Labais mūsos ir sliktais


Sen neko neesmu rakstījis un man jau kaut kā pamazām sāka grauzt sirdsapziņa, ka esmu pametis novārtā bloga lasītājus. Tā ir, kad sāc pētīt un iedziļināties dažadās lietās, bet laika ir tikai tik cik ir un nākas kaut ko atlikt malā. Centīšos rakstīt biežāk, jo tas ļauj padomāt plašāk par vairākām lietām, kas iet ārpus ikdienas.

Pavisam nesen sanāc pusdienot ar vienu ļoti interesantu cilvēku un pusdienu laikā izvērsās saruna par sevis pilnveidošanu un uzlabošanu. Man teica, ka ir jārokas sevī, lai atrast sevī trūkumus, kurus pēc tam vajag uzlabot un tādējādi tu kļūsti labāks. Uz iepriekšminēto, es ieteicu vienu paņēmienu, kas ļoti nopietni attīsta un maina cilvēku, padara viņu spēcīgāku un stiprāku. Šis paņēmiens ir ļoti bīstams un tieši tāpēc tas nes neiedomājami augstus rezultātus. Es teicu, ka priekš sevis iepazīšanas un tikšanas prom no bailēm ir jāizdara viena lieta, jānodzīvo uz ielas, kā bezpajumtnieks vienu mēnesi. Staigājot, apmeklējot bezmaksas virtuves, dzīvojot patversmēs un cenšoties vienkārši izdzīvot.

Ko šāda metode dot? Tā noņem bailes no naudas zaudēšanas un palikšanas uz ielas. Šādas bailes ir katrā cilvēkā un tas ļauj viegli manipulēt ar jebkuru cilvēku, piemēram, samazinot algu vai tikai piedraudot ar to. Otrkārt, cilvēks kļūst spēcīgāks, jo ierauga pasauli tādu kāda tā ir, zaudējot ikdienā, prātā izveidoto ilūziju. Treškārt, cilvēks iziet zināmu dabīgo atlasi starp citiem ielas iemītniekiem cīņā par pamata vajadzību apmierināšanu un pierāda sev, ka spēj visu. Un pēdējais, cilvēkam mazinās sabiedrības viedokļa vērtība, jo esot pašā lejā sabiedrības viedoklis zaudē jebkādu svaru, tāpēc ka zemāk vairs nav kur krist. Cilvēks kļūst egoistiskāks un bezbailīgāks, kas viņam personīgi ir labāk, bet sabiedrībai kopumā sliktāk, jo šādu cilvēku ir ļoti grūti kontrolēt, kas ļauj viņam kontrolēt citus.

Lūk, labais, kas mūsos ir priekš sabiedrības, pārveršas sliktā, bet sliktais, kas ir mūsos, lai kapotu sabiedrībai, pārveršas mūms par labu. Vai es kādreiz pats to esmu darījis, nē neesmu, bet neizslēdzu šādu iespēju. Vai es to ieteiktu citiem, noteikti nē, jo tas tiešām ir bīstami. Ar šo vienkārši vēlos parādīt, ka ir vairākas pasaules un vairākas cilvēka puses, kurām mainoties, mainās cilvēks attiecībā pret sevi un pārējiem. Ja ir velme uz piedzīvojumiem, nav jātērē nauda dārgiem ceļojumiem vai izklaidēm, jo daudz asākas sajūtas ir tepat ārā.

Advertisements

Ko noteikti nedrīkst darīt attiecībās?


Reizēm sanāk tikties ar draugiem, kad kādam no viņiem līdzi ir meitene, ar kuru viņi ir klasiskajās attiecībās un bieži var novērot pilnīgi nepareizu rīcību no vīrieša puses, ko nekad nedrīkst darīt attiecībās ar meiteni. Ņemot vērā, ka nesen šādu ainu man nācās novērot, nolēmu padalīties blogā ar savām pārdomām. Šis ieraksts neatbilst klasiskajai izpratnei par attiecībām, kad vīrietis ir zem sievietes tupele, tieši otrādi, uzrakstīšu, ko nedrīkst darīt, lai zem tās nepakļūt.

