Par Satversmes meklēšanu

Presē tika publicēta ziņa par to, ka Latvijā ir Satversmes meklētāju grupa. Pieņemu, ka tā ir ļoti maza organizācija, jo par tādu lasīju pirmo reizi. Pamatdoma ir tāda, nav iespējams atrast Satversmes oriģinālu un tāpēc tā nav spēkā, kā rezultātā pati valsts neeksistē. Tāpēc šoreiz neliels juridisks skatījums uz jautājumu, vai Satversmes oriģināla neesamība ietekmē valsts pastāvēšanu?

Satversme jeb konstitūcija pēc savas būtības ir vienošanās starp cilvēkiem. Pati valsts kā tāda neeksistē, to nevar ne redzēt, ne pataustīt. Skatoties abstrakti, kaut kāda cilvēku grupa sanāca kopā, novilka līnijas uz sauszemes un pateica, ka šajā teritorijā būs šīs grupas noteikumi. Līdzīgi ir ar augstskolu Satversmēm un juridisko personu statūtiem, tikai bez teritorijas, galvenais, lai valsts un automātiski citi cilvēki to atzītu. Valsts gadījumā būtiski ir, lai pašu valsti un šo vienošanos atzīšana būtu starptautiski.

Šeit nonākam pie nākamā jēdziena – vienošanās. Vai tai jābūt vienmēr rakstiskā formā? Noteikti, ka nav. Pie tam rakstiska forma ir tikai vienošanās pierādīšanas līdzeklis. Civiltiesībās skaidri ir pateikts, ka tiesisks darījums var būt mutisks vai rakstiskā formā. Svarīgākais ir rīcībspēja un tiesībspēja kā arī gribas izteikums. Piemēram, viena persona aizdod naudu otrai personai ar mutisku norunu, ka tā pēc noteikta laika naudu atdos. Šajā gadījumā ir noticis tiesiskais darījums un pirmā persona var celta prasību tiesībā, lai atgūtu savu naudu, ja otrā persona to neatdot norunātā laikā. Tāpat ir arī ar Satversmi, tas, ka tā ir vai nav rakstiskā formā, pēc būtības nemaina pašu vienošanos, bet tikai raisa jautājumu par pierādīšanas faktu. Piemēram, Lielbritānijā nav rakstiskas konstitūcijas, bet ir vairāki konstitucionāli akti un paražas, kuras nav rakstītas. Visi zina un māk atrast Lielbritānijas konstitūciju, kaut arī tai nav rakstiskas formas.

Pierādīšana tiesību jomā ir ļoti subjektīva lieta. Reizēm šķiet, ka pierādījums ir skaidrs un neapgāžams, bet tiesa un pretējā puse atrod argumentus un citus pierādījumus, kas ļauj pretējai pusei uzvarēt tiesas procesā. Tas nozīmē, ka pati par sevi Satversmes esamība rakstiskā formā nepierāda to, ka tā ir spēkā. Piemēram, PSRS laikā Latvijas Republikas Satversme nebija spēkā, kaut arī tai bija skaidra, rakstiska forma. Svarīgākais ir tas, ka visi pieņem šodien esošo valsts Satversmi un dzīvo pēc tās, tādējādi to leģitimējot. Un pat, ja Satversme nebūtu rakstiskā formā, tā tik un tā būtu spēkā, ja visi cilvēki to uzskatītu par spēkā esam. Šāda pieeja ir tiesību avotam, kā paražu tiesības, kuras bieži nav rakstītas kā tiesības, bet tās visi ievēro, piemēram, cieņas izrādīšana pret veciem cilvēkiem vai reliģijas normas.

Nobeigumā, redzams, ka nav svarīga Satversmes forma un pat rakstveida formas neesamība Satversmi neatceltu. Savukārt cilvēku grupa, kura meklē Satversmi vai uzskata, ka valsts nepastāv, jo nav iespējams atrast dokumenta oriģinālu, varētu daudz efektīvāk savu laiku izmantot lasot konstitucionālās tiesības un tiesību teoriju, jo tur ir atrodamas visas atbildes par šo jautājumu.

Kas ir valsts? Resursu pārdale

Mēs piedzimstam un nomirstam kādā noteiktā valstī. Mēs mostamies valstī un aizmiegam valstī, visi notikumi lielā vai mazā mērā ir saistīti ar valsti, bet rodas jautājums, kas patiesībā ir valsts un kāpēc tā ir tik svarīga mūsu visu dzīvē. Neapšaubāmi, ka ir tūkstošiem zinātnisku rakstu un pētīju par tēmu, kas ir valsts, sākot no Senās Grieķijas laikiem, turpinot ar Maksu Vēberu un beidzot ar mūsdienu tiesību zinātnieku un filozofu atziņām. Šajā rakstā es izklāstīšu savu redzējumu, kas ir valsts, izejot no praktiskās pieredzes un novērojumiem.

