Sekss kā prece attiecībās


Novirzoties no politiskām tēmām, šoreiz par kaut ko vairāk ikdienišķu, bet ne mazāk interesantu un aizraujošu. Kādu laiku Amsterdamas publiskā vara, tās mēre jo īpaši, diskutēja par to, ka būtu nepieciešams ierobežot vai vispār pārcelt slaveno Sarkano lukturu ielu, jo tik atklāta prostitūcija veicina to, ka jaunas sievietes iesaistās šajā industrijā, kā arī ierobežo sieviešu tiesības, ir pazemojoša utt. Principā pareizi un nevar nepiekrist esošajiem argumentiem par ierobežošanu. Arī Latvijā vēlās ierobežot oficiāli atļautu prostitūciju, nosakot, ka ar to varētu sākt nodarboties tikai no 25 gadu vecuma, kas arī ir saprotams un argumentiem grūti nepiekrist. Tomēr kā mēs zinām, prostitūcija pastāv jebkurā sabiedrībā un cīņa ar to, ir faktiski populisms vai nesmuku tēmu paslēpšana ēnā, līdzīgi, kā izremontēt sagruvušas ēkas fasādi vai uzlikt virsū skaistu aizsargtīklu, lai no malas garāmgājēji varētu baudīt estētisku skaistumu, kaut arī ēkas iekšiene ir sagruvusi un gāžās kopā. Man vienmēr ir pretjautājums dzirdot šādas iniciatīvas, vai varas iestādes ir gatavas apkarot strauji pieaugušo vardarbību ģimenēs un uz ielas, jo tieši precēti vīrieši, nevis neprecētie, ir plašākais klientu loks un tieši prostitūcija būtiski samazina agresiju sabiedrībā. Šis raksts patiesībā nav par seksa industriju, bet gan par sabiedrību kopumā, par to, ka tieši sabiedrība rada šādas attiecības ārpus industrijas un kāda ir alternatīva. Noteikti šo rakstu daudzi nesapratīs, jo visu dzīvi dzīvo pilnīgi citā realitātē ar citu audzināšanu un citām vērtībām, kas patiesībā ir novecojušas un kritizējamas.

Diemžēl mums sabiedrībā ir iesakoņojušies daudzi kļūdaini pieņēmumi, kas nāk no seniem laikiem, kad daudzām cilvēcisko instinktu izpausmēm bija pavisam citādāka nozīmē. Mūsdienās civilizētajā pasaulē nav bada un arī cilvēku dzīvība faktiksi ir ļoti maz apdraudēta, tāpēc sevis pārdošana dēļ fiziskas izdzīvošanas vismaz Latvijā nav aktuāla, cits jautājums par noteikta dzīves līmeņa uzturēšanu bet par to visu vēlāk.

Sākumā tiksim galā ar jautājumu, kas ir prositūcija? Daudzi nezina, bet pamatojoties uz Krimināllikumā noteikto, Ministru Kabinets ir izdevis 22.01.2008. noteikumus Nr. 32 “Prostitūcijas ierobežošanas noteikumi“. Tajos ļoti vienkārši prostitūcija tiek skaidrota kā seksuālo pakalpojumu sniegšana par maksu. Šajā gadījumā maksa tiek pieņemta kā naudas maksājums, bet skatoties plašāk, tā varētu būt arī prece vai pakalpojums, jo, piemēram, reģionā, kurā ir bads, arī maize var būt maksa par seksu.

Vērīgs bloga lasītājs noteikti jau ir sapratis uz ko es mēģinu vedināt. Sabiedrībā diemžēl mums visi māca, ka visām meitenēm ir jābūt prostitūtām, pārdodot seksu kā preci vai precīzāk savu vagīnu. Skarbi, nepatīkami, daudziem šāds apgalvojums ir nepieņemams, bet šeit aicinu visus iedziļināties būtībā un tiešām paskatīties uz sabiedrību kritiski, jo kādu laiku atpakaļ arī sieviešu dedzināšana uz sārta bija ētiska un normāla, tāpēc apgalvot, ka sabiedrībā pastāvošie uzskati ir pareizi un nav pārskatāmi, ir kļūdaini. Kā tiek audzinātas meitenes lielā daļā ģimeņu, tu esi skaista, tu esi vērtīga, tev jāatrod bagāts vīrietis, puisim tevi jāved uz kino un restoranu, tev ne par ko nav jāmaksā, tevi uzturēs vīrietis, ja meitene sāk ar kādu tikties, tad ģimenes locekļi parasti novērtē vīrieti pēc tā, cik viņam ir naudas, cik turīgi ir viņa vecāki. Vai iepriekšminētais nepadara seksu un attiecības kopumā par preci? Protams, ka padara, un patiesībā, ģimene gribēdama labāk, izdara ļoti lielu ļaunumu meitenei, jo no bērnības māca pārdoties dārgāk. Tieši tāpēc ļoti plašs ir attiecību modelis, aizved mani uz kino un tad varbūt tiksi pie seksa, aizved mani uz resotrānu un tad varbūt tiksi pie seksa. Ja aizvedīsi uz ļoti dārgu resotranu kopā ar SPA noteikti būs sekss. Vēl viens samērā arhaisks, bet diemžēl tik populārs uzstādījums, ka sekss pirmajā randiņā tas ir lēti, meitene, kas bieži maina partnerus ir lēta. Klausoties tādas runas vienmēr gribas pateikt, varbūt sabiedrība beigs nodarboties un popularizēt prositūciju? Jo sanāk, ka sievietei par kino un dārgu resotranu nodarboties ar seksu ir labi un pārējā sabiedrība viņai teiks, ka viņa visu dara pareizi, savukārt nodarboties ar seksu tikai tāpēc, ka sievietei sagribējās seksu ar nepazīstamu vai maz pazīstamu vīrieti tāpat vien, uzreiz un tagad, būs lēti un to sabiedrība nosodīs. Vēl labāk, sabiedrība teiks, ka tāda sieviete ir prostitūte un lēta, kat arī patiesībā viss ir otrādi, jo pēdējā gadījumā sieviete sevi nepārdot, bet vienkārši vēlas gūt baudu un kaisli, bez maksas.

