Valodas jautājums


Izsenis cilvēkus nošķīra kultūra un ģeogrāfiskais izvietojums, kas bieži ietekmēja cilvēku dzīves veidu, uzskatus un vērtības. Kā viena no svarīgākajām atšķirības iezīmēm bija valoda. Grupa varēja justies samērā aizsargāta no konkurentu puses, kā arī viegli pateikt, kurš ir savējas un kurš svešais. Vēlāk valodu nomainīja reliģijas, kas klasificēja cilvēkus divās grupās, piederīgie noteiktai reliģijai vai ienaidnieki, kurus vajadzēja pakļaut vai iznīcināt. Mūsdienās Latvijā nemitīgi rodas diskusijas par latviešu valodu, tās vietu pasaulē un apdraudējumu no ārpuses. Valoda bieži tiek lietota kā sinonīms vārdam latvietis un tiek izmantota kā kvalificējoša pazīme, lai iedalītu cilvēkus savējos un svešajos. Šoreiz uzrakstīšu savas pārdomas par valodas jautājumu un izklāstīšu savu redzējumu, kā ir patiesībā.

Tālajā senatnē, kad Latvijas teritorijā dzīvoja ciltis, pastāvēja daudz dažādas izloksnes un dialekti, kas patiesībā toreiz bija kā atsevišķas, ļoti līdzīgas valodas. Vēlāk atnāca krustneši, atvedot līdzi latīņu un vācu valodu. Ņemot vērā, ka mērķis bija paverdzināt vietējos cilvēkus, tad jaunā vara necentās izglītot vietējos vai kā citādi ieviest vācu valodu starp iedzīvotājiem, kas krustnešiem bija izdevīgi, jo bez vācu valodas zināšanām lielākā daļa sociālā lifta kāpņu bija slēgtas, kā arī vācu valodas nezināšana ļāva efektīvāk kontrolēt vietējos iedzīvotājus, gan to pārvietošanos, gan pieeju informācijai. Tāda situācija saglabājās līdz 19. gadsimtam, kad dzīvot Rīgā un veiksmīgi pelnīt naudu varēja tikai ar vācu valodas zināšanām. Vācu valoda bija kultūras un ekonomisko darījumu valoda. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā sāka nostiprināties krievu valoda kā Krievijas impērijas valoda. Kad vācieši aizgāja projām un tika izveidota Latvijas valsts, latviešu valoda sāka dominēt, bet tā mijās ar krievu valodu. Vēlāk, kad Padomju savienība pārņēma varu, okupējot Latvijas teritoriju, par administratīvo un ekonomisko darījumu valodu kļuva krievu valoda. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas un izstāšanās no Padomju savienības, izveidojās situācija, kad par administratīvo valodu kļuva latviešu valoda, bet krievu valoda dominēja ekonomiskajos darījumos, it sevišķi daļā, kas saistīta ar sadarbību ar Krievijas uzņēmumiem. Vēlāk, kad ekonomiskās saites ar Krieviju kļuva mazākas un Latvija aizvien vairāk sāka integrēties Eiropas Savienības kopējā tirgū, krievu valodu nomainīja angļu valoda, kurā runā pusotrs miljards cilvēku visā pasaulē.

Jautājums rodas tāds, kāda ir latviešu valodas vieta pasaulē, ja paralēli latviešu valodai, Latvijas teritorijā vienmēr pastāvēja citas valodas. Realitāte ir tāda, ka latviešu valoda visu laiku transformējas, piemēram, no zemnieku valodas uz valsts valodu. Latviešu valoda attīstās, katru gadu tai tiek pievienoti jauni vārdi un vārdnīca kļūst aizvien lielāka. Tomēr latviešu valodas lietotāju skaits samazinās, jo strauji samazinās Latvijas iedzīvotāju skaits. Studenti, kuri atbrauc uz Latviju vai ārzemju strādnieki nemācās latviešu valodu, jo tā viņiem vienkārši nav vajadzīga. Lai studētu Rīgā, ir nepieciešams zināt angļu valodu, lai strādātu Rīgā, arī ir nepieciešama tā pati angļu valoda. Pie tam ienākumu līmeni nosaka nevis latviešu valodas zināšanu līmenis, bet angļu valodas zināšanu līmenis. Tas pats arī notiek starp vietējiem iedzīvotājiem. Angļu valoda darba tirgū sniedz būtiskas priekšrocības, lai palielinātu savu vērtību un ienākumus, kā arī ir jomas, kā, piemēram, finanšu vai informācijas tehnoloģiju, kur bez angļu valodas zināšanām nav iespējams veikt darba pienākumus, pie tam tās ir visaugstāk apmaksājamās nodarbinātības jomas Latvijā. Arī darbs vadošajos advokātu vai konsultantu birojos nav iedomājams bez angļu valodas zināšanām. Tajā skaitā arī man puse no darba dienas tiek pavadīta rakstot vai runājot angļu valodā, bet latviešu valoda lielākoties tiek izmantota komunikācijā ar valsts pārvaldi. Līdz ar to latviešu valodas vieta pasaulē ir administratīva un kultūras valoda, bet ekonomisko darījumu valoda Latvijas teritorijā ir angļu valoda, reizēm vācu valoda vai kāda no Skandināvu valodām.

Kas notiks tālāk ar latviešu valodu? Tā noteikti pastāvēs. To mācīsies Latvijas vietējie iedzīvotāji, bet veidosies situācijas, kad pēc kāda laika visi Latvijas iedzīvotāji brīvi varēs sazināties angļu valodā, jo tāda ir ekonomiskā nepieciešamība. Līdzīgi kā Zviedrijā vai Dānijā, kur grūti ir atrast kādu, kurš nerunātu angļu valodā, tajā skaitā valsts pārvaldes līmenī, kur angļu valodā var samērā brīvi komunicēt ar ierēdņiem. Līdz ar to prātīgi būtu nepretoties globālai tendencei, ko nevar apturēt, bet tieši otrādi, veicināt angļu valodas mācīšanos un to lietošanu biznesa vidē. Kaut arī sākumā tas var šķist bīstami priekš latviešu valoda, tomēr patiesībā ir tieši pretēji. Jo bagātāka un labklājīgāka Latvija tiks veidota, jo lielāks pieprasījums būs pēc latviešu valodas. Piemēram, ja imigranti, piemēram, programmētāji no ārzemēm pieņems lēmumu pārbraukt uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, tad viņi būs ieinteresēti, lai viņu bērns zinātu latviešu valodu, lai bērns varētu piedalīties valsts un kultūras dzīvē. Svarīgi ir veicināt visu cilvēku iesaisti un cilvēkiem jāredz ekonomiskais un sociālais izdevīgums mācīties latviešu valodu. To var panākt tikai ar naudu un augstu dzīves līmeni. Piemēram, dāņu valoda. Pasaulē dāņu valodā runā aptuveni seši miljoni cilvēku, tomēr Dānijas ekonomiskā attīstība un dzīves līmenis stimulē iebraucējus mācīties dāņu valodu, lai pēc iespējas iekļautos valsts dzīvē, jo tas cilvēkiem ļauj nodrošināt augstāku dzīves kvalitāti. Turpretī, šaubos, vai kāds vēlēsies mācīties kva valodu, kurā runā 22 miljoni Āfrikas iedzīvotāji Togo un Ganā, kas ir vienas no nabadzīgākajām valstīm pasaulē.