Klasiskā definīcijā noteikts, ka valsts ir teritorija, iedzīvotāji un organizēta pārvalde pār teritoriju. Pie tam iedzīvotāji visi kopā sevi identificē kā vienotu cilvēku grupu, kas apvieno resursus noteiktu mērķu sasniegšanai un nosaka noteikumus, kā visi dzīvo un mijiedarbojas dažādās situācijās. Papildus tam, valstij kā personai ir monopols uz vardarbību, kas nozīmē, ka armija un policija var atrasties tikai valsts kontrolē. Tiktāl viss ir saprotami un skaiti, problēmas rodas, kad sāk skatīties detaļas. Piemēram, vai teritorija ir noteicoša, lai pastāvētu valsts. Vēsturē ļoti bieži kāda valsts zaudēja daļu savas teritorijas, bet turpināja eksistēt. Tāpat iedzīvotāji, kara vai mēra laikos valsts varēja zaudēt līdz pat divām trešdaļu savu iedzīvotāju, bet tik un tā turpināt pastāvēt. Organizēta pārvalde arī nav noteicoša pazīme, jo vēsturē redzams, ka mainījās valsts iekārta no feodālās uz republiku vai citu pārvaldes formu, bet valsts turpināja pastāvēt. Līdz ar to valsts ir kaut kas cits, nevis tikai teritorija, cilvēki un organizēta pārvalde.

Rakstot par valsti, ļoti viegli var aiziet līdz marksisma idejām, bet tomēr, ir lietas, ko šī ideoloģija apraksta, vienīgi nepareizi izdarot secinājumus par cēloņiem. Valsts ekonomiskā funkcija ir iegūt un koncentrēt pēc iespējas vairāk resursus, kas tiek darīts caur nodokļu sistēmu. Ja valsts pārvalde ir agresīvāka, var notikt vienkārša īpašuma konfiskācija, kas notika, piemēram, valstīs, kur centās ieviest marksisma ideoloģiju caur nacionalizāciju. Vēl viena no valsts funkcijām ir sargāt cilvēku īpašumu. Pie tam, ne vienmēr valsts sargā visu cilvēku īpašumu, bet tas var būt tikai noteiktas kārtas vai grupas privilēģija. Piemēram, feodālā sistēmā muižnieku īpašumtiesības tika aizsargātas daudz labāk par zemnieku īpašumtiesībām. Kas ir mainījies mūsdienās? Principā samērā maz, ja cilvēkam ir daudz naudas, tad tiesā viņš visdrīzāk uzvarēs to, kam naudas ir maz un, kurš nevar nolīgt sev kvalificētu pārstāvi. Protams, mēs vairs nedalām cilvēkus kārtās, oficiāli, bet pēc fakta šeit ir vieta plašām diskusijām.

Viena no svarīgākajām funkcijām ir resursu izņemšana no cilvēku īpašuma. Kā jau tika rakstīts iepriekš, tas var notikt ar dažādiem mehānismiem. Viss tiek ielikts vienā grozā, ko sauc par budžetu un pēc tam no šī groza resursi tiek novirzīti uz kaut kādu vajadzību apmierināšanu. Piemēram, no kopējā groza daļa naudas var tikt novirzīta uz medicīnas aprūpi, uz policiju un ugunsdzēsējiem. Visinteresantākā vieta ir tieši atrasties pēc iespējas augtāk hierarhiskā struktūrā, kas atbild par šo resursu izņemšanu un novirzīšanu. Tas ir veids, kā tikt pie neierobežota resursu daudzuma, jo, piemēram, ar nodokļiem valsts budžets tiek papildināts katru gadu neskaitāmu reižu daudzumu. Līdz ar to uz valsti varam paskatīties, kā uz mehānismu resursu izņemšanai. Pie tam, nav svarīgi, kur šie resursi tiek novirzīti, jo autoritārs līderis vai monarhs tos var novirzīt savu vajadzību apmierināšanai, savukārt demokrātiskā valstī politiķi resursus var novirzīt uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Tieši tāpēc, mēs katrās vēlēšanās redzam milzīgu cīņu par iespēju nokļūt pie resursu ievākšanas un novirzīšanas tiesībām. Līdz ar to valsts tas ir par resursiem.

Nobeigumā var apkopot rakstā izvirzītās idejas, ka, neskatoties uz klasiskām definīcijām, valsts pirmām kārtām ir resursu izņemšanas un pārdales mehānisms. Šis ir tikai viens no skatu punkta, jo valsts var apskatīt dažādās dimensijas un dažādās plaknēs. Valsts var būt gan feodāla, gan republika, bet visos gadījumos tas ir nebeidzamu resursu avots, jo nodokļi tiek ievākti katru gadu. Politiskā cīņa ir sacensība par iespēju nokļūt hierarhijas augšgalā, lai pieņemtu lēmumus par resursu iegūšanu un novirzīšanu.

Feminisms – bez puķēm un ļoti svarīgs

Jau kādu laiku vēlējot uzrakstīt par ļoti svarīgu tēmu mūsdienās, kas skar lielu iedzīvotāju masu, precīzāk, aptuveni pusi. Šī tēma iet kopā ar 8. martu, kas ir starptautiskā sieviešu diena. Par to rakstīju pagājušajā gadā, kad detalizēti izklāstīju savu pozīciju saistībā ar šīs dienas atzīmēšanu un puķu dāvināšanas aplamību. Tāpēc turpinot aizsākto tradīciju, šajā rakstā nedaudz par feminismu no vīriešu skatu punkta, jo šis rakurs vienmēr paliek nepiedodami aizmirsts.