Nebūtu taisnīgi kritizēt esošo sistēmu tikai no sieviešu skatu punkta. Šī pati audzināšana diemžēl ietekmē vīriešus un pat ļoti skarbi. Sievietēm, lasot šo rakstu, nebūs pārsteigums uzzināt, kā vīrieši savā starp apspriež sievietes. Tas notiek aptuveni tā, vai sieviete tev dārgi izmaksāja? Kur tu viņu aizvedi un cik tu iztērēji tikšanās laikā naudas, vai izdevās noekonomēt un ievilkt viņu gultā (šeit tiek domāts pēc iespējas lētāk)? Vēl samērā bēdīgas sekas šim visam ir tādas, ka vīrietis, maksājot par kino un restorānu, sāk uzskatīt, ka viņam ir tiesības saņemt atpakaļ samaksāto naudu seksa veidā, jo sabiedrība no bērnības dot uzstādījumus, esi bagāts, esi dāsns pret sievieti un tev būs daudz seksa. Uzstādījums patiesībā ir kļūdains un tāpēc noved pie traģēdijām. Vīrietis visu laiku pelna aizvien vairāk naudas, bet mīlestības un emociju kā nav tā nav. Un sanāk tirgus un barters, vīrieša nauda apmaiņā pret seksu. Jā tieši tā, lasītājs teiks, tā tak ir prostitūcija un es atbildēšu, ka lasītājam ir pilnīga taisnība. Man ir draugs, kurš nevar ilgstošu laiku izšķirties no meitenes ar kuru tiekās, kaut arī viņa jau sen viņam ir apnikusi, jo viņš viņā ir ieguldījis ļoti daudz naudas un viņam ir žēl ieguldītās naudas, ka viņa ieguldījums tiks kādam citam. Vai tā ir garīgi un emocionāli vesela cilvēka loģika, noteikti nē. Tā ir slimība, kas jāarstē pie psihoterapēta. Vēl forša frāze ir no sieviešu puses, viņš nevar mani atļauties, un no vīriešu puses, es nevaru tādu sievieti atļauties. Visi zina šīs frāzes un patiesībā visiem šīs frāzes sirds dziļumos riebjās, bet sabiedrība tās kultivē un atbalsta, jo sabiedrība ir materiāla un sabiedrības interesēs ir nevis mīlestība, bet nauda, kas ir pretēji cilvēku kā indivīdu interesēm.

Kāpēc es esmu pret šāda veida attiecībām? Uzskatu, ka skaistākais, kas var būt tā ir mīlestība starp vīrieti un sievieti (neskaru viendzimuma attiecības, tās arī var būt skaistas, bet tādas man nav bijušas un tāpēc detaļas nezinu). Tīrās attiecības ir skaistas, jo tās nav racionālas, tās ir jūtas un emocijas. Kāda mīlestība var būt tirgū, kad katrs cenšās lētāk nopirkt un dārgāk pārdot? Vai pērkot veikalā preci, kādam no jums rodas mīlestībā pret veikalu? Nē, tas vienkārši ir civiltiesisks darījums. Savukārt, attiecības un mīlestība ir nemateriālas un esot patiesai mīlestībai abiem vispār ir vienalga, kādam kāds ir materiālais stāvoklis, esot patiesai mīlestībai arī seksam ir pavisam citādāka nozīme, jo tas ir nevis izdevīga darījuma rezultāts jeb prece, bet gan jūtu izpausmes un pastiprinājuma veids, kuram, patiesībā, ir otršķirīga nozīme, priekšplānā izvirzoties tieši jūtām. Visiem patīk filma Titāniks, vai tad galvenie varoņi kaut vienu reizi runāja par to, ka kāds pērk un kāds pārdot seksu, nē, tas bija emocionālo attiecību rezultāts, kuram patiesībā nebija nekādas nozīmes, savukārt skatītājiem patika tīrās jūtas, kas bija kilometriem augstākas par pērku – pārdotu attiecībām. Un tieši par tādām attiecībām sapņo visi vīrieši un sievietes, bet diemžēl dzīvojot matricā pērku – pārdodu seksu, tādas attiecības nekad nebūs atrodamas, jo tādu tur vienkārši nav un tieši tāpēc visa sabiedrība ir slima ar seksa tēmu, jo zemapziņā cilvēks meklē nevis seksu, bet jūtas un emocijas, bet dzīvojot pēc sabiedrības uzstādījumiem, atrod tikai aukstu aprēķinu.

