Vai cilvēki ir parazīti?


Pēdējā laikā daudz sanāk saskarties ar vēsturi. Lasīju par paleolītu un neolītu dažādos kontinentos. Secinājums ir viens, cilvēks sistemātiski katrā kontinentā ir iznīcinājis dzīvienkus un dzīvnieku vidi, kurā tie dzīvoja. Ar cilvēka centieniem ir pazuduši bizoni, mamuti, Austrālijas lauva, dažādas putnu sugas, augu sugas utt. Cilvēks tikai patērē un to ko cilvēks rada, dara to vienīgi patērēšanai. Kad cilvēks neko nepatērē, tad cilvēka domas ir tikai par sev līdzīgo radīšanu. Rezumējums, cilvēki tiešām ir kā parazīti uz zemes, kas mērķtiecīgi ved to uz iznīcību.

Advertisements

Pārdomas par kolonizāciju


Lasot vēsturi šķiet, ka nekas mūsu pasaulē nemainās, kā bija tūkstots gadus atpakaļ cilvēku stulbums un naivums, tā arī tas pastāv šo baltu dienu. Pie iepriekšminētās atziņas nav grūti nonākt, kaut drusku interesējoties par vēsturi. Šodien nolēmu palasīt Baltijas slāvu vēsturi, autors Aleksandrs Gilferdings (Александр Федорович Гильфердинг), grāmata izdota Maskavā 1855. gadā. Viennozīmīgi uzmanības cienīga grāmata, kurā tiek aprakstīti agrīnie viduslaiki reģionā, kas tagad ir Polijas ziemeļu daļa.

Noteikti nevēlos paust savu viedokli par iepriekšminēto grāmatu, bet vēlos uzrakstīt par novērojumu, kas būtu aktuāls arī šodien. Tajā laikā slāvu kultura robežojās ar kristīgo pasauli, kurā tajā laikā bija Katoļu ticība. Slāvu zemē tika sūtīti Katoļu baznīcas sūtņi, kas centās vietējās slāvu ciltis pārliecināt par to, ka tām vajag pāriet kristiešu ticībā, atsakoties no saviem iepriekšējiem dieviem. Kā tas parasti notika, baznīcas pārstāvji vērsās pie cilts vecākajiem un centās tos pierunāt mainīt savu ticību, solot tiem lielāku varu, slavu un piederību pie lielās un varenās Katoļu ticības, pēc būtības spēlējot uz cilvēciskām jūtām. Interesantākais, ka cilts valdošajai elitei, netika solīta nauda, jo ar varu un piederību pie kaut kā liela, viņiem bija pilnīgi pietiekami. Pēc ticības “reklāmas” cilts vadošā elite pati gāja pie parastiem cilvēkiem un ar lielu sparu centās pierunāt visus mainīt savu ticību, tādējādi aizmirstot simtiem gadu piekoptās tradīcijas, savu valodu, kultūru, paražas utt. Parastie cilvēki pēc ilgas pārliecināšanas bieži piekrita. Līdz ar to redzams, ka pret gaisu un tukšiem solījumiem, cilvēki bija gatavi ziedot un iznīcināt pašu dārgāko, kas viņiem ir, viņu identitāti un neatkarību.

Pārceļamies mūsdienās. Katoļu ticības vietā ieliekam Eiropas Savienību un pamēģinam atcerēties kas notika pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, mūsu politiksā elite ar milzīgu sparu centās pierunāt vienkāršos cilvēkus iestāties Eiropas Savienībā, tādējādi zaudējot savu neatkarību, kultūru, tradīcijas, valodu utt. Līdzīgi kā manā aprakstītajā piemērā no viduslaikiem, pēc būtības mums netika solīta lielāka nauda par to, kas mums tiks iedota pret to, kas mums būs jāzaudē. Protams, tas nenotiks vienā dienā, bet noteikti notiks lielākā laika posmā. Atkal, par sapni dzīvot tā kā dzīvo Eiropas Savienības bagātās valstis, mēs visi bijām gatavi sevi pavērdzināt un atdot visu, kas mums bija dārgs. Pēc būtības notika tas pats, kas notika tūkstots gadus atpakaļ, līdz ar to secinājums ir tikai viens, vēsture neko mums nemāca.

Uzreiz gribu atrunāt, ka neesmu pret Eiropas Savienību kā tādu, bet esmu pret to, ka iestāšanās tajā bija akla pakļaušanās nepiepildamam sapnim, jo pirāmīdveidīgā sistēmā, kādam vienmēr ir jābūt apakšā.