Lidojoša skaņas ierīce – LG PJ9

2017. gadā uzņēmums LG plāno prezentēt bezkontaktu un lidojošu skaļņruni. Viss ļoti vienkārši, informācija tiks nodota caur Bluetooth, savukārt lidos skaļrunis pateicoties elektriskajiem magnētiem. Skaņa tiks nodrošināta 360 grādu leņķī, jo skaļrunis būs apaļas formas. Baterijas ilgums būs līdz 10 stundām. Protams, ka ar laiku dēļ baterijas nolietojuma, darbības laiks samazināsies.

Šai ierīcei noteikti nav praktiska pielietojuma, ko nevarētu aizstāt ar nelidojošām ierīcēm, tomēr kā dizaina un stila lieta tā noteikti var ieņemt savu nišu. Ja preces noiets būs veiksmīgs, tad domājams, ka mēs redzēsi vairākas lidojošas lietas, piemēram, lidojošu pulksteni.

Par valsts pārvaldi un politiku īsumā

Kaut arī pēdējā laikā bija ļoti liela neskaidrība mūsu nodokļu politikā, kā arī tā tika mainīta gandrīz katru dienu, redzot lielo informācijas plūsmu, es nekomentēju, jo neredzēju jēgu atkārtoties vai arī lieki tērēt laiku uz lietām, kuras es tik un tā nespēju ietekmēt. Tomēr šeit vēlos uzrakstīs pāris filosofiskus jautājumus, kas man ienāc prātā pēc atrakcijām ar minimālo sociālo iemaksu noteikšanu un mikrouzņēmuma nodokļu režīma grozīšanu. Brīdinu, ka manas pārdoma būs samērā provakatīvas un nevienā brīdī neuzstāju, ka tās ir pareizas. Tas ir tikai un vienīgi mans viedoklis.

Kāpēc uzņēmējs ir slikts? – Komunisma ideoloģijā, cilvēki, kas nodarbojās ar uzņēmējdarbību, tika uzskatīti par eksplotātoriem, kas paverdzina darba ļaudis, apzogot tos un liekot tiem aizvien vairāk strādāt par aizvien mazāku samaksu. Risinājums tika atrasts ļoti vienkāršs, atņemt uzņēmējiem un īpašniekiem un atdot to visu darba ļaudīm. Šāda ideoloģija tika mācīta skolā un plaši tika izplatīta toreizējā Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas (LSPR) valsts pārvaldē. Kas notika sabrūkot PSRS, liela daļa LSPR valsts pārvaldes ierēdņu palika un kļuva par demokrātiem, bet to vietā, kas tika nomainīti, nāca cilvēki, kas tik un tā bija ieguvuši izglītību LSPR, tā tad, komunistiskās ideoloģijas garā. Lūk, arī pirmsākumi no tā, kāpēc Latvijā uzņēmejs tiek uzskatīts par zagli, krāpnieku un sabiedrības ienaidnieku kopumā. Arī jaunā paaudze, kas nokļūst valsts pārvaldē, tiek apmācīta no iepriekšējo darbinieku puses, un tajos iesakņojas komunistiskā ideoloģija.