1. nekad nedrīkst nest meitenes somiņu, nekādā gadījumā, tu neesi kalps, ja meitene vēlas, lai viņas somiņu kāds nesā, tās ir viņas problēmas;

2. nekad nedrīkst risināt meitenes problēmas, ja viņai kaut ko vajag, lai risina pati, jo visi ir pieauguši cilvēki un attiecības ir domātas priekš emocionālās pasaules, nevis kāda cilvēka noalgošanai uz pilnu darba slodzi;

3. nekad nemaksā par meiteni, ja pat esi ilgstošās attiecībās ar viņu, jo tu taču parasti nemaksā par saviem draugiem, ar kuriem esi bieži vien vēl ilgākās attiecībās;

4. nekad nenostādi savus draugus zemāk par meiteni, ja meitene piezvana un tu esi kopā ar draugiem, viņai nepaveicās un būs vien jātiekas ar mani citā laikā, jo esmu aizņemts vai, lai brauc pie mums un iesaistās kopīgā pasākumā;

5. nekad neved meiteni uz mājām, ja tas tev nav pa ceļam, ja negrib braukt ar taksi, tad vienīgā iespēja ir palikt pie manis, ja šāds variants man ir interesants un viņa ir labi uzvedusies;

6. nekad nesaki neko sliktu par saviem draugiem meitenes klātbūtnē, ja pat draugu lokā mīli pasmieties par kādu no draugiem, tad meitenes klātbūtnē tavi draugi ir vislabākie un foršākie cilvēki uz pasaules;

7. vienmēr meitenei velti ne vairāk uzmanības kā pārējiem, jo priekš tevis visi ir vienādi, viņai nav nekādas priekšrocības attiecībā uz jebkuru no taviem draugiem;

8. nedrīkst izrādīt samākslotas rūpes un līst ar debīliem jautājumiem, piemēram, kā tu jūties, vai tev šeit patīk, ko tu esi tik bēdīga utt., tev uz to ir vienalga, neviens ar varu netiek turēt un, ja kādam nepatīk, vienmēr var doties prom, pie tam šādā veidā tu sevi nostādi zemāk par sievieti un šādi vīrieši no malas izskatās nožēlojami un neinteresanti sievietēm. Vienīgais veids kā vari novērst situāciju, kad meitenei ir garlaicīgi, bet tu vēlies, lai viņa paliek, tas ir ieinteresēt viņu ar kādu provocējošu jautājumu vai neordināru tēmu, liekot viņai par to stāstīt un uzdodot viņai jautājumus, iesaistot viņu sarunā un procesā;

9. nekad neizsmēj meiteni citu klātbūtnē un nevērtē viņu pēc viņas īpašībām, vienīgi par ko var smieties, tā ir kaut kāda rīcība un jokiem jābūt pozitīviem, nevis aizskarošiem;

10. nekad nerisini attiecības draugu priekšā ar meiteni, tāpat nekad nesūdzies par meiteni saviem draugiem un meitenei par saviem draugiem.

Šeit centos apkopot to, kas tiešām iekrīt acīs un, kas nekādā gadījumā nav pareizi, ja ir vēlēšanas viedot attiecības, kurās ir cieņa vienam pret otru un, kur abi ir kopā tāpēc, ka mīl viens otru, nevis viens ir otra kalps un pilda jebkādu citu funkciju, nekā emociju radītājs.

 

Vēl nedaudz par politiku


Ņemot vērā, ka nesen bija vēlēšanās un pašlaik notiek aktīva koalīcijas veidošana, tad man rodas velme uzrakstīt par to, kā tas viss izskatās no malas. Protams, kā vienmēr īsumā.

