Sevis ziedošana


Sevis ziedošana sabiedrības labā, lai no sabiedrības gūtu uzslavas un varētu justies tai noderīgs, ir viens no spēcīgākajiem instinktiem, kas ir spēcīgāks pat par vecāku un pašsaglabāšanās instinktiem. Viss ir tikai un vienīgi vienam mērķim, lai cilvēce kā dzīvības paveids izdzīvotu un būtu konkurētspējīgāks salīdzinājumā ar citiem dzīvniekiem.

Jā, kaut arī mēs negribām to atzīt, mēs tomēr vairāk esam dzīvnieki un mazāk cilvēki. Lielāko dzīves laika mēs dzīvojam pamatojoties uz instinktiem un automātiskām funkcijām, un tikai reizēm pieslēdzam apzinīgo smadzeņu daļu, kas patērē ļoti lielu enerģijas daļu un nav nepieciešama ikdienas funkciju nodrošināšanai.

Līdzīgi, kā bites ir gatavas uzbrukt lapsenēm, ziedojot sevi, lai tikai izglābtu bišu stropu, rīkojās arī cilvēki. Šodien man bija saruna ar vienu brīnišķīgu cilvēku, kuram ir labi attīstīti instinkti saistībā ar piederību grupai un spēju ziedot sevi grupas labā. Tas izpaudās asinis nodošanai kā donors. Kā atlīdzība par šo ziedošanos, smadzenēs veidojās neironu saites, kas rada eiforiju, līdzīgi kā lietojot narkotiskās vielas mazās devās, līdz ar to no tā var veidoties atkarība. Viņa aizrāvās ar šo procesu, jo juta nepieciešamību būt noderīgai sabiedrībai un sajuta gandarījumu, no apziņas, ka viņa ir laba priekš citiem, ka viņa dara kaut ko patiesi labu un cēlu. Mēs visi varam pateikt viņai paldies, jo ik vienam viņas asinis var noderēt (protams, ka ir dažādas asinis grupas….). Tomēr viņai nācās par šo altruismu maksāt ļoti dārgu cenu, jo asinis ir organisma sastāvdaļa, kas nodrošina visu orgānu funkcionalitāti un apgādā ķermeni ar barības vielām. Kaut arī sabiedrībā par to runā ļoti maz, jo tas nav izdevīgi sabiedrībai kopumā, asins nodošana ir kaitīga organismam un to noteikti ir jādara pēc iespējas retāk, pirms tam veicot neatkarīgu no donora centra veselības pārbaudi, ka arī nekad nedrīkst nodot asinis neizgulējies, vai pēc ilgstošas fiziskas slodzes iepriekšējās dienās. Diemžēl viņa ilgi vai arī nekad vairs nevarēs būt par asins donoru. Viņa palīdzēja ciltiem ar savām asinīm, veselību un dzīves ilgumu, bet vai sabiedrība palīdzēs viņai, šaubos, jo kaut arī mums ir gandarījums darīt kaut ko sabiedrības labā, pats par sevi abiedrības modelis nav domāts lai palīdzētu indivīdiem, bet tikai indivīdu kategorijām un, ja nekvalificējies tai, tad sabiedrība, ar dažiem izņēmumiem, būs gatava atteikties no šī sabiedrības locekļa.

Iepriekšminētais stāsts demonstrē to, ka mums jātrenējas novilkt treknu svītru starp saviem instinktiem un savām interesēm. Viennozīmīgi, lai sabiedrība izdzīvotu, ir nepieciešami cilvēki, kas sevi ziedo un ir gatavi atdot savu dzīvību, piemēram, glābjot kādu no ugunsgrēka. Tomēr racionālā pieeja ir pēc iespējas limitēt šādu instinktu izpausmi un dzīvot pec galvenā glābšanas principa – sākumā pārliecinies par savu drošību un tikai pēc tam glāb citus.

