Biju kaut kad senāk rakstijis par miegu, bet šoreiz man iet vēl interesantāk, jo naktīs sanāk laika gulēt aptuveni 5-6h. Kafija no rītiem palīdz un pat dot možumu pirmajai dienas pusei un otrā dienas puse tiek izdzīvota ar labu pusdienu palīdzību. Tomēr tāds režīms nedēļas bez pātraukuma nedaudz, bet sistemātiski grauj cilvēku no iekšienes, jo enerģijas resursi izsīkst un cilvēks, tas esmu es, pamazām iziet uz režīmu, kad viss apkārtējais sāk tracināt, garstāvoklis nepārtraukti ir -1 un zūd velme kaut ko lasīt, mācīties un domāt.
Interesantākais tas, ka arī brīvdienās nav iespējams izgulēties, jo organisms pierod pie režīma un katru rītu acis vaļā noteiktā laikā, kaut arī gulēt tikai kādas 2 vai 3 stundas. Dažreiz liekās ka organisms cīnās pret mani un dara visu iespējamo, lai nogurumu tikai vairotu. Bieži atverot acis no rīta, kad skan mūzika, kas nozīmē, ka modinātājs strādā, domāju pie sevis klasisko filosofisko domu, kam man tas viss ir vajadzīgs. Protams var rast daudz praktiskas un racionālas atbildes, tomēr otrā jautājuma atbilde paliek tukša – kādam mērķim mēs dzībojam, ja jau parakstamies uz tādām lietām.