Ēnu ekonomikas pūķis


Samērā daudz, runājot par ekonomisko attīstību un budžetu, tiek runāts par ēnu ekonomikas apkarošanu. Skaidrs, ka mēdijos neviens neuzdrošināsies pateikt reālo ēnu ekonomikas funkciju, jo lielākā daļā “ekspertu” diemžēl maz saprot no ekonomikas un dzīvo kaut kādu saukļu un steriotipu pasaulē. Šeit ieskatā nelielas pārdomas par ēnu ekonomiku.

Man vienmēr patīk skatīties uz jautājumiem no veselā saprāta puses un nevienu ar ekonomiku saistītu parādību mēs nevar apstātīt kā absolūti pozitīvu vai negatīvu. Ekonimikā viss strādā ķēdē un katram mehānisms ir sava nozīme un mērķis. Vēl Imanuels Kants rakstīja, ka vienīgais veids, kā valsts var kļūt konkurētspējīgāka, ir iedot cilvēkiem lielāku rīcības brīvību un pēc teorijas, jo lielāka brīvība cilvēkiem, jo efektīvāk attīstās valsts.

Katrs cilvēks, veicot kaut kādu darījumu, skatās, kas viņam šajā gadījumā ir izdevīgs. Ja kāds vēlas nopirkt kādu preci par 1 euro, tad pircējam nav nepieciešama valsts aizsardzība pret slikto kvalitāti, ja izmaksas par valsts aizsardzību paaugstinātu preces cenu, piemēram, līdz 1.3 euro, jo sliktas kvalitātes gadījumā vienkāršāk ir nopirkt citu preci. Savukārt, ja prece ir pārtika vai medikamenti, tad arī 1.6 euro ir saprātīga cena, lai būtu drošam, ka tiek ievērotas pārtikas glabāšanas normas utt. Līdz ar to nepieciešams noteikt kaut kādu limitu un preču un pakalpojumu grupu, kad valsts vispār neveic nekādu piespiedu aizsardzību un kontroli, jo tā pēc būtības nav nepieciešama vai arī ir pārāk dārga. Arī pašlaik ir iespējams daudzas preces nopirkt privāti, kad darījums netiek reģistrēts, tādējādi cilvēki paši dabīgā veidā regulē iepriekšminēto jautājumu. Problēma ir tāda, ka valsts padara šādus cilvēkus par likuma pārkāpējiem, kas atkal nav racionāli.

Ar ēnu ekonomiku tiek risināti vairāki jautājumi un viens no tiem ir atalgojums. Ja nodokļu slogs ir pārāk liels, tad cilvēki sāk meklēt iespēju no tā izvairīties, jo uzskata šādu maksājumu par netaisnīgu vai šāds maksājums ne nesamērīgs biznesa modelim, pēc kura sabiedrībā ir pieprasījums, bet nav naudas samaksāt pilnu cenu. Šajā gadījumā ēnu ekonomika atkal ir kā mehānisms, lai kompensētu nepārdomātu un netaisnīgu valsts nodokļu politiku. Līdz ar to nav racionāli no cilvēkiem prasīt vairāk, nekā viņi uzskata par taisnīgu un ir spējīgi maksāt, jo pretējā gadījumā visi iesaistītie tiek padarīti par likuma pārkāpējiem, bet maksājumi budžetā tik un tā netiek veikti.

Rakstot par korupciju, atceros, ka lasīju vienu grāmatu, kur tika padziļināti apskatīti korupcijas iemesli. Viens no tiem tika minēts, kā korupcija ir efektīvs līdzeklis, lai apietu sarežģītu un smagnēju valsts administratīvo aparātu. Vēl viena korupcijas izpausme ir apzināta sarežģīta un smagnēja valsts administratīvā aparāta veidošana no korupcijā iesaistīto ierēdņu puses, ko mēs redzam pēc katras nodokļu reformas, jo tādējādi ierēdņi palielina pieprasījumu pēc korupcijas pakalpojumiem. Līdz ar to samazināt valsts aparātu un vienkāršot jebkuras administratīvās funkcijas ir veids kā mazināt korupciju.

