Kad priekšskars nokrīt


Šodien bija ļoti interesanta preses konference pēc tam, kad augstai amatpersonai tika uzrādītas apsūdzības un viņš tika izlaists pret drošības naudu. Nav jēgas rakstīt par to kurš ir vainīgs vai nav vainīgs, jo no tā lielas jēgas nav. Tomēr ceru, ka visi ir izbaudījuši mediju telpā esošo teātri gan no aizturētās personas puses, gan politiķu puses. Uzrakstīšu vispārīgas frāzes no teorijas par korupciju, nesaistot tās ne ar ko noteiktu. Katrs izdariet secinājumu paši.

Noteikti visiem iesaku izlasīt grāmati – Rasma Kārkliņa “Korupcija postkomunisma valstīs“.

Korupcija

  • Korupcija nekad nav noslēgts, lokāls process, bet gan vienmēr darbojās vienotā tīklā iestādes vai iestāžu ietvaros.
  • Koruptīvais tīkls ir pašattīroša sistēma, kas filtrē un izslēdz cilvēkus, kas nav tendēti uz koruptīvām darbībām, kas nozīmē, ka korupcijas aprindās ielaiž tos cilvēkus, kas ir gatavi tajā piedalīties, savukārt pārējie tiek atsijāti, lai pirmkārt tie netraucētu, otrkārt, nenododu informāciju uz āru.
  • Cilvēkos ir iekšēja iecietība pret korupciju, jo visi uzskata, ka tā pirmsšķietami neskār tieši viņus.
  • Korupcijā vienmēr ir iesaistītas augstākās amatpersonas, jo visa sistēma tiek būvēta hierarhijā no augšas uz leju, tas ir, zemāk stāvošs ierēdnis, dod daļu no naudas augstāk stāvošajam.
  • Sistēma pati sevi aizsargā. Ņemot vērā, ka iesaistīto personu loks ir plašs, tad visi krīzes situācijā veic koordinētas vai instinktīvas darbības aizsargājot visu sistēmu kopumā, jo pretējā gadījumā jebkurš no sistēmas locekļiem ir apdraudēts.
  • Visi visu zina. Korupcija itkā vienmēr ir slēpta, tomēr tā ne priekš viena nav noslēpums, katrs ar to kādu reizi ir saskāries un vienmēr meklējis attaisnojumu redzētajam vai piedzīvotajam, piemēram, ārstiem tik maz maksā, visi dara, es arī varu utt.
  • Likumi tiek pakārtoti korupcijai, nodokļi, nodevas, nepamatota birokrātija, nesamērīga valsts iestāžu kontrole utt.

Par naudas atmazgāšanu

  • Atbilstoši pasaules bankas pētījumam, naudas atmazgāšanas apjoms gadā ir no 800 miljardiem līdz 2 triljoniem ASV dolāru.
  • Globāli starp valstīm cīņa notiek nevis pret naudas atmazgāšanu, bet pret konkurējošām valstīm un politiski ekonomiskajiem grupējumiem.
  • Bez augstāko ierēdņu iesaistes, naudas atmazgāšana nav iespējama.

Šis laiks ir unikāls. Mums paveras iespēja ielūkoties slēgtā un apslēptā pasaulē, kur tiek apgrozīta milzīga nauda, dalīta vara un aizvadīta nepārtraukta cīņa. Nav svarīgi kāds būs iznākums, jo pēc būtības tas neko nemainīs, tāpēc ka sistēma pati sevi attīra un sargā.

Advertisements

Izcilība – dāvana vai lāsts


Jau no pašas bērnības mums apkārtējie cilvēki apgalvo, ka jebkurā vietā jābūt izciliem. Visa izglītības sistēma ir skrupulozi būvēta, lai bērniem radītu sajūtu, ja nebūs izcils, nebūsi nekas. Visi atceras katra skolotāja spārnoto teicienu, ja slikti strādāsi, slaucīsi ielas, kaut arī mūsdienās bērnus varētu baidīt ar ko citu, ja slikti mācīsies, strādāsi par skolotāju. Vai tiešām izcilība ir veiksmīgas un laimīgas dzīves priekšnoteikums, un vai tiešām cilvēki, kas uzrāda viduvējus rezultātus, paliek aiz lielās likteņa skatuves?

