Turcija un NATO pēc S 400 (C 400) pārdošanas


Sen neesmu rakstījis par starptautisko politiku, tāpēc šajā rakstā dalīšos ar savām pārdomām par Turciju kā NATO dalībvalsti, ņemot vērā pēdējos notikumus, kad Krievija pārdeva Turcijai S 400 (C 400) pretgaisa militārās iekārtas. Neiedziļinoties detaļās, tā ir ļoti mūsdienīga un jaudīga iekārta, kas būtiski samazina iespēju, ka kāda valsts veiks gaisa uzlidojumus uz Turcijas teritoriju.

NATO jeb Ziemeļatlantijas Līguma organizācija tika dibināta 1949. gada 24. augustā un jau pēc 3 gadiem 1952. gada 18. februārī tai pievienojās Turcija. Kā redzams, Turcija ir NATO dalībvalsts gandrīz no pirmssākumiem. Pie tam pēc karavīru skaita, Turcija ir otrā lielāka NATO dalībvalsts pēc ASV ar kopējo karavīru skaitu gandrīz 900 000 un ar militāro budžetu 12 miljardi dolāru. Protams, Turcija nav globāls, bet izteikti reģionāls spēlētājs, kurš Tuvajos Austrumos spēlē milzīgu lomu. Ja neskaita Albāniju, tad Turcija ir vienīgā NATO dalībvalsts, kur dominējošā reliģija ir islams, un kur pie varas ir prezidents, kuram ir samērā radikāli uzskati saistībā ar ticības lomu valsts pārvaldē un sabiedriskajā dzīvē.

Kāpēc Turcija tika uzņemta NATO? Kaut arī oficiālajos avotos redzam vienu skaistu pasaku par to, ka Turcija tika uzņemta NATO, jo bija Aukstais karš un Turcijas teritorija bija ērts placdarms uzbrukumam PSRS. Interesants fakts, ka tajā laikā, ja Turcija būtu uzbrukusi PSRS, latvieši karotu pret Turciju. Patiesībā es skatos uz situāciju daudz plašāk. Pirmkārt, Turcija, kā bijusī Osmaņu impērijas mantiniece, varēja būtiski sarežģīt Izraelas izveidošanu, jo Izraelas teritorija vēl pa visam nesen, no 1952. gada perspektīves, atradās Osmaņu impērijas sastāvā un, ja Turcija sāktu karu ar Izraelu, šodien tādas valsts varētu arī nebūt. Pie tam, līdzīgi, kā ar izsapņoto sapni par Turcijas uzņemšanu Eiropas Savienībā,  NATO Turcija tika uzņemta ar mērķi, palielināt ietekmi Tuvajos Austrumos un tādējādi nodrošinot mieru reģionā, lai sāktu jaunu un turpinātu esošo naftas un gāzes ieguvi. Otrkārt, Turcija NATO sastāvā nodrošināja to, ka komunisms nepārņems Tuvos Austrumus, jo tajā laikā ASV bija samērā paranoidāla attieksme pret visu, kas saistīts ar komunismu un tā izplatību.

Turcija vienmēr bija ļoti sarežģīta NATO dalībvalsts. Kaut arī NATO viens no principiem ir neuzņemt jaunas dalībvalstis, kurām ir teritoriāli strīdi un konflikti ar kādu citu valsti, gadījumā ar Turciju un Grieķiju tā nesanāca. Rezultātā 1974. gada vasarā notika militārs konflikts starp divām NATO dalībvalstīm, Grieķiju un Turciju, dēļ Kipras, kas beidzās ar Turcijas uzvaru, savukārt Grieķijā notika režīma un varas maiņa. Arī vēlāk starp Rietumiem un Turciju bija nepārtraukti konflikti. 2001. gadā Francijas parlaments pieņēma likumu par Armēnijas genocīda atzīšanu, tādējādi aizverot Turcijai durvis uz Eiropas Savienību, jo Turcija nav gatava atzīt gencīda faktu. Arī Vācija daudzas reizes ir izteikusi iebildumus par Turcijas dalību Eiropas Savienībā. Līdz ar to Turcija, kā NATO dalībvalsts vienmēr bija mākslīgs veidojums, jo valsts gan no ģeopolitisko interešu, gan no kulturas, gan no reliģijas skatu punkta, neiederējās kopējā NATO dalībvalstu pulkā.

