Genocīda atzīšana


Vēsturē esošie notikumi mēdz tādā vai citādā formā atkārtoties atkal un atkal. Ja cilvēki nesargā savu brīvību, tie nonāk verdzībā, ja cilvēki nievājoši attiecas pret demokrātiju, tie nonāk autoritārā vai totalitārā sistēmā un beidzot, ja cilvēki regulāri nenosoda un neatzīst genocīdu, tas vienmēr var atgriezties.

Vārdnīcā vārdu genocīds skaidro kā noziedzīgs nodarījums, kura mērķis ir iznīcināt nacionālu, etnisku, rases vai reliģisku (cilvēku) grupu (fiziski vai bioloģiski) vai tās kultūru. Briesmīgākais genocīdā ir tas, ka cilvēki tiek nogalināti ne tāpēc, ka ir pretinieku armijas karavīri, ne tāpēc, ka ir veikuši kaut kādu noziegumu, bet tiek nogalināti vienīgi iedzimtu vai dzīves laikā iegūtu īpašību dēļ. Pie tam genocīds notiek tad, kad pie varas atrodas maniakāls psihopāts un viņu atbalsta padumji konformisti, kuri gatavi pildīt jebkuru viņa slimu un destruktīvu iegribu. Tāpat ļoti vienkārši cilvēkiem ir vainot kādu cilvēku grupu savās nelaimēs vai attaisnot savus noziegumus ar melīgu ideoloģiju vai augstāku mērķi. Līdz ar to nepārtraukta runāšana par genocīdu un tā nosodīšana ir būtiska, lai novērstu šādu parādību nākotnē.

Latvija šodien pieņēma deklarāciju par Osmaņu impērijas laikā īstenoto armēņu genocīdu, godinot visu armēņu genocīda upuru piemiņu un apliecinot cieņu izdzīvojušajiem. Pret šādu pozīciju asi iebilda Aizsardzības ministrs Artis Pabriks, paziņojot, ka Armēņu genocīda atzīšana būtu Latvijas nacionālo interešu upurēšana. Uzskatu, ka Saeima šoreiz visu izdarīja pareizi un patiesībā šāda deklarācija bija jāpieņem daudz senāk, neskatoties uz to, ka Turcijai ir otrā lielākā armija starp NATO dalībvalstīm. Man ir retorisks jautājums Pabrika kungam, varbūt mums arī draudzības līgumu ar Ziemeļkoreju noslēgt, jo tas noteikti būtu ekonomiski izdevīgi (jauns preču un pakalpojumu noieta tirgus, Ķīnai patiktu).

14. jūnijā Latvijā ir Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, kurā piemin latviešu masveida deportācijas PSRS okupācijas laikā. Latvijai kā valstij un mums kā sabiedrībai ir svarīgi, lai pēc iespējas vairākas valstis atzītu PSRS noziegumus un izprastu mūsu vēsturi. Šīs deportācijas nesa nāvi un sāpes visiem, gan tiem, kurus deportēja, gan tiem, kuri palika. Pastāv dažādas aplēses, cik tieši cilvēki bija deportēti, bet aptuvenais skaits varētu būt ap 60 tūkstošiem. Tad armēņu gadījumā tie bija aptuveni 1.8 miljoni, kas tika nevis deportēti, bet fiziski iznīcināti. Un šeit veidojas paradokss, mēs ātri un viegli atzīstam genocīdu attiecībā pret sevi, bet tik ļoti negribīgi to darām attiecībā pret citiem, jo vajadzēja paiet 30 neatkarības gadiem, lai šāda deklarācija taptu.

Saistībā ar armēņu genocīdu Pirmā pasaules kara laikā un pēc tā, jāatzīmē, ka Osmaņu impērija tajā pašā laikā veica genocīdu arī pret grieķiem un Seifo tautu, līdz ar to Osmaņu impērija savā norieta laikā pārvērtās par gaļas mašīnu, kurai nerūpēja cilvēku dzīvības un likteņi.

Nobeigumā jāuzraksta, ka nevar būt nekāda ekonomiskā vai militārā attaisnojuma aizvērt acis un neatzīt jebkāda veida genocīdu pret jebkuru tautu vai citu cilvēku grupu. Nav svarīgi, cik tas maksās, bet svarīgi ir principi, kurus mēs aizstāvam. Man prieks, ka mūsu valsts izvēlējas pareizo ceļu un atzina armēņu genocīdu. Vēl jo vairāk, uzskatu, ka Latvijai aktīvāk jāiesaistās starptautiskajā politikā, lai cīnītos pret pašreizējām cilvēku tiesību pārkāpumiem gan Eiropā, gan citās pasaules daļās.

Ko darīt ar portālu Meduza.io Latvijā?


Krievijas Federācija piešķīra neatkarīgam medijam Meduza.io “ārvalstu aģenta” statusu, tādējādi būtiski ierobežojot tā darbību un praktiski izslēdzot iespēju noslēgt reklāmas līgumus ar Krievijā esošajiem uzņēmumiem, kas bija pamata finansiālais avots. Kāda, manuprāt, Latvijai varētu būt interese saistībā ar šo notikumu? Izklāstīšu savas domas.

Daudziem nav noslēpums, ka viens no lielākajiem Krievijas ziņu portāliem Meduza.io ir reģistrēts Latvijā, kā juridiska persona SIA “Medusa Project” tepat uz Krišjāņa Barona ielas. Pie tam, šim medijam ir izsniegta arī mediju licence. Līdz ar to juridiski, tas ir Latvijas medijs, kas vērsts uz darbu ar Krievijas iedzīvotāju auditoriju. Meduzā strādā ļoti augsti kvalificēti speciālisti un to neatkarība no Krievijas oficiālas varas ietekmes ir pārbaudīta laika gaitā.

Kāda ir Latvijas problēma? Pie mums dzīvo vairāki simti tūkstoši krieviski runājoši cilvēki, pilsoņi, nepilsoņi un Krievijas pilsoņi. Covid19 un vakcinācijas tēma ļoti labi parādīja, ka daudzi krieviski runājoši iedzīvotāji ir spēcīgi ietekmēti no Krievijas valsts propagandas, kas izpaužas kā nievājoša attieksme pret vīrusu, nevēlēšanās vakcinēties un ticēšana visādām sazvērestības teorijām. Tāpat Krievijas oficiālā propaganda tiek izmantota hibrīda karā.

