Kas ir valsts? Resursu pārdale


Mēs piedzimstam un nomirstam kādā noteiktā valstī. Mēs mostamies valstī un aizmiegam valstī, visi notikumi lielā vai mazā mērā ir saistīti ar valsti, bet rodas jautājums, kas patiesībā ir valsts un kāpēc tā ir tik svarīga mūsu visu dzīvē. Neapšaubāmi, ka ir tūkstošiem zinātnisku rakstu un pētīju par tēmu, kas ir valsts, sākot no Senās Grieķijas laikiem, turpinot ar Maksu Vēberu un beidzot ar mūsdienu tiesību zinātnieku un filozofu atziņām. Šajā rakstā es izklāstīšu savu redzējumu, kas ir valsts, izejot no praktiskās pieredzes un novērojumiem.

Klasiskā definīcijā noteikts, ka valsts ir teritorija, iedzīvotāji un organizēta pārvalde pār teritoriju. Pie tam iedzīvotāji visi kopā sevi identificē kā vienotu cilvēku grupu, kas apvieno resursus noteiktu mērķu sasniegšanai un nosaka noteikumus, kā visi dzīvo un mijiedarbojas dažādās situācijās. Papildus tam, valstij kā personai ir monopols uz vardarbību, kas nozīmē, ka armija un policija var atrasties tikai valsts kontrolē. Tiktāl viss ir saprotami un skaiti, problēmas rodas, kad sāk skatīties detaļas. Piemēram, vai teritorija ir noteicoša, lai pastāvētu valsts. Vēsturē ļoti bieži kāda valsts zaudēja daļu savas teritorijas, bet turpināja eksistēt. Tāpat iedzīvotāji, kara vai mēra laikos valsts varēja zaudēt līdz pat divām trešdaļu savu iedzīvotāju, bet tik un tā turpināt pastāvēt. Organizēta pārvalde arī nav noteicoša pazīme, jo vēsturē redzams, ka mainījās valsts iekārta no feodālās uz republiku vai citu pārvaldes formu, bet valsts turpināja pastāvēt. Līdz ar to valsts ir kaut kas cits, nevis tikai teritorija, cilvēki un organizēta pārvalde.

Rakstot par valsti, ļoti viegli var aiziet līdz marksisma idejām, bet tomēr, ir lietas, ko šī ideoloģija apraksta, vienīgi nepareizi izdarot secinājumus par cēloņiem. Valsts ekonomiskā funkcija ir iegūt un koncentrēt pēc iespējas vairāk resursus, kas tiek darīts caur nodokļu sistēmu. Ja valsts pārvalde ir agresīvāka, var notikt vienkārša īpašuma konfiskācija, kas notika, piemēram, valstīs, kur centās ieviest marksisma ideoloģiju caur nacionalizāciju. Vēl viena no valsts funkcijām ir sargāt cilvēku īpašumu. Pie tam, ne vienmēr valsts sargā visu cilvēku īpašumu, bet tas var būt tikai noteiktas kārtas vai grupas privilēģija. Piemēram, feodālā sistēmā muižnieku īpašumtiesības tika aizsargātas daudz labāk par zemnieku īpašumtiesībām. Kas ir mainījies mūsdienās? Principā samērā maz, ja cilvēkam ir daudz naudas, tad tiesā viņš visdrīzāk uzvarēs to, kam naudas ir maz un, kurš nevar nolīgt sev kvalificētu pārstāvi. Protams, mēs vairs nedalām cilvēkus kārtās, oficiāli, bet pēc fakta šeit ir vieta plašām diskusijām.

Viena no svarīgākajām funkcijām ir resursu izņemšana no cilvēku īpašuma. Kā jau tika rakstīts iepriekš, tas var notikt ar dažādiem mehānismiem. Viss tiek ielikts vienā grozā, ko sauc par budžetu un pēc tam no šī groza resursi tiek novirzīti uz kaut kādu vajadzību apmierināšanu. Piemēram, no kopējā groza daļa naudas var tikt novirzīta uz medicīnas aprūpi, uz policiju un ugunsdzēsējiem. Visinteresantākā vieta ir tieši atrasties pēc iespējas augtāk hierarhiskā struktūrā, kas atbild par šo resursu izņemšanu un novirzīšanu. Tas ir veids, kā tikt pie neierobežota resursu daudzuma, jo, piemēram, ar nodokļiem valsts budžets tiek papildināts katru gadu neskaitāmu reižu daudzumu. Līdz ar to uz valsti varam paskatīties, kā uz mehānismu resursu izņemšanai. Pie tam, nav svarīgi, kur šie resursi tiek novirzīti, jo autoritārs līderis vai monarhs tos var novirzīt savu vajadzību apmierināšanai, savukārt demokrātiskā valstī politiķi resursus var novirzīt uz sabiedrības vajadzību apmierināšanu. Tieši tāpēc, mēs katrās vēlēšanās redzam milzīgu cīņu par iespēju nokļūt pie resursu ievākšanas un novirzīšanas tiesībām. Līdz ar to valsts tas ir par resursiem.

Nobeigumā var apkopot rakstā izvirzītās idejas, ka, neskatoties uz klasiskām definīcijām, valsts pirmām kārtām ir resursu izņemšanas un pārdales mehānisms. Šis ir tikai viens no skatu punkta, jo valsts var apskatīt dažādās dimensijas un dažādās plaknēs. Valsts var būt gan feodāla, gan republika, bet visos gadījumos tas ir nebeidzamu resursu avots, jo nodokļi tiek ievākti katru gadu. Politiskā cīņa ir sacensība par iespēju nokļūt hierarhijas augšgalā, lai pieņemtu lēmumus par resursu iegūšanu un novirzīšanu.

Manipulācijas paņēmiens- fokusa novirzīšana


Dzīvē mēs mijiedarbojamies ar neskaitāmu indivīdu daudzumu. Tie var būt gan ģimenes locekļi, draugi, paziņas, kaimiņi, gan sveši un nepazīstami cilvēki. Pilnīgi katrs cilvēks cenšas ar mums manipulēt un to pašu cenšamies darīt arī mēs. Sabiedrības izdzīvošana ir atkarīga no tā, cik cilvēks viegli vai grūti pakļaujas manipulācijām, jo tas ļauj koriģēta cilvēka uzvedību, kā arī apvienot lielas cilvēku masas kopīga mērķa sasniegšanai. Nolēmu uzrakstīt pa vienu no manipulācijas paņēmieniem, kas ir fokusa novirzīšana.

Bērnībā katram bija tāda situācija, kad ejot ar māti uz veikalu, tika prasīts kaut ko nopirkt, parasti kādu saldumu. Tad māte paskatījās uz jums un teica: “Skaties, cik smuka mašīna brauc garām, kad izaugsi, arī varēsi ar tādu braukt.”, un jūs, būdami bērns, aizmirsāt par saldumu un sākāt sapņot par dienu, kad izaugsiet lieli un varēsiet braukt ar to smuko mašīnu. Mātes šādu triku atkārto neskaitāmas reizes un jūsu smadzenēs šāda uzvedības shēma tiek iestrādāta uz mūžu, kā rezultātā, cilvēks ļoti viegli pārslēdzas uz kaut ko jaunu. Protams, augot mums attīstās spēja redzēt lietas telpisku un ilgāk koncentrēties, tomēr smadzenēs iestrādātais mehānisms strādā vienmēr, ja pareizi to izmanto.