Kā Turcija tiek kontrolēta? No ASV puses tiek izmantots Turcijas konflikts ar kurdiem, kuri faktiski ir ASV sabiedrotie, ko pierāda arī kurdu karošana ASV pusē Irakā un vēlāk pret Islama valsti. Modelis bija vienkārš, ja Turcija uzvedās prognozējami un rāmi, ar kurdiem problēmu nav, ja Turcija sāk darboties pretēji ASV interesēm, rodas problēmas ar kurdiem. Savukārt, 2016. gadā Turcijā bija varas pārņemšanas mēģinājums no armijas puses, kas cieta neveiksmi. Zīmīgi, ka Turcija vaino ASV militārā apvērsuma mēģinājumā. Vēl nedaudz iepriekš, 2015. gadā Turcija bija notriekusi Krievijas lidmašīnu un beigās Turcija ar Krieviju vienojās, ka to izdarīja apvērsuma mēģinājumā vainojamās personas, tādējādi netieši pasakot, ka vainīga ir ASV.

2019. gada vasarā Krievija piegādā Turcijai S 400 (C 400) raķešu iekārtu, savukārt ASV sola piemērot dažāda veida sankcijas pret Turciju. Vai Turcija ir NATO dalībvalsts? Juridiski jā, bet faktiski, drīzāk nē. Pie tam ASV nevar paļauties uz Turciju iespējamā karā ar Irānu, jo Turcijai pēc būtības, nav izdevīgs šis karš, tāpēc, ka tas ļaus izvirzīties priekšplānā Saudu Arābijai, ar ko Turcijai ir sliktas attiecības un abas šīs valstis konkurē savā starpā par ietekmi reģionā. Kamēr Saudu Arābija karo ar Irānu Sīrijā, tikmēr ieguvēja ir Turcija. Līdz ar to Turcijas turpmākā dalība NATO ir zem lielas jautājuma zīmes. Mans viedoklis ir tāds, ka juridiski ASV centīsies noturēt Turciju NATO cik vien ilgi ir iespējams, jo Turcijas izstāšanās var paraut aiz sevis citu valstu stāšanos ārā no NATO, piemēram, Franciju, līdz ar to šim ir ļoti simboliska nozīme. Savukārt realitātē, nevaram izslēgt, ka ASV karos pret Turciju, ar kurdu vai sīriešu grupējumu palīdzību, kā arī iespējamā kara gadījumā ar Irānu, nav līdz galam skaidrs, kura pusē reāli būs Turcija.

Advertisements

Kas ir vienlīdzība?


Nemaz tik senā pagātnē, cilvēki zem komunistiskajiem lozungiem cīnijās par vienlīdzību mantiskā izpratnē. Diemžēl tas eksperiments beidzās ar pilnīgu fiasko, kuru izjūtam arī mēs un izjutīsim vēl ļoti ilgu laiku. Presē un no sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem nepārtraukti dzirdam, ka Latvijā ir vajadzīga vienlīdzība, viens likums un viena taisnība visiem. Bet, kas patiesībā ir vienlīdzība un, kāpēc šo vārdu bieži lieto nepareizi.

Daudzi vienlīdzību uztver kā vienlīdzīgs mantas vai naudas apjoms visiem. Piemēram, cilvēks jutīsies vienlīdzīgs, ja viņam būs tik pat dārgs auto, kāds viņa kaimiņam. Vēl populārs vienlīdzības traktējums ir tāds, ka cilvēkam visi ir parādā un viņam uz visu ir tiesības, bet, kad tam pašam cilvēkam jāpilda kaut kādas saistības, tad tas cilvēks saka, ka ir pārkāptas viņa tiesības uz vienlīdzību un pret viņu izturas netaisnīgi.

Patiesībā vienlīdzība sabiedrībā ir kaut kas pa visam cits. Pilnīgi atšķirīgs no daudzu cilvēku sadzīviskās izpratnes. Lai izprasti, kas ir vienlīdzība, jāpaskatās defenīcija: vienlīdzīgs ir tāds, kam ir vienādas tiesības ar citiem.