Nobeigumam redzams, ka ēnu ekonomika ir tikai un vienīgi valsts politikas sekas un pavirša attieksme pret likumdošanas procesu, kad tiek pieņemti administratīvā sloga palielinoši likumi. Ēnu ekonomikai ir pozitīvi efekti, tā ir daudzu ekonomisku procesu padarīšana par iespējamiem vispār un tai ir administratīvā sloga samazinošs efekts. Valstij būtu jāuzliek apgrozījuma limiti un jānosaka darbības apmēra veidi, līdz kuram un kad valsts vispār neiejaucās cilvēku savstarpējās attiecībās, dodot cilvēkiem izvēles iespējas saistībā ar valsts aizsardzības izmantošanu. Piemēram, ja es pērku ķebli par 10 euro, man ir tiesības nemaksāt nodokļus, bet, ja es gribu valsts aizsardzību, piemēram, tiesas veidā, tad es samaksāju nodokli 3 euro. Šajā gadījumā administrēšanas izmaksas no valsts puses būtiski samazinās, visi cilvēki pārstātu būt likuma pārkāpēji un valsts aparāta izmaksas samazinās. Vai šāda pieeja valsts aparātam būtu izdevīga, noteikti nē, bet par to citreiz.

Advertisements

Mākslai jābūt komercializētai


Nesen sanāc būt Latvijas Mākslas akadēmijas aulā, kur tiek izstādīti studentu darbi. Kā vēlāk uzzināju, mākslas darbi tika izstādīti projekta MALKA 2018 ietvaros. Šajā bloga ierakstā manas pārdomas par māksu kopumā.

Apskatot visus darbus, priekš sevis neguvu nekādas pozitīvas emocijas. Dāļa darbu redzami tika taisīti pēdējā mirklī un to izpilde bija samērā pavirša. Taisnības labat jāatzīst, ka daži darbi tika izstrādāti kvalitatīvi un ar lielu rūpību, līdz ar to kontrasts bija labi pamanāms. Kopumā valdošā atmosfēra bija drūma. Sajūta, ka studenti sacentās, kurš izgatavos drūmāko darbu. Krāsu gammās un izteiksmē bija jūtams vairāk pienākuma izpilde, nevis dvēseles stāvokļa izpausme. Kopumā aizdomājos par vienu fundamentālu lietu, vai to būtu iespējams pārdot, jo māksla galu galā ir bizness un maksliniekiem ar saviem darbiem nākotnē būs jāpelna nauda. Atbilde bija tāda, ka es personīgi nevienu no izstādītajiem darbiem nepirktu. Nebija nekā tāda, ko nevarētu ieraudzīt Arsenālā, kad tiek izstādītas dažāda veida ekspozīcijas. Līdz ar to, nekāds “wow” efekts neradās.

Kas tiešām būtu forši no studentu puses, tas ir, sekot mākslas komercializācijas virzienam un iziet no tā, kas ir vajadzīgs maksālas patērētājam, jo tieši patērētājs maksās par to. Ļoti vienkārši, pērkot istabai gleznu, es vēlos, lai tajā būtu manu emociju izpausme, ko ir atveidojis mākslinieks, nevis mākslinieka emociju izpausme. Līdz ar to, uzdevums ir nevis izrādīt savas emocijas, bet gan sajust sabiedrības kopējo noskaņu, kas katrā sabiedrības grupā ir citādāks. To var salīdzināt ar masāžu, kad apmeklējot masieri, vēlies, lai masētu tevi, nevis masieris tavā priekšā izmasētu pats sevi un par to palūgtu naudu.