Nākamā vieta, kur šī manipulācijas tiek izmantota katru dienu,  ir skola, kur bērns dodas iegūt zināšanas, bet viņa fokusu novirza uz atzīmju iegūšanu. Pats atceros, ka daudziem skolā bija svarīgs pats vērtējums, nevis apgūtās vielas kvalitāte. Kāpēc skola to dara? Tieši tāda paša mērķa sasniegšanai, ko vēlējās bērnībā sasniegt māte, uzvedības maiņa. Atzīmju sistēma skolotājiem un sistēmai kopumā ļauj samērā efektīvi koriģēt skolnieka uzvedību un kontrolēt viņa rīcību. Rīkojies labi, saņemsi labu atzīmi, rīkojies slikti, tad arī atzīme būs neapmierinoša. Interesanti, ka cilvēkam jūtot, ka kāds nepakļaujas manipulācijai iepretī viņam pašam, viņš sāk vai nu apbrīnot vai arī nosodīt otru cilvēku, tādējādi sargājot manipulatoru un darbojoties viņa interesēs. Skolnieki, kuriem ir labas sekmes, samērā negatīvi skatās uz tiem, kuri saņem sliktu vērtējumu un to publiski nosoda.

Daudzi ir saskārušies ar fokusa novirzīšanu attiecībās. Klasika, kad ar sabiedrībā pieņemtu ētikas normu, tiek pateikts ļoti vienkārši: gribi seksu, appreci sievieti. Vai mūsdienīgāka forma, gribi seksu, uzdāvini puķes, vai gribi seksu, esi labs pret sievieti un izpildi visas viņas vēlmes. Fokusa novirzīšanas rezultātā, vīrietis meklē dārgākos auskarus vai kaklarotu pilsētā, nevis veic kaut kādas darbības, lai pietuvotos sākotnējam mērķim – seksam. Vīrieši dara to pašu, piemēram, aicinot pie sevis jaunu draudzeni, sakot, ka mājās ir mīļš suns vai kāds eksotisks dzīvnieks, kaut arī pats dzīvniekus ciest nevar un mērķis ir sekss.

Katru gadu manipulācija ar fokusa novirzīšanu notiek arī politikā. Klasisks mehānisms, tiek palielināti nodokļi, nepamatoti audzētas administratīvās izmaksas, vairāk naudas tiek izdalīts neefektīviem publiskiem iepirkumiem un kopumā nauda tiek tērēta samērā vieglprātīgi. Lai cilvēki neceltu plašus iebildumus un neietu protestos, ko darba atbildīgā ministrija? Ļoti vienkārši, iepērk reklāmas laiku un laiž reklāmu par to, cik daudz tiek palielināta minimālā alga, dažāda veida pabalsti un pensijas un līdzīgi, daudzām iedzīvotāju grupām svarīgi naudas ieguves veidi. Rezultātā uz to, kas tiek reklamēts, iztērē, piemēram, dažus miljonus, bet uz pārējo, kas tika minēts sākumā un par ko neviens nerunā, iztērē simtiem miljonu. Ņemot vērā, ka cilvēka atmiņa labprātāk atceras pozitīvo pieredzi un emocijas, vēlēšanās cilvēks atcerēsies pensijas pieaugumu, nevis bezjēdzīgi iztērētos miljonus, kurus ietaupot, pensiju varētu pacelt pāris reizes lielāku.

Nobeigumā var apkopot, ka manipulēšanu veic katrs no mums, kā arī mēs katrs tai esam pakļauti no pašas bērnības. Fokusa maiņa ir ļoti elementārs un tāpēc ļoti efektīvs paņēmiens, kā koriģēt cilvēka uzvedību vai pilnībā to kontrolēt. Nepakļauties manipulācijai ir ļoti grūti, jo smadzenes atceras labo, nevis reālo, tādējādi pozitīva informācija, kas tiek izmantota priekš manipulācijas, paliek atmiņā ilgāk. Ja nevēlaties, lai ar jums manipulē, vienmēr domājiet līdzi, kad jums kaut kas tiek piedāvāts vai iedots.

Šī gada izskaņas


Regulāri rakstu gada izskaņā savas pārdomas par laiku, kas ir pagājis un uz mūžiem tika ierakstīts kopējā pasaules vēsturē. Mūs visus skar valstī un pasaulē notiekošais saistībā ar Covid19 pandēmiju, tomēr katram no mums ir sava dzīve, tās apstākļi un notikumi, kas padara diametrāli pretēju katra cilvēka stāvokli attiecībā pret kopējo tendenci. Vienam šis varēja būt spilgtu uzvaru laiks, otram pilnīgs fiasko visos iesāktajos projektos. Lai es spētu noformulēt, kāds tekošais gads bija priekš manis, jāatgriežas gada sākumā.

Pagājušā gada beigas tika aizvadītas sēžot labā restorānā ar draugiem, izbaudot labu apkalpošanu un garšīgus ēdienus. Visapkārt bija cilvēki un skanēja dzīvā mūzika. Tuvojoties pusnaktij, sākām rosīties un devāmies uz krastmalu, kas bija pilna ar līksmiem cilvēkiem. Kaut kur 11. novembra krastmalas galā, tuvāk Vanšu tiltam bija izvietota skatuve, no kuras skanēja dažādu mākslinieku muzikāli izpildījumi un visi gaidīja šī gada iestāšanos. Nemanāmi pietuvojās tas brīdis, kad viss sastinga, cilvēki apklusa un šķita, ka uz brīdi laiks sāka tecēt daudz lēnāk. Bija jocīga sajūta, ka tūlīt beigsies vesels gads, vesels posms, kurā bija prieks un bēdas, laimīgi un skaisti brīži. Pēkšņi cilvēki sāka visi kopā skaitīt sekundes līdz jaunā gada iestāšanās: “Desmit, deviņi, astoņi… divi, viens, urā!”. Uzlidoja gaisā neskaitāmas salūta raķetes, atskanēja blīkšķi un dārdieni, apkārt visi sāka bļaut un vērt vaļā iepriekš sagatavotās šampāniešu pudeles. 2020. gads bija atnācis. Toreiz krastmalā tas izskatījās ļoti pozitīvi. Skaists apaļš skaitlis, daudz plānu un pozitīvu notikumu priekšā. Apsēžoties pie galda, sākām visi domāt un plānot, ko varētu darīt nu jau atnākušā jaunajā gadā. Atceros, ka stundu sēdējām un plānojām, kur varētu doties ceļojumā, kurš kurā datumā tiek, kad ņemt atvaļināju un kādas interesantas vietas apskatīt. Pagāja vairākas stundas, svinības beidzās un es ar draudzeni labā noskaņā devos projām uz mājām.