Lai būtu vienlīdzība, ir jābūt pieejamiem resursiem, kas nozīmē, ka vienlīdzīga sabiedrība būs tāda, kas dod iespēju jebkuram sabiedrības loceklim caur mācībām un darbu un papildus piepūli piekļūt pie jebkura sabiedrības resursa. Šajā gadījumā prioritāras ir cilvēka spējas un piepūle, nevis sākotnējs stāvoklis sabiedrībā, ko vinām, piemēram, nodrošina ietekmīgi vecāki vai draugi. Viens no vienlīdzības stūrakmeņiem ir katra cilvēka pieeja kvalitatīvai izglītībai, jo nevar rasties ģeniji, kas maina pasauli, ja viņi nav izglītoti, piemēram, revolucionārus atklājumus bioķīmijā vai medicīnā nevar veikt cilvēks ar 9 klašu izglītību. Latvijā, starp citu, pieeja izglītībai ir ļoti augsta un atšķirībā no daudzām citām pasaules valstīm, pie mums praktiski jebkurš garīgi un fiziski vesels cilvēks var iegūt augstāko izglītību, atšķirībā, piemēram, no Indijas.

Vēl svarīgs vienlīdzības kritērijs ir piekļuve tiesu sistēmai un tiesu sistēmas spēja pieņemt uz tiesisko regulējumu balstītu likumīgu un taisnīgu lēmumu. Nevar būt vienlīdzība sabiedrībā, ja kāds var izmantot tiesu sistēmu, bet citam tā nav pieejama, vai arī tiesa, jau sākotnēji zina kura puse vienalga uzvarēs.

Apkopojot augstāk minēto, redzam, ka vienlīdzība nav īpašumā esošās mantas daudzums salīdzinājumā ar citiem, bet gan vienādas iespējas visiem, neatkarīgi no cilvēka materiālā stāvokļa. Tikai esot spēcīgai vienlīdzībai sabiedrībā, efektīvi attīstīsies ekonomika, un priekšplānā visos amatos izvirzīsies vistalantīgākie un spējīgākie, jo pastāvēs vienāda konkurence starp visiem sabiedrības locekļiem, tādējādi būtiski paaugstinot kvalitāti visās dzīves sfērās.

Vēl par alkoholu – demogrāfija


Ņemot vērā, ka tēma par alkohola lietošanu ir ļoti aktuāla un populāra, tad paturpināšu ar dažiem faktiem un pārdomām. Īsumā.

Neviens nesaista divus ļoti interesantus vēstures faktus, jo vēsture par PSRS laiku pie mums ir taboo tēma televīzijā un citos informācijas kanālos. Protams, drīkst stāstīt par izsūtīšanu un okupācijas laiku, bet par pozitīvām lietām, nē. Tāpēc nedaudz pozitīvas vēstures.

1985. gada 24. maijā PSRS, tajā skaitā Latvijas teritorijā, stājās spēkā likums par alkohola tirdzniecības ierobežošanu, jeb tautā sauktais “sausais likums”. 1988. gadā tas tika atcelts. Pameklējot statistiku krievu valodā rakstītos avotos, varam redzēt, ka pa to laiku samazinājās noziedzība un pieauga dzīves ilgums. Pozitīvi? Noteikti. Bet ir pats interesantākais rādītājs, ko varam atrast Centrālās statistikas pārvaldē ir tas, kas notika ar dzimstību.

(avots:https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/db)

Varam redzēt, ka dzimstība “sausā likuma” laikā būtiski pieauga. Protams, nav pierādīta tieša saikne starp alkohola aizliegumu un dzimstības palielināšanos, tomēr redzam, ka kritums ir tieši nākamajā gadā pēc “sausā likuma” atcelšanas, līdz ar to mans viedoklis, ka šeit ir tieša sakarība.

Tā ir atbilde tiem, kuri uzskata, ka alkohola lietošana neietekmē produktivitāti. Tieši otrādi, ietekmē un negatīvā veidā. Veseli cilvēki spēj pieņemt izvērtētus un pārdomātus lēmumus par ģimenes veidošanu un bērna radīšanu, savukārt alkohols samazina gan potenci, gan organisma spēju kopumā radīt un audzināt veselus bērnus.