Vairāki Saeimas sasaukumi vai valdības kā vienu no pirmajiem darbiem veica sava atalgojuma paaugstināšanu. Izskatās, ka šoreiz būs līdzīgi, jo atbilstoši pirmās palīdzības pamatnoteikumam, sākumā ir jāpalīdz pašam sev un tikai pēc tam cietušajam. Pamatojums šādam paaugstinājuma kā vienmēr ir safantazēti murgi, ka atalgojums jāizlīdzina ar uzņēmumu vadītāju algām. Pēc tādas loģikas, ASV ministram būtu jāsaņem 10+ miljoni dolaru, jo tieši tādi bonusi ik gadu tiek izmaksāti vadošo uzņēmumu vadītājiem, tomēr tā nenotiek un ASV ministra jeb sekretāra alga ir 17 560.00 USD (15 540.00 EUR) mēnesī. Savukārt Latvijā ministru algas ir 4020.00 EUR mēnesī, kas ir 3.8 reizes mazākas nekā ASV. Šeit ir arī cits skaitlis salīdzināšanai, Latvijā IKP uz vienu iedzīvotāju ir aptuveni 24 500.00 EUR uz vienu iedzīvotāju, bet ASV IKP ir 52 600.00 EUR uz vienu iedzīvotāju, kas ir 2.1 reizi lielāks un, ko Latvija varētu sasniegt 20 gadu laikā, ja mūsu IKP pieaugums būtu 6% gadā, diemžēl tas ir tālu šī skaitļa. Šeit ir vēl viena nepatīkama nianse, vidējā alga Latvijā ir 11 100.00 EUR gadā pirms nodokļu nomaksas, savukārt ASV tā ir 44 500.00 USD (39 380.00 EUR), kas ir 3.5 reizes vairāk. Līdz ar to taisnīgi par ministru algu palielināšanu varētu runāt tikai pēc kopēja labklājības līmeņa pieauguma valstī.

Mans viedoklis, ka ministru un deputātu atalgojumam jābūt saistītam ar vidējo un minimālo algu valstī, jo demokrātijas pamatmērķis ir nodrošināt varas atgriezenisko saikni ar cilvēkiem. Pretējā gadījumā, varā esošie cilvēki sāk dzīvot savu, atrautu no realitātes dzīvi, kas zaudējot saikni, rada nemieru un revolūcijas draudus, kā arī tieši šādā vidē tiek pieņemti visneadekvātākie lēmumi. Šī koalīcija un valdība visdrīzāk vēl vairāk samazinās cilvēku līdzdalību un kontroles iespējas politikā, kā arī virzīs valsti uz autoritārā režīma pusi, kas atainosies ekonomikas izaugsmes rādītājos nākontē. Tāpēc, ja kāds plāno doties prom no šīs valsts, tad tagad ir labs laiks, lai par to sāktu nopietni aizdomāties.

Kas notiks tālāk – valdība, Saeima


Man bieži jautā, kā es uzminu to, kas notiks pēc kāda laika valstī un ar varu. Šis noslēpums noteikti nav apvīts ar maģiju vai kaut ko mistisku. Lai kādam cilvēkam pateiktu viņa nākotni ir vesela tehnika, kuru izmantojot, vienmēr nonāksiet pie laba rezultāta. Šoreiz ļoti īsi par mūsu valsti.

Pirmkārt, ja vēlaties būt par pareģiem un izskatīties gudri citu priekšā, tad bieži pavadiet laiku, analizējot informāciju no Eurostat un Centrālās statistikas pārvaldes. Ja skrupulozi izpētīt mēdijus, tad tur publicētā informācija mēdijos bieži parādās ar novēlošanos, līdz ar to, ja esat lietas kursā par aktuāliem datiem, varat pateikt savas prognozes, kas viennozīmīgi piepildīsies un tiem, kuri to nezina, liksies, ka tā ir mistika.

Otrkārt, akadēmiskās datubāzes. Tie, kas mācās vai, kuriem darbā vai vismaz viņu bibliotēkās ir pieejamas starptautiskas datubāzes, tad bieži tajās var atrast ārzemju avīžu vai žurnālu rakstus, kas tiks publicēti pēc kāda laika, bet tur tie jau ir pieejami. Parasti tie ir analītiskie raksti vai kaut kādi pētījumi priekš plašākas auditorijas. Arī šajā gadījumā jūs lasiet un uzziniet to, ko lielākā daļa cilvēku nezina un, pasakot viņiem to ātrāk, radīsies iespaids, ka esat apveltīts ar unikālām spējām.

