Irākiešu bēgļi Lietuvā


Pēdējā laikā ļoti aktuāla tēma ir irākiešu bēgļi, kas caur Baltkrieviju, visdrīzāk ar Baltkrievijas varas atbalstu, nonāk un cenšas šķērsot Lietuvas robežu. Pie mums medijos ataino šo situāciju atrauti no kopējā konteksta. Šoreiz īsumā uzrakstīšu savu viedokli un pamatojumu, kāpēc ne tikai Lietuvai, bet arī Latvijai vajadzētu iesaistīties gan bēgļu uzņemšanā, gan palīdzībā Lietuvai.

Šeit neiztikt bez vēstures. 2001. gadā 11. septembrī notika milzīgs teroristiskais akts Ņujorkā un Vašingtonā, kad teroristi novirzīja lidmašīnas uz dažādiem objektiem, kā rezultātā nomira ļoti daudz cilvēku. Aizbildinoties ar šiem notikumiem, Amerikas Savienotās Valstis kopā ar sabiedrotajiem 2003. gadā iebruka Irākas teritorijā. Kā iemesls tika minēts, ka Irākas varas rīcībā ir nekonvencionāli ieroči, kas pēc tam netika apstiprināts. Starp sabiedrotajiem Irākā bija arī Latvijas un Lietuvas armijas. Kopumā Lietuva nosūtīja 850 militāras personas, savukārt Latvija 1150. [1]

Rezultātā reģions uzsprāga un tur joprojām notiek asiņainas cīņas starp neskaitāmajiem grupējumiem, kurus atbalsta Irāna, Saudu Arābija, Turcija, Amerikas Savienotās Valstis, Krievija, Izraēla un Katara. Papildus Irākas problēmai nāca klāt karš Sīrijā un teroristiskās organizācijas “Islāma valsts” rašanās. Irākas karā pēc vispieticīgākajām aplēsēm dzīvību zaudēja ne mazāk kā 100 000 civilo iedzīvotāju, bet ņemot vērā medicīnas sistēmas neesamību un milzīgo noziedzību, tad droši varam runāt par miljoniem. Nav nepieciešams pierādīt, ka Bagdāde nav tā labāka vieta uz pasaules kur dzīvot vai doties atvaļinājumā. Vēl pāris skaitļi, Irākas IKP uz vienu iedzīvotāju pēc saražotā apjoma 2020. gadā bija 9 255 USD, savukārt Lietuvas IKP uz vienu iedzīvotāju bija 36 732 USD. Kā redzam, tad starpība ir aptuveni 4 reizes. Pie tam Lietuvā ir laba medicīnas un izglītības sistēma, kā arī augsts drošības līmenis un zema noziedzība. Līdzīgi ir Latvijā.

Tādā veidā nonākam pie secinājuma, ka gan Lietuva, gan Latvija karoja Irākā, pie tam pats karš un tā iemesli ir ļoti diskutabli. Kara rezultātā mira un cieta ļoti liels skaits civilo iedzīvotāju. Tagad šie iedzīvotāji nonāk līdz Lietuvas robežai ar cerību paglābties no kara izpostītās zemes, ko postīja tajā skaitā arī Lietuvas un Latvijas armijas. Ar ko atbild Lietuva, vai tā ir gatava izpirkt savu vainu ar efektīvu bēgļu uzņemšanu un nodrošināšanu tiem ar visu nepieciešamo, tajā skaitā izstrādājot efektīvu integrācijas mehānismu. Nē, Lietuva pieņem likumu, kas būtiski ierobežo bēgļu tiesības, apzinoties, ka ar likumu tiek pārkāptas cilvēktiesības, samazinot bēgļu tiesības pārsūdzēt Lietuvas varas iestāžu lēmumus attiecībā pret viņiem. [2]

Mans viedoklis ir tāds, ka gan Latvija, gan Lietuva ir daļēji atbildīga par to, kāda Irāka ir šodien, tāpēc tikai humāni un pareizi būtu uz bēgļiem paskatīties no cilvēciskā skatu punkta, nevis tikai kā uz problēmu, jo galu galā visi ir tikai cilvēki, pie tam, daudzi ar bērniem. Vai mums ir nepieciešams darba spēks un jauni iedzīvotāji, ņemot vērā, ka mums desmitiem gadu strauji samazinās iedzīvotāju skaits un ir ļoti zema dzimstība. Noteikti kā ir nepieciešami. Tie paši bēgļi, ja ne pirmajā, tad noteikti otrajā paaudzē var kļūt par pilntiesīgiem sabiedrības locekļiem, izejot cauri mūsu izglītības sistēmai. Kopumā Lietuvā šogad jau ir nonākuši ap 2500 bēgļiem. Mums katru mēnesi mirst ap 2200 cilvēkiem, bet piedzimst ap 1100 veidojot katru mēnesi iedzīvotāju samazinājumu par vairāk nekā 1000 cilvēkiem. Domāju, ka būtu tikai pareizi paņemt daļu bēgļu no Lietuvas pie sevis, jo mēs varam viņiem palīdzēt.

Nobeigumā varu tikai uzrakstīt, ka problēma bieži ir iespēja kaut ko iegūt un kaut ko iemācīties. Tāpat problēma bieži ir izdevība mazināt pagātnē nodarīto. Viss ir atkarīgs no mums kopumā un valsts varu atsevišķi, vai šis bēgļu jautājums izvērtīsies par humānisma paraugu un labas prakses piemēru visai pasaulei vai pretēji par kārtējo cilvēku pazemošanu, apspiešanu un viņu cilvēktiesību pārkāpšanu, sūtot tos atpakaļ, kur viņiem draud nāve, bads un trūkums, turpinot 2003. gadā iesākto.

