Herbert Spencer – citāts par sabiedrību


Šodien ir drūma janvāra diena, kad debesis klāj biezi mākoņi, laukā ir salīgi un cilvēku sejās redzams tukšums un vienaldzība pret visu. Tieši šādās dienās rodās velme palasīt izcilu cilvēku citātus un domas, lai smeltos enerģiju un dzīves prieku. Herberts Spensers, viennozīmīgi, izcils britu filosofs, kurš bija klasiskā liberalisma piekritējs. Viņa dzīves gadi bija no 1820. gada līdz 1903. gadam. Tieši tajā laikā tika ielikti mūsdienu valsts pamati un vērtības, kā rezultātā tieši tā laika filosofijā mēs varam atrast visas mūsu sistēmas patieso jēgu.

Sabiedrība eksistē, lai nestu labumu saviem sabiedrības locekļiem, nevis locekļi eksistē, lai nestu labumu sabiedrībai. (Society exists for the benefit of its members, not the members for the benefit of society.)

Mēs bieži aizmirstam, kad runājam par valsti, ka patiesībā valsts ir veidota priekš cilvēkiem. Mums prasa maksāt nodokļus, ievērot likumus, radīt bērnus un strādāt. Jebkura citādāka rīcība tiek nosodīta un uzskatīta par nepareizu, kaut arī tā nevienam netraucē. Pēc būtības nodokļiem, likumiem un citiem apstākļiem jābūt tādiem, lai visiem sabiedrības locekļiem būtu ērti, ejot minimālu ierobežošanas ceļu. Cilvēks ir viens, indivīds, subjekts un pastāvīga vienība. Apvienošanās sabiedrīskā vienībā ir labprātīga, bet mūs jau no bērnības visa izglītības sistēma audzina par vergiem, lielākai daļai iestāstot, ka mēs esam domāti priekš valsts, lai celtu valsti un mūsu interesēm jābūt otrajā vietā attiecībā pret valsti. Diemžēl lielākā daļa nekad netiks ārā no šiem māņiem un tā arī nodzīvos savu verga dzīvi.

Vai Latvijā ir okupanti?


Tie, kas seko manam Twitter kontam, redzēja, ka nesen man bija viedokļu apmaiņa ar vienu personu par to, vai Latvijā ir okupanti. Sarakstes jēga bija tāda, es rakstīju, ka okupantu nav, jo Latvija uz šodienu nav okupēta, bet otra persona rakstīja, ka okupanti ir un viņus izdzenot ārā, Latvijas IKP (iekšzemes kopprodukts) augs. Ņemot vērā, ka Twitter formāts ir domāts īsām ziņām un īsai viedokļu apmaiņai, tad šeit uzrakstīšu izvērstāku pamatojumu, kāpēc tik populārai tēmai par okupantiem, kas bija 20. gs. 90os gados, šodien ir zudusi aktualitāte.

Pirmkārt, uz šodienu Latvija ir brīva, neatkarīga valsts, kura pilnībā var īstenot savu suvereno varu gan iekšpolitikā, gan starptautiski. Šo faktu pierāda tas, ka mēs esam ANO (Apvienot nāciju organizācijas), ES (Eiropas Savienības) un NATO (Ziemeļatlantijas Līguma organizācijas) un citu starptautisko organizāciju dalībvalsts. Tas nozīmē, ka starptautiski visas pasaules valstis atzīst Latviju kā starptautisko tiesību subjektu un ar to ir pietiekami, lai secinātu, ka starptautiski Latvija ir neatkarīga. Arī iekšpolitikā mēs brīvi ievēlam Saeimu un likumdevējs brīvi izdot likumus, pie tam Saeima nevienam, izņemot vēlētājiem, neatskaitās un neviens tai nedod norādes, līdz ar to arī iekšpolitiski secināms, ka esam neatkarīgi.

