Valsts ekonomiskā situācija – bēdīga


Beidzot esmu labi atpūties un atradis laiku bloga rakstīšanai. Pārskatot pēdējos ierakstus, man radās iespaids, ka no tēmas “Par visu, kas interesē” esmu novirzījies uz tēmu “Attiecības”. Tā noteikti nav, jo attiecības starp vīrieti un sievieti ir elementāras, ja visu analizē no pašiem pamatiem un dabas likumiem. Savukārt ir daudz nopietnākas tēmas, kā, piemēram, ekonomika un nauda.

Agrāk mūsu televīzijā un citos masu informācijas kanālos varēja atrast ļoti kritisku un patiesu informāciju par ekonomisko stāvokli valstī. Diemžēl pēdējā laikā mūsu vide sāk atgādināt Krievijas valsts mēdijos uzbūvēto utopisko ainu. Pirmkārt, visi līksmo par mistisko IKP pieaugumu, kaut arī tas ne tuvu neraksturo valstī notiekošos procesus, otrkārt, visi kā viens saka, ka 2008. gada krīze vairs neatkārtosies, jo Latvijas ekonomika ir daudz stabilāka. Parasti tajos pašo rakstos ir neliela atsauce uz to, ka nākotnē varētu būt problēmas ar darba spēka trūkumu, bet to piezīmē pašās beigās, lai pēc gadiem, kādam pārlasot, nerastos sajūta, ka tiek baigi melots un netiek ņemts vērā acīm redzamais.

Pareizi tiek runāts, ka krīze būs citādāka un tai būs citi iemesli, bet diemžēl neviens negarantē, ka to pārvarēt būs vieglāk nekā tas notika 2008. gadā. Vasarā jau rakstīju par reālo situāciju valstī un šoreiz vēlos padalīties ar savām pārdomām.

Ņemot vērā, ka mūsu ekonomika lielā daļā balstās uz ekosportu, tad ārējā pasaulē pasliktinoties apstākļiem, grūtāk kļūs arī mums. Šādam scenarijam ir pamats, jo, piemēram, ASV pašlaik deva mājienus, ka nepaaugstinās centrālās bankas procentu likmi, kas ir signāls, ka ASV ekonomika sāk palēnināties, arī ekonomiskie rādītāji ir zemāki par gaidīto. Negatīvi ir tas, ka ASV ekonomika spēcīgi ietekmē visu pārējo pasauli. Eiropā savukārt ir Lielbritānijas izstāšanās jautājums un tuvojošā krīze ar Itāliju, kas varētu būt otra Grieķija. Šādā situācijā euro ir ilgstošā lejupslīdē pret dolaru, kas nozīmē, ka importēt izejvielas no valstīm, kas ir ārpus Eiropas Savienības kļūs dārgāk un tas palielināsies ražošanas izmaksas, kas negatīvi ietekmēs eksportu.

Iepriekš teicu, ka IKP ir kā butaforija un propogandas rīks. Mums visu pasniedz tā, it kā augot IKP, mēs varam pateikt paldies valdībai, jo tas notiek tieši dēļ tās, kā arī IKP pieaugums mums palielinās naudas daudzumu makā. Patiesībā ir pretēji. Diemžēl visa izaugsme notiek par spīti valsts centieniem ierobežot ekonomisko aktivitāti un arī reālie ienākumi var kristies, pat augot ekonomikai kopumā. Tūlīt pamatošu, kāpēc man ir tāds viedoklis.

Centrālās statistikas pārvalde pulicēja datus par reālo minimālo ienākumu līmeni valstī, protams, par pašu grozu varētu ilgi diskutēt, bet šeit var redzēt proporciju un tendenci. Pēdējos sešus gadus (jaunāku datu nav) dzīve kļūva dārgāka vidēji par 8% katru gadu (avots: http://data1.csb.gov.lv).

Pie tam jāpiebilst, ka atbilstoši Ministru Kabineta 18.12.2012. noteikumu Nr. 913 “Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni” 2. punktā noteiktajam, Garantētais minimālais ienākumu līmenis personai ir 53 euro mēnesī. Tas nozīmē, ka valsts ekonomika ir spējīga nodrošināt mazāk par trešdaļu no valstī nepieciešamā minimālā ienākuma, lai vispār būtu iespējams izdzīvot. Šis apstākļis noteikti neliecina par to, ka valsts ekonomika aug strauji un valstī viss ir kārtībā.

Kļūstot dzīvei dārgākai, strauji samazinājās un joprojām samazinās iedzīvotāju līmenis, kas skaidrojams ar lielāku mirstību un mazāku dzimstību, kā arī izbraukušo skaitu, kas neparādās statistikā, jo iekļaujot to, bilde būtu ļoti bēdīga. Tabulas avots: http://data1.csb.gov.lv.

