Dienas citāts – Frederiks Levis Donaldsons


Šodien izdomāju ievietot Vestminsteras priestera citātu. Šis priesteris bija Frederiks Levis Donaldsons (Frederic Lewis Donaldson), kurš piedzima 1860. gadā un nomira 1953. gadā. Pārstāvot anglikāņu baznīcu, viņš izdomāja uzrakstīt modernus sabiedrības grēkus. Citāts būs tulkots, tāpēc var nedaudz atšķirties no oriģināla, un lai novērstu iespējamo neprecizitāti, iekopēšu arī angļu valodā.

Septiņi sabiedrības grēki ir:

Bauda bez sirdsapziņas;
Zināšanas bez personības;
Uzņēmējdarbības bez morāles;
Zinātne bez cilvēcības;
Dieva pielūgšana bez upurēšanās;
Politika bez principa.

The Seven Social Sins are:

Wealth without work.
Pleasure without conscience.
Knowledge without character.
Commerce without morality.
Science without humanity.
Worship without sacrifice.
Politics without principle.

Mans viedoklis par šo citātu ir divējāds. No vienas puses skan ļoti labi un skaisti, pie tam ar zināmu patosu. No otras puses priesteris uzrakstīja savstarpēji izslēdzošus lielumus. Piemēram, uzņēmējdarbība vienmēr būs bez morāles, jo pēc būtības tā ir tikai un vienīgi excel tabula, un viss pārējais ir pakārtots skaitļiem. Arī zinātne var attīstīties, tikai pārkāpjot cilvēciskumu, jo zinātnes attīstība vienmēr ir pret cilvēka instinktiem, jo tā maina vidi. Piemēram, mums jānogalina simtiem žurku, lai atrastu vakcīnu pret slimību. Pēdējais arī ir uzrakstīts skaisti, bet bez reāla pamata, jo politika sastāv no neskaitāmu interešu grupu cīņas un jebkurš kompromiss būs kādas puses principa neievērošana.

Ceru, ka visiem patika un katrs no lasītājiem ir guvis vielu pārdomām un analīzei. Citāts tiešām labs, jo raisa dažādus jautājumus un diskusijas.

Cīņa ar mūsu provinciālismu


Daudzi lasītāji, kuri dzīvoja kādu laiku lielā pilsētā, piemēram, Madridē, Londonā, Berlīnē vai Ņujorkā, atgriežoties Rīgā, sajūtas atbraucam uz lauku mazpilsētu vai lielākais, novada centru. Apkārtējo cilvēku domu lidojums, mediji un kopējā pasaules uztvere mums ir ļoti lokāla un vērsta uz iekšu. Bieži pie mums izpratne par kādu valsti, it sevišķi, ja tā ir ārpus Eiropas Savienības, tiek aprobežota ar seniem stereotipiem un mītiem par noteiktu valsti vai pat reģionu, kurā valsts atrodas. Piemēram, ja tā ir kāda no Āfrikas valstīm, tad noteikti iztēlē radīsies bads, neizglītoti un nabadzīgi cilvēki, kurus apspiež paēduši cilvēki ar ieročiem. Ja tā ir kāda no Latīņamerikas valstīm, tad priekšstats būs par narkotiku tirgotāju karteli, nabadzību, jūru un palmām. Līdzīgi ir ar Eiropu, ja kāds pasaka vārdu Vācija, mums uzreiz priekšā ir pārticība, auto ražošana un alus. Diemžēl neviens no stereotipiem nav pareizs, jo viss ir daudz sarežģītāk un interesantāk. Rodas jautājums, kā ir iespējams mainīt savu pasaules uztveri no trivializētas uz zināšanām balstītu, lai spētu orientēties politiskajā un ekonomiskajā vidē. Tieši par šo arī nolēmu uzrakstīt rakstu.

Sākumā ir jānoskaidro, kuras valstis ir svarīgas priekš Latvijas. Šo jautājumu iespējams skatīt no vairākiem rakursiem, piemēram, no noteiktā valstī dzīvojošo pilsoņu skaita, no Latvijas iedzīvotāju iecienītāko tūrisma gala mērķu valstīm vai arī paņemot ekonomisko un polisko plakni, kas manā ieskatā ir vissvarīgākā. Lai nebūtu zīlēšana uz kafijas biezumiem, nepieciešama kaut kāda metodoloģija vai vismaz atskaites punkts. Es par tādu izvēlējos eksporta valstis, uz kurām tiek vestas Latvijā ražotās preces. Tas ir svarīgi, jo izpratne par noieta tirgiem ļauj prognozēt Latvijas ekonomisko attīstību. Piemēram, Latvijas koksne un tās izstrādājumi tiek eksportēti uz Zviedriju, ja šajā valstī viss ir kārtībā ar politisko un ekonomisko vidi, tad visdrīzāk, Latvijas eksportētājiem klāsies labi, tiks nodrošinātas darba vietas un nodokļu nomaksa, kā rezultātā katrs no darbiniekiem var plānot ilgtermiņa saistību uzņemšanos vai karjeras izaugsmi. Tajā pašā laikā, ja Zviedrijā viss pasliktinātos, prognozes būtu pretējas un arī cilvēku uzvedībai vajadzētu tikt koriģētai.

Skatāmies Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapā top 5 valstis, uz kurām Latvijas uzņēmumi ir eksportējuši: Lietuva, Igaunija, Krievija, Zviedrija, Vācija. Jautājums ir ļoti vienkāršs, ko mēs zinām par šīm valstīm? Cik daudz cilvēki zina, kura no šīm valstīm ir prezidentāla vai parlamentāra republika. Cik daudz cilvēku zina, kura no šīm valstīm ir unitāra vai federāla. Daudz grūtāks uzdevums ir nosaukt katras valsts prezidentu, premjerministru, parlamentā esošās politiskās partijas utt. Nākamais līmenis ir nosaukt katras valsts politisko nostāju pret katru no nozarēm, kurās Latvijas uzņēmēji eksportē preces. Piemēram, tās pašas koksnes gadījumā, varbūt tajā valstī, uz kuru notiek aktīvs eksports, mainās partiju sastāvs parlamentā un uzvar zaļi domājoši cilvēki, kuri vēlas samazināt mežu izciršanu caur patēriņa samazināšanu uz koka precēm un viņu politiskais mērķis ir nodokļa ieviešana uz koka izstrādājumiem. Var izskatīties garlaicīgi un sarežģīti, bet tieši šāda informācija ļauj skaidrāk redzēt savu nākotni arī parastam darbiniekam, kurš strādā Latvijā koka materiālu apstrādes uzņēmumā, kuram iespējams samazināsies pasūtījumu skaits, būs sliktāks noiets precei, kā rezultātā darbinieks tiks atlaists vai arī viņam tiks samazināta alga un esot šādiem apstākļiem, darbiniekam noteikti nevajadzētu uzņemties papildus saistības, piemēram, kredīta veidā, neveicot kaut kādus papildus pasākumus alternatīvu ienākumu nodrošināšanai.

Līdz ar to pirmais solis ir saprast, kuras valstis mūs vispār interesē, otrais solis ir lokalizēt to līdz jautājumiem, kas var skart mūs personīgi. Ņemot vērā lielo informācijas plūsmu, tēmas sašaurināšana var būt efektīva, lai taupītu laiku. Viennozīmīgi, ja ir laiks un vēlēšanās, jācenšas apkopot un aptvert maksimāli daudz informācijas, lai redzētu kopējo bildi.