Otrkārt, par okupantiem vēsturiski sabiedrībā tika sauktas tās personas, kas iebrauca Latvijas teritorijā laikā, kad Latvija bija PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku Savienības) sastāvā, kas tiek uzskatīts par okupācijas laiku. Nav skaidrs, kas tieši tiek uzskatīti par okupantiem, vai, piemēram, iebraucēji no Baltkrievijas, Ukrainas, Kazakstanas, Gruzijas, Armēnijas, Azerbaidžanas, Uzbekistanas, Turkmenistānas, Tadžikistānas, Kirgizstānas, Lietuvas un Igaunijas arī tika pieskaitīti pie okupantiem. Tāpat nav skaidrs, vai iebraucēji no Krievijas, kas brauca darba un labākas dzīves meklējumos uz Latvijas teritoriju, jo šeit bija augstāks dzīves līmines, arī varētu tikt uzskatīti par okupantiem. Neiedziļinoties konvencijās, kam vienkārši tagad nav laika, uzrakstīšu īsi, starptautiski par okupāciju tiek uzskatīta tāda situācija, kad itkā valsts ir neatkarīga, bet faktiski to pārvalda cita valsts ar spēka palīdzību. Tas nozīmē, ka Latvijas gadījumā par okupantiem varētu saukt tikai valsts institūciju pārstāvijus, kas pārvaldīja Latvijas teritoriju un nodrošināja šo pārvaldi. Īsāk sakot okupanti bija PSRS armijas karavīri, kas atradās Latvijas teritorijā, tā laika policijas (milicijas) pārstāvji, tā laika valsts pārvaldes pārstāvji utt., īsāk sakot, visi, kuri bija piederīgi pie spēka struktūrām un valsts aparāta. Līdz ar to secinājums ir tāds, ka lielākā daļa iebraucēju, kas strādāja rūpnīcās, tirdzniecībā, ostās, būvniecībā utt. nav okupanti un par tādiem nevarēja būt, jo neīstenoja valsts varu.

Treškārt, neiedziļinoties vēsturē, 1994. gadā no Latvijas tik izvests Krievijas karaspēks un, ja pieņem, ka Krievija ir PSRS saistību pāņēmēja, tad formāli 1994. gadā Latvija kļuva pilnīgi neatkarīga un par okupantiem Latvijas teritorijā vairs nevarētu runāt tāpēc, ka vairs nebija nekādu šķēršlu priekš Latvijas īstenot suverenitāti pilnā apmērā, kas arī tika darīts, ko pierāda, piemēram, iestāšanās ES un NATO.

Ceturtkārt, ja pat pieņem, ka iebraucēji, kas bija PSRS pilsoņi varētu uzturēties Latvijas teritorijā “nelegāli”, jo Latvija atguva neatkarību, tad 1995. gadā stājās spēkā likums “Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības”, kur tika noteikts nepilsoņa status personām, kas 1992. gada 1. jūlijā bija neatkarīgi no pierakstā norādītās dzīvojamās platības statusa pierakstīti Latvijas teritorijā, vai viņu pēdējā reģistrētā dzīvesvieta līdz 1992. gada 1. jūlijam bija Latvijas Republikā, vai ar tiesas spriedumu ir konstatēts fakts, ka līdz minētajam datumam viņi ne mazāk kā 10 gadus nepārtraukti dzīvoja Latvijas teritorijā. Tas nozīmē, ka visi cilvēki, kas neieguva Latvijas pilsonību, varēja iegūt nepilsoņa statusu līgumā paredzētājā kārtībā, ņemot vērā likumā noteiktos ierobežojumus. Pie tam, iepriekšminētajā likumā noteikts, ka nepilsonim ir Latvijas Republikas Satversmē noteiktās cilvēka tiesības un pienākumi. Tas nozīmē, ka Latvija uzņēmās saistības pret nepilsoņiem un to statuss Latvijā ir legāls.

Rezumējot, visu augstāk minēto, redzam, ka Latvija ir neatkarīga un suverena valsts, kurā atrodas pilsoņi, nepilsoņi un citas personas, kurām ir legāls statuss. Latvijā nav citu valstu struktūras vai karaspēka, kas kontrolētu valsts varu, līdz ar to secinājums ir ļoti vienkārs, Latvijā nav okupantu.