Pēc visa aprakstītā, beidzot, varu kaut cik necik skaidri atbildēt, kāpēc es nekad nemaksāju par sievietēm randiņā, kad runa ir par pērku – pārdodu modeli. Ko pasakot atrautu no tik gari aprakstītā konteksta, dzirdu aizrādījumus, ka tā nav pareizi, jo vīrietim vienmēr jāmaksā par sievietēm. Šeit uzreiz gribu atrunāt, ka man nav problēmu samaksāt par sievieti, ja tas ir paredzēts, lai viņu patīkami pārsteigtu vai izbrīnītu un tam nav regulārs raksturs, bet noteikti tas nav ne pirmajā ne otrajā randiņā, jo tieši pašā sākumā arī izšķiras jautājums kāds modelis būs attiecībām. Ja es eju uz randiņu, man gribas pavadīt laiku ar konkrētu sievieti un es arī gribu, lai viņa nāk uz randiņu pavadīt laiku kopā ar mani, neko man nemēģinot pārdot, jo es nenāku neko pirkt. Tādējādi attiecībām tiek piešķirta pavisam citādāka vērtība. Pirmkārt, es redzu, ka tiešām patīku sieviete, jo citu iemeslu viņai atrasties šeit nav. Sievietei patiesībā tas arī ļoti patīk, jo viņa saprot, ka es satiekos ar viņu, jo viņa man patīk un man ir jūtas pret viņu, jo es necenšos viņu nopirkt pēc iespējas lētāk. Naudai nav nozīmes, toties būtiski pieaug nozīme citām lietām. Komunikācijai, jūtām, kopā esošajiem piedzīvojumiem, kas var būt arī pirmajā randiņā, un svarīgākais vīrieša un sievietes personībām, abi cilvēki uzreiz kļūst nevis preces, bet cilvēki un uzreiz rodas attiecību patiesums un īstums. Interesantākais ir tas, ka esot patiesībām jūtām un mīlestībai, materiālo lietu vērtība vispār pazūd, jo jūtu pasaulē materiālu lietu nav. Un tikai tāda veida attiecības ir skaistas un īstas, tikai par tāda veida attiecībā raksta grāmatas un uzņem filmas, tikai tāda veida attiecības patiesībā visi meklē un dara visu, lai tās neatrastu. Salīdzinājuma, ar viena sievieti bijām nopirkuši biļets uz izrādi, uz kuru viņa sen vēlējās aiziet. Izrade bija svētdienā pa dienu. No rīta pēc pavadītās nakts, es viņai saku, ka nu jau ir jātaisās, jo drīz sāksies izrāde, uz ko viņa man ar mīlošām acīm un sapņainu skatienu teica, šķtrunts par biļetēm un izrādi es gribu palikt ar tevi šeit un tagad. Viņai tā izrāde un nauda par biļeti zaudēja jebkādu vērtību, jo tās ir materiālas lietas. Un tagad spriežiet paši, kas ir skaistāk un patiesāk no emociju skatu punkta, aiziet uz teātri, kad vīrietis ved sievieti uz teātri, izmaksājot viņai, lai pēc tam dabūtu no viņas seksu, kā atlīdzību, vai maksāt par biļeti pašai sievietei un vispār šajā gadījumā neaiziet uz teātri. Lūk ar ko atšķiras mīlestība no pērku – pārdodu pasaules un visas sievietes un vīrieši vēlētos atrasties mīlestības un emociju pasaulē, nevis kārtējā garlaicīgā izrādē.

Šeit ir vēl viena nianse par sievietes pirkšanu, izmaksājot viņai un uzturot viņu. Ja sieviete pati par sevi nav spējīga samaksāt, kā viņa varēs nodrošināt bērnu un ko viņa varēs iemācīt bērnam? Vai vispār viņa ir spējīga dzīvot šajā pasaulē patstāvīgi un ir patstāvīga un neatkarīga vienība, kas spēj risināt tajā skaitā arī finansiālos jautājumus? Ja viņa to nemāk, tad ko mācēs bērns? Visdrīzāk tikai to kā lētāk nopirkt un dārgāk pārdot, jo tieši tādi būs viņa uzstādījumi, kas patiesībā noved pie personības degradācijas. Sieviete pēc būtības ir emocionāla būtne un tieši sieviete māca un attīsta bērna emocionālo pasauli, no kā arī ir atkarīgs, vai bērns būs laimīgs visu mūžu un vai mācēs gūt prieku no dzīves, vai arī nepārtraukti dzīvos tukšu un nepilvērtīgu emocionālo dzīvi pērk – pārdot pasaulē, kur finansiālas neveiksmes gadījumā, uzskatīs, ka viņš ir neveiksminieks, jo nevarēs sev nopirkt to sievieti, kuru vēlas. Neatkarīgai un patstāvīgai sievietei šajā gadījumā ir daudz pareizāki uzstādījumi, jo viņa pati visu var, bet attiecībās meklē un sniedz emocijas un jūtas. Es uzskatu, ka priekš bērna jāizvēlās sievieti ar bagātu emocionālo pasauli un bagātu jūtu pasauli, jo naudas pelnīšanu iemācīt bērnu ir viegli, tam ir izveidota visa izglītības sitēma, bet lūk dot viņam pilnvērtīgu emocionālo pasauli ir smags darbs un vislabāk to var izdarīt tieši sieviete.

Nobeigumā vēlos vēlreiz uzsvērt, ka pats sabiedrības modelis ir nepareizs un balstīts uz kaut kādām antīkajām un viduslaiku vērtībā, kad bija pavisam cita ekonomiskā situācija un pastāvēja tāda veida lieta kā bads, mūsdienās Eiropā šādas negatīvās parādības vairs nav un tāpēc arī propagandēt prostitūciju, sekss pret vakariņām vai ko citu, nav racionāli. Saprotu, ka sabiedrība nemainīsies vēl ilgu laiku, bet šajā rakstā vēlējos iezīmēt vektoru, kurā virzienā vajadzētu iet mums visiem. Novēlu visām sievietēm nevis sevi pārdot, bet veidot patiesas un īstas attiecības, savukārt vīriešiem, nepirkt sievietas, bet panākt to, lai viņas patiesi iemīlās, panākt to ar savu rīcību, piemēram, nodziedātas dziesmas veidā, nevis izmaksātā restorāna veidā, ar savu intelektu un neatlaidību, meklēt nevis lētāko pieļaujamo sievieti, bet meklēt emocionāli bagātāko sievieti un visus aicinu tikties un viedot attiecības tikai uz mīlestības un jūtu pamata, jo pārējam emocionālā pasaulē nav nozīmes.

Advertisements

Sliktā vara un labie mēs


Šodien ļoti gribās pamoralizēt un vislabākā joma, kur to darīt, ir cilvēku atbildība par valstī notiekošajiem procesiem. Šī auglīgā tēma politiķiem vienmēr ir arsenālā, kad viņiem prasa, kurš ir vainīgs, tad atbilde ir, vecāki, uzņēmēji, autobraucēji, skolnieki, studenti, skolotāji, ārsti, krievi, latvieši, pensionāri, bezdarbnieki utt. Ja tēma ir globāla, tad vainīgie ir ASV, Krievija, Igaunija, Lietuva, Eiropas Savienība, pasaules ekonomika, krīze, starptautiskās korporācijas utt. Paņemiet jebkuru interviju ar politiķi vai rakstu par politiku un jūs noteikti atradīsiet vienu no iepriekšminētajiem iemesliem, kāpēc viss ir slikti un Latvija ir ceturtā nabadzīgākā valsts Eiropas Savienībā un ir zaudējusi un turpina zaudēt ap 400 000 iedzīvotāju. Tomēr šoreiz apskatīšos jautājumu no otras puses.