Rezultātā, mums ir no vienas puses smagā situācijā nonācis medijs ar augsti profesionālu komandu krievu valodā, no otras puses mums ir liels iedzīvotāju skaits, kuram trūkst kvalitatīva informācija krievu valodā. Racionāli būtu Latvijai atbalstīt Meduzu un novirzīt valsts finansējumu, kā publisku pasūtījumu ar noteikumu, ka Meduza daļēji pievēršas un uzrunā Latvijā esošo auditoriju, rakstot arī par vietējiem notikumiem Latvijā un Eiropas Savienībā. Papildus tam, Latvija varētu demonstrēt Eiropas Savienībai, NATO un pārējai pasaulei savu atbalstu demokrātiskai opozīcijai Krievijā, sniegt milzīgu ieguldījumu hibrīda karā un būt solidārai preses brīvības jautājumā.

Geji lesbietes un Mozaīka


Rakstīt par gejiem, lesbietiem un Mozaīku ir kā atvērt pandoras lādi, no kuras var izlidot jebkāda veida kritika no visām iespējamām pusēm. Vakar tika veikts noziedzīgs nodarījums, kur pēc presē izvietotā materiāla var izdarīt pieņēmumu, ka viens cilvēks, visdrīzāk vīrietis, aplēja ar degšķidrumu citu vīrieti un to aizdedzināja. Kā iespējamais iemesls tika minēts fakts, ka aizdedzinātais vīrietis bija gejs un noziedzīgā nodarījuma iemesls bija iespējamās vainīgās personas naids pret gejiem. Mozaīka savā Twitter kontā aicināja pievērsties jautājumam par naida runu un turpmākajās diskusijās tika izteikti aicinājumu noteikt sankciju par naida runu Krimināllikumā. Man rādās vairākas pārdomas par šo tēmu, ko arī aprakstīšu šajā rakstā.

Vispirms par sevi. Esmu heteroseksuāls vīrietis un ikdienā nesaskaros ar viendzimuma attiecību tēmu. Ja arī starp maniem kolēģiem vai paziņām ir geji vai lesbietes, es par to nezinu, jo tādā nogrieznī nekad netiek runāts. Starp maniem tuviem draugiem šādu personu nav. Līdz ar to es uz geju un lesbiešu tēmu skatos ļoti neitrāli, tāpat kā uz nebinārajiem cilvēkiem, kas ir transpersonas. Savukārt biseksuāļus neuzskatu par atsevišķu grupu, jo esmu saticies ar biseksuālu meiteni, nekādu atšķirību no heteroseksuālas draudzenes nemanīju.

Kas ir geji un lesbietes? Šeit nevar būt kaut kādi minējumi vai dažādas interpretācijas. Svarīgākais,ka visi ir cilvēki. Atšķirība starp heteroseksuālu un homoseksuālu cilvēku ir tikai tajā, ka homoseksuāliem cilvēkiem smadzenes ir līdzīgas pretējā dzimuma smadzenēm. Iesaku iepazīties ar Robert Sapolsky lekciju par seksuālo uzvedību. Šī ir ģenētiskā mutācija, kas ir noderīga cilvēcei. Pirmkārt, geju māsām un lesbiešu brāļiem bieži ir labas un efektīvas attiecības ar pretējo dzimumu un tie ir ļoti auglīgi. Otrkārt, gejiem bieži ir pazemināta agresija, kas ļauj sevi realizēt jomās, kur heteroseksuāli vīrieši vairumā nav ieinteresēti, piemēram, māksla un kultūra. Līdz ar to geji un lesbietes ir daļa no sabiedrības un tie ir noderīgi sabiedrībai. Ja tā nebūtu, tad evolūcijas gaitā, tāda mutācija izzustu, kā, piemēram, mums ir izzudusi lielākā daļa apmatojuma un aste, kas bija mūsu senčiem.

Kas ir Mozaīka? Tā ir biedrība “Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība “Mozaīka””, kuras statūtos noteikts mērķis ir veicināt sabiedrības izpratni par dažādu seksuālo orientāciju esamību un sekmēt lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu sociālo un tiesisko integrāciju Latvijā. Virzība ir pareiza, bet metodes es tomēr pakritizēšu.

Ar piemēru par sadedzināto vīrieti mēs varējām vērot vairākas problēmas. Pirmkārt, policijas neefektīvu darbību vai iespējams bezdarbību pirms nozieguma izdarīšanas (preventīvas darbības), kad, spriežot no presē pieejamās informācijas, cietusī persona vērsās policijā par draudu izteikšanu. Cik pats esmu saskāries ar šo jautājumu, tiešām bieži policija nelabprāt pieņem šāda veida iesniegumus un rīkojas ļoti pasīvi, tāpēc kā jurists iesaku pārsūdzēt atteikumu prokuratūrā. Otrkārt, Latvijas psihiatrija un medicīnas sistēma. Acīmredzams, ka dedzināt citu cilvēku, pie tam iepriekš draudot un izrādot ar vārdiem nepatiku pret citiem cilvēkiem kaut kādu atšķirību dēļ, var persona ar mentālam problēmām. Kā redzams, šeit nav problēma naida runā, kam Twitter pievērsa uzmanību Mozaīka un tās profila sekotāji. Nav svarīgi, cik liela atbildība ir par teikto, ja policijas darbs ir neefektīvs un psihiatriskā palīdzība laicīgi netiek sniegta. Nav svarīgi, ka kaut kas ir aizliegts, ja sabiedrībā ir noteikta problēma, kas ir jārisina, it sevišķi, ja sankcija ir noteikta Krimināllikumā, jo lielākoties Krimināllikums praksē ir par sekām, kas iestājas pēc noziedzīga nodarījuma veikšanas.

Ideja par to, lai noteikt Krimināllikumā sankciju par naida runu ir nepareiza. Viena no problēmā, ka tiks ierobežota vārda brīvība un var rasties situācija, kad jebkura diskusija par geju un lesbiešu problēmām varēs tikt kvalificēta kā naida runa pret tiem, jo nav svarīgi, kas rakstīts likumā, bet svarīgi ir tas, kā rakstīto piemēro praksē policisti, prokurori un tiesneši. Otra problēma var būt tāda, ka ieviestā norma nestrādās un nebūs notiesājošu spriedumu. Praksē Krimināllikumā ir daudzi panti, kuri nekad vai gandrīz nekad netika piemēroti. Piemēram, būs ļoti grūti atrast vismaz vienu spriedumu par tirdzniecības noteikumu pārkāpšanu, kas noteikts Krimināllikuma 205. panta otrajā daļā.