Treškārt, es ļoti bieži pamatoju lietas ar zināmām un gadu simtiem pārbaudītām vērtībām, likumsakarībām un cilvēku vājībām. Latvijas politiskajā telpā šie likumi strādā vienmēr. Izskadrojums ir vienkārš. Instinktu līmenī esam visi vienādi un politķi 90% sava laika dzīvo uz instinktiem un tāpēc rīkojās visu laiku līdzīgi saviem priekštečiem. Piemēram pašlaik, tiks izveidota valdība un koolīcija, lai veiktu tiešām lielas un iespaidīgas reformas, bet rezultātā tiks sasēdināti cilvēki labos amatos, izbīdīti pāris sabiedrību izzagoši, bet ienesīgi projekti pietuvinātiem spēkiem un ar to arī viss beigsies. A, un protams, pāris kosmētiskas lietas, lai demostrētu, ka ir pienācis jauns laikmets.

Līdz ar to, katrs no mums var kļūt par pareģi, mistiķi, magu, burvi utt. Galvenais analizēt situāciju un uzmanīgi smelties informāciju no avotiem, kuri nav interesanti plašākai publikai un vienmēr būsiet tas, kura vārdi piepildās un dzirdēsiet frāzi, ka tu pilnīgi pareizi pateici.

Rīt vēlēšanas – nu un?


Tā nu reiz sanāca, ka pēdējā laikā bija iespējams noskatīties lielu daudzumu politisko raidījumu, piemēram, Dombura pārraides. Visi politiķi centās pašaizliedzīgi pārliecināt vēlētājus, ka jābalso tieši par viņiem un, ka tieši viņi aizvedīs mūsu valsti uz labklājību. Ievērojot tradīcijas, uzrakstīšu to, ko rakstu pirms katrām vēlēšanām.

Pilnīgi visām partijām ir viena kopīga iezīme, tās nerunā par to, ka ir gatavas iesaistīt lielas cilvēku masas un sekmēt pilsoniskās sabiedrības pieaugšanu. Tas ir pašsaprotami, jo pēc balsošanas, mēs vairs kādu laiku nebūsim vajadzīgi un politiķi mūs labprāt vairs neredzētu savā tuvumā. Dzīve ir konstruēta ļoti interesanti, mēs sasniedzam virsotnes tad, kad darām pretēji tam, ko kāds grib. Līdz ar to no mums ir atkarīgs, kādi būs nākamie gadi. Tieši mums ir pienākums stāties vai veidot beidrības un veikt kontroli pār varu. Visa informācija ir pieejama vai nu publiski internetā vai izprasāma, pamatojoties uz Informācijas atklātības likumā noteikto. Jā, tieši tā, mums ir pieejama informācija, kas nav slepena. Piemēram, ministrijas plānošanas dokumenti vai izvērtējumi.