Tomēr, ilgākā laika perspektīvā, latviešu valoda visdrīzāk kļūs aizvien mazāk lietota. Piemērs ir īru vai maltiešu valodas, kuras paralēli angļu valodai izmanto kā administratīvās valodas, bet tas vairāk ir atmiņas par pagātni nevis objektīvā nepieciešamība. Noteikti tuvāko gadu desmitu laikā Latvijā paralēli latviešu valodai aizvien vairāk sāks lietot angļu valodu, kas jau pašlaik plaši tiek lietota Finanšu ministrijā, Latvijas bankā un Finanšu un kapitāla tirgus komisijā, kur visi ierēdņi brīvi runā angļu valodā un liela daļa komunikācijas arī tiek veikta angliski. Vai tas ir slikti, nē, tā ir dzīves realitāte un lielas valodas izmantošana ir labklājības un ekonomiskās izaugsmes priekšnoteikumus, pretējā gadījumā cilvēki vienkārši to nelietotu. Papildus tam, kad kvalificēts darba spēks un uzņēmēji meklē vietu, kur pārcelties un attīstīt sevi darba tirgū vai biznesā, angļu valodas plaša lietojamība ir priekšrocība attiecībā pret valstīm, kur tā tiek lietota mazāk, jo daudz vienkāršāk ir pārcelties un investēt saprotamā vidē, kur ir iespēja ekonomēt uz tulku pakalpojumiem vai laiku, kas nepieciešams, lai iemācītos jaunu valodu. Labs piemērs ir Skandināvijas valstis un Igaunija.

Kā tika rakstīts šajā rakstā, mūsdienās Latvijā nemitīgi rodas diskusijas par valodām. Ekonomiskajā dzīvē krievu valodu ātriem tempiem nomaina angļu valoda un ieguvēji ir tie, kuriem ir labas angļu valodas zināšanas. Savukārt latviešu valodai ir iedalīta administratīvas valodas funkcija, kura lēnām tiek mainīta uz angļu valodu, un jau pašlaik daudzus amatus valsts pārvaldē bez angļu valodas zināšanām nav iespējams ieņemt. Ja tomēr mēs vēlamies saglabāt latviešu valodu pasaulē, vienīgā iespēja ir Latvijas ekonomiskā attīstība, lai latviešu valodu kļūtu ekonomiski izdevīgi mācīties.

Izdevīgais karš


Blogs palika novārtā līdz ar kara sākšanās brīdi, jo tik daudz materiālu un informācijas, kas jāapskata un jāizanalizē. Būtu ciešami, ja tam nesekotu sankcijas, jo juristam šajā laikā ir samērā ārprātīgs darbs sekot visam, ko pieņem, tie ir gan jau apstiprinātie, gan plānotie sankciju projekti. Trīs burtus KYC visdrīzāk nāksies tetovēt uz kādas ķermeņa daļas, jo šie burti sapņos jau rādās. Bet nekas, blogs ir svarīgāks par visu iepriekšminēto. Lasu ziņas un man rodas dažāda veida pārdomas, ar kurām šeit arī padalīšos.

Kas gan varētu būt labāks par karu? Priekš politiķiem noteikti, ka tādu notikumu nav. Šogad mums ir Saeimas vēlēšanas. Aiz muguras ir ļoti smagi un nervozi pandēmijas gadi, kur valdība saņēma kritiku no visām pusēm. Tie, kuri bija par vakcināciju, sūdzējās par to, ka tā notika neefektīvi un novēloti, tiek kuri pret vakcināciju, par to, ka tika ierobežotas cilvēku tiesības izdarīt izvēli, ko laist savā ķermenī un ko nē, neskatoties uz to, ka paši brīvprātīgi ik vakaru lēja iekšā sev lielas devas alkohola un elpoja cigarešu dūmus. Arī uzņēmēji bija nikni par to, ka pandēmijas laikā uzliktie ierobežojumi biznesam netika pienācīgi vai pat vispār kompensēti. Neapmierināti bija visi vecāki, kuriem pēkšņi nācās caurām dienām pavadīt laiku ar saviem mīļajiem. Ārsti, kuri cieta no neefektīvas medicīnas sistēmas un pacienti, kuriem bija traucēta piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem. Uz visa šī fona valdība centās ar lētiem sabiedrisko attiecību trikiem kaut cik necik izskatīties pieklājīgi un ar šausmām raudzījās uz oktobra pusi.

Te pēkšņi 24. februārī sākās karš. Veca kā pasaule formula strādā vienmēr, ja viss slikti ar iekšējo politiku, pievērsies ārpolitikai. Putina reitingi dramatiski gāja uz leju un viņš izdomāja maza, uzvaroša kara projektu. Lielāku iespēju mūsu politiķi pat vispārdrošākajos sapņos nevarētu vēlēties. Vienā mirklī, bez mūsu politiķu vainas izraisītā kara dēļ, visi aizmirsa par pandēmiju un visām Latvijas problēmām. Pensionāri kļuva atkal neredzami, jo viņi tāpat balso pareizi, medicīnas sistēmas problēmas izgaisa, zuda nepieciešamība  reformēt vecmodīgo izglītības sistēmu un ceļu bedres pašas pazuda. Pretēji tam, lai risinātu problēmas, sākās sabiedriskās attiecības. Valsts drošības dienests ķērās tantiņu un blogeru aizturēšanai, jo tas noteikti bija bīstamāk, nekā joprojām caur Latviju plūstošā Krievijas kompānijām piederošā nafta, kas efektīvi tiek jaukta un sūtīta tālāk. Prezidents pēkšņi no pilnīga nacionālā apsmiekla kļuva par varoni un jau sevi pozicionē par demokrātijas ruporu Eiropā. Kariņš ar atbalsta imitēšanu Ukrainas bēgļiem parādās spožā gaismā, kaut arī netiek pat runāts par iespējamo ukraiņu bēgļu integrācijas jautājumu, jo acīmredzami, daudzi vēlēsies palikt šeit arī pēc kara, ja tas ieilgs. Vienīgi Pabriks un Rinkevičš visu dara pareizi un par viņiem nav kauns, tomēr, jāatzīmē, ka viņi atrodas ļoti izdevīgā pozīcijā no politiskā skata punkta, raugoties uz oktobra vēlēšanām.

Kāpēc es vispār visu šo rakstu? Mēs joprojām esam viena no korumpētākajām un nabadzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā un mums visiem ir milzīgs darbs priekšā, lai kaut ko labotu un padarītu efektīvāku. Neviens nav atcēlis zemās pensijas augošas inflācijas apstākļos un mazās algas, ko saņem liela daļa iedzīvotāju. Neviens nerunā par to, kā reāli var cīnīties ar inflāciju, kaut ari atbilde ir ļoti skaidra – politiskās vides un ekonomikas strukturālās reformas. Kā jau biju rakstījis iepriekš, ļoti skumji, ka no partijām netiek prasītas reformas medicīnā, izglītībā, sociālā atbalsta, ceļu būvē, mediju telpas un nodokļu jomā, kā arī iekšlietu struktūru darbā utt. Izskatās, ka Ukraina uzvarēs un būvēs savu valsti no jauna, bet vai mēs esam gatavi būvēt savējo un izrāpties no nabadzīgas un korumpētas valsts statusa Eiropas Savienībā?

Karš Ukrainā – ar ko varētu beigties?


