Jautājumi par pandēmijas ierobežojumiem

Viena no svarīgākajām saprātīga cilvēka pazīmēm ir spēja kritiski domāt un apšaubīt esošo dzīves kārtību. Apskatoties apkārt, redzam, ka dēļ Covid19 pandēmijas pie mums ir ieviesti neskaitāmi ierobežojumi, kas skar gan pārvietošanos, iepirkšanos, sociālo komunikāciju, darbu, mācību procesu un visas pārējās dzīves jomas. Neviens no lēmuma pieņēmējiem, vismaz publiski, nav apskatījies uz esošo situāciju kritiski, tāpēc šajā rakstā uzdošu jautājumus, uz kuriem netiks sniegtas atbildes, bet paši jautājumi būs atbildes uz dažādiem ierobežojumiem.

Mana pieredze

Personīgi neesmu pārslimojis ar Covid19, tomēr daudziem pazīstamiem cilvēkiem nācās iziet cauri šim pārbaudījumam, un liels prieks par to, ka bez būtiskām sekām. Kādu laiku atpakaļ man bija gadījies nostāvēt pusotra metra attālumā no cilvēka, kuram bija simptomi un kuram nākamajā dienā atklāja Covid19. Laika ziņā kontakts ilga aptuveni pusstundu. Atbilstoši noteikumiem devos pašizolācijā un veicu testu, rezultāts bija negatīvs. Mans secinājums vienkāršs, ir apstākļi un faktori, kas rada vīrusa pārnešanu no viena organisma uz otru un ir apstākļi, kas tieši otrādi to kavē vai padara par neiespējamu. Šāds secinājums ir tieši saistīts ar pieņemto ierobežojošo mēru izvērtēšanu.

Super spreader jeb super izplatītājs

Lasot par vīrusiem, tajā skaitā par Covid19, var viegli atrast informāciju par to, kā patiesībā vīruss izplatās. Parasts cilvēks vīrusu izplata vidēji no 0 līdz 6 cilvēkiem. Tas izskaidro, kāpēc daudziem lasītājiem, līdzīgi, kā manā gadījumā ir bijuši kontakti ar inficētiem cilvēkiem, bet inficēšanās nav notikusi. Savukārt ir cilvēki, kuri ir super izplatītāji, kuri inficē no 6 un vairāk cilvēkiem. Var atrast informāciju, ka viens indivīds ir inficējis ap tūkstotis citu cilvēku ierodoties kāzu svinībās. Super izplatītājus var raksturot kā cilvēkus, kuriem ģenētiskas un fizioloģiskās īpatnības dēļ ir spēja nodot vīrusu citiem cilvēkiem daudz efektīvāk un lielam cilvēku skaitam. Loģisks ir secinājums, ka ir cilvēki, kuri paši slimo, bet vīrusu nodot nevar vai neslimo vispār, jo vīruss nevar pielāgoties noteiktai videi organismā. Tieši tāpēc viens no efektīvākajiem ierobežojumiem pret Covid19 ir tieši pulcēšanās aizliegumi, lai izslēgtu iespēju, kad super inficētāji saskaras ar lielu cilvēku daudzumu, tos inficējot. Un šeit rodas pirmais jautājums, vai visi pandēmijas ierobežojumi ir vērsti uz cilvēku pulcēšanās ierobežošanu? Vai veikalu slēgšana vai darba laika ierobežošana, vai komandant stundas ieviešana, kuru pagaidām ir atcēluši, kaut kā sekmēja cilvēka pulcēšanās ierobežošanu?

