Par cilvēku vilšanos

Ņemot vērā, ka laukā spīd saule un tuvojās vasara, kas ir populārs laulības noslēgšanas gadalaiks, tad populāra tēma meklēšanā ir, citēšu, “laulības līgums par mantas kopību paraugs“. Dēļ tā, ka wordpress ir ļoti augsts PR, veseli 3, tas nozīmē, ka mans ieraksts google un citos meklētājos ir samērā augsts meklējot informāciju par laulības līgumu. Iepriekšminēto apstākļu pamats ir mans kādreizējais ieraksts par Anare de Balzaka grāmatu “Laulības līgums”, kuru, pēc manām domām, būtu vērts izlasīt katram cilvēkam. Tomēr problēma un vilšanās cilvēkiem rodas tajā, ka meklējot viņi priekš sevis neatrod vajadzīgo informāciju par laulības līguma tiesisko regulējumu, kas manī rada sajūtu, ka esmu līdzatbildīgs cilvēku lieki patērētājam laikam. Iespējams mans ieraksts ir arī sagrāvis kāda pāra ieceres iestūrēt laulības ostā, jo kādam varētu būtu bijis interesanti tomēr izlasīt iepriekšminēto grāmatu, kas pirms laulības nebūtu īsti jādara, ja ir velme to noslēgt. Tāpēc esmu pieņēmis lēmumu turpmākos postus veltīt laulības līguma tiesiskajam regulējuma, kas ir noteikts Civillikumā un citos tiesību aktos.

P.S.

Un vēl kāds mēģina apgalvot, ka laulība nav civiltiesisks darījums starp divām dažāda dzimuma fiziskajām personām.

Nepiepildītā vēlēšanās

Šodien piecēlos no rīta, kad vēl spīdēja saule un manī padomās velme uzrakstīt postu par to, vai man patīk Latvija, un kas man tajā patīk. Apsēdos un sāku domāt, tad man ienāca prātā ne tikai tas, kas man patīk, bet arī tās lietas, kas varētu būt labākas un, kas bija pār problēmu sistēmai kopumā, gan korupcija, gan valsts pārvalde, gan poltiskā iekārta utt. Samētās skumji ap sirdi, izslēdzu datoru, piecēlos un devos prom, lai nesabojātu tik labi sākušos dienu.

Tā rīkoties novēlu ikvienam, kam rodas velme rakstīt kaut ko par mūsu valsti, jo bez asarām to ir grūti izdarīt.

 

Skatiens uz augšu

 

Parasti ikdiena sastāv no ļoti daudziem darbiem, kas lielākoties ir pienākumi vai nu pret sevi, vai pret citiem. Mēs skrienam kā žurkas pa labi veidotiem labirintiem, meklējot lielāku un gardāku siera gabalu. Skrējiens pārveršas par kaut ko pašsaprotamu un siers kļūst par vienīgo skrējiena jēgu, pazūd viss cits, mēs nepamanām sienas, nepamanām daudzās durvis, kas ir izvietotas gar tuneļa sienām, bēt mēs tikai skrienam un skrienam, jo zinām, ka skrējiena beigās dabūsim mazu siera gabalu, kaut arī aiz katrām durvīm ir veseleas siera noliktavas ar daudz jauniem un garšīgiem sieriem. Bet pats smieklīgākais, ka tuneļi nav pilnīgi aiztaisīt no augšas, tie pat nav tuneļi, bet vairāk izskatās pēc koridoriem bez griestiem. Mums ir iespējams jebkurā brīdī paskatīties uz augšu un redzēt debesis, ieraudzīt cik augstas ir sienas un pārrāpties tām pāri, lai nokļūtu brīvībā, bet mēs tikai turpinām skriet. Mums ir bail, ka pārstājot skriet, mēs pazudīsim, jo tunelis ir drošs, tas ir zināms un tā galā vienmēr ir siers.

Bet kas notiks, ja kādu dienu tuneļa galā kāds aizmirsīs nolikt sieru?