Šodien gāju no mācībām un pieturā pamanīju vienu puisi, kas centās ar vārdiem demonstrēt meitenei, cik viņš ir izcils. Man sanāca aizkavēties pieturā un nedaudz dzirdēt monologu. Puisis ļoti aktīvi kaut ko stāstija par saviem panākumiem kaut kādos ar mācībām saistītajos projektos un lielijās par saviem sasniegumiem. Tad es iekāpu transportlīdzeklī, un klusā garām braucošo automašīnu skaņa raisīja manī pārdomas par izcilību. Sāku atminēties skolu un studijas, apkārtējos paziņas un draugus, kā arī atcerējos samērā pasen lasīto pētījumu.

Sociālie tīkli ļauj ieskatīties tur, kur agrāk pieeja bija liegta. Aplūkojot aktuālās darba vietas un publicēto dzīvi, var secināt, ka tie kas vislabāk mācijās skolā, strādā vienkāršā darbā, viņiem ir vienkārša ģimene un viņi dzīvo ļoti viduvēju dzīvi. Tas pats arī ar studijām. Neviens no izciliem kursa biedriem nav nopelnījis milzīgas naudas summas un daudz no viņiem ieņem vienkāršu ierēdņu amatus. Toties tie, kas mācijās vidēji vai nedaudz labāk par vidējo, ieņem augstākus apamatus un savu dzīvi būvē daudz interesantākā veidā.

Lai saprastu, kāpēc notie tā un ne savādāk, es sāku domāt par iemesliem un pazīmēm, kas liek mums uzskatīt kādu cilvēku par izcilu. Pirmām kārtām par izcilu mēs uzskatām cilvēkus, par kuriem citi saka, ka tie ir izcili. Tiek veidota sabiedriskā doma, sākumā klasē, pēc tam kursā un pēc tad citās dzīves jomās. Savukārt cilvēkiem, kuri iegūst šādu statusu, ļoti patīk, ka viņi tiek novērtēti augstāk par pārējiem. Visvairāk par naudu cilvēkiem patīk statuss. Jo augstāks statuss, jo cilvēks jūtas spēcīgāks un pārāks par pārējiem. Tas ir kā narkotikas, kas rada atkarību. Bērnībā bieži cilvēkiem šis ceļš sākas ar vecākiem, kuri vēlas pierādīt pārējiem, ka tieši viņu bērns ir visgudrākais un vistalantīgākais. Šādi vecāki ir egoisti un nedoma par bērna nākotni.

Tomēr dzīve ļoti mīl, lai viss būtu līdzsvarā. Cilvēki, kas aizraujas ar velmi būt izcili, nesaprot, ka tā ir psiholoģiska slimība, ar kuru jāgriežās pēc palīdzības. Sabiedrība ir veidota tā, ka izcilība tiktu atbalstīta, tāpat kā alkohola tirgošana, bet vai lielās devās alkohols ir labs veselībai? Tieši tas pats notiek ar izcilību. Cilvēks, kurš jūtas izcils, pieliek lielas pūles, lai par tādu arī paliktu. Viņš mācīsies vairāk par citiem, viņš demotivēs citus, sakot, ka nav vērts censties, jo tāpat nekas nesanāks, tādējādi apkarojot konkurentus, viņš augstprātīgi un nievājoši izturēsies pret apkārtējiem, tādējādi patiesībā cenšoties panākt no citiem cilvēkiem atzīšanu, ka viņš ir izcils, jo viņu no pašas bērnības vērtē un citu vērtējums viņam ir vissvarīgākais uz pasaules.

Dziļi sirdī cilvēks, kurš vēlas būt izcils, būs nelaimīgs, jo viņš nepārtraukti izjutīs viņa galvā izdomātu sabiedrības spiedienu. Viņam gan mācībās, gan darbā palielinās slodzi, jo visi zina, ka no viņa var dabūt vairāk.  Tieši izcilus cilvēkus sūtīja skolas laikā uz olimpiādēm, pirms kurām viņiem bija ļoti rūpīgi un ilgi jāgatavojās, līdz ar to viņi tika vairāk noslogoti, lai skola un skolotājs varētu plūkt laurus.