Pasapņosim


Pašlaik ar vien vairāk tiek rādīti dažādi politiskie raidījumi un politiskas diskusijas, kas saistītas ar Saeimas vēlēšanām. Īpašas jēgas tos skatīties nav, jo lai raidījumam būtu pievienotā vertība, forši tur būtu redzēt cilvēkus, no kuriem tiešām valstī kaut kas ir atkarīgs. Līdz ar to visus šādus raidījumus varētu nosaukt “Pasapņosim”.

Kāpēc no tiem cilvēkiem, kuri tur piedalās, nekas nav atkarīgs? Ja paskatās viņu spriestspēju un zināšanu apjomu, tad rodas šaubas, ka kāds no viņiem vispār ir apmeklējis kādu mācību iestādi vai arī atsēdēja tur visu laiku tikai ķeksīša pēc. Tie, kas patiesībā kaut ko saprot, ir minisriju darbinieki un augstākā ierēdniecība, kura patiesībā arī vada valsti un nosaka reālo virzienu un naudas plūsmas, un kā zināms, tad viņus vēlēšanas ietekmē samērā maz, jo kadru mainība augstākajā ierēdniecībā nav liela. Līdz ar to deputātu kandidāti var teikt ko vēlās, bet realitātē, kāds likumprojekts no ministrijas tiks atsūtīts, kādu likumprojektu kāds ielobēs, tāds arī Saeimā tiks pieņemts, jo no tiem, kuri balsos, retais kurš sapratīs, par ko viņš balso un kapēc.

Un nobeigumam lūk fakts, lai parādītu, ka mums tiešām ir samērā bēdīga situācija, Latvija pēc IKP apmēra uz vienu iedzīvotāju ir ceturtā nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā. Aiz mums ir tikai Horvātija, Rumānija un Bulgārija, visas pārējās valstis mums ir priekšā, tajā skaitā Grieķija, Kipra, Malta, Ungārija, Čehija, Polija, Slovākija utt. Secinājumus izdariet paši.

Jo tālāk jo trakāk – agrāk tā nebija


Bieži varam dzirdēt teikumu, ka agrāk tā nebija, vai arī šodien cilvēki paliek aizvien stulbāki, salīdzinājumā ar agrākiem laikiem. Mūžīgā tēma par to, ka senos laikos zāle bija zaļāka un debesis zilākas. Kā tad ir patiesībā un kāpēc mūsos rodas šāda sajūta, un kā pret to cīnīties?

Patiesība ir ļoti vienkārša, cilvēki ar katru gadu kļūst gudrāki, ja mēra vidējo intelekta līmeni. Šī raksta ietvaros izvairīšos no jebkādiem pierādījumiem un atsaucēm, ja kāds vēlas, var pameklēt pats dažādu starptautisko organizāciju pētījumus. Kopējais intelekts pieaug līdz ar tehnoloģiju attīstību un, kļūstot informācijai pieejamākai, cilvēks spēj daudz kvalitatīvāk izveidot savās smadzenēs vīziju par apkārtējo pasauli. Papildus tam, pašlaik ir daudz vieglāk ceļot, spēlēt datorspēles, komunicēt ar lielu skaitu cilvēku un iepazīt dažādas kultūras. Līdz ar to cilvēks spēj pieņemt uz lielāku informācijas apjomu pamatotu lēmumu, kas nozīmē, ka ilgtermiņā lēmums vedīs līdz efektīvākai mērķa sasniegšanai.

Mūsos rodas sajūta par to, ka agrāk bija labāk, tikai un vienīgi mūsu smaadzeņu darbības īpatnību dēļ. Labo un pozitīvo smadzenes atcerās daudz labāk, nekā negatīvo un slikto, tāpēc filtrējot dāžada veida atmiņas par notikumiem un pieredzi, smadzenēs veidojās pozitīvāka aina par pagātni, nekā tā ir patiesībā, tieši tāpēc senie laiki mūsu smadzenēs ir zaļāki un zilāki. Papildus tam, cilvēki nepārtraukti mirst un cilvēkiem ar labāku izglītību un veselīgāku dzīvesveidu vidēji ir lielākas iespējas nodzīvot ilgāk, kā arī viņi nepārtraukti iztur dabisko atlasi darba tirgū. Līdz ar to, skatoties uz vecāka gājuma cilvēkiem, mēs redzam tikai labākos no labākajiem, jo pārējie ir jau miruši. Tāpēc arī jauniem cilvēkiem var rasties ilūzija, ka agrāk skolās mācija labāk un pārtika bija veselīgāka. Realītātē, ja paskatāmies kā mainās vidējais izglītības līmenis un dzīves ilgums, tad redzam, ka tas pieaug attiecībā pret iepriekšējo periodu un šeit es ieteiktu skatīties plašāku statistiku par Latvijas datiem, lai redzēto kopējo ainu.