[1] https://history.army.mil/html/books/059/59-3-1/CMH_59-3-1.pdf

[2] https://www.reuters.com/world/europe/lithuanian-parliament-votes-allow-mass-detention-asylum-seekers-2021-07-13/

Kā uzņemties kredītsaistības? (hipotēka)


Ja ierakstīt meklētājā vārdu “kredīts”, tiks atainoti vairāki pakalpojuma sniedzēji un milzīgs skaits ar pasūtījuma reklāmas rakstiem. Atrast sakarīgu un vērtīgu informāciju ir samērā grūti. Tāpēc šoreiz uzrakstīšu praktisku pieeju tam, kā pareizi uzņemties kredītsaistības, noslēdzot līgumu un ieķīlājot iegādāto nekustamo īpašumu jeb vienā vārdā hipotēku.

Īsumā, hipotēka ir Civillikumā noteikta ķīlas forma, kas tiek ierakstīta zemesgrāmatā, kas darbojās kā liegums pārdot vai apgrūtināt īpašumu bez kreditora piekrišanas. Pie tam hipotēka kreditoram ir nodrošinājums saistību nepildīšanas gadījumā. Parasti kredītu nekustamā īpašuma iegādei izsniedz bankas, retāk citi licencēti komersanti.

Nesen man zvanīja viens paziņa un prasīja, kāpēc viņam neakceptēja kredīta pieteikumu par nekustamā īpašuma iegādi. Es viņam paskaidroju kā darbojās pieteikuma izskatīšana bankā. Banka izvērtē to informāciju, ka ir tās rīcībā, viss sākās ar konta pārskatu. Nav labi, ja tur parādās azartspēles vai kaut kādu saistību izpilde. Tāpat bieža alkohola veikala apmeklēšana var būt kā negatīvs kritērijs. Tiek pārbaudītas dažādas datubāzes, lai noskaidrotu, vai pieteicējam ir kaut kādas saistības citur. Tiek pārbaudīti regulārie ienākumi. Līdzīgā veidā tiek izvērtēts galvinieks, ja tāds ir nepieciešams. Kad tas tiek izdarīts, tad tiek izvērtēts pirmās iemaksas lielums. Jo lielāka pirmā iemaksa, jo labāk. Tad tiek izvērtēta nekustamā īpašuma likviditāte, kas nozīmē, cik ātri ir iespējams pārdot nekustamo īpašumu saistību neizpildes gadījumā. Dzīvoklis Rīgā ir daudz vairāk likvīds nekā māja Ludzā.

Sarunas laikā es paskaidroju vienkāršu lietu, ja banka atsaka izsniegt kredītu, tad visdrīzāk kredīts nav jāņem, jo nākotnē ar lielu varbūtību radīsies saistību izpildes problēmas. Lai noteikti nebūtu jautājumu par kredīta izsniegšanu, nepieciešams, lai būtu laba kredītvēsture, vismaz pāris gadi bez kavējumiem. Noteikti būs šķērslis, ja kaut kad pagātnē ir iziets maksātnespējas process. Tāpat nevajadzētu būt esošām kredītsaistībām, pat ja tās netiek kavētas, jo tas būtiski samazina iespēju uz pozitīvu pieteikuma izskatīšanu.

Gadījumā, ja ir problēmas ar kredītvēsturi vai esošo saistību apmēru, tad ļoti labi var palīdzēt pirmās iemaksas palielināšana. Bankā parasti to vērtē ļoti pozitīvi un tas var samazināt negatīvu faktu ietekmi. Piemēram, pirmā iemaksa 70% apmērā noteikti mazinās sliktas kredītvēstures ietekmi, jo banka praktiski ne ar ko neriskē, aizdodot 30% no nekustamā īpašuma summas tāpēc, ka nepieciešamības gadījumā pārdodot īpašumu, savu naudu noteikti atgūs, jo reti kad nekustamā īpašuma cena nokritīs par vairāk par 70%.

Klasiskais jautājums, ko darīt, ja man ir maz naudas priekš pirmās iemaksas, bet dzīvot kaut kur vajag. Pareiza atbilde ir tikai viena, palielini savus ienākumus un samazini izdevumus. Piemēram, alga ir 600 eiro. Īrē istabu par 150 eiro un mācies programmēt, lai palielinātu savus ienākumus divas vai trīs reizes. Tikai pēc tam skaties uz iespēju paņemt kredītu. Pie tam palielinot savus ienākumus trīs reizes, bet kādu laiku saglabājot iepriekšējo dzīves veidu, ļoti ātri var sakrāt pirmajai iemaksai.

Pirmās iemaksas apmērs. Mans uzskats ir tāds. Pirmkārt, pirmā iemaksa ir vismaz 40% no nekustamā īpašuma cenas un cena par kvadrātmetru nav lielāka par 70% no ikmēneša ienākumiem. Šajā gadījumā kredīts neradīs nekāda veida problēmas, ja iestājas negatīvi apstākļi jeb riski. Piemēram, nekustamā īpašuma cena ir 100 000 eiro. Pie pirmās iemaksas 40 000 eiro, saistības pret banku būs 60 000 eiro. Tas nozīmē, ka izpildīt saistības pret banku būs iespējams pat, ja īpašuma cena kritīsies par 40%, kas no vienas puses ir maz ticams, no otras puses bija realitāte 2008. gadā. Svarīgākais ir izveidot tādu saistību apjomu, lai ļoti ātri un bez zaudējumiem varētu izpildīt saistības pret banku. Piemēram, tā pati situācija. Rodas apstākļi, kad nekustamais īpašums ir jāpārdod un valstī ir ekonomiskā krīze. Tu īpašumu, ko pirki par 100 000 eiro pārdevi tikai par 85 000 eiro. 60 000 eiro aiziet banka (pieņemsim, ka tas bija pirmais saistību mēnesis) un tev paliek 25 000 eiro no nekustamā īpašuma pārdošanas. Jā, tika zaudēti 15 000 eiro, bet rezultātā saistības pret banku ir izpildītas un 25 000 eiro tomēr ir vismaz kaut kāda nauda,ar kuru var veikt kaut kādas darbības. Svarīgākais, ka nav iestājusies maksātnespēja.

