Afganistāna uz mūžu


Pēc korāna apgānīšanas Afganistānā sākās nemieri, kas pamazām pārņem visu valsti. Kas notiks talāk?

Atceros, ka lasīju kaut kad senāk grāmatu par Aleksandra Lielā karagājienu vēl ap 300. gadiem pirms mūsu ēras. Neiedziļinoties detaļās, vēsturnieki afgāņus raksturoja, kā cilvekus, kuri šodien tev smaida, bet pa nakti pārgriež tev rīkli. Tas nozime, ka šo cilvēku mentalitāte nav mainījusies un arī šodien visas panāktās vienošanās tiek atceltas, kad vien afgāņu elitei tas nav izdevīgi. Kā situāciju risinās ASV?

ASV mēģināja iesaistīt talibus miera sarunās un piedot viņiem gan 11. septembri, gan 5000 nogalinātos ASv karēvjus, lai tika būtu miers. Tomēr pakapeniska armijas izvešana un pārrunas afgāņi tulko, ka vājuma pazīmi un cenšās uzvarēt pēc viņu domām sakautu pretinieku. Kādi ir varianti? Tie ir divi: pirmais-aiziet no Afganistānas atdodot varu talibiem, otra-ievest papildus karaspēku. Pēc manām domām ASV izvēlēsies otru variantu, lai nezaudētu pozīcijas pirms gaidāmā konflikta ar Irānu, kas var notik vasarā.

Zinot Latvijas padevību ASV politiskajai elitei, domāju ka mūsu valsts varētu palielināt kontingentu Afganistānā, jo Francija pēc vēlēšanās plāno izvest savu armiju no Afganistānas.

Advertisements

Pozitīvā diskriminācija arī ir diskriminācija


Teorijā izšķir divu veidu diskrimināciju- parasto diskrimināciju un pozitīvo diskrimināciju. Parastā diskriminācija ir, kad salīdzināmi vienādā situācijā, kad faktiskie apstākļi ir vienādi, tiek piemērota citādāka attieksme pamatojoties uz rasi, dzimumu, reliģisko piederību utt. Pastāv arī netieša diskriminācija, kad viena personu grupa tiek nostādīta apzināti sliktākā situācijā nekā cita personu grupa, piemēram, “sociālos pabalstus drīkst saņemt tikai lauku iedzīvotāji, bet pilsētnieki nedrīkst”. LR Satversme aizliedz jebkāda veida diskrimināciju izņemot vienu- pozitīvo diskrimināciju.

Pozitīvo diskrimināciju neuzskata par diskrimināciju. Tāda prakse plaši tiek piemērota ES institūcijās, kad uz konkrētu amatu var pretendēt vienīgi noteikta ģeogrāfiska reģiona iedzīvotāji, piemēram, “izskatīsim CV tikai no Austrumeiropas”. Tiek uzskatīt, ka tāda veida diskriminācija sekmē integrāciju un taisnīgumu sabiedrībā. Tomēr es uzskatu , ka tā nav un tūlīt minēšu piemēru.

The Washington Post publicēja rakstu “Supreme Court agrees to reconsider use of race in college admission decisions”, kurā rakstīts, ka baltādainā ASV studente iesniedza pieteikumu tiesā par pozitīvās diskriminācijas atcelšanu koledžas komisijās izskatot iestāšanās testu rezultātus. Problēma ir tajā, ka esot diviem studentiem ar vienādu vērtējumu vai līdzīgu vērtējumu, priekšroka tika dota latņamerikāņiem vai nēģeriem. Līdz ar to vidusmēra students baltā krāsā zināja, ka izredzes viņam ir stipri mazākas. Varbūt mums tā nebūtu liela problēma un to varētu neapskatīt, tomēr arī Eiropā pozitīvā diskriminācija ir izplatīta.