Kontrasts pozitīvajam gada sākumam bija marta vidus, kad tika paziņots par ārkārtas stāvokļa noteikšanu valstī un sākās dažāda veida ierobežojumi. Visi ceļojuma plāni tika atcelti un vienīgais brauciens uz ārvalstīm notika uz Viļņu, kas sanāca ar piedzīvojumiem pilns un savā ziņā bija kā gaisa malks milzīgā, karstā tuksnesī. Ja atskatās uz pārējiem notikumiem manā dzīvē, tad kopumā varu uzrakstīt, ka man viss gāja labi. Pavasarī attālināto darbu organizēju tādā veidā, ka strādāju pie kāda mājās, vai brauca strādāt pie manis, lai nebūtu jāpavada laiku vienam. Brīvdienās darīju ierastas lietas, tajā skaitā aktīvi skrēju un atnākot siltajam laikam, braucu ar riteni.

Vasara aizritēja ātri un pozitīvi. Veiksmīgi pabeidzu vienu milzīgu projektu, kas ilga veselu gadu un prasīja daudz laika un pūles. Tāpat šī gada laikā izdevās iziet vairākas datora spēles, kas iepriekš laika trūkuma dēļ tika atliktas uz vēlāku laiku. Sapratu, kāpēc Dark souls 3 ir tik izcila spēle, jo bez nervu spriedzes, emocionāliem kāpumiem un kritumiem to nav iespējams spēlēt. Tāpat tika spēlēts Witcher 3, kas ir nebeidzams stāsts un Deus Ex, ko varēja iziet ļoti ātri.

Ja neskaita desmitiem tiesu spriedumus, nebeidzamo daudzumu ar tiesību aktiem un profesionālo literatūru, tad šogad patiesībā nebija daudz vēlēšanās kaut ko lasīt. Jo lasīšana brīvajā laikā nomierina, bet šogad gribējās dzīvē pēc iespējas spraigākus notikumus. Tomēr, nopirku sev foršu grāmatu, ko iesaku izlasīt katram, kam ir interese par tagadējās Krievija režīmu un notikumiem, kas sekmēja šāda režīma iestāšanos. Grāmata ir Catherine Belton “Putin’s People: How the KGB Took Back Russia and Then Took On the West”, ko uzrakstīja BBC žurnāliste, kas ilgu laiku dzīvoja Krievijā un veica daudzas intervijas un pētnieciskā darba par šo.

Vēl viena šī gada tēma, ko vēlos skart, ir Twitter. Patiesībā šo sociālo tīklu iepriekš izmantoju, lai popularizētu savu blogu. Pēc tam Twitter es ilgus gadus nepievērsu uzmanību un šogad nolēmu tur pamēģināt rakstīt īsi un kodolīgi, kā arī dalīties ar informāciju, kas nonāk manā rīcībā un būtu lietderīga plašākai auditorijai, piemēram, kvalitatīvi raidījumi par politiku un vēsturi. Kaut arī no malas var izskatīties, ka Twitter kļuva par manu galveno rīku, kā es sazinos ar pasauli plašākā izpratnē, tomēr visinteresantākā un vērtīgākā informācija paliek blogā. Šādu pieeju es saglabāšu arī turpmāk un Twitter izmantošu kā palīglīdzekli. Papildus tam, tā ir vietne, kur var smelties idejas un izlādēties uz visādiem sazvērestību teoriju piekritējiem vai politiķu apkalpojošo personālu, tādējādi nododot viņiem visu negatīvo enerģiju, lai viņi turpina vārīties.

Nākamā gada sagaidīšana atšķirībā no iepriekšējā tiks aizvadīta klusumā un pārdomu pilna. Nebūs skaļu viesību un salūta, toties būs iespēja vairāk pievērsties pārdomām un plānošanai, kā arī būs vairāk jāizmanto dažāda veida elektroniskie komunikācijas rīki, lai sazinātos ar apkārtējiem cilvēkiem.

Kopsavilkumā varu izdarīt secinājumu, ka šis gads priekš manis ir pagājis labi. Visi izvirzītie mērķi ir sasniegti un skats uz nākotni ir ļoti pozitīvs. Noteikti turpināšu rakstīt savu blogu, kā arī, tāpat kā iepriekš, ar mani ir iespējams diskutēt caur Twitter. Visiem novēlu konstruēt savu dzīvi tādā veidā, lai būtu pēc iespējas vairāk labā, atmetot negatīvas lietas un fokusējoties uz to, kas nes prieku un raisa gaišus enerģijas starus dvēselē. Nākamajā gadā būs daudz interesantu notikumu, kas netiks atstāti nepamanīti.

Nebeidzamās mokas


Daudzas cilvēka kaites rodas no sēdēšanas un mazkustīga dzīves veida. Cilvēki nepārtraukti strādā, jo nevar atļauties to nedarīt, lai nezaudētu esošo labklājības līmeni. Mēs paverdzinām dzīvniekus, turot tos mokošos apstākļos no dzīves sākuma līdz beigām, lai rezultātā no tiem izspiestu visus dzīvības resursus vai tos apēstu. Dažāda veida pandēmijas, no holēras un mēra līdz gripai un koronavīrusam izmanto mūsu ķermeņus, lai vairotos un saslimdinātu citus cilvēkus. Kāpēc tas tā notiek un kas cilvēku vēsturē aizgāja pa nepareizām sliedēm, ka esam nonākuši līdz šādam stāvoklim. Šoreiz nelielas pārdomas par pagātni un tagadni.

Akmens laikmetā un arī vēlāk līdz sākās agrārā revolūcija, cilvēku dzīve bija samērā noslēgta viņa grupā. Cilvēki, protams, komunicēja ar citiem cilvēkiem, ārpus savas cilts vai mazākas grupas, bet tas notika gaužām reti. Pašas ciltis vai grupas bija mazas. Cilvēki neturēja pie sevis lopus un vienīgā saskarsme ar dzīvniekiem bija medību laikā. Rezultātā nekāda veida slimības nevarēja plaši izplatīties, tādas slimības kā gripa, mēris vai koronavīrusi vienkārši starp cilvēkiem nebija, jo nebija pietiekams cilvēku blīvums, lai tās varētu izplatīties, kā arī toreiz vēl nebija notikusi transmisija no dzīvniekiem uz cilvēkiem, iepriekšminēto iemeslu dēļ.

Pirms agrārās revolūcijas, cilvēkam vajadzēja vairāk prasmju un zināšanu, lai nodrošinātu savu un grupas izdzīvošanu. Cilvēks nemitīgi pārvietojās, lai meklētu resursus. Papildus tam, cilvēki jau no dzimšanas gājuši cauri ģenētiskai atlasei, kad vārgus vai kroplus bērnus vecāki nogalināja agrīnā vecumā, līdz ar to, pieaudzis cilvēks bija ļoti spēcīgs un vesels. Tādējādi rezultātā bija nemitīgā kustībā esošo cilvēku grupa ar zinošiem un prasmīgiem cilvēkiem. Interesanti, ka toreiz cilvēka intelekts un smadzeņu apjoms varēja būt pat lielāks nekā mūsdienās, jo pašlaik mums nav nepieciešamas tik attīstītas smadzenes.