Secinājums ir ļoti vienkāršs. Ja banka nedod kredītu, tad patiesībā tu nemaz nevari to atļauties, palielini ienākumus. Lai aizņemtos ar sliktu kredītvēsturi ir pēc iespējas jāpalielina pirmā iemaksa, kā arī jāmeklē likvīds nekustamais īpašums. Vienmēr jāplāno savu rīcību, ja iestājas negatīvi fakti, jo hipotēkas gadījumā uz 20 gadiem, tādi apstākļi agri vai vēlu iestāsies un vissliktākais, kas var notikt, ir nokļūšana maksātnespējas situācijā.

Dienas citāts – Alberts Einšteins


Ļoti silta vasara un labs laiks kaut kā nestimulē apstākļus dziļām pārdomām un gariem rakstiem. Tāpēc šoreiz izvēlējos uzrakstīta par slavena cilvēka izcilu citātu.

Centieties gūt nevis panākumus, bet drīzāk būt vērtīgam.” (Alberts Einšteins)
Strive not to be a success, but rather to be of value.

Mūsdienās šis citāts ļoti labi iet kopā ar nebeidzamo iespēju jūru, kad mēs varam mācīties jebkur un jebko. Mums pieejamas neskaitāmas mājas lapas, video un datubāzes, kur varam smelties zināšanas, par kurām vēl 50 gadus atpakaļ cilvēki varētu tikai sapņot. Ja agrām pakaļ grāmatai vajadzēja iet uz bibliotēku vai grāmatnīcu, vai arī to pasūtīt no ārzemju veikaliem, tad tagad 5 minūšu laikā mēs varam iegūt informāciju, izdarot pāris klikšķu datorā. Termins “nav ko darīt” vispār ir izzudis no mūsu dzīves, jo darāmā ir vienmēr vairāk nekā brīvā laika.

Apkārtējā vide mums nodrošina resursu pārbagātību. Informācijas un kursu apjoms ļauj mums kļūt gandrīz par jebko. Līdz ar to nav svarīgi uzstādīt mērķus iegūt kaut ko materiālu: naudu, mašīnu, māju, dārgu rokas pulksteni, bet svarīgākais ir visu laiku attīstīties un palielināt savas prasmes un zināšanu apjomu. Mūsdienās, vismaz starp vidusšķiru, pieklājīgi ir lepoties ar saviem panākumiem akadēmiskajā vidē, pabeigtajām mācībām vai izietiem kursiem, bet slikts tonis ir lielīties ar jauno mašīnu vai tikko nopirkto mobilo telefonu. Līdz ar to vērība, ar ko ir skaisti palielīties, ir sevis attīstīšana un savas vērtības palielināšana priekš sevis un sabiedrības kopumā.

Secinājumi par pašvaldību vēlēšanām


Vakar tika aizvadītas Latvijas pašvaldību vēlēšanas, kur mēs redzējām rekord zemu apmeklētību un varas faktisko “nenomaiņu” visās lielākajās pašvaldībās, kas pēc reģionālās reformas kļuva vēl lielākas. Nedaudz pārdomas par šo notikumu.

Pēc Centrālās vēlēšanu komisijas datiem vēlēšanās savas balsis ir atdevuši 34.01% no balsot tiesīgajiem. Kādus secinājumus var izdarīt no šī skaitļa? Viens acīmredzams iemesls ir tas, ka liela daļa iedzīvotāju dzīvo Rīgā vai Rīgas aglomerācijā, savukārt bērnības nostalģisku jūtu vadīti nemaina deklarēšanās vietu. Šis ir vērtējams negatīvi, jo viņi tādējādi izslēdz sevi no politiskās dzīves vietā, kur viņi faktiski dzīvo, kā arī samazina politisko konkurenci dzimtajā pilsētā vai mazākā apdzīvotajā vietā. Otrs iemesls tik mazai apmeklētībai ir politiskās konkurences faktiskā neesamība. Šeit no vienas puses ir Saeimā iekļuvušo partiju nevēlēšanās nopietni iesaistīties, no otras puses milzīgais administratīvais aparāts no esošās pašvaldības varas, kas viegli nodrošina uzvaru. Standarta triks, domes priekšsēdētājs vietējā avīzē vai televīzijā varonīgi stāsta, cik viņš ir labs, ka par nodokļu maksātāju naudu uzbūvēja viņiem tiltu pār nelielu vietējās nozīmes upi, savukārt citi kandidāti to izdarīt nevar, jo viņiem nav vietas kur stāstīt savas idejas un domas, lai tās pienācīgi tiktu sadzirdētas.

Rezultātā mums sanāk tāds rezultāts, kādu redzam šodien, kad vara faktiski nekur netika nomainīta. Šī formula strādā kā pulkstenis. Mums ir jaunieši, kuri ir deklarējuši savu dzīves vietu noteiktā pašvaldībā, bet faktiski tur nedzīvo un nepiedalās politiskajā dzīvē, mums ir strauji novecojoša sabiedrība, kas paliek pašvaldībās un kā informācijas avotu izmanto televīziju, vietējās avīzes un baumas, mums ir esošā pašvaldības vara, par kuru visi zina, kuriem ir iespēja ietekmēt veco laužu pasaules uztveri caur kontrolētajiem informācijas resursiem. Pie šādiem apstākļiem neuzvarēt esošajai varai faktiski ir neiespējami, ko mēs kā rezultātu arī redzam.

Sekas politiskās konkurences neesamībai ir ļoti nopietnas. Tā ir milzīga korupcija, kad vietējā vara, kas atrodas tur gadu desmitiem, ap sevi ir izveidojusi plašu korupcijas tīklu ar radiniekiem un draugiem piederošiem komersantiem, kuri regulāri uzvar publiskos iepirkumos, ar draugiem vietējā policijā un prokuratūrā, kas ļauj netraucēti darboties un administratīvi atkarīgiem cilvēkiem kā skolotājiem, veikalniekiem, mediķiem utt. Paskatoties presē, viegli var secināt, ka grūti būs atrast tādu pašvaldības priekšsēdētāju, kuram nebija krimināllietas, vai par kuru nebūtu izteiktas aizdomas par ļoti nopietniem likuma pārkāpumiem.