Uzskatu, ka cīņā ar diskrimināciju, kas nav pieļaujama, jo visi esam dzimuši brīvi un vienlīdzīgi savās tiesībās. Iepriekšminētajā gadījumā piemērs rāda, ka nedrīkst iet galējībās un mēģinot risināt vienu problēmu, radīt jaunu. Katram cilvēkam jādot vienādas iespējas, pat, ja kāda personu grupa, kuru pārstāv kandidāts, vēstures notikumos ir cietusi un diskriminēta agrāk. Nevar virzīties uz priekšu ar tādām pašām metodēm, kādas tika piemērotas, lai radītu problēmu. Konkrētajā piemērā nēģeri ir ieguvuši brīvību un vienlīdzību tiesībās ASV. Tos neviens neslaktē un nededzina uz sārtiem. Tad jādot iespēja tiem konkurēt un cīnīties par vietām universitātē un jākontrolē, lai pret viņiem netiktu vērsta diskriminācija, bet sekmēt pozitīvo diskrimināciju, pēc manām domām, arī ir netaisnīgi un neattaisno mērķi. To var salīdzināt ar rindu pie kases veikalā, piemēram, visu Latgales iedzīvotājus vienmēr apkalpotu pirmo, jo reģions ir vistrūcīgākais, bet pārējiem jāgaida savu kārtu.

Lai veicās! Cīnaties pret jebkāda veida diskrimināciju!

Iedziļināšanās vaina


Rakstot dažāda veida referātus un cita veida darbus nākas iedziļināties vienā konkrēta tēmā, lai izprastu tās būtību un nozīmi, kā arī mērķi. Žēl, ka ikdienā nesanāk sevi piespiest šādu pieeju izmantot visās lietās. Rezultāts varētu būt ļoti pozitīvs.

Referenduma eiforijas draudi


2012. gada 19. februārī mēs uzzinājām referenduma rezultātus. Klausoties un lasot plašsaziņas līdzekļus, sajūta, ka cilveki priecājās par balsošanas rezultātiem, kaut arī tie bija paredzami jau iepriekš. Šādai eiforijai nav pamata un mani šie rezultāti darīja vienīgi bažīgu, jo skaitļi liecina par to, ka katrs ceturtais LR pilsonis ir neapmierināts ar valsts politiku ne tikai attiecībā pret krievu valodu, bet pret krievu tautību cilvēkiem vispār.

Parlieku lieli prieki noverš no reālām problēmam. Nevaru iedomāties nevienu Eiropas Savienības valsti, kura līksmotu par to, ka katrs ceturtais tās lemtiesīgais iedzīvotais ir noskaņots pret valdošo eliti un valsts politiku kopumā. Ja pierēķina vēl nepilsoņus, tad skaitlis ir maigi sakot biedējošs. Mēs un lielākoties mūsu valsts vara aizver acis uz ugunsgrēku, kas pārņēmis valsti nu jau 20 gadus un mēģina organizēt svinības mājā, kuru nepieciešams dzēst. Var pateikties mūsu demokrātiskajai iekārtai, ka cilvēki iet uz referendumu izteikt savu viedokli, nevis metās ar ieročiem un izkauj citādi domājošos, starp citu šāda prakse pavisam nesen pastāvēja Eiropā, piemēram holokausts, un pastāv joprojām Afrikas un dažās Āzijas valstīs.

Pēc politiķu izteikumiem redzams, ka tie vēlās, lai sabiedrība tiktu šķelta aizvien vairāk un klausoties kaut vai Saeimas priekšsēdētāju, liekās, ka viņas sapnis asiņaina konforntācija un nemieri. Tādā gadījumā rodās jautājums vai cilvēks ir adekvāts un vai atrodās īstā vietā? Atbilde, kura man ienāk prātā, ka cilvēks nav īsti savā vietā un par adekvātu spriestspēju arī ir jāšaubās, jo valstī, kur katrs ceturtais parāda attieksmi, ka tagadēja politika ir neskemīga, politiķiem negatīvi izsakoties par to cilvēka grupu, ir tas pats kas spēlēties ar sērkociņiem telpā, kurā glabājas dinamīts. Un pastāvot šādam rīcības modelim loģisks jautājums, vai politiķi apzinās, ko viņi dara un, ja apzināt, tad ar kādu nolūku to dara? Protams atbilde ir vienkārša, politika tiek veidota tāda, lai starp politiķiem būtu pēc iespējas mazāka konkurence un būtu iespējas nodrošināt uzvaru nākamajās parlametna vēlēšanās. Politiķa cilvēka tips ir aptuveni šāds: būt pie varas par jebkuru cenu, pierādījumus nav ilgi jāmeklē.

