Valsts samazina garantēto minimālo ienākumu līmeni

Izlasot ziņās, ka LR plāno no nākamā gada samazināt GMI no 40 Ls apmēra līdz 35 Ls apmēram, sākumā izsauca manī smieklus, tad dusmas un pēc tam bezcerību, jo mūsu valsts politiķi ir ciniski, stubli un aprobežoti. Lai nebūtu iepriekšminētie vārdi bez pamata, tad nolēmu tos arī pamatot.

Ciniski. Lauku apvidos GMI, kad valsts garantē, ka cilvēkam noteikti katru mēnesi ienākums nebūs mazāks par 40 Ls, ir liels ienākums un samazinot to, samazināsies naudas apgrozijums vietējos veikalos, medicīnas iestādēs un citus, tas nozīmē, ka pašvaldības nevarēs nodrošināt cilvēka tiesības, kas noteiktas, gan starptautiskajos tiesību aktos, gan nacionālā līmenī par infrastruktūras pieejamību, jo zināma daļa pakalpojumu sniedzēju vienkārši nevarēs izdzīvot. Tas nozīmē, ka valsts, lai pazeminātu lauku īpašumu cenas un ļautu Zviedrijas, Dānijas un citu valstu fondiem pēc iespējas lētāk izpirkt cilvēku īpašumus.

Stubli. Strādām citu valstu iedzīvotāju labā ir stulbi un pēc būtības tā ir nodevība. Pie tam, samazinot GMI, automātiski tiek samazinātas citas sociālās palīdzības izmaksas no valsts un pašvaldību puses, kas samazinās velmi un motivāciju pašvaldībā darboties ar mērķī palielināt savu budžetu, jo izmaksas tak būs mazākas. Tas novedīs pie vēl lielāka pagrimuma.

Aprobežoti. Jo nabadzīgāki cilvēki, jo mazāka iespēja, ka viņi kātreiz iesaistīsies darba tirgū vai uzsāks savu biznesu, līdz ar to arī nākotnē šie cilvēki nenesīs pievienoto vērtību, bet tikai patērēs grāšus, ko viņiem atmetīs sabiedrība.

Šāda situācija liecina par to, ka valstij nav naudas un, ka iespējams pēc gada Latvijai būs jāaizņemas papildus miljardu no starptautiskajiem aizdevējiem.

Salīdzinājums kur atrodas Latvija

Skatoties ziņas vai lasot presi, rodas sajūta, ka dzīvojam atrauti no apkārtējās pasaules kaut kādā mazā ciemā vai pilsētā. Pie tam ziņas par apsnigušu ceļu Vidzemes nomalē mūsu mēdīji uzskata par daudz reiz svarīgākām, nekā iedzīvotāju karš Mali, vai konflikts Sīrijā, vai arī zemestrīci Japānā. Ņemot verā salīdzinošās informācijas neesamību mūsu mēdijos, man likās interesanti paskatīties uz valsti no citas puses atmetot vārdus un populistiska frāzes. Lai to izdarītu, vislabāk parādīt Latviju salīdzinājumā ar citām valstīm, pie tam, parādīt ar skaitļiem, jo skaitļi mīl precizitāti.

Pamodos no rīta un izdomāju, ka varētu ieiet mājas lapā, kurā reizēm ielūkojos tīri aiz ziņkārības, jo tur var pasmelties daudz interesantus datus par valstīm. lapas adrese ir http://www.cia.gov . Liels prieks, ka ASV centrālā izlūkošanas pārvalde piedāvā visiem interesantiem aplūkot informāciju par valstīm no statistikas puses. Kaut arī dati ir vispārīgi, tomēr priekš bloga visai noderīgi, lai atklātu galveno pamatdomu, ko esmu iecerējis. Šī posta mērķis nav šokēt vai kritizēt, bet gan likt aizdomāties vai mēs un mūsu valdība dara visu nepieciešamo, lai sasniegtu to mistisko labklājību par kuru visi runā, bet neviens nezina kādai tai patiesībā jābūt.

Lūk  šiet būs dati, kurus apkopoju tabulā. Centos to izveidot pēc iespējas pārskatāmāku.

Salīdzinājumam izvēlējos Austrueiropas valstis, kas nesen iestājās Eiropas Savienībā, un kuras vispār būtu adekvāti salīdzināt ar Latviju iedzīvotāju skaita ziņā. Izņēmums ir Čehijas Republika, jo vēlējos uzskatāmi parādīt, kādas atšķirības ir statistikas datos ar to valsti, kas savā attīstībā ir tālu priekšā visām pārējām tabūlā esošajām valstīm. Visas valstis ir bijušas Varšavas līguma dalībnieces, līdz ar to visās valstīs bija komunisma ideoloģija 20 gadus atpakaļ un plānveida ekonomika.

Apskatot citas valstis mani patīkami iepriecināja fakts, ka mēs tērējam proporcionāli lielākus līdzekļus medicīnas aprūpei, nekā citas valstis, izņemot Slovēniju, kas viennozīmīgi būs izaugsmes faktors ilgtermiņā, tomēr svarīgi ir nodrošināt medicīnas pieejamību visiem iedzīvotājiem un šajā jomā Latvijai ir daudz ko darīt.