Advertisements

Pareizais jautājums


Saņēmu jautājumu no pazīstamas meitenes, kas tev manī nepatīk vai kaitina. Skaidrs, ka uz tāda veida jautājumiem nekādā gadījumā nedrīkst atbildēt un, protams, tas arī netika darīts. Papildus tam, jāatdzīst, ka pats jautājums netika uzdots pareizi, jo jebkuras cilvēka īpašības kaut kādos apstākļos var patikt vai nepatik. Piemēram, braucot izklaidēties, var šķist, ka pārlieku liela pasākuma plānošana ir garlaicīga, savukārt ejot pārgājienā, noteikti novērtēsi cilvēka īpašību, kas ir skrupuloza plānošana un iespējamo apstākļu analizēšana. Līdz ar to pēc pašas būtības jautājums bija nepareiz, labi zinot ar kādu mērķi tas tika uzdots, kā rezultātā, atbildot uz šo jautājumu, pati atbilde vienmēr ir nepareiza un tas, kurš to dara, zaudē.

Kāds jautājums būtu pareizs? Sākumā jāsaprot, kas ir kaisle un mīlestība, vai arī jebkādas citas cilvēciskās attiecības ārpus profesionālās sfēras. Tās ir emocijas. Līdz ar to svarīgi otrā cilvēkā mācēt izraisīt emocijas, un nav no svarīgi vai emocijas ir pozitīvas, vai negatīvas, jo kvalitatīvās attiecībās ir nepieciešamas abas. Jā, tieši tā, abas. Ja visu laiku būsi pozitīvs, apnikisi, negatīvs, tas pats. Līdz ar to pareizais jautājums būtu tāds, kādos apstākļos un kādas manas īpašības spēj tevī radīt visspilgtākās emocijas? Un šeit atkal nav vienas pareizas atbildes, jo apstākļi ir dažādi, tāpēc sākumā ir jāreaģē uz esošajiem apstākļiem, visu laiku domājot, kā, izmantojot apkārtējo, radīt cilvēkā jebkādas emocijas, ideālā gadījumā, pārmijus pozitīvas un negatīvas.

Komunikācija ar otru cilvēku


Šoreiz nolēmu uzrakstīt nelielas pārdomas par komunikāciju ar apkārtējiem cilvēkiem, jo zinu, ka dažiem tas noteikti noderēs. Kā zināms, komunikācija dalās vairākos līmeņos, tā varbūt informācijas apmaiņa, emociju apmaiņa, vai vienkārši komunikācija komunikācijas pēc, jo svarīgākais ir pati sarakste vai saruna. Pirmais komunikācijas veids tiek izmantots ar lielāku cilvēku loku: paziņām, kolēģiem, attāliem radinikiem, kaimiņiem un nejaušiem sarunu biedriem. Otrais komunikācijas veids ir ar daudz šaurāku cilvēku loku, tie var būt draugi, tuvi radinieki vai nejauši cilvēki, ar kuriem esi tajā brīdī uz viena viļņa. Savukārt trešais komunikācijas veids parasti var būt vienlaicīgi ar vienu vai dažiem cilvēkiem, šis komunikācijas veids ir visintīmākais.

No šejienes seko komunikācijas ētika. Kad starp cilvēkiem notiek informācijas apmaiņa, svarīgi ir ievērot pieklājību. Lietot izsvērtas frāzes, nepāriet uz personībām, bet aizstāvēt pašu ideju. Pirmās komunikācijas ietveros var dalīties ar pieredzi, izglītot, apspriest un plānot. Šajā gadījumā mēs esam ļoti šauros uzvedības rāmojos un tādos mums arī jāpaliek, ja vēlamies, lai ar mums turpinātu komunicēt.

Tajā pašā laikā apmaiņa ar emocijām, kas notiek ar tuviem cilvēkiem, var būt neformāla, tā var būt ar žargona vārdiem, jokiem vienam par otru, zobošanos utt, jo svarīgākais ir nevis informācija, bet gan emocijas, ko rada vārdi vai teikumi. Tā noteik starp tuviem cilvēkiem. Piemēram, man ir draugi, ar kuriem apspriežam politskos notikumus sarkastiskā formā. Svarīgākais ir nevis pati ziņa, bet gan izteiksmes forma, kā ziņa tiek pasniegta. Bieži tiek piedomāts klāt, lai raisītu pēc iespējas lielāku izbrīnu, un abas puses, protams, par to zina, un ņem to vērā.

Savukārt komunikācija komunikācijas pēc ietver abus iepriekšējo komunikāciju veidus, tur var būt gan informācija, gan joki un fantāzijas, tomēr pats svarīgākais šeit ir pati komunikācija un abiem cilvēkiem nav svarīgi, par kādu tēmu tā norisinās noteiktā brīdī, jo svarīgi ir sajust saikni ar otru cilvēku.