Ko valsts varai vajadzētu darīt, lai nodrošinātu reālu politisko cīņu un konkurenci vietējās pašvaldībās. Pirmkārt, vajadzētu beidzot pieņemt Lobēšanas likumu, ko nevar izdarīt vairāk par 10 gadiem, jo tas tiešām samazinātu iespēju slepus veikt pārrunas un virzīt noteiktu personu intereses bez publiska apspriešanas. Otrkārt, jāsakārto un jāreformē KNAB un prokuratūra, jo pašlaik šis mehānisms nestrādā pietiekoši efektīvi, ko mēs redzam ar ļoti zemu korupcijas uztveres reitingu, ko apkopo Transparency International. Treškārt, nepieciešams palielināt Konkurences padomes un Iepirkumu uzraudzības biroja kapacitāti, palielinot finansējumu un ierēdņu skaitu, lai paplašinātu izmeklēšanas un uzraudzības funkcijas pār publiskajiem iepirkumiem pašvaldībās.

Savukārt nobeigumā aicinu katru iesaistīties politikā vai vismaz atbalstīt un finansēt biedrības, kas uzrauga un pēta politiskos procesus. Tāpat arī nepieciešams balsot vēlēšanās, bez kā vietējā vara arī turpmāk jutīsies komfortabli un varēs turpināt realizēt korupcijas darbības. Un atceraties, nevar būt labs tāds politiķis, kurš vienā un tajā pašā amatā atrodas vairāk par astoņiem gadiem.

Genocīda atzīšana


Vēsturē esošie notikumi mēdz tādā vai citādā formā atkārtoties atkal un atkal. Ja cilvēki nesargā savu brīvību, tie nonāk verdzībā, ja cilvēki nievājoši attiecas pret demokrātiju, tie nonāk autoritārā vai totalitārā sistēmā un beidzot, ja cilvēki regulāri nenosoda un neatzīst genocīdu, tas vienmēr var atgriezties.

Vārdnīcā vārdu genocīds skaidro kā noziedzīgs nodarījums, kura mērķis ir iznīcināt nacionālu, etnisku, rases vai reliģisku (cilvēku) grupu (fiziski vai bioloģiski) vai tās kultūru. Briesmīgākais genocīdā ir tas, ka cilvēki tiek nogalināti ne tāpēc, ka ir pretinieku armijas karavīri, ne tāpēc, ka ir veikuši kaut kādu noziegumu, bet tiek nogalināti vienīgi iedzimtu vai dzīves laikā iegūtu īpašību dēļ. Pie tam genocīds notiek tad, kad pie varas atrodas maniakāls psihopāts un viņu atbalsta padumji konformisti, kuri gatavi pildīt jebkuru viņa slimu un destruktīvu iegribu. Tāpat ļoti vienkārši cilvēkiem ir vainot kādu cilvēku grupu savās nelaimēs vai attaisnot savus noziegumus ar melīgu ideoloģiju vai augstāku mērķi. Līdz ar to nepārtraukta runāšana par genocīdu un tā nosodīšana ir būtiska, lai novērstu šādu parādību nākotnē.

Latvija šodien pieņēma deklarāciju par Osmaņu impērijas laikā īstenoto armēņu genocīdu, godinot visu armēņu genocīda upuru piemiņu un apliecinot cieņu izdzīvojušajiem. Pret šādu pozīciju asi iebilda Aizsardzības ministrs Artis Pabriks, paziņojot, ka Armēņu genocīda atzīšana būtu Latvijas nacionālo interešu upurēšana. Uzskatu, ka Saeima šoreiz visu izdarīja pareizi un patiesībā šāda deklarācija bija jāpieņem daudz senāk, neskatoties uz to, ka Turcijai ir otrā lielākā armija starp NATO dalībvalstīm. Man ir retorisks jautājums Pabrika kungam, varbūt mums arī draudzības līgumu ar Ziemeļkoreju noslēgt, jo tas noteikti būtu ekonomiski izdevīgi (jauns preču un pakalpojumu noieta tirgus, Ķīnai patiktu).

14. jūnijā Latvijā ir Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena, kurā piemin latviešu masveida deportācijas PSRS okupācijas laikā. Latvijai kā valstij un mums kā sabiedrībai ir svarīgi, lai pēc iespējas vairākas valstis atzītu PSRS noziegumus un izprastu mūsu vēsturi. Šīs deportācijas nesa nāvi un sāpes visiem, gan tiem, kurus deportēja, gan tiem, kuri palika. Pastāv dažādas aplēses, cik tieši cilvēki bija deportēti, bet aptuvenais skaits varētu būt ap 60 tūkstošiem. Tad armēņu gadījumā tie bija aptuveni 1.8 miljoni, kas tika nevis deportēti, bet fiziski iznīcināti. Un šeit veidojas paradokss, mēs ātri un viegli atzīstam genocīdu attiecībā pret sevi, bet tik ļoti negribīgi to darām attiecībā pret citiem, jo vajadzēja paiet 30 neatkarības gadiem, lai šāda deklarācija taptu.

Saistībā ar armēņu genocīdu Pirmā pasaules kara laikā un pēc tā, jāatzīmē, ka Osmaņu impērija tajā pašā laikā veica genocīdu arī pret grieķiem un Seifo tautu, līdz ar to Osmaņu impērija savā norieta laikā pārvērtās par gaļas mašīnu, kurai nerūpēja cilvēku dzīvības un likteņi.