Kaut arī bieži nepiekrītu izteiktajai pozīcijai Vara bungas blogā (saiste: https://varabungas.camp) par dažādiem jautājumiem, vienam es viennozīmīgi piekrītu, ka visa atbildība par valsti un tas drošību ir jāuzņemas pašiem iedzīvotājiem. Ja tajā blogā tiek rakstīts par militāro sfēru, tad es rakstu par politisko, sniedzot savas idejas, ko var darīt.

Kā redzams no raksta ievada, tad politiķi vienmēr šķeļ sabiedrību, norādot uz kādu sociālo grupu, ka tā ir vainīgi kādā no likstām. Piemēram, ja trūkst mediķu, tad noteikti tiks dots mājiens, ka mediķi ir vainīgi, jo nodot valsti un nav gatavi strādāt par maizes tiesu un brauc uz ārzemēm dēļ lielākas algas. Vai, piemēram, par sliktām sekmēm tiek vainoti skolotāji, kaut arī mēs ka sabiedrība maksājam tiem mazāk nekā daudziem lielveikala pārdevējiem un pēc tam brīnamies, ka bērni zina matemātiku tieši tādā pašā līmenī, lai varētu tikai kaut ko notirgot. Un šeit sanāk apburts loks, mēs vainojam valsti, kas nemaksā pienācīgas algas, savukārt valsts vaino skolotājus, kuri nemāca, savukārt skolotāji vaino vecākus, kuris neaudzina savus bērnus, savukārt vecāki vaino bērnus, jo mūsdienu jaunatne negrib mācīties, bet jaunatne saprotot, ka vainot vairs nav ko, vienkārši aizbrauc prom. Un tad mēs visi vainojam Rietumus, jo tie aizvilina mūsu darba spēku. Rezultātā visi par visu ir vainīgi izņemot vienu konkrētu cilvēku.

Kurš gan ir tas noslēpumainais cilvēks, kurš nekad ne pie kā nav vainīgs? Kurš ir tas svētais moceklis, tas labais un gaišais, kura sirdzapziņa ir tikpat tīra un nevainīga, kā jaunavas dzidrā asara? Protams, tas ko mēs visi katru dienu redzam spogulī, skatoties uz sevi. Tikai paskatoties uz sevi spogulī un atzīstot to, ka valstī viss ir slikti, jo pie tā visa esmu daļēji vainīgs es, varēs sākt risināt problēmu, jo jebkuras problēmas risināšana sākas ar problēmas konstatēšanu.

Ja mēs pieņemam, ka dzīvojam demokrātiskā valstī, kas rakstīts mūsu valsts Satversmē, tad mums arī jāatzīst, ka par notiekošo atbildīgi ir visi, kas vēlēja, jo tieši mūsu balsis Saeimas un pašvaldības vēlēšanās ļāva nonākt pie varas tiem cilvēkiem, kuri pašlaik realizē varu. Tieši mēs uzticējāmies tiem cilvēkiem, kuri sēž likumdevēja varas krēslos. Ja vēlēšanas ir pāris reizes četros gados, tad  ir vēl viens mehānisms, par ko politiķi un ierēdņi klusē. Vēls viens iztrūkstošais demokrātijas elements, kas Latviju šķir no labklājības. Tā ir sabiedrības kontrole pār publisko varu. Mums cilvēki ir gatavi apvienoties jaukās grupiņās, lai sestdienas vakarā organizētu grupveida indēšanās procesu, lietojot alkoholu, bet diemžēl sabiedrība vēl nav izaugusi tik tālu, lai organizētos jaukās grupiņās un sestdienas vakarā, skaidrā prātā sēdētu un pētītu pašvaldības vai valsts budžeta izlietošanu, publiskos iepirkumus, deklarācijas, iecelto amatpersonu reputāciju, politiskās nostādnes, plānošanas dokumentus, attīstības plānus utt. Valsts varai kopumā Latvijas sabiedrība ļoti patīk, jo mēs neesam prasīgi, mēs ļaujam darīt visu, ko vien politiķi vēlās, jo mums nekas neintersē, bet tos sabiedrības locekļus, kuri par kaut ko cīnās, nozākājam, aprunājam un izsmejam, bet nekādā gadījumā neatbalstam.

Normāla rīcība būtu šāda, cilvēku grupa konstatē, ka publisks iepirkums ir acīmredzami ar mērķi piesavināties sabiedriskos, tas ir, mūsu pašu līdzekļus caur korupciju un naudas atmazgāšanu. Viens cilvēks no grupas uzsāk saraksti ar kontrolējošām iestādēm, otrs cilvēks uzsāk darbu ar mēdijiem un daļa iet piketēt pie izpildvaras un likumdevēja varas institūcijām. Bet daļa tajā pašā laikā draudzīgi dodas vizītē, kad noteiktiem deputātiem ir pieņemšanas laiks, pie viņiem ar jautājumiem, kāpēc viņi ir balsojuši par naudas izlietojumu, kur acīm redzami ir korupcijas pazīmes. Ja tiek konstatēts, ka deputāts nevar jēdzīgi atbildēt uz jautājumiem, tiek sākta aģitācija par viņa neievēlēšanu nākošajās vēlēšanās. Padomājiet, esot tādam mehānisms, cik daudzi deputāti būs tik drosmīgi, ka balsos par acīm redzami koruptivām shēmām, zinot, ka viens tāds balsojums varētu izbeigt viņa politisko karjeru.