Pētījumu trūkums

Mums valstī ir daudz labas mācību iestādes, tomēr mums ir problēma ar pētniecisko daļu, jo augstskolas un universitātes ir vērstas uz naudas pelnīšanu, nevis zinātnisko darbu, kas ļoti dārgi izmaksā mums visiem. Manā ieskatā, darba grupai cīņā ar pandēmiju jāsastāv ne tikai no politiķiem, epidemiologiem un mediķiem, bet arī no zinātniekiem. Skaidrs, ka Covid19 ir zināms tikai pusotru gadu un ir ļoti maz fundamentālu pētījumu par to, kā patiesībā vīruss izplatās, pretējā gadījumā mēs sen ar to tiktu galā, vienkārši efektīvi norobežojot izplatīšanās ķēdes. Diemžēl, ierobežojumi tiek uzlikti pietiekami plaši, bet tie netiek analizēti no efektivitātes skata punkta. Šeit rodas vairāki jautājumi, uz kuriem atbildes nav, bet tās varētu atrast zinātniskās pētniecības rezultātā. Kādi apstākļi, gaisa mitrums, temperatūra, apgaismojums, platība un citi parametri, sekmē un kādi ierobežo vīrusa izplatību? Vai ultravioletās gaismas vai citu gaisa dezinficējošu sistēmu ieviešana mazina vai pilnībā izslēdz inficēšanās iespēju? Šādi dati sniegtu atbildi uz to, vai vispār ir vērts ierobežot tirdzniecību, vai arī kādus apstākļus jāievieš, lai atrašanās telpā būtu droša. Pašlaik valsts sāpošu pirkstu ārstē ar rokas amputāciju, bet detalizētāka informācija ļautu ārstēt pašu pirkstu un saglābt to, ja pirksts simbolizē ekonomiku. Varbūt slimība neizplatās lauka āra gaisā un visu tirdzniecību vajadzētu pārnest uz āru, tāda pētījuma nav?

Masku efektivitāte

Biju rakstījis, ka maskas ir efektīvas tikai gadījumā, ja tās tiek pareizi lietotas. Vienreizēja maska vienu reizi, daudzas reizes lietojamā maska vienu reizi līdz mazgāšanai. Pie tam maskām vēlams būt medicīniskām un tās ir jāliek speciāli paredzētā maisā pēc lietošanas. Veikalos, sabiedriskajā transportā un darbā, cilvēki parasti maskas velk formālu iemeslu dēļ, nevis ar mērķi ierobežot pandēmiju. Reizēm cilvēki vispār maskas nevelk, vai velk tās nepareizi. Secinājums ir viens, masku efektivitāte ir zema vai tās nav vispār, jo valkājot maskas, saslimstība turpina pieaugt. Šeit atkal ir uzdodams jautājums, vai Latvijā kāds ir pētījis masku nēsāšanas reālo efektivitāti? Vai ir iespējams uzlabot masku lietošanas kultūru? Vai atsakoties no maskām, būtu kādas izmaiņas saslimstības jomā? Cik bieži un cik daudz cilvēku saslimst vietās, kur tiek valkātas maskas un cik daudz saslimst vietās, kur maskas nav nepieciešamas, piemēram, mājās? Atbildes uz šiem jautājumiem ļautu izvērtēt vai vispār ir nepieciešams apgrūtināt sabiedrība ar maskām, jo tā arī ir izdevumu pozīcija, kur līdzekļus varētu novirzīt uz citām vietām, kur vīrusa ierobežošana būtu efektīvāka.

Inficēšanās ceļi

Kā jau rakstīju par savu gadījumu, tad pusstunda ļoti cieša konta ar Covid19 inficēto cilvēku nebija pietiekami, lai es saslimtu. Šeit jāatzīmē, ka es nesarokojos un arī neskāros tām vietām, kur skārās inficētā persona. Joprojām nav pētījumi, kā realitātē cilvēki inficējas, vai caur ūdens pilieniem, ko cilvēks izdala elpojot caur dvašu, vai pieskaroties kādai virsmai, uz kuras ir vīruss. Iespējams, caur elpošanu saslims mazāk nekā caur virsmām vai arī otrādi, bet mums šādas informācijas nav. Inficēšanas ceļa noteikšana palīdzētu fundamentāli izvērtēt valstī ieviesto ierobežojumu jēgu un efektivitāti, jo vienā gadījumā ir vairāk jāpievērš uzmanība maksu pareizajai lietošanai, otrā gadījumā virsmu dezinficēšanai.