Kāpēc no valsts pārvaldes iekšienes tas nav redzams? – Cik atceros no skolas laikiem, skolnieki, kuri vislabāk mācijās un kuriem bija labākie rezultāti, velāk aizgaja studēt medicīnu, ekonomiku, jurisprudenci vai aizbrauca prom mācīties ārvalstīs. Savukārt pec studiju beigām, talantīgakie studenti aizgāja strādāt privātajā sektorā vai aizbrauca prom. Visam par pamatu bija prestižs un atalgojums. Liela daļa no tiem, kas aizgāja dienēt (civildienests) uz valsts pārvaldi, vēlāk tik un tā atrada darbu privātajā sektorā. Līdz ar to lielākājā daļā gadījumu valsts pārvaldi veido cilvēki, kuri noteikti nebija tie uzcītīgākie un gudrākie skolnieki un vēlāk studenti, bet tieši tie, kuri nav spējuši atrast savu vietu privātā sektora darba tirgū. Protams, ir izņēmumi un es personīgi pazīstu ļoti profesionālus valsts ierēdņus, kas tiešām ir izglītoti un ļoti gudri, bet diemžēl tie ir mazākumā un nespēj mainīt kopējo valsts pārvaldes sastāvu un virzienu. Līdz ar to lielākā ierēdņu masa nav tik gudra, lai spētu pati orientēties kopējā valsts vidē, celoņos un sekās, bet ir viegli ietekmējama no veco ierēdņu puses ar komunistiskās ideoloģijas saknēm. Tādējādi arī jaunie ierēdņi attiecas pret uzņēmējiem ļoti negatīvi un nevēlas tos izprast, bet vēlās pret tiem cīnīties aizstāvot prolitariātu.

Atbildot uz augsāk minētajiem jautājumiem, kļūst skaidrs, kāpēc valsts pārvalde un arī politika no ministriju puses un arī likumdevēja puses ir tik vāja un nekonsekventa. Nevar sagaidīt no cilvēkiem, kuri cīnās pret kapitalismu un brīvo tirgu, kaut ko, kas būtu labvēlīgs uzņēmējiem, bet tieši otrādi, tikai un vienīgi haotiskas darbības ar mērķi pēc iespējas vairāk paņemt caur nodokļu sistēmu, lai varonīgi izglābtu apspiesto un paverdzināto darba ļaužu tautu, piedāvājot tiem bezmaksas medicīnu, izglītību (budžeta vietas), sociālo nodrošinājumu utt. Tikai mums jāatceras monētas otrā puse, kādas priekšrocības bija LSPR ierēdņiem, tie sevi nostādīja elites pozīcijās, LSPR ierēdņiem bija savi veikali, kur varēja nopirkt ārzemju preces un deficīta produktus par ļoti zemām cenām un tajos veikols darba ļaudīm bija liegta ieeja, priveliģētas vasarnīcas, mašīnas bez rindas, dienesta pozīcijai piešķirtie dzīvokļi un samērā grezna uzdzīve, kas bija rūpīgi slēpta no pārējiem. Tagad notiek līdzīgi un nodokļi ir vajadzīgi, lai apmaksātu greznu dzīvi vidējam un augšējam ierēdņu sastāvam. Tikai mani bažīgu darba fakts, ka LSPR vairs neeksistē un ar katru dienu kļūst aizvien mazāk cilvēku, kas to atceras. Es ļoti ceru, ka pēc 20 gadiem, es joprojām varēšu rakstīt par Latvijas Republiku, nevis kādu citu veidojumu. Tādas bija manas pārdomas, drūmas, bet ne bez pamata.

Klusais pārdomu laiks

Četru nedēļu Adventa laikā cilvēkiem ir mierīgi jāpārdomā sava dzīve, jāatrod iekšējs miers un jāmēģina piedot visiem, kuri gada laikā ir izdarījuši kaut ko sliktu, jāapzvana radiniekiem un jāplāno, kam palīdzēt nākamajā gadā, lai piepildītu ne tikai savu sirdi, bet arī kāda cita sirdi ar prieku. Tajā pat laikā ieejot tirdzniecības centrā, vai ejot pa Vecrīgu, šķiet ka ir izsludināts visas valsts iepirkšanās konkurss un uzvarēs tas, kurš nopirks pirmais jebkādu štruntu. Gribas vien jautāt, a kur palika Ziemassvētku laiks ar visām tām tradīcijām, kas bija domātas cilvēka dvēselei nevis miesai?

