Latvijas parāds Ukrainai

Sabiedrībā bieži var dzirdēt izteicienus, ka mēs ļoti daudz maksājam par Ukrainu inflācijas un lielo rēķinu izskatā. Diemžēl ne visi cilvēki saprot, ka patiesībā mēs maksājam ļoti mazu cenu un esam Ukrainai parādā daudz vairāk un šaubos, ka jebkad varēsim atmaksāt viņiem par upuriem un zaudējumiem, ko viņi cieš, lai mēs dzīvotu pārticīgi un komfortabli. Šoreiz īsumā par to, ka Latvija ir parādā Ukrainai.

Gadu atpakaļ Krievija sāka aktīvu karadarbību pret Ukrainu, tādējādi atjaunojot uzbrukumu, kas tika sākts 2014. gadā. Mērķis bija ļoti vienkāršs, okupēt Ukrainu un pēc tam to pievienot Krievijai. Tas nesanāca. Pagājušā gada laikā Ukrainai izdevās atgūt 20% savas teritorijas un šogad plāns ir atgūt vēl vairāk. Latvija sniedza lielu atbalstu šai valstij gan piegādājot ieročus, gan humāno palīdzību. Tāpat liels skaits iedzīvotāju ziedoja Ukrainai naudu un citas vērtīgas lietas.

Tomēr, daudziem ir neizpratne, kāpēc mums ir jāmaksā augstas degvielas un apkures cenas, kā arī kopējā inflācija nežēlīgi apēd ne tikai regulāros ienākumus, bet arī iekrājumus. Taču šeit svarīgi apzināties, ka tā tik un tā ir ļoti maza cena salīdzinājumā ar to, ja Ukraina nepretotos un Krievijai izdotos to ātri iekarot.

Jautājums, kāpēc? Atbilde ir acīmredzama, pēc Ukrainas sekotu Moldāva, par ko Krievijas medijos samērā atklāti runāja gadu atpakaļ un arī pašlaik tādas domas tur pavīd. Tāpat runa bija un pašlaik ir par Baltijas valstīm. Visdrīzāk Igaunija un Latvija tiktu okupēta tuvāko gadu laikā. Pie tam pēc ātras uzvaras NATO valstīm sāktos panika un visi noticētu, ka Krievijas armija tiešām ir otrā pasaules armija un pretoties tai ir bezcerīgi. Līdzīgas noskaņas bija pēc Krimas, kad Krievija pēc būtības tika cauri sveikā un saņēma mazu sankciju apmēru, kas vairāk bija vērstas uz pašu Krimu nevis Krievijas ekonomiku kopumā.

Kas notiktu okupācijas gadījumā? To mēs ļoti labi redzam no vēstures, kas risinājās pagājušā gadsimta vidū. Krievija ievestu savu karaspēku. Pirms tam turīgākā iedzīvotāju daļa aizbrauktu uz Rietumeiropu, savukārt trūcīgākie un neizglītotākie paliktu šeit. Tad Krievija izvērstu plašas represijas, daļu, kuri būtu pret režīmu, nogalinātu, sievietes masveidā izvarotu un bērnus daudziem atņemtu un aizsūtītu uz Krievijā esošajām ģimenēm. Šķiet neticami, bet tieši to Krievija pašlaik dara Ukrainas okupētajās teritorijās, pie tam par lielāko daļu no noziegumiem mēs vēl nezinām un tie tiks atklāti tikai pēc teritoriju atbrīvošanas.

Tagad vēlreiz jautājums, vai tiešām, ņemot vērā sekas, mēs maksājam daudz par karu Ukrainā? Noteikti, ka nemaksājam, jo augstas cenas mēs pārdzīvosim un varēsim turpināt būvēt savu valsti kā nu mākam, toties brīvi un dzīvi. Līdz ar to vienmēr, ja nākas diskutēt ar kādu par Ukrainas atbalstu, atgādiniet viņiem par alternatīvu, kas varētu iestāties, ja Ukraina padotos.

Ko palasīt?

Bieži sanāk sarunāties ar cilvēkiem un diskutēt par kādām tēmām, kas ir ļoti komplicētas un sarežģītas, apskatot vairākus aspektus un skatoties no vairākiem rakursiem. Reizēm sanāk vilties saruna biedrā, kad saproti viņa zināšanu līmeni un izpratni par pasaulē notiekošo. Zināšanu ir maz un izpratne ir vāja. Ko darīt, lai tā nenotiktu un jūsu rīcībā būtu pietiekami daudz patiesu faktu un jūs labi orientētos dažādās tēmās? Atbilde vienkārša, lasiet kvalitatīvu materiālu, izmantojot drošus avotus un veiciet analīzi paši.

