Latvijas parāds Ukrainai

Sabiedrībā bieži var dzirdēt izteicienus, ka mēs ļoti daudz maksājam par Ukrainu inflācijas un lielo rēķinu izskatā. Diemžēl ne visi cilvēki saprot, ka patiesībā mēs maksājam ļoti mazu cenu un esam Ukrainai parādā daudz vairāk un šaubos, ka jebkad varēsim atmaksāt viņiem par upuriem un zaudējumiem, ko viņi cieš, lai mēs dzīvotu pārticīgi un komfortabli. Šoreiz īsumā par to, ka Latvija ir parādā Ukrainai.

Gadu atpakaļ Krievija sāka aktīvu karadarbību pret Ukrainu, tādējādi atjaunojot uzbrukumu, kas tika sākts 2014. gadā. Mērķis bija ļoti vienkāršs, okupēt Ukrainu un pēc tam to pievienot Krievijai. Tas nesanāca. Pagājušā gada laikā Ukrainai izdevās atgūt 20% savas teritorijas un šogad plāns ir atgūt vēl vairāk. Latvija sniedza lielu atbalstu šai valstij gan piegādājot ieročus, gan humāno palīdzību. Tāpat liels skaits iedzīvotāju ziedoja Ukrainai naudu un citas vērtīgas lietas.

Tomēr, daudziem ir neizpratne, kāpēc mums ir jāmaksā augstas degvielas un apkures cenas, kā arī kopējā inflācija nežēlīgi apēd ne tikai regulāros ienākumus, bet arī iekrājumus. Taču šeit svarīgi apzināties, ka tā tik un tā ir ļoti maza cena salīdzinājumā ar to, ja Ukraina nepretotos un Krievijai izdotos to ātri iekarot.

Jautājums, kāpēc? Atbilde ir acīmredzama, pēc Ukrainas sekotu Moldāva, par ko Krievijas medijos samērā atklāti runāja gadu atpakaļ un arī pašlaik tādas domas tur pavīd. Tāpat runa bija un pašlaik ir par Baltijas valstīm. Visdrīzāk Igaunija un Latvija tiktu okupēta tuvāko gadu laikā. Pie tam pēc ātras uzvaras NATO valstīm sāktos panika un visi noticētu, ka Krievijas armija tiešām ir otrā pasaules armija un pretoties tai ir bezcerīgi. Līdzīgas noskaņas bija pēc Krimas, kad Krievija pēc būtības tika cauri sveikā un saņēma mazu sankciju apmēru, kas vairāk bija vērstas uz pašu Krimu nevis Krievijas ekonomiku kopumā.

Kas notiktu okupācijas gadījumā? To mēs ļoti labi redzam no vēstures, kas risinājās pagājušā gadsimta vidū. Krievija ievestu savu karaspēku. Pirms tam turīgākā iedzīvotāju daļa aizbrauktu uz Rietumeiropu, savukārt trūcīgākie un neizglītotākie paliktu šeit. Tad Krievija izvērstu plašas represijas, daļu, kuri būtu pret režīmu, nogalinātu, sievietes masveidā izvarotu un bērnus daudziem atņemtu un aizsūtītu uz Krievijā esošajām ģimenēm. Šķiet neticami, bet tieši to Krievija pašlaik dara Ukrainas okupētajās teritorijās, pie tam par lielāko daļu no noziegumiem mēs vēl nezinām un tie tiks atklāti tikai pēc teritoriju atbrīvošanas.

Tagad vēlreiz jautājums, vai tiešām, ņemot vērā sekas, mēs maksājam daudz par karu Ukrainā? Noteikti, ka nemaksājam, jo augstas cenas mēs pārdzīvosim un varēsim turpināt būvēt savu valsti kā nu mākam, toties brīvi un dzīvi. Līdz ar to vienmēr, ja nākas diskutēt ar kādu par Ukrainas atbalstu, atgādiniet viņiem par alternatīvu, kas varētu iestāties, ja Ukraina padotos.

Par krieviem Latvijā

2022. gada 24. februārī Krievija uzbruka Ukrainai, tādējādi turpinot ilgstošo karu, kas tika sākts 2014. gadā un pašlaik norisinās aktīvā kara fāze. Tā rezultātā aktualizējās jautājums ne tikai par Krieviju kā valsti, bet arī par tās pilsoņiem. Samērā plašas diskusijas bija par to, vai ļaut Krievijas pilsoņiem pamest Krievijas valsti, laižot tos Eiropas Savienības valstīs, pēc tam, kad sākās piespiedu mobilizācija, vai vispār ļaut bēgošiem no tās cilvēkiem patvērties. Latvijā šis jautājums vienmēr bija īpaši smags, jo pēc Padomju Savienības sabrukuma, Latvijas teritorijā palika daudz cilvēku, kuri šeit bija iebraukuši okupācijas laikā un dzīvoja Latvijā pirmajā vai otrajā paaudzē un turpina dzīvot. Līdz ar to šeit aprakstīšu savas domas par vēstures nezināšanu, nepamatotu vispārināšanu un loģikas kļūdām, lai demostrētu, ka katrs cilvēks ir indivīds un katram ir jāatbild tikai un vienīgi par saviem nodarījumiem.

Sāksim ar to, ka Latvija kā valsts radās samērā sarežģītā un ļoti pretrunīgā laikā. Bija daudz faktoru, kas varēja vēsturi novirzīt pavisam citā gultnē. 20. gadsimta pirmā puse Latvijai bija ekstencionāls periods, kad tika noteikta valsts attīstības virzība uz gadu simtiem. Tāpat notika daudzas epizodes vēsturē, ko liela daļa ir pabīdījusi malā vai arī nevēlas par to zināt. Pirms mest akmeni citiem, apvainojot tos, ka viņi atbalsta pašreizējo Krievijas režīmu un tāpēc visus krievus vajag diskriminēt un pret tiem nav jāizturas humāni, jāatceras, kā vispār radās tāds režīms Krievijā, kuru vada lielākoties bijušie Valsts drošības komitejas pārstāvji. Putina režīms ir Padomju Savienības atjaunošanas mēģinājums, pie tam pati Padomju Savienība lielā mērā ir tāda pateicoties tajā skaitā latviešiem. Citāts no grāmatas par latviešu sarkanajiem strelniekiem.

“Lielinieku triumfā noteicošais bija latviešu strēlnieki, un nemaz nav nejaušība, ka (Jukums) Vācietis tika iesaukts augstajā Sarkanās armijas virspavēlnieka amatā”. (N. A. Nefjodovs, Latviešu sarkanie strelnieki, Žurnāls “Вече” 1982.) [1]

Pie tam latviešu sarkanie strelnieki bija sarkanās armijas sastāvā un pakļāvās tieši bruņoto spēku virspavēlniekam, kurš tolaik bija Vladimirs Ļeņins (Uļjanovs). [2] Ja palasa literāros darbus vai zinātnisko literatūru, tad sarkanās armijas noziegumi bija neaprakstāmi nežēlīgi un tagadējais karš Ukrainā salīdzinājumā ir “viegla pastaiga”, kas nebūt nemazina Krievijas armijas kara noziegumu smagumu. Paskatāmies tālāk, kas notika, piemēram, 1919. gadā, kad 5. atsevišķo latviešu strēlnieku pulku nosūtīja no Serpuhovas uz Tulu Dienvidu frontes rīcībā cīņai pret ģenerāļa Konstantīna Mamontova vadīto Donas kazaku armiju. Pēc būtības latviešu sarakanie strelnieki cīnījās pret Ukrainas kazakiem un iedzīvotājiem. Vēlāk latviešu sarkanie strēlnieki piedalījās cīņā pret Nestora Mahno partizānu armiju Ukrainā. Pēc šis epizodes, latviešu sarkanie strelnieki piedalījās Krimas ieņemšanā 1920. gadā faktiski cīnoties, tajā skaitā pret ukraiņiem, kuri karoja pretējā pusē un kuri neatbalstīja komunistus. Vairums strēlnieku, kuri 1921. gadā atgriezās no Padomju Krievijas, sekmīgi iekļāvās miera laika dzīvē, ieņemot arī amatus Latvijas civilajās un militārajās struktūrās. Daļa Padomju Savienībā palikušo latviešu sarkano strēlnieku komandieru veidoja veiksmīgas militārās karjeras, tajā skaitā organizācijas priekštečos, no kuras nāk Putins. [3] Rezultātā tagadējā Latvijas valsts, kura tika dibināta 1918. gadā un bija tiesiska, demokrātiska valsts, nevis tiesāja par noziegumiem latviešu sarkanos strelniekus, bet integrāja tos armijā un valsts pārvaldē, tādējādi pasakot, ka visi noziegumi, tajā skaitā Ukrainas teritorijā, kuri tika veikti no viņu puses bija pareizi. Tādējādi redzam, ka latviešiem, tas ir mums, īsti mest pirmajiem akmeni kādam citas valsts pilsonim par to, ka viņa valsts veic karu, nebūtu īsti pareiz, kaut vai no morāles viedokļa. Pie tam, palasot par tā laika notikumiem, arī brīvības cīnītāji no Latvijas valsts puses nebija bez grēka, bet tas jau ir cits stāsts. Tāpēc vienmēr jābūt principam, ka katrs cilvēks ir vainīgs tikai un vienīgi par noziegumiem, kurus tas veic, bet tas nav vainīgs par savu rasi, tautību, pilsonisko vai reliģisko piederību utt.