Politiskais režīms un plurālisms politiskajā vidē konstanti sekmē ekonomisko izaugsmi, līdz ar to, ja valstī turpinās aktīva politiskā cīņa un vara regulāri mainās, var prognozēt, ka tās valsts ekonomika augs, savukārt, ja valstī ilgstoši ir stabilizējusies vienas partijas virsvadība pār parlamentu, tad agri vai vēlu sekos ekonomiskas lejupslīde.

Paskatāmies uz noteiktu piemēru, ko mēs varam darīt. Atveram wikipedia un atrodam Lietuvu, kas ir pirmā valsts pēc eksporta apjoma, labāk angļu valodā izlasām, ka tā ir unitāra pusprezidentāla valsts, ar pašreizējo prezidentu Gitanas Nausėda un premjeru Saulius Skvernelis. Tāpat redzam, ka tieši prezidents nominē premjeru un citus valdības kabineta locekļus, kas nozīmē, ka lielāku uzmanību jāpievērš tieši prezidentam, nevis premjeram. Saistībā ar parlamentu, Lietuvā deputāti tiek ievēlēti daļēji pēc proporcionālās, daļēji pēc mažoritārās sistēmas, kad 70 parlamenta deputāti tiek ievēlēti no partiju saraksta, bet 71 kā atsevišķs kandidāts no vēlēšanu apgabala. Nākamais solis, atveram kādu no mājas lapām, kurās ir redzami vēlēšanu rezultāti, man personīgi patīk politico.eu, kur ir samērā pārskatāmi apkopota informācija, bet ir arī citas lapas. Atveram kādu no ziņu portāliem un skatāmies pašreizējo koalīciju, kas sastāv no trīs partijām, Zaļie un zemnieku savienība (identisks nosaukumus partiju apvienībai Latvijā), Strādnieku sociāldemokrātiska partija un Kristīgo ģimeņu alianse. Pēc nelielas izpētes, pamazām sāk veidoties kopējā aina, kā izskatās Lietuvas politiskā vide. Tālāk var veikt interesējošā jautājuma izpēti, piemēram, ieejot katras partijas mājas lapā, izpētot prezidenta teikto pirmsvēlēšanu kampaņā, ieejot noteiktas nozares ministrijas mājas lapā un izlasot dažādas politiskās nostādnes. Rezultātā mēs veltot šādai nodarbei pāris dienas ceturksnī, iegūstam samērā labu bildi, kas notiek priekš Latvijas ļoti svarīgajās valstīs, tādējādi būtiski paplašinot savu redzes loku un zināšanu apjomu. Šāda pieeja ļoti ātri atbrīvo no stereotipiem un maldiem, kas rodas lasot vietējo presi vai skatoties vietējo televīziju.

Ja nevēlaties veikt izpēti, otra iespēja ir lasīt zinātniskos rakstus vai dažādu starptautisko organizāciju informācijas apkopojumus un izpēti. Tomēr šādai pieejai ir daži trūkumu. Tas varētu būt samērā dārgi, jo zinātniskie raksti lielākoties ir pieejami par maksu, bet institūciju pētījumi reti kad sakritīs ar jūsu meklējamo jautājumu. Tāpēc tos var izmantot kā palīgavotus, bet izpēti būs jāveic pašiem.

Secinājums ir ļoti vienkāršs, pašreizējie tehniskie un informatīvie resursi brīnišķīgi ļauj mums iegūt dažādu informāciju par valstīm. Katrs priekš sevis var izstrādāt individuālus kritērijus un metodoloģiju, lai veiktu izpēti un paplašinātu savu redzes loku. Pie tam, Latvijas mediji neinformē mūs par notiekošo tajās valstīs, kas mums patiešām ir svarīgas, bet fokusējās uz Krieviju un ASV, pie tam uz tajās valstīs notiekošām nesvarīgām lietām, kas ir interesanti, bet praksē no ekonomiskā skatu punkta mūs skar samērā maz. Vēl viens no secinājumiem varētu būt tāds, ja vēlaties iegūt kvalitatīvu un šauri fokusētu informāciju, būs vien pašiem jāveic izpēte. Tādā veidā mēs katrs varam padarīt Latviju mazāk provinciālu, kur dzīvo pēc principa mana setā un nekas ārpus tās mani neinteresē. Tieši otrādi, izglītošanās, pētīšana un jaunas informācijas apguve ļauj uz pasauli raudzīties daudz objektīvāk un reālistiskāk, bez stereotipiem, maldiem un tendencioziem uzskatiem.

Protesti pret policijas vardarbību ASV


Jau kādu laiku Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) notiek protesti pret vietējās policijas vardarbību. Šie protesti norisinājās arī daudzās citās valstīs, kā, piemēram, Lielbritānijā un Brazīlijā. Diemžēl Latvijā medijos un arī sabiedrībā netiek pievērsta liela uzmanība protestiem un to iemesliem, bet samērā plaši tiek atainoti un aprakstīti kadri par lielveikalu izlaupīšanu, dažādu ielas bandu aktivitātēm un nemieru vardarbīgo izpausmi, kaut arī lielākā daļa protestētāju ir miermīlīgi cilvēki, kas iet ārā protestēt par samērā vienkāršām, pareizām un skaidrām lietām, kā sociālo vienlīdzību, cīņu pret rasismu un policijas sistēmas reformu. Šoreiz uzrakstīšu savas pārdomas par šo tēmu.

Sākumā svarīgi noskaidrot informācijas avotus, kurus vajag un kurus nevajag izmantot. Noteikti, ja vēlamies saprast, kas notiek ASV, mums ir jāizmanto ASV esošie mediji. Nekādā gadījumā nevajadzētu izmantot Krievijas un Ķīnas medijus, tajā skaitā Krievijas un Ķīnas finansētos medijus, kas atrodas ASV, jo gan Krievijai, gan Ķīnai ir noteiktas politiskās intereses un tās veidos apzinātu propagandu, lai ietekmētu sev vēlamā gultnē politiskos procesus ASV. Piemēram, Krievijā ļoti izdevīgi iekšienē fokusēt uzmanību uz ārzemju problēmām, lai izvairītos no sabiedrības informēšanas par milzīgo Covid-19 traģēdiju un ļoti aizdomīgiem statistikas datiem, vai arī valsts ekonomisko krīzi. Ķīna savukārt vēlas uzvarēt tirdzniecības karu un vēlētos redzēt poliskajās aprindās sev lojālus politiķus, kā arī Ķīna vēlas demonstrēt Ķīnas iekšējam patēriņam, cik briesmīgs ir kapitālisms un cik lieliski ir dzīvot komunismā. Šajā gadījumā arī Latvijas ziņu portālos esošo informāciju nav lietderīgi izmantot, jo tās pirmavots ir ASV medijos esošās ziņas, pie tam, pie mums bieži mediji vēlas palielināt auditoriju un vairāk akcentē uzmanību uz vardarbību, jo auditorija patērē vardarbību daudz labāk. Arī pašā ASV var lasīt, bet ar ļoti kritisku pieeju, medijus, kas atbalsta Republikāņu partiju un esošo prezidentu, tāpēc, ka ir priekšvēlēšanu gads un viņi ļoti cenšas novirzīt visu fokusu uz problēmām ar noziedzību, nevis runāt par problēmām ar rasismu, kas ilgstoši netiek risinātas un problēmām ar policijas vardarbību, kas arī netiek risinātas pietiekami efektīvi.

