Dzejolis – Kas ir apgaismība?

Izdevās sacerēt zemāk uzrakstīto dzejoli par mūžigo jautājumu, uz kuru Imanuels Kants ir sniedzis savā grāmātā atbildi. Grāmata ar tādu pašu nosaukumu.

 

Kas ir apgaismība?

Kāpēc mūžam dzīvot maldos?

Kāpēc gaismu neredzēt?

Būvēt pilis sapņos saldos,

Apgūt dzīvi neiespēt.

Tūkstots rakstu lasīt varam,

Daudzus gadus mācīties

Un vienalga ko tik daram,

Sanāk māņos maldīties.

Apgaismību atrast grūti,

Ja ar prātu nedomāt

Pieredze un darbi sūri

Līdzēs ceļu izrotāt.

Gaismā beidzot priekškars kritīs,

Lietas īstas redzēsim,

Sāpec, bēdas nikni sitīs,

Dzīvot dzīvi paspēsim.

Konkurences jēga un nozīme

Par konkurences tiesībām esmu samērā daudz lasījis, rakstijis un interesējies kopumā. Neskarot notiekošo atkritumu apsaimniekošanas biznesā, uzrakstīšu par vispārīgiem principiem, kāpēc konkurence gandrīz vienmēr ir labāka par monopolu vai karteli.

Konkurence ir sacensības starp diviem vai vairākiem dalībniekiem. Ekonomikā konkurences telpu sauc par tirgu, kur katrs komersants cenšās uzvarēt otru, piedāvājot labāku, lētāku un izdevīgāku preci vai pakalpojumu patērētājam. Tieši konkurences apstākļos centrā ir patērētājs, jo viņam ir nauda un ir izvēles iespēja. Ja viens komersants sniedz neapmierinošu pakalpojumu, vienmēr ir iespēja aiziet pie cita, tādējādi motivējot komersantus strādāt patērētāja interesēs.

Kas notiek, kad ir monopols? Komersantam ir garantēts patērētāju skaits, kuri jebkurā gadījumā izmantos monopola stāvoklī esošā komersanta pakalpojumus. Tas nozīmē, ka komersantam peļņas gūšanai nav nepieciešams ieviest jaunas tehnoloģijas, uzlabot klientu apkalpošanu, nodrošināt preci vai pakalpojumu ar augstu kvalitāti, kā arī baidīties no sliktas reputācijas un patērētāju sūdzībām. Šajā gadījumā patērētājam ir nauda, bet zūd izvēles iespējas. Pie tam monopols vienmēr uzliek nesamērīgi augstas cenas, jo cena veidojās nevis no pieprasījuma un piedāvājuma formulas, jo pieprasījums ir stabils, bet no vidējā patērētāja maksātspējas līmeņa. Ļoti labs piemērs cenu noteikšanai bija kaut kad senāka intervijā paustais saistībā ar elektrības cenas noteikšanu elektroautomašīnu uzpildes stacijās, kad komersantam faktiski ir monopolstāvoklis un komersanta pārstāvis stāstija, ka viņi nosaka cenu skatoties uz degvielas cenu un aprēķinu, cik patērētājs ir spējīgs samaksāt par šo pakalpojumu, nekur nebija minēts par pašizmaksu vai faktisko elektrības cenu, jo pakalpojuma cenā elektrības cenas praktiski nebija. Ja pieņemsim situāciju, ka šajā segmentā izveidosies konkurence, cenas noteikšanas loģika krasi mainīsies.

Komersants, kas atrodas monopolstāvoklī vienmēr ar visiem iespējamajiem līdzekļiem cenšās šo stāvokli saglabāt, jo tas ir ekonomiski izdevīgi, tāpēc, ka pie minimālām izmaksām var gūt milzīgu peļņu, ceļot cenu par pakalpojumu līdz bezgalībai. Jāņem vērā, ka atšķirībā no situācijas, kad tirgū ir konkurence un komersants var gūt peļņu no pārdošanas apjoma, monopola situācijā komersants ir ieinteresēts sniegt pakalopjumu pēc iespējas mazākā apmērā par ļoti augstu cenu, jo tas samazina pakalpojuma sniegšanas izmaksas, ļaujot saglabāt iepriekšējo peļņas līmeni.