Evolūcija mainīgajā pasaulē

Svētdienas tēmai jābūt interesantai un raisošai tikai un vienīgi pozitivas emocijas un pārdomas. Papildus tam, jāņem vērā, ka ir Adventa un šim laikam ir raksturīgs klusums sveču gaismā. Tāpēc nolēmu uzrakstīt īsi savas pārdomas par cilvēka evolūciju. Protams, ka šis jautājums var tikt apskatīts vairākās plaknēs, gan no bioloģiskā, gan psiholoģiskā, gan tehnoloģiskā skatu punkta un protams šeit paveras ļoti plašas diskusijas filosofiem. Apspriežot šo tēmu, nevar būt pareizu vai nepareizu domu, bet var būt tikai argumentēts un labāk argumentēts viedoklis.

Pasaule nemitīgi mainās. Katru simtgadi mēs fiksējam izmaiņas temperatūrā, gaisa sastāvā, radiācijas fonā un klimatā kopumā. Šīs lietas ir globālas un pastāv daudzas diskusijas par to, vai pārmaiņas ietekmē cilvēks, vai tām ir ciklisks raksturs. Katru gadu mums pieaug informācijas apjoms, jo viens ziņu portāls nedēļas laikā publicē lielāku informācijas apjomu, nekā 200 gadus atpakaļ lauku iedzīvotājam bija pieejams visas dzīves laikā. Mums attīstās sports un nav iedomājams, ka mūsdienīgs cilvēks, kurš pārstāv vidusšķiru, neapmeklētu regulāri kādu sporta nodarbību vai sporta zāli. Mūsu apkārtējā vide nepārtraukti mainās parādoties jaunām tehnoloģijām. Mēs lietojam zāles, kas nodrošina ātrāku ārstēšanos un slīmības, kas vēl 60 gadus atpakaļ bija nāvīgas, tagad ārstējamas pāris nedēļu vai mēnešu laikā, bet daudzas slimības ir izzudušas vispār. Mobilie telefoni un datori, pārtikas piedevas un dažādi apdares materiāli, viss maina mūsu dzīvi un mūs pašus.

Viss augstāk aprakstītais neapšaubāmi mana cilvēku, gan tā smadzeņu darbību, gan fizioloģisko attīstību. Šeit rodas filosofisks jautājums, vai mēs pielāgojamies un evolucionējam, lai izdzīvotu, vai arī cilvēki sāk noteikt evolūcijas ceļu paši. Piemēram, vairākām paaudzēm rakstot daudz tekta, izmantojot klaviatūru vai skārienjūtīgu ekrānu, var attīstīties garāki pirksti, vai arī lietojot datoru, cilvēka acis var evolucionēt un kļūt lielākas, vai tieši otrādi mazākas. Svarīgākais šeit ir jautājums, vai mēs paši esam spējīgi radīt tādu vidi, kurā mēs velamies evolucionēt. Vai cilvēks, kurš dzīvoja 10 000 gadus atpakaļ un mūsdienu cilvēks ir viena un tā pati būtne, visdrīzāk nē. Un šeit diskusijām ir atvērts jautājums – kapēc?

Vēl viena lieta, kas var būtiski ietekmēt cilvēka evolūciju, ir bioinžinierija, kas tuvākajā laikā ļaus cilvēkiem modificēt cilvēka DNS, ļaujot vecākiem izvēlēties, piemēram, kādā krāsā būs bērna acis vai mati. Ar bioinžinieriju būs iespējams radīt super cilvēku, kurš neslimos, būs ļoti spēcīgs un ar augstu intelekta līmeni. Šeit diskusijai ir atvērts jautājums – vai cilvēks sāks kontrolēt evolūciju? Šajā gadījumā mums būs jāpārskata cilvēka loma dabā un varbūt jāpārraksta Bībeli, liekot dieva vietā bioinžinierus.

Nobeigumam vēlos pateikt savu viedokli par augstāk aprakstīto, nav svarīgi vai evolūcija notiks dabīgi, vai arī cilvēks iemācīsies to kontrolē, svarīgākais ir tas, ka pasaule mainās ļoti strauji un mums ir jāpierod, ka jaunas un mums nepazīstamais nāks ar vien lielākā kvantumā un visdrīzāk radīs mūsos pretreakciju, kā pret visu jauno un mums nezināmo, tomēr no nākotnes mēs nevar aizbēgt un no tās arī nevajag bēgt, bet tieši otrādi apgūt jaunās iespējas un iemacīties tās izmantot sadzīves uzlabošanai. Galu galā dzīvojam ar mērķi, nodzīvot savu dzīvi pēc iespējas interesantāk.

