas un nodokļu nomaksa, kā rezultātā katrs no darbiniekiem var plānot ilgtermiņa saistību uzņemšanos vai karjeras izaugsmi. Tajā pašā laikā, ja Zviedrijā viss pasliktinātos, prognozes būtu pretējas un arī cilvēku uzvedībai vajadzētu tikt koriģētai.

Skatāmies Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā top 5 valstis, uz kurām Latvijas uzņēmumi ir eksportējuši: Lietuva, Igaunija, Krievija, Zviedrija, Vācija. Jautājums ir ļoti vienkāršs, ko mēs zinām par šīm valstīm? Cik daudz cilvēki zina, kura no šīm valstīm ir prezidentāla vai parlamentāra republika. Cik daudz cilvēku zina, kura no šīm valstīm ir unitāra vai federāla. Daudz grūtāks uzdevums ir nosaukt katras valsts prezidentu, premjerministru, parlamentā esošās politiskās partijas utt. Nākamais līmenis ir nosaukt katras valsts politisko nostāju pret katru no nozarēm, kurās Latvijas uzņēmēji eksportē preces. Piemēram, tās pašas koksnes gadījumā, varbūt tajā valstī, uz kuru notiek aktīvs eksports, mainās partiju sastāvs parlamentā un uzvar zaļi domājoši cilvēki, kuri vēlas samazināt mežu izciršanu caur patēriņa samazināšanu uz koka precēm un viņu politiskais mērķis ir nodokļa ieviešana uz koka izstrādājumiem. Var izskatīties garlaicīgi un sarežģīti, bet tieši šāda informācija ļauj skaidrāk redzēt savu nākotni arī parastam darbiniekam, kurš strādā Latvijā koka materiālu apstrādes uzņēmumā, kuram iespējams samazināsies pasūtījumu skaits, būs sliktāks noiets precei, kā rezultātā darbinieks tiks atlaists vai arī viņam tiks samazināta alga un esot šādiem apstākļiem, darbiniekam noteikti nevajadzētu uzņemties papildus saistības, piemēram, kredīta veidā, neveicot kaut kādus papildus pasākumus alternatīvu ienākumu nodrošināšanai.

Līdz ar to pirmais solis ir saprast, kuras valstis mūs vispār interesē, otrais solis ir lokalizēt to līdz jautājumiem, kas var skart mūs personīgi. Ņemot vērā lielo informācijas plūsmu, tēmas sašaurināšana var būt efektīva, lai taupītu laiku. Viennozīmīgi, ja ir laiks un vēlēšanās, jācenšas apkopot un aptvert maksimāli daudz informācijas, lai redzētu kopējo bildi.

Politiskais režīms un plurālisms politiskajā vidē konstanti sekmē ekonomisko izaugsmi, līdz ar to, ja valstī turpinās aktīva politiskā cīņa un vara regulāri mainās, var prognozēt, ka tās valsts ekonomika augs, savukārt, ja valstī ilgstoši ir stabilizējusies vienas partijas virsvadība pār parlamentu, tad agri vai vēlu sekos ekonomiskas lejupslīde.

Paskatāmies uz noteiktu piemēru, ko mēs varam darīt. Atveram wikipedia un atrodam Lietuvu, kas ir pirmā valsts pēc eksporta apjoma, labāk angļu valodā izlasām, ka tā ir unitāra pusprezidentāla valsts, ar pašreizējo prezidentu Gitanas Nausėda un premjeru Saulius Skvernelis. Tāpat redzam, ka tieši prezidents nominē premjeru un citus valdības kabineta locekļus, kas nozīmē, ka lielāku uzmanību jāpievērš tieši prezidentam, nevis premjeram. Saistībā ar parlamentu, Lietuvā deputāti tiek ievēlēti daļēji pēc proporcionālās, daļēji pēc mažoritārās sistēmas, kad 70 parlamenta deputāti tiek ievēlēti no partiju saraksta, bet 71 kā atsevišķs kandidāts no vēlēšanu apgabala. Nākamais solis, atveram kādu no mājas lapām, kurās ir redzami vēlēšanu rezultāti, man personīgi patīk politico.eu, kur ir samērā pārskatāmi apkopota informācija, bet ir arī citas lapas. Atveram kādu no ziņu portāliem un skatāmies pašreizējo koalīciju, kas sastāv no trīs partijām, Zaļie un zemnieku savienība (identisks nosaukumus partiju apvienībai Latvijā), Strādnieku sociāldemokrātiska partija un Kristīgo ģimeņu alianse. Pēc nelielas izpētes, pamazām sāk veidoties kopējā aina, kā izskatās Lietuvas politiskā vide. Tālāk var veikt interesējošā jautājuma izpēti, piemēram, ieejot katras partijas mājas lapā, izpētot prezidenta teikto pirmsvēlēšanu kampaņā, ieejot noteiktas nozares ministrijas mājas lapā un izlasot dažādas politiskās nostādnes. Rezultātā mēs veltot šādai nodarbei pāris dienas ceturksnī, iegūstam samērā labu bildi, kas notiek priekš Latvijas ļoti svarīgajās valstīs, tādējādi būtiski paplašinot savu redzes loku un zināšanu apjomu. Šāda pieeja ļoti ātri atbrīvo no stereotipiem un maldiem, kas rodas lasot vietējo presi vai skatoties vietējo televīziju.

Ja nevēlaties veikt izpēti, otra iespēja ir lasīt zinātniskos rakstus vai dažādu starptautisko organizāciju informācijas apkopojumus un izpēti. Tomēr šādai pieejai ir daži trūkumu. Tas varētu būt samērā dārgi, jo zinātniskie raksti lielākoties ir pieejami par maksu, bet institūciju pētījumi reti kad sakritīs ar jūsu meklējamo jautājumu. Tāpēc tos var izmantot kā palīgavotus, bet izpēti būs jāveic pašiem.

Secinājums ir ļoti vienkāršs, pašreizējie tehniskie un informatīvie resursi brīnišķīgi ļauj mums iegūt dažādu informāciju par valstīm. Katrs priekš sevis var izstrādāt individuālus kritērijus un metodoloģiju, lai veiktu izpēti un paplašinātu savu redzes loku. Pie tam, Latvijas mediji neinformē mūs par notiekošo tajās valstīs, kas mums patiešām ir svarīgas, bet fokusējās uz Krieviju un ASV, pie tam uz tajās valstīs notiekošām nesvarīgām lietām, kas ir interesanti, bet praksē no ekonomiskā skatu punkta mūs skar samērā maz. Vēl viens no secinājumiem varētu būt tāds, ja vēlaties iegūt kvalitatīvu un šauri fokusētu informāciju, būs vien pašiem jāveic izpēte. Tādā veidā mēs katrs varam padarīt Latviju mazāk provinciālu, kur dzīvo pēc principa mana setā un nekas ārpus tās mani neinteresē. Tieši otrādi, izglītošanās, pētīšana un jaunas informācijas apguve ļauj uz pasauli raudzīties daudz objektīvāk un reālistiskāk, bez stereotipiem, maldiem un tendencioziem uzskatiem.