Medības notika regulāri, bet tās tika veiktas vidē, kur dzīvoja dzīvnieki. Piemēram, ganās stirnas, cilvēki savācās, izstrādāja stratēģiju un nomedīja pāris stirnas. Dzīvnieka dzīve tajā pašā laikā bija laimīga, līdz brīdim, kad tas tika noķerts. Dzīvnieks bija brīvs savā izvēlē, varēja vairoties, skraidīt apkārt, komunicēt ar citiem dzīvniekiem, īsāk sakot, izbaudīt dzīvi. Pēc agrārās revolūcijas dzīvnieku dzīvē nebija nekādu laimīgu brīžu. Tos nemitīgi turēja verdzībā no dzimšanas līdz pat nāvei. Sita, kropļoja, pārbaroja un beigās nokāva. Līdzīgi kā mūsdienās, kad liellopiem un arī citiem zvēriem, kas tiek audzēti patēriņam, ir tikai un vienīgi mokas, to dzīvē nav neviena laimīga brīža.

Rezultātā cilvēks, it kā uzlabojot savus dzīves apstākļus, pārejot no savācējbiedrības uz ražotājsabiedrību, patiesībā tos pasliktināja gan sev, gan apkārtējām dzīvām būtnēm. Akmens laikmetā cilvēkam nebija jāstrādā, viņš pats brīvi pieņēma jebkuru lēmumu savā dzīvē un vienīgās viņa rūpes bija savas un grupas pastāvēšanas nodrošināšana, kas aizņēma mazākus resursus, nekā tiek patērēti mūsdienās, jo viņiem nebija jāpavada 40 stundas darbā katru nedēļu visa mūža garumā. Nebija nopietnu epidēmiju vai pandēmiju, jo cilvēki dzīvoja noslēgti viens no otra un bez regulāras saskarsmes ar dzīvniekiem, nevarēja notikt vīrusu un baktēriju transmisija. Cilvēki nebija vergi un tāpēc viņi bija laimīgi.

Reizēm, lai saprastu, kas notiek mūsdienās, ir jāieskatās vēsturē. Pie mūsdienu mainīgās pasaules patiesībā nemainās tikai viens lielums – cilvēks. Ja mēs labiekārtojam māju, nopērkam elektroniskos priekšmetus, izdomājam jaunus nodarbošanās veidus, mēs tik un tā paliekam tie paši cilvēki, kas tikai 14 tūkstošus gadus atpakaļ dzīvoja mazās apmetnēs, vāca apkārt pieejamos resursus un dzīvoja pavisam citu dzīvi, kāda tā bija simtiem tūkstošu gadus iepriekš. Pagātnes un tagadnes dzīves modeļu salīdzināšana ir spējīga atklāt daudzu mūsdienu problēmu cēloņus un, iespējams, rast arī risinājumus. Mēs esam izveidojuši pasauli, kur visi dzīvo nebeidzamās mokās, nerealizējot savas instinktīvās vēlmes un nemitīgi mokot dzīvniekus. Par labklājību mēs patiesībā maksājam ar savām dzīvēm.

Skriešana – alternatīva sporta klubiem


Sporta klubi ir ciet, daudzi cilvēki vakardienu izmantoja, lai pēdējo reizi pieskartos trenažierim un sajustu citu cilvēku sviedru smaku. Ar bēdīgām sejas izteiksmēm šodien sociālos tīklos bija redzamas bildes no vakardienas sporta aktivitātēm. Pretēji daudzu cilvēku bēdām, manā dzīvē nekas nav mainījies, nevis tāpēc, ka es nesportoju, bet tāpēc, ka nemīlu apmeklēt sporta zāles. Šoreiz nedaudz par sportu.

Zinu cilvēkus, kuri sporto tikai un vienīgi sporta zālēs. Pie tam neejot uz sporta zāli, viņu dzīves veids ir samērā mazkustīgs. Bieži tas tiek papildināts ar regulāru alkohola lietošanu, kas palielina tauku daudzumu, bet samazina organisma spējas. Uzskatu, ka šāda pieeja nav pareiza, jo tas nenodrošina maksimālo ieguvumu no fiziskām aktivitātēm.

Svarīgākais ir nevis regulāri sportot, bet regulāri kustēties un staigāt. Pastaiga stundas garumā ir daudz labāka par jebkuru sporta nodarbību, ja pēc sporta atlikusī diena tiek pavadīta sēžot un vakars beidzas ar vīna glāzi. Tieši tāpēc es cenšos daudz staigāt, bet ikdienā, kad tam nav laika, pēc iespējas izmantot sabiedrisko transportu, kur parasti stāvu kājās, jo tā arī ir slodze priekš muskuļiem. Papildus tam es mīlu skriet.

Skriešana vienmēr notiek parkā vai uz ielas, jo tam ir daudz pozitīvi ieguvumi. Pirmkārt, to var darīt jebkurā brīvā laikā gan no rīta, gan vakarā. Nav jārēķinās ar citiem cilvēkiem, izdomāji skriet, apavi uz kājām un tu jau skrien. Otrkārt, skriešana pa ielu vai parku trenē dažādas maņas. Tas palīdz koncentrēt uzmanību, lai kādam neuzskrietu virsū, nepakļūtu zem auto mašīnas, nepaspertu kādu suni un izvairītos no riteņbraucējiem. Tāpat tiek izbaudīti visi iespējamie laikapstākļi, saulainas dienas, vējš, sniegs, lietus, svelme un diennakts laiku, diena, rīts, nakts. Šādas emocijas nav iespējams iegūt, skrienot sporta zālē uz skriešanas trenažiera, kur tu es kāmīša lomā, kas skrien pa nebeidzamo ratu.

Nobeigumā var secināt, ka svarīgākais ir vēlme kaut ko darīt. Ja sporta klubi ir ciet, tad var vienkārši daudz staigāt, lai nodrošinātu fizisku slodzi un organisma kustību. Tāpat var skriet pa ielām, kur nav nekādu ierobežojumu un var izvēlēties sev ērtu laiku un vidi sākot ar ielu un beidzot ar meža takām vai parkiem. Papildus ieguvums skriešanai pa ielu ir iespēja trenēt ne tikai ķermeņa muskuļus, bet arī dažādas maņas, lai izvairītos no neskaitāmām, bīstamām situācijām.

Valstij nav jāvada cilvēku dzīve


Šodien pavīdēja ziņa, ka no Saeimas deputāts izvirzīja iniciatīvu par kriminālatbildības ieviešanu, lai noteiktu sodu par aicināšanu neievērot ierobežojumus, kādus valsts ir ieviesusi saistībā ar koronavīrusu. Tāpat šis deputāts vēlējās ievest armiju pilsētu ielās, lai nodrošinātu iepriekšminēto ierobežojumu ievērošanu, jo policija netiek galā ar saviem pienākumiem. Interesanti, ka šis deputāts pats bija pabeidzis policijas koledžu un nāk no policijas struktūras. Ņemot vērā, ka labāk par Latvijas ārstu biedrības vēstulē uzrakstīto, grūti būs kaut kā izcelties, jo tā patiešām bija laba, tad uzrakstīšu savas domas no cita skatu punkta.