Vārds sieviete ir ļoti daudzšķautnains. No vienas puses tas var nozīmēt bioloģisko dzimumu, no otras puses sociālo stāvokli. Jāatgādina, ka agrāk sievietes bija būtiski ierobežotas savās tiesībās, kā, piemēram, tiesības vēlēt, kas Francijā tika piešķirtas tikai 1945. gadā vai tiesības šķirties, kas, piemēram, Maltā tika piešķirtas tikai 2011. gada oktobrī. Arī mūsdienās atbilstoši ANO datiem 2.7 miljardu sieviešu dzīvo praktiski bez lielas daļas būtisku tiesību. Piemēram, Pakistānā arī šodien sieviete pirms laulībām pieder savai ģimenei un, gadījumā, ja sieviete apprecas ar vīrieti, kuru nav akceptējusi sievietes ģimene, sievietei draud nāves sods, ko izpildīs kāds no viņas ģimenes locekļiem un praktiski tāds noziegums netiks izmeklēts no varas iestāžu puses.

Kā redzam, tad feminisms un cīņa par sieviešu tiesībām bija un ir aktuāla tēma. Tie, kas pret to iestājās, vai nu nezina faktisko situāciju sieviešu tiesību jomā, vai arī slepus vēlas būt izredzētiem pēc dzimšanas fakta un vērst vardarbību pret sievietēm. Starp citu, mani personīgie novērojumi liecina, ka feminisma idejas starp vīriešiem kļūst aizvien populārākas, jo patiesībā sirds dziļumos neviens nevēlas kādu apspiest un šeit viennozīmīgi ir svarīga loma jau no bērnības audzināšanas procesam un izglītošanai ne tikai skolā, bet arī ģimenē.

Feminisms pēc definīcijas ir sociāla un politiska kustība, kurai par pamatu ir ideoloģija par sieviešu vienlīdzību politiskā, ekonomiskā un sociālā jomā. Politikā, tas nozīmē, būt faktiskām tiesībām vēlēt un tikt ievēlētām, veidot nevalstiskas organizācijas un partijas, piedalīties un rīkot gājienus un piketus. Nodrošināt tādu tiesisko vidi, lai likumā nebūtu diskriminācijas un valsts praksē aizsargātu sieviešu tiesības. Ekonomiskā, sievietēm jābūt tādām pašām tiesībām uz darbu, uzņēmējdarbību un īpašumu. Sievietei jābūt absolūtām tiesībām rīkoties ar savu īpašumu, ja pat tā atrodas laulībā vai dzīvo vecāku ģimenē. Sociālā jomā sievietei jābūt brīvai savā izvēlē. Neviens nedrīkst ierobežot sievietes brīvo izvēli kā dzīvot, kur dzīvot un ar ko dzīvot. Likumos nedrīkst būt noteikti nekādi ierobežojumi pēc dzimuma principa, kad sievietes faktiski tiek pielīdzinātas fiziskai lietai ar no tā izrietošām īpašuma tiesībām uz viņu kā mantu.

Kā jau tika minēts iepriekš, tad feminisma ideoloģijā sieviete ir nevis dzimums, bet sociālais stāvoklis plašākā tā nozīmē. Ļoti būtisks ir Simonas de Bovuāras (Simone Lucie Ernestine Marie Bertrand de Beauvoir) citāts no grāmatas “Otrais dzimums”, ka par sievieti nepiedzimst, par sievieti kļūst. Feminisms patiesībā ir par sievietes brīvību, nosakot, ka sievietei vienmēr jābūt par subjektu, nevis objektu. Patstāvīgu vienību, kura pati nosaka savu likteni.

Noteikti katram būtu jāzina tādi rakstnieču vārdi, kā Mērija Volstonkrafta (Mary Wollstonecraft), kas Anglijā faktiski uzsāka plašu diskusiju par sieviešu tiesībām ar saviem rakstu darbiem, no kuriem pazīstamākais ir “Sieviešu tiesību aizstāvēšana” vai Luisa Ditmar (Luise Dittmar), kas darbojās mūsdienu Vācijas teritorijā un deva lielu ieguldījumu tieši feminisma filosofiskajā plaknē. Šeit neminēšu citas autores, jo tie, kuriem tas šķitīs interesanti, internetā viegli atradīs informāciju.

Būtiski atzīmēt, ka sieviešu tiesības bieži ir daļa no lielākas tiesību pārkāpumu daļas. Piemēram, sieviešu tiesības var tikt pārkāptas uz rasu pamata. Ja sieviete ir verga statusā, viņai faktiski nav nekādu tiesību. Ja pieņemsim, ka lielākā daļa vergu nesenā pagātnē bija melnādaini cilvēki, tad varam apgalvot, ka melnādainajai sievietei bija mazāk tiesību, nekā baltādainajai sievietei, kaut arī pēdējā tāpat bija ļoti būtiski ierobežota savās tiesībās. Tas pats ir arī par ebreju sievietēm nacistiskajā Vācijā salīdzinājumā ar citām sievietēm. Rase, piederība kādai kastai, piederība kādai sociālai grupai, piederība kādai tautībai, var būt papildus tiesību ierobežojošs kritērijs. Tādējādi cīņa par cilvēku tiesībām kopumā ir arī cīņa par sieviešu tiesībām un no tā izriet, ka cīņa par sieviešu tiesībām, ir arī cīņa par cilvēka tiesībām kopumā. Šo ir svarīgi atzīmēt un uzsvērt, lai izskaidrotu, kāpēc vīriešiem ir jāiestājas par sieviešu tiesībām un sievietēm tajā pašā laikā jāiestājas par vīrieša tiesībām, ja tādas tiek pārkāptas, jo šīs lietas ir tieši saistītas.