Kāpēc aicinu visus izrādīt iniciatīvu un piedalīties jebkurā sabiedriskā aktivitātē? Tie, kas ir strādājuši privātās struktūrās, redzējuši, kā SIA dalībnieki vai AS akcionāri, skrupulozi seko līdzi katrai valdes darbībai. Nepārtraukti analizē valdes atskaites un uzstāda politiskos virzienus, kuros viņu biznesam ir jāattīstās. Ja valde dara kaut ko pretēji komercsabiedrības interesēm, tad nekavējoties seko reakcija un sankcijas līdz pat atlaišanai un zaudējumu piedziņai. Tieši tāpat mums ir jārīkojās ar valsti. Mums visiem ir jāseko, kas un kur notiek. Aktīvi jārīkojās, ja pamanām kādas netaisnības vai nelikumības. Jo aktīvāki mēs busim, jo grūtāk politiķiem būs rīkoties kā viņi vēlas un viņi būs spiesti rīkoties, kā nepieciešams mums. Es pēdējā laikā bieži esmu dzirdējis jautājumu, par ko es balsošu. Mana atbilde vienmēr ir tāda, ka nav svarīgi par ko katrs balsos, bet svarīgi ir iesaistīties pilsoniskās sabiedrības aktivitātēs un būt aktīvam nevis vienu reizi katrus četrus gadus, bet katru dienu četru gadu laikā, jo valsts tas ir otrs darbs un, ja katrs no mums brīvdienās alkohola lietošanas un izklaižu vietā, smagi strādātu ar valsts dokumentiem, veiktu analīzi, rakstītu pieprasījumus, publicētu internetā savu viedokli un rīkotu likumīgus protestus, mēs noteikti dzīvotu daudz labākā valstī un politikā ietu daudz labāki cilvēki, nekā tas ir pašlaik, kad lielākā daļa tur iet vieglas dzīves meklējumos, jo zina, ka mēs gulēsim un ļausim viņiem darīt visu, ko viņi vēlas.

Cilvēka ego


Beidzot ir kāds brīdis uzrakstīt blogā jaunu ierakstu par kādu tēmu, kas skar mūs visus, šoreiz tas ir ego, kurš mīt mūsos.

Vairāk par naudu cilvēkiem patīk statuss. Bieži cilvēki izvēlas ne tik labi apmaksātas profesijas, pretīm saņemot varu vai tiesības uz varu pār kādu citu, piemēram, armija, un tad no pirmās dienas pulē līdz absolūtam spīdumam savu ego, ko sauc par mundiera godu. Šāda parādība ir daudzām profesijām. Tik pat labi vienkārši izmācoties, mēs savā apziņā kļūstam par kādu, piemēram, ārstu, inžinieri, ekonomistu, dizaineru vai kādu citu. Jebkāds iegūtais statuss mums liek justies īpašiem un kādā jomā pārākiem par citiem. Šī sajūta pastiprinās ar katru nākamo panākumu un ar gadiem tikai pieaug. Statuss rada ego, jo atbild uz galveno jautājumu, kas es esmu šajā pasaulē. Savukārt ego rada mūsos mānīgo izpratni par godu un cieņu. Šāda izpratne diemžēl mums nepalīdz, bet veido tikai un vienīgi sienu ar apkārtējo pasauli. Mēs sākam nicīgi izturēties pret apkārtējiem, iedzīvojamies augstprātībā, jo tāds ir mūsu statuss un visiem pārējiem ir pienākums mūs godāt un cienīt. Tas pats notiek arī ar vecākiem, kuri iegūst šādu statusu radot bērnus un šo varas statusu cenšās realizēt pār savu bērnu visa mūža garumā, jo uzskata, ka bērns viņiem ir kaut ko parādā tikai tāpēc, ka viņiem ir vecāku statuss.

Patiesībā ego ir dominēšanas mehānisms. Pie tam tas ir apmāns citiem, jo cilvēks, kurš noteiktā situācijā nav dominants, vēls par tādu kļūt nepieliekot nekādas pūles, kas parasti ir jāpieliek līderim, lai dominētu pār citiem. Statuss tiek izmantots, lai citiem cilvēkiem pateiktu, tev mani ir jāklausa un jāciena tikai un vienīgi tāpēc, ka man ir tāds statuss. Šajā gadījumā cilvēka ego ir augstākajā punktā, jo ir skaidra un nepārprotama atbilde uz jautājumu, kas es esmu. Šī atbilde ir priekš paša sevis un neskatoties uz profesijas nosaukumu, atbilde ir viena, esmu dominants, kaut arī patiesībā neesmu, bet gribu būt pateicoties savam statusam. Šādos gadījumos, kad cilvēks uzskata, ka kāds viņam kaut ko ir parādā tikai un vienīgi viņa statusa dēļ, cilvēks aiz izmisuma var lietot vardarbību, ja otrs nepakļaujas dominancei, piemēram, armijā ir vesela pakļaušanas sistēma, vecākiem ir soda sistēma, sākot no miesas sodiem un beidzot ar brīvības atņemšanas sodiem, darba devējam ir rājiena, piezīmes un atlaišanas sods, sabiedrībā ir izstumšanas sods no sabiedrības vai publiska pazemošana.