Šeit arī ironija par to, ka mūsu valdība un arī iepriekšējā valdība nodarbojās ar klaju populismu, palielinot kaut kādus pabalstus jaundzimušo vecākiem, piešķirot papildus brīvdienas un bļaujot, ka Latvijā ir jārisina demogrāfijas jautājums. Patiesībā neviens politiķis Latvijā nav tik spēcīgs, lai stātos pretīm alkohola ražotāju un tirgotāju lobijam un tāpēc reālā Latvijas problēma, alkoholisms, kas bremzē dzimstību, tiek noklusēta un par to priekšvēlēšanu kampaņas laikā, neviena partija nerunā, kaut arī statistika mums ir baisa, gan izdarīto noziedzīgo nodarījumu skaita ziņā alkohola reibumā, gan cilvēku nāves un veselības jomā. Lūk, pret ko patiesībā ir jācīnās.

Tāpēc vēl viens aicinājums, alkohola vietā, nodarbojaties ar seksu, skaidrā un ar fiziski un garīgi veselu partneri.

Alkohola pārdošanas karš


Tie, kas regulāri lasa manu blogu, zina manu attieksmi pret alkoholu, kā arī manu nostāju pret to. Šoreiz par ļoti drūmu tēmu, ņemot vērā to, ka politiķi imitē akcīzes nodokļa karu starp Latviju un Igauniju, lai cīnītos par alkohola pircējiem, izdomājot dažādas pasakas par ekonomisko attīstību pierobežu rajonos. Bet par visu pēc kārtas, protams, kā vienmēr, īsi.

Ko nozīmē augsts akcīzes nodoklis uz alkoholiskiem dzērieniem? Biznesa ienākumi no alkohola ir zemi, jo cilvēku pirktspēja ir tāda kāda ir, tāpēc peļņas marža ir ļoti niecīga. Samērā grūti ir investēt kvalitatīvas preces ražošanā, gandrīz nekas netiek investēts attīstībā un jaunu produktu radīšanā. Plaukst nelegāla alkohola ražošana un tirdzniecība, palielinās kontrabanda. Cilvēku veselība pasliktinās, jo tiek lietots zemas kvalitātes un šaubīgas izcelsmes produkts.

Ko nozīmē zems akcīzes nodoklis uz alkoholiskiem dzērieniem? Liela konkurence un peļņas marža. Uzcenojums ir milzīgs, bet daļa no peļņas tiek ieguldīta attīstībā. Cilvēki pērk tikai legālas izcelsmes produktu, kura kvalitāte ir samērā augsta, jo ir liela konkurence tirgū. Cilvēku veselība tiek ietekmēt daudz mazāk.

Kā redzat no augstāk minētā, tad es apzināti nerakstīju par alkohola lietošanu, jo cena praktiski to neietekmē, tapēc ka tā ir atkarība un psiholoģisko problēmu risināšana. Ja cilvēkam vajag narkotisko vielu, kas tajā skaitā ir alkohols, tad cilvēka vērtību skalā tas būs ļoti augstā vietā, kas nozīmē, ka tiks ekonomēts uz pārtikas, paģērba, pasākumu apmeklēšanas, ceļojumiem utt., lai tikai varētu nopirkt alkoholu vajadzīgajā apjomā. Varat palasīt internetā vai parunāt ar ārstu, ja cilvēks katru nedēļu lieto alkoholu pat nelielā daudzumā, viņam jau ir atkarība un tas ļoti būtiski ietekmē veselību.

Lai akcīzes nodoklis neietekmētu jūsu dzīvi, vienīgā izeja ir nelietot šo vielu. Ko mēs no tā iegūtu, ja, piemēram, visi pārstātu lietot psihotropās vielas? Būtu būtiski zemāks noziedzības līmenis, samazinātos pašnāvību skaits, samazinātos nevēlamo grūtniecību un abortu skaits, samazinātos venērisko slimību skaits, palielinātos cilvēku vidējais mūža ilgums, būtu vairāk naudas līdzekļu attīstībai un izglītībai, jo bez alkohola nebūtu ko citu darīt kā mācīties.