Nobeigumā jāatzīst, ka mums trūkst informācijas par vīrusu un Latvijā netiek pietiekošā apmērā izmantoti zinātnieki lēmuma pieņemšanas procesā saistībā ar epidemioloģisku ierobežojumu ieviešanu un to efektivitātes izvērtēšanā. Līdzīgi kā karā, kad pat ar milzīgu pārsvaru esošā armija bez militārās izlūkošanas zaudēs potenciāli vājākam pretiniekam, kuram ir labi attīstīta militārā izlūkošana, tāpat arī mēs pagaidām būtiski zaudējam Covid19 vīrusam, jo mums vienkārši par to ir pārāk maz operatīvas informācijas. Šajā gadījumā mēs turpināsim ciest zaudējumu pēc zaudējuma, kamēr būtiski nemainīsim pieeju un neiesaistīsim zinātni lēmuma pieņemšanas procesā.

Manipulācijas paņēmiens – tēla dekonstrukcija

Pagājušais raksts par manipulācijas paņēmienu – fokusa novirzīšana bija pozitīvi uztverts no lasītāju puses, tāpēc vēlos paturpināt tēmu ar daudzas reizes sarežģītāku manipulācijas paņēmienu, ko ļoti grūti izpildīt vienā piegājiena vai izmantojot vienu informācijas kanālu. Šoreiz par tēla dekonstrukciju.

Sākumā nepieciešams saprast, ka aptuveni 95% mūsu pasaules uztveres ir iztēle. Ar halucinācijai līdzīgu mehānismu smadzenes mums rada vienotu pasaules uztveri, kaut arī visas cilvēka maņas uztver notiekošo tikai epizodiski, bet iztēle šīs epizodes savieno kopīgā telpā. Tāpat ir ar cilvēka uztveri. Mēs nekad neredzam cilvēku, bet tikai tā tēlu, kas tiek izveidots smadzenēs. Piemēram, jūs satiekat nepazīstamu cilvēku, kurš jums pasaka, ka ir gleznotājs, piedalās labdarības organizācijā, viņam ļoti patīk suņi un viņš ir lielisks ģimenes cilvēks un labs draugs. Uzreiz veidojas cilvēka tēls, kas ir ļoti pozitīvs un sabiedrībā pieņemams. Tas pats cilvēks varētu pateikt jums, ka viņš ir bezdarbnieks, ienīst labdarību, ir noslīcinājis pāris kucēnus, pametis savu ģimeni bez iztikas un viņam nav neviena drauga. Veidojas negatīvs un sabiedrībā nepieņemams cilvēka tēls. Nav svarīgi, kāds patiesībā ir cilvēks, jo to nevar uzzināt bez ilgstošas cilvēka novērošanas un psiholoģiskas analizēs, svarīgi ir tikai tas, kādu informāciju mēs par to cilvēku saņemam un kādu tēlu veido mūsu smadzenes. Pati par sevi tēla veidošana un informācijas sniegšana otram cilvēkam ir manipulācija.

Ja ir tēls, tad loģiski, ka ir metodes, kā tiek veikta šī tēla dekonstrukcija. Sāksim ar vienkāršāko – vecākiem. Vispār kopumā, jo ātrāk cilvēks sāk dzīvot patstāvīgi un samazina kontaktus ar vecākiem, jo ātrāk viņš kļūst brīvs un var sākt pieņemt pastāvīgus lēmumus. Apskatām klasisku piemēru, kā vecāki ietekmē bērnu. Pieaugusi meitene sāk satikties ar puisi, kura tēls sabiedrībā netiek uztverts kā pilnīgi pozitīvs un akceptējams. Piemēram, ļoti labs tēls ir ārstiem, bet samērā neviennozīmīgs mūziķiem. Meitene pastāsta par savu puisi, ka viņš viņai ļoti patīk, un iepazīstina ar vecākiem. Mātei un tēvam viņš neraisa pozitīvas emocijas. Kas notiek tālāk? Māte sāk kritizēt puisi, sakot, ka viņš būs slikts vīrs, nespēs nodrošināt meitenei nākotni, arī kā bērnu tēvs būs briesmīgs un vispār viņai jāmeklē vīrietis, kas ir pretstats puisim. Tēvs sāk teikt, ka puisis izskatās vājš, no viņa sanāktu slikts strādnieks, noteikti viņš ir tāds, kurš meiteni izmantos un pēc tam pametīs. Tad vēl tēvs atminas, kādu stāstu no savas jaunības par līdzīgu gadījumu. Rezultātā, ņemot vērā, ka vecākiem ir milzīga ietekme uz cilvēka psihi un uztveri, meitene sāk šaubīties, puiša tēls no pozitīvā, kas tika izveidots viņas galvā, pakāpeniski pārvēršas par negatīvu un iekšēji sāk rasties sajūta, ka nevajadzētu ar šo puisi tikties. Secīgi iekšējā sajūta tiek projicēta iztēlē un meitene atrod iemeslu, kāpēc ar šo puisi attiecības vajag pārtraukt. Tajā pašā laikā, ja vecāki teiktu pretējus vārdus, puiša tēls paliktu pozitīvs un attiecības turpinātu attīstīties.