Sākšu ar atkāpi. Mēs dzīvojam pasaulē, kas ir racionāla un loģiska, savukārt mūsu smadzenes to uztver tieši pretēji. Lai izdzīvotu, nav nepieciešams augsts intelekts, ko pierāda fakts, ka lielākā daļa dzīvības formu uz zemes ir bez jebkāda intelekta, piemēram, baktērijas. Intelekts spēj padarīt dzīvi komfortablāku vai tieši pretēji neciešamu. Tāpēc daudzi cilvēki dzīvo vadoties uz instinktiem, uz ko fokusējās reklāmas devēji, politiķi un jebkurš cilvēks, lai manipulētu ar citiem, tajā skaitā jūs. Ieraudzīt pasauli tādu, kāda tā patiesībā ir, izlaužoties cauri emociju un fantāziju sietam ir grūti un daudzi to nekad arī neizdara. Viens no svarīgākajiem elementiem ir patērēt informāciju no avotiem, kuri stāsta par realitāti vai vismaz rada iemeslu par to domāt.

Personīgi es sen esmu atteicies no daiļliteratūras, jo tā ir tukša un bezjēdzīga. Izlasot tiesas spriedumus, tur ir daudz lielākas drāmas, emocijas un traģēdijas, pie tam balstītas uz reāliem notikumiem ar risinājumiem. Tāpēc viens no informācijas avotiem, ko es pats patērēju ir tiesas spriedumi. Ja vēlaties tos palasīt, tad manas.tiesas.lv pie anonimizētiem spriedumiem atradīsiet jūru ar materiāliem (saite: https://manas.tiesas.lv/eTiesasMvc/nolemumi). Ja šķiet, ka Latvijas tiesas spriedumi ir par garlaicīgi, var palasīt Anglijas tiesas spriedumus, tie ir citādāki, ar labāku aprakstu par noziedznieku un upuru emocionālo pasauli un motīviem (saite:https://caselaw.nationalarchives.gov.uk/). Ja nu kādam ir daudz laika un velme iedziļināties cilvēku un valstu dzīvē, var palasīt Eiropas Cilvēktiesību Tiesas spriedumus, tie ir gari, labi strukturēti un parāda valstu institūciju neefektivitāti un pārkāpumus (saite: https://www.echr.coe.int/Pages/home.aspx?p=caselaw/HUDOC&c=). Visneinteresantākie spriedumi, bet patiesībā ļoti svarīgi ir Eiropas Savienības Tiesas spriedumi, bet tos es neiesaku lasīt cilvēkiem bez juridiskas izglītības, jo neko no tiem nesapratīsiet, tie ir pārāk tehniski (saite: https://curia.europa.eu/juris/recherche.jsf?language=en).

Skaidra lieta, ka ar spriedumu lasīšanu varētu būt pagrūta un tos var lasīt brīvos vakaros, bet ikdienā mēs tomēr pievēršamies ziņu portāliem un informācijai, kas rakstīta vieglākā valodā. Šeit svarīgi ir izvairīties no propagandas, kas tieši iedarbojas uz cilvēka instinktiem un kuras mērķis ir padarīt cilvēku par dzīvnieku. Ja informācija rada emocijas, tā ir propaganda, ja pārdomas, tas ir vērtīgs avots. Manā ieskatā uzticami mediji ir tie, kuriem ir stingra redakcionāla politika, kur žurnalistiem pirms publicēšanas ir jāpierāda savi avoti redaktoram un fakti tiek cītīgi pārbaudīti, vai arī publikācijām ir zinātniska raksta elementi ar atsaucēm uz avotiem. Manā ieskatā samērā kvalitatīva informācija ir Politico gan ASV (saite: https://www.politico.com/) gan Eiropas izdevumam (saite: https://www.politico.eu/). Tāpat spēcīgs portāls ir Deutsche Welle, kur ir pieejams materiāls par Eiropas lietām un starptautiskajiem notikumiem (saite: https://www.dw.com/en/top-stories/s-9097). Mēs bieži aizmirstam, ka mums patālāks kaimiņš ir Polija, bet man patīk palasīt par tur notiekošām lietām Eiropas kontekstā un šeit labs portāls ir Polijas radio mājas lapa, kur ir daudz ziņu angļu valodā un arī poļu valodā, ja zināt šo valodu (saite: https://www.polskieradio.pl/395). Tāpat noteikti ir vērts ielūkoties CNN starptautisko ziņu sadaļā, kur ir ļoti spēcīga komanda un kur tiek publicētas labas izmeklēšanas par dažādām svarīgām tēmām (saite: https://edition.cnn.com/). Vēl labi raksti ir atrodami portālā Meduza, kas ir Latvijā bāzēts medijs (saite: https://meduza.io/) un par Ukrainu labs portāls ir Liga.net (saite: https://www.liga.net/ua).