Kādi ir risinājumi? To var redzēt no ASV ražotājiem seriāliem un filmām. Tur ir vesela finansēšanas sistēma, kad filma vai seriāls iegūst papildus finansējumu, ja tiek pieminēta viendzimuma attiecību tēma. Caur masu kultūru tiek veidots sabiedrības uzskats, ka geji un lesbietes sabiedrībā ir normāla parādību un tie ir tādi paši cilvēki kā pārējie. Tāpat ir jāvirzās uz skolas izglītības sistēmas reformu, lai tiktu paskaidrots skolēniem, kas ir geji un lesbietes, kāpēc tādi cilvēki piedzimst un, ka mūsu sabiedrība ir ļoti dažāda nevis melnbalta jeb šajā gadījumā bināra. Sabiedrībā ir nepieciešams sasniegt kritisko masu, kad lielākā daļa cilvēku to uzskata par normu. Piemēram, skaista astoņpadsmit gadīga meitene uzvelk īsus svārkus, uzkrāsojās un aizbrauc uz nakti pie tikko iepazīta čaļa. No rīta tā atnāk mājās, kur viņu sagaida tēvs, māte un divi brāļi. Latvijā visi sasveicināsies, apsēdīsies kopā pie galda un pabrokastos, stāstot jautrus stāstus un smejoties. Tādā pašā situācijā Pakistānā, meitene tiks pāris stundu laikā nogalināta. Vienādi apstākļi, bet pilnīgi pretēja cilvēku uzvedība, jo Latvijā šāda meitenes uzvedība ir normāla, bet Pakistānā nav. Tāpat ir ar geju un lesbiešu jautājumu. Problēma, ka sociālos tīklos un sabiedrībā kopumā liela daļa, tajā skaitā Mozaīka, cenšas konfrontēt ar tiem, kuri ir pret, nevis pārliecināt neitrālus cilvēkus, lai radītu kritisko masu sabiedrībā un atgādina cīņu pret vējdzirnavām. Ja sabiedrībā geju un lesbiešu tēma būtu norma, tajā gadījumā garīgi slimi cilvēki fokusētos uz citām lietām, kas viņiem šķistu ejam ārpus normas, bet nefokusētos uz pilnīgi normālām lietā, līdzīgi kā neviens neies Latvijā dedzināt meiteni, ja tā būdama neprecēta, tiekas ar puisi.

Vēl akmens Mozaīkas virzienā ir uzsvars uz gejiem un lesbietēm, nevis sistēmas problēmām. Tas, ka mums ir neefektīva policija ir visas sabiedrības problēma. Ja nodedzinātais vīrietis nebūtu gejs, šai lietai vispār neviens nepievērstu uzmanību. Es uzskatu, ka mums visiem jācīnās par sistēmas sakārtošanu, lai izveidotu kārtību, kad jebkurš cilvēks saņemot draudus, vēršas ar iesniegumu policijā, tā nekavējoties sāk apstākļu noskaidrošanu, tajā pašā dienā nopratina personu, par kuru rakstīts iesniegums, nepieciešamības gadījumā, ar tiesas sankciju, aizsūta uz psihiatrisko ekspertīzi un tiesā tiek pieņemts lēmums par turpmāko rīcību, piemēram, nosūtot personu uz piespiedu ārstēšanos. Rezultātā noziegums novērsts, visi dzīvi un drošībā.

Par to, vai vajag īpašu normu par naida runu? Uzskatu, ka nē, bet Krimināllikuma 48. panta pirmās daļas 14. punktu varētu papildināt ar to, ka par atbildības pastiprinošu apstākli tiek uzskatīts arī noziedzīgs nodarījums, kas izdarīts seksuālās orientācijas dēļ.

Nobeigumā, homoseksuāli cilvēki ir sabiedrības daļa un tie ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie, ar tādām pašām tiesībām un aizsardzību no likuma viedokļa. Policija bieži ir neefektīva, bet tas nav pamats, lai papildinātu Krimināllikumu ar naida runu, bet vairāk jāstrādā pie visas sistēmas reformas. Daudz efektīvāk ir padarīt lielākai sabiedrības daļai viendzimuma attiecības par normālu parādību, nekā konfliktēt ar tiem, kuri ir pilnībā pret.

Slepkavība Purvciemā


Pagājušajā nedēļā daudzus Latvijas iedzīvotājus satricināja futbola spēlētāju menedžera slepkavība. Sekoja policijas bravūrīgi izteicieni, ka lieta drīz tiks atrisināta, tad nākamajās dienās presē par to nedaudz vēl uzrakstīja, lai radītu lasītājiem kopskatu un stāsts noklusa. Pēc nedēļas Iekšlietu ministrs izvirzīja tuvu sazvērestības teorijai esošu pieņēmumu, ka plašākai sabiedrībai nepazīstama cilvēka slepkavība tika veikta, jo mistiskie organizētās noziedzības grupējumi nespēj noskatīties, cik policija Latvijā efektīvi cīnās pret noziedzību. Šeit kā vienmēr uzrakstīšu savas pārdomas par situāciju kopumā.

Latvijā regulāri notiek slepkavības, par kurām neviens neko nezina, jo klusām tiek atvērta krimināllieta, izmeklētājs veic savu darbu un rezultātā tiesa pieņem notiesājošu spriedumu. Tādas ļoti skaļas lietas notiek aptuveni reizi vai divas reizes gadā. Problēma ir tāda, ka skaļās lietas ļoti bieži netiek atklātas un sabiedrībā veidojas viedoklis, ka policija neko nedara. Tā nav, piemēram, 2019. gadā par slepkavību ar iepriekšēju nodomu tika notiesātas 39 personas un 2018. gadā 45 personas. Pagājušajā gadā tika reģistrētas 78 slepkavības ar iepriekšēju nodomu, kas lielākā daļā visdrīzāk kļūs par notiesājošiem spriedumiem.

Skaļām un neatklātām lietām ir vairākas negatīvas sekas. Pirmkārt, cilvēkiem veidojas sajūta, ka drīkst visu un par to nebūs atbildības. Ja jau kāds braukā nesodīts ar auto un šauj gaiša rīta vidū, kāpēc gan es tā nevarētu darīt. Otrkārt, cilvēkiem veidojas bailes, ja kāds tā var darīt un palikt nesodīts, tad jau arī es varu būt nošautā vadītāja vietā. Rezultātā turīgāki un spējīgāki cilvēki vairāk būs nosvērti braukt dzīvot un strādāt uz kādu drošāku vietu. Arī bizness vai nu paaugstinās cenu par risku vai meklēs citu dislokācijas vietu. Piemēram, ja kāds vēlas veidot futbola spēlētāju menedžera karjeru, tad drošāk to ir darīt Zviedrijā vai Dānijā nekā pie mums. Arī cita veida bizness paklausoties Iekšlietu ministra murgus par grupējumiem un to atriebību policijai, izdomās vērt rūpnīcu vai biroju kādā citā valstī, kur ir vai nu zemāks noziedzības līmenis, vai vismaz valdībā sēž sakarīgāki cilvēki.