Šeit rodas jautājums, ja sistēma ir regulēta tādā veidā, ka tā meklē un apbalvo izcilus cilvēkus, vai izcilie cilvēki dod vislielāko pienesumu sabiedrībai, kas viņus atbalsta? Lūk, kur slēpjās otra lāsts. Sabiedrība no izciliem cilvēkiem neko papildus neiegūst, jo šie cilvēki pēc sava rakstura ir visu dzīvi dzīvojuši, lai sasniegtu tieši savu, nevis komandas, labāko rezultātu. Izcilnieki nekad nedarbojas priekš komandas vai sabiedrības, bet vienīgi izmanto pirmo vai otro, lai uz to resursu rēķina paceltos vēl augstāk. Šo var izskaidrot ar to, ka izcils cilvēks var būt tikai viens. Ja izcils cilvēks patiesi strādās priekš komandas mērķa, tad izcili būs visi un sākotnējais izcilnieks nespēs apmierināt savu tieksmi pēc pozitīva novērtējuma no citu puses, jo tieši citu vērtējums viņam ir vissvarīgākais, tāpēc ka par izcilu cilvēku pataisa sabiedrība. Izcilība vienmēr ir salīdzināšana. Ja nav ar ko salīdzināt, tad nevar būt izcils.

Kaut kad biju lasījis, ka cilvēki ar visaugstāko IQ neko lietderīgu nedara, es domāju neizmanto savu IQ, lai tiešām nestu labumu ar milzīgu pievienoto vērtību sabiedrībai. Paradoksāli, bet tieši cilvēki ar visaugstāko IQ strādā akciju vai fondu biržās, strādā azarspēļu biznesā, kur var gūt lielu peļņu un veido agresīvu biznesu utt. Viss tiek veikts, lai apmierinātu tieši savas velmes. Savukārt par ugunsdzēsējiem, ārstiem, skolotājiem un citās sabiedrībai noderīgās profesijās, iet strādāt cilvēki ar vidēju vai nedaudz virs vidēja IQ līmeni. Šis ir izskaidrojams ar to, ka tieši cilvēki ar vidēju vai nedaudz augstāku virs vidēja IQ, patiesi apzinās, ka viņi vieni paši neko nespēs paveikt un ir nepieciešams komandas darbs, lai sasniegtu mērķi un labus rezultātus. Viņi apzinās, ka tieši komadas darbs un prasme sadarboties ir lielākā vērtība. Viņi māk to darīt, jo no bērnības, viņiem bija vairāk mācīties komunikācijas prasmes, jo viņi nebija nedz augstprātīgi, nedz aizņemti ar tiekšanos uz izcilību.

Vēl viens lāsts, kas ir izciliem cilvēkiem, tā ir nepareiza audzināšana pēc būtības. Vecāku pienākums ir izaudzināt bērnu, lai viņš būtu pēc iespējas brīvāks no visiem steriotipiem, lai viņš spētu brīvi izrādīt savas emocijas, efektīvi un patīkami komunikcēt ar citiem cilvēkiem, justu empātiju un būtu pilnīgi brīvs savā izvēlē, ko darīt un par ko mācīties. Vēcāku viens no galvenajiem uzdevumiem ir iemācīt bērnam pašu galveno, būt laimīgam šajā dzīvē un uz visu skatīties pozitīvi, darīt pašam un vienmēr palīdzēt citiem un padod roku tam, kurš netiek līdzi, iemācīt priekšplānā izvirzīt cilvēciskās vērtības, tādas kā draudzība, līdzjūtība, izpalīdzība utt. Bērni, kuriem par mērķi tiek izvirzīta izcilība, iepriekšminētās lietas neiemācās, vai iemācās daudz sliktāk, jo viņu laiks un prāts ir nodarbināts pavisam ar citām lietām, tā ir konkurence, citu noniecināšana un citu vērtēšana. Šāds bērns nekad nebūs laimīgs, jo zaudējot izcilības statusu, viņš zaudēs iespēju apmierināt savas tieksmes, un aizpildīs šo tukšumu ar kaitīgām un destruktīvām lietām, jo būt laimīgam, viņam nebija laika iemācīties.