Apkārt visur un visi runā par karu starp Krieviju un Ukrainu. Daudz informācijas par esošo situāciju, varonīgām kaujām un lieliem Krievijas armijas zaudējumiem. Diemžēl iepriekšējā rakstā kļūdījos par to, ka Krievija neuzbruks un tas ir tikai blefs. Man bija tāds secinājums, jo uzbrukumam nav racionālas loģikas, ko pierādīja milzīgais sankciju apjoms, kas tika saņemts kā atbilde uz agresiju. Šoreiz uzrakstīšu savu viedokli, kā karš beigsies. Ceru, ka tagad kļūdīšos.

Krievija uzbruka Ukrainai un samaksāja par to ar ļoti smagām ekonomiskajām sekām, kas novedīs Krieviju līdz ļoti nabadzīgas valsts līmenim. Ja jau sekas ir tik drausmīgas un drīzumā Krievijai būs finansiāli grūti uzturēt tik lielu un korumpētu armiju, tad lēmums, ko mēs arī dzirdām no Krievijas amatpersonām, ir iet līdz galam, kamēr vēl ir resursi un spēks. Kaut arī Ukrainas armija parādīja ļoti labu sniegumu pirmajās nedēļās, tomēr būsim godīgi, tas bija nevis pateicoties labam bruņojumam un labi organizētai aizsardzībai, bet pateicoties problēmām pašā Krievijas armijā, gan ar munīcijas un ēdiena piegādi, gan ar tehnikas slikto stāvokli. Tomēr Krievijas armijai ir milzīgs cilvēku un bruņojuma resurss. Tas nozīmē, ka pamazām viņi virzīsies sava mērķa sasniegšanai, visas valsts sagrābšanai, ko arī parāda informācija par to, ka Krievijas armija ieņem aizvien jaunas apdzīvotās vietas, bet Ukrainas armija pamatā atkāpjas ar cīņu.

Pieņemsim, ka pēc vairākiem mēnešiem karš Ukrainā beidzas ar Krievijas uzvaru. Kas notiks tālāk? Pēc manām domām, Krievija rīkos referendumus visās ieņemtajās teritorijās par pievienošanos Krievijas sastāvam, kā arī piespiedīs par pievienošanos nobalsot Baltkrieviju. Rezultātā pēc kāda laika var rasties situācija, kad Krievijas sastāvā tiks iekļauta Baltkrievija un Ukraina. Vismaz tāds varētu būt plāns, jo pretējā gadījumā pēc esošo sankciju ieviešanas, karš sen tiktu apturēts, ja mērķis nebūt daudz “augstāks” par ekonomiskajiem ieguvumiem. Vai tas ir racionāli? Noteikti, ka nē, bet lēmumus Krievijā pieņem šaura cilvēku grupa, kura nekad nav bijusi un nebūs racionāla, viņiem galvā ir pavisam citas vērtības un izpratne par lietu kārtību.

Vai Krievija uzbruks Ukrainai?


Jā, tik vienkāršs ir jautājums, vai Krievijas un Baltkrievijas spēki uzbruks Ukrainai. Pie tam palasot ziņas un paklausoties cilvēkus par viņu izjūtām te pat Latvijā, šķiet ka visiem ir kaut kāda priekškara noskaņa. Vakar Volodimirs Zelenskis teica brīnišķīgu runu Minhenes drošības konferences ietvaros un izklausījās apņēmības pilns cīnīties ar gaidāmajām problēmām. Viss ir gatavs karam, ir konfrontējošas puses, ir daudz ieroču un ambīciju, un rodas sajūta, ka tiešām, tūlīt notiks bruņots konflikts. Tomēr mans viedoklis, ka nekas nebūs un šajā rakstā īsi izklāstīšu savas pārdomas.

Konflikts ar Ukrainu Krievijai ir vajadzīgs, jo valdošās partijas un prezidenta reitingi ilgu laiku krīt ekonomisko problēmu dēļ. Korupcija un neefektīva valsts pārvalde nerada augsni ekonomikas izaugsmei. Cilvēki netic, ka rīt būs labāk nekā šodien un cenšas izdzīvot, nevis būvēt ilgtermiņa plānus un biznesu. Rezultātā lielākai daļai Krievijas iedzīvotāju ir skaidrs, ka ar esošo varu nekādi uzlabojumi nav gaidāmi, jo iepriekšējo 20 gadu laikā bija iespēja, lai veiktu nepieciešamās reformas, bet valstī pastāvošā kārtība tika mainīta pilnīgi pretējā virzienā. Esošais Krievijas prezidents nevar grozīt iepriekšminētos faktus, jo vienīgais risinājums ir viņa nomaiņa, kam prezidents nepiekrīt.

No šī izriet problēma un risinājums. Ja nevari būt labs ekonomikā, tad vari būt labs karā. Radīt problēmu un tad visiem pavēstīt, ka esi vienīgais, kurš spēj turēties pretī ārējam ienaidniekam, glābjot nāciju, ir veca kā pasaule formula varas noturēšanai, ko veiksmīgi piekopa gan Romas imperatori, gan Jauno laiku monarhi.

Ja reiz tiek pieņemts lēmums par konfliktu, tad svarīgi spēt to kontrolēt un nepārsniegt saprātīgas izmaksas gan naudas, gan cilvēku resursu ziņā. Izmaksas kara gadījumā ir astronomiskas. Pirmkārt pats karš maksā milzīgu naudu, jo ir jānodrošina liels cilvēku skaits ar pārtiku, munīciju, provīziju un tehniku. Tāpat apsolītās sankcijas būtiski pasliktinās Krievijas iedzīvotāju ekonomisko stāvokli un tādā situācijā ir iespējami protesti ar nemieriem. Cilvēku resursi ir tik cik ir. Nav noslēpums, ka Krievijā armijas liela daļa sastāv no obligātā militārā dienesta kareivjiem un maz apmaksātā regulārā sastāvā. Līdz ar to nominālais cilvēku skaits neataino tos, kuri reāli var cīnīties līdzvērtīgi pretiniekam, kur otrā pusē būs labi apmācīti un efektīvi kareivji. Neviens diktators neparakstīsies uz to, lai zaudētu ne tik lielu kaujasspējīgu sastāvu, bet to nezaudējot, karu uzvarēt neiespējami.

Rezultātā mēs redzam to, ka viss konflikts tiek koncentrēts Donbasa un Luhanskas teritorijā, savukārt pārējā armija, kas atrodas pa perimetru, rada psiholoģisku spiedienu, bet nekādās provokācijās neiesaistās. Līdzīgu taktiku Krievija piekopa 19. gadsimtā, kad tās armija devās uz Austrijas Ungārijas impēriju cīnīties pret Ungāriju, kas vēlējās iziet no impērijas sastāva. Krievijas armija faktiski nekaroja, bet tās esamības faktors ļāva austriešiem bez problēmas uzvarēt Ungārijas armiju. Vai Krievija šoreiz centīsies mainīt abu teritoriju statusu un tās pievienot Krievijai, šaubos, jo tādā gadījumā Krievija saņems pilnu sankciju paketi, bet rezultātā neiegūs neko, jo Krievijas iedzīvotājiem Luhanska un Donbasa nav vajadzīgas.

Vēl viena lieta, kas jāņem vērā, ir iekšējie protesti. Pašlaik Krievijā protesti nenotiek, jo vara ļoti efektīvi un skarbi tos apspiež. Savukārt kara gadījumā, neskatoties uz to, ka vairāk par pusi iedzīvotāju atbalsta Krievijas pozīciju, jo propaganda darbojas efektīvi, cilvēkus, kuri neatbalsta karu, būs ļoti viegli motivēt sākt protesta akcijas pat neskatoties uz lieliem riskiem priekš pašiem protestētājiem. Ar karu un iekšējiem protestiem vienlaicīgi Krievijas vara netiks galā un esošā prezidenta pārvēlēšana 2024. gadā būs praktiski neiespējama.