Beigās, kas mums paliek? Kārtējā skaļā lieta, ar miglainām cerībām, ka tā tiks atklāta. Policijas tukšie vārdi, ka ir būtiska virzība lietā, tikai, diemžēl, tiek aizmirsts pateikt, ka virzība ir pa apli. Neefektīva policijas sistēma, kur trūkst darbinieku, darbiniekiem ir pārslodze un apšaubāms administratīvais aparāts. Šoreiz palikšu uz bēdīgas nots, jo nekas jautrs šajā tēmā nav.

Liberālisms mazina kara iespējas


Daudzi kritizē liberālismu, jo nesaprot tā jēgu. Kā tika noskaidrots iepriekš, tad liberālisms ir pretstats autoritārai sistēmai. Tas nodrošina normālu biznesa vidi un cilvēka politisko brīvību. Tāpat liberālisms mazina kara iespējas, par ko arī šoreiz uzrakstīšu.

Karš rodas tad, kad vienas valsts līdera ambīcijas sakrīt ar viņa militārajām iespējām. Ja valsts līderis vēlas kādas citas valsts teritoriju, vai tirdzniecības ceļu, tad viņš izvērtē savas iespējas, lai varētu šai valstij uzbrukt. Rezultātā var būt divi scenāriji, pirmais, spēka ir pārāk maz un viss paliek agresīvas retorikas līmenī, otrais, spēks ir pietiekams, un sākas aktīva karadarbība.

Kam karš ir vajadzīgs? Parasti autoritāram līderim, kuru kāds ir aizvainojis, vai kuram ir mantkārīgi nolūki. Papildus tam, uzvarot karā, autoritārais līderis var palielināt savu popularitāti, jo visiem patīk uzvarētāji. Tāpat autoritārais līderis ar kara palīdzību var risināt iekšējās valsts problēmas, ja pastāv iespēja, ka iekšējā neapmierinātību var radīt galma cīņas vai sabiedrības nemierus. Autoritārajam līderim nav nepieciešama cilvēku atļauja, jo viņš ir iecelts uz beztermiņa laiku un plāno vadīt valsti līdz mūža galam. Vienīgais viņa mērķis ir noturēt varu un apkarot iekšējos ienaidniekus, piemēram, sūtot to karot vai represējot, aizbildinoties ar militāro situāciju.

Kam karš nav izdevīgs? Parasti armija patērē milzīgus resursus, gan naudas ziņā, gan produktu ziņā. Cilvēki kara laikā kļūst nabadzīgāki un zaudē nākotnes perspektīvas uz vairākiem gadu desmitiem. Papildus tam, karš nozīmē tuvinieku nāvi, invalīdu pieaugumu un vīriešu skaita samazināšanos. Cilvēkiem nav izdevīgs karš un priekš viņiem tas nes tikai postu un iznīcību.

Ja sabiedrība ir liberāla, tiek nodrošināta varas maiņa un politiķiem ir svarīgs cilvēku viedoklis, tad karš ir maz iespējams, jo neviens cilvēks nebalsos par politiķi, kas tam solīs vai nodrošinās tuvinieku nāvi, finansiālus zaudējumus un citas negatīvas lietas. Liberālā sabiedrībā, kur valda demokrātija, politiķa iespēja palikt pie varas ir viņa spēja nodrošināt nepārtrauktu ekonomisko izaugsmi, meklējot iespējas sadarboties ar apkārtējām valstīm un risinot domstarpības diplomātiskā ceļā.

Tuvākie piemēri mums ir redzami nesenā vēsturē. Irākas karš, autoritārs līderis Sadams Huseins, Sīrijas karš, autoritārs līderis Bašārs al Asads, Ukrainas karš, autoritārs līderis Vladimirs Putins, Balkānu karš, autoritārs līderis Slobodans Miloševičs, Otrais pasaules karš, autoritārie līderi Adolfs Hitlers, Josifs Džugašvili, Benito Musolīni un Fumimaro Konoe.

Nobeigumā var apkopot principu, ka liberālisms un varas maiņa nodrošina mieru un uzplaukumu savai un apkārtējām valstīm, savukārt autoritāri režīmi vienmēr cīnīsies par varas noturēšanu un savu ambīciju apmierināšanu, izraisot karus, lai mazinātu iekšējos konfliktus un palielinātu savu popularitāti.

Sputnik V kā siers peļu slazdā


Ja mājās ir uzradušies mazi un pelēki grauzēji, veikalā mēs varam nopirkt dažāda veida peļu slazdus, kuru cena var būt no pāris līdz pāris desmitiem euro. Tāpat arī Krievijā izstrādāto vakcīnu Sputnik V ir iespējams iegādātiem aptuveni par 20 euro lielu cenu. Vispārējas pandēmijas laikā, kad Eiropas Savienības ekonomikas slīgst recesijā un vakcinācijas politika nav efektīva, varētu rasties vēlme atsaukties uz Krievijas draudzīgo piedāvājumu pārdot viņu izstrādāto vakcīnu, lai atrisinātu esošās problēmas, ko radīja Covid19. Šeit īsumā uzrakstīšu savas pārdomas, kāpēc to nevajadzētu darīt.

Varam atrast informāciju par to, ka Krievijas iekšienē vakcinācijas pret Covid19 nesokas tik raiti. Uz šī raksta uzrakstīšanas dienu, Latvijā vismaz vienu poti bija saņēmuši 6.3% iedzīvotāju, bet Krievijā tikai 5.0%. Neskatoties uz to, Ungārija un Slovākija jau apstiprināja Sputnik V lietošanu un saņēma vakcīnas no Krievijas un to pašu grasās darīt arī Austrija. Tāpat arī Francija un Vācija izrādīja interesi. [1] Pie tam Vācija varētu būt ļoti ieinteresēta jebkuras vakcīnas iegādē, jo rudenī gaidāmas Bundestāga vēlēšanas, pēc kurām mainīsies Vācijas premjerministrs. Pret Sputnik V lietošanu iebilst Lietuva [2], Latvija un Polija, pasakot, ka Krievija vakcīnu lieto kā maigās varas ieroci, lai gūtu sev politisku un militāru labumu.