Pēc kritikas par to, kur informāciju nevajadzētu smelties vai arī vajadzētu veikt ļoti rūpīgu analīzi, lai to izmantotu, tagad jāuzraksta, ko var izmantot, lai gūtu pēc iespējas objektīvāku bildi, kas patiesībā tagad tur notiek. Viennozīmīgi oficiālā statistika un oficiālie paziņojumi, ko publicē valsts pārvaldes institūcijas būtu izmantojamas kā viens no informācijas avotiem. Piemēram, VOX ir publicējusi apkopotus datus par to, kādas rases cilvēki visvairāk tiek nošauti no policijas puses. Šajā rakstā tiek demonstrēta informācija, ka esot melnādainajam ASV, ir trīs reize lielāks risks tikt nošautam nekā esot baltajam. Tāpat daudz lielāks risks esot latīņamerikāņiem un indiāņiem.

Saite: https://www.vox.com/2020/5/31/21276004/anger-police-killing-george-floyd-protests

Vēl ļoti labs avots ir ASV Cilvēktiesību komisijas ziņojums, kurā raksta par to, ka federālo institūciju rīcībā nav vienoti un patiesi dati par reālo situāciju saistībā ar rasismu starp policistiem un policijas vardarbību, jo nav vienoties ziņošanas sistēmas un bieži dati tiek pamatā iegūti no nevalstiskajām organizācijām un citiem ar policiju nesaistītiem avotiem, kas neparāda visu kopainu. Tāpat ziņojumā tiek atzīts, ka joprojām ir lielas problēmas ar policijas vardarbību, kas arī ir nemieru iemesls. Šis ziņojums tika publicēts 2018. gada novembrī, bet kā redzams, secinājumi ir aktuāli arī šodien.

Saite: https://www.usccr.gov/pubs/2018/11-15-Police-Force.pdf

Samērā objektīva informācija ir atrodama daudzos ASV medijos. Es, piemēram, izmantoju CNN un Bloomberg, jo tie ir bagāti un samērā neatkarīgi mediji, kuriem ir augsti iekšējās ētikas standarti, kā arī Bloomberg ir samērā dārgs informācijas avots, kuru lasa uzņēmēji un kuri prasa no medija augstas kvalitātes sagatavotu informāciju. Arī CNN apskata jautājumu par vardarbību no dažādiem skatu punktiem, kas rada iespēju uzzināt par daudzām detaļām un vairo uzticamību informācijas avotam.

Īsumā, par ko ir stāsts. ASV ir problēmas ar policijas vardarbību, pie tam katrā štatā ir citādāka situācija, jo policija nav vienota institūcija. Federālā līmenī policija tiek uzraudzīta samērā slikti un visa uzraudzība lielākoties ir štata tiesas uzdevums. Ņemot vērā, ka daudzos dienvidu štatos melnādainie cilvēki pilnvērtīgas politiskās tiesības ieguva tikai 20. gs. 60os gados, tad to pārstāvība izpildvaras un tiesu varas institūcijās štatu līmenī joprojām ir samērā zema, kā rezultātā rasisma līmenis ir noturīgs un pats rasisms ir konsekvents no varas puses. Ņemot vērā zemo melnādaino iedzīvotāju politisko pārstāvību, arī ekonomiskais līmenis ir būtiski zemāks nekā vidusmēra baltajam iedzīvotājam, kā rezultātā noziedzības līmenis starp melnādainajiem iedzīvotājiem ir augstāks, kas ir ļoti labs pamats dažādiem radikāliem grupējumiem un rasistiem propagandēt rasu naidu, kas, atkaļ, dēļ zemās politiskās pārstāvība, elektorāli ir izdevīgi un ļauj gūt panākumus štata līmenī.

Par protestiem jāatzīmē, ka pašus protestus atbalsta daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki, jo saredz problēmas saistībā ar rasismu. Pašas demonstrācijas un piketi nav vardarbīgi, savukārt to visu izmanto vietējās bandas un noziedznieki, kuri stundām izlaupa veikalus. Jautājums ir tāds, kur tajā brīdī ir policija, lai aizstāvētu veikala īpašnieku īpašuma tiesības. Kad vajag kādu piežņaugt, tad trīs policisti varonīgi ir gatavi turēt vienu cilvēku, kamēr ceturtais to žņaudz ar celi, bet, kad tiešām jācīnās ar organizētu noziedzību protestu laikā, tad vienīgais, ko cilvēki neredz tuvumā, ir policija. Latvijā un arī ASV medijos, kā, piemēram, Fox News, tiek likts akcents uz vardarbību, radot iespaidu, ka vienkārši melnādainie cilvēki izgāja uz ielām zagt un laupīt. Bet krietni mazāk tiek rādīts un stāstīts par iemesliem un patiesajiem protestiem, kur nekādas vardarbības nav.

Secinājums kā parasti ir viens. Ja vēlaties noskaidrot patiesību, paši veiciet izpēti un analīzi, meklējot gan oficiālos informācijas avotus, gan dažādus medijus, priekšroku dodot lieliem medijiem, kuriem ir stingri iekšējie ētikas standarti un kuri iepriekš centās parādīt situāciju no dažādiem skatu punktiem. Biznesa ziņas parasti ir daudz objektīvākas, jo uzņēmēji pieprasa kvalitatīvu informāciju. Ja vēlaties veikt izpēti, noteikti izmantojiet vietējos medijus, nevis ārvalstu ziņu pārstātus. Tāpat svarīgi zināt, ka paši protesti ir lielākoties miermīlīgi un tos atbalsta plaša sabiedrības daļa ASV, savukārt vardarbība bieži ir policijas bezdarbība un arī policijas vardarbības rezultāts. Miermīlīgi protestētāji neizlaupa veikalus, bet to dara vietējās bandas un grupējumi, kā arī parastie noziedznieki, kuri jūt nesodāmību noteiktajā brīdī.

Rozmarīns un dienvidu saule


Patīkami ir kavēties atmiņās par dažādiem ceļojumiem, kā arī ļoti patīkami iztēloties nākotnes piedzīvojumus. Kaut arī Latvijā laikapstākļi ir samērā vēsi, neskatoties uz silto ziemu, saule pamazām ņem virsroku pār mākoņiem un aukstajiem austrumu vējiem. Pārdomas par to, kāda būs vasara, noteikti iezogas katram, kurš nav plānojis strādāt visu silto laiku bez apstājas. Šoreiz nelielas pārdomas par visu un ne par ko konkrētu.

Politikā visdrīzāk būs ļoti nemierīgs laiks, tāpēc, ka tuvojās pašvaldību vēlēšanas Rīgā un uz spēles ir likta likme vairāku miljardu euro apmērā. Tie cilvēki, kuriem nav žēl sava laika, viennozīmīgi veltīs daudz pūles, dažādos veidos piedaloties politiskajās sacīkstēs.

Starptautiskais tūrisms noteikti šogad nebūs lielā cieņā, tāpēc redzēsim vietējo pakalpojuma sniedzēju uzplaukumu, ko labprāt nodrošinās Rīgas, Mārupes, Baložu un Ķekavas iedzīvotāji. Lielai daļai sanāks atklāt Latvijā vēl nebijušas vietas un saņemt jaunas emocijas, tāpēc ka ikdienā apceļot Latviju ir sarežģītāk, nekā apceļot, piemēram, Grieķija ziemeļus.