Ronaldam Reiganam ir labs citāts, ka “Valsts varas pirmais pienākums ir aizsargāt cilvēkus, nevis vadīt viņu dzīvi“.(Government’s first duty is to protect the people, not run their lives.)

Šis citāts lieliski saskan ar visu utopisko domu, kādu sodīt, nosakot kriminālatbildību par aicināšanu kaut ko nedarīt veselības nodrošināšanas jomā. Valsts cenšas vadīt cilvēka dzīvi, jo higiēna un attieksme pret apkārtējiem ir katra cilvēka privāta lieta. Savukārt valstij ir pienākums pilnībā nodrošināt iespēju cilvēkam sevi aizsargāt, piemēram, vēršoties un saņemot kvalitatīvu medicīnisko palīdzību.

Kāpēc tā ir utopiska doma, kādu par kaut ko sodīt sakarā ar koronavīrusa ierobežojumiem? Ļoti vienkārši, sociālos tīklos un sabiedrībā kopumā ir ļoti daudz cilvēku, kuri iestājās pret masku vilkšanu un citiem ierobežojumiem. Ja Krimināllikumā tiks noteikts tāds tiesiskais sastāvs, tad būs nepieciešams sodīt katru, kurš no normas stāšanās spēkā brīža ir izteicis aizliegto aicinājumu. Ņemot vērā, ka policijai jau pašlaik nepietiek resursu, lai kontrolētu ar koronavīrusa izplatību saistīto ierobežojumu ievērošanu, uzliekot policijai papildus pienākumus, gan kontrole, gan jaunās normas piemērošana netiks realizēta un arī esošo funkciju izpilde pasliktināsies. Rezultātā, kas notiek, ja cilvēks zina, ka viņam nebūs atbildība par tiesību normas pārkāpšanu, pareizi, viņš to pārkāpj, ja uzskata, ka tas viņam nesīs kaut kādu labumu. Katrs vismaz reizi dzīvē ir pārsniedzis ātrumu braucot pa nakts pilsētu un zinot, ka tuvumā noteikti nav ceļu policijas un atbildība par ātruma pārsniegšanu neiestāsies. Līdz ar to, sanāks, ka valsts pieņems aizliedzošu normu, nespēs nodrošināt tās izpildi un zaudēs autoritāti cilvēku acīs, ko lietderīgāk ir izmantot diskusijā ar cilvēkiem.

Sabiedrībā ir ļoti daudz spēka struktūru pārstāvju, kuriem uz visu ir vienkāršs risinājums aizliegt un sodīt. Tikai problēma ir tāda, ka politiķiem atšķirībā no iepriekšminētajiem pārstāvjiem, ir jāspēj īstenot cilvēku intereses un vadīt lielas cilvēku masas, ko var tikai un vienīgi, esot nepārtrauktā dialogā ar tiem un nepārtraukti panākot kopēju izpratni un vienošanos par kādām lietām, jo tikai cilvēku labprātīga un masveidīga tiesību normu izpilde, garantē, ka tā tiešām strādās. Pretējā gadījumā rodas situācija, kāda ir Krievijā un Baltkrievijā, kad tiesību normas ir bargas, bet to izpilde nav obligāta, jo valsts vara nespēj realizēt kontroli pār to izpildi, kā rezultātā rodas tikai fragmentāri sabojātas cilvēku dzīves, kad kāds demonstratīvi tiek sodīts statistikas uzlabošanai un atskaitei, bet lielā cilvēku masa turpina tās nepildīt.

Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2019-33-01 iespējamie risinājumi


Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr. 2019-33-01 sakarā ar Darba likuma 155. panta pirmajā daļā noteiktās tiesību normas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 110. panta pirmajam teikumam saistībā ar atvaļinājumu jaundzimuša bērna tēvam. Panta pirmās daļas redakcija ir šāda, “Bērna tēvam ir tiesības uz 10 kalendāra dienas ilgu atvaļinājumu. Atvaļinājumu bērna tēvam piešķir tūlīt pēc bērna piedzimšanas, bet ne vēlāk kā divu mēnešu laikā pēc bērna piedzimšanas.“. Sākumā, kad sabiedrībā sākās samērā polarizētas diskusijas par šo spriedumu, es nepievērsu tam lielu uzmanību, jo mani šis jautājums neskar un savu profesionālo darbību veicu pavisam citās tiesību jomās, kas nav saistītas ar ģimenes tiesībām. Pie tam man palaimējās piedzimt heteroseksuālam vīrietim, ko apskatot šo ,ir svarīgi pieminēt, lai lasītājam būtu priekšstats par manu pieredzi un skata punktu. Šajā aprakstā plaši nepievērsīšos sprieduma juridiskajam aprakstam, jo par to tiks publicēti vairāki raksti Jurista vārdā, kur rakstīs gan tie, kuri piekrīt, gan tie kuri nepiekrīt spriedumam. Neizslēdzu, ka tiks publicētas arī Satversmes tiesas tiesnešu atsevišķās domas, jo spriedums neapšaubāmi ļoti nozīmīgs Latvijas tiesību sistēmā. Tāpēc, ņemot vērā, ka blogā ir brīvs manu domu lidojums, rakstīšu par spriedumu no dažādiem aspektiem un plaknēm.

Juridiskais aspekts

Satversmes tiesa šajā spriedumā nodarbojās ar tiesību normas tālākveidošanu, ar juridiskās interpretācijas palīdzību nosakot tiesību normas patieso jēgu un mērķi. Mans personīgais viedoklis ir tāds, ka spriedumā visa interpretācija tika veikta tādā veidā, lai nonāktu pie nepieciešamā rezultāta, kaut arī formāli tas nebūtu iespējams, ņemot vērā gan Latvijas tiesību sistēmu kopā, gan gramatisko normas redakciju, jo bērna tēvs ir tikai viena vienīga persona uz pasaules, otras tādas nav. Pieņemt, ka kāda cita persona var būt tēva vieta pie šādas panta redakcija ir tiesas iestāšanās likumdevēja vietā, kas no varas dalīšanas principa ir ļoti negatīva prakse. Papildus iepriekšminētajam, jāpiebilst, ka šis spriedums paver iespēju iesniegt pieteikumus Satversmes tiesā par visām normām, kuras regulē ģimenes tiesības attiecībā uz laulātajiem, tajā skaitā par to, ka laulība var būt tikai starp vīrieti un sievieti, kas noteikta Civillikuma 35. panta otrajā daļā, “Aizliegta laulība starp viena dzimuma personām“. Papildus tam, šis spriedums paver iespēju sekmīgi apstrīdēt normas, kas aizliedz laulību starp adoptētāju un adoptēto, laulību starp radiniekiem taisnā līnijā, brāļiem ar māsām un pusbrāļiem ar pusmāsām. Satversmes tiesa pamatoja savu spriedumu ar to, ka neskatoties uz faktu, ka likumā ir noteikta tiesību norma, kas dod tiesības bērna tēvam uz atvaļinājumu, faktiski sabiedrībā pastāv viendzimuma attiecības un tāpēc šādas tiesības ir jādod arī bērna mātes partnerei. Tādā gadījumā, kas liedz ar šādu argumentu atļaut, piemēram, laulību starp brāli un māsu, ja tas tiek pamatots, ka neskatoties uz likumā noteikto aizliegumu, faktiski viņi dzīvo kā vīrs un sieva vai pēc analoģijas starp sievieti un adoptēto sešpadsmit gadus vecu jaunieti.