Izdevumi izglītībai arī ir vieni no augstākājiem, tomēr proporcionāli lieliem izdevumiem ir samērā maza atdeve, tapēc ka rūpniecības īpatsvars ir viszemākais no visām valstīm, kā arī IKP ir ļoti zems salīdzinājumā gan ar kaimiņvalsti, gan ar Slovēniju, ka atrodas dienvidos, kur vairāk tradicionāli dominē apkalpojošā sfēra, nekā rūpniecība un ražošana. Līdz ar to arī šajā jomā mums ir kur augt un attīstīties, gan veicot reformas, gan veidojot pareizas izglītības programmas.

Pēc manām domām, Latvijai vajadzētu atteikties no lauksaimniecības dotācijām un investēt lielākus resursus rūpniecībā, jo tabulā skaidri redzams, ka tieši lielāks rūpniecības īptsvars valsts ekonomikā nodrošina lielāku IKP un līdz ar to vairo iedzīvotāju labklājību. Tieši rūpniecība spēj nodrošināt kultūras, izglītības un zinātnes izaugsmi, tāpēc, ka lauksaimniecība nespēj nodarbināt lielu iedzīvotāju skaitu un pievienotā vērtība ir ļoti zema. Viennozīmīgi, Latvijas kļūda bija attīstīt lauksaimniecību, novārtā atstājot ražosānu un apstrādi.

Bezdarbs. Esmu rakstījis iepriekšējos postos par šo problēmu un tabula parāda, cik pie mums Latvijā ir dramatiska situāciju pēc Eirostat datiem. Nevienā citā valstī no tabulā redzmajām nav tik liels bezdarbs un pat Bulgārijā, kas skaitās mazāk attīstīta nekā Latvija, ar bezdarbu ir labāka situācija.

Ņemot vērā tirdzniecības bilanci, kļūst skaidrs, kāds faktors ietekmē Čehijas izaugsmi un attīstību. Austrumeiropa pēc Varšavas līguma pastāvēšanas beigām, kļūva Rietumeiropas un Ķīnas noietu tirgus, bet mūsu pašu agrāk attīstītā rūpniecība tika slēgta ciet. Kamēr šī bilance būs ar mīnuss zīmi, tikmēr nekad nebūsim labklājīga zeme, jo izvests no valsts tiek lielāks aktīvu apjoms nekā ievests iekšā.

Ļoti liels pluss, ka mūsu izdevumi militārajā jomā ir tikai 1.1% no IKP un nav mērāms divciparu skaitļos. Ņemot vērā mūsu mierīgo reģionu, jācer, ka šis faktors agri vai vēlu atnesīs attīstību Latvijai, jo miers baro , bet karš tikai un vienīgi posta miera laikā izveidoto un uzcelto.

Ceru, ka bija interesanta informācija un katrs priekš sevis ieguva vielu pārdomām, jo tieši domājot mēs izveidojam pasaules modeli, kas vēlāk ietekmē mūsu lēmumu pieņemšanu un jo vairāk lēmumi balstīsies uz patiesiem datiem un to lielāku apjomu, jo kvalitatīvāks būs lēmums.

Mūsu būtība

Mēs visi meklējam sevi un sevī to, ko esam slēpuši, mēģinājuši izņīdēt, bet beigās atskārstam, ka viss, ko slēpjam un nīdējam, patiesībā ir mūsu būtība.

Atbildība pret sevi

Nolēmu apskatīt dažus jautājumums, kas rosinaja pārdomas brīvā laikā. Ar ko atšķiras veiksmīgs cilvēks no neveiksmīga cilvēka un vai mēs atbildam sev par neveiksmēm?

Veiksmīgs cilvēks, pēc manām domām, ir tāds cilvēks, kuram izdodas realizēt iepriekš izvirzītos mērķūs, pie tam, kvalitatīvi izpildot katru uzdevumu mērķā sasniegšanai. Iepriekšminētais nozīmē, ka cilvēks vai nu ar dabas dotu talantu, vai ar lielu uzcītību un atdevi, ir spējis izanailizēt un paredzēt riskus un kļūdas, kādas jāņem vērā, lai efektīvi sasniegtu mērķi. Lai būtu tieši par tādu cilvēku, kuram veicas jeb viņš māk paveikt to ko ir iecerējis, jābūt atbildīgam tieši pret sevi. Mums nav jāatbild vecāku, draugu, dzīvesbiedru, valsts vai kā cita priekšā. Mums jābūt atbildīgiem vienīgi pret sevi un visas kļūdas un neveksmes jāadresē sev, tāpēc ka esam brīvi, patstāvīgi cilvēki un mums ir pilnīga rīcības un domas brīvība. Uzskatu, ka nav jāņem vērā citu cilvēku vērtējums par tavu rīcību, bet obligāti nepieciešams stingri analizēt, balstoties uz citu cilvēku teikto, kāpēc konkrēta darbība vai rīcība nenodrošināja izvirzītā mērķa sasniegšanu. Pēc manām domām šāda pieeja ir visu panākumu atslēga.