Par alkohola karu. Mēs, viennozīmīgi ,varam vērot medijos, kā attīstās notikumi, bet atceraties, ka tā ir lobija un biznesa spēle. Valdība plāno šogad ieņemt nodokļos aptuveni 40 miljonus euro. Ja tas nebūs iespējams, ko darīs tādā gadījumā valdība? Pareizi, cels citus nodokļus, jo ierēdņiem vajag ēst un augstiem ierēdņiem ceļot pa pasauli uz nodokļu maksātāju rēķina. Līdz ar to zems akcīzes nodoklis, acīm redzami, ir mazākais ļaunums no diviem, bet jebkurā gadījumā tas ir ļaunums un katra cilvēka individuālā izvēle un atbildība ir ļauties šai nodarbei, vai arī nodarboties ar citām, lietderīgākām lietām dzīvē.

Mūs vada bailes


Raksti manā blogā parādās aizvien retāk un retāk, bet tā noteikti nebūs nākotnē. Šodien nolēmu piesēsties pie datora un uzrakstīt par kādu tēmu, kas pirmā ienāk prātā. Diemžēl izjūtu to stāvokli, kad atrast labu un sakarīgu ideju ir ļoti grūti, jo reta rakstīšana blogā notrulina prātu šajā virzienā. Ja vēlaties daudz ideju un tēmu, rakstiet bieži un tās pašas nāks jūsu galvā. Pagaidām par bailēm un sabiedrību, par vadīšanu un kontroli. Šoreiz pacentīšos maksimāli īsi, bet kodolīgi.

Bieži saka, ka brīvība ir sajūta, kad tev vairs nav bail. Sajūtas, kas iekšēji saka, stop, vairs neeksistē un tu vari ļauties domas brīvībai un rīkoties tā, kā pats vēlies. Tomēr sabiedrības mērķis ir pretējs tavējam, jo sabiedrībai vajag no tevis, viens – maksā nodokļus, divi – uzturi ģimeni, trīs – sargā sabiedrības vērtības, četri – īsi nenodzīvo līdz pensijai. Lai kontrolētu lielāko cilvēku daļu tiek radītas un uzturētas dažādas bailes, piemēram, nemaksāsi nodokļus, nebūs pieejama medicīna, tev nebūs ģiemenes, vecumdienas pavadīsi vientulībā, nesargāsi sabiedrības vērtības, vai pārkāpsi tās, sabiedrība izjuks un tu tiksi publiski nosodīts, kļūsi par pensionāru, būsi vecs, nekam nederīgs balasts sabiedrībai utt. Pēc būtības, ja mēs paskatamies detalizēti, visa sabiedrība ir būvēta tikai un vienīgi uz bailēm. Valsts ļoti veikli izmanto bailes, lai kontrolētu cilvēku, piemēram, krimināllikuma vai administratīvā likuma sankcijas. Lielākā daļa cilvēku baidās tās pārkāpt Protams, tādas tiesību normas, kas aizliedz laupīt, zagt utt., ir svarīgas un nepieciešamas, toties tādas normas, kas ierobežo vārda brīvību vai personīgo brīvību, ir nosodamas un Latvijā tādas ir atrodas lielā skaitā.

Ja pieņemam, ka dzīvojam nepārkāpjot krimināllikumā noteiktās normas un pieturamies pie administratīvās kārtības, vismaz saprātīgās robežās, tad rodas samērā pareizs secinājums, a parējais tak ir atļauts. Tik tiešām viss parējais ir atļauts, ja tiekam vaļā no sabiedrības kontroles rīka – bailēm. Piemēram, ja sabiedrības vērtība ir cienīt vēsturi un kultūru, dari pretēji un ej pretīm sabiedrības steriotipiem, ja sabiedrība saka, izveido ģimeni, maini partneri katru mēnesi, sabiedrība nevēlas, lai tu nodzīvo līdz 100 gadiem, tad par spīti visiem izdari tā utt. Šeit svarīgākais ir iet pretīm bailēm un atbrīvoties no bailēm būt nosodītam un būt izolētam, ja nedzīvosi pēc sabiedrībā pieņemtiem steriotipiem un klišejām, jo tikai tādā veidā ir iespējama brīvība, kurā var būt maksla, piedzīvojumi, pašizpausme, zināšanas, izglītība un gaisma.