Tiesiskās kārtības aspekts

Kaut arī šo var apskatīt pie juridiskajiem aspektiem, tomēr tiesiskā kārtība iet pāri juridiskajai, jo tā tiešā veidā nosaka, cik stabila ir sabiedrība kopumā. Kaut arī spriedumā atceltā norma, tiek atcelta tikai ar 01.06.2022., pie tagadējās tiesas nostājas un piedāvātās konstrukcijas var rasties problēma, kad vīrietis dzīvo ar sievieti, kurai ir draudzene un viņām nav seksuālas attiecības. Sievietei un vīrietim piedzimst bērns, vīrietis dēļ darba specifikas nevar paņemt atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas un pasaka, lai to paņem sievietes draudze, jo nevajadzētu šādu iespēju laist zudumā. Rezultātā bērna mātes draudzene iesniedz darba devējam iesniegumu par atvaļinājuma piešķiršanu, kaut arī visi trīs ir heteroseksuāļi un tiesību normu izmanto ļaunprātīgi. Rezultātā būtiski palielināsies slogs darba devējiem, samazināsies apgrozāmie līdzekļi, kas novedīs pie negatīvām ekonomiskām sekām. Svarīgi, lai tāda veida normas un tiesisko regulējumu izstrādā likumdevējs. Pirmkārt, tas ļauj izdiskutēt jautājumu sabiedrībā, Saeimas deputātu komisijās, veicot aptaujas, ar sabiedrisko organizāciju un varas tikšanām un citiem mehānismiem. Otrkārt, tas ļauj izstrādāt efektīvu mehānismu, nosakot stingrus kritērijus un nepieļaujot tiesību normas ļaunprātīgu izmantošanu. Treškārt, personām, kas ir viendzimuma attiecībās, jāsaprot, ka pret viņām tīri bioloģisku aspektu dēļ vienmēr būs stingrākas prasības nekā pret dažāda dzimuma pāriem.

Cik plašam ir jābūt regulējumam

Vēl viens jautājums ir par viendzimuma laulībām. Tas būtu pieļaujams, bet šeit uzreiz ir jānosaka daudz stingrāki rāmji nekā tie ir noteikti heteroseksuāliem pāriem. Nav šaubu, ka tēvs bērnam var būt tikai viens un vajadzētu noteikt, ka mātes partnere iegūst juridisku statusu tikai pēc laulības noslēgšanas, jo pretējā gadījumā, tiesības tiks izmantotas ļaunprātīgi, kā tas tika rakstīts augstāk. Otrs risinājums būtu vēl taisnīgāks, neregulēt tēva lomu kā tādu, bet noteikt bērna mātei tiesības izvēlēties jebkuru personu, kura var izmantot bērna piedzimšanas atvaļinājumu. Tas atrisinātu situāciju, kad bērna māte dzīvo, piemēram, ar savu bioloģisko māti un tēva faktiski nav. Šajā gadījumā starp sievietēm nav seksuālu attiecību, savukārt viss ekonomiskais slogs gulstas uz abus sieviešu pleciem. Pie tam dzīvē ir daudz dažādu konstrukciju un viendzimuma pāris ir tikai viena no šādām konstrukcijām.

Ģimenes vieta sabiedrībā

Cilvēki veido attiecības savā starpā. Sakaru līdzekļu un informācijas nodošanas veidu attīstība ir ļāvusi mums ieraudzīt pasauli kāda tā ir patiesībā, bez kaut kādiem reliģioziem mītiem un dogmām. Attīstoties zinātnei, mēs uzzinājām, ka klasiskā ģimene radās brīdī, kad cilvēks mainīja dzīves veidu no savācējsabiedrības uz ražotājsabiedrību. Apskatoties vēsturi, laulība bija mantiska rakstura civiltiesisks darījums starp ģimenēm, nevis vīrieti un sievieti. Cilvēka normāls stāvoklis atbilstoši bioloģiskajai konstrukcijai ir monogāmija uz 3 – 4 gadiem, pēc tam tā izjūk, vai poligāmija. Pie tam sieviete instinktīvi vēlas bērnu no augsta ranga vīriešiem, savukārt bērna audzināšanai cenšas piesaistīt zema ranga vīriešu. To mēs redzam, kad sieviete ar mazu bērnu aktīvi meklē sev vīru, jo vīrs vienmēr ir viszemākais rangs hierarhijā. Savukārt zema ranga partneris var būt arī cita sieviete, jo šajā gadījumā sievietei svarīgs sekss tikai ar vienu augsta ranga vīrieti, lai no viņa iegūtu spēcīgākos gēnus un nodrošinātu sava bērna izdzīvošanu, savukārt ar pārējiem seksam ir nevis apaugļošanas funkcija, bet sociāla funkcija, kad ar seksu tiek noturēts un kontrolēts partneris, kurš nevar tik viegli tikt pie seksa, kā to var augsta ranga vīrietis. Šo konstrukciju ir svarīgi zināt, jo veidojot tiesisko regulējumu, kas balstīts uz ģimeni vai pāri, mēs vienmēr nonāksim pie defekta, kad sistēma nedarbosies. Manā ieskatā, centrā ir jābūt sievietei un mums kā sabiedrībai ir jānodrošina, lai katra sieviete ekonomiski spētu izaudzināt bērnu bez partnera, jo mēs kā sabiedrība esam ieinteresēti jaunos bērnos un jaunā nevis novecojošā sabiedrībā. Kā risinājums varētu būt lieli pabalsti par bērniem, ilgāks bērna kopšanas atvaļinājums, piemēram, 3 gadi un tiesības noteikt, kurai personai tiek piešķirts bērna piedzimšanas atvaļinājums. Jābeidz dzīvot viduslaikos un jāsāk veidot mūsdienīga sabiedrība, kurā cilvēks ir visa centrā, nevis kaut kādi citi sociāli veidojumi, kas patiesībā ir otršķirīgi.

Par stulbiem valdības lēmumiem


Parasti es nerakstu savu viedokli par Saeimas un valdības lēmumiem, jo tādā veidā mans blogs ātri pārtaps par kārtējo politisko apskatnieku vietni, kurā vairs nebūs vietas pašizpausmei. Šoreiz atkāpšos no sava ierastā stila, jo reizēm sakrājas un gribas to pavēstīt pasaulei. Valdība pieņēma mērus pret pandēmiju, iekšlietu ministrs rosina noteikt līdz 5000 EUR lielu sodu uzņēmējiem par klientu apkalpošanu bez maskām, savukārt veselības ministre vispār murgo kaut ko par vakcīnām, kaut arī īsti nav beigusies izmēģinājumu pēdējā fāze un nav zināms, vai vispār vakcīna būs. Īsumā par stulbiem lēmumiem.