Kartelis ir nedaudz citādāks ekonomisks formējums, bet ar līdzīgu mērķi, kāds ir monopolam. Kartelis ir vairāku komersantu prettiesiska vienošanās ar mērķi sadalīt tirgu, noteikt vienotu cenu vai vienoties par noteiktu preces vai pakalpojuma apjomu, kas tiek piedāvāts tirgū. Karteļa mērķis ir samazināt ražošanas vai pakalpojuma sniegšanas izmaksas un palielināt peļņu, kā arī izslēgt jaunu komersantu ienākšanu tirgū. Piemēram, tirgū ir divi komersanti, kas sniedz specifiskus pārvadāšanas pakalpojumus. Šiem komersantiem ir izdevīgi vienoties, lai pakalpojuma cena būtu abiem vienāda un stipri augstāka, nekā tā būtu brīvas konkurences apstākļos, tādējādi samazinot izmaksas un nodrošinot stabilu peļņu bez inovācijām un pakalpojuma sniegšanas kvalitātes pieauguma. Šajā gadījumā vizuāli izskatīsies, ka tirgū ir vairāki komersanti, kas konkurē savā starpā, bet reāli būs vienota cenu un apjoma noteikšanas politika, kuras mērķis būt maksimāli daudz iegūt no patērētājiem naudu.

Svarīgi atzīmē, ka monopols un kartelis ir negatīvs pēc savas būtības. Monopols nav prettiesisks no likuma viedokļa, savukārt kartelis ir aizliegts gan Latvijas līmenī, gan Eiropas Savienības līmenī. Papildus tam, jāatceras, ka kartelis un monopols vienmēr cīnīsies par sava stāvokļa saglabāšanu, izmantojot visus iespējamos līdzekļus, piemēram, tiesību normu lobēšana, korupcija, politisko partiju atbalstīšana, ekspertu un pasūtījuma rakstu pirkšana utt. Nav grūti atrast rakstus, kur, piemēram, mobilo sakaru operātora apvienošanos ar stacionāro sakaru operātoru slavē un pamato ar nepieciešamību izveidot vienu lielu tirgus spēlētāju, lai tādējādi paaugstinātu kvalitāti un nodrošinātu attīstību, kaut arī realitātē šāda apvienošanās vienkārši samazinātu konkurenci ar visām no tā izrietošajām sekām.

Ņemot vērā visu šajā rakstā minēti, iesaku jebkuras ziņas, kurās figurē konkurences ierobežošana, skatīties caur prizmu, ka konkurence ir laba, bet tās neesamību slikta. Tas ir ļoti vienkāršs tests, lai noteiktu, kā interesēs runā noteiktais eksperts vai darbojās noteiktais politiķis.

Bezdarbnieka pabalsta samazināšana

Šodien ziņās parādījās informācija, ka Labklājības ministrija plāno iniciēt grozījumus tiesību aktos, lai samazinātu laika periodu, kurā tiks izmaksāts bezdarbnieka pabalsts. Uz šī piemēra īsi parādīšu kā darbojās sistēma, kas ļaut atbildēt uz jautājumu, kāpēc Latvijas ir viena no nabadzīgākajām Eiropas Savienības valstīm.

Pašlaik bezdarbnieka pabalsts tiek maksāts kā 50% no vidējās izpeļņas, ja darba stāž ir līdz 10 gadiem. Pabalsts tiek maksāts 9 mēnešus. Paskaitīsim visu uz piemēra, ja vidējā izpeļņa ir 1000 EUR. Sāksim ar to, ka cilvēkam reiz ir iestājies sociālās apdrošināšanas gadījums, par ko viņš vairākus gadus, piemēram, trīs. Katru mēnesi tika maksāts 35,09% no savas bruto algas, kas būtu 492.83 EUR mēnesī. Par 36 mēnešiem cilvēks sociālās apdrošināsanas fondā būs iemaksājis 17 741.88 EUR. Tagad skatāmies cik šis cilvēks saņems atpakaļ no valsts bezdarba gadījumā, ja tiek izmantots viss periods. Pirmie trīs mēneši 50% no vidējās izpeļņas – 500 EUR katru mēneši, otros trīs mēnešus 75% no 500 EUR, kas ir 375 EUR un pēdējos trīs mēnešus 50% no piešķirtā pabalsta, kas ir 250 EUR. Sanāk kopā no apdrošīnāšanas sistēmas tiks izmaksāti 3375 EUR. Sanāk, ka valsts apdrošināšanas sistēma jūs “apčakarē” šajā gadījumā par 14 366.88 EUR.

Piedāvātie grozījumi paredz šādu kārtību, pirmo divus mēnešu 500 EUR, otros divus mēnešus 375 EUR, trešos divus mēnešus 250 EUR un pēdējos divus mēnešus 225 EUR. Sanāk kopā no apdrošīnāšanas sistēmas tiks izmaksāti 2700 EUR. Sanāk, ka valsts apdrošināšanas sistēma jūs “apčakarē” šajā gadījumā par 15 041.88 EUR, kas ir par 675 EUR vairāk.