Nobeigumā jāuzraksta, ka nevar būt nekāda ekonomiskā vai militārā attaisnojuma aizvērt acis un neatzīt jebkāda veida genocīdu pret jebkuru tautu vai citu cilvēku grupu. Nav svarīgi, cik tas maksās, bet svarīgi ir principi, kurus mēs aizstāvam. Man prieks, ka mūsu valsts izvēlējas pareizo ceļu un atzina armēņu genocīdu. Vēl jo vairāk, uzskatu, ka Latvijai aktīvāk jāiesaistās starptautiskajā politikā, lai cīnītos pret pašreizējām cilvēku tiesību pārkāpumiem gan Eiropā, gan citās pasaules daļās.

Ko darīt ar portālu Meduza.io Latvijā?


Krievijas Federācija piešķīra neatkarīgam medijam Meduza.io “ārvalstu aģenta” statusu, tādējādi būtiski ierobežojot tā darbību un praktiski izslēdzot iespēju noslēgt reklāmas līgumus ar Krievijā esošajiem uzņēmumiem, kas bija pamata finansiālais avots. Kāda, manuprāt, Latvijai varētu būt interese saistībā ar šo notikumu? Izklāstīšu savas domas.

Daudziem nav noslēpums, ka viens no lielākajiem Krievijas ziņu portāliem Meduza.io ir reģistrēts Latvijā, kā juridiska persona SIA “Medusa Project” tepat uz Krišjāņa Barona ielas. Pie tam, šim medijam ir izsniegta arī mediju licence. Līdz ar to juridiski, tas ir Latvijas medijs, kas vērsts uz darbu ar Krievijas iedzīvotāju auditoriju. Meduzā strādā ļoti augsti kvalificēti speciālisti un to neatkarība no Krievijas oficiālas varas ietekmes ir pārbaudīta laika gaitā.

Kāda ir Latvijas problēma? Pie mums dzīvo vairāki simti tūkstoši krieviski runājoši cilvēki, pilsoņi, nepilsoņi un Krievijas pilsoņi. Covid19 un vakcinācijas tēma ļoti labi parādīja, ka daudzi krieviski runājoši iedzīvotāji ir spēcīgi ietekmēti no Krievijas valsts propagandas, kas izpaužas kā nievājoša attieksme pret vīrusu, nevēlēšanās vakcinēties un ticēšana visādām sazvērestības teorijām. Tāpat Krievijas oficiālā propaganda tiek izmantota hibrīda karā.

Rezultātā, mums ir no vienas puses smagā situācijā nonācis medijs ar augsti profesionālu komandu krievu valodā, no otras puses mums ir liels iedzīvotāju skaits, kuram trūkst kvalitatīva informācija krievu valodā. Racionāli būtu Latvijai atbalstīt Meduzu un novirzīt valsts finansējumu, kā publisku pasūtījumu ar noteikumu, ka Meduza daļēji pievēršas un uzrunā Latvijā esošo auditoriju, rakstot arī par vietējiem notikumiem Latvijā un Eiropas Savienībā. Papildus tam, Latvija varētu demonstrēt Eiropas Savienībai, NATO un pārējai pasaulei savu atbalstu demokrātiskai opozīcijai Krievijā, sniegt milzīgu ieguldījumu hibrīda karā un būt solidārai preses brīvības jautājumā.

Geji lesbietes un Mozaīka


Rakstīt par gejiem, lesbietiem un Mozaīku ir kā atvērt pandoras lādi, no kuras var izlidot jebkāda veida kritika no visām iespējamām pusēm. Vakar tika veikts noziedzīgs nodarījums, kur pēc presē izvietotā materiāla var izdarīt pieņēmumu, ka viens cilvēks, visdrīzāk vīrietis, aplēja ar degšķidrumu citu vīrieti un to aizdedzināja. Kā iespējamais iemesls tika minēts fakts, ka aizdedzinātais vīrietis bija gejs un noziedzīgā nodarījuma iemesls bija iespējamās vainīgās personas naids pret gejiem. Mozaīka savā Twitter kontā aicināja pievērsties jautājumam par naida runu un turpmākajās diskusijās tika izteikti aicinājumu noteikt sankciju par naida runu Krimināllikumā. Man rādās vairākas pārdomas par šo tēmu, ko arī aprakstīšu šajā rakstā.

Vispirms par sevi. Esmu heteroseksuāls vīrietis un ikdienā nesaskaros ar viendzimuma attiecību tēmu. Ja arī starp maniem kolēģiem vai paziņām ir geji vai lesbietes, es par to nezinu, jo tādā nogrieznī nekad netiek runāts. Starp maniem tuviem draugiem šādu personu nav. Līdz ar to es uz geju un lesbiešu tēmu skatos ļoti neitrāli, tāpat kā uz nebinārajiem cilvēkiem, kas ir transpersonas. Savukārt biseksuāļus neuzskatu par atsevišķu grupu, jo esmu saticies ar biseksuālu meiteni, nekādu atšķirību no heteroseksuālas draudzenes nemanīju.

Kas ir geji un lesbietes? Šeit nevar būt kaut kādi minējumi vai dažādas interpretācijas. Svarīgākais,ka visi ir cilvēki. Atšķirība starp heteroseksuālu un homoseksuālu cilvēku ir tikai tajā, ka homoseksuāliem cilvēkiem smadzenes ir līdzīgas pretējā dzimuma smadzenēm. Iesaku iepazīties ar Robert Sapolsky lekciju par seksuālo uzvedību. Šī ir ģenētiskā mutācija, kas ir noderīga cilvēcei. Pirmkārt, geju māsām un lesbiešu brāļiem bieži ir labas un efektīvas attiecības ar pretējo dzimumu un tie ir ļoti auglīgi. Otrkārt, gejiem bieži ir pazemināta agresija, kas ļauj sevi realizēt jomās, kur heteroseksuāli vīrieši vairumā nav ieinteresēti, piemēram, māksla un kultūra. Līdz ar to geji un lesbietes ir daļa no sabiedrības un tie ir noderīgi sabiedrībai. Ja tā nebūtu, tad evolūcijas gaitā, tāda mutācija izzustu, kā, piemēram, mums ir izzudusi lielākā daļa apmatojuma un aste, kas bija mūsu senčiem.