Ejot no vienkāršākā uz sarežģītāko, tehnoloģiski apjomīgāka ir politiskā tēla dekonstrukcija. Princips paliek tāds pats, radīt negatīvu tēlu par politisko oponentu, lai tādējādi izslēgtu to no politiskās konkurences. Atšķirībā no gadījuma ar vecākiem un puisi, populāram politiķim ir daudz atbalstītāju no dažādām sociālā grupām, kurām ir atšķirīgs izglītības vērtību un pasaules uztveres līmenis. Līdz ar to šeit nepieciešams darboties dažādās plaknēs. Sākumā tiek noteikti informācijas kanāli, caur kuriem var sasniegt noteiktu auditoriju. Piemēram, cilvēkus līdz 40 gadu vecumam vairāk centīsies uzrunāt interneta vidē, savukārt vecāka gājuma cilvēkus uzrunās izmantojot televīziju vai drukāto presi. Ja politiķis ir vērsts uz sociālo problēmu risināšanu un viņa vēlētāji ir finansiāli nabadzīgākā iedzīvotāju daļa, kas mazāk lieto internetu, tad visdrīzāk televīzijā tiks rādīts, cik patiesībā ir turīgs noteiktais politiķis, lai radītu vēlētāju grupai sajūtu, ka viņš nav “mūsējais”, bet svešais, par ko balsot nedrīkst. Tāpat, ja politiķis iestājās par pensiju palielināšanu, tad noteikti tiks sniegta informācija, kas pensionāriem ir nepieņemama, piemēram, politiķis iestājās par viendzimuma attiecībām un atbalsta vieglo narkotiku legalizāciju. Ja politiķis ir populārs jauniešu vidū, tad sociālos tīklos tiks rakstīts, ka viņš ir par konservatīvām idejām, reliģijas stiprināšanu, negatīvu izglītības reformu un iestājās par to, lai jauniešiem līdz 25 gadu vecumam palielinātu darba spēka nodokli, lai stimulētu tos mācīties un par to, lai noņemtu budžeta vietas. Redzams pēc piemēriem, ka katrs vēstījums par vienu un to pašu politiķi tiek mērķēts uz noteiktu sabiedrības grupu, izmantojot noteiktu komunikācijas kanālu. Sociālos tīklos nekad nerakstīs par pensijām, bet pa televīziju nestāstīs par jauniešu problēmām. Līdz ar to, izveidojot masveida informatīvo kampaņu, ir iespējams katrai sociālai grupai politiķa tēlu mainīt no pozitīva uz negatīvu. Pie tam vēl papildus paņēmiens ir vienā un tajā pašā informācijas kanālā pārraidīt daudz dažādas negatīvas versijas par vienu un to pašu politiķi, lai katrs cilvēks spētu atrast priekš sevis pieņemamu skaidrojumu, kāpēc noteiktā politiķa tēls priekš viņa ir kļuvis negatīvs.

Nobeigumā, ar tēla dekonstrukciju nodarbojas visi, sākot no vecākiem un beidzot ar politiskiem konkurentiem. Pirmajā gadījumā vecākiem ir liela ietekme uz bērnu un pietiek ar samērā vienkāršiem argumentiem, lai bērna iztēlē viena cilvēka pozitīvo tēlu mainītu uz negatīvo. Savukārt politikā tiek izmantoti vairāki komunikācijas kanāli un lielāks informācijas apjoms, lai aptveru pēc iespējas lielāku vēlētāju skaitu, kuriem tiek mainīts politiķa tēls no pozitīva uz negatīvu. Pie tam manipulēšanas gadījumā, nav svarīgi kāds cilvēks ir patiesībā, jo mūsu smadzenes uztver tikai iztēles tēlus, nevis cilvēku tādu kāds tas patiesībā ir.