Tādējādi moralizēt par to, ka kāds Krievijas pilsonis ir atbildīgs par to, ka Krievija Putina režīma izskatā uzbrūk Ukrainai, tikai uz tā pamata, ka viņš ir Krievijas pilsonis, ir nepareizi ne tikai no tiesiskā viedokļa, bet arī no morāles viedokļa. Papildus tam, jāatceras, ka Krievijā pašreizējais režīms ir radies ne bez latviešu palīdzības 20. gadsimta pirmajā pusē un Latvijai vajadzētu darīt visu iespējamo, lai šis režīms pēc iespējas ātrāk beigtos un Krievija kļūtu par demokrātisku valsti.

Iepriekš aprakstītais bija ar mērķi parādīt cik neviennozīmīga ir vēsture, kad to sāc pētīt un ka tur nav meklējama taisnība vai tiesību vai rīcības motivācijas avots. Tieši otrādi, vēsture ir zinātne un pret to jāattiecas tieši tādā viedā. Vēl jo vairāk, nav pareizi, kad vēsturi sāk ekstrapolēt uz tagad dzīvojošiem cilvēkiem, kaut arī viņi paši nav vainīgi par to, ko ir darījuši viņu vai citu cilvēku senči.

Kas Latvijā notiek pašreiz? Mums ir daļa iebraukušu Krievijas iedzīvotāju, kuri dzīvo Latvijā, slēpjoties no mobilizācijas un kara. Lielākā daļa pie mums ir Krievijas pilsoņu, kuri faktiski ir Latvijas iedzīvotāji, bet kuriem automātiski nepiešķīra 1992. gadā pilsonību un kurus mākslīgi padarīja par politiski neaktīviem cilvēkiem, nepielaižot tos pat pie pašvaldību vēlēšanām. Politiķu retorika nebija vērsta uz situācijas atrisināšanu. Tieši otrādi, notika loģikās kļūdas izmantošana cīņa par varu. Vienkāršojot, kas notika 90os gados. Starp latviešiem bija velme revanšēties par okupāciju un masveida represījām. Tā vietā, lai vainotu Padomju Savienību, tās vadību un latviešu sarkanos strelniekus, kuri cīnījas Padomju varas pusē, sāka atspēlēties un revanšēties uz parastiem iedzīvotājiem, krieviem, kuriem nekāda sakara par Padomju Savienības varu nebija, savukārt bijušie Komunistiskās partijas biedri turpināja sēdēt Latvijas Augstākajā Padomē un pēc tam Saeimā un daži joprojām tur vēl sēž. Shēma tika izspēlēta elementāra – latvieši savējie, krievi svešie, balsojiet par konkrēto politiķi latvieti, kurš bļauj skaļāk un kurš pēc tam nokļuva pie varas. Savukārt, lai nebūtu politiskās konkurences, tad krieviem pilsonību nepiešķīra, tas bija politisks lēmums. Vēlāk radās situācijas, kad Latvijā vairāki simti tūkstoši cilvēki bija nepilsoņi un kurus vienkārši izslēdza no sabiedriskās dzīves. Mākslīgi tika radītas divas paralēlas sabiedrības, pie tam krievu daļu paņēma savā paspārnē Krievijas mediji un sāka ar propagandu skalot smadzenes. Savukārt Latvijas valsts vara neko ar to nedarīja, bet tikai padarīja stingrāku regulējumu saistībā ar latviešu valodas lietošanu medijos, bet neveidoja adekvātu alternatīvu Krievijas medijiem. Nākamais solis no Krievijas puses bija vēl interesantāks, tā sāka atvieglotā režīmā piedāvāt paņemt Krievijas pilsonību Latvijas iedzīvotājiem ar nepilsoņa statusu un liela daļa to cilvēku arī izmantoja šo iespēju, jo vēlējās būt politiski piederīgiem Krievijai, kaut arī paralēli vēlējās turpināt dzīvot Latvijā. Latvijas atkal neko nedarīja. Tāds bija Latvijas valsts sistemātiskas politikas rezultāts, sākumā neiekļaujot krievus politiskajā procesā un tos izslēdzot no sabiedriskās dzīves un informatīvās telpas, pēc tam ļaujot Krievijai izmantot situāciju un radīt uz tukšas vietas desmitiem tūkstošiem Krievijas pilsoņus. Labu laiku atpakaļ bija doma piešķirt nepilsoņiem tiesības vēlēt pašvaldībās, kas tika noraidīta un, kas, manā ieskatā, bija smaga kļūda, jo pretēji tam, Krievija kopā ar propagandas ietekmi piedāvāja nepilsoņiem kļūt par Krievijas pilsoņiem un balsot par Putinu un Vienoto Krieviju, tādējādi piedāvāja viltus politisko procesu un šādu piedāvājumu daudz “nopirka”, uz ko Latvija atkal nekādīgi nereaģēja.

Pašlaik notiek tas, ka sēž tie paši idioti (vismaz idejiskā līmenī) pie varas, kas sabojāja situāciju un izveidoja to tādu, kāda tā ir, un spriež, ka vajadzētu tos Krievijas pilsoņus kaut kā aizvākt projām no valsts. Kā to izdarīt? Varētu sarīkot obligātas valodas pārbaudes cilvēkiem, kuri vēlas Latvijā palikt. Labākais, ka no vienas puses mums ir uzņēmēji, kuri bļauj, ka Latvijā samazinās strādājošo un patērētāju skaits, no otras puses valsts gatava sekmēt vēl 25 tūkstošu cilvēku izbraukšanu, tādējādi samazinot budžetu, darba spēka un patēriņa tirgu, kas stimulēs arī Latvijas pilsoņu aizbraukšanu tikai pretējā no Krievijas virzienā. Pamatojums ir tāds – valsts drošība. 30 gadus šie cilvēki dzīvoja Latvijā bez valodas sertifikāta un neapdraudēja Latviju, bet te pēkšņi, ja viņi līdz 1. septembrim nezināms latviešu valodu, Latvija kā valsts beigs pastāvēt. Pie tam to aptuveni ar tādu ideju saka, tikai citiem vārdiem, Inita Ziemele, kura arī lekcijās, ērti redz vienīgi vajadzīgos vēstures notikumus.

Latvijai kā sabiedrībai beidzot ir jāsaprot, ka mēs esam neatkarīga uin patstāvīga valsts un tās vērtība ir cilvēks un cilvēka labklājība, cilvēktiesības un tiesiskums visiem Latvijā dzīvojošajiem. Tāpat ir jāsaprot, ka valsts politiku mēra gadu desmitiem garos procesos un ciklos, nevis 4 gadu vēlēšanu periodā. Tikai būvējot valsti uz tādiem principiem var uzbūvēt stabilu un veiksmīgu valsti, savukārt revanšisma un dzīvniecisko instinktu realizēšana uz kādas no cilvēku grupām vienmēr beidzās ar smagu traģēdīju, par ko vēsturē mums ir neskaitāmi, piemēri, arī attiecībā uz to valsti, par ko cīnījas latviešu sarkanie strelnieki un kura pašlaik uzbrūk Ukrainai.

[1] saite: https://rusidea.org/32004?ysclid=le00sjzwdi455989091
[2] saite: https://enciklopedija.lv/skirklis/36374-latvie%C5%A1u-sarkanie-str%C4%93lnieki
[3] saite: https://enciklopedija.lv/skirklis/36374-latvie%C5%A1u-sarkanie-str%C4%93lnieki

Problēmu risināšana

Dažādās dzīves jomās mēs sastopamies ar problēmām, kuras traucē ierasto dzīves kārtību vai arī to apdraud. Rakstā neplānoju izklāstīt teoriju vai kaut kādus unikālus problēmu risināšanas algoritmus, bet dalīšos ar pārdomām par dzīves sakārtošanu un efektīvu problēmu atrisināšanu.

Svarīgākais problēmas esamības gadījumā pieņemt vienu no diviem iespējamiem rīcības modeļiem, pirmais variants ir nedarīt neko un gaidīt, kad problēma atrisināsies pati par sevi. Otrs variants ir sākt problēmu risināt.

Kaut arī problēmas atstāšana bez ievērības nav populārs risināšanas veids teorijā, praksē šāda pieeja darbojas ļoti labi. Piemēram, kāds cenšas ar jums iepazīties, bet jūs to nevēlaties, vienkārši var nedarīt neko un ar lielu iespējamību otram cilvēkam šis process apniks. Tāpat, ja jums nepatīk mušas, kas salido iekš istabas vasaras dienā, var uzlikt mušpapīru vai sietu, bet var vienkārši pagaidīt ziemu. Abos gadījos problēma tiks atrisināta. Vēl viens piemērs, pretī mājai atrodas skaļš bārs var censties ar to cīnīties, vai arī pagaidīt, kad tas aizvērsies.

Kad tomēr tiek pieņemts lēmums risināt problēmu ar aktīvām darbībām, tad nepieciešams rīkoties ātri. Vislabāk ir izanalizēt, kādi priekšdarbi ir jāveic, piemēram, jāaprunājas ar noteiktiem cilvēkiem vai jādabū nepieciešamās liecības vai atsauksmes un tad jāveic ātras un mērķtiecīgas darbības uzreiz, bez kavēšanās. Manā ieskatā efektīva problēmas atrisināšana notiek īsā laika periodā, jo ilgāks problēmas risināšanas laiks, jo lielāka iespējamība, ka iestāsies kaut kādi apstākļi, kas būtiski mainīs lietu kārtību un iepriekš analizētos parametrus, kā arī pasliktināsies apkārtējie apstākļi. Ātra problēmas risināšana var būt tikai veicot iepriekšējo analīzi un priekšdarbus, pretējā gadījumā gandrīz vienmēr problēma kļūst dziļāka un sarežģītāka.