Personīgi man šāda poltika nepatīk, jo dzīvot uz pulvermucas vai sabiedrībā, kurā tiek mākslīgi izveidots konflikts, es nevēlos tāpēc, ka neesmu pieradis dzīvot konflikta apstākļos. Tāda veida konfrontācija prasa nesamērīgi daudz valsts resursus un paaugstina nabadzības līmeni, kuru valdošā elite nekad neizjutīs, jo vienīgi ko viņi šajā valstī spējīgi nodrošināt, ir savu labklājību.

Aicinu visu domāt ar galvu un analizēt pašiem apkārt notiekošo, kā arī nekādā gadījumā neticiet visam ko piedāvā jums plašsaziņas līdzekļi, jo tādā gadījumā pakļūsiet zem rupjas propagandas mašīnas.

Ķīnā blogi nebūs anonīmi


Ķīnas vara nolēma, ka visiem cilvēkiem, kas raksta blogus, jāreģistrējās ar saviem īstajiem datiem, tas ir, ar savu vārdu un uzvārdu, lai varētu kontrolēt publicētos materiālus un pašus lietotājus. Šo ziņu dzirdēju pa NTV ziņām kaut kad pa šo nedēļu, bet tagad nevarēšu ielikt atsauci uz informācijas avotu.

Tāds noteikums, protams, ir labs varas iestādēm un it sevišķi policijai, kas varēs kontrolēt iedzīvotājus, lai tie nerakstītu kaut ko pret valsts varu. Pamazām šādas vēsmas ienāk arī pie mums Latvijā, jo aizvien biežāk tiek runāts par forumiem un komentāriem lielākajos ziņu portālos, ka komentētājus nepieciešams kontrolēt pamatojot to, ka komentētāji var pārkāpt likumu aicinot uz valsts apvērsumu un cieņas aizskaršanu. Uzskatu, ka šādas tendences nav pozitīvas, jo:

1) internetā pilns ar jocīgiem cilvēkiem, kuriem nav vēlams uzzināt citu cilveku datus;

2) anonimitātes trūkums ir maize visa veida krāpniekiem, jo kaut vai ar wordpress blogiem iespējams par cilvēku uzzināt vairāk nekā cilvēks vēlētos atklāt;

3) anonimitātes nav, jo katra datora tīkla kartei ir MAC adrese un uzzināt bloga un komentāru īpašnieku nav neiespējams.

Līdz ar to uzskatu, ka nikiem (segvārdiem) jāpaliek un valstij nevajadzētu iejaukties šajā iedzīvotāju jomā, jo valsts vara esam mēs un, ja mēs nevēlmies dzīvot pilnīgi atklātā interneta vidē, tad mēs to varam nepieļaut. Mums ir policija, kuras darbs ir apkarot pretlikumīgu darbību un aizliegšana nav izeja, policijas darba apjoma mazināšanai.

Krīze ar jauniešu bezdarbu


Īsas pārdomas kāpēc Eiropā tik spēcīgs bezdarbs tieši starp jauniešiem. Vēlos dalīties domās, kādi iemesli un kādi risinājumi būtu jāpiemēro, lai šo problēmu risinātu. Kā vienmēr atruna, ka neizmantoju statistiku un grāmatas tādu problēmu risinājumu meklēšanā. Domu gaita ir brīva un nepamatota ar izstrādātiem mehānismiem.