Nobeigumā vēlos pateikt, ka dzīvē nav svarīgi būt pirmajam vai būt labākajam, bet svarīgi ir būt laimīgam un apzināties, ka dzīvo tieši tādu dzīvi kādu vēlies, jo tie kuri tevi vērtē, paši cīnās ar savām problēmām, jo katrs citos redz tikai un vienīgi savus personīgos trūkumus.

Kā izmainīt dzīvi?


Bieži redzam cilvēkus, kuri ir noguruši un neapmierināti ar savu ikdienu, savu dzīvi un apkārt notiekošo. Runājot ar tiem cilvēkiem, var manīt skaidru neziņu un izmisumu, kas tiek paslēpts aiz dusmām un atrunām. Atrunas rodas par visu. Aiziet vakarā ar draugiem uz nepazīstamu izklaides vietu – ai tur jau noteikti nebūs nekas labs, neejam, sākt nodarboties ar jaunu sporta veidu – ai nav vairs tas vecums un arī laika vairs nav, sākt apmeklēt jaunus restorānus – ai iepriekšējie ir labi un nav zināms, vai citā vietā būs tik pat kvalitatīvi un gārdi utt. Noteikti katrs no jums ir redzējuši šādus cilvēkus un reizēm pieķēruši sevi pie tādām pašām domām. Ja mēs neko nemainām un turpinām darīt ierastas lietas ierastā kārtībā, tad mēs izdzīvojam vienu, sevis radīto dzīves modeli, kurš, iespējams, nav tas, ko mēs vēlamies, bet to dzīvojam tikai tāpēc, ka jūtamies droši savā personīgajām pasaulītē.

Kā to mainīt? Ļoti vienkārši, jāsāk darīt divas lietas citādāk, pirmkārt, jāiet pretīm nezināmajam, nekad neatkārtot vienu un to pašu lietu divreiz, piemēram, neest vienā resotranā divreiz, vai nekad nesatikt vienu un to pašu cilvēku divas reizes pēc kārtas, bet visu laiku tos mainīt utt. Otrkārt, vienmēr iet pretīm nezinājama un bailēm, piemēram, bail lidot, tad tieši jaiet un tas jādara, bail no pastaigas vakaros, tad tieši jaiet un jāstaigā, kamēr bailes izzūd, bail no strīdiem, tad tieši strīdi ir jārada un jācenšās tos uzvarēt utt. Dzīve noteikti nekļūs vienkāršāka, tomēr tā kļūs citādāka, interesantāka un sekmēs cilvēka izaugsmi, caur jaunas pieredzes uzkrāšanu.

Iziešana ārpus rāmjiem – filma Perfekts svešinieks (Perfect Stranger)


Tie, kas manu blogu lasa regulāri, noteikti būs izbrīnīti, kāpēc es rakstu par kaut kādu 2007. gada filmu. Papildus tam, filma noteikti nav tajā kategorijā, no kuras izvēlos brīvā laika kavēkli. Tomēr es to noskatījos, kaut arī divos piegājienos pa stundai. Par saviem motīviem un secinājumiem vēlāk, bet sākumā par pašu filmu.

Perfektais svešinieks ir stabili B kategorijas filma ar Hale Beriju (Halle Berry) galvenajās lomās. Viņu mēs varam pazīt pēc filmām James Bond: Die Another Day un Gothika.

Īsumā par filmu. Viduvēja aktieru spēle, vienkārš sižets ar samērā sagaidāmu atrisinājumu priekš tiem, kuri iepriekš bija skatījušies Gotiku. Galvenā varone ir valdonīga, egoistiska psihopāte, kas manipulē ar cilvēkiem un dara visu, lai novērstu no sevis jebkāda veida aizdomas par slepkavību. Diemžēl filma tika izveidota tā, ka jau no paša sākuma neradās nekāda vēlēšanās just līdzi galvenajai varonei, kas bija žurnāliste, kuru atstādināja no darba, par labi paveiktu darbu, kas neatbilda avīzes politiskajām interesēm. Visas filmas garumā atspoguļojās viņas nicinājums pret citiem cilvēkiem, manipulēšana, neadekvāta uzvedība un aukstasinība. Filma izrādījās neveiksmīga tāpēc, ka spriežot pēc sākotnējās režisora ieceres, mums vajadzētu just līdzi galvenajai varonei un gribēt sevi asociēt ar viņas kaut kādām itkā labajām īpašībām un šādai līdzi jušanai vajadzēja būt līdz pašām beigām, kad mēs uzzinām, ka patiesībā slepkava ir viņa. Tomēr tēls tika jau no pašas filmas sākuma pasniegts nekvalitatīvi, kas radīja no pirmās minūtes negatīvu atieksmi. Papildus tam, filmā bija daudz klišeju, piemēram, ja cilvēks ir hakeris, viņš var uzlauzt pilnīgi visu. Šo filmu no mūsdienu perspektīves ir vērts skatīties tikai, ja esat Hale Berijas fans, jo neko citu tur atrast īsti nevar.