Pirmais lēmums, kas manā ieskatā bija stulbs, tā bija ārkārtas situācijas noteikšana, jo izņemot kā iespēju tērēt no budžeta naudu, nekādu pievienoto vērtību es neredzu. Statistika rāda, ka lielākais saslimušo skaits ir mājsaimniecībās, medicīnas iestādēs, skolās un darbavietās. Rezultātā ierobežoja bārus, restorānus un tirdzniecības vietas, kas kopā veido nelielu daļu no vietām, kur cilvēki saslimst ar koronavīrusu. Jau iepriekšējie ierobežojumi, kā, piemēram, masku vilkšana sabiedriskajā transportā un tirdzniecības veikalos nedeva rezultātus, kas bija paredzams, jo tur arī iepriekš saslima ļoti maz cilvēku. Rezultātā katru ceturto dienu jauns saslimušo cilvēku skaita rekords. Pašlaik valdības cīņa ar pandēmiju man vairāk atgādina sāpošas galvas ārstēšanu ar skriešanu ar galvu sienā, rezultāts būs nulle, toties asiņu daudz.

Otrais lēmums ir vēl ģeniālāks, kas nāca no iekšlietu ministra puses. Ja tiks noteikts sods par klientu apkalpošanu, kuriem nav masku, kas notiks realitātē. Mazie veikali turpinās apkalpot visus pēc kārtas, jo tiem jau ir samērā mazs apgrozījums un katrs klients ir zelta vērts, pie tam liela daļa ir pastāvīgie klienti, kurus neviens nevēlas zaudēt. Savukārt lielie veikali noliks priekšā apsargu, kura uzdevums būs nelaist iekšā cilvēkus bez maskām. Rezultātā apsargs visdrīzāk pāris reizes dienā dabūs pa seju (it sevišķi nelabvēlīgos rajonos) un apmeklētāji arī neizpaliks bez sejas masāžas no apsargu puses (labvēlīgos rajonos). Sanāk, ka iekšlietu ministrs, nevis darīs visu, lai samazinātu vardarbību, bet tieši otrādi, to palielinās, tādējādi palielinot noslodzi viņa pārraudzībā esošajai policijai.

Uzreiz var jautāt, kāds būtu efektīvs risinājums soda vietā par klientu apkalpošanu bez maskām. Ļoti vienkārši, izejam no principa, ka monopols uz vardarbību pieder tikai valstij un, ka sods jācieš tam, kurš pārkāpj likumu. Pēc analoģijas varētu sodīt visas sievietes ar īsiem svārkiem, jo tās sekmē izvarošanu skaita pieaugumu. Atgriežoties pie tēmas, nav grūti jau esošā regulējuma ietvaros izprasīt no veikaliem video ierakstus, kuros redzamas personas bez maskām. Policija bieži var tās identificēt pēc maksājumu kartēm un nosūtīt sodu pa pastu par maskas nevilkšanu veikalā. Pirmkārt, nekādas vardarbības, otrkārt, policija pildīs savu uzdevumu.

Nobeigumā, svarīgi cīņā ar pandēmiju pielietot intelektu un veselo saprātu. Skaidrs, ka tā nes daudz nelaimes un lielus izdevumus, tomēr būtiski ir mācēt ar vēsu prātu, bez vēlmes taisīt PR akcijas, pieņemt racionālus un vismaz uz kaut kādu loģiku balstītus lēmumus.

Dienas citāts – Ronalds Reigans


Turpinot kādreiz iesākto tradīciju, šoreiz bez gariem aprakstiem un plaša domas izklāsta, jo reizēm informāciju var nodot ļoti īsā un kodolīgā veidā. Man patīk rakstīt dažādu izcilu vai slavenu cilvēku citātus, jo tajos reizēm tiek ielikt tik pat liels domu grauds, kā veselās grāmatās. Tāpēc rakstā ievietoju bijušā ASV prezidenta, Ronalda Reigana citātu pat valsts varas funkciju.

Valsts vara eksistē, lai aizsargātu mūs vienam no otra. Tur, kur valsts vara iet pāri tās robežām, tā nolemj sargāt sevi no mums.” Ronalds Reigans.

“Government exists to protect us from each other. Where government has gone beyond its limits is in deciding to protect us from ourselves.” The Age of Turbulence: Adventures in a New World (2007), Alan Greenspan. Penguin Press, Chapter 4 (Private Citizen), p. 87.

Šajā citātā ir ietvertas vairākas ļoti pareizas domas. Pirmā ir likuma virsvadība, kad vienādi tiek aizsargātas visu cilvēku tiesības, neskatoties uz cilvēku raksturojošām pazīmēm, piemēram, reliģija, ādas krāsa, tautība utt. Likuma virsvadība ir pretēja cilvēku instinktiem, jo cilvēks vienmēr vēlas dalīt citus cilvēkus grupās un iznīcināt pārējos, kas pie noteiktas grupas nepieder. Tomēr šādu instinktu brīva realizācija ir ļoti neefektīva priekš ekonomiskās izaugsmes, kā arī degradē pašu sabiedrību līdz paleolīta sabiedrības modelim.

Otrā doma ir tāda, ka valsts esam mēs visi nevis kaut kāds no sabiedrības atrauts organisms, kuram jādara viss, lai cīnītos ar sabiedrību, kas var apdraudēt organisma iekšienē esošo cilvēku varu un labklājību. Šādas izpausmes mēs labi redzam autoritāros un totalitāros režīmos, kad par valsts varas kritizēšanu, seko sankcijas cietumsoda vai nošaušanas veidā. No autoritāra režīma var izvairīties, ja notiek bieža varas maiņa un sistēma ir pārāk sarežģīta, lai viens indivīds spētu uzurpēt visu varu sev.

Trešā doma citātā nosaka robežu, kas nošķir demokrātisku un brīvu valsti no valsts, kas ir despotiska un veidota pēc liela cietuma parauga, kurā zaudētāji ir visi, izņemot šaura varai pietuvinātā cilvēku grupa.

Nobeigumā varu ieteikt visiem lasīt grāmatas un meklēt labus citātus tajās, ar kuriem pēc tam varam dalīties ar apkārtējo sabiedrību.

Masku lietošana pandēmijas laikā


Viskarstākā tēma ir masku lietošana sabiedriskajā transportā un publiskajās vietās. Zinu, ka šī tēma ir tik populāra, ka kaut ko jaunu uzrakstīt šajā sakarā ir praktiski neiespējami, tāpēc šeit vienkārši nelielas pārdomas, vai ir jāvelk maskas un kā to pareizi darīt.

