Vai visi teroristi ir musulmaņi?


Ar mērķi pēc iespējas precizāk pavēstīt par savu viedoklis un domām, tika izvēlēts samērā provocējošs virsraksts šim postam. Noteikti nekādā gadījumā nevēlos kurināt reliģisko naidu vai izvērst jebkāda veida diskrimināciju. Šī posta mērķis ir panalizēt, pēc manām domām, plašu mītu sabiedrībā.

Kaut kad nācās dzirdēt frāzi “ne visi musulmaņi ir teroristi, bet visi teroristi ir musulmaņi“. Bēdīgākais, ka šo frāzi neteica kāds pusaudzis vai kāds aptracis cilvēks gados, bet to teica pazīstamas augstākās iestādes pasniedzējs. Vismaz pirms tam, man bija stingra pārliecība, ka pasniedzēji ir inteliģenti, labi izglītoti profesionāļi, kas labi orientējās vēsturē un sociālajos procesos, diemžēl reālitāte ir daudz skaudrāka. Lūk kāds secinājums var rasties cilvēkam, kurš nedomā, bet akli tic visam, ko rāda mēdijos. Turpmāk paskaidrošu, kāpēc iepriekš citētais izteiciens nav pareiz un pat bīstams.

20. gs. septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados Federatīvajā Vācijas republikā (turpmāk – Vācija) savu darbību plaši izvērta teroristiskā organizācija, bez tulkojuma – Red Army Faction, kuras ideoloģija bija komunisms un anti fašisms. Interesanti, ka organizācija sastāvēja no vāciešiem, pie tam, daļa bija labi izglītota un labi situēta. Vēl Vācijā 1980. gadā Gundolfs Kolers uzstādija spridzekli Minhenē Oktoberfest svētkos, viņš bija vācietis un atbalstīja ultra labējos uzskatus. 1959. gadā Spānijā tika dibināta teroristiskā organizācija ETA, ko mēs pazīstam kā Basku separatistu grupu, tā sastāvēja no baskiem, kas bija katoļi. Apskatot Franciju, varam atrast teroristisko organizāciju – National Liberation Front of Corsica, kas aktīvi darbojās 20. gs. 70. un 80. gados. Protams ir vērts pieminēt Irish Republican Army, kas sastāvēja no īriem, kas ir katoļi. Lūk iepriekšminētais demonstrē, ka terorisms nav saistīts ar reliģiju un tāpēc apgalvojums, ka visi teroristi ir musulmaņi, ir pilnībā nepareiz un nav akceptējams nevienam izglītotam cilvēkam.

Kas patiesībā ir terorisms? Tas ir protesta vai cīņas ar valsts varu visnežēlīgākā formā. Terorisms rodas parasti tur, kur valsts vara ignorē kādu sociālo vai etnisko grupu, kad tiek liegta politiskā iesaiste un tiek veikta sociālā diskriminācija. Neapšaubāmi, Francijā lielākie terorisma draudi nāk no cilvēkiem, kuriem ir musulmaņu ticība, bet tas nav tāpēc, ka musulmaņi vēlas iznīcināt kristiešus, bet gan tāpēc, ka tieši visnabadzīgākais sabiedrības slānis sastāv no imigrantiem vai to bērniem un tieši viņiem faktiski ir liegta pieeja izglītībai un iesaiste sociālos vai ekonomiskos procesos. Viņi faktiski ir otrās šķiras statusā. Protams, ka cilvēki, kas neredz nākotnes perspektīves un jūtās aizskarti savās tiesībās, ir vairāk tendēti uz terorismu. Bet politiķu un propogandas mērķis ir sociālās problēmas pārvērst reliģiskās, lai politiķiem nebūtu jārisina ļoti smagi un komplicēti jautājumi, kas tajā pašā laikā ir ļoti nepopulāri un necels iespējas tikt ievēlētiem atkārtoti.

Advertisements

Turcijas referendums


Kaut arī cenšos nerakstīt savā blogā par politiskām tēmām, tomēr vakardienas referedums Turcijā par konstitūcijas grozījumiem liek uzrakstīt kādu nelielu komentāru. Īsumām, vakar Turcijā vēlētāji nobalsoja par grozījumiem konstitūcijā (Türkiye Cumhuriyeti Anayasası), kas sastāv no 175 pantiem. Konstitūcija sastāv no vairākām daļām, kur pirmā daļa tika pieņemta 1921. gadā un, kuru varam uzskatīt par vecu konstitūciju līdzās Latvijas konstitūcijai, jo tā tika pieņemta pirms Otrā pasaules kara. Tā bija par pamatu Turcijas valsts veidošanai par demokrātisku un brīvu valsti, kur cilvēkiem bija atļauts brīvi izteikties un, kur reliģija tika nodalīta no valsts varas. Kā redzams, tad Turcija spēja veiksmīgi attīstīties, būdama neprezedentāla valsts pēc savas būtības un, kur parlamentam bija liela nozīme.

