Neesošās valstu robežas


Jau no sen seniem laikiem teritorija uz zemes tika dalīta un pārvaldīta. Senāk to darīja ciltis, bet vēlāk zemes teritorijas pārvaldīšanu nodrošināja valstis, kas bija daudz efektīvāks militars un politisks formējums. Tomēr skatoties uz politisko karti, mēs redzam vienīgi cilvēku izdomātas un ievilkatas robežas, kas sen jau ir novecojušas un kļuvušas nevis par aizsardzības elementu, bet tieši otrādi par traucējošu faktoru, kas pazemina cilvēku attīstības iespēju. Šeit ir jāpaskaidro, ka traucējošas valsts robežas ir attīstībai un domu brīvībai, jo tās ierobežo cilvēku un preču kustību. Kā piemēru var minēt internetu. Vide, kas nav pakļauta valsts robežām, attīstās daudz straujāk, labāk organizējās un ir taisnīgāka, nekā klasiskā valsts iekārta saistībā ar kultūras un domas attīstību. Pasaule mainās un robežas kļūst aizvien mazsvarīgākas un iespējams kādreiz izzudīs vispār. Interesantas domas var izlasīt vai noklausīties, iepazīstoties ar Parag Khanna referātu, piemēram, TED talks ir atrodamas viņa 20 minūšu video, kas tika publicēts 2016. gada februārī. Tur iepriekšminētais zinātnieks vairāk apskata pasauli no interneta un elekrotīkla attīstības skatu punta, pievēršo lielāku uzmanību pilsētu attīstībai, kā patstāvīgiem ekonomiskajiem un politiskajiem subjektiem, savukārt es vēlos atzīmēt, ka arī ekonomika sen ir izjaukusi klasiskās valstu robežas. Latvijā pašlaik ir nopērkamas preces, kas ir ražotas visā pasaule, gan Ķīnā, gan Indijā, Vācijā, Polijā, Francijā, Brazīlijā, Krievijā, Turcijā utt., kas nozīmē, ka bizness sen jau ir izjaucis robežas, kas tā iesakņojās mūsu prātos no skolas laikiem. Tāda pati situācija ir pakalpojumu jomā, it sevišķi tas ir labi redzams korporatīvajā vidē. Internets ir izjaucis kultūras un brīvās domas robežas, kouras agrāk varēja uzlikt valsts, kas pēc savas būtības ir represīvs orgāns.

Kad valstu robežas pārstāj darboties un pasaule kļūst aizvien atvērtāka, tad mainās arī lietas, kas varēja pastāvēt tikai un vienīgi slēgtās sabiedrībās, ko nodrošināja valsts. Piemēram, mazas valodas sāk pamazām izmirt, kultūras atšķirības starp cilvēkiem samazinās, dažādu tautu raksturīgās iezīmes izzūd, izglītības sistēma tiek nepātraukti harmonizēta ar citāl izglītības sistēmām, tiesību sistēma arī tiek harmonizēta. Vai tas ir labi vai slikti? Uz šo jautājumu nevar atbildēt, jo tā vienkārši notiek, bet svarīgais ir saprast šos procesus un mācēt savlaicīgi tiem pielāgoties.

Advertisements

Ilūzija


cosm_01

Kādā pētījumā ir teikts, ka cilvēka uztvere, kas tiek īstenota caur redzi, sastāv no 10% redzamā un 90% mūsu iztēles, kas veidot ilūziju par mums apkārt esošo pasauli. Patiesībā neviens no mums īsti nekad nav redzējis īsto pasauli tādu kāda tā ir, bez emocionālā fona. Kāpēc tas tā notiek? To var izskaidrot ar to, ka kaut kādā evolūcijas stadijā, šāda pasaules uztvere palīdzēja cilvēkiem apvienoties vienota mērķa sasniegšanai, kas izpaudās, kā organizēšanās grupā, lai konkurētu ar citiem homīdiem par teritoriju un resursiem. Ja mēs redzētu pasauli tādu kāda tā patiesībā ir un nespētu sapņot un iztēloties mūsu nākotni, tad tāda cilvēku apvienība nebūtu ilgstoša un spējīga pastāvēt ilgstošu laiku, līdz ar to homīdu grupa, kura sastāvēja no indivīdiem, kuriem bija attīstīta iztēle, varēja darboties efektīvāk par tiem, kuriem iztēle bija zemākā attīstības stadijā vai nebija vispār. Lūk, kāpēc mēs dzīvojam ilūziju pasaulē, kuras nemaz nav. Mēs skatāmies uz lietām un redzam tās tādas, kādas tās patiesībā nav. Jautājums, kur īsti mēs dzīvojam? Reālajā pasaulē vai iztēlē, ko veido dažādas prāta ilūzijas?