Sanāk, tā dzīve kļūst dārgāka un iedzīvotāju skaits samazinās, kā arī valsts nenodrošina iedzīvotājiem minimālo ienākumu līmeni. Jautājums, vai valsts kļūst nabadzīgāka un tāpēc nevar to nodrošināt? Atbilde, protams, ka nē, jo nodokļu ieņēmumi visu laiku pieaug. Tas ir negatīvi, ņemot vērā, ka nodokļu maksātāju skaits sarūk. Tabulas avots: http://data1.csb.gov.lv.

Lūk arī atbilde, kāpēc dzīve kļūst dārgāka, jo palielinās nodokļu slogs un valsts ievāc lielāku nodokļu apjomu no viena iedzīvotāja nekā agrāk un ne jau tāpēc, lai palielinātu, piemēram, minimālo ienākumu līmeni Ministru Kabineta noteikumos vai pensijas, tādējādi reāli cīnoties ar nabadzību.

Kur paliek nauda? Atbilde uz šo jautājumu ir ļoti vienkārša, tiek izlietota valsts pārvaldē esošo ierēdņu atalgojuma celšanai un nozagta. Zemāk tabula ar informāciju par vidējiem ienākumiem privātajā un publiskajā (sabiedriskajā) sektorā. Tabulā parādītas neto izmaksas. Tabulas avots: http://data1.csb.gov.lv.

Un, protams, pamatojums par manu apgalvojumu saistībā ar korupciju ir atrodams Transparancy international mājas lapā, no kuras ir zemāk norādītas tabulas gabals, bet ar pilnu sarakstu iespējams iepazīties viņu mājas lapā. Avots: https://www.transparency.org/news/feature/corruption_perceptions_index_2017.

Zemāk esošā tabula rāda, ka no vairāk kā 200 valstīm pasaule, esam 40. vietā, kas nozīmē, ka korupcijas līmenis pie mums ir ļoti augsts, kas savukārt nozīmē, ka valsts pārvalde mums izmaksā dārgāk, nekā, piemēram, Dānijā, kas ir pirmajās vietās, jo tur tiek nozagts mazāk no valsts budžeta un vairāk paliek sabiedrības vajadzību apmierināšanai (izglītība, medicīna utt.)

Ar šo ierakstu vēlējos sniegt ieskatu realitātē, jo mēdiji rada ilūziju mums neeksistējošu pasauli, kur viss tiek pasniegts daudz labāk, nekā patiesībā ir un, tikai ieraugot realitāti, ir iespējams pieņemt ar faktiem pamatotu lēmumu dzīvē, lai turpinātu savu attīstību un izaugsmi. Par šo tēmu turpmāk arī rakstīšu un publicēšu informāciju.

Advertisements

Nepiepildītā vēlēšanās


Šodien piecēlos no rīta, kad vēl spīdēja saule un manī padomās velme uzrakstīt postu par to, vai man patīk Latvija, un kas man tajā patīk. Apsēdos un sāku domāt, tad man ienāca prātā ne tikai tas, kas man patīk, bet arī tās lietas, kas varētu būt labākas un, kas bija pār problēmu sistēmai kopumā, gan korupcija, gan valsts pārvalde, gan poltiskā iekārta utt. Samētās skumji ap sirdi, izslēdzu datoru, piecēlos un devos prom, lai nesabojātu tik labi sākušos dienu.

Tā rīkoties novēlu ikvienam, kam rodas velme rakstīt kaut ko par mūsu valsti, jo bez asarām to ir grūti izdarīt.

 

Divas pasaules


Vakar noskatījos raidījumu par tēmu, vai Latvija var būt Kipras vietā. Raidījums tika rādīts pa Krievijas biznesa kanālu RBK (katrs interesants to var viegli atrast kanāla mājas lapā ierakstot “Латвия”). Tēma, protams, bija par naudu un naudas izvietošanu ārpus Krievijas robežām. Šajā rakstā es netaisos rakstīt par banku sistēmu vai par naudas piesaistes perspektīvām, toties vēlos padalīties ar iespaidu, kas man radās noskatoties to raidījumu.

Viens no raidījuma viesiem bija Rietumu bankas augsta līmeņa vadītājs, kurš aprakstīja Latvijas banku sistēmu, kā samērā drošu un ekonomiku – stabilu. Pēc viņa domām, Latvijā var glabāt naudu, ja tai ir legāla izcelsme. Galvenā doma bija tāda, ka pašlaik visvairāk ir jāskatās uz valsts nevis bankas ekonomiskajiem rādītājiem, pirms guldīt tajā naudu.

Atzinīgie vārdi no sākuma manī radīja pozitīvas emocijas un lepnumu par to, ka mūsu valsts, uz kopējā Eiropas fona, izskatās ļoti labi. Tomēr man ienāca prātā doma, ka Latvijā ir divas pilnīgi nesaistītas pasaules, kas visu iepriekšminēto, padara drūmu un bēdīgu.