Pēc samērā gara ievada, svarīgākais. Mācoties par feminismu un cīnoties par sieviešu tiesībām, kas ir daļa no cilvēktiesībām, jāsaprot ne tikai par ko notiek ciņa, bet arī pret ko. Cilvēktiesībās subjekts ir cilvēks, kura tiesības tiek pārkāptas. Tieši cilvēkam, ir tiesības izmantot valsts vai starptautiskus mehānismus, lai aizsargātu savas tiesības. Savukārt cilvēktiesību objekts ir valsts. Tieši valsts ir tā, no kuras ir jāaizsargā subjekts jeb cilvēks. Tas nozīmē, ka par sieviešu tiesību nodrošināšanu ir jāvēršas pret valsti. Sākumā pie likumdevēja, kuram ir pienākums pieņemt tādus likumus un radīt tādu tiesisko vidi, kur vīriešiem un sievietēm ir vienlīdzīgas tiesības un sociālas un ekonomiskas iespējas. Līdz ar to pati par sevi tādas vides nenodrošināšana ir cilvēktiesību pārkāpums. Pēc tam, ja cilvēktiesības ir faktiski aizskartas un ir radījušas zaudējumu, ir jāvēršas pret valsti tiesā. Tas nozīmē, ka visa feminisma darbība un enerģija pēc būtības ir jāvērš pret valsti kā cilvēktiesību objektu un sabiedrību, kā pilsoņu kopumu, kas ievēl likumdevēja varu un pastarpināti izpildvaru. Līdz ar to viens virziens ir faktiskā cīņa, otrs virziens sabiedrības izglītošana.

Kur šajā visā ir problēma? Reizēm sievietes pārprot feminismu un tā izvirzītos mērķus un vērtības. Sievietes izdara ļoti nopietnu kļūdu, kad nostājas pret vīriešiem, izsakot maldīgus apgalvojumus, ka tieši vīrieši apspiež sievietes un ierobežo viņu tiesības. Patiesībā tiesības ierobežo valsts, piemēram, neļaujot piedalīties valsts varas vēlēšanās vai neizmeklējot slepkavības, ko veic ģimenes locekļi, ja sieviete apprecas ar ģimenes neakceptētu vīrieti. Pēdējais piemērs labi demonstrē, ka paši vīrieši ir ieinteresēti sievietes brīvībā.

Kā tika rakstīts iepriekš, feminisms ir ideoloģija, kuru bieži izmanto pavisam citu mērķu sasniegšanai. Sievietes reizēm cenšas caur šo realizēt savas dusmas un bailes no vīriešiem, pasakot, ka visi vīrieši ir tirāni un sieviešu paverdzinātāji. Reizēm sievietes feminismu izmantot, lai “atspēlētos” visiem vīriešiem, piemēram, par kaut kādu agresijas aktu bērnībā vai jaunībā. Iemesls tam var būt, ģimenē saņemot nepareizu audzināšanu, kā rezultātā var rasties kompleksi, kad sievietei ir bailes no vīrieša vai arī ir ieaudzināts nicinājums pret vīriešiem. Šis ir ļoti bīstami priekš feminisma un šādu uzvedību sabiedrībā kopumā un cilvēktiesību aizsardzības jomā it īpaši vajag nepieļaut, pret to nostāties un nosodīt šādas izpausmes. Jautājums kāpēc? Atbilde vienkārša, tie kas iestājās par cilvēktiesību ierobežošanu, piemēram, autoritārie režīmi vai baznīca, izmantos šāda veida negatīvas vēršanās pret vīriešiem, lai novirzītu fokusu no cīņas par cilvēka brīvību un tiesībām uz konfrontāciju starp dzimumiem. It kā neliela atšķirība, bet šāda fokusa novirzīšana ļauj veikli izmantot seno kara principu “skaldi un valdi”.

Nobeigumā visu rakstīto var apkopot tā, ka sieviete nav dzimums cīņā par cilvēktiesību ievērošanu, bet sociālas stāvoklis. Sieviešu tiesību ierobežošana ir daļa no cilvēktiesību pārkāpšanas un to nevar skatīt nošķirti no citiem tiesību aizskārumiem. Līdz ar to secināms, ka vīrieši lielākoties nav pret sievietēm un par sieviešu tiesību ierobežošanu, bet pret to iestājas valsts un baznīca. Kā rezultātā jācīnās ir nevis pret vīriešiem, bet ar vīriešiem kopā pret valsti, izmantojot visus tiesiskos mehānismus, ja tā pārkāpj cilvēktiesības.

Neliela atkāpe. Nekad neesmu sapratis puķu dāvināšanu sievietēm 8. martā. Tas nevis samazina nevienlīdzību, bet tieši otrādi uzsver to. Aptuveni šādi varētu izskatīties puķu dāvināšana, še tev puķe, jo tu neesi tāda kā es. Un labākais, kad sāc sievietēm skaidrot kaut ko par feminismu, 8. marta nozīmi, atbilde ir šāda: “Jā, protams, bet tomēr puķes saņemt ir patīkami”. Secinājums ir viens, ja sievietes ir gatavas pieņemt puķes, kas ir nevienlīdzības simbols un par to priecāties, tad sabiedrībai ir vēl tāls ceļš ejams, līdz feminisma un cilvēktiesību izpratnes radīšanai.