Kāpēc joprojām šis jautājums uzrodās mediju un twitter telpā. Viens iemesls ir saglabāt un kurināt savstarpēju naidu starp cilvēkiem un to dara apzināti mediju pārstāviji un cilvēki, kas strādā ar sabiedriskās domas veidošanu. Cits iemesls ir vienkārši garīgās slimības tiem cilvēkiem, kas joprojām dzīvo pasaulē, kur Latvija ir pilna ar okupantiem un tā iemesla dēļ Latvija neattīstās. Kā vienmēr, cilvēki mēdz meklēt vieglas atbildes sarežģītām problēmām, daudz grūtāk ir sev personīgi atzīt, ka Latvijas bēdīgā ekonomiskā situācija ir tāpēc, ka reizi aptuveni divos gados (parlamenta un pašvaldību vēlēšanas), katrs no mums iet uz vēlēšanu iecirkni un nobalso par kārtējiem zagļiem, kas ar lāpstu šķūrēs arā budžeta naudu. Ļoti grūti atzīt, ka mēs visi esam pie tā vainīgi, jo nenodrošinam pietiekamu sabiedrisko kontroli. Daudz grūtāk ir atzīt, ka Latvijas sliktā ekonomiskā situācija ir nevis dēļ mistiskajiem okupantiem, bet dēļ tā, ka mums ir neefektīvs likumdošanas process, korupmēta valsts pārvalde, neefektīva un korumpēta tiesu sistēma, nestabila tiesiskā vide, neefektīva ārvalstu investīvu aizsardzība utt. Līdz ar to, manā ieskatā jautājumu par okupāciju un okupantiem jāatstāj vēstures zinātniekiem un jābeidz dzīvot senā pagātnē, jo tur nekā nav, nav ne attīstības, ne labklājības un protams, nav virzības uz priekšu.

Citāts pārdomām Jesaja Berlins


Ņemot vērā, ka Ziemassvētki tiek uzskatīti par pārdomu laiku, tad neliels citāts no Latvijas teritorijā dzimuša, ēbrēju izcelsmes filozofa Jesaja Berlina (1909-1997). Diemžēl tajā laikā uz Angliju pārcelties no Latvijas varēja lielākoties tikai ēbreji, tāpēc varam atrast daudzus pazīstamus ēbrēju izcelsmes cilvēkus, kas nāk tieši no Latvijas teritorijas.

Brīvība ir brīvība un nevis vienlīdzība vai godīgums, vai taisnīgums, vai cilvēciska laime, vai mierīga sirdsapziņa.

No sevis piebildīšu, ka arī Imanuels Kants bija rakstījis par brīvību, kā lielāko cilvēka vērtību, kas ir visnežēlīgākais vārds vēsturē, kas raisīja nemierus, cīņu, nodevību un pakļaušanu. Tieši brīvība bija tas, kas trūka Jēzus mācībā, lai tā tiešām būtu tika laba, kā par to stāsta un jūsmo Ziemassvētkos. Brīvība ir visdārgākais, kas mums ir, jo kamēr esam brīvi, varam būt laimīgi, godīgi, taisnīgi un mierīgi par savu sirdzapziņu.

Būt skaļam un teikt patiesību


Reizēm gribas uzrakstīt par mūžīgām dzīves patiesībām, kuras ir vērts atcerēties un atkārtot. Frāzi par to, ka klusēšana ir zelts, izdomāja tie, kas baidījās no esošās sistēmas un nevēlējās stāties pretīm netaisībai un spēkiem, kas apspieda citus. Tieši tāpēc vēsture atceras un cilvēki runā par tiem dažiem, kuri nebaidījās teikt un rakstīt, par ko bieži zaudēja savas dzīvības pretīm saņemot mūžību. Kāpēc pie varas esošie tomēr baidās no patiesības?

Skatoties no malas, var likties nesaprotama diktatora vai autoritāra līdera rīcība, kad valstī tiek ieviesta cenzūra un cilvēki tiek sodīti par patiesības vai vismaz sava nesaskaņotā viedokļa paušanu. Pats diktators vai autoritārs līderis rada ilūziju, ka viņa vara ir absolūta, ka nav uz pasaules tāda spēka, kas varētu apdraudēt viņa dominēšanu un viņa atbalsts no apkārtējiem cilvēkiem ir tik milzīgs, ka katrs ir gatavs dēļ diktatora mirt. Šeit ir vieta retoriskam jautājumam, ja tā patiesībā būtu, vai dikators vai autoritārs līderis baidītos no tā, ko par viņu runā un kritizē. Noteikti nē, līdz ar to secinājums ir tāds, ka viņš ļoti labi jūt, ka pie varas atrodas nelikumīgi un patiesībā cilvēki viņu neatbalsta, bet tikai baidās no viņa un jebkurā ērtā brīdī izdarīs visu, lai dikatatoru vai autoritāro līderi gāztu no varas.