Dzejolis – Brokastis pēc šķiršanās

Reizēm ir periodi dzīvē, kad gribas katru dienu rakstīt, savukārt reizēm ir lieli laika gabali, kad iedvesmas vienkārši nav. Pamazām jāsāk atgriezties pie dzejas un jātrenējas. Šoreiz  nedaudz sentimentāli un sadzīviski. Emocijas un ainas apraksts.

Brokastis pēc šķiršanās

Svaigi spiesta sula līst

Par krūzes aso malu

Logi dvašā ātri svīst

Laupot saules staru

Tējkanna uz uguns silst

Kas karsē veco taru

Olas čaula viegli plīst

Laižot gaisā sēru

Vāzē sārta roze vīst

Atmiņa par karu

Varam tikai sevi nīst

Pasmaidot ar varu

Dvēseles būris

Jau kādu laiku ir vēlme uzrakstīt blogā lielu un detalizētu informāciju par nopietnu tēmu, bet, godīgi sakot, tam visam nav nekādas nozīmes, jo ziņas un notikumi paslīd garām kā gaisīgie mākoņi saulainā vasaras dienā. Mēs ikdienā zaudējam mākslu, zaudējam sevi un pārvēršamies par bezpersoniskiem robotiem, lielā tādu pašu metāllūžņu masā. Šoreiz par to.

Dzīvē viss notiek pa apli. Mēs varam pamest kādu vietu, lai pēc īsāka vai garāka laika tur atgrieztos. Mēs tāpat varam neredzēt ilgi kādu cilvēku, lai nejauši satiktu to atkal negaidītā brīdī. Ikdienas steigā skrienam uz savu nāvi, pa starpai cenšoties izdarīt mūsu iztēlē veidotas tik svarīgas lietas, par kurām kāds garāmgājējs tikai nosmīnēs, jo viņa uzburtā gaisa pils ir ar logiem uz citu pusi. Mainot realitāti, cenšamies pievērsties mākslai, klausīties dažādu mūziku un apmeklēt jaunas vai tik ierastas un sirdij tuvas vecās vietas. Elpa un iekšējie dvēseles saucieni rada eiforiju un reizē arī melanholiju, jo pat spilgtākajā brīdī zinām, ka nāks bezspēks un skumjas.

Līdzīgi kā sākt skatīties nu jau daudziem aizmirstās mākslinieku izstādes, kur atveroties durvīm, redzam ģēnija iekšējo pasauli, kur emocijas, jūtas, šaubas un neziņa mijas ar pašpārliecinātību, drosmi un kaislībām. Katrā no mums iekšā sēž mākslinieks, kuru daudzus gadus atpakaļ esam noslēguši būrī, uzlikuši sabiedrības važas un aiz kauna aizmirsām viņa vārdu. Bērns nekad neprasa, bet dara. Ja bērns kaut ko vēlās uzzīmēt, viņš to dara pat uz sienas vai uz svaigi nolakotas parketa grīdas. Tomēr apkārtējie nesaka atzinīgus vārdus, bet tikai ciniski aizrāda par nodarīto skādi mantām. Ar tām pašām mantām, kuras mēs metam virsū uz nu jau iebetonētu sarkofāgu, lai pārliecinātos, ka ieslodzītais mākslinieks nekad netiks ārā.

Tā mēs ejam pa jaunām vai pazīstamām pilsētas ielām, jūtam un dzirdam, bet baidāmies izrādīt savu patieso iekšējo pasauli. Paslīdam ar akmens seju garām tādiem pašiem cilvēkiem, kurus nekad vairs neieraudzīsim un par kuriem neviens nekad neuzzinās. Slīdēsim uz priekšu baidīdamies, bet ar klusu cerību sirdī, ka reiz iesprostotais mākslinieks spēs izlauzties un izkļūt brīvībā, lai izkrāsotu dzīvos toņos tik drūmu saulaino vasaras dienu.