Herbert Spencer – citāts par sabiedrību

Šodien ir drūma janvāra diena, kad debesis klāj biezi mākoņi, laukā ir salīgi un cilvēku sejās redzams tukšums un vienaldzība pret visu. Tieši šādās dienās rodās velme palasīt izcilu cilvēku citātus un domas, lai smeltos enerģiju un dzīves prieku. Herberts Spensers, viennozīmīgi, izcils britu filosofs, kurš bija klasiskā liberalisma piekritējs. Viņa dzīves gadi bija no 1820. gada līdz 1903. gadam. Tieši tajā laikā tika ielikti mūsdienu valsts pamati un vērtības, kā rezultātā tieši tā laika filosofijā mēs varam atrast visas mūsu sistēmas patieso jēgu.

“Sabiedrība eksistē, lai nestu labumu saviem sabiedrības locekļiem, nevis locekļi eksistē, lai nestu labumu sabiedrībai. (Society exists for the benefit of its members, not the members for the benefit of society.)“

Mēs bieži aizmirstam, kad runājam par valsti, ka patiesībā valsts ir veidota priekš cilvēkiem. Mums prasa maksāt nodokļus, ievērot likumus, radīt bērnus un strādāt. Jebkura citādāka rīcība tiek nosodīta un uzskatīta par nepareizu, kaut arī tā nevienam netraucē. Pēc būtības nodokļiem, likumiem un citiem apstākļiem jābūt tādiem, lai visiem sabiedrības locekļiem būtu ērti, ejot minimālu ierobežošanas ceļu. Cilvēks ir viens, indivīds, subjekts un pastāvīga vienība. Apvienošanās sabiedrīskā vienībā ir labprātīga, bet mūs jau no bērnības visa izglītības sistēma audzina par vergiem, lielākai daļai iestāstot, ka mēs esam domāti priekš valsts, lai celtu valsti un mūsu interesēm jābūt otrajā vietā attiecībā pret valsti. Diemžēl lielākā daļa nekad netiks ārā no šiem māņiem un tā arī nodzīvos savu verga dzīvi.

Institūciju formas

Iepretīm sen nebijušai karstajai dienai, šodien bija garstāvoklis atstatīties no apkārtējās pasaules un meditēt, lasot sen atzīmētas grāmatas un rakstus, kam iepriekš vienkārši nebija laika. Visi ļoti labi zina, ka lasot, rodas ļoti daudz pārdomas un velme dalīties ar tām. Tieši tāpēc, šoreiz īsi un lakoniski par institūciju formām. Ja kādam ir velme iedziļināties, noteikti papētiet Fail state aprakstus un koncepcijas, kas ir ļoti interesanti.

Kad valsts, plašākā tās nozīmē, tiek apskatīta no institucionālā viedokļa, tad to var apskatīt no mērķa, kāpēc viena vai otra institūcija ir radīta. Parasti runājot par institūciju, ir jāsaprot institūciju grupu, jo valsts pārvalde ir vienota. Teorijā tiek izdalītas ekstraktīvas institūcijas (“extractive” institutions), kas darbojās viena cilvēka vai šauras cilvēku grupas interesēt un inklusīvas institūcijas (“inclusive” institutions), kas darbojās visu vai, vismaz, lielākās iedzīvotāju daļas interesēs. Piemēram, policijas uzdevums var būt kārtības nodrošināšana un visu cilvēku tiesību aizsardzībai, vai arī valdnieka un elites aizsardzībai un nevēlamu cilvēku vai organizāciju apkarošanai. Tāpat tiesa var būt mehānisms, kas nodrošina visu cilvēku tiesības, vai arī mehānisms, kas darbojās tikai valdnieka un šauras elites interesēs ar mērķi atņemt īpašumus un apkarot konkurentus.

Protams, mēs visi lasot, vēlamies salīdzināt teoriju ar mūsu pašu valsti, Latviju. Palasot presi un nedaudz pastrādājot ar valsts institūcijām, varēs samērā viegli pamanīt, ka pie mums ir hibrīds. No vienas puses institūcijas ir inkluzīvas, jo daudzos gadījumos jebkuram cilvēkam ir iespējams nodrošināt savas tiesības, piemēram, īpašumtiesības jebkurš var aizsargāt ar policijas un tiesas palīdzību un tas reāli strādā. No otras puses, tā pati policija vai nodokļu administrācija tiek izmantota konkurentu apkarošanai, iebiedēšanai, kukuļa izpiešanā, kontrobandas ievešanai utt. Pie tam, tā pati administratīvā tiesa, bieži darbojās valsts institūciju interesēs nevis iedzīvotāju intersēs.