Patiesībai ir ļoti interesanta īpašība, tā agri vai vēlu uzvar jebkurus melus. Diktators vai autoritārs līderis zina, ka viņa vara ir tikai un vienīgi meli, kuriem izgaistot, paliks pliks, nevarīgs cilvēks. Iedomājaties vislielāko un spēcīgāko diktatoru, kurš ir virtuozs manipulators, kuram tic visi, kurš spēj savaldzināt miljonus. Nākamajā dienā tie paši miljoni pieņem lēmumu, ka diktators vai autoritārs līderis nav nekas. Viņš zaudē jebkādu statusu. Apkalpe viņu neapkalpo, ierēdņi vairs nepilda pavēlēs, armija neklausa un policija izliekas, ka viņa nav. Diktators vai autoritārs līderis klīst pa milzīgām rezidences telpām, kuras ir tukšas, jo visi ir aizgājuši. Viņš saņem pavēsti, ka viņam vairs nav tiesību atrasties rezidencē un viņš nokļūst uz ielas bez graša kabatā. Tieši tā izskatās cilvēks, kurš ir zaudējis varu un jebkādas spējas būt tas, kas viņš bija dienu iepriekš. Teorētiski, tas var notikt jebkurā brīdī ar jebkuru un tieši tāpēc diktatori vai autoritāri līderi histēriski slēpj patiesību, lai vienā dienā nepamostos pilnīgi vieni bez jebkāda statusa.

No augstāk minētā secinājums ir viens, ja vēlaties cīnīties pret autoritāriem vai totalitāriem režīmiem, ir jārunā. Pat tad, kad šķiet, ka visa pasaule ir pret jums un režīms ir neuzvarams, tik un tā jāturpina teikt patiesību un cīnīties par taisnību, jo vara ir parāk vāja, ja jau baidās tik vienkāršu un pareizu lietu, kā patiesību. Svarīgi atcerēties, ka patiesība vienmēr agri vai vēlu uzvar, jo nekā spēcīgāka par patiesību mūsu pasaulē nav.

Žurnālistiem jābūt izglītotiem (preses konference ar Lembergu)


Šodien ir ļoti interesanta diena, kad tika publicēta informācija par Aivara Lemberga vārda un uzvārda iekļaušanu Office of Foreign Assets Control (OFAC) sankciju sarakstā. Rezultātā šim faktam tika veltīta Aivara Lemberga iknedēļas preses konference, kas pieejama arī Youtube kanālā “Ventspils”. Neiedziļinoties jautājuma būtībā, kāds man radās iespaids no iepriekšminētās preses konference.

Pirmais iespaids par Aivaru Lembergu. Cilvēks mierīgi sēž, ironizē, joko un izskatās samērā pārliecināts par sevi. Tā arī visas intervijas laikā nevienu reizi žurnalistiem neizdevās izsist viņu no līdzsvara, kā arī uzdot kaut cik necik asu un atmaskojošu jautājumu. Visas intervijas laikā Aivaram Lembergam bija stabila, iepriekš atstrādāta pozīcija, vesels pasaules skatījums un skaidri ģenerālie argumenti, pret kuriem ļoti sarežģīti iebilst, piemēram, neesmu vainīgs, jo neesmu notiesāts, uz ko, nez kāpēc, nevienam nebija pretarguments, ka vaina var būt reputācijas nevis juridiskā fakta jautājums.

Otrais iespaids par pašu situāciju. Šeit noteikti ir pamats vērsties LR Satversmes tiesā, jo šāda juridiskā konstrukcija, kad Finanšu un kapitāla tirgus komisija var pieņemt noteikumus, kuros nosaka par saistošiem Latvijas tiesību subjektiem ASV noteiktās sankcijas attiecībā pret Latvijas pilsoņiem, ir nepareiza, jo Latvija nav šo sarakstu īpašniece un Latvijas pilsoņi nav tiesīgi šo ASV lēmumu pārsūdzēt atbilstoši Latvijas procesuālajām normām. Līdz ar to sanāk, ka Latvijas valsts nevis aizsargā savus pilsoņus, kas ir Latvijas vienīgā funkcija, pēc būtības, bet tieši otrādi, piedalās savu pilsoņu tiesību būtiskā ierobežošanā. Cita lieta ir ar ANO vai ES sankcijām, jo tur ir legāli un vienkārši mehānismi, kā jebkurš no mums var pārsūdzēt esamību sankciju sarakstā. Jo pēc analoģijas var uzdot retorisku jautājumu, kāpēc mēs neakceptējam Krievijas, Japānas un Ķīnas sankciju sarakstus, tie juridiski ne ar ko neatšķiras no ASV.