Kā redzams no iepriekšējās rindkopas, tur netika minēti Latvijas mediji, jo ar šo jautājumi ir sarežģīti. Delfi un Tvnet ir maksas mediji, pie tam, manā ieskatā saturs ir stipri par dārgu, ņemot vērā tā kvalitāti, ja Delfi vismaz reizēm cenšas, tad Tvnet bieži nodarbojas ar informācijas kompilēšanu un tulkošanu no angļu vai krievu valodā esošajiem rakstiem. Tāpēc ļoti labi informācijas avoti ir valdības ministriju mājas lapas, tur bieži tiek publicēta vērtīga informācija, it sevišķi Finanšu ministrijas mājas lapā (saite: https://www.fm.gov.lv/lv). Tāpat ziņas par faktiem var iegūt no LSM, kas ir valstij piederošs portāls (saite: https://www.lsm.lv/). Noderīga informācija ir pieejama portālā Dienas Bizness (saite: https://www.db.lv/), bet šeit jābūt uzmanīgiem, jo viedokļi ir ļoti dažādi un reizēm to mērķis ir lobijs, nevis informācijas sniegšana, tomēr kopumā pasmelties vērtīgu informāciju šajā portālā var. Vēl laba valstij piederoša vietne ir Latvijas Vēstneša portāls (saite: https://lvportals.lv/), kur tiek sniegta vērtīga informācija par dažādiem sabiedrībai svarīgiem tematiem kopumā un likumiem atsevišķi.

Kaut arī iepriekšminētie informācijas avoti ir gana plaši un spētu paņemt veselu dienu, lai iepazītos ar tajos rakstīto, tomēr ir daudz interesantākas vietnes, kur var iegūt ļoti vērtīgu un bieži aizraujošu informāciju. Tās ir izmeklēšanas žurnalistiskas mājas lapas, kur tiek līdz sīkumiem pētīts kāds jautājums, bieži saistīts ar korupciju vai citiem noziegumiem. Saksim ar Latvijā mītošu Insider krievu vai angļu valodā (saite: https://theins.ru/). Tur ir ļoti spēcīga komanda ar augstiem žurnalistikas stadartiem. Pārsvarā raksti par Krieviju un Ukrainu, bet ņemot vērā ģeogrāfiju, skar tiešā mērā arī Latviju. Vēl ar izmeklēšanu nodarbojas Latvijā pazīstama žurnālistu grupa Bellingcat (saite: https://www.bellingcat.com/), kas veic izmeklēšanu ar nestandarta metodēm, par ko varat lasīt viņu rakstos. Daudz interesantu rakstu gan krievu, gan angļu valodā. Vēl ar informācijas apkopošanu un izpēti nodarbojas Dossier (saite: https://dossier.center/), kur apkopota specifiska, bet interesanta informācija. No starptautisko žurnalistu izmeklētāju portāliem noteikti ir vērts ieskatīties Organized crime and corruption reporting project jeb OCCRP (saite: https://www.occrp.org/en/), tur arī par Latviju var atrast noderīgus materiālus. Vēl viena vietne, kas fokusējās uz starptautiskās noziedzības izmeklēšanu ir International Consortium of Investigative Journalists jeb ICIJ (saite: https://www.icij.org/), kur ir aprakstītas daudzas noziedzīgas un koruptīvas shēmas.

Kā redzams no minētā saraksta, tad šeit ir ietveri tikai uzticami un ar labu reputāciju esoši portāli un citi avoti. Protams, ka absolūtas patiesības nav un arī šeit publicēto informāciju jāuztver ar kritisku domāšanu un pēc nepieciešamības pašiem pārbaudot informāciju, ja tā jums ir svarīga. Atsevišķā rakstā norādīšu zinātnisko literatūru, jo tā ir pavisam cita kategorija. Tādējādi, ja esat izdomājis atteikties no grāmatām un palasīt par reālo pasauli, šeit varēs atrast daudz lasāmvielas. Tāpat šie avoti ļauj izvairīties no propagandas un palikt reālitātē, nevis neatgriezeniski aizceļot uz emociju pasauli.