Dabā viss ir līdzsvarā un dominēšana nav bez maksas. Jo lielāks cilvēkam ir ego, ko rada viņa statuss, jo mazākas iespējas cilvēkam ir apgūt kaut ko jaunu un virzīties uz priekšu savā attīstībā. Tāpēc bieži ir gadījumi, kad cilvēks ar augstu statusu un spēcīgu ego, ir samērā neizglītots vai arī ar ļoti šauru, fokusētu domāšanu un neizraisa cilvēkos velmi ar viņu komunicēt.

Un tagad nonākam pie šī ieraksta galvenās daļas. Kas ir jādara ar statusu un savu ego? Protams, cilvēkam var būt darba apstākļi, kad statusam ir zinami uzvedības priekšraksti, bet savā prātā un arī dzīvē cilvēkam ir visu laiku nevis jābaro savs ego, bet ar to jācīnās, lai visu laiku attīstītos un augtu. Tikai tad, kad vari pateikt, ka esi nekas, ka neko nemāki un ne uz ko nepretendē, var sākties mācību un izzināšanas process. Lai pieņemtu jauno, ir jāatsakās no važām, ko uzliek vecais. Bez ego cilvēks vienkārši iet un dara, savukārt ar ego, cilvēks sēž un degradē, baidoties, ko par viņu padomās citi un kā tas ietekmēs viņa statusu. Piemēram, ir jāiznīcina savs ego, lai apsēstos pie kādas paziņas un uzprasītu, lai tā pasaka visu negatīvo un slikto, ko domā par tevim, lai pasaka visus trūkumus un nelāgās lietas. Mierīgi visu noklausīties, pierakstīt un pateikt paldies, un turpināt komunikāciju par citu tēmu. Lūk, šāda ir spēcīga cilvēka rīcība, kurš nebaidās un iet pretīm bailēm, savukārt sēdēt un domāt, cik esmu labs un, ka visiem apkārtējiem mani jāciena un no visiem to pieprasīt, ir vāja cilvēka pazīme. Un kā jūs domājat, kurš no abiem augs un attīstīsies un, kurš degradēs?

Nobeigumam visiem novēlu cīnīties pret savu ego un visu laiku testēt un atklāt sevī kaut ko jaunu, nebaidoties mijiedarboties ar apkārtējo pasauli, pieņemot jebkuru pieredzi un attīstoties. Statuss ir tikai un vienīgu mūsu galvās radītā ilūzija, kura patiesībā traucē nevis palīdz.

Ēnu ekonomikas pūķis


Samērā daudz, runājot par ekonomisko attīstību un budžetu, tiek runāts par ēnu ekonomikas apkarošanu. Skaidrs, ka mēdijos neviens neuzdrošināsies pateikt reālo ēnu ekonomikas funkciju, jo lielākā daļā “ekspertu” diemžēl maz saprot no ekonomikas un dzīvo kaut kādu saukļu un steriotipu pasaulē. Šeit ieskatā nelielas pārdomas par ēnu ekonomiku.

Man vienmēr patīk skatīties uz jautājumiem no veselā saprāta puses un nevienu ar ekonomiku saistītu parādību mēs nevar apstātīt kā absolūti pozitīvu vai negatīvu. Ekonimikā viss strādā ķēdē un katram mehānisms ir sava nozīme un mērķis. Vēl Imanuels Kants rakstīja, ka vienīgais veids, kā valsts var kļūt konkurētspējīgāka, ir iedot cilvēkiem lielāku rīcības brīvību un pēc teorijas, jo lielāka brīvība cilvēkiem, jo efektīvāk attīstās valsts.