Nepārtrauktā izvēle


Sen neesmu rakstījis foršus un iedvesmojošus rakstus blogā un visdrīzāk pilnvertīga atgriešanās nebūs tik drīz. Tomēr šodien esmu šeit un varu uzrakstīt īsas pārdomas par nepārtrauktām izvēlēm, ko izdarām savā dzīvē.

Katru dienu mēs pieceļamies no rīt un kā minimums vienu izvēli izdarām pašā sākumā, celties no gultas vai palikt gulēt zem siltas un mīkstas segas. Nākamā izvēle ir par to, vai ēst brokasti un kādas brokastis ēst, tālāk par iziešanu no mājām un tā līdz bezgalībai. Svarīgākais visā ir tas, ka izvēloties kaut ko vienu, mums viennozīmīgi jāatsakās no kaut kā cita. Ja pieceļamies no gultas, mēs atsakamas no palikšanas tajā. Tā arī tiek veidota mūsu dzīve, nepātraukti izvēloties, kā iztērēt mūsu laiku. Cits to iztērē darbam un kādam hobijam, cits mācībām un ceļošanai, cits mājās sēdēšanai un televizora skatīšanai. Pilnībā katra izvēle veido mūs, tāpēc jābūt ļoti uzmanīgam jebkuras izvēles priekšā. Piemēram, izvēle šķērsot ceļu, kamēr luksoforā spīd sarkanā gaisma var būt pēdējā izvēle cilvēka mūžā, vai izvēle šoreiz iet pa citu ielas pusi var paglābt no krītošas lāstekas. Tieši tāpat ir ar mūsu izvēli laika aizpildīšanai. Ja izvēlamies darīt priekš sevis kaut ko jaunu, no kā mums ir bail, mēs attīstamies, ja darām to, par ko jūtamies droši un mierīgi, degradējam.

Šeit sanāk ļoti interesants paradokss. Ja mēs visu laiku attīstamies, tad principā mēs nodzīvojam garāku dzīvi nekā tie, kas nepārtraukti degradē, jo nestandarta momenti labāk paliek atmiņā, bet mūsu dzīve pēc būtības ir tikai mūsu atmiņa par momentiem, kas ir bijuši un nekad vairs neatkartosies.

Interesantākais ir tas, ka cilvēka dzīve apstājās, kad izvēļu vairs nav. Tikai mirušam cilvēkam izvēļu iespējas ir beigušās. Tieši tāpēc ir visu laiku jāanalizē savu dzīvi un visu laiku jāizdara izvēles, lai ar tām mainītu un uzlabotu savu dzīves gājumu.

Grāmata Savienotie trauki


Samērā rets gadījums, kad rakstu par kādu grāmatu, jo pēdējā laikā sanāk lasīt profesionālu literatūru, par kuru Latvijā interesejās, labi, ja cilvēki trīsdesmit. Tomēr tika atrasts brīdis, lai izlasītu kaut ko populārzinātnisku un ar ko varu padalīties ar lasītājiem. Turpmāk uzrakstīšu to, kas man patika Kaspara Kļaviņa grāmatā “Savienotie trauki”un kas likās samērā nepareizi.

Īsumā, grāmata ir par kultūras atšķirību starp Rietumiem un Austrumiem, uzsvaru liekot uz musulmaņu un arābu kultūru. Grāmata bija par atšķirīgu vēsturi, kultūru, pasaules uztveri, filosofiju un sabiedrības iekārtu. Autors savu aprakstu veidoja, skarot tādas tēmas kā reformācija, krusta kari, renesanse, koloniālisma laiks, ēdiena kultūra un izpratne par vēsturi. Lai neieslīgtu garos aprakstos, tad pacentīšos uzrakstīt īsi.