Cīnīties pret ilūzijām un sapņiem var ļoti vienkārši, ar statistiku un pētījumiem. Es jau agrāk esmu publicējis dažāda veida statistiku un pētījumu aprakstus, līdz ar to varat pasmelties tur avotus priekš savas personīgās izpētes. Zinātniskā pieeja lietām vienmēr spēj izkristalizēt realitāti no dogmām un mītiem. Tāpēc aicinu visus, ziņu vietā lasīt zinātnisko literatūru, un tad vienā brīdī sapratīsiet, ka dzīvojam labākā un gudrākā pasaulē, nekā tā bija jebkuru laika periodu atpakaļ, jo tik daudz atklājumu un tik daudz zinātnieku un pētnieku kā šodien, nekad iepriekš skaitliskā izteiksmē nav bijis.

 

Kā zināt vai meitene tevi mīl?


Kaut kā pirmsvēlēšanu periodā visas tēmas ir par politiku, jo aitas un auni cenšās ievēlēt sev vilkus, kuri pēc tam tās un tos dīrās un ēdīs. Tāpēc nolēmu uzrakstīt kaut ko pilnīgi atšķirīgu no politikas. Šovakar par jūtām. Lūgums tiem, kuri tic ģimenes institūtam un kuriem ir laimīgas ģimenes, tālāk nelasīt, jo tas nonesīs jumtu, kas jūsu gadījumā nav vajadzīgs, jo jūs jau esat laimīgi. Bet priekš pārējiem, uz priekšu.

Klasiskā pasaka, ko mums māca no bērnības ir tāda, ka mēs izaugsim, atradīsim savu īsto un vienīgo, iemīlēsi viņu, viņa iemīlēs tevi, nopirksi viņai puķes, aizvedīsim uz restorānu un kino, nopirksi dzīvokli, kur abiem dzīvot, aprecēsies, tad sāksi nodarboties ar viņu ar seksu, radīsiet abi bērnus un dzīvosiet laimīgi. Kāpēc tieši tāda pasaka tiek stāstīta visiem sākot no mazām bērnu dienām, grūti pateikt, bet nekādas citas alternatīvas netiek dotas, ir tikai viens ceļš ejams.