Plānojot problēmas risināšanu, svarīgi ir veikt apkārtējo cilvēku aptauju. Pirmkārt, ar komunikāciju ir iespējams iegūt nepieciešamo atbalstu, jo palīdzot, cilvēks tiek iesaistīts procesā un vēlas, lai problēma tiktu atrisināta. Otrkārt, ir iespējams iegūt neatkarīgu skatījumu un labus ieteikumus par iespējamo rīcību, kas varētu palikt nepamanīta, jo problēmu risinātājs ir procesā, kas nozīmē, ka redzes fokuss ir ļoti šaurs. Šeit svarīgi ir izvēlēties pareizos cilvēkus. Šaubos, ka santehniķis varētu kaut ko ieteikt kardioķirurģijas skarā un otrādi.

Kopsavilkumā, problēmu var atstāt nerisinātu, ja pastāv iespējamība, ka tā atrisināsies pati, vai arī atrisināt problēmu ātri un efektīvi pirms tam veicot nepieciešamos priekšdarbus. Svarīgākais, saskaroties ar problēmu, ir izstrādāt stratēģiju, kādā veidā notiks mijiedarbība ar to.

Aizliegt ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām

Šodien pamodos nu jau 2023. gadā un lasot no rīt ziņas, ieraudzīju, ka Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija 11. janvārī skatīs Latvijas pilsoņu kolektīvo iesniegumu “Aizliegt ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām”. Kaut arī tā būs tikai sākotnējā iniciatīvas izvērtēšana, tomēr vēlos uzrakstīt savas pārdomas par to, kāpēc šāda veida mehānismi ir ļoti kaitīgi valstij kopumā.

Demokrātija ir valsts pārvaldes sistēma, kuru nepārtraukti ir jāaizstāv un kuru nepārtraukti kāds vēlas iznīcināt, jo daudziem cilvēkiem ir vēlme nokļūt pie varas un tur palikt mūžīgi. Labs piemērs ir Ungārija, kā samērā demokrātiska valsts pārvērtās par autoritāru valsti, kas rezultātā pasliktināja iedzīvotāju dzīves līmeni un liedza valstij veiksmīgi attīstīties. Arī nesen vēl Polijā bija centieni ierobežot tiesas varas neatkarību, nosakot iespēju valdībai iejaukties tiesnešu darbā. Ļoti nevēlos, lai Latvijā notiktu līdzīgi procesi, bet šāda veida iniciatīvas kā “Aizliegt ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām” ir tiešs un tuvākais ceļš uz autoritārismu, jo ļauj ieņemt un noturēt izpildvaru ar prettiesiskiem līdzekļiem.

Jautājums, protams, kāpēc tieši uz autoritārismu? Kā jebkurš populistisks sauklis, šī ideja jeb iniciatīva ir ļoti vienkārša un šķietami loģiska. Mums Krievijā pastāv nu jau totalitārs, agresīvs režīms, kurš uzbrūk kaimiņu valstīm. Tie, kuri to atbalsta ir pret demokrātiju un Latviju kā tādu, tāpēc visu to cilvēku konstitucionālās tiesības tikt ieņemt valsts pārvaldē kādu no amatiem vajag ierobežot. Loģiski, skaisti un vienkārši. Tikai problēmas sākas tajā brīdī, kad jāievieš šāds mehānisms praksē un turpmāk minēšu pāris piemērus, kad likumā noteikts aizliegums nedarbojas.

Lai būtu uzskatāmi, šeit pāris piemēri. Latvijā ir aizliegta korupcija, narkotikas, neatļauta ieroču aprite, slepkavības, zādzības, atļautā ātruma pārsniegšana uz ceļa, valsts noslēpumu izpaušana utt. Vai kāds no iepriekšminētajiem aizliegumiem darbojas? Daļēji jā, bet lielākoties nē. Latvija ir ļoti korumpēta Eiropas Savienības valsts ar necaurskatāmu publisko iepirkumu sistēmu, narkotikas ir brīvi nopērkamas, ja kādam ir tāda vēlme, regulāri tiek publicēti raksti, ka pie kādas personas atrod nelegālus ieročus vai lādiņus, katru gadu notiek desmitiem slepkavību, tūkstošiem zādzību un miljoniem ātrumu pārkāpšanas uz auto ceļiem, tāpat presē regulāri parādās informācija, kurai ir kā minimums ierobežotas pieejamības statuss. Kāpēc tā notiek, jā jau tas ir aizliegts? Atbilde vienkārša, tāpēc, ka valsts nevar nodrošināt pilnīgu likuma izpildi, bet var reaģēt tikai lielāku apdraudējumu izraisošiem gadījumiem, tajā skaitā ierobežotu resursu dēļ. Tas nozīmē, ka aizliegums ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām tiktu piemērots izvēles kārtībā, esošo resursu ietvaros.

Tagad iedomājāmies, ka Latvijā tiesību aktos tiek ieviesta aizliedzoša tiesību norma, ka ir aizliegts ieņemt amatus valsts un pašvaldību institūcijās prokremliski noskaņotām personām. Rodas pirmais jautājums, kurš vērtēs? Vai Valsts drošības dienests? Vai tas pats dienests, kurš knapi var uzrakstīt vispārīgu valsts apdraudējuma aprakstu un kuru nepieņem rajona tiesa, kritizējot tā kvalitāti noteiktā lietā? [1] Vai tas pats dienests, kurš par apdraudējumu uzskata TV Doždj esamību Latvijā, bet pilnīgi neredz Krievijas oligarhiem piederošus vairākus desmitu miljonus vērtus uzņēmumus un citus īpašumus, kuri pie tam ir tiešā veidā saistīti ar Krievijas militāro rūpniecību? [2] Vai arī lēmumu pieņems Valsts kanceleja? Tad jautājums, uz kāda pamata, vai tai ir sava izmeklēšanas nodaļa un ir noteiktas tiesības veikt tāda veida procesuālās funkcijas? Vai arī to varēs noteikt tiesa, bet tad jautājums uz kāda pieteikuma pamata un kuram būs pienākums vākt pierādījumu? Kādi pierādījumi tiks uzskatīti par ticamiem un kādi būs viegli viltojami?

Vēl jautājums no praktiskā viedokļa, kurš būs tiesīgs noteikt, ka persona ir prokremliski noskaņota un, kura nav. Vai tie paši ierēdņi vai arī kāds cits? Vai tas tiks attiecināts uz valstij piederošiem uzņēmumiem? Piemēram, ja cilvēks strādā Latvenergo, kurš elektroenerģiju pērk no elektroenerģijas ražotājiem, kuri izmanto Krievijas gāzi, vai tā ir prokremliska pozīcija, jo tā nauda tiešā veidā nonāk Krievijas militārajā budžetā un par to apmaksā karu Ukrainā. Vai arī tās ir prokremliski noskaņotas amatpersonas, tajā skaitā, kuras kontrolē valstij piederošus uzņēmumus un pieļauj, ka Latvijā uzņēmēji vēl nesenā pagātnē jauca no Krievijas atnākušo naftu ar citu valstu naftu un pārdeva to kā Eiropas Savienības naftu, tādējādi pārdodot faktiski Krievijas naftu un pastarpināti finansējot karu? [3] Vai arī visi tie ierēdņi, kuri neko nedarīja, lai kopš 2014. gada Latvijas atkarība no Krievijas gāzes mazinātos un tieši pretēji, konsekventi līdz 2021. gadam audzēja atkarību no Krievijas gāzes, tādējādi finansējot Krievijas armiju pastarpinātā veidā, vai tie arī ir prokremliski noskaņoti?

Kā redzams no augstāk minētā, šī iniciatīva, ko skatīs Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija atver pandoras lādi, kas pēc būtības būs ļoti ērts un šauri mērķēts mehānisms cīņai ar politiskajiem konkurentiem. Piemēram, pirms vēlēšanām tiks pastiprināti vērtēti kandidāti no koalīcijā neesošajām partijām. Savukārt ierēdņi, kuri vēlētos piedalīties vēlēšanās no koalīcijā neesošajām partijām zinātu, ka viņi varētu zaudēt amatu, ja izrādīs politiskās ambīcijas tāpēc, ka kāds atradīs kādu īstu vai viltotu twitter ierakstu, kuru var interpretēt kā prokremlisku. Un te pie varas esošās partijas veiksmīgi izslēdz daļu spēcīgu politisko konkurentu. Tālāk vēl viens piemērs, kāds ierēdnis vēlas pēc labākās sirdsapziņas rīkoties valsts interesēs pretēji korumpētai politiķu vai ierēdņu grupai un neļaut kādu apšaubāmu valsts iepirkumu un šeit noziedzniekiem tiek dots ērts mehānisms kā tikt galā ar traucējošo ierēdni. Tādu piemēru ir daudz, bet pamatideja ir šāda, ļoti izplūdušā tiesību norma, kas pēc būtības ir represīvas, ļaus uz individuāla izvērtējuma pamata atcelt no amata nevēlamās personas. Pie tam, šo mehānismu varēs izmantot tas, kuram būs reāla ietekme uz institūciju, kas šādus vērtējumus veiks un kurai būs tiesības atcelt ierēdni. Labākais piemērs Latvijā ir pielaides valsts noslēpumam piešķiršana vai nepiešķiršana kādai personai. Pie mums bija neskaitāmi skandāli, kad bez acīmredzama pamata un skaidrojuma, pielaide valsts noslēpumiem netika dota politiskajiem pretiniekiem kādai no koalīcijas partijai, kuri tādējādi tika izslēgti no konkurences par varu. Pie tam netika saskatīts reāls apdraudējums, bet viss process atgādināja institucionālas un politiskās cīņas.