Vai drīkst publicēt tiesību aktus un spriedumus?

Nesen man bija diskusija par to, vai drīkst publicēt izvilkumus no tiesību aktiem vai spriedumiem. Atbilde ir ļoti vienkārša un īsa, tāpēc nolēmu publicēt to blogā, kā informatīvu ierakstu ar domu, ka varbūt kādam noderēs.

Autortiesību likumā ir ļoti precizi noteikta intelektuāla īpašuma definīcija, kā arī norādīts uz kādiem darbiem nav attiecināma tiesiskā aizsardzība. Autortiesību likuma 6. panta 1. punktā noteikts, ka “Autortiesības neaizsargā normatīvos un administratīvos aktus, citus valsts un pašvaldību iestāžu izdotus dokumentus un tiesas nolēmumus (likumus, tiesu spriedumus, lēmumus un citus oficiālus dokumentus), kā arī šo tekstu oficiālos tulkojumus un oficiālās konsolidētās versijas“, kas nozīmē, ka mēs brīvi varam publicēt valsts izdotus lēmumus, rīkojumus, spriedumus, noteikumus, likumus utt. Vienīgi, kas ir jāņem vērā publicējot iepriekšminētos dokumentus, ka mums ir jāievēro fizisko personu datu aizsardzību, kā arī nedrīkst publicēt dokumentus, kas satur valsts noslēpumu.

Starptautiskais tribunāls jūras tiesībās – 5 (jurisdikcija)

Zemāk izlasāms referāta turpinājums, kur aprakstīta Starptautiskā tribunāla jūras tiesībās jurisdikcija. Galvenais neaizmirst, ka pamatā tribunāls darbojās ANO konvencijas ietvaros. Ņemot vērā, ka tas ir referāts, tad kaut kādas oriģinālas domas atrast šajā darbā būs praktiski neiespējams, toties var smelties informāciju par šo starptautisko organizāciju.

“Starptautiskais tribunāls jūras tiesībās nav ar vispārēju jurisdikciju. Tribunāls fokusējas uz ANO Jūras tiesību konvenciju, bet iespējams, ka jurisdikcija tiek piešķirta ar starptautiskajām vienošanām” (Andersons, 2008: 508). No iepriekšminētā var secināt, ka puses var izvēlēties Tribunālu strīda izskatīšanai, to nosakot savā starpā noslēgtajā līgumā. Pušu tiesības brīvi izvēlēties strīda izšķiršanas institūciju ir noteiktas ANO Jūras tiesību konvencijā. “Parakstot, ratificējot šo Konvenciju un pievienojoties tai vai arī jebkurā laikā pēc tam valstij ir tiesības, rakstveidā par to paziņojot, izvēlēties vienu vai vairākus no šādiem strīdu izšķiršanas ceļiem, kas attiecas uz šīs Konvencijas interpretēšanu vai piemērošanu: a) Jūras tiesību starptautiskais tribunāls, kas izveidots saskaņā ar VI pielikumu; b) Starptautiskā tiesa; c) šķīrējtiesa, kas izveidota saskaņā ar VII pielikumu; d) speciālā arbitrāža, izveidota saskaņā ar VIII pielikumu noteiktu kategoriju strīdiem, kas norādīti VII pielikumā” (ANO Jūras tiesību konvencija, 2005: 287). Svarīgi atzīmēt, ka pusei izvēloties izšķirt strīdu Starptautiskajā tribunālā jūras tiesībās “Jebkurš lēmums, ko ir pieņēmusi tiesa…, kuru kompetence pamatojas uz šo [konvencijas] nodaļu, ir galīgs un visām strīdā iesaistītajām pusēm obligāti izpildāms” (Turpat, 296).