Tagad par mīlestību. Mēģināts ir visādi, gan tikties ar meitenēm visu viņām izmaksājot, gan tikties nemaksājot ne par ko, pat ne par sevi un secinājums pēc visa ir ļoti interesants. Kas notiek, ja tiek mēģināts veidot attiecības pēc klasiskā, iepriekš aprakstītā modeļa. Tu satiec meiteni, sāc komunikāciju ar viņu, paiet kādas laiks, tad pieņem lēmumu, ka ir laiks pamēģināt viņu kaut kur uzaicināt. Pats aicināšanas brīdis ir trauksmains. Vienu no vairākām reizēm kāda no meitenēm piekrīt. Tad tu sāc meklēt vietu, kur viņu aizvest. Izdomā, tad norunā laiku, protams, lai viņai būtu ērti. Ja restorāns nav īpaši populārs, vietu var nerezervēt, bet, ja tā ir kāda pazīstama vieta, rezervē galdiņu. Norunātā laikā, skaisti apģērbies, nopērkot pa ceļam puķes, tu steidzies uz randiņu. Protams, viņa kavē, jo ne jau viņai tas ir vajadzīgs. Pēc kāda laika viņa atnāk, tu noignorē kavēšanos un uzdāvini viņai puķes. Sākumā viennozīmīgi tu vēl viņu neņem aiz rokas, jo tas vēl nav atļauts. Ejot atsevišķi, meiteni ir jāizklaidē ar interesantām sarunām, panākot to, lai viņa smaida un viņai ir labi. Aizejot uz restorānu, tu sēdi, uztraucies, vai viss ir labi, protams, beigās par visu samaksā. Pēc tam vēl kāda maza pastaiga un tu viņu iesēdini taksī vai pavadi līdz transportam un tad iestājās gaidīšanas laiks. Pēc kādām pāris stundām vai dienām tu saņemies viņai uzrakstīt ar cerību, ka viņa atrakstīs. Viņa savukārt visu vakaru un turpmāko laiku vērtēs, kā tu viņu esi izklaidējis, cik gādīgs un dāsns esi bijis, kāds ir tavs statuss, intelekts un vai vispār esi viņas cienīgs. Beigās viņai ir iespēja, vai nu novērtējot visu, akceptēt, ka atbilsti viņas kritērijiem, vai arī noraidīt, jo neatbilsti viņas standartiem un kritērijiem.

Un tagad patiesība par to, kāpēc esmu atteicies no augstāk aprakstītā modeļa. Tur ir vairākas problēmas, bet pats svarīgākā – tur nav mīlestības no meitenes puses. Tu tajā, klasiskajā, randiņa modelī ieguldi ļoti daudz resursu un priekš tevis tas ir svarīgi, savukārt, meitene šajā gadījumā iegulda stipri mazāk, ja iegulda vispār, izņemot savu “dārgo” laiku pāris stundu garumā. Līdz ar to, tev emocionālais fons ir daudz lielāks, un ļoti liela iespēja, ka varētu rasties arī kādas patiesas jūtas. Savukārt no malas skatoties, priekš metienes tu esi kārtējais puisis, kurš skaidra viņai pakaļ, visu dara priekš viņas un atļauj viņai pieņemt lēmumu, jo viss tiek pozicionēts tādā veidā, itkā šī tikšanās, restorāns un pārējais ir vajadzīgs tikai tev, savukārt viņa atnāca aiz gara laika. Pie šādas konstrukcijas, tu uzreiz demostrē un arī nostādi meiteni dominējošā stāvoklī un kļūsti par to, pār kuru dominē. Ņemot vērā, ka meitenēm pēc dabas patīk stipri, pārliecināti un ar stipru raksturu vīrieši, tu pie šāda modeļa esi zaudējis jau tajā brīdī, kad sāki veidot šāda veida komunikāciju ar tālākām darbībām. Meitene nekad patiesi nemīlēs un negribēs vīrieti, kurš ir zem viņas un pār kuru viņa dominē.

Kas notiek klasiskā randiņa gadījumā? Tu visu laiku sevi reklamē un centies parādīt, ka būsi priekš meitenes labākais viņas aizgādnis, kurš par viņu rūpēsies, sargās, uzturēs, palīdzēs un klausīs. Savukārt meitene cenšās sevi pēc iespējas dargāk pārdot, sākot ar ķermeni, beidzot ar apģērba gaumi un manierēm, ja tādas ir. Šajā gadījumā sēž divi cilvēki un tirgojās, kurš kuram vairāk piesolīs un varēs piedāvāt. Sieviete sola skaistu ķermeni un seksu, bet vīrietis materiālos labumus. Ja maksātspēja ar piedāvājumu sakrīt, tad pāris aprecās un veido ģimeni, kas pēc tam 40% gadījumā izjūk, par ko es rakstīju rakstā par laulības izjukšanu.