Trešais iespaids par žurnalistiem. Skaidra lieta, ka iepretīm Latvijas valsts televīzijas žurnalistu saukļiem, ka tas nav valsts bet sabiedriskais medijs, vajag to arī pierādīt ar darbiem, piemēram, gatavoties preses konferencēm, lai aizstāvētu sabiedrības intereses. Aivars Lembers uz LTV žurnalistu fona izskatījās labi. Viņa intelektuālā un erudīcijas kapacitāte ir reizes augstāka nekā, piemēram, Ivo Leitānam, kurš atgādināja vidusskolas audzēkni, kuram ļoti gribas uzdot skolotājam kādu viltīgu, negaidītu jautājumu, bet nepietiek ne zināšanu, ne prasmju. Žurnālists nebija iztulkojis oficiālā paziņojuma tekstu, ļaujot Lembergam aizvērt viņam muti ar standarta frāzi, ka visi dzīvojam Latvijā un jāuzdot jautājumi tikai latviešu valodā. Otra žurnaliste iebrauca auzās ar informāciju no komercreģistra, nespēdama atrast nevienu paņēmienu, kaut tādi bija, kā iziet no šīs situācijas, bet sāka strīdēties par to vai LTV ir valsts vai sabiedrisks medijs, kam šajā preses konferencē vispār nav nozīmēs, pareizi būtu piekrist kaut vai, ja žurnaliste tiktu dēvēta par vistu, jo bija jākoncentrējas uz citiem jautājumiem, bet Lembergam izdevās izsist viņu no līdzsvara. Pēc tam abi žurnalisti bija vienkārši nesagatavojušies, jo braucot uz preses konferenci pie tāda līmeņa cilvēka, kurš ir izdzīvojis un kļuvis bagāts deviņdesmitajos, visu laiku veiksmīgi karo ar tiesību aizsardzības iestādēm, koncentrē ap sevi milzīgu resursu apjomu, sēžot preses konferencē, nespēt nosaukt kaut kādas konkrētas lietas, naudas plūsmas, liecības, aizdomīgus īpašumu iegūšanas faktus utt. no kā sastāv korupcija, kas iedzītu Lembergu stūrī, ir vienkārši nekompetence.

Tikai labi izglītots, zinošs un apveltīts ar lielu erudīciju un asu prātu cilvēks, var būt par labu žurnālistu un tieši tādiem cilvēkiem ir jāveido visveiksmīgākās karjeras žurnālistikā. Diemžēl mums realitātē bieži ir negatīva selekcija, kad par žurnalistiem tiek ņemti lojāli nevis labi žurnālisti. Labs žurnālists, atšķirībā no propagandista, iedziļinās tēmā, spēj ar jautājumiem demonstrēt atbildētāja attieksmi, personību, pasaules uzskatu un dabūt arā tās atbildes, kuras ataino realitāti, nevis iepriekš sagatavoto pasaku. Tiešām, visiem iesaku noskatīties šajā rakstā minēto preses konferenci, jo tā ļoti labi parāda, kāpēc mums ir problēmas ar presi, problēmas ar personu saukšanu pie atbildības (jo tās ir galvas tiesu gudrākas par sistēmā strādājošajiem) un problēmas ar tiesību piemērošanu kopumā.

Lekcija saistībā ar seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem


Šodien presē tika publicēta informācija par to, ka daudziem raisija sašutumu lekcija skolniekiem par seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem. Lekcijas laikā tika izteikts ieteikums, ka visdrošākais veids kā izvairīties no seksuāli transmisīvām slimībām un grūtniecības, ir atturēties no seksa vispār. Spriežot pēc komentāriem, daudzi ļoti uzbudinājās par šo tēmu un katrs teica ko vien zina un domā par seksu, kontracenpciju un ģimenes plānošanu. Diemžēl, joprojām, dzīvojam viduslaiku steriotipos un nevēlamies pieņemt acīmredzamas un pašsaprotamas lietas, tāpēc šoreiz īsumā pāris domas par seksuālās un reproduktīvās veselības jautājumiem.

Sākumā, ļoti labi, ja skolotāji, vecāki un pārējie izbeigtu baidīt skolniekus un studentus un arī citus ar seksuāli transmisīvām slimībām. Patiesībā, bez prezervatīva nodarbojoties ar vaginālo seksu ar cilvēku, kuram ir HIV, sievietei varbūtība saslimt ar HIV ir tikai 1 pret 1250, savukārt vīrietim 1 pret 2500. Daudz lielāka iespējamība salimt ir nodarbojoties ar anālo seksu, kur varbūtība ir 1 pret 909. (avots: https://www.poz.com/article/HIV-risk-25382-5829) Parasti par to raksta reti, lai mazinātu cilvēku velmi nodarboties ar seksu bez prezervatīviem, un šeit es daļēji piekrītu, bet mazākā apmērā, jo informētība ļauj izdarīt pareizus secinājumus, par kuriem rakstīšu turpmāk.