“Tribunāls ir pieejams visām Dalībvalstīm” (ANO Jūras tiesību konvencija, 2005: VI pielikums 20), kas nozīmē, ka Starptautiskā tribunāla jūras tiesībās izskata strīdus starp starptautisko tiesību subjektiem, kas var būt arī starptautiskā organizācija, kas pievienojās ANO Jūras tiesību konvencijai. Subjektiem, kas nav pievienojušies konvencijai, ir tiesības izmantot tribunālu savu strīdu risināšanai. “Tribunāls ir pieejams subjektiem, kuri nav Dalībvalstis, jebkurā lietā, kura tieši paredzēta XI daļā, vai jebkurā lietā, kura nodota izskatīšanai Tribunālam saskaņā ar jebkuru citu vienošanos par Tribunāla kompetenci, kurai piekritušas visas lietas puses” (Turpat, 20).

Gods

Mēs ikdienā bieži dzirdam frāzes, kā, piemēram, “tas ir zemāk par manu godu”, “tā ir goda lieta”, “kauns un negods”, “godīgs cilvēks”, “man ir liels gods būt…”, “cieņa un gods” utt. Iepriekšminētās frāzes tiek lietotas, iestrādājot tās teikumos, bet reti kad aizdomājoties par vārda gods lietošanas jēgu un būtību. Katrs cilvēks ir spējīgs nosaukt lietas, kuras darīt, viņam šķiet zemāk par viņa godu, tomēr katram ir sava individuāla mēraukla, līdz ar to šajā rakstā es centīšos apskatīties jēdzienu gods no sava skatu punkta.

Pirmais, ko es izmantoju, apskatot jēdzienu gods, ir vārdnīca, kur gods ir paskaidrots, kā cienījāmība, sociālais rangs vai privilēģija. Franču valodā vārdu gods var tulkot kā honneur, angļu valodā to tulko kā honorum, latīņu valodā cursus honorum un krievu valodā честь. Godam ir vairākas nozīmes un dažādās nozarēs vai sabiedrības kārtās to lieto citādākā kontekstā. Viens no skaidrojumiem, ka gods ir laba, neaptraipīta reputācija, savukārt cits skaidrojums, ka gods ir godīgums, kārtīgums, labticīgums un citas morālās īpašības, kas raisa cieņu. Godu lieto runājot par cilvēka morāles un tikumības vērtībām esot kādas profesijas pārstāvim, piemēram, militārais gods, zinātniskais gods, darba gods, aroda gods utt. Iepriekšminētais nozīmē, ka esot kādas profesijas pārstāvim, cilvēkam ir saistošs oficiāli nenoteiktu uzvedības normu kopums, kuru nepieciešams ievērot, lai pārējie pārstāvji atzītu cilvēka piederību kādai no profesijām. Piemeram, ārsts nevar paveikt operāciju nekvalitatīti, karavīrs nevar uzvilkt dienesta formu ar tai nepiemērotiem atribūtiem, jurists nevar ieteikt klientam veikt prettiesisku darbību utt.

Otrais, ko es paskatījos, ir tiesību aktos noteiktais regulējums attiecībā uz godu. Latvijas Satversmes 95. pantā noteikts, ka valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam. Satversmē gods ir pielīdzināts cieņai un abiem jēdzieniem ir noteikta vienāda aizsardzība. Jebkura veida spīdzināšana vai cietsirdīga izturēšanās aizskar cilvēka godu un cieņu. Piemēram, nepatiesa apsūdzēšana vai cilvēka nomelnošana var tikt uzskatīta par goda aizskaršanu, jo viedo priekšstatu par cilvēku, ka viņš nav labticīgs, kārtīgs, godīgs, neievēro morāles normas utt., kas var rezultēties attieksmes maiņā pret šo cilvēku no citu sabiedrības locekļu puses.