Kā praksē varētu izskatīties siers peļu slazdā? Vācijas gadījumā tā ir Nord stream II būvniecības pabeigšana, kas Krievijai ir ļoti svarīga, lai radītu turpmāko spiedienu uz Ukrainu un varētu pēc nepieciešamības eskalēt konfliktu. Ungārijas un Slovākijas gadījumā tas varētu būt veto uzlikšana uz turpmākajām sankcijām pret Krieviju, savukārt caur Austriju varētu tikt lobētas Krievijas intereses tajās Eiropas Savienības aprindās, kurās netiek Ungārija un Slovākija. Papildus tam Ungārija un Slovākija ir NATO dalībvalstis, kas nozīmē, ka tās var kavēt jebkādu NATO iesaistīšanos iespējamā militārā konfliktā ar Ukrainu.

Rezultātā paņemot, it kā tik gardo sieru, kas kārdinoši ir ielikts peļu slazdā, Eiropas Savienība kopumā un noteiktās dalībvalstis atsevišķi var kļūt par noķertajām pelēm, kur pildot neformālas vienošanās vai vienkārši esot tiešā atkarībā no Krievijas, tām būs jāatbalsta Krievija visās tās anti cilvēciskās iecerēs no cilvēku indēšanas līdz militāriem konfliktiem. Tāpēc uzskatu, ka Eiropas Savienībai vajadzētu uzlikt veto uz Sputnik V vakcīnu, tādējādi pasargājot sevi no iekšējiem konfliktiem un turpmāko Krievijas agresiju, kas varētu nenotikt, zinot, ka tai nebūs nekāda veida atbalsts.

Avots:

[1] https://edition.cnn.com/2021/04/03/europe/europe-russia-vaccines-analysis-intl-cmd/index.html

[2] https://www.bloomberg.com/news/articles/2021-02-09/lithuania-won-t-buy-russian-vaccine-it-deems-a-geopolitical-tool

Vārda brīvība kā strīda ābols


Nepārtraukti notiek strīdi un diskusijas par vārda brīvību presē, sociālos tīklos, dažādās organizācijās un valstī kopumā. Iesaistoties ar cilvēku diskusijā par vārda brīvību, vienmēr tiek lauzti šķēpi un sisti vairogi tāpēc, ka šis ir tik plašs jēdziens, ka tā interpretācija ir bezgalīga un var tikt apskatīta no dažādiem rakursiem. Šajā rakstā es ļoti īsi uzrakstīšu savas pārdomas par vārda brīvību.

Daudziem patīk citēt Latvijas Satversme 100. pantu, kurā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Tāpat tiek noteikts, ka cenzūra ir aizliegta. Šis ir deklaratīvs pants, kas nav piepildīts ar plašāku saturu, jo neregulē vārda brīvības robežas. Daudz precīzāks ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām, kuru pilnībā ir ratificējusi Latvija. Šī pakta 19. pantā ir noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību; šīs tiesības ietver brīvību meklēt, saņemt un izplatīt jebkāda veida informāciju un idejas neatkarīgi no robežas vai nu mutiski, vai rakstiski, vai drukātā veidā, mākslas formā vai izmantojot jebkuru citu viņa izvēlētu mediju. Kā redzams, šis regulējums paplašina vārda brīvības skaidrojumu un attiecina to uz mākslu un tiesībām izvēlēties jebkuru mediju, kas varbūt gan sociālie tīkli, gan radio un televīzija. Tomēr nevienas tiesības nevar būt bez ierobežojuma pret ļaunprātīgu to izmantošanu. Tajā pašā pakta 19. pantā noteikts, ka vārda brīvības tiesību izmantošana ir saistīta ar īpašiem pienākumiem un atbildību. Tāpēc uz to var attiecināt noteiktus ierobežojumus, taču tie ir tikai tādi, kādi ir noteikti likumā un ir nepieciešami. Šie ierobežojumi var būt, aizsargājot citu cilvēku tiesības un reputāciju, kā arī aizsargājot valsts drošību vai sabiedrisko kārtību, vai sabiedrības veselību vai morāli. Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 20. pantā ir noteikti ietvari, nosakot, kas vairs netiek uzskatīts par vārda brīvību un ir aizliedzams. Tā ir kara propaganda un jebkāda nacionāla, rases vai reliģiska naida aizstāvēšana, kas ir kurināšana uz diskrimināciju, naidīgumu vai vardarbību. Tagad par tiesisko regulējumu ir skaidrs, protams, tas ir daudz plašāks, jo to regulē arī citi tiesību akti un šeit es apskatīju tikai dažus, lai radītu priekšstatu par tēmu.

Viens ir tiesiskais regulējums, bet pavisam kaut kas cits ir mērķis un būtība. Ideja par vārda brīvību tagadējā formā radās jau 18. gadsimtā, tomēr Eiropā tā kļuva vitāli svarīga pēc Otrā pasaules kara. Kas notiek, kad kāds autoritārs līderis vēlas pārņemt varu, viņš pirmām kārtām pārņem kontroli par radio vai televīziju un sāk sistemātiski ierobežot tiesības izteikties visiem, kuru viedoklis nesakrīt ar autoritāra līdera viedokli. Rezultātā tiek pārtraukta brīva diskusija par valsts turpmāko attīstību, pieļautajām kļūdām un efektīviem attīstības virzieniem. Tiek veidota vide, kas raksturīga organizētās noziedzības pasaulē, kur par vissvarīgāko uzskata klusēšanas kodeksu, kad visi zina viens par otra noziegumiem, bet neviens par tiem nerunā un neliecina tiesā. Tāpat kā organizētās noziedzības pasaulē, arī vārda brīvības pārkāpuma gadījumā, informēšana par patiesību tiek sodīta jau no valsts puses.

Cits stūrakmens ir ideju daudzveidība. Brīvas uzskatu paušanas rezultātā mēs redzam un dzirdam ļoti daudzus cilvēkus, kuru pasaules uzskats un viedoklis būtiski nesakrīt ar mūsējo. Varam redzēt gan nacionālismu, gan komunismu, gan reliģiskās dogma, gan idejas par globalizāciju un liberālu sabiedrību. Instinktīvi daudziem cilvēkiem rodas vēlme aizliegt citādāk domājošiem paust savu viedokli. Tā ir racionāla vēlme, jo prasa daudz mazāku enerģijas patēriņu, nekā bezgalīga citu pārliecināšana par sava viedokļa pareizību un efektivitāti. Tomēr tieši viedokļu daudzveidība rezultātā izglīto sabiedrību un līdzsvaro sabiedrisko domu, kas summāri ir centriska un ļoti nosvērta. Piemēram, sabiedrībā, kurā ir atklāta diskusija, politiķi reaģēs uz vairākuma viedokli, ka lielākā daļa sabiedrības ir pret baznīcas iejaukšanos valsts pārvaldē, pret komunistiskajām idejām, pret nacionālismu, kā cilvēku diskriminēšanas mehānismu un par brīvu tirgu. Ja diskusijas nav, tad mūsu pašu piemērs ir dzīvot gadu desmitiem ar komunistisko ideoloģiju bez tiesībām to kritizēt vai atteikties no tās. Secinājums ir vienkāršs, vārda brīvība ir ekonomiski izdevīgāka, nekā vārda brīvības ierobežošana, jo tā neļauj sabiedrībai izdiskutēt un vienoties par optimālāko attīstības virzienu.