Secinājumā redzams, ka karš pašai Krievijai ir neizdevīgs nevienā no gadījumiem, bet ir izdevīgs potenciālais konflikts bez reālas rīcības, lai novērstu cilvēkus no sadzīves problēmām un palielinātu esošās varas reitingu. Tomēr pasākt kaut ko vairāk par labu blefu varētu būt fatāli pašai varai, ko tā noteikti nedarīs. Tāpēc mans pieņēmums un viedoklis, ka kara nebūs. Protams, neviens nevar paredzēt nākotni un viss ir iespējams, bet šeit ir vairāki būtiski apsvēru, kāpēc Ukrainas teritorija paliks neskarta.

Dienas citāts – Harijs Emersons Fosdiks (Harry Emerson Fosdick)


Jāatgriežas pie sen aizmirstās rubrikas “Dienas citāts”, kad apskatāmies kāda pazīstama un ievērojama cilvēka spārnoto frāzi. Šoreiz Amerikas Savienoto Valstu Baptistu mācītāja Harija Emersona Fosdika (Harry Emerson Fosdick) citāts par demokrātiju.

Democracy is based upon the conviction there are extraordinary possibilities in ordinary people.”

(Demokrātija balstās uz pārliecību, ka parastiem cilvēkiem ir neparastas iespējas.)

Man patīk šis citāts, jo tas ļoti labi ataino demokrātiskās valsts iekārtu. Katram cilvēkam ir tiesības piedalīties vēlēšanās, tikt ievēlētam un šīs iespējas ir reālas, nevis fiktīvas. Tas nozīmē, ka iepretim autoritārajiem režīmiem, demokrātijā vienmēr pie varas var atnākt pirms tam nevienam nepazīstams cilvēks un parādīt savas spējas. Tajā pašā laikā jebkurš no politiķiem, kurš nav spējīgi efektīvi vadīt valsti, var tik nomainīts uz citu. Nevis viens vadonis un monolīta sabiedrība, bet neskaitāmi cilvēki un plurālistiska sabiedrība garantē iespēju, katram cilvēkam realizēt savu potenciālu.

Matrica: Atdzimšana (The Matrix Resurrections)


Pirmā Matrica bija filma, kas atstāja labu iespaidu gan ar interesantu sižetu, gan ar tehniskiem efektu risinājumiem, kas kopā radīja jaunu ēru sci-fi žanrā. Nesen noskatījos Matrica: Atdzimšana, kuru gaidīju un liku uz to lielas cerības, kā iespēju atgriezties 1999. gadā, izdzīvojot tās pašas emocijas un sajūtas. Diemžēl tas nenotika un šajā rakstā izklāstīšu savas pārdomas par filmu.

Ņemot vērā filmā neskaitāmās atsauce uz pirmo Matricu, tad noteikti šo filmu vajag vērtēt kopsakarā ar to. Pirmā Matrica uzpirka ar savu noslēpumainību, nesaprotamo pasauli, noir atmosfēru, kur drūmā lietainā pilsētā, kas atgādina vietu no ASV 40. gadu detektīvu filmām, notiek svarīgi, bet līdz galam neizprotami notikumi. Noformējums un stils tika ieturēts it visā un to varēja salīdzināt ar Tumšo pilsētu (Dark city). Tāpat pirmajā Matricā ļoti labi izdevās nodot bezcerības un bezpalīdzības sajūtu, kad varoņi bēga no aģentiem un bija zināms, ka tos nevar uzvarēt. Tas viss kopumā radīja ļoti labu, noteiktā stilā ieturētu mākslas darbu, kas kļuva par kulta filmu.

Savukārt Matrica: Atdzimšana jau no pašiem pirmajiem kadriem tika pozicionēta kā komēdijas filma. Neo kolēģi, priekšnieks un psihologs bija izveidoti kā joku tēli, pie tam ar ļoti pliekaniem un jau kaut kur dzirdētiem jokiem. Tāpat Morfiusa tēls tika nomainīt no nopietnā pretošanās kustības līdera uz izteiktu klaunu, ar stereotipu no vecajām filmām, kurās ir jautrs, nenopietns un provokatīvs melnādainais, kā, piemēram, filmā Sastrēguma stunda (Rush hour). Veidotāji filmā necentās radīt atmosfēru vai ielikt kaut kādu filosofisku domu, bet tajā bez kautrēšanās lika visas mūsdienu klišejas kā, piemēram, stiprās sievietes tēls, aseksuāla pasaule, labais vienmēr uzvar ļauno, pie tam labais ir gudrāks un izveicīgāks par ļauno, kara laikā var neklausīt pavēles, ja ir augstāks mērķis un nepaklausība vienmēr tiek piedota, filmā jābūt noteiktai proporcijai ar aziātiskas izcelsmes un melnādainiem aktieriem.

Apskatot aktieru spēli, tur viss bija slikti. Kianu Rīvs pēc sajūtām spēlēja komēdijas filmā, nevis nopietnā sci-fi darbā, pārējie aktieri necentās, Jonatans Grofs, kurš atveidoja aģentu Smitu, atgādināja smukuli no kādas filmas, kurai mērķauditorija ir sievietes pēc četrdesmit. Morfiusa atveidotājs Yahya Abdul-Mateen II izskatījās pēc āksta. Vienīgi kaut cik centās Kerija Anna Mosa, kura spēja veidot pareizus sejas vaibstus pareizos momentos, gan demonstrēt emocijas, kad tās bija nepieciešamas. Kopumā sajūta bija tāda, ka aktieri bija atnākuši spēlēt kārtējo super varoņu filmu, nevis leģendāru noir stila scf-fi darbu.

Par sižetu rakstot īsi, tā vienkārši tur nebija. Uzrakstot, ka sižets bija slikts, būtu jāatzīst, ka tas vispār tur ir bijis. Sākumā mēs redzam varoni pasaulē, kur viss ir labi, gan apmaksāts darbs, gan labi kolēģi un augsts sociālais statuss. Arī Trīsvienība bija apmierināta ar dzīvi, bērni, vīrs, savs bizness, kas atgādināja ideālu un klišejisku laimīgas dzīves paraugu. Paskatoties uz Matricu, mēs redzam, ka kopumā cilvēki dzīvo, priecājās par dzīvi un visus viss apmierina. Tad kādā brīdī Neo izdomā, ka viņam dzīvē trūkst attiecības un, ka viņam patīk Trīsvienība. Otra sižeta līnija bija pretošanās kustība, kura dzīvoja pilsētā, kurā nebija karš, jo tai bija noslēgta vienošanās ar robotu pasauli. Nav skaidrs pret ko tieši šī kustība iestājās un kāda bija viņu motivācija, jo tie cilvēki, kuri atradās Matricā, neizteica pretenzijas par savu dzīvi, savukārt pat teorētiski, ja pamodinātu visus cilvēkus no miega, tad pilsēta nespētu visus pabarot un viņi visdrīzāk nomirtu badā, līdz ar to atrašanās Matricā bija vienīgais veids kā viņi varētu turpināt dzīvot. Tāpēc secīgi nav saprotams, kāpēc pretošanās kustība vēlējās pamodināt Neo un sagraut Matricu, jo tas nemainītu pilnībā neko. Arī Neo motivācija nebija skaidra, jo viņš varēja būt kopā ar Trīsvienību Matricā, priekš kam to modināt, pie tam roboti pildīja vienošanās un visu varēja sarunāt. Beigās vēl labāk, uz jautājumu, ko Neo un Trīsvienība plāno darīt ar pasauli, atbilde bija, mainīt to, bet nepasakot, kas tieši bija slikti esošajā modelī, jo nebija definēta neviena problēma. Rezultātā mēs iegūstam filmu, kurā scenārijs ir vājāks par daudzām bērnu multfilmām kas nav cienīgi kulta filmas franšīzei.