Krimināllikuma 157. pantā noteikts, ka par apzināti nepatiesu, otru personu apkaunojošu izdomājumu tīšu izplatīšanu iespiestā vai citādā veidā pavairotā sacerējumā, kā arī mutvārdos, ja tā izdarīta publiski (neslavas celšana), — soda ar piespiedu darbu vai ar naudas sodu un par neslavas celšanu masu saziņas līdzeklī —soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu. Līdz ar to valsts aizsargā cilvēka godu, piemērojot kriminālatbildību personai, kas aizskar cita cilvēka godu un šajā gadījumā arī cieņu. Svarīgi atzīmēt, ka kriminālatbildība var iestāties, ja gods tiek aizskarts publiski, individuāls strīds nevar būt par pamatu kriminālatbildības piemērošanai. Jāatzīmē, ka Krimināllikumā un Satversmē nav sniegta definīcija, kas ir gods.

Interesanti, apsaktīties advokātu zvērestu, kas viņiem jādod, pirms advokāta pienākumu izpildes uzsākšanas. Citēšu no Advokatūras likuma: Es zvēru būt uzticīgs Latvijai, godprātīgi un pēc pārliecības pildīt valsts likumus, izturēties ar cieņu pret tiesām un valsts varu, sava advokāta darbā nerakstīt un nerunāt neko tādu, kas varētu kaitēt valstij, sabiedrībai, ģimenei un tikumībai, godīgi pildīt zvērināta advokāta pienākumus, sargāt savu pilnvardevēju vai to personu intereses, kuru lietas vedu, apzinoties, ka man par savu darbību jāatbild likuma priekšā. Iepriekšminētais labi ataino ne tikai sadzīvē, bet arī profesionālajā dzīvē esošo persona pienākumu ievērot uzvedības normas, lai neapšaubītu savu godu. Šeit jāatzīmē, ka rikojoties tādā veidā, kas atņem godu, vai nav atbilstoši vispārpieņemtajai goda izpratnei, aizskartas tiek ne tikai pašas personas intereses, bet visas profesijas pārstāvju intereses un sabiedrības attieksme pret profesiju kopumā.

Nobeigumā savam vakara apskatam vēlos piebilst, ka gods ir kaut kas nemateriāls un netverams, toties katrs zina, kad tas tiek aizskarts vai zaudēts. Gods ir nemateriāla lieta, ko cilvēkam nevar atņemt, bet tikai un vienīgi cilvēks to pats var atdot, pārdot vai zaudēt. Daļai cilvēku patīk kotrolēt un pierādīt savu varu pār citiem, pazemojot visus, kuri nepakļaujas tā cilvēka iegribām, savukārt, ja kāds pretojās, tad tiek izmantoti visi paņēmieni, lai cilvēku morāli un garīgi salauztu un atņemtu viņam godu. 19. gadsimtā bija populāri dueļi un cilvēki taisīja pašnavības, lai tikai saglabātu savu reputāciju un stāvokli sabiedrībā citu acīs. Mūsdienās, kad tiek propogandēts individuālisms un patstāvība, gods zaudē savu vērtību daudz uztverē, jo par primāro tiek izvirzītas materiālās intereses, kā, piemēram, naudas vai cita īpašuma ieguve. Tomēr derētu mums visiem atcerēties, ka dzīšanās pēc materiālajiem labumiem mūs padara par vergiem, savukārt gods un sava goda saglabāšana un izkopšana dāvā mums patiesu brīvību un neatkarību, jo nevar ietekmēt cilvēka apziņu, ja viņam ir skaidra un stingra nostāja par uzvedību, kas no viņa puses nekad netiks pārkāptas. Cilvēki, kuri izvirza godu par augstāko vērtību tiek apbrīnoti un godāti, tādi cilvēki paceļās pāri pelēkajai masai un par tādiem cilvēkiem raksta romānus un eposus, savukārt pārējie, kuriem gods nozīmē tikai kārtējo vārdu skaidrojošā vārdnīcā, ir lemti mūzīgai aizmirstībai un gara verdzībai.