Protams, var teikt, ka daļa aiziet pensijai, līdz kurai lielāka daļa cilvēku neizdzīvos, ņemot vērā medicīnas aprūpes pieejamību un zāļu dārdzību, protams, var teikt, ka lielākā daļa aizies maternitātes pabalstam, no kura ekonomiskā atdeve būs labi ja pēc 23 gadiem, ja piedzimušais bērns neaizbrauks prom labākas dzīves meklējumos. Viss iepriekšminētais ir ļoti nesaistošs konkrētam indivīdam. Ja skatāmies vēsi, atmetot altruismu un pašziedošanos, valsts sociālās apdrošināšanas sistēma ir izveidota tādā veidā, ka izdevīgāk ir nemaksāt šo iemaksu un saņemt naudu aploksnē, jo cilvēks no sistēmas nesaņem i ceturto daļu no ieguldītā, savukārt, lai saņemtu tos grašus, kas pienākās, ir jāpiedzīvo pazemojums un jāiziet cauri lielam birokrātiskam aparātam. Uzskatu, ka bezdarba apdrošināšanu ir jāatdot privātajam biznesam tāpat kā OCTA, jo tur ir zemākas administratīvās izmaksas un konkurences apstākļos, būtu mazākas apdrošināšanas prēmijas un lielākas izmaksas.

Lūk arī ar skaitļiem tika demonstrēts, kāpēc aploķšņu algas ir tik populāras Latvijā un kāpēc mēs esam tik sliktā ekonomiskā stāvoklī. Viennozīmīgi tas nav ne tuvu vienīgais iemesls, bet noteikti viens no lielākajiem, tāpēc ka padara darba spēka izmaksas milzīgas, bet labumu no samaksātās naudas gandrīz nekādu. Sanāk, ka Latvijā ir elite, kas veiksmīgi paverdzinājusi cilvēkus, spiež no viņiem visu ko vien iespējams izspiest, pretīm neko nedot, bet visu ietaupīto naudu samērā viegli iztērē deputātu un augstākās ierēdniecības pabalstos un pensijās, bet, ja ļoti vajag nozagt, tad kā 2008. gadā, ieskaita visu fonda naudu valsts budžetā un atdot baņķieriem.

Ceru, ka kāds uzrakstīs pieteikumu LR Satversmes tiesā, ja šī tiesību norma tiks pieņemta.

Cilpas ap mūsu pasauli

Šoreiz gribas uzrakstīt par kaut ko vienkāršu, acīmredzamu, bet tajā pašā laikā nemanāmu no ikdienas rūpju skatapunkta. Katru dienu mēs mostamies, mazāgajamies, ģērbjamies, ejam uz darīt kaut kādas savas lietas, piemēram, strādāt, tad atnākam atpakaļ, ēdam, kaut ko lasām vai skatāmies un ejam gulēt. Tā notiek katru dienu. Kur paliek laiks un vai mēs vispār to pamanām?

Cilvēks lielāko daļu dzīves pavada savā fantāziju un sapņu pasaulē. Mēs dzīvojam nākotnes sapņos, cenšoties risināt tagadnes problēmas. Pie tam, prāts tik ļoti visu automatizē, ka mēs pārstājam pamanīt elementārākās lietas. Kurš, piemēram, atceras, kā viņš tīrīja zobus trīs dienas atpakaļ, vai gatavoja ēst nedēļu atpakaļ? Visdrīzāk neviens no lasītājiem to neatcerēsies, jo mēs to daram automatizētā stāvoklī, patiesībā atrodoties iedomu pasaulē, kurā norisinās kaut kādi tikai mums zināmi procesi. Piemēram, var plānot bloga rakstīšanu un vienlaicīgi skriet. Šajā procesā skriešana būs automātiskas darbības, ko ķermenis ir pieradis darīt neskaitāmas reizes un pats interesantākais, ka domājot par blogu, visdrīzāk tuvākajā nākotnē tu atkal skriesi.

Tādējādi tiek veidotas cilpas, no kurām mēs tikai ar milzīgu piepūli varam tikt ārā, jo prāts tik ļoti visu optimizē, ka jebkura jauna un citādāka lieta kļūst neērta, izraisoša bailes un šķietami vispār nevajadzīga mūsu dzīvē. Viegli pateikt, tad jau jāsāk darīt kaut ko lietas labā, bet iespējams, ka kaut kā jauna sākšana ir kārtējā cilpa, un notiek regulāri, kā iekšējs protests pret ierasto, kas beidzas ar neizbēgamo atgriešanos iepriekšējā punktā.