Pirmājā pasaulē finanšu sektors dzīvo ar stabilu peļņu, finanšu sektora darbinieki strādā labās darba vietās, saņemot algu virs vidējās Latvijā un var justies pietiekoši brīvi. Paši banku īpašnieki vai augstākā līmeņa vadītāji nopelna simtos tūkšošos mērāmas summas, sūta savus bērnus uz privātām, augsta līmeņa skolām par 7 000 LVL gadā, viss plaukst un zeļ. Attiecīgi valdība var būt lepna, ka Latvijas rādītāji ir pozitīvi, ekonomika aug, bezdarbs samazinās, investīciju pieplūdums sekos pēc Eiro ieviešanas un valsts premjers gatavojās kandidēt uz ES komisiju prezidenta amatu, kas priekš tādas mazas valsts, kā mūsu, būs lieliska balva par padarīto. Kopumā vadība un finanšu sektors jūtas labi un Latvija aizvien vairāk kļūst līdzīga Eiropas Rietumu valstīm, ja skatās uz Latviju no ārpuses.

Iepriekš aprakstītā aina būtu ideāla, ja nebūtu otrās pasaules, kas eksistē Latvijā – vienkāršie cilvēki. Cilvēki, kas spiesti mēnesi izdzīvot ar naudas summu, ko no pirmās pasaules cilvēks iztērē tikai par vienu uzvalku. Otrās pasaules cilvēks spiests šausmināties par apkures rēķiniem, pieaugošām produktu cenām un lūgt Dievu, lai ar veselību būtu viss kārtībā, jo pretējā gadījumā, visa nauda tiks tērēta uz medicīnu. Otrā pasaulē nav nedz ekonomiskās labklājības, nedz zema bezdarba līmeņa, jo pazaudēto darbu nākas meklēt mēnešiem, ja ne gadiem. Otrā pasaulē ir daudz cilvēku, toties ļoti maz iespēju.

Robeža starp pirmo un otro pasauli visu laiku palielinās, un plaisa, aizvien dziļāk, sadala sabiedrību divās daļās, vieniem viss ir, otriem nav nekā, jo otrai pasaulei ir jāmaksā par pirmās pasaules labklājību. Tie, kas atsakās maksāt, dodas prom un ārzemēs pilda to pašu lomu, tikai ar nedaudz lielāku atlīdzību.

Vai tas ir labi vai nē, pašlaik nevēlos spriest, vienkārši konstatēju faktu un paskatos uz Latviju tādu kāda tā ir – sadalīta, sadalīta kā maza torte uz simtiem gabaliem, kur katrs cenšas atrast savu laimi.

Valsts samazina garantēto minimālo ienākumu līmeni


Izlasot ziņās, ka LR plāno no nākamā gada samazināt GMI no 40 Ls apmēra līdz 35 Ls apmēram, sākumā izsauca manī smieklus, tad dusmas un pēc tam bezcerību, jo mūsu valsts politiķi ir ciniski, stubli un aprobežoti. Lai nebūtu iepriekšminētie vārdi bez pamata, tad nolēmu tos arī pamatot.

Ciniski. Lauku apvidos GMI, kad valsts garantē, ka cilvēkam noteikti katru mēnesi ienākums nebūs mazāks par 40 Ls, ir liels ienākums un samazinot to, samazināsies naudas apgrozijums vietējos veikalos, medicīnas iestādēs un citus, tas nozīmē, ka pašvaldības nevarēs nodrošināt cilvēka tiesības, kas noteiktas, gan starptautiskajos tiesību aktos, gan nacionālā līmenī par infrastruktūras pieejamību, jo zināma daļa pakalpojumu sniedzēju vienkārši nevarēs izdzīvot. Tas nozīmē, ka valsts, lai pazeminātu lauku īpašumu cenas un ļautu Zviedrijas, Dānijas un citu valstu fondiem pēc iespējas lētāk izpirkt cilvēku īpašumus.

Stubli. Strādām citu valstu iedzīvotāju labā ir stulbi un pēc būtības tā ir nodevība. Pie tam, samazinot GMI, automātiski tiek samazinātas citas sociālās palīdzības izmaksas no valsts un pašvaldību puses, kas samazinās velmi un motivāciju pašvaldībā darboties ar mērķī palielināt savu budžetu, jo izmaksas tak būs mazākas. Tas novedīs pie vēl lielāka pagrimuma.

Aprobežoti. Jo nabadzīgāki cilvēki, jo mazāka iespēja, ka viņi kātreiz iesaistīsies darba tirgū vai uzsāks savu biznesu, līdz ar to arī nākotnē šie cilvēki nenesīs pievienoto vērtību, bet tikai patērēs grāšus, ko viņiem atmetīs sabiedrība.

Šāda situācija liecina par to, ka valstij nav naudas un, ka iespējams pēc gada Latvijai būs jāaizņemas papildus miljardu no starptautiskajiem aizdevējiem.