Kāpēc tā notiek, ka vara izvēlas veidot ekstraktīvas institūcijas, kaut arī inkluzīvas institūcijas ir daudz reiz efektīvākas? Ļoti vienkārši, jebkurš cilvēks ir paranoiķis un meklē tādu mītisku zvēru, kā stabilitāti, kaut arī mūsu pasaule ir nepārtraukti mainīga vide, kura momentāli var iznīcināt, kaut vai iesperot ar zibeni. Cilvēkiem, kas nonāk pie varas, rodas sajūta, ka cilvēks ir īstajā vietā un nevienam citam nav tiesības uz to. Pie tam bailes no pārmaiņām un neaizvietojamības sajūta aug ar katru dienu. Papildus visi cilvēki paliek veci un saprot, ka pametot varu, vairs nevarēs atrast jaunu, tik pat ienesīgu amatu. Visas šī bailes, varas kāre, pārākuma sajūta utt., liek sistēmu pārveidot tādā veidā, lai tā aizsargātu konkrēto indivīdu un papildus tam, atņemtu visus resursus citiem. Tomēr dzīvē viss vienmēr ir līdzsvarā un pie varas esošo ir mazāk, nekā to, uz kā pamatā vara turas. Līdz ar to notiek vai nu revolūcija, vai pilsoņu karš vai kāda cita katastrofa, kas sagrauj varu, kas turās uz ekstraktīvo institūtu eksistences, piemēram Romas impērija. Problēma varētu būt tā, ka šie procesi pārsniedz cilvēka dzīvi un var ilgt gadu simtiem.

Konkurence un vienādas iespējas visiem, valsts mērķis darboties iedzīvotāju nevis varas labā, atvērtība, haoss un nemitīgās pārmaiņas, lūk, kas ir attīstības un izaugsmes priekšnoteikums. Savukārt, pretējas lietas rada tikai panīkumu un lejupslīdi. Novēlu visiem iedziļināties, lasīt un interesēties par valsts politisko un ekonomisko uzbūvi, jo tieši no mums viss ir atkarīgs.

Valsts ekonomiskā situācija – bēdīga

Beidzot esmu labi atpūties un atradis laiku bloga rakstīšanai. Pārskatot pēdējos ierakstus, man radās iespaids, ka no tēmas “Par visu, kas interesē” esmu novirzījies uz tēmu “Attiecības”. Tā noteikti nav, jo attiecības starp vīrieti un sievieti ir elementāras, ja visu analizē no pašiem pamatiem un dabas likumiem. Savukārt ir daudz nopietnākas tēmas, kā, piemēram, ekonomika un nauda.

Agrāk mūsu televīzijā un citos masu informācijas kanālos varēja atrast ļoti kritisku un patiesu informāciju par ekonomisko stāvokli valstī. Diemžēl pēdējā laikā mūsu vide sāk atgādināt Krievijas valsts mēdijos uzbūvēto utopisko ainu. Pirmkārt, visi līksmo par mistisko IKP pieaugumu, kaut arī tas ne tuvu neraksturo valstī notiekošos procesus, otrkārt, visi kā viens saka, ka 2008. gada krīze vairs neatkārtosies, jo Latvijas ekonomika ir daudz stabilāka. Parasti tajos pašo rakstos ir neliela atsauce uz to, ka nākotnē varētu būt problēmas ar darba spēka trūkumu, bet to piezīmē pašās beigās, lai pēc gadiem, kādam pārlasot, nerastos sajūta, ka tiek baigi melots un netiek ņemts vērā acīm redzamais.

Pareizi tiek runāts, ka krīze būs citādāka un tai būs citi iemesli, bet diemžēl neviens negarantē, ka to pārvarēt būs vieglāk nekā tas notika 2008. gadā. Vasarā jau rakstīju par reālo situāciju valstī un šoreiz vēlos padalīties ar savām pārdomām.

Ņemot vērā, ka mūsu ekonomika lielā daļā balstās uz ekosportu, tad ārējā pasaulē pasliktinoties apstākļiem, grūtāk kļūs arī mums. Šādam scenarijam ir pamats, jo, piemēram, ASV pašlaik deva mājienus, ka nepaaugstinās centrālās bankas procentu likmi, kas ir signāls, ka ASV ekonomika sāk palēnināties, arī ekonomiskie rādītāji ir zemāki par gaidīto. Negatīvi ir tas, ka ASV ekonomika spēcīgi ietekmē visu pārējo pasauli. Eiropā savukārt ir Lielbritānijas izstāšanās jautājums un tuvojošā krīze ar Itāliju, kas varētu būt otra Grieķija. Šādā situācijā euro ir ilgstošā lejupslīdē pret dolaru, kas nozīmē, ka importēt izejvielas no valstīm, kas ir ārpus Eiropas Savienības kļūs dārgāk un tas palielināsies ražošanas izmaksas, kas negatīvi ietekmēs eksportu.

Iepriekš teicu, ka IKP ir kā butaforija un propogandas rīks. Mums visu pasniedz tā, it kā augot IKP, mēs varam pateikt paldies valdībai, jo tas notiek tieši dēļ tās, kā arī IKP pieaugums mums palielinās naudas daudzumu makā. Patiesībā ir pretēji. Diemžēl visa izaugsme notiek par spīti valsts centieniem ierobežot ekonomisko aktivitāti un arī reālie ienākumi var kristies, pat augot ekonomikai kopumā. Tūlīt pamatošu, kāpēc man ir tāds viedoklis.

Centrālās statistikas pārvalde pulicēja datus par reālo minimālo ienākumu līmeni valstī, protams, par pašu grozu varētu ilgi diskutēt, bet šeit var redzēt proporciju un tendenci. Pēdējos sešus gadus (jaunāku datu nav) dzīve kļūva dārgāka vidēji par 8% katru gadu (avots: http://data1.csb.gov.lv).