Valsts neatkarība


Šodien ir oficiāli valsts svētki 4. maijs – Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas diena. Vai šajā dienā tiešām ir ko svinēt, iespējams, jā, jo PSRS politiskā iekārta un valsts aparāts tiešām bija represīvs un apspieda cilvēku brīvības, tādas kā vārda brīvība, pārvietošanās brīvība, tiesības izvēlēties nodarbošanos, tiesības uz taisnīgu tiesu. Nav šaubu, ka pēc PSRS sabrukuma, kad cilvēki kļuva no tiesību viedokļa daudz brīvāki, sabiedrība kopumā ieguva gan materiāli, gan politiski. Tomēr jautājumu ir daudz un uz viņiem nav atbildes, vai arī atbildes ir ļoti neērtas. Kaut vai balsošanas laiks, jo, piemēram, 1980. gadā taču neviens nebalsoja Augstākajā padomē par neatkarības atjaunošanu, arī 1981. un 1982. un līdz pat 1990. gadam tas netika darīts. Pirms 1990. gada, tie paši cilvēki, kas balsoja par neatkarību, baudīja visus PSRS režīma piedāvātos labumus, tādus kā dienesta dzīvokļus, vasarnīcas, iespēju pusdienot slēgtos restorānos, atpūsties slēgtās sanatorijās utt. Līdz 1990. gadam visus pie varas esošos pēc būtības apmierināja pastāvošā kārtība. Kas mainījās 1990. gadā? Atbilde ir ļoti vienkārša, PSRS centrālā vara faktiski kļuva rīcībnespējīga, sākās iekšējā varas iziršana, ekonomika bija tik ļoti novājināta, ka naudas budžetā vienkārši nebija, naftas cenas bija zem 30 dolāriem par barelu. Kad LPSR vadošā elite saprata, ka PSRS sabruks un viņu pašu labklājību var nodrošināt vienīgi izstājoties no PSRS un kad bija iegūta pārliecība, ka balsojums Augstākajā padomē nerezultēsies ar kriminālatbildības iestāšanos, tad tika veikts balsojums. Kurš bija ieguvējs no tāda balsojuma? Atbilde ļoti vienkārši, tā pati politiskā elite, kas sadalīja valstij piederošus īpašumus, atņēma simtiem tūkstošiem cilvēku viņu īpašumu veicot ļoti apšaubāmu denacionalizāciju, kas, piemēram, Lietuvā netika veikta, sākts valsts aktīvu izpārdošana un privatizācija utt. Vai no tā kaut ko ieguva vienkāršie iedzīvotāji? Jā, iespēju aizbraukt prom no valsts, iespēju censties nodarboties ar biznesu, iespēju rakstīt komentārus interneta portālos, iespēju saņemt informāciju no visas pasaules. Vai bija ekonomiskie ieguvumi? Jā, bet tikai cilvēkiem, kas bija pietuvināti valsts varai vai kuriem vienkārši paveicās, bet kopumā kā cilvēkiem PSRS laikā nekas nepiederēja, tā arī nekas nemainījās pēc 1990. gada 4. maija balsojuma.

Apkopojot augstāk minēto, var izdarīt secinājumu, ka izstāšanās no PSRS bija loģiska un pamatota, savukārt ieguvēji no tā bija tā pati LPSR politiskā elite, kas atradās pie varas. Līdz ar to no vidusmēra iedzīvotāja skatu punkta, nav lielas jēgas atzīmēs notikumu, kas viņiem nenesa gaidīto, par ko cilvēki stāvēja un kam patiesi ticēja barikāžu laikā, jo pēc 1990. gada 4. maija balsojuma, lielākā cilvēku daļa, ar nelieliem izņēmumiem, tika vienkārši apmānīta un apzagta.