Epidēmija noteikti mūs vēl kādu laiku nepametīs, jo Eiropas Savienība apsolīja izdalīt papildus naudu negatīvo ekonomisko seku mazināšanai, kas nozīmē lielus publiskos iepirkumus, naudas dalīšanu savējiem un līdzīgu naudas tērēšanas pasākumus. Tāpēc laiku pa laikam redzēsim gan visādus jaunus ierobežojumus, gan skaistas uzvaras no valdības puses.

Mans ieteikums visiem, pēc iespējas distancēties no visa notiekošā, par ko stāsta ziņās. Dzīve ir pārāk interesanta, ja to veido uz individuālo notikumu pamata. Mīlestība, piedzīvojumi, sports, pārgājieni, jaunu lietu iegāde, rakstīšana, dzejošana, zīmēšana, muzicēšana, tas viss ir tik skaists, ka ir pelnījis, lai tam veltītu pilnīgi visu vasaru bez jebkādām atkāpēm.

Gadījumā, ja kādam vasaras karstumā sanāk piedzīvot arī kādu bēdīgāku brīdi, noteikti jāpieiet visam filosofiski, jo pat kādu zaudējot, mēs tikai un vienīgi aizveram noteiktu grāmatas lapu, kas pabeidz nodaļu, bet nekādā gadījumā nepārtrauc pašas grāmatas rakstīšanu.

Ceru, ka visiem lasītājiem vasara nesīs daudz jauku brīžu un šī sezona būs kārtējā aizraujošā un neticamā, dažādu notikumu pārpildīta. Jāatceras, ka mēs paši veidojam savu dzīvi un paši esam savi saimnieki, aktieri, režisori, producenti un dekorāciju meistari.

 

Dienas citāts – Martins Luters Kings jaunākais


Šodien manu uzmanību pievērsa vienkāršs, bet tajā pašā laikā ģeniāls citāts, ko reiz teica izcils cilvēktiesību aizstāvis Martins Luters Kings jaunākais ( Jr) (1929 – 1968). Lasot un pētot viņa darbību, var tikai par patīkamu izbrīnu atzīt, ka cilvēks 39 gadu vecumā bija izdarījis vairāk nekā daudzi izdara 100 gados. Viņa patiesais ieguldījums cilvēktiesību attīstībā nav izmērams. Šeit arī pats citāts:

Tu vari nogalināt sapņotāju, bet tu nevari nogalināt sapni” (You can kill the dreamer, but you can’t kill the dream)

Tik tiešām, mums nepieciešams sapņot un cīnīties par savu sapni, ja tas ir pareiz un nodrošina citu cilvēku tiesību ievērošanu. Arī nogalinot viņu pašu, idejas nogalināt neviens nespēja un kustība par melnādaino cilvēku tiesību aizstāvību turpinās vēl joprojām. Arī katrs no mums var cīnīties pret kādu tiesību pārkāpumu un var sapņot par lielisku uzvaru kādu dienu. Neskatoties uz to, ka cilvēka mūžs ir gaužām īss, sapnis, kas spēs pavilkt līdzi lielas cilvēku masas, dzīvos mūžīgi.

Muižas kā vergniecības simbols


Bieži no apkārtējiem cilvēkiem var dzirdēt neviltotu jūsmošanu par dažādām Latvijas teritorijā esošām muižām. Saviļņoti vārdi tiek izteikti gan par atjaunotām, gan par aizlaistām muižām, kurām nepieciešams kapitālais remonts. Cilvēkiem patiesi patīk šīs ēkas un daudzi no viņiem vēlētos tur dzīvot. Tomēr jaskatās patiesībai acīs, lielākā daļa jūsmotāju nezina vēsturi. Līdz ar to šajā rakstā uzrakstīšu savas pārdomas par muižu esamību Latvijā.

Muižas Latvijā radās uz piļu bāzes. Sākotnēji, ienākot krustnešiem 13. gs., tie būvēja pilis pa visu Latviju. Ar laiku bruņinieki panāca to, ka pilis un zemi tām apkārt varēja mantot bruņinieku bērni. Vēlāk pilīm novecojot, sāka būvēt muižas. Ar ļoti retiem izņēmumiem, lielākā daļa bruņinieku bija vācieši, kas cauri gadsimtiem pakāpeniski paverdzināja vietējās tautas. Sākumā tās bija nelielas klaušas, kuras ar laiku pārvērtās par dzimtbūšanu, kas faktiski nozīmēja vergniecību. Dzimtcilvēku varēja nopērt, varēja pārdot un pat zināmos apstākļos nogalināt, bez liela riska par sodu. Kā izskatījās lauku dzīve vēl 18. gs.? Bija muiža, kādu gabalu no tās bija baznīcas zeme ar baznīcu, bija apdzīvotā vietā, kurā dzīvoja dzimtcilvēki un vēl viena apdzīvotā vieta, kur dzīvoja amatnieki. Amatnieki, garīdznieki un muižnieki bija vācieši, savukārt darbaspēks sastāvēja no dzimtcilvēkiem, kuri bija latvieši. Šis ir ļoti vienkāršots apraksts, bet kopējai izpratnei pietiekošs.

Muižas tika būvētas no naudas, ko muižnieki ieguva tirgojot izejvielas, piemēram, graudi, kas tika ražotas ar dzimtcilvēku rokām. Izejvielu cenā neietilpa darbs par šīs izejvielas ražošanu, jo dzimtcilvēki strādāja bez maksas. Tas nozīmē, ka milzīgo peļņu muižnieki guva tāpēc, ka nemaksājot dzimtcilvēkiem, varēja to naudu paturēt sev, kas nebūtu iedomājams tajā pašā laikā, piemēram, ja viņi algotu vāciešus. Līdz ar to muiža faktiski simbolizē nozagtās latviešu dzīves. Par to naudu, kas netika maksāta dzimtcilvēkiem, viņi nevarēja sūtīt uz skolu savu bērnus, viņi nevarēja nodrošinat tā laika medicīnu, viņi nevarēja pietiekami labi nodrošināt savus dzīves apstākļus, nevarēja pilnvertīgi ēst un galu galā viņi nevarēja izvēlēties savu nodarbi, tādējādi bieži mirsotot jauni no kaitīgā darba un milzīgām pārslodzēm.

Sanāk, ka muižās bija ieguldīti naudas līdzekļi, kuru neesamība dzimtcilvēku rīcībā tiešā veidā nogalināja vietējos iedzīvotājus. Tā rezultātā atjaunojot muižu, vai cildinot to, mēs faktiski cildinam vergturu celtās ēkas un vergturību jeb dzimtbūšanu kā tādu. Kā analoģiju varētu minēt, ja melnādainie cilvēki jūsmotu par Dienvidu štatos esošajām mājām, kas piederēja vergturiem un nepārtraukti censtos tajās dzīvot un atjaunot tās. No morālā viedokļa, visas muižas vajadzētu vai nu nojaukt, vai pārveidot par dzimtcilvēku apspiešanas muzejiem, kuros atgādinātu par tiem, kuri dzīvoja šajās muižās un kā muižnieki paverdzināja vietējos ļaudis. Pretējā gadījumā mēs ļoti ātri aizmirstam savu vēsturi un sapņojam, kā būtu dzīvot tajā laikā skaistā muižā. Tāpēc atgādināšu visiem sapņotājiem, jūs tajā laikā dzīvotu kopā ar vēl kādiem astoņiem cilvēkiem baļķu mājā ar maziem logiem un gultām pilnām ar blaktīm, slimotu ar visādām kaitēm un būtu viens no trīs bērniem, kuri izdzīvoja pretēji sešiem, kuri nomira dzemdībās vai neilgā laikā pēc tam. Jums nebūtu tiesību pat pārvietoties ārpus noteiktas teritorijas bez muižnieka atļaujas, bet visi jūsu bērni kļūtu automātiski par muižnieka īpašumu un viņš varētu ar viņiem izrīkoties kā vēlētos, piemēram, pārdot kā lētu darba spēku.