Tagad par rāmjiem. Kā es nonācu līdz šai filmai? Ļoti vienkārši, palūdzu vienai pazīstamai meitenei ieteikt man jebkuru filmu pēc viņas ieskata, kuras skatīšana man nebūtu raksturīga. Patiesību sakot, biju gaidījis romantisku komēdiju, vai raudulīgu drāmu, bet biju patīkami pārsteigts, ka viņas gaume ir daudz nedradicionālāka kā varētu iztēloties priekš jaukām un foršām meitenēm. Rezultātā, kaut arī pati filma no manas puses izpelnījās samērā skarbu kritiku, tomēr pati filmas noskatīšanās manī radīja daudz pozitīvu emociju, jo tā lieliski izmete ārā no rāmjiem, jo pats brīvprātīgi to skatījies nebūtu. Jauna pieredze, jaunas izjūtas un labs iemesls veikt ierakstu blogā. Noteikti piekopšu šādu praksi arī turpmāk, tikai citās jomās. Prasīšu cilvēkiem kaut ko man ieteikt no kulturas jomas, un centīšos iegūt jaunus iespaidus, tādējādi ieskatoties pavisam citā pasaulē, kura paiet garām man nemanot.

Aizritēja 2017. gads


Manā blogā šis gads sākās ar pareizu jautājumu un beidzās ar fenomenu, ja neskaita šo ierakstu tad tika rakstīts par maģisko kvadrātu, bitkoiniem, pokeru, pasauli, kuras nav, ģeogrāfiskām kartēm un daudz ko citu. Viens no interesantākajiem ierakstiem bija par mūsu pasaules robežu. Šogad arī pamēģināju uzrakstīt priekš sevis kaut ko jaunu, stāstu, kas balstīts uz reāliem notikumiem, ņemot par pamatu tiesas spriedumu. Šis gads noteikti ir pagājis ļoti ražīgi un kā vienmēr bija savdabīgs salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu.

Paldies visiem lasītājiem, kuri lasīja manu blogu. Šogad jūsu skaits ir lielāks nekā gadu iepriekš. Bija interesanti lasīt komentārus un meklēt jaunas tēmas rakstiem, lai dotu jaunas emocijas un zināšanas ne tikai sev, bet arī jums.

Blogs attīstījās ar katru jauno ierakstu, tāpat kā attīstījās bloga autors. Protams, arī nākamo gadu tiks darīts tas pats.

Jau sākot ar janvāri, būs daudz aizraujošu un oriģinālu ierakstu par visu, kas vien interesē. Turpināšu rakstīt par cilvēka iekšējo pasauli, filosofiju, pārdomām, politiku un citām lietām. Pievērsīšos arī stāstiem un dzejoļiem

Novēlu nākošajā gadā visiem, kas vēl to nav sākuši, beidzot sākt rakstīt. Rakstīt savas pārdomas un meklēt jebkāda veida māksliniecisko izpausmi, rakstīt, lai radītu ko jaunu, ko mūžīgu un nezūdošu, lai pēc mums nepaliktu tikai vējš, bet arī kaut kas taustāms. Svarīgi ir atcerēties, labāk nožēlot to, kas ir izdarīts, nekā nožēlot to, kas netika izdarīts, bet ko mēs ļoti vēlējāsmies darīt.

Visiem laimīgu Jauno gadu!