Lūk arī, tika aprakstīts vienkāršākais sabiedriskās kontroles mehānisms (to ir krietni vairāk), lai politiķi un valsts ierēdņi nepārtraukti justu spiedienu un atbildību pār savu rīcību. Protams, var teikt, ka politika neinteresē un valsts pārvalde ir pārāk sarežģīta un patiesībā arī brīvdienās nav laika, bet tādā gadījumā nav jābrīnās, ka mūs visu laiku apzog caur publiskiem iepirkumiem, politiķi īsteno šauru ekonomisko grupējumu intereses, bet sabiedrība kārtējo reizi meklē jaunu vainīgo visās savās nelaimēs, bet sabiedrība aiz dusmām par savu nevarēšanu, gatava mesties virsū jebkuram, uz ko norādīs valsts vara un politiķi, jo šādā gadījumā nevis politiķi strādā priekš sabiedrības, bet tieši otrādi, sabiedrība izpilda politiķu velmes un mūsu kopējais kuģis ar nosaukumu Latvija, turpina grimt aizvien dziļākā purvā.

Fake news vai cenzūra


Aptuveni nedēļu atpakaļ piecēlos no rīta un atvēru logu, kur vēl bija agrā tumsa un tikai ielas lukturi izgaismoja piesnigušo ceļu. Skatījos uz šo burvību un man prātā ienāca ideja uzrakstīt, nu jau, par visai aizmirstu, bet vienmēr aktuālu tēmu, fake news jeb viltus ziņām. Ņemot vērā, ka par šo tēmu ir daudz rakstīts, tad paskatīšos uz šo visu nedaudz arī no juridiskā skatu punkta, lai būtu neliela dažādība.

Sākšu ar to, ka fake news tēma kļuva aktuāla ASV prezidenta vēlēšanu laikā, kad demokrāti cīnoties pret republikāņiem sāka vainot Krieviju vituls ziņu izplatīšanā ar mērķi ietekmēt ASV vēlēšanas. Pēc tam šī tēma tika attīstīta līdz tādam līmenim, ka fake news vajadzētu aizliegt vai vismaz pret tām cīnīties. Daudz laika nepagāja, kad arī mūsu bāleliņi uztvēra šo domu un nepagāja daudz laika, kad pagājušajā gadā, kāds tika aizturēts par viltus ziņu izplatīšanu, izveidojot priekš tā veselu interneta portālu. Līdz ar to sabiedrībā tika radīts priekšstats, ka fake news rada Krievija vai kaut kādi noziedznieki ar mērķi nopelnīt uz reklāmām un, ka pret viltus ziņām ir jācīnās, propogandējot uzticēties tikai “autoritatīviem medijiem”. Diemžēl pavisam drīz un tajā pat laikā pavisam nesen atklājās, ka tāds “autoritatīvs medijs” kā Der Spiegel žurnalists ilgstoši veidoja fake news (links:https://www.bbc.com/news/world-europe-46666389).  Tiem, kurus interesē detalizētāk, iesaku papētī fake news tēmu tieši “autoritatīvajos medijos”, kur tādu gadījumu bija diezgan daudz, kad tika viltotas intervijas, stāsti, hakeru saieti utt. Patiesībā lielākie fake news ražotāji ir tieši pazīstamie un lielie mediji, kur reizēm veidojot propagandu, sanāk aizstūrēt uz pilnīgi izfantazētu materiālu. Līdz ar to manā ieskatā cīnā ar fake news jeb viltus ziņām, ir vienkārši mēģinājums izveidot rīku, lai īstenotu cenzūru, nekas vairāk.

Tagad pamazām sākšu virzīties uz iepriekš apsolīto juridisko pusi. Kas vispār ir fake news? Es, piemēram, Latgales mežā satieku sniega cilvēku, sasveicinos ar to un, tad katrs no mums dodas uz savu pusi. Vēlāk es par šo atgadījumu uzrakstu rakstu, bet sniega cilvēku vairs nav iespējams atrast un arī liecinieku nebija, vai tas automātiski kļūst par fake news, jo ir vispārējs uzskats, ka sniega cilvēki Latvijā nav. Te ir liela problēma ar viltus ziņu definēšanu un jēdziena aizpildīšanu, jo fakts, ko nevar pierādīt, var būt arī patiess, jo tas varēja notikt neatstājot nekādus lietiskos pierādījumus. Un pati sabiedrība ir ieinteresēta, lai uzzinātu pēc iespējas vairāk, piemēram, par sniega cilvēku Latgalē, kāpēc ne.

Vēl viena problēma ir pierādīšana. Ja valsts prokurora izskatā apgalvo, ka ziņas par sniega cilvēku ir fake news, tad nevis raksta autoram jāpierāda, ka viņš nav vainīgs, bet gan prokuroram jāpierāda vaina, jo Latvijā ir spēkā krimināltiesību princips – nevainīguma prezumcija. No otras puses ir vēl viena problēma, jo jau no Romiešu laikiem ir cits tiesību princips, ka negatīvs fakts nav jāpierāda, tas nozīmē, ka nav jāpierāda, ka kaut kas nav noticis, piemēram nav publicēta viltus ziņa, bet ir jāpierāda tas, ka tā tika publicēta. Tad sanāk, lai valsts sauktu pie atbildības par fake news, prokuroram ir jāpierāda negatīvs fakts, ka es nesatiku sniega cilvēku. Teikšu godīgi, tas praktiski nav izdarāms, ja notikums ir maziņš un lokāls. To pierāda arī fakts, ka Der Spiegel nevarēja vairākus gadus noteikt, ka ziņas patiesībā bija viltotas, kaut arī viņiem ir speciāla iekšēja struktūrvienība, kas pārbauda rakstos minētos faktus.

Mans viedoklis ir tāds, ka cīņa ar fake news jeb viltus ziņām, ir cīņa ar vēju dzirnavām, kas praktiski nav realizējama, bet var ļoti viegli novest pie cenzūras, kas ir daudzas reizes bīstamāka par jebkurām viltus ziņām, jo tikai un vienīgi atklātība un sabiedrības informētība spēj veidot kaut nelielu atsvaru milzīgajam valsts administratīvajam aparātam, kurš ir gatavs aprīt un arī aprij ikvienu, kurš vēlas būt patstāvīgs un brīvs.