Jāsāk ar to, ka maskas valkāšanai, ja esat vesels lielas nozīmes nav, jo, spriežot pēc publiski pieejas informācijas, maska pasargā no slima cilvēka, neļaujot pa gaisu izplatīties maziem ūdens pilieniem, kuros ir vīruss. Ņemot vērā, ka Covid19 inkubācijas periods ir samērā ilgs un simptomi ļoti dažādi, tad mēs nevaram būt droši par sevi, vai esam veseli vai nē. Līdz ar to maskas valkāšanai kopumā ir jēga un lietderība. Tik tālu viss ir skaidrs, maskas ir jāvelk.

Problēma rodas detaļās un šeit tās ir. Maskas velk cilvēki, pie tam ar dažādu izglītības, uzcītības un disciplīnas līmeni. Visās instrukcijās par masku valkāšanu, parasti, raksta, ka nepareiza maskas valkāšana palielina saslimstības risku un šeit es nerakstīšu par triviālām lietām, ka maskai jānoklāj visi elpošanas ceļi vai tai nav jābūt bojātai. Rakstu par to, ka masku ir jāvelk nepieskaroties maskas iekšējai daļai, lietotu masku nedrīkst glabāt celofāna maisā, ja ir plānots to lietot atkārtoti, jo tā nepaspēs izžūt, bet tikai palielinās esošo mikrobu (nevis vīrusu) skaitu uz tās, arī maskas glabāšana kabatā ir nepareiza. Ja maska kļūst netīra, to jāizmet. Masku ir nepieciešams regulāri, vismaz vienu reizi dienā mazgāt. Vislabāk ir lietot vienreizējās maskas, bet daudziem tas ir dārgi.

Šeit īsa pamācība kā jāvalkā masku. Gadījumā, ja darāt citādāk, jūs tieši palieliniet nevis samaziniet saslimstības iespējamību, pie tam jāatceras, ka saslimt var ne tikai ar Covid19, bet ar jeb ko kas ir gaisā vai uz virsmas.

  1. Pirms maskas uzvilkšanas obligāti dezinficējiet rokas (neesmu redzējis, ka sabiedriskajā transportā kāds to darītu);
  2. Pārbaudiet vai velkat masku ar pareizo pusi (šeit arī daudzi izvelk masku no kabatas un uzvelk ķeksīša pēc);
  3. Velciet masku tā, lai būtu pēc iespējas mazāk atvērtu vietu un deguns būtu cieši nosegts (lielākā daļa šo neievēro);
  4. Vienreizēju masku drīkst lietot TIKAI vienu reizi;
  5. Auduma masku jāmazgā vienu reizi dienā pie temperatūras ne zemākas par 60 grādiem pēc celsija un vislabāk lietojot balinātāju;
  6. Nēsājot masku, nekādā gadījumā nepieskaraties tai. Pieskaršanos drīkst veikt TIKAI noņemšanas un uzlikšanas brīdī;
  7. Ja maska paliek netīra vai mitra, obligāti to jānomaina;
  8. Velciet virsū vai nost masku tikai aiz striķiem;
  9. Noņemot vienreizēju masku, izmetiet to slēgtā atkritumu tvertnē, bet auduma masku ielieciet slēgtā celofāna maisā un to vairs nelietojiet līdz tā tiek izmazgāta.

Līdz ar to, nav vērts strīdēties, ka maskas var būt efektīvas cīņā ar pandēmiju, tomēr manī ir šaubas par to, ka visi cilvēki, kuriem ir jālieto maskas, dara to pareizi, nekaitējot sev un apkārtējiem. Tādējādi mans viedoklis ir tāds, ka maskas ir jādala visiem iekāpjot sabiedriskajā vai ieejot veikalā un jāuzrauga, lai izdalītās maskas tiktu pareizi lietotas un izejot no objekta tiktu pareizi izmestas ārā, jo tikai tādā gadījumā maskām būs kaut kāda jēga. Pašreizējā izpildījumā tas viss izskatās pēc masku valkāšanas, lai nomierinātu sabiedrību, ka kaut kas tiek darīts cīņā ar Covid19, kaut arī darīts netiek pilnībā nekas, izņemot imitāciju un lētus PR trikus.

Šeit avoti, ja kāds vēlas iepazīties detalizētāk par masku valkāšanu:

  1. https://www.latimes.com/california/story/2020-06-09/orange-county-public-health-officer-resigns-amid-controversy-over-face-coverings
  2. https://www.uptodate.com/contents/coronavirus-disease-2019-covid-19-epidemiology-virology-and-prevention#H3784053209
  3. https://www.cdc.gov/coronavirus/2019-ncov/more/scientific-brief-sars-cov-2.html
  4. https://www.who.int/publications/i/item/modes-of-transmission-of-virus-causing-covid-19-implications-for-ipc-precaution-recommendations
  5. https://www.fda.gov/medical-devices/personal-protective-equipment-infection-control/n95-respirators-surgical-masks-and-face-masks
  6. https://www.who.int/news-room/q-a-detail/coronavirus-disease-covid-19-how-is-it-transmitted
  7. https://www.thelancet.com/journals/lancet/article/PIIS0140-6736(20)31142-9/fulltext
  8. https://www.cdc.gov/flu/professionals/infectioncontrol/maskguidance.htm
  9. https://www.uptodate.com/contents/coronavirus-disease-2019-covid-19-epidemiology-virology-and-prevention#H600919246
  10. https://www.medscape.com/answers/2500119-197502/what-are-the-signs-and-symptoms-of-patients-with-coronavirus-disease-2019-covid-19
  11. https://www.cdc.gov/coronavirus/2019-ncov/global-covid-19/operational-considerations-contact-tracing.html
  12. https://www.cdc.gov/coronavirus/2019-ncov/if-you-are-sick/quarantine.html
  13. https://royalsocietypublishing.org/doi/10.1098/rspa.2020.0376
  14. https://clinicaltrials.gov/ct2/show/NCT04337541
  15. https://www.stopfake.org/ru/fejk-v-germanii-iz-za-nosheniya-maski-umerla-13-letnyaya-devochka/
  16. https://www.atsjournals.org/doi/abs/10.1513/AnnalsATS.202007-812RL
  17. https://montrealgazette.com/opinion/columnists/christopher-labos-lets-puncture-some-myths-about-masks
  18. https://www.pravmir.ru/ot-masok-umirayut-pravda-li-eto-obyasnyaet-vrach-pulmonolog/
  19. https://www.newscientist.com/article/2252796-why-some-people-cant-wear-a-face-covering-to-stop-the-coronavirus/
  20. https://www.snopes.com/fact-check/masks-dangerous-health/
  21. https://www.theatlantic.com/politics/archive/2020/10/can-masks-make-you-sicker/616641/
  22. https://www.cdc.gov/mmwr/volumes/69/wr/mm6936a5.htm
  23. https://www.who.int/emergencies/diseases/novel-coronavirus-2019/advice-for-public/when-and-how-to-use-masks
  24. https://www.cebm.net/covid-19/extended-use-or-re-use-of-single-use-surgical-masks-and-filtering-facepiece-respirators-a-rapid-evidence-review/
  25. https://www.nccn.org/covid-19/pdf/Guidance_for_Patient_Use_of_Medical_Face_Mask.pdf