Filosofija – fenomeni


Turpinot svētku tēmu par Vācu filosofiju, grūti apstāties. Tā aizrauj un nelaiž vaļā kā milzīga metāla skava, kas cieši aptver visu saprātu. Lūk viena termina apraksts.

Fenomeni ir I. Kanta lietots termins, ar kuru viņš apzīmēja fiziskas lietas, kādas tās izskatās priekš mūsu saprāta, nevis kādas tās ir pašas par sevi. Iepriekšminētais saskan ar mūsdienu pētījumiem, ka mūsu redze sastāv 90% no iztēles un tikai 10% no acu uztvertās gaismas. Protams, ka šis sadalījums ir domāts par informācijas apstrādi smadzenēs, bet tomēr, jau 18. gs. beigās filosofija nonāca pie tāda paša secinājuma, varbūt ne tik precīza.

Vēlēšanas Krievijā 2018 – aizraujoši!


Cenšos savu blogu nepārslogot ar politiku, tomēr sekojot procesam saistībā ar kaimiņvalsts vēlēšanām, rodas iekšējā motivācija padalīties ar pārdomām. Zemāk tiek aprakstīts mans personīgais viedoklis, ar domu, ka lasītājs zina šo tēmu vai arī lasot, viņam radīsies interese iepazīties ar to detalizētāk no citiem avotiem.

Krievijas Federācija (turpmāk – Krievija) kā valsts un tās politiskā vadība vienmēr raisa vairāk jautājumus, nekā sniedz atbildes. Kā valstisks veidojums Krievija sastāv no apgabaliem, autonomiem apgabaliem un republikām. Tajā dzīvo desmitiem tautu, kas runā savās valodās un Krievijā ir pārstāvētas lielākās pasaules relīģijas, tājā skaitā ap 15 miljoniem musulmaņu, kas daudziem ir pārsteigums. Pati politiskā struktūra tur ir izteikti autoritatīva. Apgabalu vadītājus un lielo pilsētu vadītājus bieži ar rīkojumu izvirza uz apstiprināšanu valsts prezidents. Parlamenta vēlēšanās un pašvaldību vēlēšanas gandrīz vienmēr uzvar tikai viena politiskā partija. Vienīgās velēšanas, kur teorētiski būtu iespējama konkurence, tās ir prezidentu vēlēšanas, jo šis notikums ir ļoti spilgts un plaši tiek atainots medijos, līdz ar to vara ir ieinteresēta vismaz uz āru demostrēt, ka notiek patiesa konkurences cīņa un vēlēšanas nav tikai formāla iepriekšējā prezidenta apstiprināšana.

Ar ko priekšvēlēšanu process ir tik interesants. Kā viens no spilgtākajiem personāžiem, priekšvēlēšanu kampaņu sāka Aleksejs Navaļņijs. Man radīja interesi nevis viņa politiskais vēstījums vai arī viedoklis par dažādiem jautājumiem, jo tās ir Krievijas iekšējās problēmas, bet gan mehānismi un tehnoloģijas, kas tika izmantotas mērķa sasniegšanai. Ņemot vērā, ka viņa vārdu ir aizliegts pieminēt valsts mēdijos un viņu pašu tur pat tuvu nelaiž klāt, tad, lai komunicētu ar sabiedrību, tika izveidoti Youtube kanāli, vienā tika ievietoti video ar nedēļas regularitāti par viņa biedrības veiktajām izmeklēšanām, savukārt otrajā kanālā tika veidotas dažādas programmas katru dienu. Ja paskatās skatījumu skaitu abos kanālos, tad tas ir iespaidīgs un apsteidz daudzus reģionālos medijus, it sevišķi avīzes. Kā otrs paņēmiens tika izmantoti ielu protesti. Tika rīkotas vairākas ielu demonstrācijas daudzās Krievijas pilsētās, kuru laikā tika arestēti demonstrāciju dalībnieki. Tas viennozīmīgi cēla Alekseja Navaļņija popularitāti, jo cilvēkiem patīk politiķi, kas rīkojās, nevis tikai runā. Trešais rīks bija reģisonālo pārstāvniecību izveidošana, kurās darbojās ļoti liels brīvprātīgo skaits, lielāks par 100 000 cilvēku. Lielākā daļa no brīvprātīgajiem bija jaunieši, kuri visvairāk skatās Youtube un ir vairāk tendēti uz aktivitātēm, ka, piemēram, ielu demonstrācijas. Pārstāvniecības pilsētās nodarbojās ar aģitāciju. Ceturtais rīks, paša Alekseja Navaļņija braukāšana pa pilsētām, personīgi uzstājoties un aicinot balsot par sevi, kas daudziem cilvēkiem patika, jo mūsdienās Krievijā reti kurš politiķis runā tieši ar vēlētājiem bez preses starpniecības. Lūk, viss iepriekšminētais veicināja Alekseja Navaļņija popularitāti un radīja visiem ilūziju, ka viņš var tikt reģistrēts kā kandidāts. Patiesībā, protams, ka nē.