Par krieviem Latvijā

2022. gada 24. februārī Krievija uzbruka Ukrainai, tādējādi turpinot ilgstošo karu, kas tika sākts 2014. gadā un pašlaik norisinās aktīvā kara fāze. Tā rezultātā aktualizējās jautājums ne tikai par Krieviju kā valsti, bet arī par tās pilsoņiem. Samērā plašas diskusijas bija par to, vai ļaut Krievijas pilsoņiem pamest Krievijas valsti, laižot tos Eiropas Savienības valstīs, pēc tam, kad sākās piespiedu mobilizācija, vai vispār ļaut bēgošiem no tās cilvēkiem patvērties. Latvijā šis jautājums vienmēr bija īpaši smags, jo pēc Padomju Savienības sabrukuma, Latvijas teritorijā palika daudz cilvēku, kuri šeit bija iebraukuši okupācijas laikā un dzīvoja Latvijā pirmajā vai otrajā paaudzē un turpina dzīvot. Līdz ar to šeit aprakstīšu savas domas par vēstures nezināšanu, nepamatotu vispārināšanu un loģikas kļūdām, lai demostrētu, ka katrs cilvēks ir indivīds un katram ir jāatbild tikai un vienīgi par saviem nodarījumiem.

Sāksim ar to, ka Latvija kā valsts radās samērā sarežģītā un ļoti pretrunīgā laikā. Bija daudz faktoru, kas varēja vēsturi novirzīt pavisam citā gultnē. 20. gadsimta pirmā puse Latvijai bija ekstencionāls periods, kad tika noteikta valsts attīstības virzība uz gadu simtiem. Tāpat notika daudzas epizodes vēsturē, ko liela daļa ir pabīdījusi malā vai arī nevēlas par to zināt. Pirms mest akmeni citiem, apvainojot tos, ka viņi atbalsta pašreizējo Krievijas režīmu un tāpēc visus krievus vajag diskriminēt un pret tiem nav jāizturas humāni, jāatceras, kā vispār radās tāds režīms Krievijā, kuru vada lielākoties bijušie Valsts drošības komitejas pārstāvji. Putina režīms ir Padomju Savienības atjaunošanas mēģinājums, pie tam pati Padomju Savienība lielā mērā ir tāda pateicoties tajā skaitā latviešiem. Citāts no grāmatas par latviešu sarkanajiem strelniekiem.

“Lielinieku triumfā noteicošais bija latviešu strēlnieki, un nemaz nav nejaušība, ka (Jukums) Vācietis tika iesaukts augstajā Sarkanās armijas virspavēlnieka amatā”. (N. A. Nefjodovs, Latviešu sarkanie strelnieki, Žurnāls “Вече” 1982.) [1]

Pie tam latviešu sarkanie strelnieki bija sarkanās armijas sastāvā un pakļāvās tieši bruņoto spēku virspavēlniekam, kurš tolaik bija Vladimirs Ļeņins (Uļjanovs). [2] Ja palasa literāros darbus vai zinātnisko literatūru, tad sarkanās armijas noziegumi bija neaprakstāmi nežēlīgi un tagadējais karš Ukrainā salīdzinājumā ir “viegla pastaiga”, kas nebūt nemazina Krievijas armijas kara noziegumu smagumu. Paskatāmies tālāk, kas notika, piemēram, 1919. gadā, kad 5. atsevišķo latviešu strēlnieku pulku nosūtīja no Serpuhovas uz Tulu Dienvidu frontes rīcībā cīņai pret ģenerāļa Konstantīna Mamontova vadīto Donas kazaku armiju. Pēc būtības latviešu sarakanie strelnieki cīnījās pret Ukrainas kazakiem un iedzīvotājiem. Vēlāk latviešu sarkanie strēlnieki piedalījās cīņā pret Nestora Mahno partizānu armiju Ukrainā. Pēc šis epizodes, latviešu sarkanie strelnieki piedalījās Krimas ieņemšanā 1920. gadā faktiski cīnoties, tajā skaitā pret ukraiņiem, kuri karoja pretējā pusē un kuri neatbalstīja komunistus. Vairums strēlnieku, kuri 1921. gadā atgriezās no Padomju Krievijas, sekmīgi iekļāvās miera laika dzīvē, ieņemot arī amatus Latvijas civilajās un militārajās struktūrās. Daļa Padomju Savienībā palikušo latviešu sarkano strēlnieku komandieru veidoja veiksmīgas militārās karjeras, tajā skaitā organizācijas priekštečos, no kuras nāk Putins. [3] Rezultātā tagadējā Latvijas valsts, kura tika dibināta 1918. gadā un bija tiesiska, demokrātiska valsts, nevis tiesāja par noziegumiem latviešu sarkanos strelniekus, bet integrāja tos armijā un valsts pārvaldē, tādējādi pasakot, ka visi noziegumi, tajā skaitā Ukrainas teritorijā, kuri tika veikti no viņu puses bija pareizi. Tādējādi redzam, ka latviešiem, tas ir mums, īsti mest pirmajiem akmeni kādam citas valsts pilsonim par to, ka viņa valsts veic karu, nebūtu īsti pareiz, kaut vai no morāles viedokļa. Pie tam, palasot par tā laika notikumiem, arī brīvības cīnītāji no Latvijas valsts puses nebija bez grēka, bet tas jau ir cits stāsts. Tāpēc vienmēr jābūt principam, ka katrs cilvēks ir vainīgs tikai un vienīgi par noziegumiem, kurus tas veic, bet tas nav vainīgs par savu rasi, tautību, pilsonisko vai reliģisko piederību utt.