Pēc grozījumiem konstitūcijā, vara aizvien vairāk tiks koncentrēta tikai un vienīgi prezidenta rokās un viņa pilnvaras varēs būt līdz 2029. gadam, pēc kārtējām vēlēšanām, kas pēc būtības nozīmē, uz mūžu. Šeit mēs redzam, kā demokrātiksa valsts pārtop vienā naktī par autoritāru režīmu un pēc visa spriežot, varas koncentrācijas tendence tikai turpināsies. Kāds ir iemesls tādām pārmaiņām, viss ir ļoti vienkārši, pastāvošā Turcijas elite negrib zaudēt varu un izmantoja likumīgu ceļu mērķu sasniegšanai. Labvēlīgi apstākļi tam bija pieaugošai terorisms un nesenais apvērsuma mēģinājums.

Patiesībā, jebkuri likuma grozījumi, kas vērsti uz valsts institūtu varas pastiprināšanu un parasto cilvēku, vēlētāju, tiesību ierobežošanu, demostrē tikai un vienīgi valsts varas vājumu, augsto korupcijas līmeni un sabiedrības mazo iesaistīšanos valsts politiskajā dzīvē. Tieši to šis referendums arī demonstrēja. Ja palasa Bloomberg vai BBCnews, tad no turienes redzams, ka lielāko atbalstu grozījumiem, guva no lauku apvidus vēlētāju balsīm, kamēr pilsētās lielākā daļa balsoja pret. Līdz ar to lauku iedzīvotāji noteica, kā izskatīsies Turcija nākotnē, kaut arī attīstītās pilsētas, kurās ir gan augstāks izglītības līmenis, gan cilvēku iesaistīšanās dažādās asociācijās un politiskās kustībās.

Vai prezidentāla valsts ir risinājums vājajām valsts institūcijām? Noteikti nē, jo vienai vājai valsts institūcijai – prezidentam, tiek dotas vēl lielākas pilnvaras, tādējādi sekmējot esošo problēmu padziļināšano, bet noteikti ne risināšanu. Valsts varas centralizācija vienmēr noved pie korupcijas pieauguma un valsts varas ātras novecošanas. Šādos gadījumos vienmēr nostrādā ilūzija, ka atnāks kāds un visu sakārtos, bet patiesībā, ja gribam kaut ko mainīt, tad pašiem to vien jādara, izmantojot visus likumā noteiktos mehānismus.

Ļoti svarīgi, lai šāda kaite – valsts varas centralizācija, nepārmestos uz Eiropas valstīm, jo cilvēka brīvību un vienādas tiesības uz valstī esošajiem resursies, vissekmīgāk nodrošina tieši demokrātija un republikas modelis, kaut arī tas nav ideāls, bet kā jau teica Vinstons Čērčils, labāku neviens nav izdomājis.

Tieksme kontrolēt


Runājot par tieksmi kontrolēt, varu pieminēt, ka lasu vienu interesantu daiļliteratūras grāmatu, kur viena no varonēm cenšās realizēt savas despotiskās tieksmes caur citu cilvēku kontrolēšanu. Par grāmatu detalizētāk uzrakstīšu, kad izlasīšu to. Tomēr jau tagad vēlos padalīties ar pārdomām, kuras manī raisīja šī tēma un es sāku pievērst uzmanību dažāda veida mēģinājumiem sevi ietekmēt.

Viens no veidiem ir pozicionēt, ka tu dari kaut ko nepareizi, dari tā, kā nedara to citi un tāpēc nekvalificējies kādā no standarta cilvēka tipiem. Ņemot vērā, ka cilvēkiem patīk būt piederīgiem sabiedrībā, tad ar to ir iespējams ietekmēt cilvēka uzvedību.

Otrs no veidiem ir vienkārši pavēlēt, piemēram, izdari to vai citu. Reizēm to var izteikt stingra lūguma formā. Šāds kontrolēšanas veids ir vistriviālākais un bieži neļauj sasniegt vēlamo mērķi.

Trešai no veidiem ir mākslīga apvainošanās. Cilvēki tēlo aizvainojumu vai apvainošanos, lai otrā cilvēkā radītu sirdsapziņas pārmetusmu, tādējādi panākot savu, ietekmējot cilvēka rīcību. Pats radikālākais veids ir draudi par pašnāvību.

Lūk tāds īss vakara ieskats veidos kā cilvēki bieži cenšās ietekmēt citus, lai panāktu sev vēlamu rezultātu.

Maģiskais kvadrāts


Pat to noteikti jau ir rakstīts, bet vēlos padalīties ar kādu filosofiskāku domu. Sākumā, kas ir maģiskais kvadrāts. Tas ir kvadrāts, kurā ierakstīti skaitļi, kas, saskaitot katras rindas trīs skaitļus, veido vienādu skaitli. Piemēram kvadrāts, kur trīs pēc kārtas skaitļu summa veido skaitli 15.

Lūk, magiskais kvadrāts pierāda, ka dzīvē no elementārām lietām ir iespējams salikt ģeniālus virknējumus. Atslēgas vārds šajā gadījumā ir “salikt”. Iedomāsimies cik liela varbūtība metot kubikus ar cipariem, ka tiek nokritīs tieši šādā kārtībā, tā ir ļoti niecīga, tāpēc ģeniālas lietas var radīt tikai un vienīgi saprāts vai izņēmuma kārtā daba, miljardiem gadu mēģinot un izbrāķējot neveiksmīgus eksemplārus.