Pie tam jāpiebilst, ka atbilstoši Ministru Kabineta 18.12.2012. noteikumu Nr. 913 “Noteikumi par garantēto minimālo ienākumu līmeni” 2. punktā noteiktajam, Garantētais minimālais ienākumu līmenis personai ir 53 euro mēnesī. Tas nozīmē, ka valsts ekonomika ir spējīga nodrošināt mazāk par trešdaļu no valstī nepieciešamā minimālā ienākuma, lai vispār būtu iespējams izdzīvot. Šis apstākļis noteikti neliecina par to, ka valsts ekonomika aug strauji un valstī viss ir kārtībā.

Kļūstot dzīvei dārgākai, strauji samazinājās un joprojām samazinās iedzīvotāju līmenis, kas skaidrojams ar lielāku mirstību un mazāku dzimstību, kā arī izbraukušo skaitu, kas neparādās statistikā, jo iekļaujot to, bilde būtu ļoti bēdīga. Tabulas avots: http://data1.csb.gov.lv.

Sanāk, tā dzīve kļūst dārgāka un iedzīvotāju skaits samazinās, kā arī valsts nenodrošina iedzīvotājiem minimālo ienākumu līmeni. Jautājums, vai valsts kļūst nabadzīgāka un tāpēc nevar to nodrošināt? Atbilde, protams, ka nē, jo nodokļu ieņēmumi visu laiku pieaug. Tas ir negatīvi, ņemot vērā, ka nodokļu maksātāju skaits sarūk. Tabulas avots: http://data1.csb.gov.lv.

Lūk arī atbilde, kāpēc dzīve kļūst dārgāka, jo palielinās nodokļu slogs un valsts ievāc lielāku nodokļu apjomu no viena iedzīvotāja nekā agrāk un ne jau tāpēc, lai palielinātu, piemēram, minimālo ienākumu līmeni Ministru Kabineta noteikumos vai pensijas, tādējādi reāli cīnoties ar nabadzību.

Kur paliek nauda? Atbilde uz šo jautājumu ir ļoti vienkārša, tiek izlietota valsts pārvaldē esošo ierēdņu atalgojuma celšanai un nozagta. Zemāk tabula ar informāciju par vidējiem ienākumiem privātajā un publiskajā (sabiedriskajā) sektorā. Tabulā parādītas neto izmaksas. Tabulas avots: http://data1.csb.gov.lv.

Un, protams, pamatojums par manu apgalvojumu saistībā ar korupciju ir atrodams Transparancy international mājas lapā, no kuras ir zemāk norādītas tabulas gabals, bet ar pilnu sarakstu iespējams iepazīties viņu mājas lapā. Avots: https://www.transparency.org/news/feature/corruption_perceptions_index_2017.

Zemāk esošā tabula rāda, ka no vairāk kā 200 valstīm pasaule, esam 40. vietā, kas nozīmē, ka korupcijas līmenis pie mums ir ļoti augsts, kas savukārt nozīmē, ka valsts pārvalde mums izmaksā dārgāk, nekā, piemēram, Dānijā, kas ir pirmajās vietās, jo tur tiek nozagts mazāk no valsts budžeta un vairāk paliek sabiedrības vajadzību apmierināšanai (izglītība, medicīna utt.)

Ar šo ierakstu vēlējos sniegt ieskatu realitātē, jo mēdiji rada ilūziju mums neeksistējošu pasauli, kur viss tiek pasniegts daudz labāk, nekā patiesībā ir un, tikai ieraugot realitāti, ir iespējams pieņemt ar faktiem pamatotu lēmumu dzīvē, lai turpinātu savu attīstību un izaugsmi. Par šo tēmu turpmāk arī rakstīšu un publicēšu informāciju.

Nepiepildītā vēlēšanās

Šodien piecēlos no rīta, kad vēl spīdēja saule un manī padomās velme uzrakstīt postu par to, vai man patīk Latvija, un kas man tajā patīk. Apsēdos un sāku domāt, tad man ienāca prātā ne tikai tas, kas man patīk, bet arī tās lietas, kas varētu būt labākas un, kas bija pār problēmu sistēmai kopumā, gan korupcija, gan valsts pārvalde, gan poltiskā iekārta utt. Samētās skumji ap sirdi, izslēdzu datoru, piecēlos un devos prom, lai nesabojātu tik labi sākušos dienu.

Tā rīkoties novēlu ikvienam, kam rodas velme rakstīt kaut ko par mūsu valsti, jo bez asarām to ir grūti izdarīt.

 

Divas pasaules

Vakar noskatījos raidījumu par tēmu, vai Latvija var būt Kipras vietā. Raidījums tika rādīts pa Krievijas biznesa kanālu RBK (katrs interesants to var viegli atrast kanāla mājas lapā ierakstot “Латвия”). Tēma, protams, bija par naudu un naudas izvietošanu ārpus Krievijas robežām. Šajā rakstā es netaisos rakstīt par banku sistēmu vai par naudas piesaistes perspektīvām, toties vēlos padalīties ar iespaidu, kas man radās noskatoties to raidījumu.

Viens no raidījuma viesiem bija Rietumu bankas augsta līmeņa vadītājs, kurš aprakstīja Latvijas banku sistēmu, kā samērā drošu un ekonomiku – stabilu. Pēc viņa domām, Latvijā var glabāt naudu, ja tai ir legāla izcelsme. Galvenā doma bija tāda, ka pašlaik visvairāk ir jāskatās uz valsts nevis bankas ekonomiskajiem rādītājiem, pirms guldīt tajā naudu.