Vai redzējāt kalsiskā randiņa un attiecību veidošanas modelī kaut kur mīlestību un jūtas, par ko mums raksta visos romānos un rāda visās romantiskās filmās? Reālajā dzīvē jūs neko tādu tur neatradīsiet. Nē, šajā gadījumā ir pavisam cita vērtību skala, uzvedības un attiecību rāmis un citi mērķi. Pilnīgi pretēji ir gadījumos, kad necenties meiteni “nopirkt”, bet gan izveidot ar viņu dažāda veida emocionālas saiknes, taisot kopīgus piedzīvojumus un prasot no viņas ieguldīt attiecībās, taja skaitā arī materiāli, jo attiecības ir kaut kas tāds, kas vienādi vajadzīgs jums abiem, jo jūs abi tajās vēlaties atrasties.

Es, piemēram, jau vairākus gadus nekad nemaksāju par meitenēm, ne kur. Tieši pretēji, katrs maksā par sevi vai pasaku, ka man būs ļoti patīkami, ja apmaksāsi biļetes vai restorānu. Un patiesībā, tiešām, ir patīkami. Nekad neplānoju randiņus un tikšanās reizēs viss notiek spontāni. Un te rodas jautājums, kā meitenes uz to parakstās? Ļoti vienkārši, starp mani un viņām ir jūtas. Mums abiem tajā brīdī ir labi no tā, ka esam kopā viens ar otru un vienalga, vai ejam uz parku, vai uz dārgu restorānu vai stāvam visu vakaru vārturūmē, jo līst lietus, tāpēc, ka jebkurā gadījumā mums būs piedzīvojumi un plašs jūtu spektrs, jo, kad ir patiesas un dziļas jūtas, viss pārējais kļūst mazsvarīgs. Lūk arī atbilde uz jautājumu kā zināt vai meitene tevi mīl. Ja meitene iet tev līdzi, neprasot, kur mēs ejam, ja viņai ir vienalga tavs materiālais stāvoklis, jo viņa uz tevi neskatās, kā uz labklājīgas dzīves nodrošinātāju, bet gan kā uz puisi, kurš viņu mīl un puisi, ko viņa mīl un grib mīlēt, līdz ar to nav cita iemesla, kāpēc viņa ir kopā ar tevi, kā tikai jūtas. Jo šajā gadījumā tikai jūtas ir motivātors jebkam starp abiem notiekošajam.

Deputāti nav par valsti


Tuvojās vēlēšanas un arvien vairāk pieaug sarunu skaits par politiku un pašām vēlēšanām. Tāda veida diskusijās parasti ieņemu skeptisku pozīciju, jo cenšos skatīties uz visu ļoti piezemēti bez rozā vai citas krāsas brillēm. Cilvēka smadzenes kopumā nav pieradušas dzīvot realitātē, bet gan nepārtraukti būvē sev sapņu pilis un iedomu pasauli. Un šajos sapņos daudzi cilvēki vēlas kļūt par deputātiem un piedalīties politiskos procesos, savukārt parastie cilvēki skatās un vērtē, kurš no tiem būs labākais viņu interešu priekšstāvis, kurš realizēs vēlētāja suverenās tiesības. Tieši tāpēc balsojam par… Patiesībā vienalga, par ko balsojam vai nebalsojam, un tūlīt īsumā uzrakstīšu kāpēc tieši tā.

Pirmām kārtām, Latvijā mēs balsojam par partijām nevis deputātiem. Jūs teiksiet, ir taču krustiņu un mīnusiņu sistēma. Pareizi, bet, lai nobalstotu par noteiktu deputātu, jums noteikti ir jānobalso par to partiju, kurā viņš pašlaik atrodas un, kura viņu ir izvirzījusi kā kandidātu. Pirmā pretruna, nevis jūs viņu izvirzāt kā savu priekšstāvi, bet partija, savukārt jūs tikai dodat vai nu akceptu vai noraidāt to.