Nobeigumā, tā pēc savas būtības ir fanu filma, kur salikti elementi, kas varētu patikt faniem, bet diemžēl tie ir cīņas un šaušanas elementi, bet ne sižets un noskaņa. Vāja aktieru spēle un sliktas komēdijas joki. Tāpat filmai nebija normāls sižets un pietrūka motivācija, jo viss tika darīts tāpēc, ka tika darīts, nevis, lai risinātu kādu problēmu. Pati filma atgādināja sliktu Marvel darbu, no kura tika izņemts ārā galvenais vēstījums. Ja gribat noskatīties Matricu, tad noteikti noskatāties pirmo daļu, bet uz Matricu: Atdzimšana nav lietderīgi tērēt ne naudu, ne laiku. Vērtējums 2/10.

Gobzema popularitātes iemesli


Visu laiku centos, rakstot par politiku, neskart noteiktas partijas un politiķus, rakstot vispārīgi par mehānismiem un skatu punktu, no kura var vērot politiskos procesus. Tomēr viena parādība Latvijas politikā ir īpaši interesanta, par ko ir vērts uzrakstīt, jo patiesībā tas nav par politiķi, bet par mūsu politisko sistēmu. Manā ieskatā Aldis Gobzems ir simptoms, ka mūsu politiskajā sistēmā nekas nav kārtībā un sabiedrība caur protestu cenšas atrast atbildes uz ilgajiem jautājumiem, kurus valdošās partijas nevēlas risināt. Tāpēc šoreiz uzrakstīšu savas pārdomas par Alda Gobzema popularitātes iemesliem, kuri patiesībā ir citādāki, nekā var šķist no pirmā acu uzmetiena.

Ja mēs paskatāmies citās valstīs, tad arī tur varam atrast populistus, kuriem nav skaidras politiskās programmas, ir tikai lozungi, solījumi un vienkārši sarežģītu jautājumu risinājumi, bez nepieciešamajām detaļām. Diemžēl tas nav par Aldis Gobzemu, bet par visiem mūsu politiķiem. Ja paskatāmies priekšvēlēšanu debates vai partiju programmas, tur nav nekā, vispār nekā. Visiem galvenais ir par jebkuru cenu tikt Saeimā un valdībā, pie tam nav svarīgi ar ko un uz kādiem principiem. Nacionālajai apvienībai un Jaunajai konservatīvai partijai nekādu problēmu nav darboties ar Attīstību/ Par. KPL.LV, kamēr tā eksistēja, nebija nekādu problēmu veidot koalīciju ar Jauno Vienotību. Savukārt iepriekšējās Saeimas laikā Jaunajai Vienotībai nebija nekādu problēmu veidot koalīciju ar Zaļo Zemnieku Savienību, kaut arī Jaunās Vienotības ideoloģija ir cīņa pret korupciju un oligarhiem. Pie tam paskatāmies uz partijām un to vadību, parasti tā ir šaura cilvēku grupa, kas veido partijas valdi, bet ierindas partijas biedriem lielākoties ir statistu loma. Rezultātā mums ir cilvēku apvienības, kuras juridiski skaitās partijas, bet patiesībā tos cilvēkus nevieno ideoloģija, bet draugu un radu saites, tādējādi tām kļūstot par slēgtām cilvēku grupām priekš savējiem.

Nākamais, ko nepieciešams apskatīties ir sabiedrības uzticība partijām. Tur viss ir ļoti bēdīgi. 2021. gada 17. februārī tika publicēts sabiedrības uzticības reitings valdībai, kur tikai 34% no iedzīvotājiem valdības lēmumus vērtēja pozitīvi, bet 66% negatīvi. (saite: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/premjers-valdibas-rekordzemo-reitingu-skaidro-ar-nogurumu-no-covid-19.a393310/). Tad bija publicēti Eirobarometra dati par uzticību partijām, kur tikai 7% procenti Latvijas iedzīvotāju uzticējās partijām, bet 93% no iedzīvotājiem neuzticējās. Tajā pētījumā valdībai uzticējās tikai 23%, savukārt valsts pārvaldei tikai 27% un parlamentam 21%. (saite: https://lvportals.lv/skaidrojumi/328626-uzticibas-limenis-medijiem-un-institucijam-baltija-20202021-2021). Tas nozīmē, ka 73% no iedzīvotājiem neuzticas valsts pārvaldei un 79% Saeimai. Rezultātā viss saliekas kopā. Partijas nepārstāv cilvēkus un cilvēki savukārt neuzticas cilvēku grupām, kuras nepārstāv viņu intereses. Veidojas milzīga plaisa starp valdošo koalīciju no vienas puses un sabiedrību no otras. Pie tam, cilvēkiem nejūtot piederības sajūtu un iesaisti valsts politikā, ieslēdzās instinkts savējie un ienaidnieki. Par savējiem kļūst visi, kuri nav aktīvi iesaistīti politisko lēmumu pieņemšanā un par ienaidniekiem visi, kuri atrodas politiskos amatos un Saeimā. Brīdī, kad ir izveidojies tāds vakuums, kur no vienas puses ir sabiedrība, bet no otras koalīcija, kas lobē būvnieku karteļa intereses, Latvijas Universitātes intereses, medicīnas sistēmu, kurā ir milzīgi korupcijas riski, novecojošo izglītības sistēmu utt. Praksē sanāk ļoti vienkārši, mums ir, piemēram, medicīnas sistēmas problēmas, vajag ieviest obligāto veselības apdrošināšanu, lai tas nenotiktu, lielo slimnīcu un poliklīniku vadītāji, izmantojot asociāciju un privātos kontaktus pārliecina politiķus to nedarīt. Rezultātā neefektīvā nozare uzvar, vēlētāji, kuriem ir interese lētā un efektīvā medicīnas sistēmā, zaudē. Un tā ir katrā jomā. Kāpēc? Jo partijas nebalstās uz reālo vēlētāju atbalstu, bet gan uz politiskās sistēmas izolēšanu, kad vēlēšanās piedalās tikai tās partijas un cilvēki, kas garantē esošo spēku palikšanu pie varas. Visuzskatāmāk to parādīja pašvaldību vēlēšanas, kur praktiski visur palika iepriekšējie domes priekšsēdētāji.