Kas ir Mozaīka? Tā ir biedrība “Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība “Mozaīka””, kuras statūtos noteikts mērķis ir veicināt sabiedrības izpratni par dažādu seksuālo orientāciju esamību un sekmēt lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu sociālo un tiesisko integrāciju Latvijā. Virzība ir pareiza, bet metodes es tomēr pakritizēšu.

Ar piemēru par sadedzināto vīrieti mēs varējām vērot vairākas problēmas. Pirmkārt, policijas neefektīvu darbību vai iespējams bezdarbību pirms nozieguma izdarīšanas (preventīvas darbības), kad, spriežot no presē pieejamās informācijas, cietusī persona vērsās policijā par draudu izteikšanu. Cik pats esmu saskāries ar šo jautājumu, tiešām bieži policija nelabprāt pieņem šāda veida iesniegumus un rīkojas ļoti pasīvi, tāpēc kā jurists iesaku pārsūdzēt atteikumu prokuratūrā. Otrkārt, Latvijas psihiatrija un medicīnas sistēma. Acīmredzams, ka dedzināt citu cilvēku, pie tam iepriekš draudot un izrādot ar vārdiem nepatiku pret citiem cilvēkiem kaut kādu atšķirību dēļ, var persona ar mentālam problēmām. Kā redzams, šeit nav problēma naida runā, kam Twitter pievērsa uzmanību Mozaīka un tās profila sekotāji. Nav svarīgi, cik liela atbildība ir par teikto, ja policijas darbs ir neefektīvs un psihiatriskā palīdzība laicīgi netiek sniegta. Nav svarīgi, ka kaut kas ir aizliegts, ja sabiedrībā ir noteikta problēma, kas ir jārisina, it sevišķi, ja sankcija ir noteikta Krimināllikumā, jo lielākoties Krimināllikums praksē ir par sekām, kas iestājas pēc noziedzīga nodarījuma veikšanas.

Ideja par to, lai noteikt Krimināllikumā sankciju par naida runu ir nepareiza. Viena no problēmā, ka tiks ierobežota vārda brīvība un var rasties situācija, kad jebkura diskusija par geju un lesbiešu problēmām varēs tikt kvalificēta kā naida runa pret tiem, jo nav svarīgi, kas rakstīts likumā, bet svarīgi ir tas, kā rakstīto piemēro praksē policisti, prokurori un tiesneši. Otra problēma var būt tāda, ka ieviestā norma nestrādās un nebūs notiesājošu spriedumu. Praksē Krimināllikumā ir daudzi panti, kuri nekad vai gandrīz nekad netika piemēroti. Piemēram, būs ļoti grūti atrast vismaz vienu spriedumu par tirdzniecības noteikumu pārkāpšanu, kas noteikts Krimināllikuma 205. panta otrajā daļā.

Kādi ir risinājumi? To var redzēt no ASV ražotājiem seriāliem un filmām. Tur ir vesela finansēšanas sistēma, kad filma vai seriāls iegūst papildus finansējumu, ja tiek pieminēta viendzimuma attiecību tēma. Caur masu kultūru tiek veidots sabiedrības uzskats, ka geji un lesbietes sabiedrībā ir normāla parādību un tie ir tādi paši cilvēki kā pārējie. Tāpat ir jāvirzās uz skolas izglītības sistēmas reformu, lai tiktu paskaidrots skolēniem, kas ir geji un lesbietes, kāpēc tādi cilvēki piedzimst un, ka mūsu sabiedrība ir ļoti dažāda nevis melnbalta jeb šajā gadījumā bināra. Sabiedrībā ir nepieciešams sasniegt kritisko masu, kad lielākā daļa cilvēku to uzskata par normu. Piemēram, skaista astoņpadsmit gadīga meitene uzvelk īsus svārkus, uzkrāsojās un aizbrauc uz nakti pie tikko iepazīta čaļa. No rīta tā atnāk mājās, kur viņu sagaida tēvs, māte un divi brāļi. Latvijā visi sasveicināsies, apsēdīsies kopā pie galda un pabrokastos, stāstot jautrus stāstus un smejoties. Tādā pašā situācijā Pakistānā, meitene tiks pāris stundu laikā nogalināta. Vienādi apstākļi, bet pilnīgi pretēja cilvēku uzvedība, jo Latvijā šāda meitenes uzvedība ir normāla, bet Pakistānā nav. Tāpat ir ar geju un lesbiešu jautājumu. Problēma, ka sociālos tīklos un sabiedrībā kopumā liela daļa, tajā skaitā Mozaīka, cenšas konfrontēt ar tiem, kuri ir pret, nevis pārliecināt neitrālus cilvēkus, lai radītu kritisko masu sabiedrībā un atgādina cīņu pret vējdzirnavām. Ja sabiedrībā geju un lesbiešu tēma būtu norma, tajā gadījumā garīgi slimi cilvēki fokusētos uz citām lietām, kas viņiem šķistu ejam ārpus normas, bet nefokusētos uz pilnīgi normālām lietā, līdzīgi kā neviens neies Latvijā dedzināt meiteni, ja tā būdama neprecēta, tiekas ar puisi.

Vēl akmens Mozaīkas virzienā ir uzsvars uz gejiem un lesbietēm, nevis sistēmas problēmām. Tas, ka mums ir neefektīva policija ir visas sabiedrības problēma. Ja nodedzinātais vīrietis nebūtu gejs, šai lietai vispār neviens nepievērstu uzmanību. Es uzskatu, ka mums visiem jācīnās par sistēmas sakārtošanu, lai izveidotu kārtību, kad jebkurš cilvēks saņemot draudus, vēršas ar iesniegumu policijā, tā nekavējoties sāk apstākļu noskaidrošanu, tajā pašā dienā nopratina personu, par kuru rakstīts iesniegums, nepieciešamības gadījumā, ar tiesas sankciju, aizsūta uz psihiatrisko ekspertīzi un tiesā tiek pieņemts lēmums par turpmāko rīcību, piemēram, nosūtot personu uz piespiedu ārstēšanos. Rezultātā noziegums novērsts, visi dzīvi un drošībā.