Vārda brīvības ierobežošana, lai novērstu kara propagandu un jebkāda nacionāla, rases vai reliģiska naida aizstāvēšanu, kas ir kurināšana uz diskrimināciju, naidīgumu vai vardarbību ir racionāla un pareiza. Samērā vienkārši ir kādu cilvēku grupu noskaņot uz vardarbību un veicināt tās attīstīšanos. Labs piemērs ir holokausts, kad ar propagandas palīdzību tika veicināta vardarbība pret noteiktām cilvēku grupām – ebrejiem, čigāniem un gejiem. Tāpat ar propagandas palīdzību ilgu laiku pastāvēja cilvēku verdzība visā pasaulē, kas pie mums izpaudās kā dzimtbūšana. Lai novērstu šādas parādības nākotnē, tika noteikta robeža, kur beidzas vārda brīvība un sākas administratīvā vai kriminālatbildība. Pie tam, nav aizliegts publiski paust nepatiku pret kādu no sabiedrības grupām, aizliegts tieši aicināt uz to tiesību ierobežošanu vai kādu prettiesisku darbību veikšanu.

Nobeigumā var apkopot rakstā minēto, vārda brīvība ir aizsargājama, jo tas nodrošina viedokļu dažādību, mazina autoritāra režīma iespējamību un nodrošina efektīvu valsts attīstību. Savukārt ierobežojumi ir noteikti, lai sargātu valsts un sabiedrības drošību, neļaujot kādam cilvēkam vai cilvēku grupai aicināt uz prettiesiskām darbībām, tajā pašā laikā neaizliedzot paust savu personisko attieksmi pret citiem.

Pavasari gaidot


Šoreiz uzrakstīšu pārdomas, par visu, kas interesē un ir mums apkārt. Rakstīšanas velmi noteikti sekmē gaiša aizejošas ziemas saule, kas apspīd pretējās mājas sienu. Tik jaukā laikā ir tik patīkami skatīties uz šo balto dienu, kas vēl no rīta nesolīja neko labu. Tā vien gribas ieslēgt blogu un rakstīt, rakstīt, rakstīt.

Pašlaik esmu konstatējis faktu, ka tikt pie zobārsta ir daudz vienkāršāk, nekā aiziet pie friziera. Ja zobārstam var pierakstīties uz nākošo nedēļu, tad pie friziera ir izveidojusies pagara rinda uz vairākām nedēļām. Nekad nebūtu domājis, ka laba friziera pakalpojumi būs pieprasītāki, nekā zobu ārstēšana.

Pandēmija daudzus cilvēkus ir atgriezusi jaunībā, kad ar draugiem varēja tikties parkos un pagalmos. Tika pirkts ēdiens ar dzērieniem un sēdēts uz soliņiem. Pašlaik notiek tieši tas pats. Ejot cauri Esplanādei, redzams, kā sēž cilvēki un mēģina pieveikt milzīgo kebabu, kas tika nopirkts tuvējā tirdzniecības vietā. Neapšaubāmi, ka ieguvēji no šī procesa ir baloži, kuri ar prieku apēd visas drupačas un citas ēdienu paliekas, kas paliek pāri pēc maltītes svaigā dabā. Savukārt baložus tālāk apēd kaijas, tādējādi noslēdzot šo īso barības ķēdi, kā cilvēka ēdiens nonāk līdz baltajiem jūras putniem, kuri jūru savā dzīvē nav redzējuši.

Cilvēku uz ielām ir manāmi mazāk, tāpēc vēl pamanāmāki kļūst apšaubāma izskata īpatņi, kas staigā netīrās drēbēs, smaržo pēc sen neiztīrīta miskastes konteinera un klīst apkārt barības un dažādu šķidrumu meklējumos. Šis tiešām ir laiks,kad centrs pieder viņiem. Bail, ka redzot jaunās modes un uzvedības tendences, arī pārējie Centra iemītnieki varētu sekot līdzi un būtiski mainīt savu stilu, jo katram gribas būt citādākam un oriģinālam, paliek ērtās konformisma sliedēs. To noteikti nevajadzēs ilgi gaidīt tāpēc, ka apģērbs neizbēgami tiek nonēsāts, bet iegādāties jaunu, bez neskaitāmu reižu atteikuma tiesību izmantošanas, praktiski nav iespējams. Tāpēc abas iepriekšminētās cilvēku grupas vienā brīdī saplūdīs kopā, vieni nepirks apģērbu, jo nevar atļauties, bet citi varēs atļauties, bet nebūs vietu, kur civilizēti apmierināt savu vajadzību.

Tā arī dzīvojam, uz veikalu ejam rītos vai vēlos vakaros, kad tajos ir izklīdusi pircēju masa, zobi ir daudz labākā stāvoklī, nekā frizūra uz galvas un pastaigājoties Centrā, jūtamies, it kā tas vairs nepieder mums, bet ir pārņemts ar citu sociālo grupu un izskata ziņā mēs visi strauji tai tuvojāmies.

Jautājumi par pandēmijas ierobežojumiem


Viena no svarīgākajām saprātīga cilvēka pazīmēm ir spēja kritiski domāt un apšaubīt esošo dzīves kārtību. Apskatoties apkārt, redzam, ka dēļ Covid19 pandēmijas pie mums ir ieviesti neskaitāmi ierobežojumi, kas skar gan pārvietošanos, iepirkšanos, sociālo komunikāciju, darbu, mācību procesu un visas pārējās dzīves jomas. Neviens no lēmuma pieņēmējiem, vismaz publiski, nav apskatījies uz esošo situāciju kritiski, tāpēc šajā rakstā uzdošu jautājumus, uz kuriem netiks sniegtas atbildes, bet paši jautājumi būs atbildes uz dažādiem ierobežojumiem.