Vakara pārdomas par rāmjiem un izaicinājumiem


Jānoslēdz šis trīs dienu ierakstu maratons ar kaut ko vairāk filosofisku, kas saistīts ar personību un cilvēka attistīšanos. Kā jau parasti, rakstot par ekstenciālām tēmām, blakus ir karsta, tvaikojoša tēja, visapkārt miers un pilnīgs klusums, ko pārtrauc tikai melnas klaviatūras taustiņu klabēšana.

Svarīgs noteikums, ko es vienmēr ievēroju, neliec darīt citam to, ko pats neesi darījis. Šī attiecas uz uzdevumiem, lai izietu ārpus saviem rāmjiem. Lai to veiksmīgi darītu, ar pazītamiem vai mazāk pazīstamiem cilvēkiem reizēm apmainos ar dažādiem uzdevumiem. Esmu lūdzis, lai man iesaka kādu priekš manis neierastu filmu, par ko rakstīju iepriekš, vai esmu ar kādu sarunājis, ka nopērkam viens otram teatra biļetes pēc brīvas izvēles, ar domu, ka katrs nopirks to, kas ir viņa gaumē un otram būs pilnīgi jauna pieredze. Esmu pieņēmis un izteicis dažādus izaicinājumus, kaut vai uztaisīt foto vai uzņemt video par kaut ko neparastu un ekstrēmu. Pamēģiniet ierakstīt video priekš pazīstama cilvēka ar pašsacerēta dzejoļa deklanēšanu, ja pirms tam nekad neko līdzīgu neesiet darījis.

Man dzīve sastāv no daudzām lietām, ko daru pār spīti tam, ka no tā ir bail vai tas ir neērti no sabiedrības skatu punkta, kapēc, lai paplašinātu savus rāmjus un mestu sevi ārā no komforta zonas. Gan dzīve kļūst interesantāka, gan visu laiku jūtama attīstība. Tāda veida uzdevumi palīdz uzturēt plašu skatījumu uz pasauli un attiekties mierīgi pret visu nezināmo un jauno. Tādējādi nepārtraukti tiek trenētas smadzenes un psiholoģiskā noturība. Jo neērtāks un grūtāks uzdevums, jo labāk.

Kad rāmji visu laiku bīdās plašumā, sāc pamanīt citu cilvēku noslēgtību, bailes, nedrošības sajūtu un šauro pasaules redzējumu. Tikai tad dzīvē notiek izmaiņas un pat paziņu un draugu loks sāk pamazām mainīties, jo uzrodās cilvēki ar plašāku dzīves skatījumu, bet pazūd tie, kas stāv uz vietas.

Novēlu visiem nesēdēt sevis izveidotajos būros, bet regulāri un mērķtiecīgi virzīt visas apkārt esošās sienas plašumā. Svarīgākais šeit ir darīt, darīt bez jebkādām atrunām, jo tikai darbība izrauj mūs no sapņu un ilūziju pasaules, izrauj realitātē, kur ir daudz interesantu lietu.

Venecuēlas nemieri


Venecuēlas Bolivāra Republika atrodas Dienvidamerikas kontinenta ziemeļos un tiešī šajā republikā notiekošais jau vairākas dienas ir lielāko ziņu portālu top tēma. Pašlaik situācija ir izveidojusies tāda, ka vēlēšanās ir uzvarējis pašreizējais prezidents Nikolass Maduro un jau stājies amatā, savukārt no otras puses ir parlamenta spīkers Huans Gvaido, kurš pats sevi pasludināja par prezidentu. Situāciju vēl interesantāku padara fakts, ka paralamentā vairākums ir opozīcijai, savukārt Maduro kontrolē ir lielākā daļa izpildvaras.

Šādā situācijā ir jāpieliek milzīgas pūles, lai izbēgtu no pilsoņu kara. Kaut arī situācija ir izveidojusies dēļ tā, ka Venecuēlā pie varas nonāca ļoti korupmēta vadība, kas ar socialistiskiem lozugiem piesedza valsts izzagšanu. Šeit ir redzams rezultāts, kad valstī faktiski nedarojās demokrātija un vara tiek pie tā, kurš ir stiprāks un agresīvāks fiziski, nevis intelektuāli. Cilvēki ir piekusuši no astronomiskās inflācijas un trūkuma un ir gatavi iet pakaļ jebkuram līderim, kurš apsolīs situāciju mainīt uz labo pusi. Iepriekšējais velreiz demonstrē, ka sabiedrībā kopumā ir jābūt ļoti augstam pašapziņas un kultūras līmenim, lai valsti varētu pārvaldīt ar demokrātiskām metodēm. Lielākai daļai valstu pasaulē šāds modelis ir pārāk sarežģīts un sabiedribai vēl ir priekšā ejams milzīgs ceļš. Vai Huans Gvaido spēs mainīt situāciju, šaubos, jo pati sabiedrība vēlas kārtējo līderi, kurš visu nokārto un uzlabo dzīves apstākļus un nav gatava pati piedalīties valsts pārvaldē.

Starptautiskais fons ir vēl labāks par iekšējo. Venecuēlā ASV un daļa no Dienvidamerikas valstīm atbalstīja Huanu Gvaido, savukārt Ķīna un Krievija atbalstija pie varas esošo prezidentu Nikolasu Maduro. Skaidrs, ka uz Venecuēlas iedzīvotajiem visiem ir, maigi sakot, nospļauties, jo ASV ilgstoši veiksmīgi piever acis uz daudziem režīmiem, ja tie ir draudzīgi, piemēram, drausmīgo Saudu Arābijas režīmu, kur par jebkuru protesta akciju ir paredzēts nāves sods ar galvas nociršanu pilsētas laukumā, savukārt Krievija un Ķīna labprāt pārkāpj visdažādākās cilvēktiesības, gan saistībā ar nekontrolēto krimināllietu skaitu pret saviem iedzīvotājiem, gan politisko tiesību ierobežošanu utt. Venecuēla visu pasaules eliti interesē tikai un vienīgi, kā milzīgo naftas krājumu valsts un cīņa notiek par to, kurš tiks vai varēs turpināt naftas un gāzes ieguvi. Līdz ar to starptautiskais atbalsts nav Venecuēlas iedzīvotājiem, bet vienīgi savām saustīgajām elites interesēm.