Beidzot nonākam līdz Aldim Gobzemam. Viņš ir tas elements, kurš aizpilda šo vakuumu starp sabiedrību un valdošo koalīciju. No sabiedrības ir ļoti liels pieprasījums pēc reformām un cīņu ar korupciju. Viņš kā saprātīgs cilvēks, ļoti labi jūt šo pieprasījumu, jo nepaslinkoja palasīt komentārus sociālajos tīklos un parunāt ar vēlētājiem priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Cilvēki vēlas taisnību un taisnīgumu, ko arī iepriekšminētais politiķis sola. Pie tam viņš nesaka, kādā veidā viņš to plāno sasniegt, jo visdrīzāk pats nemaz nezina, bet vienkārši pasaka apgalvojumu, kad es nākšu pie varas, mums būs moderna izglītības un medicīnas sistēma, kāpēc, jo es nākšu pie varas. Un šeit pat nav svarīga viņa partijas intelektuālā kapacitāte, kas ir zema, jo tā pati Karinā Sprūde atreferē Krievijas oficiālās propagandas klišejas, piemēram, raidījumā Kārtības rullis teica, “Nu tad prasiet savam Baidenam!”. (saite: https://xtv.lv/rigatv24/video/3AGXRxoDNJ5-13_12_2021_kartibas_rullis_1_dala). Tomēr, neskatoties uz to, ka, pēc manām domām, Alda Gobzema partija ir margināli, cilvēki viņus atbalsta un tam ir savi iemesli. Pirmkārt, atšķirībā no koalīcijas politiķiem, viņš reāli runā ar cilvēkiem un nebaidās no komunikācijas ar tiem, neskatoties uz cilvēku pozitīvo un negatīvo attieksmi. Otrkārt, viņš rada tēlu, kuram daudzi vēlas līdzināties, nedzer, nesmēķē, sporto, sakarīgi spēj runāt. Tas arī izskaidro, kāpēc daudzām sievietēm viņš izraisa simpātijas, bet tas ir vissvarīgākais Latvijas politiskajā realitātē. Ja jūs parunāsiet ar cilvēkiem, kuri piedalās vēlēšanās kā vēlētāji, tad redzēsiet to, ka daudzi izvēlas politiķus pēc principa, vai viņš man fizioloģiski patīk vai nepatīk. Treškārt, Aldis Gobzems kaut ko dara. Šeit nav tik svarīgi ko darīt, bet cilvēkiem vienmēr patīk rīcība, kaut arī tā ir bezjēdzīga, bet rīcība ir labāk nekā bezdarbība, lai iegūtu cilvēku simpātijas. Kāpēc esošai valdībai un parlamentam ir tik zemi reitingi un praktiski visi iedzīvotāji viņiem neuzticas? Atbilde ir vienkārša, viņi nedara to, ko cilvēki no viņiem gaida, tas ir, nerisina medicīnas, izglītības un citas problēmas, bet, pakļaujoties lobijam, labākajā gadījumā atstāj visu kā ir, bet sliktākajā, pieņem lēmumus, kas visu pasliktina, piemēram, organizējot neefektīvus publiskos iepirkumus. Personīgi es visu laiku gaidu, kas Veselības ministrs nāks klajā ar medicīnas reformas piedāvājumu, bet diemžēl tas nenotiek, atšķirībā no miglā tītiem iepirkumiem.

Rezultātā, ko mēs redzēsim nākošajā rudenī, ja nekas nemainīsies? Politisko vakuumu daļēji aizpildīs Alda Gobzema partija, kas var droši cerēt uz 15-20% vēlēšanās, jo sabiedrībā ir noskaņas uz protestu un daudzi nav gatavi iet ielās, bet gatavi klusām aiziet līdz vēlēšanu iecirknim. Tāpat pie varas esošās partijas nerisinās problēmas, bet turpinās cīņu pret opozīciju, vēl vairāk viņu leģitimējot, jo pašlaik ir situācija, ka koalīcija ar tik zemiem reitingiem ar cīņu pret oponentiem pati parāda par ko jābalso, ja esošā vara ir apnikusi. Tāpēc arī vēršanās pret Aldi Gobzemu viņa turnejas laikā tika negatīvi uztverta praktiski no visiem gan viņa atbalstītājiem, gan pretiniekiem, jo esošā vara nepatīk vēl vairāk.

Nobeigumā varam apkopot visu vienā teikumā, cilvēku zemas uzticēšanās dēļ rodas politiskais vakuums, ko aizpilda populisti, jo esošā vara maksimāli distancējās no sabiedrības. Kādi varētu būt risinājumi? Vienkārši, politiskajām partijām jāskrien pakaļ katram cilvēkam un būtiski, vismaz līdz 100 tūkstošiem jāpalielina biedru skaits, kā arī jānodrošina reālas politiskās kāpnes savas struktūras ietvaros. Vēlētājiem savukārt ir pašiem vairāk jāiesaistās politikā, lai Aldis Gobzems nebūtu vienīgā protesta alternatīva, bet veidotos konkurence, kurā augtu un attīstītos idejas, kā uzlabot mūsu valsti. Līdz nākamajām vēlēšanām ir palicis maz laika, bet daudzas lietas var paspēt izdarīt. Man noteikti interesē nākamā gada vēlēšanas, jo priekšvēlēšanu cīņa reāli sākās jau labu laiku atpakaļ un viss interesantais vēl tikai priekšā.

Tēli mūsu galvās


Samērā interesanti ir padomāt par to, kā veidojas mūsu apziņa. Mēs dzīvojam un smadzenes nepārtraukti uzņem jaunu informāciju, izmantojot visas esošās maņas. Viss datu apjoms tiek apstrādāts un mums veidojas kaut kāds pasaules redzējums par visām notiekošām lietām. Pie tam smadzeņu darbībai ir raksturīgs pasaules nepārtrauktības princips. Visam, ko smadzenes uztver, jābūt vienotā sistēmā, kur nevar būt tukši caurumi. Ja mēs redzam kādu notikumu, mēs redzam to pilnībā un priekš mums nav pārtraukumu, kaut arī patiesībā mūsu rīcībā var būt nepilna informācija. Tas ir stāsts par to, kuru avārijas daļu esat redzējis, tāds viedoklis arī jums būs. Ja redzat notriektu cilvēku, šķiet, ka autovadītājs ir vainīgs, savukārt, ja būtu ieradušies tur minūti ātrāk, redzētu, ka cilvēks skrēja pāri ielai neatļautā vietā un patiesībā vainīgs ir tieši notriektais cilvēks un neuzzinot visus apstākļus, tā arī nodzīvosiet dzīvi ar savu situācijas redzējumu. Šoreiz par tēliem mūsu galvās.