Skaudība un tās iemesli

Katru reizi zvēru sev, ka nu šoreiz noteikti sākšu rakstīt un turpināšu maratonu kādu mēnesi, publicējot rakstus katru dienu. Realitātē viss noteik pretēji, uzrakstu vienu rakstu un uz kādu ilgāku laiku pazūdu. Noteikti ir, pie kā piestrādāt. Rakstot par šīs dienas tēmu, biju noskatījies pāris raidījumus un palasīju literatūru, kur tika minēts par skaudību un kāds postošs spēks tā ir. Šo tēmu man ir grūti aprakstīt, jo pats dzīvē praktiski neesmu izjutis skaudību un brīžiem grūti iedomāties kā tādas emocijas var būt, jo esmu radis domāt plaknē, ko man izdarīt, lai iegūtu to, ko vēlos, nevis dusmoties par to, ka kādam kaut kas ir vairāk.

Skaudību īsumā varam raksturot kā nepatiku un naidīgas jūtas pret cilvēka panākumiem, veiksmi un labumu. Būtībā tas ir cilvēka iekšējs psihoemocionāls stāvoklis, pie tam samērā ekstrēms, kas sagrauj cilvēka barjeras un motivē rīkoties ar destruktīvu mērķi.

Man ienāk prātā uzreiz divas prizmas škautnes, caur kurām mēs šo jautājumu varam izpētīt. Viena šķautne ir ētiski morālie principi, otrā šķautne ir instinktīvā. No morāles viedokļa viss ir ļoti vienkārši, sabiedrība kopumā nosoda skaudību, par ko ir rakstīts neskaitāmos romānos, filosofiskos darbos un Bībelē. Skaudība sabiedrībā skaitās vājuma pazīme, ja tev skauž, tas nozīmē, ka esi nespējīgs iegūt to, ko ir ieguvis kāds cits. Skaudība ir dusmas pret sevi, kas projicējās uz citiem, tā ir slēpšanās no sevis, bailes izmisums, ka nepienāks dzīvē tas brīdis, kad man būs tāda pati manta vai tāds pats sasniegums nemateriālo lietu jomā.

Kā vienmēr, morāle un sabiedrība kopumā nespēj izskaidrot pilnīgi neko, tāpēc es iedomājos apskatīt tēmu arī no instinktīvā skatu punkta, jo skaudībai ir jābūt ļoti senam instinktam vēl no laikiem, kad mūsu senči mitinājās alās un medija mamutus. Ņemot vērā, ka savācejsabiedrības modelim ir būtiski ilgāks vēsturiskais laiks, tad mēs esam veidoti tieši priekš dzīves tādā modelī, bet ražotājsabiedrība pēc savas būtības mums ir sveša, no kurienes arī daudzas problēmas, piemēram, gripa un kariess. Tad rodas jautājums, kā skaudība varēja palīdzēt primitīvas sabiedrības ietvaros un kāpēc tiešī šāds instinkts ir attīstījies evolūcijas laikā un veiksmīgi turpina attīstīties.

Skaudība ir egoisms, jo paredz labumu sev, ko nav iespējams iegūt vai kas otram ir labāks. Pēc būtības pats egoistiskākais indivīds grupā ir līderis. Tikai līderim grupā ir atļauts viss, jo līderis ved grupu uz kaut kādu noteiktu mērķi. Piemēram, līderis ved grupu uz mamuta medībām un grupa viņam seko, lai nodrošinātu sevi ar barību. Konkurences apstākļos nepārtraukti notiek cīņa par līdera pozīciju un jebkurš no grupas ir gatavs testēt līderi un izaicināt viņu, lai ieņemtu līdera lomu. Līdz ar to skaudība līderī ir apdraudējuma signāls, ka kādam ir kaut kas labāks un kāds ir gatavs izaicināt līderi, lai stātos līdera vietā. Tieši tāpēc, ka cilvēku sabiedrībā notika nepārtraukta cīņa par līderību, cilvēkos masveidā attīstījās skaudība, kā arī attīstījās citas jūtas, kas ir pretējas skaudībai, lai to līdzsvarotu un izslēgtu grupas pilnīgu bojāeju. Piemēram, ja man ir labāks cirvis, nekā maniem biedriem, man būs vieglāk medīt, ja visi redzēs, ka esmu labākais mednieks un man ir daudz resursu, es kļūšu par viņu līderi, tāpēc esošajam līderi rodas skaudība un instinktīva velme atņemt man cirvi un saglabāt līdera pozīciju, jo līderim tiek lielākais resursu daudzums.

Nobeigumā jāuzraksta, ka tieši pirmatnējās sabiedrības prizma ļauj lieliski izprast mūsdienās notiekošos procesus, jo visa mums apkārt esošā attīstība un progress ir tikai 14 tūkstošu gadu attīstības rezultāts, kad cilvēks pārgāja uz ražotājsabiedrības modeli, savukārt savācējsabiedrība attīstījās miljoniem gadu un paies vēl simtiem tūkstoši gadu, kamēr mēs evolucionēsim un mūsu instinkti mainīsies.