Muižas ir ļaunuma un vergniecības simbols. Ja mēs nespējam nošķirt labo no ļaunā, skaisto no neglītā, patiesību no fantāzijas, tad tas nozīmē, ka mums daudz ir jāmācās, jālasa un jāinteresējās par vēsturi, kas galīgi nav tāda, kādu mēs sapņojam savās galvās, zaudējot pašcieņu. Simboliem ir milzīga nozīme, jo tie atšķir mūs no dzīvniekiem un vergiem, jo tikai brīvs cilvēks spēj savus uzskatus un nostāju turēt augstāk par īsām brīža sajūtām un velmēm.

Kura šis gads patiesībā ir?


Ierastā dzīves ritējumā Lieldienu brīdienas tiek uztvertas kā garāka atpūta no rutīnes un darba gaitām. Tieši šajās brīvdienās parasti izdodas izbaudīt atnākošo pavasari. Diemžēļ šis gads nav kā ierasts, jo par vainu tam visam ir karantīna. Problēma pat ir nevis ierobežotā pieejā dažāda veida pakalpojumiem, kā restorāni vai kafeinīcas, bet gan cilvēku noskaņā, kas spraucās ārā pat cauri šķietami laimīgajām sejas izteiksmēm. Tā nu mēs visi dzīvojam un gaidam, kad beidzot beigsies valstī izsludinātais ārkārtas režīms. Tāpēc dažādās diskusijās bija apspriesti jautājumi, kurš šajā laikā jūtas vislabāk, kuram patiesībā pieder laiks? Šī iemesla dēļ rakstā apskatīšu, kura šis gads patiesībā ir?

2020. gads ir žurkas gads. Interesanti, ka 12 gadus atpakaļ, 2008. gadā sākās ekonomiskā krīze, vēl pirms 12 gadiem 1996. gads bija pēdējais gads pirms lielās Āzijas ekonomiskās krīzes, savukārt 1984. gads un 1985. gads bija pēdējie stabilas izaugsmes gadi pasaulē, pēc kā notika straujš naftas cenas kritums, kā rezultātā PSRS ekonomiskā situācijas tik ļoti pasliktinājās, ka tai bija jāsabrūk. Protams, pie katra gada var pievilkt klāt dažādus zīmīgus notikumus, tomēr šeit skaidri redzams cikliskums, kas cilvēku dzīvē un arī ekonomikā eksistē. Interesanti, ka arī nākamais divpadsmit gadu cikls pēc 2008. gada cikla sākās ar tik zīmīgiem notikumiem kā pandēmija un karantīna. Pie tam ir vēl viena intersanta sakritība, 1980. gadu krīze sākās dēļ ASV ekonomiskām problēmām, 1998. gada krīze sākās dēļ Dienvidaustrumu Āzijas ekonomiskām problēmām, 2008. gada krīze sākās dēļ ASV ekonomiskām problēmām, savukārt 2020. gada krīze atkal sākās dēļ Āzijas šoreiz ne ekonomiskām problēmām. Līdz ar to 2020. gadu noteikti varam saukt par žurkas gadu ar tai raksturīgajām krīzēm.

Vēls intersanti, ka Latvijā 2020. gada dzīvnieks ir bebrs, precīzāk, Eirāzijas bebrs. Toties no kukaiņu pasaules šis gads ir ziedmušas gads. Līdz ar to šī gada ģērbonī varētu ielikt žurku, bebru un ziedmušu, kaut kur augšā.

Šis gads noteikti nav ceļotāju un iepirkšanās gads, tāpēc šis ir to cilvēku gads, kuriem patīk sēdēt mājās un kuriem nepatīk iepirkties. Rezultātā šis gads noteikti ir mājsēžu gads, par kuriem piespiedu kārtā transformējas liela daļa valsts iedzīvotāju. No tā varam izdarīt secinājumu, ka šogad dominēs nodarbes, ar kurām var nodarboties mājās, tā ir ēst gatavošana, televizora skatīšanās, grāmatu lasīšana un datorspēļu spēlēšana. Par pēdējo nodarbi varam teikt, ka šis noteikti ir geimeru gads, jo pašlaik sēdēšana pie datora ir sociāli atbildīga nodarbe, savukārt iet laukā un iepazīties ar jauniem cilvēkiem ir sociāli bezatbildīga darbība, par kuru paredzēts sods.

Nobeigumā var apkopot, ka 2020. gads ir žurkas, bebra un ziedmušas gads, ja raugās no dzīvnieku pasaules skata punkta. No cilvēku nodarbes viedokļa šis ir pasīvais mājsēžu un geimeru gads. Agri vai vēlu pandēmija beigsies un tad atkal ausīs ceļotāju un piedzīvojumu meklētāju gads, kas visdrīzāk būs 2021. gads.

Vai jābūt pateicīgiem valsts varai pandēmijas laikā?


Nav šaubu, ka visaktuālākā tēma cilvēkiem Latvijā pašlaik ir karantīna un valsts varas rīcība šī procesa vadīšanā. Diemžēl presē ir ļoti daudz varas slavinošu rakstu par to, ka pašreizējā valdība ar pašaizliedzīgu varonību cīnās līdz pēdējai asins pilei par mūsu visu dzīvībām. Diemžēl tā nav un šajā rakstā izklāstīšu savas pārdomas par to, kas pie mums notiek un, kurš ir vainīgs. Protams, kā vienmēr maksimāli īsi.

Latvija ir demokrātiska valsts, kur mēs visi vēlēšanās ievēlam Saeimu, kas pēc tam apstiprina Ministru Kabinetu, kas ir valsts izpildvara. Līdz ar to premjers, veselības ministrs un pārējie locekļi ir tikai un vienīgi mūsu visu algotie darbinieki, kuriem ir pienākums pildīt noteiktas funkcijas, nekas vairāk. Savu tiešo izpildvaras un likumdevēja varas novērtējumu mēs sniedzam kārtējās vēlēšanās, vai atlaižot Saeimu starplaikā starp vēlēšanām. Izpildvaras statusu ir svarīgi saprast, lai neuzskatītu viņus par varoņiem, bet vienīgi par vadītājiem, kuru darbu var izvērtēt pēc noteiktiem kritērijiem.