Atzinīgie vārdi no sākuma manī radīja pozitīvas emocijas un lepnumu par to, ka mūsu valsts, uz kopējā Eiropas fona, izskatās ļoti labi. Tomēr man ienāca prātā doma, ka Latvijā ir divas pilnīgi nesaistītas pasaules, kas visu iepriekšminēto, padara drūmu un bēdīgu.

Pirmājā pasaulē finanšu sektors dzīvo ar stabilu peļņu, finanšu sektora darbinieki strādā labās darba vietās, saņemot algu virs vidējās Latvijā un var justies pietiekoši brīvi. Paši banku īpašnieki vai augstākā līmeņa vadītāji nopelna simtos tūkšošos mērāmas summas, sūta savus bērnus uz privātām, augsta līmeņa skolām par 7 000 LVL gadā, viss plaukst un zeļ. Attiecīgi valdība var būt lepna, ka Latvijas rādītāji ir pozitīvi, ekonomika aug, bezdarbs samazinās, investīciju pieplūdums sekos pēc Eiro ieviešanas un valsts premjers gatavojās kandidēt uz ES komisiju prezidenta amatu, kas priekš tādas mazas valsts, kā mūsu, būs lieliska balva par padarīto. Kopumā vadība un finanšu sektors jūtas labi un Latvija aizvien vairāk kļūst līdzīga Eiropas Rietumu valstīm, ja skatās uz Latviju no ārpuses.

Iepriekš aprakstītā aina būtu ideāla, ja nebūtu otrās pasaules, kas eksistē Latvijā – vienkāršie cilvēki. Cilvēki, kas spiesti mēnesi izdzīvot ar naudas summu, ko no pirmās pasaules cilvēks iztērē tikai par vienu uzvalku. Otrās pasaules cilvēks spiests šausmināties par apkures rēķiniem, pieaugošām produktu cenām un lūgt Dievu, lai ar veselību būtu viss kārtībā, jo pretējā gadījumā, visa nauda tiks tērēta uz medicīnu. Otrā pasaulē nav nedz ekonomiskās labklājības, nedz zema bezdarba līmeņa, jo pazaudēto darbu nākas meklēt mēnešiem, ja ne gadiem. Otrā pasaulē ir daudz cilvēku, toties ļoti maz iespēju.

Robeža starp pirmo un otro pasauli visu laiku palielinās, un plaisa, aizvien dziļāk, sadala sabiedrību divās daļās, vieniem viss ir, otriem nav nekā, jo otrai pasaulei ir jāmaksā par pirmās pasaules labklājību. Tie, kas atsakās maksāt, dodas prom un ārzemēs pilda to pašu lomu, tikai ar nedaudz lielāku atlīdzību.

Vai tas ir labi vai nē, pašlaik nevēlos spriest, vienkārši konstatēju faktu un paskatos uz Latviju tādu kāda tā ir – sadalīta, sadalīta kā maza torte uz simtiem gabaliem, kur katrs cenšas atrast savu laimi.

Valsts samazina garantēto minimālo ienākumu līmeni

Izlasot ziņās, ka LR plāno no nākamā gada samazināt GMI no 40 Ls apmēra līdz 35 Ls apmēram, sākumā izsauca manī smieklus, tad dusmas un pēc tam bezcerību, jo mūsu valsts politiķi ir ciniski, stubli un aprobežoti. Lai nebūtu iepriekšminētie vārdi bez pamata, tad nolēmu tos arī pamatot.

Ciniski. Lauku apvidos GMI, kad valsts garantē, ka cilvēkam noteikti katru mēnesi ienākums nebūs mazāks par 40 Ls, ir liels ienākums un samazinot to, samazināsies naudas apgrozijums vietējos veikalos, medicīnas iestādēs un citus, tas nozīmē, ka pašvaldības nevarēs nodrošināt cilvēka tiesības, kas noteiktas, gan starptautiskajos tiesību aktos, gan nacionālā līmenī par infrastruktūras pieejamību, jo zināma daļa pakalpojumu sniedzēju vienkārši nevarēs izdzīvot. Tas nozīmē, ka valsts, lai pazeminātu lauku īpašumu cenas un ļautu Zviedrijas, Dānijas un citu valstu fondiem pēc iespējas lētāk izpirkt cilvēku īpašumus.

Stubli. Strādām citu valstu iedzīvotāju labā ir stulbi un pēc būtības tā ir nodevība. Pie tam, samazinot GMI, automātiski tiek samazinātas citas sociālās palīdzības izmaksas no valsts un pašvaldību puses, kas samazinās velmi un motivāciju pašvaldībā darboties ar mērķī palielināt savu budžetu, jo izmaksas tak būs mazākas. Tas novedīs pie vēl lielāka pagrimuma.

Aprobežoti. Jo nabadzīgāki cilvēki, jo mazāka iespēja, ka viņi kātreiz iesaistīsies darba tirgū vai uzsāks savu biznesu, līdz ar to arī nākotnē šie cilvēki nenesīs pievienoto vērtību, bet tikai patērēs grāšus, ko viņiem atmetīs sabiedrība.

Šāda situācija liecina par to, ka valstij nav naudas un, ka iespējams pēc gada Latvijai būs jāaizņemas papildus miljardu no starptautiskajiem aizdevējiem.