Līdz ar to secinājums ir vienkāršs. Latvijā ir daudz Krimināllikumā iestrādātas tiesību normas, ar kurām noteikti sodi par pretvalstisku darbību, pie tam ir noteikta kriminālprocesuālā kārtība pierādījumu vākšanai un tiesas aizsardzība pret ļaunprātīgu tiesību normu izmantošanu no spēku institūcijām. Tāpat mums ir ļoti stingri kritēriji visiem ierēdņiem, kuriem ir jāatbilst, lai varētu ieņemt noteiktu amatu, tajā skaitā korupciju un interešu konflikta ierobežojošie. Svarīgi nodrošināt, lai esošās tiesību normas tiktu pildītas, savukārt dod politiķiem un spēku institūcijām papildus slikti kontrolējamu mehānismu pasludināt jebkuru personu par prokremlisku, tādējādi par “valsts ienaidnieku” ir taisnākais ceļš uz autoritāru valsti un aiziešana no demokrātijas, kas novedīs pie represijām un kopējā dzīves līmeņa pasliktināšanos visiem.

[1] https://www.delfi.lv/news/national/politics/no-krievijas-aizbedzis-policists-tiesas-cela-panak-patveruma-pieskirsanu-latvija.d?id=55074848

[2] https://www.delfi.lv/news/arzemes/krievijas-oligarhi-turpina-biznesu-latvija-raksta-insider.d?id=55020506

[3]  https://www.bloomberg.com/opinion/articles/2022-04-08/ukraine-war-this-backdoor-keeps-russian-oil-flowing-into-europe

Prognozes uz nākamo gadu

Gads bija iesācies ar interesantiem notikumiem gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski. Šī gada sākumā bija aktīvi vakcinācijas prettinieki, kurus bieži atbalstīja dažāda veida ārpusvalsts dienesti, par ko varam secināt no vienādās retorikas vairākās valstīs, kurām bija robeža ar Krieviju vai kurās bija spēcīgs Krievijas lobijs. Tāpat vara aktīvi gatavojās vēlēšanām. Milzīgs rietumu civilizācijas panākums bija uzvara pār kovidu, kuras antagonismu varam novērot pašlaik Ķīnā, kur bija pilnīgi pretēja un nepareiza politika cīņā ar epidēmiju un kur pašlaik valstī izraisīja katastrofu gan ekonomikā, gan medicīnā. Protams, visu mūsu dzīvi izmainīja un pārņēma karš, kurš atklāja Latvijā esošās iekšējās pretrunas starp iedzīvotājiem, gan atkailināja Krievijas aģentus, kuri runājot skaistus pro Rietumu vārdus, patiesībā visu darīja Krievijas interesēs. Tāpat milzīgs satricinājums bija augstā inflācija un banku likmju būtisks kāpums. Tomēr visiem interesē ne tikai pagātnes notikumi, bet arī tas, kas notiks nākotnē. Kaut arī man nav kristāla bumbas un es nenosaku nākotni pēc zvaigznēm, man ir vairāki avoti, kas ļauj izdarīt samērā ticamus pieņēmumus par to, kāds būs 2023. gads, ar ko arī padalīšos šajā rakstā ar lasītājiem.

Sākšu ar ārpolitiku un ārējiem faktoriem, kuri ietekmēs Latviju un pabeigšu ar pats interesantāko, ar Latvijas iekšējām prognozēm.

Karš Ukrainā. Kaut arī Krievija iebrūkot Ukrainā, vēlējās pārņemt varu desmit dienu laikā, tai neizdevās sākotnējs plāns un pašlaik Krievija nezina, kā pabeigt iesākto. Savukārt Ukraina pēc ieroču saņemšanas no sabiedrotajiem un vairākām spilgtām uzvarām paredzēja, ka karš beigsies līdz šī gada beigām, kas arī nenotika. Vairāki militārie eksperti paredz, ka karš turpināsies visu 2023. gadu, jo nevienai no pusēm nav tik būtisks pārsvars, lai kardināli mainītu notiekošo karalaukā. Līdz ar to nākamais gads arī visdrīzāk paies kara zīmē.

Cenas uz energoresursiem Eiropā. Ņemot vērā, ka pašlaik vēl nav fundamentāli atrisināts jautājums ar Krievijas gāzes nomaiņu un tiek izmantoti pagaidu risinājumi, kas ir samērā dārgi, kā arī to, ka Ķīna visdrīzāk līdz nakamā gada vidum atrisinās jautājumu ar kovidu un tās ekonomika atsāks augt, tad arī gāzes cenas nākošajā ziemā varētu būt pietiekami augstas, kas sekmēs turpmāko inflāciju.

Ekonomikas izaugsme pasaulē. Pasaules banka prognozē, ka 2023. gadā pasaules ekonomika augs par 2.7% (šogad aptuveni 3.2%). ASV ekonomika augs aptuveni par 1.0%. Eiropas Savienības ekonomika visdrīzāk augs par 0.3%. Globāli visi skaitļi rāda, ka izaugsme nav plānota un šīs prognozes realitātē var būt ar negatīvu zīmi.

Latvijas ekonomika. Finanšu ministrija prognozē, ka Latvijas ekonomika 2023. gadā samazināsies par 0.6% (IKP izteiksmē). Tāpat plāno bezdarba pieaugumu nozarēs, kas cietīs no ekonomiskā krituma un augsti kvalificēta darba spēka trūkumu.

Darba spēka nodoklis. Pašlaik Finanšu ministrija uzskata, ka Latvijā joprojām ir samērā augstas darba spēka izmaksas, līdz ar to 2023. gadā iespējams redzēsim darba spēka nodokļu samazināšanu uz 2024. gadu, piemēram, palielinot neapliekamo minimumu. Tā noteikti būs politiskā izšķiršanās, ko veicinās fakts, ka jau pašlaik Lietuvā un Igaunijā darba spēka nodokļi un tādējādi arī izmaksas ir zemākas.

Inflācija. Kopš 2022. gada septembra inflācija Latvijā ir virs 20%. Savukārt attiecībā pret 2018. gadu, atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldei, 2022. gada novembra inflācija bija 32.8%. Ņemot vērā, ka faktori, kas to veicina nezudīs arī 2023. gadā, tad var izdarīt pieņēmumu, ka inflācija līdzīgā apmērā turpināsies arī nākamgad.

Kredītu dārdzība. Ņemot vērā, ka Eiropas Centrālā Banka pašlaik ceļ procentu likmes, ar mērķi samazināt inflāciju un to, ka inflācija pagaidām ir ļoti augsta, Eirozonā novembrī tā bija vidēji 10.1%, un turpinās būt tāda arī 2023. gadā, tad likmes tiks arī turpmāk celtas un Latvijā cilvēkiem pieejami kredīti hipotēkai būs aizvien dārgāki, kas nozīmē, ka aizvien mazāk cilvēkiem būs iespēja paņemt kredītu nekustamā īpašuma iegādei. Tas savukārt veicinās nekustamā īpašuma cenu samazināšanos un var veicināt īres cenas pieaugumu.

Iedzīvotāju skaits. Atbilstoši Centrālas statistikas pārvaldes datiem Latvijā iedzīvotāju skaits samazinās kopš 1992. gada un 2022. gadā attiecībā pret pagājušo gadu tas ir samazinājies vēl par 17 tūkstošiem iedzīvotāju. Šī tendence noteikti paliks, jo nav objektīvu faktoru, kas to mainītu un nākošajā gadā Latvijā nomirs vairāk cilvēku nekā piedzims.

Šeit bija īss prognožu apskats notikumiem, kuri visdrīzāk būs Latvijā un pasaulē, kas ietekmēs visu mūsu dzīvi. Papildus tam, viennozīmīgi būs apstākļi, par kuriem mēs vēl nevaram zināt, kas viesīs korekcijas augstāk aprakstītajā, visdrīzāk uz negatīvo pusi. Uz jautājumu, ko darīt, kad ekonomiskās prognozes ir samērā negatīvas, atbilde ir ļoti vienkārša, celt savu kvalifikāciju un investēt aktīvos, kuri kļūst lētāki, ar mērķi nopelnīt, kad ekonomiskā izaugsme atjaunosies.