Kas notika Latvijā, kad sākās Covid-19 pandēmija pasaulē? Latvijas medicīnas sistēma saskārās ar izaicinājumu, kam tā noteikti nebija un nav gatava. Pēdējā laikā un arī iepriekš varējām bieži lasīt par medicīnas finansēja trūkumu, par obligātās medicīnas apdrošināšanas neieviešanu, par ārstu trūkumu reģionos, par milzīgu skaitu medīcinas darbinieku, kas ir aizbraukuši uz Dāniju, Norvēģiju, Vāciju, Lielbritāniju un citām valstīm, dēļ tā, ka Latvijā medicīnā maksāja pārāk maz, salīdzinot medicīnas darbinieku augsto kvalifikāciju. Piemēram, ģimenes ārsts par slodzi saņem vidēji ap 1400 EUR pirms nodokļu nomaksas, salīdzinājumā labs pārdevējs būvniecības veikalā saņems vairāk. Kad mēs maksājam tik mazu naudas summu cilvēkiem, kuriem ir nepieciešami ap 11 gadiem, lai kļūtu par augsta līmeņa speciālistiem, nav jābrīnās, ka labākie aizbrauc projām, vai iet strādāt citās jomās.

Kā mēs izskatāmies pasaules līmenī? Pasaules ekonomikas forums mūs ierindo 84. vietā pēc veselības parametra (avots: http://www3.weforum.org/docs/WEF_TheGlobalCompetitivenessReport2019.pdf), savukārt Pasaules medicīnas organizācija raksta, ka mūsu medicīna ir nepietiekami finansēta, 2015. gadā atvēlot tikai 5.8% no IKP (ES vidējais līmenis ir 9.9%), kas ir būtiski zemāk (avots: http://www.euro.who.int/__data/assets/pdf_file/0009/355986/Health-Profile-Latvia-Eng.pdf?ua=1). Arī pēc vidējā dzīves ilguma mums ir ļoti bēdīga situācija salīdzinājumā ar citām ES valstīm. Līdz ar to secinājums ir viens, nozare nav finansēta pietiekamā apmērā un cilvēku veselības stāvoklis ir slikts.

Vai medicīnā ir korupcija? Viennozīmīgi. Varam papētīt publiskos iepirkumus vai arī paklausīties cilvēku stāstus, kad bez būtiskas piemaksas ārsti slimnīcā atsakās ārstēt vai, kad valsts slimnīcā strādājošie ārsti piedāvā veikt nepieciešamo operāciju savā praksē par lielāku summu, patiesībā izmantojot valsts slimnīcas resursus un valsts finansējumu. Korupcija nogalina un medicīnas sfērā to var redzēt vislabāk.

Rezultātā, iestājoties ārkārtas situācijai, valdība saprata, ka pie tik sliktas medicīnas sistēmas, kādu paši ir izveidojuši, nekas cits neatliek, kā ieviest samērā stingrus ierobežojošus mērus, papildus tam iegrūžot lielu naudu PR akcijās medijos, jo cilvēkiem nav svarīga realitāte, bet tikai tas, kā valsts izskatās televīzijas ekrānā. Šo visu situāciju var salīdzināt ar to, kad mēs sistemātiski maksājām būvniekam, kuram ir jāsalabo jumts, viņš naudu ņem, bet jumtu nelabo 29 gadus, kad jumts sāk brukt vētras laikā, būvnieks iespundē mūs šķūnī uz vētras laiku.

Kā varētu izskatīties mūsu situācija, ja mēs atbildīgāk piedalītos vēlēšanās un vēlētu adekvātākus cilvēkus? Kā varētu izskatīties situācija, ja mēs paši vairāk iesaistītos kontrolē pār valstī notiekošajiem procesiem? Atbilde ir ļoti vienkārša, mums varētu būt kā Islandē, Dienvidkorejā vai Zviedrijā, kur veselības sistēma ir labā līmenī un tā tiek ar saslimušo cilvēku plūsmu, kā arī tiek organizēta efektīva un plaša cilvēku testēšana. To valstu iedzīvotāji šo laiku pārdzīvo turpinot savas ierastās dzīves gaitas un ekonomika turpina attīstīties, ļaujot cilvēkiem pelnīt, kamēr pie mums cilvēkiem ir jāizdzīvo.

Šeit arī atbilde uz jautājumu, vai jābūt pateicīgiem valsts varai pandēmijas laikā? Nē, noteikti nav, jo tieši šie cilvēki situāciju ir noveduši tik tālu, kad mūsu medicīnas sistēma nav spējīga efektīvi tika galā ar visiem riskiem un tāpēc ir jāievieš ļoti stingri mēri, pēc būtības iznīcinot ekonomiku, lai cīnītos ar valdības neizdarības sekām pagātnē.

Pārdomas par vīrusu, attālinātu darbu un citām lietām


Kaut arī pavasara saule aizvien biežāk apspīd dzīvojāmo telpu logus, patīkami izgaismojot uz plauktiem sakrājušos putekļus, tomēr nav iespējams pilnībā izbaudīt pilsētas dzīvi, kas saistīta ar kafeinīcu un restorānu apmeklēšanu. Tam visam par iemeslu ir koronavīruss un ar to saistītie ierobežojumi. Neskatoties uz to, ka mājās nākas pavadīt vairāk laika, tieši bloga rakstīšanai ir aizvien grūtāk atrast spēkus un motivāciju, jo arī bez tā pie datora tiek pavadīts ilgs laiks. Līdz ar to, ar pēdējiem spēkiem un vēl nezaudēto ievdesmu uzrakstīšu savas pārdomas par šo visnotaļ neparastu un reizēm interesantu periodu.

Darbs no mājām varētu tikai izklausīties forši un zinu vairākus cilvēkus, kas vienmēr to ir vēlējušies darīt, bet kaut kādu apstākļu dēļ viņiem tas neizdevās. Tagad beidzot ir pienācis laiks, kad šādi cilvēki var realizēt savas senākās velmes. Es noteikti nepiederu pie iepriekšminētās cilvēku grupas, jo ceļš no mājām uz darbu un atpakaļ ir kā robežšķirtne starp divām pilnīgi dažādām pasaulēm, kur vienā var nodarboties ar to kas patīk, bet otrā jāpilda izvirzītie uzdevumi un jāsasniedz uzstādītie mērķi, kas ne vienmēr sakrīt ar to, ko noteiktā brīdī gribētos darīt. Protams, darbs no mājām ļauj labāk izgulēties, bet mazāka svaigā gaisa un saules starpu deva negatīvi kompensē laba miega ieguvumus.

No valdības puses ir rekomendācijas cilvēkiem neiet no mājām un pēc iespējas mazāk fiziski kontaktēties ar cilvēkiem, savukārt noteikti nav aizliegts staigāt pa ielu, parkiem un mežu, tāpēc tas ir jāizmanto. Tāpat sporta klubu neesamība cilvēkus rosina vairāk nodarboties ar sportu ārā, kas ir pozitīvi pats par sevi. Šādu skrējēju un vingrotāju ir parādījies ļoti daudz.

Par esošajiem ierobežojumiem gan var nedaudz pasmieties. Veikalos ir ieviests 2 metru noteikums, kad viens cilvēks otram nedrīkst tuvoties vairāk par šo distanci. No otras puses, neviens arī nesoda un nekontrolē, tāpēc, ja pat kāds ļoti vēlēsies šo noteikumu ievērot un pats neies nevienam klāt, noteikti kāds cits pienāks no mugurpuses, lai ātri paķeru greipfrūtu vai kādu citu preci. No otras puses, sapmērā neloģiski ir ievērot 2 metru distanci veikalā un, uzreiz izejot no tā, iekāpt sabiedriskajā transportā, kur ne tuvu nav 2 metru distance, bet reizēm par 50 centimetru distanci ir grūti ievērot. Parodoksāli ir tas, ka samazinoties cilvēku skaitam, Rīgas satiksme izdomāja samazināt sabiedriskā transporta daudzumu, lai nodrošinātu tā labāku aizpildīšanu un efektivizētu pārvadājumus. Tieši visu valdības pasākumu mērķis ir samazināt cilvēku saskarsmi vienam ar otru, bet transporta pakalpojuma sniedzējs seko instinktīvai, bet šajos apstākļos nepareizai loģikai.