Otrām kārtām, Latvijas specifika ir tāda, ka partijas ir ļoti mazas. Gan naudas līdzekļu, gan cilvēku skaits tur nav īpaši ievērojams salīdzinājumā pat ar daudzām vienkāršām biedrībām, kuras pilda lobista funkcijas. Partija ir juridisks formējums, kuru vada partijas padome vai valde vai precīzāk izpildinstitūcija, kas arī nosaka partijas mērķus, politisko kursu, budžetu un to, kurš būs kandidāts un kurš nebūs. Ja pat formāli tā nenotiek, tad tie, kas ir bijuši partijā, apstiprinās, ka partijas, sauksim to par valdi, nosaka visu. Lūk vēl viena nianse, kas izslēdz iespēju, ka jūs izvēlaties par ko balsot, tieši otrādi, jums piedāvā kandidātus, no kuriem jūs varat izvēlēties. Iedomājaties, jūs gribat ābolu un jums iedod kasti, kur visi āboli ir sapuvuši, vai ir starpība, kuru ābolu ņemsiet?

Trešām kārtām, ir vēl viena ļoti absurda lieta demokrātiskā valstī, bet, ko pieprasa jebkura partija, kad ir balsojums un dāžadu jautājumu izskatīšana – tā ir partijas disciplīna. Protams, deputāts ir neatkarīgs savā balsojumā, bet pateicības un parāda sajūta pret partijas valdi, kas viņu atbalstīja un izvirzīja, kā arī partijas iekšienē noteiktais pienākums balstot tā kā lems valde un arī risks, ka balstojot pretēji, deputāts var tikt izslēgts no partijas vai netikt iekļauts nākamo vēlēšanu kandidātu sarakstā, ļoti sašaurina deputāta brīvību un neatkarību.

Ceturtām kārtām, ir reālā dzīve un deputātu pieredze. Par deputātiem kļūst visu iespējamo profesiju pārstāviji, kuriem labākajā gadījumā ir padziļinātas zināšanas vienā vai divās jomās. Realitātē katrs deputāts darbojās Saeimas komisijā, kas skata tukstošiem dažādu likuma projektu par visdažādākām tēmām, piemēram, Elektronisko sakaru likums, kurš pat juristiem, kuri ikdienā ar to nestrādā, ir ļoti sarežģīts no tehniskās puses, to saku no pieredzes. Deputāts, kurš nav specialists telekomunikācijas jomā, diez vai varēs pamanīt, ka kāds neliels grozījums likuma pantā būtiksi ietekmēs telekomunikācijas tirgu vai arī patērētāju intereses. Tajā brīdī pieslēdzās dažādas biedrības (asociācijas), kuras katra cenšās pārliecināt deputātus, ka viņu intereses ir vissvarīgākās nozarei un valstij kopumā. Realitātē, kurš skaļāk un skaistāk bļauj, tas arī uzvar, pārliecinot deputātu. Gadījumā, ja no jautājuma ir atkarīgas ekonomiskās intereses, tad tiek ieslēgta iepriekšminētā partijas disciplīna un depuatāts tiek “aicināts” atbalstīt vai noraidīt noteikto likumprojektu.

Un tagad pēc visa izlasītā padomājiet, kur šajā visā politiskajā procesā esat tieši jūs, kur ir tas ietekmes mehānisms, izņemot viens balstojums četros gados, kas reāli motivētu deputātus darboties tieši jūsu interesēs, nevis atbalstīt un pakļauties savai partijai un lobistiem. Pie tam jāņem vērā, ka likumprojektu daudzums ir tik liels, ka pat pie lielākās velešanās neviens deputāts nespēs tajos iedziļināties. Šajā gadījumā rodas jautājums. Ja jau deputāti un vēlētāji, kuri tos ievēl, praktiski neietekmē politisko un likumdošanas procesu valstī, kurš tad patiesībā to vada un nosaka spēles noteikumus, pēc kuriem mums visiem ir jādzīvo? Priekš tiem, kuri vēl nezina atbilsi uz šo jautājumu, uzrakstīšu to kaut kad vēlāk.

Kāpēc cilvēks zaudē visu (par biznesu)?