Mana pieredze

Personīgi neesmu pārslimojis ar Covid19, tomēr daudziem pazīstamiem cilvēkiem nācās iziet cauri šim pārbaudījumam, un liels prieks par to, ka bez būtiskām sekām. Kādu laiku atpakaļ man bija gadījies nostāvēt pusotra metra attālumā no cilvēka, kuram bija simptomi un kuram nākamajā dienā atklāja Covid19. Laika ziņā kontakts ilga aptuveni pusstundu. Atbilstoši noteikumiem devos pašizolācijā un veicu testu, rezultāts bija negatīvs. Mans secinājums vienkāršs, ir apstākļi un faktori, kas rada vīrusa pārnešanu no viena organisma uz otru un ir apstākļi, kas tieši otrādi to kavē vai padara par neiespējamu. Šāds secinājums ir tieši saistīts ar pieņemto ierobežojošo mēru izvērtēšanu.

Super spreader jeb super izplatītājs

Lasot par vīrusiem, tajā skaitā par Covid19, var viegli atrast informāciju par to, kā patiesībā vīruss izplatās. Parasts cilvēks vīrusu izplata vidēji no 0 līdz 6 cilvēkiem. Tas izskaidro, kāpēc daudziem lasītājiem, līdzīgi, kā manā gadījumā ir bijuši kontakti ar inficētiem cilvēkiem, bet inficēšanās nav notikusi. Savukārt ir cilvēki, kuri ir super izplatītāji, kuri inficē no 6 un vairāk cilvēkiem. Var atrast informāciju, ka viens indivīds ir inficējis ap tūkstotis citu cilvēku ierodoties kāzu svinībās. Super izplatītājus var raksturot kā cilvēkus, kuriem ģenētiskas un fizioloģiskās īpatnības dēļ ir spēja nodot vīrusu citiem cilvēkiem daudz efektīvāk un lielam cilvēku skaitam. Loģisks ir secinājums, ka ir cilvēki, kuri paši slimo, bet vīrusu nodot nevar vai neslimo vispār, jo vīruss nevar pielāgoties noteiktai videi organismā. Tieši tāpēc viens no efektīvākajiem ierobežojumiem pret Covid19 ir tieši pulcēšanās aizliegumi, lai izslēgtu iespēju, kad super inficētāji saskaras ar lielu cilvēku daudzumu, tos inficējot. Un šeit rodas pirmais jautājums, vai visi pandēmijas ierobežojumi ir vērsti uz cilvēku pulcēšanās ierobežošanu? Vai veikalu slēgšana vai darba laika ierobežošana, vai komandant stundas ieviešana, kuru pagaidām ir atcēluši, kaut kā sekmēja cilvēka pulcēšanās ierobežošanu?

Pētījumu trūkums

Mums valstī ir daudz labas mācību iestādes, tomēr mums ir problēma ar pētniecisko daļu, jo augstskolas un universitātes ir vērstas uz naudas pelnīšanu, nevis zinātnisko darbu, kas ļoti dārgi izmaksā mums visiem. Manā ieskatā, darba grupai cīņā ar pandēmiju jāsastāv ne tikai no politiķiem, epidemiologiem un mediķiem, bet arī no zinātniekiem. Skaidrs, ka Covid19 ir zināms tikai pusotru gadu un ir ļoti maz fundamentālu pētījumu par to, kā patiesībā vīruss izplatās, pretējā gadījumā mēs sen ar to tiktu galā, vienkārši efektīvi norobežojot izplatīšanās ķēdes. Diemžēl, ierobežojumi tiek uzlikti pietiekami plaši, bet tie netiek analizēti no efektivitātes skata punkta. Šeit rodas vairāki jautājumi, uz kuriem atbildes nav, bet tās varētu atrast zinātniskās pētniecības rezultātā. Kādi apstākļi, gaisa mitrums, temperatūra, apgaismojums, platība un citi parametri, sekmē un kādi ierobežo vīrusa izplatību? Vai ultravioletās gaismas vai citu gaisa dezinficējošu sistēmu ieviešana mazina vai pilnībā izslēdz inficēšanās iespēju? Šādi dati sniegtu atbildi uz to, vai vispār ir vērts ierobežot tirdzniecību, vai arī kādus apstākļus jāievieš, lai atrašanās telpā būtu droša. Pašlaik valsts sāpošu pirkstu ārstē ar rokas amputāciju, bet detalizētāka informācija ļautu ārstēt pašu pirkstu un saglābt to, ja pirksts simbolizē ekonomiku. Varbūt slimība neizplatās lauka āra gaisā un visu tirdzniecību vajadzētu pārnest uz āru, tāda pētījuma nav?

Masku efektivitāte

Biju rakstījis, ka maskas ir efektīvas tikai gadījumā, ja tās tiek pareizi lietotas. Vienreizēja maska vienu reizi, daudzas reizes lietojamā maska vienu reizi līdz mazgāšanai. Pie tam maskām vēlams būt medicīniskām un tās ir jāliek speciāli paredzētā maisā pēc lietošanas. Veikalos, sabiedriskajā transportā un darbā, cilvēki parasti maskas velk formālu iemeslu dēļ, nevis ar mērķi ierobežot pandēmiju. Reizēm cilvēki vispār maskas nevelk, vai velk tās nepareizi. Secinājums ir viens, masku efektivitāte ir zema vai tās nav vispār, jo valkājot maskas, saslimstība turpina pieaugt. Šeit atkal ir uzdodams jautājums, vai Latvijā kāds ir pētījis masku nēsāšanas reālo efektivitāti? Vai ir iespējams uzlabot masku lietošanas kultūru? Vai atsakoties no maskām, būtu kādas izmaiņas saslimstības jomā? Cik bieži un cik daudz cilvēku saslimst vietās, kur tiek valkātas maskas un cik daudz saslimst vietās, kur maskas nav nepieciešamas, piemēram, mājās? Atbildes uz šiem jautājumiem ļautu izvērtēt vai vispār ir nepieciešams apgrūtināt sabiedrība ar maskām, jo tā arī ir izdevumu pozīcija, kur līdzekļus varētu novirzīt uz citām vietām, kur vīrusa ierobežošana būtu efektīvāka.

Inficēšanās ceļi

Kā jau rakstīju par savu gadījumu, tad pusstunda ļoti cieša konta ar Covid19 inficēto cilvēku nebija pietiekami, lai es saslimtu. Šeit jāatzīmē, ka es nesarokojos un arī neskāros tām vietām, kur skārās inficētā persona. Joprojām nav pētījumi, kā realitātē cilvēki inficējas, vai caur ūdens pilieniem, ko cilvēks izdala elpojot caur dvašu, vai pieskaroties kādai virsmai, uz kuras ir vīruss. Iespējams, caur elpošanu saslims mazāk nekā caur virsmām vai arī otrādi, bet mums šādas informācijas nav. Inficēšanas ceļa noteikšana palīdzētu fundamentāli izvērtēt valstī ieviesto ierobežojumu jēgu un efektivitāti, jo vienā gadījumā ir vairāk jāpievērš uzmanība maksu pareizajai lietošanai, otrā gadījumā virsmu dezinficēšanai.