Par to, vai vajag īpašu normu par naida runu? Uzskatu, ka nē, bet Krimināllikuma 48. panta pirmās daļas 14. punktu varētu papildināt ar to, ka par atbildības pastiprinošu apstākli tiek uzskatīts arī noziedzīgs nodarījums, kas izdarīts seksuālās orientācijas dēļ.

Nobeigumā, homoseksuāli cilvēki ir sabiedrības daļa un tie ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie, ar tādām pašām tiesībām un aizsardzību no likuma viedokļa. Policija bieži ir neefektīva, bet tas nav pamats, lai papildinātu Krimināllikumu ar naida runu, bet vairāk jāstrādā pie visas sistēmas reformas. Daudz efektīvāk ir padarīt lielākai sabiedrības daļai viendzimuma attiecības par normālu parādību, nekā konfliktēt ar tiem, kuri ir pilnībā pret.

Slepkavība Purvciemā


Pagājušajā nedēļā daudzus Latvijas iedzīvotājus satricināja futbola spēlētāju menedžera slepkavība. Sekoja policijas bravūrīgi izteicieni, ka lieta drīz tiks atrisināta, tad nākamajās dienās presē par to nedaudz vēl uzrakstīja, lai radītu lasītājiem kopskatu un stāsts noklusa. Pēc nedēļas Iekšlietu ministrs izvirzīja tuvu sazvērestības teorijai esošu pieņēmumu, ka plašākai sabiedrībai nepazīstama cilvēka slepkavība tika veikta, jo mistiskie organizētās noziedzības grupējumi nespēj noskatīties, cik policija Latvijā efektīvi cīnās pret noziedzību. Šeit kā vienmēr uzrakstīšu savas pārdomas par situāciju kopumā.

Latvijā regulāri notiek slepkavības, par kurām neviens neko nezina, jo klusām tiek atvērta krimināllieta, izmeklētājs veic savu darbu un rezultātā tiesa pieņem notiesājošu spriedumu. Tādas ļoti skaļas lietas notiek aptuveni reizi vai divas reizes gadā. Problēma ir tāda, ka skaļās lietas ļoti bieži netiek atklātas un sabiedrībā veidojas viedoklis, ka policija neko nedara. Tā nav, piemēram, 2019. gadā par slepkavību ar iepriekšēju nodomu tika notiesātas 39 personas un 2018. gadā 45 personas. Pagājušajā gadā tika reģistrētas 78 slepkavības ar iepriekšēju nodomu, kas lielākā daļā visdrīzāk kļūs par notiesājošiem spriedumiem.

Skaļām un neatklātām lietām ir vairākas negatīvas sekas. Pirmkārt, cilvēkiem veidojas sajūta, ka drīkst visu un par to nebūs atbildības. Ja jau kāds braukā nesodīts ar auto un šauj gaiša rīta vidū, kāpēc gan es tā nevarētu darīt. Otrkārt, cilvēkiem veidojas bailes, ja kāds tā var darīt un palikt nesodīts, tad jau arī es varu būt nošautā vadītāja vietā. Rezultātā turīgāki un spējīgāki cilvēki vairāk būs nosvērti braukt dzīvot un strādāt uz kādu drošāku vietu. Arī bizness vai nu paaugstinās cenu par risku vai meklēs citu dislokācijas vietu. Piemēram, ja kāds vēlas veidot futbola spēlētāju menedžera karjeru, tad drošāk to ir darīt Zviedrijā vai Dānijā nekā pie mums. Arī cita veida bizness paklausoties Iekšlietu ministra murgus par grupējumiem un to atriebību policijai, izdomās vērt rūpnīcu vai biroju kādā citā valstī, kur ir vai nu zemāks noziedzības līmenis, vai vismaz valdībā sēž sakarīgāki cilvēki.

Beigās, kas mums paliek? Kārtējā skaļā lieta, ar miglainām cerībām, ka tā tiks atklāta. Policijas tukšie vārdi, ka ir būtiska virzība lietā, tikai, diemžēl, tiek aizmirsts pateikt, ka virzība ir pa apli. Neefektīva policijas sistēma, kur trūkst darbinieku, darbiniekiem ir pārslodze un apšaubāms administratīvais aparāts. Šoreiz palikšu uz bēdīgas nots, jo nekas jautrs šajā tēmā nav.

Liberālisms mazina kara iespējas


Daudzi kritizē liberālismu, jo nesaprot tā jēgu. Kā tika noskaidrots iepriekš, tad liberālisms ir pretstats autoritārai sistēmai. Tas nodrošina normālu biznesa vidi un cilvēka politisko brīvību. Tāpat liberālisms mazina kara iespējas, par ko arī šoreiz uzrakstīšu.

Karš rodas tad, kad vienas valsts līdera ambīcijas sakrīt ar viņa militārajām iespējām. Ja valsts līderis vēlas kādas citas valsts teritoriju, vai tirdzniecības ceļu, tad viņš izvērtē savas iespējas, lai varētu šai valstij uzbrukt. Rezultātā var būt divi scenāriji, pirmais, spēka ir pārāk maz un viss paliek agresīvas retorikas līmenī, otrais, spēks ir pietiekams, un sākas aktīva karadarbība.

Kam karš ir vajadzīgs? Parasti autoritāram līderim, kuru kāds ir aizvainojis, vai kuram ir mantkārīgi nolūki. Papildus tam, uzvarot karā, autoritārais līderis var palielināt savu popularitāti, jo visiem patīk uzvarētāji. Tāpat autoritārais līderis ar kara palīdzību var risināt iekšējās valsts problēmas, ja pastāv iespēja, ka iekšējā neapmierinātību var radīt galma cīņas vai sabiedrības nemierus. Autoritārajam līderim nav nepieciešama cilvēku atļauja, jo viņš ir iecelts uz beztermiņa laiku un plāno vadīt valsti līdz mūža galam. Vienīgais viņa mērķis ir noturēt varu un apkarot iekšējos ienaidniekus, piemēram, sūtot to karot vai represējot, aizbildinoties ar militāro situāciju.