Skaidrs, ka ir dažādas uzņēmējdarbības formas, kā arī vairākas formas kā palielināt savu kapitālu. Uz to visu var skatīties no dažādiem skatu punktiem un no dažādām pozīcijām. Rakstu savas pārdomas par biznesa pamatiem, kurus daudzi neievēro un izmanto neefektīvi savus resursus, tādējādi zaudē konkurētspēju. Pārdomas radās jau kādu laiku atpakaļ, bet šodien beidzot ir iedvesma to visu uzrakstīt.

Tā nu reiz ir sanāc, ka, dzīvojot kādu ilgāku laiku vienā notiektā vietā, sāc pamanīt, ka uz ielas ar lielu cilvēka plūsmu nepārtraukti veras vaļā kaut kādi veikali un pēc kāda laika tie aizveras ciet. Reizēm tajos tiek pārdoti pīrādziņi, reizēm puķes, reizēm apģerbs. Kopīga iezīme ir tāda, ka viņi visi agri vai vēlu aizveras. Zemāk aprakstīšu situāciju, pieminot veikalu, bet principā tas var būt jebkāds bizness.

Kā rodas veikali? Klasisks stāsts, cilvēkam ir iekrāta nauda un viņš izdomā, ka apnicis strādāt, sākšu nodarboties ar biznesu un pelnīt naudu. Vēl labāk, ja ir tā: cilvēkam ir māja, nauda un biznesa ideja. Viņš izdomā, ka viņš savā mājā par savu naudu atvers veikalu. Paiet kaut kāds laiks un viņš ir spiests aizvērt savu biznesu, jo kāds konkurents ir viņu apsteidzis, visa nauda ir zaudēta un īpašuma tūlīt arī nebūs. Kur problēma?

Sāksim ar māju. Šeit ir nekustāmais īpašums un noteiktais cilvēks darbojās kā īpašnieks, kura galvenā interese ir izīrēt savu īpašumu pēc iespējas dārgāk.

Tālāk nauda. Šeit tas pats cilvēks ir kā investors, kura interese ir ieguldīt naudu pēc iespējas ienesīgāk, lai tā nestu maksimāli lielāku peļņu jeb procentus.

Tālāk bizness. Šeit cilvēks ir kā uzņēmējs, kuram interese ir noīrēt vislētāko īpašumu, lai to izmantotu biznesa vajadzībām un iegūt pēc iespējas lētāku naudu, lai būtu apgrozāmie līdzekļi un nauda iekārtām utt.

Rezultātā redzam, ka vienam cilvēkam patiesībā ir trīs pretējas intereses, kuras viņš nevar realizēt. Ja viņš ņems ļoti dārgu īri no sevis paša, tad visdrīzāk viņš negūs peļņu no biznesa un arī nauda nenesīs procentus. Ja viņš vēlēsies ieguldīt savā biznesā naudu ar augstiem procentiem, tad pārējās divas pozīcijas cietīs. Savukārt, ja viss tiks ieguldīts biznesā ar 0% procentiem un netērējot īrei, tad nauda un īpašums zaudēs savu vērtību un nenesīs peļņu, savukārt jebkurš risks ar potenciālo kapitāla pieaugumu 0% ir bezjēdzīgs un tādā gadījumā kapitāls var būt tikai ar potenciālu samazināties.

Tieši tāpēc svarīgākais sākumā ir izvērtēt, vai īpašumu nevar iznomāt un no tā gūt ienākumus, ieguldīt naudu un no tā gūt ienākumus, savukārt priekš biznesa atrast lētāku telpu un atrast lētāku naudu, kas ir lētāka nekā ienākumi no sava iegūldītā kapitāla.

Šeit ir aprakstīta racionāla loģika, pēc kādas nepieciešams būvēt jebko savā dzīvē, kas saistīts ar materiālām lietām, pie tam šeit aprakstītais ir pamatu pamats, par ko mēs bieži dzīvē aizmirstam.