Mēs nepazīstam nevienu cilvēku, vienīgi tā cilvēka tēlu, kādu smadzenes ir uzzīmējušas. Ja pat, pats cilvēks sevi īsti nezina, jo tikai nonākot kādā situācijā, var uzzināt kā mēs patiesībā tajā rīkosimies, apkārtējie cilvēki par mums zina vēl mazāk. Tas nozīmē, ka ir pilnīgi bezjēdzīgi prasīt cilvēkiem, lai viņi par sevi kaut ko pastāsta, jo viņu stāsts būs tāds, lai, pirmkārt, atbilstu sociālām un morāles normām, otrkārt, tiktu balstīts uz cilvēka izpratni par sevi, kaut arī pats cilvēks daudzas lietas nemaz nezina. Līdz ar to mēs dzīvojam pieņēmumos un stereotipos. Piemēram, visi ārsti ir labi un izcili cilvēki, visi jaunieši ir citādāki nekā iepriekšējā paaudze, visas sievietes grib bērnus un ģimeni, visi vīrieši grib tikai seksu, visi skolotāji spēj bērniem labi iemācīt priekšmetu, visi politiķi zog, visi tiesneši ir cilvēki ar augstām morāles normām, visi čigāni zog, visi migranti brauc sēdēt uz pabalstiem, visas skaistas sievietes mīl bezjēdzīgus intīmos sakarus un visi bagātie ārzemnieki ir gudri un izsmalcināti. Šo sarakstu var turpināt bezgalīgi, bet tieši tā smadzenēs tiek veidoti tēli. Kad iepazīstamies ar kādu cilvēku, pirmās minūtes cilvēks uzdod jautājumus, lai otru ieliktu kaut kādā kategorijā un piedēvētu jaunajam paziņam šīs kategorijas īpašības. To smadzenes dara, lai ekonomētu resursus, jo daudz vienkāršāk ir kategorizēt, nekā radīt jaunu kategoriju. Rezultātā mēs dzīvojam pasaulē, kas sastāv no noteiktiem tēliem, kuru nemaz nav tik daudz un visi cilvēki mūsu smadzenēs tiek aprobežoti ar šiem tēliem, jo nokļūst kādā no kategorijām. Interesanti, ja kāds no cilvēkiem, kuru mēs esam ielikuši noteiktā kategorijā, rīkojas citādāk, nekā mēs sagaidām, tad mūsu smadzenes nevis maina cilvēka kategoriju, bet cenšas izskaidrot, kāpēc šoreiz rīcība ir citādāka, jo smadzenēm nepatīk kļūdīties. Bieži esat dzirdējuši, kad cilvēks izdzirdot kaut ko citādāku, nekā konkrētam cilvēkam ar viņa kategoriju vajadzētu darīt, pasaka, piemēram, visi tiesneši ir kārtīgi cilvēki, bet šim ir atkarība no alkohola, vai visi migranti grib dzīvot uz pabalstiem, bet šis nāk no ļoti laba valsts reģiona un izglītotas ģimenes, visas skaistas sievietes mīl bezjēdzīgu intīmos sakarus, bet šī ir izņēmums, jo gāja svētdienas skolā utt.

Nobeigumā var izdarīt secinājumu, lai iepazītu cilvēku, mums ir sākumā jācīnās ar sevi, jo smadzenes centīsies ekonomēt resursus un iemest cilvēku noteiktā kategorijā, lai nebūtu jāveic papildus piepūle pētot, bet uzreiz varētu izmantot iepriekš izstrādātu uzvedības modeli. Šāda pieeja strādā ikdienā, jo nav laika pētīt visus pārdevējus, policistus, ārstus, tiesnešus, garāmgājējus utt. Tomēr, komunicējot ar cilvēkiem, kuri mums tiešām ir interesanti, nepieciešams sasprindzināt koncentrēšanos un veidot jaunu tēlu bez nekādām kategorijām, jo tikai tad mēs izejam ārpus sava rāmja, un sākam iepazīt pasauli.

Kāda medicīnas sistēmā nepieciešama reforma?


Esmu jau iepriekš rakstījis par mūsu medicīnas sistēmu 2020. gadā, kad sākās pandēmija. Secinājums bija viens, tā ir samērā sliktā stāvoklī, jo mums ir ļoti mazs vidējais mūža ilgums salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstīm. Viena no lielākajām veselības sistēmas problēmām tiek atzīmēta piekļuve medicīnas sistēmai, privāti pakalpojumi ir dārgi, bet valsts apmaksāta medicīna bieži nesasniedz savu mērķi garo rindu dēļ. Piemēram, man vajadzēja pierakstīties pie acu ārsta, izmantojot maksas pakalpojumu, pierakstīties uz vizīti var nākamajā dienā, bet valsts apmaksāts pakalpojums bija pieejams tikai decembrī, kaut arī acs man sāpēja septembra beigās un, skaidrs, ka līdz decembrim gaidot, būtiski var tikt sabojāta redze. Gadījums, kas raksturo visu sistēmas neefektivitāti un rodas jautājums, kas jādara, lai to padarītu efektīvāku?

Jāsāk ar to, kāpēc tāda sistēma ir izveidojusies. Pašlaik starp dažādiem veselības pakalpojuma sniedzējiem tiek sadalīts valsts pasūtījums, kas pēc būtības ir noteiktu ienākumu garantija, jo uz valsts apmaksātu pakalpojumu ir liels pieprasījums samērā lielas iedzīvotāju nabadzības dēļ. Ja cilvēks saņem minimālo algu, kas ir aptuveni 360 euro uz rokas, tad medicīnas maksas pakalpojuma cena 50 euro ir praktiski nesamaksājama naudas summa vai arī cilvēkam jāatsakās no pārtika uz kādu nedēļu. Rezultātā cilvēki ar savām kaitēm gaida rindu un tādā veidā slimības tiek ielaistas vai reizēm kļūst neārstējamas. Sanāk, ka sistēma ir izdevīga veselības pakalpojuma sniedzējiem, bet nav izdevīga pakalpojuma saņēmējam.

Jāņem vērā, ka Latvijā, mēs dzīvojam trīs dažādās realitātēs. Viena realitāte ir cilvēkiem ar zemiem ienākumiem, kuriem ir garas rindas un slikts veselības stāvoklis, kas rezultātā vēl vairāk pasliktina viņu ekonomisko situāciju. Otra realitāte ir tiem, kuriem ir pietiekoši naudas līdzekļi, lai par visu samaksātu pašiem. Tādā gadījumā bieži pakalpojumu var saņemt vai nu tajā pašā dienā vai nedēļas ietvaros, kas atšķirībā no pāris mēnešiem pirmās realitātes gadījumā ir pieņemami un nodrošina nepieciešamo medicīnas palīdzības sniegšanas ātrumu. Trešā realitāte ir tiem, kuriem ir dažāds ienākumu līmenis, bet darba devējs nopērk veselības apdrošināšanas polisi, parasti uz gadu. Kaut arī apdrošināšanas polises ir dažādas, tomēr tās ļauj samērā ātri piekļūt medicīnas sistēmai un saņemt nepieciešamo pakalpojumu. Darba devējam tāda polise vienam darbiniekam var izmaksāt aptuveni no 600 līdz 1000 euro, atkarībā no apdrošināšanas polises apjoma. Būtiski atzīmēt, ka bez darba devēja starpniecības veselības apdrošināšanu nav iespējams nopirkt, no kā cieš daudz iedzīvotāju grupas, piemēram, pašnodarbinātās personas vai pensionāri.

Kādu sistēmu mēs visi gribam? Lai katram Latvijas iedzīvotājam būtu pieejami medicīnas pakalpojumi pēc iespējas ātrāk tad, kad tie ir nepieciešami. Es šajā gadījumā redzu risinājumu, kuru jau bija plānots sākt ieviest, bet nomainoties varai pēc vēlēšanām, reforma tika apturēta. Kāpēc? Jo esošā sistēma ir izdevīga veselības pakalpojuma sniedzējiem un tiem ir ļoti spēcīga ietekme uz politiku gan caur dažādām asociācijām, gan pa tiešo caur ministriju un politiķiem. Atgriežoties pie paša risinājuma, tā ir obligātā veselības apdrošināšana. Pie tam ir iespējamas vairākas pieejas. Viena pieeja, kad valsts izveido publisku apdrošināšanas sistēmu, kā tas ir, piemēram, Igaunijā vai Lielbritānijā. Otra pieeja, valsts ļauj pašiem cilvēkiem izvēlēties pakalpojuma sniedzēju, kā tas ir ar OCTA apdrošināšanu, un novirzīt savu obligāto iemaksu noteiktam apdrošinātājam. Rezultātā mēs iegūsim sistēmu, kurā katrs cilvēks varēs vērsties jebkurā veselības aprūpes pakalpojuma vietā, pie tam katrs no pakalpojuma sniedzējiem būs konkurences apstākļos un būs spiests uzlabot pakalpojuma kvalitāti, tāpat cilvēks pats pieņems lēmumu, kopā ar ģimenes ārstu, kāds tieši pakalpojums ir nepieciešams, jo pie pašreizējās sistēmas finansējums tiek izdalīts uz noteiktu pakalpojumu, neskatoties uz reālo pieprasījumu, tāpēc var rasties situācija, kad nav rindas uz valsts apmaksātu pakalpojumu, kas nevienam nav vajadzīgs un trūkst finansējuma tur, kur šis pakalpojums ir vitāli nepieciešams.