Augstāk minētais nozīmē, ka pats par sevi vagināls sekss nav bīstams un prezervatīvu galvenokārt jālieto, lai izvairītos no nevēlamās grūtniecības, savukārt no HIV un citām seksuāli transmisīvām slimībām var izvairīties ar regulāru pārbaudi un partnera meklēšanu, kā arī sekošanu tam, lai partneris regulāri veic veselības pārbaudes. Nepieciešams uzsvērt, ka divi veseli cilvēki, nodarbojoties ar vaginālo seksu, nevar nodot viens otram slimību, jo viņi ir veseli, savukārt sekss ir dabīgs process un fizioloģija paredz dažādus aizsargmehānismus no otra cilvēka baktērijām.

Līdz ar to, izejot no iepriekšminētā, sieviete un vīrietis var izvēlēties kontracepciju. Ja sekss notiek ar nepazīstamu partneri, prezervatīvu jālieto vienmēr, bet arī gadījuma seksa laikā, nelietojot prezervatīvu, saslimt ar HIV iespējamība ir zema, tomēr tas nav ieteicams, jo ir vēl briesmīgākas slimības, kā C hepatīts un sifilis. Ja sekss notiek starp partneriem, kuri veic regulāras veselības pārbaudes, daudz lietderīgāk ir izmantot pretapaugļošanās tabletes, sievietei regulāri konsulētjoties ar ginekologu, jo seksa jābūt daudz un tas var notikt jebkur, kas nozīmē, ka prezervatīvs nevienmēr būs par rokai.

Kad sekss kļūst bīstams veselībai un, kas tiešām būtu jāstāsta skolniekiem un studentiem? Vislielākais ļaunums ir alkohols un narkotikas. Pirmkārt, šīs vielas būtiski pasliktina imuno sistēmu un tiešā veidā sekmē partnera baktēriju nonākšanu un izplatīšanos ķermenī. Tieši alkoholo reibumā sekss notiek nekontrolēti un kontracepcija tajā brīdī var netikt lietota, jo reibuma brīdī tas būs nesvarīgs. Otrkārt, tieši alkohola un narkotiku reibumā notiek liels skaits izvarošanu. Pie tam sekss ar miegā esošu cilvēku vai cilvēku stiprā alkohola vai narkotiskā reibumā arī ir krimināli sodāms un var būt kvalificējams, kā izvarošana.

Skolotājiem, vecākiem un pārējiem vajadzētu sākt propagandēt un skaidrot, ka sekss un alkohols nav sinonīmi. Sākumā sabiedrība kopumā visu laiku stāsta meitenei, ka sekss ir slikti, ja nodarbosies ar seksu ar visiem pēc kārtas, būsi palaistuve, sekss ir slimības un iespēja palikt stāvoklī, sabojājot visu savu dzīvi. Puišiem parasti nesaka neko, izņemot, ka sekss var būt tikai nopietnu attiecību ietvaros. Rezultātā, skolniekiem un studentiem visu laiku skalo smadzenes, bet visiem konstanti gribas seksu, jo tas ir normāls vesela cilvēka fizioloģisks stāvoklis. Tāpēc skolnieki un studenti rīko dažāda veida pasākumus, lieto alkoholu un narkotikas, lai atslēgtu veselo saprātu un tiktu uz brīdi projām no dažāda veida kultivētiem steriotipiem un tādā stāvoklī nodarbojas ar seksu, pie tam pa kluso no pieaugušajiem un bieži nezinot pamata noteikumus saistībā ar prezervatīvu lietošanu un personīgo higienu. Rezultātā slimību izplatības, nevēlama grūtniecība un izkropļots uzskats par seksu, zemapziņā asociejot to ar alkoholu vai narkotikām.

Kā vajadzētu darīt, lai viss būtu labi un pozitīvi? Atbilde ļoti vienkārša, beidzot jāpasaka, ka seksam ir vairākas funkcijas. Sekss pilda ne tikai reproduktīvu funkciju, bet arī sociālo un veselības uzlabošanas funkciju. Skolniekiem un studentiem ir jāpasaka, ar seksu jānodarbojās un tikai skaidrā prātā, jāveic regulāras pārbaudes un jāaicina to darīt partneris, sekss ar vairākiem partneriem ir labi un tas nav jāslēpj un no tā nav jākaunās. Vienmēr jalietot atbilstoša kontracepcija un jārūpējās par personīgo higienu. Galu galā vecākiem ir jāpasaka savām atvasēm, nodarbojies ar seksu, lieto kontracepciju, bet gadījumā, ja gadīsies meitenei palikt stāvoklī, tu neesi viens vai viena, palīdzēsim bērnu uzaudzināt, no mūsu puses pilnīgs atbalsts. Tādējādi veidosies veselīga attieksme pret seksu, izzudīs seksuāli transmisīvās slimības un abortu skaits samazināsies, jo meitenei jūtot pilnīgu atbalstu no ģimenes, instinktīvi nebūs motivācijas pārtraukt grūtniecību.