TV Doždj likstas Latvijā

Kopš Krievijas aktīvās karadarbības atsākšanas Ukrainā šogad, uz Latviju ir pārbraukuši daudzi Krievijā dzīvojoši cilvēki, tajā skaitā Latvijas labākā aktrise, kura iepriekš kvēli atbalstīja Putinu personīgi, un iepriekš pro Krieviskā režisora draudzene. Tāpat atgriezās daudzi latviešu mākslinieki un dziedātāji. Starp aizbraukušajiem no Krievijas bija arī TV Doždj (Телеканал Дождь/TV Rain) kanāls un tā dibinātāja un darbinieki. Pēc būtības viņi visi meklēja patvērumu no kara un vēlējās turpināt savu darbību no Latvijas teritorijas, jo Krievijā palielinājās represijas un darbība tur vairs nebija iespējama. Jau no paša sākuma, sekojot līdz cilvēku neapmierinātībai, daudzi politiķi uzbruka šim kanālam gan vārdiski, gan ar iesniegumiem dažādās valsts institūcijās. Nesen TV Doždj kanālā bija pārraidīts raidījums, kurā tika pausta pozitīva attieksme pret Krievijas karavīriem, kas nebija visai korekti un noteikti būtu labojama lieta. Tālāk sākās dažādu politiķu un sabiedrībā pazīstamu cilvēku histērija. Artis Pabriks, kuru vēlētāji izmeta ārā no politikas, pauda nostāju, ka TV Doždj būtu jāaizver un cilvēki, kuri tur strādā, jāsūta atpakaļ uz Krieviju. Interesanti, vai pēc viņa domām trimdas latviešus arī vajadzēja sūtīt atpaļ uz PSRS, lai tie protestētu pret Staļinu? Tāpat vēlējās izpildīties daži Saeimas deputāti ar līdzīgu aicinājumu. Interesanti, ka visā savā politiskajā karjerā Artis Pabriks un pārējie nebija neko iebilduši par Latvijas pilsonības piešķiršanu Pjotram Avenam, kurš ir Krievijas oligarhs un, kurš bija viens no tagadējā Putina režīma autoriem 90o gadu beigās un 00o sākumā. Tāpat nekādu iebildumu nevienam no šiem politiķiem nebija par to, ka līdz 2017. gadam Latvijas bankās noguldītā Krievu oligarhu un citu aizdomīgu cilvēku līdzekļi divas reizes pārsniedza Latvijas budžetu. Viss bija kārtībā, bet ar TV Doždj ir citādāk, tiem nav ne miljardu, ne lielas politiskās un spēka struktūru aizmugures Krievijā. Ņemot vērā, ka vispārējas histērijas laikā rodas daudz visādu saukļu un lozungu, kas ir vērsti uz cilvēku emociju radīšanu, bet ir tāli no veselā saprāta, šajā rakstā paudīšu savu viedokli par situāciju ar TV Doždj.

Kas ir TV Doždj? Īsumā, tas ir TV kanāls, ar kuru secīgi cīnījās Putina režīms. Kanāls darbojās samērā veiksmīgi un pauda pēc iespēja objektīvu informāciju pret Putina režīmu, kaut arī kādu laiku atpakaļ to izņēma no Krievijas kabeļtelevīzijas kanāliem un šī gada sākumā faktiski piespieda izbraukt ārā, nosakot tiesiskajos aktos, ka par “nepatiesu” ziņu paušanu saistībā ar karu, Krievijā var tikt piemērota kriminālatbildība ar brīvības atņemšanas sodu virs desmit gadiem. Pie tam Krievijā, kā mums jau ir tapis zināms, ieslodzījuma vietā notiek sistemātiskas cilvēku piekaušanas un spīdzināšanas. Nomirt Krievijas cietumā ir vieglāk nekā nodzīvot tur 10 gadus.

Kāpēc Krievijā cīninjās pret TV Doždj un citiem medijiem, kuri nepauda Putina režīmam labvēlīgu informāciju? Tāpēc, ka Krievijā ir totāla propaganda, ar kuras palīdzību tiek būvēta alternatīva pasaule, kura patiesībā neeksistē un to var izdarīt tikai tad, kad ir likvidēts jebkurš alternatīvas informācijas avots. Pašā sākumā Putins nākot pie varas likvidēja NTV kā neatkarīgu televīzijas kanālu, pārņēma 1TV un RTR, kā arī citus kanālus. Reālais neatkarīgās preses un televīzijas segments Krievijā pēdējos gados bija niecīgs un neaptvēra lielu cilvēku skaitu, jo vara darīja visu, lai tas nenotiktu. Tomēr TV Doždj un citu mediju auditorija sastāvēja no vairākiem miljoniem, ar kuriem pietika, lai organizētu un informētu par ļoti apjomīgiem protestiem Krievijā visus iepriekšējos gadus, tajā skaitā saistībā ar Navaļnija darbību. Sākoties karam, Krievijas vara saprata, ka ar laiku pieaugs protesti pret karu un neatkarīgu mediju esamība tos tikai palielinās, tāpēc tos izspieda ārā no valsts, jo Putina režīmam tas ir izdevīgi un pašlaik tas ir režīma izdzīvošanas jautājums, jo karam kļūstot aizvien nepopulārākam, cilvēki sāk meklēt alternatīvus informācijas avotus, tajā skaitā TV Doždj.

Kāpēc Latvijai ir izdevīga TV Doždj esamība Latvijas teritorijā? Atbilde ir samērā vienkārša, bet ne tik acīm redzama. Sāksim ar to, ka Putina režīms Latvijas iedzīvotājiem atņem naudu, kas izpaužas kā potenciālās peļņas negūšana. Iedomāsimies uz brīdi, ka Krievija ir atvērta demokrātiska valsts ar mūsdienīgu, efektīvu valsts pārvaldi un ir attīstīta uz sadarbību un tirgus ekonomikas izaugsmi, tādā gadījumā, ņemot vērā Krievijas apmērus, Latvijas eksports un imports uz Krieviju būtu ap 20% – 30% apmērā, kas būtu papildus jau esošajai tirdzniecībai, tādējādi budžetā ieplūstu vairāk naudas un mūsu visu dzīve būtu daudz labāka. Līdz ar to mēs visi esam ekonomiski ieinteresēti, lai Krievijā nomainās Putina režīms un pati valsts transformējas par mūsdienīgu demokrātiju. Uz argumentu, ka tas nav iespējams, atbilde ir īsa, Latvija 30 gadus atpakaļ bija sociāla republika PSRS sastāvā, kas bija faktiska valsts okupācija, tomēr mums izdevās 30 gadu laikā uzbūvēt demokrātisku valsti, kas visiem tās iedzīvotājiem dod ekonomisko pienesumu. Tas nozīmē, ka no pilnīgi totalitāras valsts var uzbūvēt brīvu un normālu valsti. Papildus iepriekšējiem argumentiem, pie mums ir daudz iedzīvotāju, tajā skaitā Latvijas pilsoņu, kuri simpatizē Krievijā esošajam Putina režīmam, jo ilgu laiku bija un joprojām ir pakļauti Krievijas propagandai. Tieši tādi kanāli kā TV Doždj ir alternatīva Krievijas propagandai un papildus tam, mums par to no valsts budžeta nav jātērē neviens eirocents, atšķirībā no LSM pārraidēm. Mēs visi esam ieinteresēti, lai Latvijas teritorijā nebūtu krieviski runājošu iedzīvotāju, kuri ir pakļauti Krievijas propagandai, līdz ar to mēs esam ieinteresēti, lai TV Doždj turpinātu savu darbību.

Kāpēc Latvijā ir negatīva attieksme pret TV Doždj? No vienas puses pie mums ir garīgi slimi cilvēki, kuriem vārds “krievs” un “krievu” trigerē histēriju un neadekvātu emociju izvirdumu ar negatīvu nokrāsu. Tādiem cilvēkiem būtu jāvēršas pie psihiatra palīdzības. Pārējie neiedziļinās tēmā un vienkārši ir negatīvi noskaņoti pret TV Doždj, jo tas ir krievu veidots uzņēmums, bet Krievija pašlaik vērš agresiju pret Ukrainu. Ar šiem cilvēkiem ir iespējams runāt un vest adekvātu dialogu, uzklausot viņu pozīciju un paužot savējo. Vēl ir politiķi, kuri refleksē uz sabiedrībā esošajām noskaņām un cenšas celt savu popularitāti, kaut vai rīkojoties pēc būtības pretēji valsts interesēm. Vēl viena plejāde ar negatīvi noskaņotiem ir atklāti muļķi, kuri netiek ievēlēti Saeimā. Starp visiem negatīvi noskaņotiem cilvēkiem, daļa ir Krievijas aģenti. Nav noslēpums, ka Krievija visus pēdējos 20 gadus finansēja dažādas struktūras, kukuļoja ierēdņus un politiķus, lai iegūtu lojalitāti un labvēlību pret Putina režīmu. Tāpat darbojās FSB un GRU izlūkošanas un ietekmēšanas tīkli, par to iespējams atrast daudz informācijas. Pie tam Putina režīma aģenti nav tikai tie, kas skaļi bļauj pro Putininiska režīma lozungus, bet arī tie, kuri ir vislielākie Latvijas “patrioti”, bet vienmēr rīkojas tādā veidā, kā izdevīgi tieši Putina režīmam un tā propagandai. Kur bija “nacionāli noskaņotās” politiskās partijas vai VDD, kad Pjotram Avenam piešķīra Latvijas pilsonību vai kad tika pieņemti lēmumu, kas faktiski kopš 2014. gada tikai palielināja Latvijas atkarību no Krievijas gāzes?