Kam karš nav izdevīgs? Parasti armija patērē milzīgus resursus, gan naudas ziņā, gan produktu ziņā. Cilvēki kara laikā kļūst nabadzīgāki un zaudē nākotnes perspektīvas uz vairākiem gadu desmitiem. Papildus tam, karš nozīmē tuvinieku nāvi, invalīdu pieaugumu un vīriešu skaita samazināšanos. Cilvēkiem nav izdevīgs karš un priekš viņiem tas nes tikai postu un iznīcību.

Ja sabiedrība ir liberāla, tiek nodrošināta varas maiņa un politiķiem ir svarīgs cilvēku viedoklis, tad karš ir maz iespējams, jo neviens cilvēks nebalsos par politiķi, kas tam solīs vai nodrošinās tuvinieku nāvi, finansiālus zaudējumus un citas negatīvas lietas. Liberālā sabiedrībā, kur valda demokrātija, politiķa iespēja palikt pie varas ir viņa spēja nodrošināt nepārtrauktu ekonomisko izaugsmi, meklējot iespējas sadarboties ar apkārtējām valstīm un risinot domstarpības diplomātiskā ceļā.

Tuvākie piemēri mums ir redzami nesenā vēsturē. Irākas karš, autoritārs līderis Sadams Huseins, Sīrijas karš, autoritārs līderis Bašārs al Asads, Ukrainas karš, autoritārs līderis Vladimirs Putins, Balkānu karš, autoritārs līderis Slobodans Miloševičs, Otrais pasaules karš, autoritārie līderi Adolfs Hitlers, Josifs Džugašvili, Benito Musolīni un Fumimaro Konoe.

Nobeigumā var apkopot principu, ka liberālisms un varas maiņa nodrošina mieru un uzplaukumu savai un apkārtējām valstīm, savukārt autoritāri režīmi vienmēr cīnīsies par varas noturēšanu un savu ambīciju apmierināšanu, izraisot karus, lai mazinātu iekšējos konfliktus un palielinātu savu popularitāti.

Sputnik V kā siers peļu slazdā


Ja mājās ir uzradušies mazi un pelēki grauzēji, veikalā mēs varam nopirkt dažāda veida peļu slazdus, kuru cena var būt no pāris līdz pāris desmitiem euro. Tāpat arī Krievijā izstrādāto vakcīnu Sputnik V ir iespējams iegādātiem aptuveni par 20 euro lielu cenu. Vispārējas pandēmijas laikā, kad Eiropas Savienības ekonomikas slīgst recesijā un vakcinācijas politika nav efektīva, varētu rasties vēlme atsaukties uz Krievijas draudzīgo piedāvājumu pārdot viņu izstrādāto vakcīnu, lai atrisinātu esošās problēmas, ko radīja Covid19. Šeit īsumā uzrakstīšu savas pārdomas, kāpēc to nevajadzētu darīt.

Varam atrast informāciju par to, ka Krievijas iekšienē vakcinācijas pret Covid19 nesokas tik raiti. Uz šī raksta uzrakstīšanas dienu, Latvijā vismaz vienu poti bija saņēmuši 6.3% iedzīvotāju, bet Krievijā tikai 5.0%. Neskatoties uz to, Ungārija un Slovākija jau apstiprināja Sputnik V lietošanu un saņēma vakcīnas no Krievijas un to pašu grasās darīt arī Austrija. Tāpat arī Francija un Vācija izrādīja interesi. [1] Pie tam Vācija varētu būt ļoti ieinteresēta jebkuras vakcīnas iegādē, jo rudenī gaidāmas Bundestāga vēlēšanas, pēc kurām mainīsies Vācijas premjerministrs. Pret Sputnik V lietošanu iebilst Lietuva [2], Latvija un Polija, pasakot, ka Krievija vakcīnu lieto kā maigās varas ieroci, lai gūtu sev politisku un militāru labumu.

Kā praksē varētu izskatīties siers peļu slazdā? Vācijas gadījumā tā ir Nord stream II būvniecības pabeigšana, kas Krievijai ir ļoti svarīga, lai radītu turpmāko spiedienu uz Ukrainu un varētu pēc nepieciešamības eskalēt konfliktu. Ungārijas un Slovākijas gadījumā tas varētu būt veto uzlikšana uz turpmākajām sankcijām pret Krieviju, savukārt caur Austriju varētu tikt lobētas Krievijas intereses tajās Eiropas Savienības aprindās, kurās netiek Ungārija un Slovākija. Papildus tam Ungārija un Slovākija ir NATO dalībvalstis, kas nozīmē, ka tās var kavēt jebkādu NATO iesaistīšanos iespējamā militārā konfliktā ar Ukrainu.

Rezultātā paņemot, it kā tik gardo sieru, kas kārdinoši ir ielikts peļu slazdā, Eiropas Savienība kopumā un noteiktās dalībvalstis atsevišķi var kļūt par noķertajām pelēm, kur pildot neformālas vienošanās vai vienkārši esot tiešā atkarībā no Krievijas, tām būs jāatbalsta Krievija visās tās anti cilvēciskās iecerēs no cilvēku indēšanas līdz militāriem konfliktiem. Tāpēc uzskatu, ka Eiropas Savienībai vajadzētu uzlikt veto uz Sputnik V vakcīnu, tādējādi pasargājot sevi no iekšējiem konfliktiem un turpmāko Krievijas agresiju, kas varētu nenotikt, zinot, ka tai nebūs nekāda veida atbalsts.

Avots:

[1] https://edition.cnn.com/2021/04/03/europe/europe-russia-vaccines-analysis-intl-cmd/index.html

[2] https://www.bloomberg.com/news/articles/2021-02-09/lithuania-won-t-buy-russian-vaccine-it-deems-a-geopolitical-tool