Nobeigumā varam apkopot to, ka Latvijas medicīnas sistēmā ir būtiski trūkumi, kas saistīti ar pakalpojuma pieejamību. To var risināt ar obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu, lai katram cilvēkam būtu iespēja piekļūt pakalpojumam tieši tad, kad tas ir nepieciešams nevis, kad slimība ir ielaista vai kļūst neārstējama. Ņemot vērā, ka nākošajā gadā būs vēlēšanas, medicīnas sistēmas reforma ir centrālā tēma, kas jāprasa no politiķiem un jābalso par tiem, kuri piedāvā efektīvu un ilgtspējīgu risinājumu.

Blogam 10 gadi


Vairāk kā desmit gadi ir pagājuši kopš mana pirmā ieraksta “Sākums blogam“. Viss sākās, jo bieži bija vēlme kaut ko pateikti vai padalīties ar kādu informāciju, vai viedokli, bet nesanāca ne laika, ne arī nebija īsto cilvēku pa rokai, kuri klausītos ne vienmēr tik interesantas tēmas. Šī iemesla dēļ un arī tāpēc, lai uzlabotu savu izteikšanās stilu un prasmi rakstot, dalījos šad tad ar savām pārdomām un skatījumu uz dažādām lietām, pievienojot savu pieredzi. Pašlaik nekas nav mainījies, tikai tēmas kļuvušas nopietnākas, bet izteikšanās tiešām labāka. Ja sākumā man bija īsi ieraksti un to radīšanai bija vajadzīgs ilgāks laiks, tad pašlaik es varu uzrakstīt rakstu pārdesmit minūšu laikā. Būtiski pieauga bloga lasāmība un atpazīstamība. Ņemot vērā, ka ir pagājis pietiekami liels laiks, vērts atcerēties, kā viss sākās.

Es sēdēju nelielas Anglijas guļamā rajona mājas istabā. Pati māja tika celta no sarkaniem ķieģeļiem un atradās uz ielas, kurā stiepās nebeidzama sarkano māju jūra. Pa logu bija dārzs un netālu stāvēja tādi pati māja ar aizmugurējo daļu. Biju atbraucis vēlu mājās un ēdu tikko pagatavotās vakariņas no pupiņām, kartupeļiem un cīsiņiem. Domāju, ko lai padara. Jau iepriekš biju lasījis dažādus blogus. Man patika to tēmas un cilvēku komentāri. Domāju, ka arī varētu uzsākt bloga rakstīšanu, jo bija tik daudz enerģijas un domu, kas nepārtraukti vijās ap galvu. Manā iztēlē bija zinātniskie raksti, romāni, stāsti, dzejoļi un piedzīvojumi. Tāpat bija viedoklis par dažādām politiskām tēmām un notikumiem. Visu laiku nepameta jocīga sajūta, ka ir jāpadalās ar to pasaulei, kā arī jāiesaistās citu blogu diskusijās. Tā arī piereģistrēju vietni un sāku domāt, ko lai raksta. Man iešāvās pirmā doma, ka tā arī varētu uzrakstīt par bloga sākumu. Pēc būtības tas ir sākums stāstam, kas turpinās līdz pat šodienai un turpināsies nākotnē. Katram ierakstam bija sava jēga un nozīme, pārdomas un emocijas, vēlmes un gaidas. Ja saliek visu kopā, tad var ieraudzīt mani. Tieši tāpēc vienmēr esmu uzjautrinājies no jautājumiem, kā mani sauc, cik man gadu un kas es esmu. Ja cilvēks ir tik aprobežots un slinks, ka nevar izlasīt manus rakstus un ieraudzīt, kas patiesībā esmu, tad ar tādu cilvēku nav vērts tērēt laiku.

Kad, lasītāj, iepazīsties ar šo rakstu, tad zini, ka aicinu tevi arī uzsākt sava bloga rakstīšanu. Noteikti ir vērts veltīt šai nodarbei laiku un spēkus, jo rakstīšana palīdz ne tikai sakārtot domas, bet atklāt sev pasauli, kas pirms tam slēpās tālu zemapziņā. Papildus tam, šeit vienmēr ir mani noteikumi. Atšķirībā no sociāliem tīkliem vai cita veida vietnēm, savā blogā es pats izvēlos kādus komentārus akceptēt, kādus nē, kādus attēlus izvietot un ko nelikt apskatei. Kaut arī es nekad nedzēšu komentārus un esmu par vārda brīvību, atklāta rupjība tiek aizklāta. Tāpat es izvēlos teksta garumu un, svarīgākais, saturu.

Protams, sociālie tīkli, vienā, no kuriem es arī aktīvi rakstu, ļauj īsumā izklāstīt svarīgāko domu un komunicēt ar citiem cilvēkiem, tomēr bloga priekšrocība ir tāda, ka šeit var uzrakstīt par tēmu detaļās. Tieši nianses spēlē svarīgāko lomu kādas tēmas iztirzāšanā, jo rakstot vispārīgi, viegli nonākt pie nepareiziem un maldīgiem secinājumiem, pārlieku visu vispārinot. Tā rodas daudzas nepatiesas teorijas un loģikas kļūdas. Savukārt šeit, kad rakstu un domāju līdzi, reizēm pieķeru sevi pie domas, ka mans sākotnējais viedoklis ir nepilnīgs un ir papildināms ar jaunu informāciju. Tāda pieeja ļauj paust ne tikai nostāju, bet dot vērtīgu pienesumu, kas iepriekš nebija citos avotos.

Bloga rakstīšanas laikā esmu iepazinies ar interesantiem cilvēkiem. Ar kādu pat saticies dzīvē. Vienu satikšanos vienmēr esmu augsti vērtējis, jo tas cilvēks bija savdabīgs un ļoti neparasts. Joprojām reizēm apmaināmies ar kādām ziņām, kas ir ļoti jauki. Kas man patīk bloga sfērā, tie ir cilvēki, jo blogu parasti raksta ļoti gudri un apķērīgi cilvēki. Pie tam ar savu unikālo skatījumu uz dzīvi. Blogs man asociējas ar mākslu un varu teikt, ka visi cilvēki, kas ved labu un kvalitatīvu blogu, neapšaubāmi, ir mākslinieki. Vislabāk šo mākslinieciskumu izbaudīt mēnessgaismā.

Uzrakstīju īsu ieskatu bloga dzīvē, atceroties daudz patīkamu brīžu. Noteikti arī turpmāk tiks publicēti daudz interesantu rakstu par visu, kas interesē, jo tieši tāpēc arī tiek rakstīts katrs vārds, veidots, katrs teikums un ievietots katrs ieraksts. Paldies visiem lasītājiem, no kuriem vairākus pazīstu personīgi un ar kuriem vienmēr ir patīkami komunicēt.