Nobeigumā uzrakstīšu, ka mans viedoklis ir tāds, viss, kas ir slikti Putina režīmam un, kas var sekmēt normālas Krievijas izveidošanu ilgākā laika posmā, Latvijai ir izdevīgi gan politiski, gan ekonomiski, tādējādi tas ir jāatbalsta. Jā TV Doždj raidījumā tika pausta nepieņemam nostāja, ar to vajag strādāt un koriģēt medija rīcību, lai tā nepārkāptu tiesību aktus, tomēr Latvijas valsts institūciju rīcībai ir jābūt uz sadarbību vērstai un mērķētai uz šī medija saglabāšanu, adekvāti un toleranti interpretējot tiesību normas, necenšoties ar represijām darboties Putina režīma interesēs, aizverot viņa režīmu kritizējošo mediju, tādējādi arī paildzinot karu Ukrainā, jo kamēr Putins ir pie varas, karš turpināsies.

Par Satversmes meklēšanu

Presē tika publicēta ziņa par to, ka Latvijā ir Satversmes meklētāju grupa. Pieņemu, ka tā ir ļoti maza organizācija, jo par tādu lasīju pirmo reizi. Pamatdoma ir tāda, nav iespējams atrast Satversmes oriģinālu un tāpēc tā nav spēkā, kā rezultātā pati valsts neeksistē. Tāpēc šoreiz neliels juridisks skatījums uz jautājumu, vai Satversmes oriģināla neesamība ietekmē valsts pastāvēšanu?

Satversme jeb konstitūcija pēc savas būtības ir vienošanās starp cilvēkiem. Pati valsts kā tāda neeksistē, to nevar ne redzēt, ne pataustīt. Skatoties abstrakti, kaut kāda cilvēku grupa sanāca kopā, novilka līnijas uz sauszemes un pateica, ka šajā teritorijā būs šīs grupas noteikumi. Līdzīgi ir ar augstskolu Satversmēm un juridisko personu statūtiem, tikai bez teritorijas, galvenais, lai valsts un automātiski citi cilvēki to atzītu. Valsts gadījumā būtiski ir, lai pašu valsti un šo vienošanos atzīšana būtu starptautiski.

Šeit nonākam pie nākamā jēdziena – vienošanās. Vai tai jābūt vienmēr rakstiskā formā? Noteikti, ka nav. Pie tam rakstiska forma ir tikai vienošanās pierādīšanas līdzeklis. Civiltiesībās skaidri ir pateikts, ka tiesisks darījums var būt mutisks vai rakstiskā formā. Svarīgākais ir rīcībspēja un tiesībspēja kā arī gribas izteikums. Piemēram, viena persona aizdod naudu otrai personai ar mutisku norunu, ka tā pēc noteikta laika naudu atdos. Šajā gadījumā ir noticis tiesiskais darījums un pirmā persona var celta prasību tiesībā, lai atgūtu savu naudu, ja otrā persona to neatdot norunātā laikā. Tāpat ir arī ar Satversmi, tas, ka tā ir vai nav rakstiskā formā, pēc būtības nemaina pašu vienošanos, bet tikai raisa jautājumu par pierādīšanas faktu. Piemēram, Lielbritānijā nav rakstiskas konstitūcijas, bet ir vairāki konstitucionāli akti un paražas, kuras nav rakstītas. Visi zina un māk atrast Lielbritānijas konstitūciju, kaut arī tai nav rakstiskas formas.

Pierādīšana tiesību jomā ir ļoti subjektīva lieta. Reizēm šķiet, ka pierādījums ir skaidrs un neapgāžams, bet tiesa un pretējā puse atrod argumentus un citus pierādījumus, kas ļauj pretējai pusei uzvarēt tiesas procesā. Tas nozīmē, ka pati par sevi Satversmes esamība rakstiskā formā nepierāda to, ka tā ir spēkā. Piemēram, PSRS laikā Latvijas Republikas Satversme nebija spēkā, kaut arī tai bija skaidra, rakstiska forma. Svarīgākais ir tas, ka visi pieņem šodien esošo valsts Satversmi un dzīvo pēc tās, tādējādi to leģitimējot. Un pat, ja Satversme nebūtu rakstiskā formā, tā tik un tā būtu spēkā, ja visi cilvēki to uzskatītu par spēkā esam. Šāda pieeja ir tiesību avotam, kā paražu tiesības, kuras bieži nav rakstītas kā tiesības, bet tās visi ievēro, piemēram, cieņas izrādīšana pret veciem cilvēkiem vai reliģijas normas.

Nobeigumā, redzams, ka nav svarīga Satversmes forma un pat rakstveida formas neesamība Satversmi neatceltu. Savukārt cilvēku grupa, kura meklē Satversmi vai uzskata, ka valsts nepastāv, jo nav iespējams atrast dokumenta oriģinālu, varētu daudz efektīvāk savu laiku izmantot lasot konstitucionālās tiesības un tiesību teoriju, jo tur ir atrodamas visas atbildes par šo jautājumu.

Kā kļūt bagātam?

Daudzos raidījumos, filmās, grāmatās un sarunās cilvēki stāsta kā kļūt bagātam. Citi piedāvā investīcijas, citi izglītību, citi nestandarta biznesa projektus vai savādākas metodes un stratēģijas. Šoreiz uzrakstīšu pārdomas par to, kā kļūt bagātam un vai vispār tas ir iespējams.

Bieži varam dzirdēt, ka cilvēka mērķis ir kļūt bagātam. Tikai reti kurš iedomājās pajautāt, cik tas ir bagāts? Vai tūkstotis eiro uz konta ir bagāts, vai miljons, bet varbūt miljards? Bagātība ir tikai un vienīgi galvā, jo bagāts nozīmē lielāku naudas daudzumu nekā otram salīdzinājuma objektam. Piemēram, cilvēks, kuram uz konta ir tūkstotis eiro, noteikti ir bagāts attiecībā pret ubagu, kuram lielākā naudas summa kabatā ir divdesmit eiro. Tāpat arī miljons eiro ir vesela bagātība attiecībā pret to, kuram ir tūkstotis un tā tālāk. Otrs kritērijs, lai noteiktu bagātības līmenis, ir vajadzību apmierināšana. Vienam, lai uzturētu ierasto dzīves līmeni vajag tūkstoti eiro mēnesī citam miljonu un abi būs bagāti, ja viņu rīcībā būs nepieciešamā naudas summa. Šeit varam izdarīt secinājumu, lai kļūtu bagātam, sākumā nevajag sevi salīdzināt ar citiem cilvēkiem un pēc tam jāorganizē ienākumu apjoms, lai apmierinātu visas savas vajadzības, kā arī vajadzības jāpielīdzina ienākumu apjomam.

Ko darīt, ja vēlaties palielināt savus ienākumus, ja ir pieaugušas vajadzības vai arī satikāt cilvēkus, kuriem ir stipri lielāki ienākumu un jūs vēlaties, tā teikt, nonākt jaunā ienākumu līmenī? Kur rodas vajadzība, tur pēc tirgus likumiem rodas piedāvājums to apmierināt. Pirmā doma cilvēkam rodas par izglītību, lai nopelnītu naudu, vajag izglītoties, palielināt savu kvalifikāciju un zināšanas. Šeit apbēdināšu, atšķirībā no skaistām grāmatām par personīgo izaugsmi, patiesībā izglītības līmenis un ienākumi nav saistīti. Piemēram, jūs varat būt ar augstāko izglītību sociālās aprūpes jomā. Uzrakstīt vairumu zinātnisko rakstu un strādāt sociālās aprūpes centrā. Jūsu izglītība šajā jomā būs ļoti augsta salīdzinājumā ar cilvēku, kurš ir pabeidzis deviņas klases un knapi māk lasīt un rakstīt paplašinātus teikumus ar divdabja teicieniem. Bet šis mazizglītotais cilvēks brauks katru gadu peļņā uz Norvēģijas zvejas kuģa jūrā un pelnīs desmit reizes lielāku algu nekā sociālās aprūpes darbinieks ar augstāko izglītību. Tādu piemēru ir daudz, kas pierāda, ka izglītībai nav būtiskas nozīmes jūsu labklājībai. Pēc būtības izglītība ir cilvēku grupas izvēle, kurā jūs vēlaties pavadīt savu laiku.

Otrā doma, ko izplata gan augstskolās, kad daudzās reklāmās, lai palielinātu savus ienākumus ir jāinvestē. Šeit apbēdināšu visus ar to, ka investīcijas ir tāds pats māns kā izglītība. Piemēram, jums ir iekrājumi, kurus jūs plānojat investēt akcijās. Pirmais, akciju vērtība var vienā brīdī nokrist un apēst, piemēram, pusi jūsu investētās naudas. Otrais, papildus tam lielu daļu apēdīs brokeris ar dažāda veida komisijām, papildus tam valūtu kurss svārstās, un nodokļi ir jāmaksā, kā rezultātā, ieguldot, piemēram, desmit tūkstošus eiro, labi, ja pēc pāris gadiem vienu tūkstoti varēsiet dabūt atpakaļ. Līdz ar to šo domu arī jāatmet pēc iespējas ātrāk, jo tā nesīs jums tikai finansiālus zaudējumu, bet uz jūsu vajadzības pēc ienākumu palielināšanas pelnīs dažādu investīciju kursu vadītāji, brokeri un iegūs nodokļu administrācija. Jūs šajā shēmā esat slaucamās govs lomā. Atceraties, patiesi ienesīgas akcijas nav publiskā pārdošanā.