Par pašiem ierobežojumiem. Šeit ļoti interesanti būs pavērot cilvēku rīcību. Ja ierobežojumu sākumā, lielākā daļa cilvēku saprot to nepieciešamību un atbalsta sēdēšanu mājās, tad grūti ir prognozēt cilvēku rīcību, kad laukā būs virs pluss 10 grādiem pēc Celsija un saslimušo skaits nepieaugs vai pieaugs pa 3 cilvēkiem dienā, jo masveida cilvēku izolācija noteikti dos savus pozitīvos rezultātus. Tajā brīdī, kad lielākā daļa sāks domāt, ka viss ir aiz muguras un visi ierobežojumi būtu jāatceļ, tad iespējams sāksies salimšanas otrais vilnis, jo palielināsies cilvēku saskarsme vienam ar otru. Redzēsim kā būs realitātē, bet jautājumi ir, un pētījumi, kurus internetā var atrast lielā daudzumā, ļauj izdarīt visdažādākos pieņēmumus un raisa visdažādākās šaubas.

Starp citu, manā ieskātā, mērķis, kāpēc cilvēki tiek aicināti izolēties no apkārtējās vides, ir nevis, lai pasargātu cilvēkus no saslimšanas, bet lai nepārslogotu medicīnas iestādes. Kāpēc tas ir svarīgi? Kaut arī liela cilvēku daļa nav riska grupā, kad vīruss varētu radīt nopietnas veselības sekas, pati par sevi medicīnas sistēmas pārslodze, kā tas notiek Itālijā, var liegt iespēju jebkuram izmantot medicīnas pakalpojumus citu slimību ārstēšanai un tādā gadījumā, jebkura cita trauma vai saslimšana, kas nav saistīta ar koronavīrusu, bet kuras ārstēšanai nepieciešami medicīnas pakalpojumi, var būt nepieejami un cilvēki mirs vienkārši no tā, ka laicīgi nav saņēmuši nepieciešamo medicīnas palīdzību. Līdz ar to valdības mēri un aicinājumi ir loģiski no daudzām pusēm un ir jēga tos ievērot.

Īsumā tādas ir manas pārdomas par šo tēmu. Tiešām šī situācija ir kaut kas jauns un katram no mums ir iespēja iejusties kādas postapokalipses grāmatas vai filmas sižetā, lai izbaudītu, kā tas ir īstenībā. Šis vīruss viennozīmīgi mainīs pasauli. Tiks mainīts cilvēku saprāts un attieksme pret notiekošām lietām. Šis ir noteikti labākais laiks, lai valstij kardināli uzlabotu medicīnas sistēmu, bet cilvēkiem pašdisciplīnu.

Feminisms – bez puķēm un ļoti svarīgs


Jau kādu laiku vēlējot uzrakstīt par ļoti svarīgu tēmu mūsdienās, kas skar lielu iedzīvotāju masu, precīzāk, aptuveni pusi. Šī tēma iet kopā ar 8. martu, kas ir starptautiskā sieviešu diena. Par to rakstīju pagājušajā gadā, kad detalizēti izklāstīju savu pozīciju saistībā ar šīs dienas atzīmēšanu un puķu dāvināšanas aplamību. Tāpēc turpinot aizsākto tradīciju, šajā rakstā nedaudz par feminismu no vīriešu skatu punkta, jo šis rakurs vienmēr paliek nepiedodami aizmirsts.

Vārds sieviete ir ļoti daudzšķautnains. No vienas puses tas var nozīmēt bioloģisko dzimumu, no otras puses sociālo stāvokli. Jāatgādina, ka agrāk sievietes bija būtiski ierobežotas savās tiesībās, kā, piemēram, tiesības vēlēt, kas Francijā tika piešķirtas tikai 1945. gadā vai tiesības šķirties, kas, piemēram, Maltā tika piešķirtas tikai 2011. gada oktobrī. Arī mūsdienās atbilstoši ANO datiem 2.7 miljardu sieviešu dzīvo praktiski bez lielas daļas būtisku tiesību. Piemēram, Pakistānā arī šodien sieviete pirms laulībām pieder savai ģimenei un, gadījumā, ja sieviete apprecas ar vīrieti, kuru nav akceptējusi sievietes ģimene, sievietei draud nāves sods, ko izpildīs kāds no viņas ģimenes locekļiem un praktiski tāds noziegums netiks izmeklēts no varas iestāžu puses.

Kā redzam, tad feminisms un cīņa par sieviešu tiesībām bija un ir aktuāla tēma. Tie, kas pret to iestājās, vai nu nezina faktisko situāciju sieviešu tiesību jomā, vai arī slepus vēlas būt izredzētiem pēc dzimšanas fakta un vērst vardarbību pret sievietēm. Starp citu, mani personīgie novērojumi liecina, ka feminisma idejas starp vīriešiem kļūst aizvien populārākas, jo patiesībā sirds dziļumos neviens nevēlas kādu apspiest un šeit viennozīmīgi ir svarīga loma jau no bērnības audzināšanas procesam un izglītošanai ne tikai skolā, bet arī ģimenē.

Feminisms pēc definīcijas ir sociāla un politiska kustība, kurai par pamatu ir ideoloģija par sieviešu vienlīdzību politiskā, ekonomiskā un sociālā jomā. Politikā, tas nozīmē, būt faktiskām tiesībām vēlēt un tikt ievēlētām, veidot nevalstiskas organizācijas un partijas, piedalīties un rīkot gājienus un piketus. Nodrošināt tādu tiesisko vidi, lai likumā nebūtu diskriminācijas un valsts praksē aizsargātu sieviešu tiesības. Ekonomiskā, sievietēm jābūt tādām pašām tiesībām uz darbu, uzņēmējdarbību un īpašumu. Sievietei jābūt absolūtām tiesībām rīkoties ar savu īpašumu, ja pat tā atrodas laulībā vai dzīvo vecāku ģimenē. Sociālā jomā sievietei jābūt brīvai savā izvēlē. Neviens nedrīkst ierobežot sievietes brīvo izvēli kā dzīvot, kur dzīvot un ar ko dzīvot. Likumos nedrīkst būt noteikti nekādi ierobežojumi pēc dzimuma principa, kad sievietes faktiski tiek pielīdzinātas fiziskai lietai ar no tā izrietošām īpašuma tiesībām uz viņu kā mantu.

Kā jau tika minēts iepriekš, tad feminisma ideoloģijā sieviete ir nevis dzimums, bet sociālais stāvoklis plašākā tā nozīmē. Ļoti būtisks ir Simonas de Bovuāras (Simone Lucie Ernestine Marie Bertrand de Beauvoir) citāts no grāmatas “Otrais dzimums”, ka par sievieti nepiedzimst, par sievieti kļūst. Feminisms patiesībā ir par sievietes brīvību, nosakot, ka sievietei vienmēr jābūt par subjektu, nevis objektu. Patstāvīgu vienību, kura pati nosaka savu likteni.