Lūk, kā vajadzētu pasniegt šo vielu un reizēm šī vielā tā arī tiek pasniegta. Svarīgi ir necensties kontrolēt skolnieka un studenta seksuālo dzīvi, bet dot nepieciešamās zināšanas un veidot adekvātu attieksmi. Mēs visi esam ieinteresēti, lai sabiedrība attīstītos pēc iespējas veselīgāka un bez nevajadzīgiem un kaitīgiem steriotipiem.

Starp citu, šo parasti reti kur stāsta, bet tas ir jāzina. Kriminālatbildība iestājās no 14 gadu vecuma, savukārt dzimumattiecības ar personu līdz 16 gadu vecumam ir krimināli sodāmas, kas nozīmē, ka sekss starp 14 un 15 gadīgiem jauniešiem ir aizliegts abiem jauniešiem un katrs no tiem var tikt sodīts. Tāpēc līdz 16 gadu vecumam ar seksu nav jānodarbojās vispār. Savukārt ar personām no 16 līdz 18 gadu vecumam var nodarboties ar tradicionālu seksu, savukārt no 18 gadiem var mēģināt grupveida seksu, bdsm un citas izpriecas. Iepriekšminētais attiecas tikai uz Latviju, citās valstīs, piemēram, ASV, likumi ir daudz stingrāki.

Saeima pati sevi atlaidīs


Ļoti sen neko neesmu rakstījis, jo ir daudz lietas, kas nodarbina gan prātu, gan ķermeni, bet pie rakstīšanas noteikti vajadzēs atgriezties un šoreiz par ļoti aktuālu tēmu – parakstu vākšana par Saeimas atlaišanu. 2019. gada 15. novembrī Centrālā vēlēšanu komisija izsludināja parakstu vākšu par iniciatīvu atlaist Latvijas Republikas Saeimu. Cilvēki sāka parakstīties samērā lielā tempā un jau pašlaik Delfi sāka nelielu PR akciju, ievietojot rakstā par parakstu vākšanu ne visai jauku bildi no protestiem pret valsts varu. Šādu PR akciju būs ļoti daudz, drīz arī sabiedrībā populāri cilvēki aicinās neparakstīties, bet, kad būs referendums, aicinās balsot pret atlaišanu, jo vēlēšanas ir dārgs process. Starp citu lētākais pārvaldes modelis ir vadonis un cilts, bet jebkura cita pārvaldes forma ir dārgāka un tas ir normāli, ka uz to tiek tērētā nauda. Līdz ar to rodas jautājums, kas patiesībā notiek valstī?

Kaut kad nesen dzirdēju ļoti labu frāzi, ka pilsoņiem nekad nav tik liela spēka un organizētības pakāpes, lai uz tukšas vietas motivētu citus pilsoņus vērsties pret valsts varu. Šādu motivāciju var radīt tikai un vienīgi pati vara, veicot secīgi nepareizus soļus, kas vērsti uz neproporcionāli liela personīgā labuma gūšanu attiecībā pret publiskās varas servisa nodrošināšanu un taisnīgas vides radīšanu. Īsāk sakot, ja politiķi pieņem lēmumu zagt vairāk, nekā pilsoņi uzskata par pieņemamu, tad no pilsoņiem seko pretreakcija.