Agrāk arī pastāvēja problēmas, kad jauns cilvēks beidzot mācību iestādi nevarēja atrast nodarbi un peļņas iespējas. Pirms pasaules kariem sabiedrība bija pietiekami noslāņota un mirstība pietiekami liela, lai šī problēma izšķīstu kārtu un šķiru slāņos, kā arī zemākas kvalitātes mediciniskā aprūpe darīja savu melno darbo. Agrāk, ja arī radijās bezdarba problēmas un ekonomiskās krīzes, risinājums bija vienkārš-karš. Jauniešus sauca karadienestā un lodes efektīvi dzēsa ārā valsts ekonomikai lieko slogu, kā arī samazināja neapmierinātā pūļa kapacitāti. Tādā veidā varēja vienu lieku paaudzi izņemt no apgrozījuma, jo cilvēki nepaspēj tik ātri novecot, lai viņus spētu nomainīt jaunie kadri. Līdz ar to problēma definējama šādi: mums ir lieka paaudze-mēs.

Kādi varētu būt risinājumi Eiropā? Es redzu risinājumu tikai vienu, izplesties, jo esam izglītotāki un grudrāki nekā pārējās pasaules daļas cilvēki. Eiropa dominē, kas nav jāpierāda un jāargumentē. Mums jābrauc uz Āfriku, Āziju un Latīņamēriku, lai tur ieņemtu vēl joprojām brīvās nišas un izkonkurētu turienes strādniekus. Piemēram, Brazīlija varākus gadus pēc kārtas attīstās un tai nepieciešami inženieri, arhitekti, ārsti utt. Naudas ziņā algas nemaz nav tik niecīgas, lai tur nevarētu labi dzīvot un mums ir lielākas iespējas tur attīstīties, jo tur ekonomika iet uz augšu un šādos apstākļos vieglāk dzīvot.

Līdz ar to jāizteno to, ko mēģināja darīt krustneši, Francija un Anglija, paplašināt šauro eksistences pasauli.

Nosodot vēsturi iegriežam sev


“Ārlietu ministrija asi nosoda izstādi Krievijas Mūsdienu vēstures muzejā.” Tas tika publicēts Ārlietu ministrijas mājas lapā 03.02.2012. Izstāde ar nosaukumu „Aizvestā bērnība: 1943-1944. Uz Latviju aizdzīto bērnu liktenis” par Salaspils koncentrācijas nomentni, kurā tika veiktas cilvēku slepkavības uz etniskās izcelsmes pamata. Īsāksakot, ja biji ēbrējs vai čigāns visdrīzāk tevi nošautu.

Nesaprotami, kāpēc tiek nosodītas etniskās tīrīšanas, ko citu starpā veica arī latviešu karavīri, kas dienēja nacistiskās Vācijas karaspēkā, bet tajā pat laikā tiek atzīmēts 16. marts, tas ir, tiek godināti karavīri, kas ar savām rokām pastrādāja iepriekšminētos noziegumus. Sanāk pretruna valsts politikā, jo teikt, ka holokausts nav noticis ir maigi sakot ciniski un daudzās valstīs par to var saņemt reālu cietumsodu.

Līdz ar to lai nerunātu paši sev pretīm, vienīgais variants ir atzīt Latvijai, kā, jā mūsu valsts pilsoņi piedalījās etniskās tīrīšanās un tāpat kā vācu karavīriem, arī uz mūsu rokām ir tūkstošu nogalināto ēbrēju un čigānu asinis. Derētu arī atvainoties cietušoi ģimenēm, kā to izdarīja Vācija un dzīvot tālāk, jo pretējā gadījumā mēs atzīmējam genocīdu pret latviešu tautu, kaut arī paši piedālījamies vēl trākākos pasākumus un 12 000 izvesto latviešu iedzīvotāju diez vai ir samērojams ar simtiem tūkstošiem nogalināto II pasaules kara laikā koncentrācijas nometnēs.