Patiesi novēlu venecuēliešiem izveidot funkcionējošu valsti gan no politiskās, gan ekonomiskās puses un novēlu izkļūt ārā no ASV un Krievijas ietekmes, jo tas tikai vedīs uz aizvien dziļāku krīzi tāpēc, ka šo valstu pieredze nav bez maksas un par to nāksies maksāt varākām paaudzēm uz priekšu.  Šajā gadījumā situāciju var atrisināt tikai no iekšpuses politiski, jo armija un policija var vienkārši atteikties šaut pa saviem pilsoņiem, starp kuriem ir viņu draugi un radi.

Banānu stāsts


Man ir jāuzraksta godīgi, šodien sēdēju pie datora un ilgi skatijos monitorā, kur bija atverts mans blogs. Manī bija ļoti stipra velme kaut ko uzrakstīt, tikai nebija īsti griba rakstīt kaut ko garu un sarežģītu. Nedaudz pacīnoties ar iekšējo tukšumu, meklējot kādu īsu, aktuālu un interesantu tēmu, atcerējos, ka laiku atpakaļ ieraudzīju sabiedriskā transporta pieturā Biedrības “Zaļā brīvība” vides reklāmu ar uzrakstu “Kā sākas Tavu banānu stāsts?”. Bildē bija attēlots, ka melnādains vīrietis, veselos gumijas zābakos un lielos sarkanos cimdos ar milzīgu koku kārto lielu banānu kaudzi, kuri vēl ir zaļi un nenogatavojušies. Zemāk bija uzrakstīts vēl viens jautājums “Ar mūžamežu izciršanu?”. Rūpīgi apskatot vides reklāmas plakātu, vēl zemāk bija redzams uzraksts par to, ka ir jāizvēlas Fair Trade preces. Ieejot Fair Trade International organizācijas mājas lapā redzam, ka tur ir rakstīts, kas ir šī organizācija “We are a global organization working to secure a better deal for farmers and workers”. Tas viss manī radīja velmi uzrakstīt nedaudz kritikas par šo visu pasākumu.

Sāksim ar to, ka visa veida vides organizācijas ir paredzētas naudas apguvei, viens avots ir valsts finansējums, otrs avots Eiropas Savienības fondi. Šīs organizācijas labprāt mūsu nodokļus tērē uz visādām sentimentālām un šokējošām reklāmām un propogandu, ka viss dabā ir slikti un pie tā vainīgs tieši jūs, tādējādi radot cilvēkos vainas apziņu, kad vienīgā iespēja izpirkt savus grēkus… Paga paga, es šo pašu rakstīju par baznīcām un reliģiju. Tieši šos pašus vārdus un arī baznīca, tāpat kā vides organizācija vēlas publisku naudu vai nu caur publisko finansējumu vai pa tiešo caur ziedojumiem. Līdz ar to vides organizācijām ir skaidra ekonomiskā interese visu dramaztizēt un ietekmēt cilvēku prātus ar izrautiem no konteksta pētījumiem, salīmētām kopā bildēm, dramatiskiem saukļiem utt.

Turpinājumā nevaru nepasmieties par augstāk minēto vides reklāmu. Tur mūs kaunina par to, ka pērkam banānus, jo dēļ to plantācijām tiek izcirsti mūžameži un apakšā uzrakstīts, lai izvēlamies Fair Trade organizācijas apstiprinātās preces. Patiesībā Fair Trade vienīgais mērķis ir nodrošināt taisnīgu atalgojumu un drošus darba apstākļus pasaules nabadzīgākajās valstīs. Šī organizācija nav pret to, ka izcērt mūžazaļos mežus, bet tieši otrādi tā ir par to, lai tos izcērt, bet ievērojot strādnieku tiesības un maksājot tiem taisnīgu atalgojumu.

Kaut arī ciņas par ekoloģiju un tīro vidi organizācijās apgrozās miljardi, ja mēs skatāmies pasauli kopumā, tik un tā katru gadu ekoloģiskā situācijas būtiski pasliktinās. Kapēc? Ļoti vienkārši, jo šāda veida biedrības ir tikai un vienīgi naudas apguves un personīgo tieksmju apmierināšana. Cilvēki vēlas vadīt, darboties, iegūt kādu statusu sabiedrībā (te bija nekas, un te kļuva par dabas aizstāvi), bet tam visam nav nekāda sakara ar ekoloģiju un vides uzlabošanu. Viens piemērs, miljardiem euro tiek ziedoti un izdalīti, lai cīnītos pret badu visā pasaulē, bet katru gadu no bada mirst ap 3 miljoniem cilvēku. Šīm organizācijām vajag, lai cilvēki mirtu, jo pretējā gadījumā tās nebūtu nevienam vajadzīgas un tie, kas tajās darbojās, zaudētu savu dabas aizstāvju statusu. Kā secinājumu varam izdarīt to, ka šīs organizācijas nevis cīnās, bet ir daļa no sistēmas, kuras pilda reliģiskās funkcijas par vainas izpirkšanu vai arī sevis paglaudīšanu pa galvu, cik esmu forš, jo pērku Fair Trade preci.

Lai kaut ko izmainītu, ir jāmaina valsts politika un tikai caur to var panākt reālu uzlabojumu, kā, piemēram, Šveicē, kur pat par nepareizi izmestu miskastes maisu var saņemt bargu sodu, ko uzliek publiskā vara, nevis vides organizācija. Vides organizācija maksimums var pildīt lobista funkciju, bet tādā gadījumā nav jāvāc un jātērē milzīgas summas no nodokļu maksātāju kabatām.

Starp citu, pērkot tos pašus banānus, mēs patērējam preci, kas nozīmē, ka banānu audzētājiem ir peļņa, kas nozīmē, ka viņi var nodarbināt to melādaino vīrieti bildē, kurš savukārt ar nopielnīto naudu var pabarot savu ģimeni un aizsūtīt skolā savus bērnus, kas var izaugt par izciliem cilvēkiem, bet, ja jūs nenopirktu tos banānus, visi viņi, iespējams nomirtu badā, jo viņiem nebūtu darba. Un kurš tagad ir morāles un taisnīguma pusē, patērētāji vai vides biedrība?