Trešā doma ir atrast papildus darbu. Īstermiņā šāds risinājums var atnest lielākus naudas līdzekļus. Tomēr ilgtermiņā pārslodzes un atpūtas iztrūkums atspoguļosies veselības problēmās un rezultātā visa nopelnītā nauda vai pat lielākas naudas summas aizies veselības ārstēšanai un uzlabošanai, kā arī darba spējas samazināšanās nākotnē traucēs jums gūt pat tik lielus ienākumus, kādi bija pirms papildus darba atrašanas.

Vēls viens aspekts, kas jāņem vērā, ir mīts par to, ka kādreiz paveiksies un radīsies iespēja būtiski palielināt savu naudas apjomu. Pašlaik, kad ir attīstījušies neskaitāmi mediji un sociālie tīkli, nepārtraukti iespējams vērot bagātus un veiksmīgus cilvēkus, sekot līdzi miljardieriem un dažādu nozaru zvaigznēm. Jāatceras, ka šie cilvēki ir labākais pierādījums tam, ka jūs nekad nebūsiet tāds cilvēks. Kas ir ļoti bagāti cilvēki? Tās ir sistēmas kļūdas jeb izdzīvojošo kļūdas. Skatāmies vienkārši, no simts tūkstošiem cilvēku, kuri dzīvo parastu dzīvi ar mēreniem ienākumiem, vienam dažādu iedzimtu īpašību dēļ izdodas kļūt veiksmīgākam un bagātākam. Visi mediji un sociālie tīkli fokusējās uz šo vienu cilvēku, nevis uz pārējiem, kā rezultātā rodas iespaids, ka visi ir veiksmīgi un bagāti. Pie tam, dažādu industriju darbinieki, izglītības, izklaides, mediji propagandē ideju, ka iemesls, kāpēc neesi bagāts, ir tikai tava vaina. Tu visu varēsi, ja pieliksi pietiekami daudz pūles. Kāpēc tā ir ilūzija un apmāns? Ja cilvēks ir piedzimis ar mazām kājām, viņš nekad nevarēs skriet sprintu profesionālās sacensībās. Ja cilvēks ir piedzimis ar mazu augumu, viņš nekad nekļūs par basketbola zvaigzni, ja cilvēks ir piedzimis ar vidējām prāta spējām, viņš nekad nekļūs par izcilu uzņēmēju vai matemātiķi. Savukārt, ja cilvēks notic, ka viņš to ir spējīgs izdarīt un tiecas uz mērķa sasniegšanu, jo vairāk viņš ieguldīs, jo lielāka vilšanās un pārdzīvojums sekos, kad atnāks apziņa par iepriekšminētajiem faktiem. Tāpēc labākais veids kā dzīvot ir apzināties savas spējas un nesapņot par to, kas pat teorētiski nevar piepildīties.

Secinājums ir viens, ja jums ir kaut kādi ienākumi, piemēram, no algota darba, tad visdrīzāk tā arī ir tā summa, ko jūs ar savām spējām varat nopelnīt. Vai ir vērts censties pārlēkt pāri savai galvai un pelnīt vairāk, patiesībā nav, jo rezultātā jūs tik un tā nonāksiet pie izejas punkta, iztērējot lieki laik un citus resursus. Nevajag aizmirst par iedzimtību un fizioloģiskām spējām, kurām ir noteicoša loma jūs panākumiem. Tāpat atceraties par izdzīvojošā kļūdu un to, ka bagātība ir nevis naudas daudzumā, bet apziņā, ka naudas ir pietiekoši, lai apmierinātu savas vajadzības.

Kur slēpties kodolkara gadījumā?

Pašlaik esam aizdzīvojušies tik tālu, ka pastāv liela kodolkara iespējamība. Karš Ukrainā virzās uz priekšu, Krievija cieš milzīgus zaudējumus un vienīgais veids kā Krievija var uzvarēt šo karu, ir veikt situācijas eskalēšanu līdz tuvākajam punktam pirms kodolkara uzsākšanas. Īsāk sakot, visām iesaistītajām pusēm ir jānotic, ka nepakļaujoties Krievijas ultimātam, būs kodolkarš un cilvēce aizies bojā. Problēma ir tāda, ka šādam ultimātam nepiekritīs visas iesaistītās puses, jo to ir ļoti daudz un pakļauties tādai šantāžai ir vienkārši konflikta novilcināšana. Rezultātā Krievijai nāksies demonstrēt savu apņemšanos ar kodolsprādzienu, vienalga kurā vietā, tas varētu būt poligons vai arī Ukrainas teritorija. Problēma ir tāda, ka pēc daudzām analīzēm un aprēķiniet, kurus esmu lasījis, pēc šādas Krievijas rīcības globāls kodolkarš ir neizbēgams un notiks tuvāko mēnešu laika, jo sāksies neatgriezenisku notikumu ķēde. Tieši tāpēc svarīgi ir katram no mums uz galda turēt individuālu glābšanās plānu, jo izglābties ir iespējams, bet jārīkojas būs ātri un radikāli. Par to arī šajā rakstā.

Kodolkara gadījumā tiks iznīcināta praktiski visa infrastruktūra un globālās piegāžu ķēdes, kā arī satiksme un ekonomika kopumā. Tajā brīdī kad viss beigsies un uzsprāgs pēdējais lādiņš, pirmā problēma būs radiācija. Jāatzīmē, ka vislielākā radiācija būs ziemeļu puslodē, jo visi sprādzieni notiks tieši šeit. Dzīvībai bīstama radiācija būs ilgu laiku, bet kritiski būs pāris mēneši pēc sprādzieniem. Tas nozīmē, ka nosēžot pāris mēnešus mājā ar aizvērtiem logiem, šo negatīvo ietekmi var pārdzīvot. Problēma ir tajā, ka pa šiem pāris mēnešiem iestāsies kodolziema, kas var ilgt desmitiem gadus pacēlušos putekļu dēļ. Pirmie gadi būs kritiski. Latvijas teritorijā temperatūra būs zem mīnus 50 grādiem pēc celsija un bez infrastruktūras šeit vienkārši nebūs iespējams izdzīvot. Labā ziņā ir tāda, ka kodolziema nebūs konstanta, pamazām nolaižoties putekļiem, pieaugs zemes temperatūra un jau pēc pāris gadiem klimats kļūs siltāks. Pašreizējie aprēķini rāda, ka vissiltāk būs ap ekvatoru.

Ņemot vērā, ka Dienvidamerikas valstis nebūs konflikta puses un tām nav kodolieroču, tad arī pa tām valstīm neviens nešaus. Tas nozīmē, ka radiācija tur būs krietni zemāka un temperatūra krietni augstāka. Brazīlija, Ekvadora, Kolumbija, Venecuēla un Peru būs siltākās vietas uz zemes ar vismazāko radiācijas līmeni. Tas pats attiecas uz Āfrikas valstīm un Indonēziju ar Malaiziju.

Augstāk minētā informācija ļauj izstrādāt algoritmu, kad sākas kara eskalācija un kļūst saprotams, ka kodolkara iespējamība kritiski pieaug:

1. jāveic visu resursu apkopošana un gatavošanās tālam ceļojumam;

2. pēc iespējas ātrāk, kamēr strādā visa infrastruktūra, jādodas uz Dienvidameriku vai Indonēziju, kur ir spēcīga valsts vara, kas spēs nodrošināt vismaz kaut kādu kārtību arī pēc kodolkara;

3. jāmeklē pamestas raktuves, kuru Brazīlijā vai Peru ir daudz, tur būs siltāk un drošāk;

4. morāli jāgatavojas dzīvesveida maiņai un pāriešanai uz naturālo saimniecību;

5. ja ir iespēja, jāiegādājas lauksaimniecībai derīga zeme kā arī nepieciešamā tehnika un jāsāk meklēt augus, kuri var augt pie zemām temperatūrām virs nulles grādiem;

6. jānodrošina sevi ar ieročiem, to nevar būt par maz, jo konkurence par resursiem pieaugs, savukārt valsts vara mazināsies, līdz ar to nāksies pašiem sevi aizstāvēt.

Kad kļūs siltāk un atkal būs iespējams atgriezties Latvijas teritorijā, šeit neviena vairs nebūs. Tie, kuri atbrauks, varēs izveidot jaunu valsti un sākt jaunu dzīvi. Uz zemeslodes būs maz cilvēku, bet liels pieprasījums pēc visa. Tas nozīmē, ka atkal sāks attīstīties ekonomika un turpmākie gadu desmiti paies ekonomikas augšupejas zīmē. Pārdzīvojot kodolkaru un kodolziemu, perspektīvas ir labas, savukārt darot visu pareizi un savlaicīgi, to ir iespējams izdarīt.

Vai būs kodolkarš, to nezina neviens, bet noteikti atvilktnē jātur rīcības plāns gadījumam, jā iestājās negatīvi apstākļi. Cerēt uz pieeju bunkuriem nav pamata. Katram pašam būs jārūpējas par sevi un apkārtējiem. Šeit galvenais rīcības ātrums, kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ un izdzīvo.