Noteikti katram būtu jāzina tādi rakstnieču vārdi, kā Mērija Volstonkrafta (Mary Wollstonecraft), kas Anglijā faktiski uzsāka plašu diskusiju par sieviešu tiesībām ar saviem rakstu darbiem, no kuriem pazīstamākais ir “Sieviešu tiesību aizstāvēšana” vai Luisa Ditmar (Luise Dittmar), kas darbojās mūsdienu Vācijas teritorijā un deva lielu ieguldījumu tieši feminisma filosofiskajā plaknē. Šeit neminēšu citas autores, jo tie, kuriem tas šķitīs interesanti, internetā viegli atradīs informāciju.

Būtiski atzīmēt, ka sieviešu tiesības bieži ir daļa no lielākas tiesību pārkāpumu daļas. Piemēram, sieviešu tiesības var tikt pārkāptas uz rasu pamata. Ja sieviete ir verga statusā, viņai faktiski nav nekādu tiesību. Ja pieņemsim, ka lielākā daļa vergu nesenā pagātnē bija melnādaini cilvēki, tad varam apgalvot, ka melnādainajai sievietei bija mazāk tiesību, nekā baltādainajai sievietei, kaut arī pēdējā tāpat bija ļoti būtiski ierobežota savās tiesībās. Tas pats ir arī par ebreju sievietēm nacistiskajā Vācijā salīdzinājumā ar citām sievietēm. Rase, piederība kādai kastai, piederība kādai sociālai grupai, piederība kādai tautībai, var būt papildus tiesību ierobežojošs kritērijs. Tādējādi cīņa par cilvēku tiesībām kopumā ir arī cīņa par sieviešu tiesībām un no tā izriet, ka cīņa par sieviešu tiesībām, ir arī cīņa par cilvēka tiesībām kopumā. Šo ir svarīgi atzīmēt un uzsvērt, lai izskaidrotu, kāpēc vīriešiem ir jāiestājas par sieviešu tiesībām un sievietēm tajā pašā laikā jāiestājas par vīrieša tiesībām, ja tādas tiek pārkāptas, jo šīs lietas ir tieši saistītas.

Pēc samērā gara ievada, svarīgākais. Mācoties par feminismu un cīnoties par sieviešu tiesībām, kas ir daļa no cilvēktiesībām, jāsaprot ne tikai par ko notiek ciņa, bet arī pret ko. Cilvēktiesībās subjekts ir cilvēks, kura tiesības tiek pārkāptas. Tieši cilvēkam, ir tiesības izmantot valsts vai starptautiskus mehānismus, lai aizsargātu savas tiesības. Savukārt cilvēktiesību objekts ir valsts. Tieši valsts ir tā, no kuras ir jāaizsargā subjekts jeb cilvēks. Tas nozīmē, ka par sieviešu tiesību nodrošināšanu ir jāvēršas pret valsti. Sākumā pie likumdevēja, kuram ir pienākums pieņemt tādus likumus un radīt tādu tiesisko vidi, kur vīriešiem un sievietēm ir vienlīdzīgas tiesības un sociālas un ekonomiskas iespējas. Līdz ar to pati par sevi tādas vides nenodrošināšana ir cilvēktiesību pārkāpums. Pēc tam, ja cilvēktiesības ir faktiski aizskartas un ir radījušas zaudējumu, ir jāvēršas pret valsti tiesā. Tas nozīmē, ka visa feminisma darbība un enerģija pēc būtības ir jāvērš pret valsti kā cilvēktiesību objektu un sabiedrību, kā pilsoņu kopumu, kas ievēl likumdevēja varu un pastarpināti izpildvaru. Līdz ar to viens virziens ir faktiskā cīņa, otrs virziens sabiedrības izglītošana.

Kur šajā visā ir problēma? Reizēm sievietes pārprot feminismu un tā izvirzītos mērķus un vērtības. Sievietes izdara ļoti nopietnu kļūdu, kad nostājas pret vīriešiem, izsakot maldīgus apgalvojumus, ka tieši vīrieši apspiež sievietes un ierobežo viņu tiesības. Patiesībā tiesības ierobežo valsts, piemēram, neļaujot piedalīties valsts varas vēlēšanās vai neizmeklējot slepkavības, ko veic ģimenes locekļi, ja sieviete apprecas ar ģimenes neakceptētu vīrieti. Pēdējais piemērs labi demonstrē, ka paši vīrieši ir ieinteresēti sievietes brīvībā.

Kā tika rakstīts iepriekš, feminisms ir ideoloģija, kuru bieži izmanto pavisam citu mērķu sasniegšanai. Sievietes reizēm cenšas caur šo realizēt savas dusmas un bailes no vīriešiem, pasakot, ka visi vīrieši ir tirāni un sieviešu paverdzinātāji. Reizēm sievietes feminismu izmantot, lai “atspēlētos” visiem vīriešiem, piemēram, par kaut kādu agresijas aktu bērnībā vai jaunībā. Iemesls tam var būt, ģimenē saņemot nepareizu audzināšanu, kā rezultātā var rasties kompleksi, kad sievietei ir bailes no vīrieša vai arī ir ieaudzināts nicinājums pret vīriešiem. Šis ir ļoti bīstami priekš feminisma un šādu uzvedību sabiedrībā kopumā un cilvēktiesību aizsardzības jomā it īpaši vajag nepieļaut, pret to nostāties un nosodīt šādas izpausmes. Jautājums kāpēc? Atbilde vienkārša, tie kas iestājās par cilvēktiesību ierobežošanu, piemēram, autoritārie režīmi vai baznīca, izmantos šāda veida negatīvas vēršanās pret vīriešiem, lai novirzītu fokusu no cīņas par cilvēka brīvību un tiesībām uz konfrontāciju starp dzimumiem. It kā neliela atšķirība, bet šāda fokusa novirzīšana ļauj veikli izmantot seno kara principu “skaldi un valdi”.

Nobeigumā visu rakstīto var apkopot tā, ka sieviete nav dzimums cīņā par cilvēktiesību ievērošanu, bet sociālas stāvoklis. Sieviešu tiesību ierobežošana ir daļa no cilvēktiesību pārkāpšanas un to nevar skatīt nošķirti no citiem tiesību aizskārumiem. Līdz ar to secināms, ka vīrieši lielākoties nav pret sievietēm un par sieviešu tiesību ierobežošanu, bet pret to iestājas valsts un baznīca. Kā rezultātā jācīnās ir nevis pret vīriešiem, bet ar vīriešiem kopā pret valsti, izmantojot visus tiesiskos mehānismus, ja tā pārkāpj cilvēktiesības.

Neliela atkāpe. Nekad neesmu sapratis puķu dāvināšanu sievietēm 8. martā. Tas nevis samazina nevienlīdzību, bet tieši otrādi uzsver to. Aptuveni šādi varētu izskatīties puķu dāvināšana, še tev puķe, jo tu neesi tāda kā es. Un labākais, kad sāc sievietēm skaidrot kaut ko par feminismu, 8. marta nozīmi, atbilde ir šāda: “Jā, protams, bet tomēr puķes saņemt ir patīkami”. Secinājums ir viens, ja sievietes ir gatavas pieņemt puķes, kas ir nevienlīdzības simbols un par to priecāties, tad sabiedrībai ir vēl tāls ceļš ejams, līdz feminisma un cilvēktiesību izpratnes radīšanai.