Patiesībā ir divas lietas, kas spēj glābt ekoloģiju un vidi kopumā, kas prasa milzīgas pūles un ir ekonomiski pamatotas. Tas ir progress un kontracepcija. Ja paskatāmies, cik liels piesārņojums ir termoelektrostacijām un cik no atomelektrostacijām, cik agrāk patērēja izgaismojums un cik tagad, tad uzlabojoties tehnoloģijām un pieaugot energoefektivitēti, mums ir jāpatērē aizvien mazāk enerģijas un tās ražošanas ir aizvien tīrāka. To pašu var teikt par atjaunojamo enerģiju. Otra būtiska lieta ir cilvēku skaita samazināšāna pasaulē, kur pašlaik dzīvo 7.7 miljardi iedzīvotāju. Cilvēku izglītošana, kontracepcijas pieejamības nodrošināsana nabadzīgājās valstīs, sociālās drošības izveide ir tas, kas palīdz regulēt dzimstību, kas daudzās valstīs ir nekontrolējama un pārsniedz saprātīgu apmēru. Tieši cilvēki piemēslo zemi. Līdz ar to noteikti ziedojiet un piedalaties tehnoloģiju attīstības projektos, bet divreiz padomājiet, pirms ziedojiet kādai no biedrībai, kas “cīnās par tīru vidi”.

Lētticība un investīcijas


Šodien no rīt kādā no portāliem varēja lasīt ziņu par situāciju, kad kāda nezināma persona veica noziedzīgu nodarījumu pret fizisku personu, kurai bija piešķirts pensionāra statuss, mantkārīgā nolūkā piedāvājot personai pārskaitīt noziedzniekam naudas summu ap 500 euro, tādējādi veicot investīcijas projektā ar mērķi nopelnīt procentus no ieguldītās naudas. Protams, līdz ar naudas pārskaitījumu noziedznieks pazuda un pensionārs palika bez iepriekšminētās naudas summas. Šādas ziņas tiek publicētas regulāri un tik un tā kāds uz šādiem aizdomīgiem piedāvājumiem uzķeras un uzķersies arī nākotnē. Šajā rakstā uzrakstīšu, kā no tādām situācijām izvairīties un kāpēc tādas situācijas vispār notiek.

Sākšu ar to, kāpēc tā notiek? Liela daļa cilvēku ir ar zemu izglītības līmeni ekonomikā un finanšu lietās. Daudzi nekad nav interesējušies par investīciju iespējām un visdrīzāk nekad to arī nedarīs. Savukārt visiem ir liela velme neko nedarot ātri nopelnīt. Nezināšana kopā ar velmi rada ideālu augsni krāpniecikiem gadījumiem, jo tieši to arī noziedznieki izmanto.

Visefektīvākais kā izbēgt no jebkāda veida krāpniekiem ir vienkārši ievērot principu, man vajag es meklēju. Ja esat izdomājuši investēt, tad jūs pats meklējat informāciju, veiciet izpēti un mācaties to darīt. Šis princips darbojās jebkurā jomā. Tas palīdz izvairīties no situācijas, kad kāds atrod jūs.

Iedomājamies ainu, ka kāds pamostās no rīta un izdomā, ka vēlas izdarīt kādam kaut ko ļoti labu. Viņš paņem telefonu, piezvana pirmajam, kurš trāpās pēc nejaušības principa un piedāvā ieguldīt viņam nelielu naudas summu un pēc mēneša atgriezt viņam par 50% lielāku naudas summu. Tādas pasakas ir nereālas un nekad nenotiek, bet diemžēl cilvēki tam tic. Patiesībā kāds pieceļās no rīt un domā, kā es varu nopelnīt naudu un paņem piezvana pēc nejaušības principa kādam un piedāvā viņam investēt, iepriekš zinot, ka nauda nekad netiks atdota. Šāda situācija jau izskatās daudz realistiskāka. Līdz ar to redzam, ka kāds jūs meklē tikai un vienīgi ar domu iegūt jūms naudu sev, nevis nopelnīt jums lielāku naudas summu.

Priekš krāpniekiem, lai realizētu savas ieceres, ir ļoti vienkārš solis, ir jāizdomā ticama pasaka, ko jums pārdot, iekļaut vispārzināmus terminus un mehānisma aprakstus, kā, piemēram, investīcijas, jo sabiedrībā aiz nezināšanas valda uzskats, ka investori ir tie cilvēki, kas dzīvo lepnās mājās, ēd dārgos restorānos un braukā ar dārgām mašīnām. Nē, realitātē bieži tā dzīvo zagļi, krāpnieki un cita veida noziedznieki, nevis parastie investori.

Patiesībā investīcijas nevar jums atnest tūlītēju naudas kaudzi, kuru jūs nezināsies kur likt. Normāla kapitāla atdeve, kur jums nebūs gandrīz nekādu risku kapitālu zaudēt, Latvijā ir ap 7%, viss, kas ir augstāks, nes sevī risku pilnībā zaudēt ieguldījumus. Tad iedomājāties, ka jums ir 1000 euro un jūs investējat ar 7% gadā, paskaitiet, cik jums gadus būs jāgaida, lai nopirktu jahtu. Ja kāds jums piedāvā kapitāla atdevi 50%, tad visdrīzāk šis cilvēks ir krāpnieks, jo cilvēki, kas profesionāli nodarbojās ar augsta riska investīcijām, nemeklēs jūs (visi parasti meklē viņus), lai saņemtu no jums pāris simtus, tādiem cilvēkiem interesē summas, kas mērāmas simtiem tūkstošos un parasti tas ir vai nu investīciju fonds vai brokers, kurš ir reģistrēts un atrodams Finanšu un kapitāla tirgus komisijas mājas lapā, ja nē, tad neiesaku uz tādu projektu tērēt savu laiku un naudu.