Nobeigumā jāatzīst, ka mums trūkst informācijas par vīrusu un Latvijā netiek pietiekošā apmērā izmantoti zinātnieki lēmuma pieņemšanas procesā saistībā ar epidemioloģisku ierobežojumu ieviešanu un to efektivitātes izvērtēšanā. Līdzīgi kā karā, kad pat ar milzīgu pārsvaru esošā armija bez militārās izlūkošanas zaudēs potenciāli vājākam pretiniekam, kuram ir labi attīstīta militārā izlūkošana, tāpat arī mēs pagaidām būtiski zaudējam Covid19 vīrusam, jo mums vienkārši par to ir pārāk maz operatīvas informācijas. Šajā gadījumā mēs turpināsim ciest zaudējumu pēc zaudējuma, kamēr būtiski nemainīsim pieeju un neiesaistīsim zinātni lēmuma pieņemšanas procesā.

Kas ir valsts? Resursu pārdale


Mēs piedzimstam un nomirstam kādā noteiktā valstī. Mēs mostamies valstī un aizmiegam valstī, visi notikumi lielā vai mazā mērā ir saistīti ar valsti, bet rodas jautājums, kas patiesībā ir valsts un kāpēc tā ir tik svarīga mūsu visu dzīvē. Neapšaubāmi, ka ir tūkstošiem zinātnisku rakstu un pētīju par tēmu, kas ir valsts, sākot no Senās Grieķijas laikiem, turpinot ar Maksu Vēberu un beidzot ar mūsdienu tiesību zinātnieku un filozofu atziņām. Šajā rakstā es izklāstīšu savu redzējumu, kas ir valsts, izejot no praktiskās pieredzes un novērojumiem.

Klasiskā definīcijā noteikts, ka valsts ir teritorija, iedzīvotāji un organizēta pārvalde pār teritoriju. Pie tam iedzīvotāji visi kopā sevi identificē kā vienotu cilvēku grupu, kas apvieno resursus noteiktu mērķu sasniegšanai un nosaka noteikumus, kā visi dzīvo un mijiedarbojas dažādās situācijās. Papildus tam, valstij kā personai ir monopols uz vardarbību, kas nozīmē, ka armija un policija var atrasties tikai valsts kontrolē. Tiktāl viss ir saprotami un skaiti, problēmas rodas, kad sāk skatīties detaļas. Piemēram, vai teritorija ir noteicoša, lai pastāvētu valsts. Vēsturē ļoti bieži kāda valsts zaudēja daļu savas teritorijas, bet turpināja eksistēt. Tāpat iedzīvotāji, kara vai mēra laikos valsts varēja zaudēt līdz pat divām trešdaļu savu iedzīvotāju, bet tik un tā turpināt pastāvēt. Organizēta pārvalde arī nav noteicoša pazīme, jo vēsturē redzams, ka mainījās valsts iekārta no feodālās uz republiku vai citu pārvaldes formu, bet valsts turpināja pastāvēt. Līdz ar to valsts ir kaut kas cits, nevis tikai teritorija, cilvēki un organizēta pārvalde.

Rakstot par valsti, ļoti viegli var aiziet līdz marksisma idejām, bet tomēr, ir lietas, ko šī ideoloģija apraksta, vienīgi nepareizi izdarot secinājumus par cēloņiem. Valsts ekonomiskā funkcija ir iegūt un koncentrēt pēc iespējas vairāk resursus, kas tiek darīts caur nodokļu sistēmu. Ja valsts pārvalde ir agresīvāka, var notikt vienkārša īpašuma konfiskācija, kas notika, piemēram, valstīs, kur centās ieviest marksisma ideoloģiju caur nacionalizāciju. Vēl viena no valsts funkcijām ir sargāt cilvēku īpašumu. Pie tam, ne vienmēr valsts sargā visu cilvēku īpašumu, bet tas var būt tikai noteiktas kārtas vai grupas privilēģija. Piemēram, feodālā sistēmā muižnieku īpašumtiesības tika aizsargātas daudz labāk par zemnieku īpašumtiesībām. Kas ir mainījies mūsdienās? Principā samērā maz, ja cilvēkam ir daudz naudas, tad tiesā viņš visdrīzāk uzvarēs to, kam naudas ir maz un, kurš nevar nolīgt sev kvalificētu pārstāvi. Protams, mēs vairs nedalām cilvēkus kārtās, oficiāli, bet pēc fakta šeit ir vieta plašām diskusijām.

Viena no svarīgākajām funkcijām ir resursu izņemšana no cilvēku īpašuma. Kā jau tika rakstīts iepriekš, tas var notikt ar dažādiem mehānismiem. Viss tiek ielikts vienā grozā, ko sauc par budžetu un pēc tam no šī groza resursi tiek novirzīti uz kaut kādu vajadzību apmierināšanu. Piemēram, no kopējā groza daļa naudas var tikt novirzīta uz medicīnas aprūpi, uz policiju un ugunsdzēsējiem. Visinteresantākā vieta ir tieši atrasties pēc iespējas augtāk hierarhiskā struktūrā, kas atbild par šo resursu izņemšanu un novirzīšanu. Tas ir veids, kā tikt pie neierobežota resursu daudzuma, jo, piemēram, ar nodokļiem valsts budžets tiek papildināts katru gadu neskaitāmu reižu daudzumu. Līdz ar to uz valsti varam paskatīties, kā uz mehānismu resursu izņemšanai. Pie tam, nav svarīgi, kur šie resursi tiek novirzīti, jo autoritārs līderis vai monarhs tos var novirzīt savu vajadzību apmierināšanai, savukārt demokrātiskā valstī politiķi resursus var novirzīt uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Tieši tāpēc, mēs katrās vēlēšanās redzam milzīgu cīņu par iespēju nokļūt pie resursu ievākšanas un novirzīšanas tiesībām. Līdz ar to valsts tas ir par resursiem.

Nobeigumā var apkopot rakstā izvirzītās idejas, ka, neskatoties uz klasiskām definīcijām, valsts pirmām kārtām ir resursu izņemšanas un pārdales mehānisms. Šis ir tikai viens no skatu punkta, jo valsts var apskatīt dažādās dimensijas un dažādās plaknēs. Valsts var būt gan feodāla, gan republika, bet visos gadījumos tas ir nebeidzamu resursu avots, jo nodokļi tiek ievākti katru gadu. Politiskā cīņa ir sacensība par iespēju nokļūt hierarhijas augšgalā, lai pieņemtu lēmumus par resursu iegūšanu un novirzīšanu.