Katrs cilvēks, veicot kaut kādu darījumu, skatās, kas viņam šajā gadījumā ir izdevīgs. Ja kāds vēlas nopirkt kādu preci par 1 euro, tad pircējam nav nepieciešama valsts aizsardzība pret slikto kvalitāti, ja izmaksas par valsts aizsardzību paaugstinātu preces cenu, piemēram, līdz 1.3 euro, jo sliktas kvalitātes gadījumā vienkāršāk ir nopirkt citu preci. Savukārt, ja prece ir pārtika vai medikamenti, tad arī 1.6 euro ir saprātīga cena, lai būtu drošam, ka tiek ievērotas pārtikas glabāšanas normas utt. Līdz ar to nepieciešams noteikt kaut kādu limitu un preču un pakalpojumu grupu, kad valsts vispār neveic nekādu piespiedu aizsardzību un kontroli, jo tā pēc būtības nav nepieciešama vai arī ir pārāk dārga. Arī pašlaik ir iespējams daudzas preces nopirkt privāti, kad darījums netiek reģistrēts, tādējādi cilvēki paši dabīgā veidā regulē iepriekšminēto jautājumu. Problēma ir tāda, ka valsts padara šādus cilvēkus par likuma pārkāpējiem, kas atkal nav racionāli.

Ar ēnu ekonomiku tiek risināti vairāki jautājumi un viens no tiem ir atalgojums. Ja nodokļu slogs ir pārāk liels, tad cilvēki sāk meklēt iespēju no tā izvairīties, jo uzskata šādu maksājumu par netaisnīgu vai šāds maksājums ne nesamērīgs biznesa modelim, pēc kura sabiedrībā ir pieprasījums, bet nav naudas samaksāt pilnu cenu. Šajā gadījumā ēnu ekonomika atkal ir kā mehānisms, lai kompensētu nepārdomātu un netaisnīgu valsts nodokļu politiku. Līdz ar to nav racionāli no cilvēkiem prasīt vairāk, nekā viņi uzskata par taisnīgu un ir spējīgi maksāt, jo pretējā gadījumā visi iesaistītie tiek padarīti par likuma pārkāpējiem, bet maksājumi budžetā tik un tā netiek veikti.

Rakstot par korupciju, atceros, ka lasīju vienu grāmatu, kur tika padziļināti apskatīti korupcijas iemesli. Viens no tiem tika minēts, kā korupcija ir efektīvs līdzeklis, lai apietu sarežģītu un smagnēju valsts administratīvo aparātu. Vēl viena korupcijas izpausme ir apzināta sarežģīta un smagnēja valsts administratīvā aparāta veidošana no korupcijā iesaistīto ierēdņu puses, ko mēs redzam pēc katras nodokļu reformas, jo tādējādi ierēdņi palielina pieprasījumu pēc korupcijas pakalpojumiem. Līdz ar to samazināt valsts aparātu un vienkāršot jebkuras administratīvās funkcijas ir veids kā mazināt korupciju.

Nobeigumam redzams, ka ēnu ekonomika ir tikai un vienīgi valsts politikas sekas un pavirša attieksme pret likumdošanas procesu, kad tiek pieņemti administratīvā sloga palielinoši likumi. Ēnu ekonomikai ir pozitīvi efekti, tā ir daudzu ekonomisku procesu padarīšana par iespējamiem vispār un tai ir administratīvā sloga samazinošs efekts. Valstij būtu jāuzliek apgrozījuma limiti un jānosaka darbības apmēra veidi, līdz kuram un kad valsts vispār neiejaucās cilvēku savstarpējās attiecībās, dodot cilvēkiem izvēles iespējas saistībā ar valsts aizsardzības izmantošanu. Piemēram, ja es pērku ķebli par 10 euro, man ir tiesības nemaksāt nodokļus, bet, ja es gribu valsts aizsardzību, piemēram, tiesas veidā, tad es samaksāju nodokli 3 euro. Šajā gadījumā administrēšanas izmaksas no valsts puses būtiski samazinās, visi cilvēki pārstātu būt likuma pārkāpēji un valsts aparāta izmaksas samazinās. Vai šāda pieeja valsts aparātam būtu izdevīga, noteikti nē, bet par to citreiz.