Priekšvēlēšanu kampaņas (veselības aprūpe)

Vēlēšanas tuvojas vēja spārniem. Publiskās debates ir ļoti bēdīgā līmenī un rodas sajūta, ka politiskās partijas ir nejaušu cilvēku veidojums, kur tikai retais saprot, ar ko viņš nodarbojas un kur ir nonācis. Paralēli tam partijas raida neskaitāmas reklāmas visos medijos un cenšas spēlēt uz emocijām un jūtām, lai pēc iespējas atslēgtu vēlētāju intelektuālo prāta daļu. Tieši tāpēc, lai nepazustu saldo reklāmu tekstos, nepieciešams apskatīt partiju programmas, jo atšķirībā no reklāmām, partiju programma ir oficiāli iesniegta informācija Centrālajai vēlēšanu komisijai, kas ir reģistrēta un no kuras partijas nevarēs atkāpties. Tas nozīmē, ka vēlētāji droši var rakstīt deputātiem un prasīt, kāpēc nav izpildīts noteikts partijas programmas punkts un atšķirībā no reklāmas, šeit iespēja atkāpties no partijas redzēja būs ļoti maza. Šī iemesla dēļ partiju programmas tiek rakstītas maksimāli plašos formulējumos, tomēr arī no tiem var iegūt daudz informācijas. Tāpēc piedāvāju apskatīt lielāko partiju programmas attiecībā uz veselības aprūpi un medicīnas sistēmu kopumā.

Paņemam piecu partiju programmas [1], kurām ir augstākie reitingi, atbilstoši SKDS pētījumam, kas ir publicēts LSM mājās lapā. [2] Tās ir Jaunā Vienotība, Nacionālā apvienība, Saskaņa, Zaļo un zemnieku savienība un Progresīvie.

Jaunā Vienotība piedāvā ieviest uz pacientu orientētu valsts veselības apdrošināšanu un valsts veselības aprūpi ar ilgāko gaidīšanas laiku 30 dienas.

Nacionālā apvienība piedāvā stiprināsim veselības aprūpes sistēmu un tās spēju piemēroties ārkārtas situācijām.

Saskaņa piedāvā palielināt valsts finansējumu medicīnai, uzlabot iedzīvotāju veselības profilaksi, nodrošinot ģimenes ārstu prakses ar papildu personālu, atjaunot medicīniskā personāla sagatavošanu specializētās medicīnas skolās, kā arī palielināt budžeta vietu skaitu medicīnas augstskolās un paplašināt rezidentūras pieejamību, nodrošināt stingrāku valsts kontroli pār zāļu cenām.

Zaļo un zemnieku savienība piedāvā nodrošināt veselības aprūpes darbinieku atalgojuma pieaugumu atbilstoši Veselības aprūpes finansēšanas likumā noteiktajam, panākt veselības nozares finansējuma pieaugumu, veicinot medicīnas iestāžu attīstību un pakalpojumu klāsta paplašināšanu, tai skaitā rehabilitācijas, sekmēt veselības aprūpes nodrošināšanu iespējami tuvu dzīvesvietai, stiprināt ģimenes ārstu prakses.

Progresīvie piedāvā ik gadu veselības budžetu palielināt par 0,5%  no IKP, ilgtermiņa mērķis: 8%, uzlabot veselības sistēmas pārvaldību un efektivitāti, izskaust nevienlīdzību veselības aprūpē, mazināt summas, kas no savas kabatas jāmaksā par pakalpojumiem un zālēm, nodrošināt ģimenes ārstu pieejamību reģionos, diferencējot atalgojuma likmes, nodrošināsim veselības mācību skolās.

Sarindojam piedāvājumus pēc kvalitātes:

1. Jaunā Vienotība, manā ieskatā, piedāvā vislabāko risinājumu, jo veselības apdrošināšana ir veids, kā samazināt neefektīvu medicīnas aprūpi un palielināt privātā sektora iesaisti. Veselības apdrošināšanas gadījumā nav kvotu sistēmas, pēc kurām piešķir finansējumu noteiktam pakalpojumam, bet pacients pats izvēlas, pie kura pakalpojuma sniedzēja dodies un kādu pakalpojumu izvēlēties. Tomēr arī šajā piedāvājumā ir pretruna jau otrajā teika daļā, kur tiek rakstīts par gaidīšanas laiku līdz 30 dienām, jo veselības apdrošināšanas gadījumā tam nebūtu nozīmes tāpēc, ka paši pakalpojuma sniedzēji būtu ieinteresēti nodrošināt pēc iespējas kvalitatīvāku un ātrāku pakalpojumu. Jau pašlaik redzam, ka pie zobārsta, kurš ir privātā sektora pārstāvis, pierakstīties ir daudz vieglāk nekā pie kardiologa. Līdz ar to Jaunās Vienotības piedāvājums ir pirmajā daļā labs, bet otrajā pretrunīgs.

2. Ņemot vērā partiju esošo piedāvājumu, visnoteiktākais un izmērams piedāvājums ir Progresīvajiem, kur ir precīzi uzrakstīts apjoms no budžeta, par kādu viņi vēlas palielināt finansējumu medicīnas sistēmai. Tāpat Progresīvie vēlas virzīties uz bezmaksas medicīnu un reformēt medicīnas sistēmu. Tomēr manā ieskatā pati par sevi finansējuma palielināšana bez skaidra reformu piedāvājuma nedos gaidīto rezultātu, jo sistēma ir neefektīva un klāt nākušā nauda tiks sadalīta medicīnas nozares līmenī starp augsta līmeņa ārstiem un ierēdņiem, jo netiek deklarēta virzība uz privātās medicīnas pusi, vai mehānismu ieviešanu, kas mazinātu korupciju. Viņu piedāvājums ir vērsts uz publiskā sektora palielināšanu, nevis veselības apdrošināšanas ieviešanu.

3. Zaļo un zemnieku savienība piedāvā palielināt atalgojumu medicīnas darbiniekiem, kas ir pozitīvi, bet tajā pašā laikā bezjēdzīgi, jo runa ir par valstij piederošām medicīnas iestādēm. Privātajā sektorā ar algām problēmu nav. Tāpēc nav skaidrs, kāpēc šo problēmu nevar risināt ar privātās medicīnas attīstību, kam būtu nepieciešams mazināt birokrātiskos šķēršļus un nodrošināt efektīvu tiesisko regulējumu. Pretēji tam tiek piedāvāts attīstīt valsts medicīnu, veicinot medicīnas iestāžu attīstību un pakalpojumu klāsta paplašināšanu, tādējādi palielinot vēl vairāk esošās problēmas medicīnā.

4. Saskaņas piedāvājums ir pilns ar stereotipiem, kā, piemēram, atjaunot medicīniskā personāla sagatavošanu specializētās medicīnas skolās. Mums arī pašlaik nav problēmu ar medicīnas personāla sagatavošanu, problēma ir tajā, ka augsti kvalificētam personālam bieži nav kur strādāt par pienācīgu atalgojumu un tas aizbrauc projām uz citām valstīm, piemēram, Vāciju. Ja būtu privātā sektora attīstība, tad pieaugtu arī studentu skaits, kurš vēlētos savu profesionālo karjeru veidot Latvijā. Līdz ar to samērā bezjēdzīgs ir piedāvājums palielināt budžeta vietu skaitu medicīnas augstskolās un paplašināt rezidentūras pieejamību. Tas pats attiecas uz veselības aprūpes finansējuma palielināšanu, kam nav jēgas bez pareizajām reformām.

5. Nacionālā apvienība nepiedāvā neko. Kārtējo reizi tā pierāda ar savu programmu, ka latviešu veselība un dzīves ilgums viņus neinteresē. Viņu politiskais piedāvājums ir naids un konfrontācija, kurai nav jēgas un kas neved pilnīgi nekur citur, kā uz nabadzību un stagnāciju.

Nobeigumā varam secināt, ka vislabākais piedāvājums ir Jaunai Vienotībai. Protams, nav skaidrs ar to realizāciju, jo tieši viņu valdības laikā 2019. gadā tika atcelta obligātā veselības apdrošināšana. Neskatoties uz to, virziens ir skaidrs un, manā ieskatā, pareizs. Arī Progresīvie ir pievērsuši pienācīgu uzmanību šim jautājumam un ir redzams kaut arī slikts, bet rīcības plāns. Savukārt pārējās trīs partijas būtiski atpaliek ar piedāvājuma kvalitāti un faktiski nav piedāvājušas nekādu taustāmu un mērāmu risinājumu. Secinājumu izdariet paši, bet es no savas puses aicinu visus veikt partiju izpēti tieši pēc tādas metodes, kāda ir pielietota šajā rakstā, nevis iespaidoties no reklāmām un skaļiem lozungiem.

Un neliela piezīme. Manā ieskatā veselības aprūpe ir būtiskākais priekš spēcīgas un bagātas sabiedrības, ko var nodrošināt obligātā veselības apdrošināšana pēc Igaunijas modeļa. Arī medicīnas pakalpojumu eksports ir svarīgs un to ir mērķtiecīgi jāattīsta tāpēc, ka viena slimnīca rada lielāku pievienoto vērtību nekā vesela rūpnīca. Paskatāmies uz Vācijas un Izraēlas piemēriem, kur no visas pasaules brauc miljoniem cilvēku, lai saņemtu labāko medicīnas pakalpojumu pasaulē un maksā milzīgu naudu par to.

Atsauces:
1. https://sv2022.cvk.lv/pub/kandidatu-saraksti
2. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/partiju-reitingi-saeima-izredzes-ieklut-7-lidz-12-sarakstiem.a471568/