Tādējādi moralizēt par to, ka kāds Krievijas pilsonis ir atbildīgs par to, ka Krievija Putina režīma izskatā uzbrūk Ukrainai, tikai uz tā pamata, ka viņš ir Krievijas pilsonis, ir nepareizi ne tikai no tiesiskā viedokļa, bet arī no morāles viedokļa. Papildus tam, jāatceras, ka Krievijā pašreizējais režīms ir radies ne bez latviešu palīdzības 20. gadsimta pirmajā pusē un Latvijai vajadzētu darīt visu iespējamo, lai šis režīms pēc iespējas ātrāk beigtos un Krievija kļūtu par demokrātisku valsti.

Iepriekš aprakstītais bija ar mērķi parādīt cik neviennozīmīga ir vēsture, kad to sāc pētīt un ka tur nav meklējama taisnība vai tiesību vai rīcības motivācijas avots. Tieši otrādi, vēsture ir zinātne un pret to jāattiecas tieši tādā viedā. Vēl jo vairāk, nav pareizi, kad vēsturi sāk ekstrapolēt uz tagad dzīvojošiem cilvēkiem, kaut arī viņi paši nav vainīgi par to, ko ir darījuši viņu vai citu cilvēku senči.

Kas Latvijā notiek pašreiz? Mums ir daļa iebraukušu Krievijas iedzīvotāju, kuri dzīvo Latvijā, slēpjoties no mobilizācijas un kara. Lielākā daļa pie mums ir Krievijas pilsoņu, kuri faktiski ir Latvijas iedzīvotāji, bet kuriem automātiski nepiešķīra 1992. gadā pilsonību un kurus mākslīgi padarīja par politiski neaktīviem cilvēkiem, nepielaižot tos pat pie pašvaldību vēlēšanām. Politiķu retorika nebija vērsta uz situācijas atrisināšanu. Tieši otrādi, notika loģikās kļūdas izmantošana cīņa par varu. Vienkāršojot, kas notika 90os gados. Starp latviešiem bija velme revanšēties par okupāciju un masveida represījām. Tā vietā, lai vainotu Padomju Savienību, tās vadību un latviešu sarkanos strelniekus, kuri cīnījas Padomju varas pusē, sāka atspēlēties un revanšēties uz parastiem iedzīvotājiem, krieviem, kuriem nekāda sakara par Padomju Savienības varu nebija, savukārt bijušie Komunistiskās partijas biedri turpināja sēdēt Latvijas Augstākajā Padomē un pēc tam Saeimā un daži joprojām tur vēl sēž. Shēma tika izspēlēta elementāra – latvieši savējie, krievi svešie, balsojiet par konkrēto politiķi latvieti, kurš bļauj skaļāk un kurš pēc tam nokļuva pie varas. Savukārt, lai nebūtu politiskās konkurences, tad krieviem pilsonību nepiešķīra, tas bija politisks lēmums. Vēlāk radās situācijas, kad Latvijā vairāki simti tūkstoši cilvēki bija nepilsoņi un kurus vienkārši izslēdza no sabiedriskās dzīves. Mākslīgi tika radītas divas paralēlas sabiedrības, pie tam krievu daļu paņēma savā paspārnē Krievijas mediji un sāka ar propagandu skalot smadzenes. Savukārt Latvijas valsts vara neko ar to nedarīja, bet tikai padarīja stingrāku regulējumu saistībā ar latviešu valodas lietošanu medijos, bet neveidoja adekvātu alternatīvu Krievijas medijiem. Nākamais solis no Krievijas puses bija vēl interesantāks, tā sāka atvieglotā režīmā piedāvāt paņemt Krievijas pilsonību Latvijas iedzīvotājiem ar nepilsoņa statusu un liela daļa to cilvēku arī izmantoja šo iespēju, jo vēlējās būt politiski piederīgiem Krievijai, kaut arī paralēli vēlējās turpināt dzīvot Latvijā. Latvijas atkal neko nedarīja. Tāds bija Latvijas valsts sistemātiskas politikas rezultāts, sākumā neiekļaujot krievus politiskajā procesā un tos izslēdzot no sabiedriskās dzīves un informatīvās telpas, pēc tam ļaujot Krievijai izmantot situāciju un radīt uz tukšas vietas desmitiem tūkstošiem Krievijas pilsoņus. Labu laiku atpakaļ bija doma piešķirt nepilsoņiem tiesības vēlēt pašvaldībās, kas tika noraidīta un, kas, manā ieskatā, bija smaga kļūda, jo pretēji tam, Krievija kopā ar propagandas ietekmi piedāvāja nepilsoņiem kļūt par Krievijas pilsoņiem un balsot par Putinu un Vienoto Krieviju, tādējādi piedāvāja viltus politisko procesu un šādu piedāvājumu daudz “nopirka”, uz ko Latvija atkal nekādīgi nereaģēja.