Kas patika? Grāmatā “Savienotie trauki” ļoti labi tika aprakstīta atšķirība starp kultūrām no reliģijas skatu punkta. Tika pieminēti daudzi vēstures fakti, par kuriem man iepriekš nebija zināms, piemēram, ka daudzi poļi reformācijas laikā bēga uz Osmaņu impēriju, lai izbēgtu no nāves soda par reliģiskiem uzskatiem pie sevis mājās. Grāmatā acīmredzami tika likts uzsvars uz teoloģiju, kas bija autora spēcīgākā puse. Ļoti labi bija sasaistīti vēstures notikumi abās civilizācijās, parādot likumsakarības un cēloņsakarības. Lieliski tika aprakstīta musulmaņu fundamentalistu rašānās iemesli un apstākļi. Vēl pozitīva lieta, ko var atzīmēt, ir latviešu rakstnieku sasaiste ar musulmaņu pasauli. Izlasot grāmatu, veidojas daudz labāka izpratne par Tuvajiem austrumiem, kas viennozīmīgi dod savu pienesumu miera nešanai pasaulē, jo informācija par citām kultūrām samazina spriedzi un naidīgu izturēšanos pret to. Grāmata noteikti būtu ietverama kā obligāta literatūra skolā.

Kas nepatika? Tagad visinteresantākais, jo lasītājiem vairāk patīk negatīva informācija nekā pozitīva. Grāmatas autors vairākkārt pieminēja komunistisku vai ļoti socialistisku skatījumu uz lietām, slavinot musulmaņu kultūru par to, ka tajā bija liela sociālā aizsardzība. Autors arī vairākkārt ļoti negatīvi izteicās par Rietumu kapitalismu. Pilnīgi piekrītu, ka katram var būt savi uzskati par ideoloģijām, bet grāmatā trūka objektīva skatījuma uz to, kāpēc sociālisms un stingri vertikālas pārvaldes musulmaņu valstis attīstījās būtiski lēnāk nekā kapitalistiskā Lielbritānija, kas beigu beigās arī pakļāva Osmaņu impēriju un pēc būtības kolonizēja lielāko daļu pasaules, kā arī Eiropa kopumā apsteidza visu pārējo pasauli gan ekonomiski, gan tehnoloģiski. Tieši tās valstis, kas atmeta reliģiju un izveidoja iekšienē bagātu politisko daudzveidību un cīņu, attīstājās vislabāk, savukārt musulaņu valstīs attīstība nenotika daudzejādā ziņā arī reliģijas dēļ. Vēl viens būtisks mīnuss ir autora vājās zināšanas ekonomiskajos procesos, jo pēc teikuma, ka Eiropā sāka pieaugt cenas, jo tirgotāji kļuva alkatīgi, man gribējās izsviest grāmatu pa logu, bet es to neizdarīju. Īsumā, cena ir atkarīga no pieprasījuma un piedāvājuma attiecības, savukārt tirgotāji tikai apkalpo klientu, piegādājot klientam vajadzīgo preci, pie tam, tirgū pastāv konkurence un alkatīgam tirgotājam ceļot cenu, klienti pie viņa neies, jo blakus būs tirgotājs ar zemāku cenu. Ja veidojās monopols, tad tas vairs nav par alkatību, bet par valsts varas uzurpēšanu, kas pieļāva monopola veidošanos. Vēl autors vairākas reizes uzsvēra, ka musulmaņiem nedrīkstēja aizdot naudu ar procentiem un autors vairākkārt pieminēja, ka naudas aizdošana ir ļaunums. Atkal par ekonomiku, procenti ir tikai un vienīgi maksa par pakalpojumu un nauda ir tāda pati prece kā maiza vai piens, kuru cenā ietilpst samaksa par pakalpojumu (piegāde, ražošana, glabāšana utt.). Pie tam, iesaku autoram iepazīties ar Islamic banking and finance tēmu, kur procentu vietā tiek izdomāta simts un viena komisija, kā arī citi obligātie pakalpojumi, kas pēc būtības arī ir procenti par naudas lietošanu tikai citādākā formā. Tādējādi musulmaņi nevis neaizdot naudu ar procentiem, bet apiet Korānā noteikto aizliegumu ar citiem rīkiem.

Kopumā man grāmata patika. Neskatoties uz manu kritiku, visiem iesaku izlasīt šo grāmatu, jo tā noteikti iedos jums papildus zināšanas un radīs labu izpratni par kultūras atšķirībām, par kurām būtu labi zināt jebkuram cilvēkam, lai izbēgtu no medijos popularizētās propogandas pret musulmaņiem, jo nevisi teroristi ir mususmaņi, kristiešu teroristu vēsturē bija krietni vairāk.