Kas vispār ir vēlēšanas un kāpēc Saeimas atlaišanas iespējamība pēc būtības ir pozitīva? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāapskata, kas pēc savas būtības ir vēlēšanas. Tās noteikti nav labākā kandidāta izvēle, bet gan uzticamākā kandidāta izvēle. Vēlētājs balsojot par kādu politiķi un partiju, vienkārši izsaka savu uzticību noteiktam cilvēkam un organizācijai, ka tā realizēs valsts politiku vēlētāja interesēs. Teorijā, kamēr partija un politķis darbojās vēlētāja interesēs, pēdējais balsos par šo partiju un politiķi neskaitāmas reizes, savukārt zaudējot uzticību, vēlētājas vienmēr neskaitāmas reizes balsos pret noteikto politiķi un politisko partiju. Līdz ar to problēma ir nevis vēlētājā, bet tikai un vienīgi partijā un politiķī. Tas nozīmē, ka pat teorētiskā iespējamība, ka Saeima var tikt atlaista, rada vēlētājam iespēju biežāk par četriem gadiem izteikt uzticību, kas nozīmē, ka politiķim un partijai nepārtraukti ir jārīkojās vēlētāja interesēs, lai nezaudētu vēlētāja uzticību.

Kāpēc notiek tā, ka liela daļa vēlētāju grib atlaist Saeimu? Uz šo jautājumu var atbildēt vienkārši, bet šo lietu nevar izlabot ātri. Kā notiek politiskā karjera Vācijā? Cilvēks iestājās partijā, darbojās partijas struktūrā un pierādot sevi, iegūst tiesības kandidēt no partijas zēmākā federācijas subjekta līmenī, pašvaldībā. Ja cilvēks ir spēcīgs un spēj radīt uzticību vēlētājos, pēc kaut kāda laika, kad ir veikts darbs pašvaldībā, politiķis kandidē uz federatīvā subjekta augstāko politisko struktūru. Ja tur viss notiek veiksmīgi, poltiķis strādā un gūst vēlētāju uzticību, tikai tad viņš kandidē federatīvā līmenī uz Bundestāgu jeb parlamentu. Kā redzams, Vācijā politiķim ir jāiziet ļoti daudz līmeņi, jāpierādā sevi, jāgūst vairākkārt vēlētāju uzticību, jāiemācās viss par pašvaldības dzīvi, federācijas subjekta dzīvi un nonākot parlamentā, viņš ļoti labi zina, kā iegūt un noturēt vēlētāja uzticību, jo viņa politiskā karjera jau ir vismaz 15 – 20 gadi un tika uzkrāta milzīga pieredze. Pie mums, savukārt, cilvēks strādā represīvā struktūrā un uzreiz nokļūst Saeimā. Cilvēks strādā par ārstu un uzreiz nokļūst Saeimā, cilvēks vada biznesu un uzreiz nokļūst Saeimā utt. Ļoti labi ir redzama atšķirība starp ievēlēto cilvēku politisko kvalitāti un pieredzi Vācījā un Latvijā, kas rezultējās augstā dzīves līmēnī Vācijā un samērā zemā dzīves līmenī Latvijā, ja salīdzinam šīs abas valstis.

Līdz ar to lielākā daļa Saeimā ievēlēto deputātu ir kā skolnieks, kuram jāstrādā atomfizikas laboratorījā un neko no tā visa nesaprotot, skolnieks spēj tikai izdomāt, kā sev personīgi gūt kādu labumu, jo neko citu viņš nemāk. Tāpēc arī pēc vēlēšanām mēs uzreiz redzam jaunievēlēto politiķu ļoti acīmredzamas un vienkāršas kļūdas, kā, piemēram, diskusija par sava atalgojuma palielināšanu. Pie tam lielākā daļa deputātu tur ir nokļuvuši nejauši un priekš viņiem Saeimas deputāta vietai nav lielas vērtības, jo viņi nav veltījuši 20 gadus politikai, nav izgājuši vairākus vēlēšanu ciklus dažādos līmeņos un nav ieguldījuši spēkus un laiku savas politiskās karjeras attīstībai. Vēlētāji to visu jūt un tāpēc vienmēr gribēs atlaist jebkuru Saeimu, līdz brīdim, kad tiks izveidotas lielas, spēcīgas partijas, kas spēs nodrošināt karjeras liftu un noteikumus iekš partijas, ka Saeimas vēlēšanās varēs piedalīties tikai tas partijas biedrs, kurš ir uzvarējis pašvaldības vēlēšanās. Tādējādi notiks pozitīvā selekcija iepretīm tagadējai situācijai, kad selekcijas nav, bet ir tikai bars ar neko nesaprotošiem cilvēkiem politikā, kuru mērķis ir pēc iespējas ātrāk gūt savu personīgo labumu.

Līdz ar to nobeigumam varam secināt, ka nevis pilsoņi, bet pati Saeima dara visu iespējamo, lai to atlaistu, jo ievēlētie deputāti ir nejauši cilvēki, nevis politiķi, kas veidoja ilgstošu karjeru no pašas politiskās organizācijas apakšas.