Pašlaik notiek tas, ka sēž tie paši idioti (vismaz idejiskā līmenī) pie varas, kas sabojāja situāciju un izveidoja to tādu, kāda tā ir, un spriež, ka vajadzētu tos Krievijas pilsoņus kaut kā aizvākt projām no valsts. Kā to izdarīt? Varētu sarīkot obligātas valodas pārbaudes cilvēkiem, kuri vēlas Latvijā palikt. Labākais, ka no vienas puses mums ir uzņēmēji, kuri bļauj, ka Latvijā samazinās strādājošo un patērētāju skaits, no otras puses valsts gatava sekmēt vēl 25 tūkstošu cilvēku izbraukšanu, tādējādi samazinot budžetu, darba spēka un patēriņa tirgu, kas stimulēs arī Latvijas pilsoņu aizbraukšanu tikai pretējā no Krievijas virzienā. Pamatojums ir tāds – valsts drošība. 30 gadus šie cilvēki dzīvoja Latvijā bez valodas sertifikāta un neapdraudēja Latviju, bet te pēkšņi, ja viņi līdz 1. septembrim nezināms latviešu valodu, Latvija kā valsts beigs pastāvēt. Pie tam to aptuveni ar tādu ideju saka, tikai citiem vārdiem, Inita Ziemele, kura arī lekcijās, ērti redz vienīgi vajadzīgos vēstures notikumus.

Latvijai kā sabiedrībai beidzot ir jāsaprot, ka mēs esam neatkarīga uin patstāvīga valsts un tās vērtība ir cilvēks un cilvēka labklājība, cilvēktiesības un tiesiskums visiem Latvijā dzīvojošajiem. Tāpat ir jāsaprot, ka valsts politiku mēra gadu desmitiem garos procesos un ciklos, nevis 4 gadu vēlēšanu periodā. Tikai būvējot valsti uz tādiem principiem var uzbūvēt stabilu un veiksmīgu valsti, savukārt revanšisma un dzīvniecisko instinktu realizēšana uz kādas no cilvēku grupām vienmēr beidzās ar smagu traģēdīju, par ko vēsturē mums ir neskaitāmi, piemēri, arī attiecībā uz to valsti, par ko cīnījas latviešu sarkanie strelnieki un kura pašlaik uzbrūk Ukrainai.

[1] saite: https://rusidea.org/32004?ysclid=le00sjzwdi455989091
[2] saite: https://enciklopedija.lv/skirklis/36374-latvie%C5%A1u-sarkanie-str%C4%93lnieki
[3] saite: https://enciklopedija.lv/skirklis/36374-latvie%C5%A1u-sarkanie-str%C4%93lnieki