Internetā ir atrodama tiešraides translācija no Krievijas Centrālās vēlēšanu komisijas sēdes, kurā tika izskatīts Alekseja Navaļņija iesniegums par viņa reģistrēšanu, kā prezidenta vēlēšanu kandidātu. Tiesiskais pamatojums, kāpēc viņam tika atteikta reģistrācija ir atsevišķa bloga ieraksta tēma. Īsi sakot, viņš netika piereģistrēts, jo pašlaik viņam tika piespriests sods par noziedzīgu nodarījumu, kas tika aizstāts ar nosacītu sodu. Lielāku interesi man raisīja pašas Centrālās vēlēšanu komisijas sēde, kur ierēdņi atļāvās vairākkārt izteikt savus personīgos viedokļus, aizvainot klātesošos un uzvedās pēc būtības klaji neprofesionāli. Piemēram, tika izteikts veidoklis, ka Aleksejs Navaļņijs iegūst savus līdzekļus nelegāli un muļķo jauniešus. Jāatzīmē, ka iepriekšminētās tēmas neattiecas uz kandidāta reģistrēšanas procesu un ir ierēdņa personīgais viedoklis. Tajā brīdī varam tikai priecāties, ka pie mums Latvijā, kaut arī cik ciniski reizēm var būt valsts ierēdņi (nejaucam ar politiķiem), tomēr handrīz visi ir labi audzināti, rīkojās pietiekami profesionāli, lieto profesionālu leksiku, izturās nosvērti un kopumā rada ļoti labu iespaidu salīdzinājumā ar vakardien redzēto. Vēl man radās pārdomas par to, ja tā var izturēties Krievijas Centrālās vēlēšanu komisijas vadība, tad, kas Krievijā notiek reģionos.

Otra interesanta parādība ir Vladimira Putina priekšvēlēšanu kampaņas neesamība. Vienkārši to nav lietderīgi vest. Visi zina, ka viņš uzvarēs, viņš pats to zina, jebkurš cilvēks Krievijā un ārpus tās to zina. Līdz ar to veidojās situācija, kad kandidēšana prezidentu vēlēšanās citiem ir tikai sava perosnīgā reitinga celšana. Tā ir laba iespēja tikt televīzijā, iegūt atpazīstamību un tādējādi censties nopelnīt uz savas popularitātes. Savukārt reālās konkurences uz prezidenta amatu Krievijā nav un visdrīzāk arī tuvāko desmti gadu laikā nebūs, jo tiks izmantots pārmantojamības modelis, kad esošo prezidēntu nomainīs iepriekš norādīts cilvēks, kurš tam tiks gatavots.

Ņemot vērā esošo sitāciju, noteikti varam sagaidīt daudz interesantu notikumu Krievijas vēlēšanu ietvaros, jo no vienas puses kandidāti nodarbosies ar personīgo piāru, no otras puses valsts aparāts darīs visu, lai nodrošinātu pēc iespējas leģitīmāku esošā prezidenta pārvēlēšanas procesu, no trešās puses Aleksejs Navaļņijs centīsies izrādīt jebkāda veida protestu par atteikšanos viņu reģistrēt. Ja kādam interesē, tad iesaku to vērot no tehniskā skatu punkta un pētīti psiholoģiskos paņēmienus, kas tiek izmantoti attiecībā uz plašām sabiedrības masām no visām iesaistītām pusēm, jo tieši šo lietu turpmāko trīs mēnešu laikā redzēsim kā plūstāmu no pārpilnības raga.