Veicot komunikāciju ar jebkuru cilvēku, svarīgi ir saprast, kurā līmenī un posmā tu atrodies, lai turpinātu veidot pareizas frāzes un ievērot noteiktās komunikācijas noteikumus, tajā skaitā pieklājības normas. Ja kāda no pusēm sāk komunicēt pēc cita veida komunikācijas noteikumiem, tad parasti otra puse pārtrauc komunikāciju, uzskatot, to par aizskarošu vai nelietderīgi un garlaicīgu.

Vai bērns ir zirgs?


Šoreiz nolēmu uzrakstīt par tēmu, vai bērns ir zirgs. Būšu atklāts, šī ieraksta nosaukumu izdomāju pēc kāda ilgāka laika no idejas rašanās brīža par paša posta uzrakstīšanu. Vēlējos padalīties ar pārdomām, kas man radās, nesen sēžot kādā restorānā un noklausoties divu man nepazīstamu cilvēku sarunu, kas notika starp vīrieti, pēc izskata, vecāku par trīsdesmit pieciem gadiem un aptuveni tik pat vecu sievieti.

Ko es zinu par šiem cilvēkiem, viņi noteikti ir no korporatīvas vides, pārstāv Latvijas vidusslāņa vidējo daļu, tas nozīmē, nav ļoti turīgi, bet par savu labklājību neuztraucās, pietiek uz pirmās, otrās un trešās nepieciešamības precēm un pakalpojumiem.

Redzams, ka pie galda sēdošais vīrietis un sieviete bija paziņas, kas iespējams agrāk kopā strādāja vai mācijās. Šo varēja spriest pēc sarunas temata un komunikācijas veida, kas bija pietiekami distancēts un atturīgs, bet tomēr ar privātās dzīves elementu atklāšanu otram. Saruna diemžēl nebija par zirgiem, bet pie tiem vēl atgriezīšos vēlak.

Vīrietis uzturot sarunu, ar degsmi stāstija par savu bērnu, meitu. Viņš stāstija, cik viņa labi mācās, kā viņa spēj runāt vairākās valodās, drīz būs eksameni un plānots viņu sūtīt uz labu skolu, iespējams, kādu labu vidusskolu. Papildus tam, viņš lielijās, ka meita nodarbojas ar mūziku un piedalās dažādās olimpiādēs. Uzsvēra, ka viņš vēlās, lai meita dara to un dara šito, kas pēc būtības bija, milzīgas pārslodzes radīšanu bērnam. Īsāk sakot jauks bērns, par kādu vien vecāks varētu sapņot. Kopējs apraksts bija uzbūvēts tā, lai nevis priecātos par meitu, bet gan palielītos, tādējādi pasakot, cik labs tēvs viņš ir un, cik viņam viss ir forši. Tālāk sekoja sievietes stāsts, kurš, man par brīnumu, bija ļoti līdzīgs ar cenšanos pārspēt sarunu biedru. Pietrūka vēl izvilkt abiem bērnu matus šķipsnas no somām un fotogrāfijā parādīt bērnu zobus. Līdz ar to uzskatāmi bija redzams, ka abi lielās ar saviem bērniem, patiesībā lieloties par sevi.

Es sēdēju un analizēju viņu teikto. Sākumā man likās, ka abi cenšās caur bērniem realizēt kādus savus sapņus un nepiepildītās velmes, kuras kaut kad senāk pagātnē viņiem bija lieguši realizēt nepārvarami dzīves apstākļi. Tomēr esmu reālists, tāpēc apskatīju situāciju no baiļu perspektīvas. Uz bērniem parasti cilvēks projicē divu veidu bailes, vienas ir bailes no sabiedrības viedokļa, otras savas iekšējās bailes. Abas bailes liek rīkoties ļoti līdzīgi, bet ar dažādu motivāciju.

Ja vecāks baidās no negatīva sabiedrības viedokļa, tad viņš cenšās dod bērnam visu to labāko, lai viņš būtu labākais klasē, gudrākais, skaistākais, talantīgākais, ar pēc iespējas interesantāku, no malas, dzīves veidu, vadājot viņu pa dažādiem pulciņiem un nodarbībām utt. Vecāks atdos visu bērnam, varoņīgi apkārtējiem stāstot,  ka viņam nekā nav, viņš slikti ģērbjas, no daudza atsakās, un tas tikai tāpēc, ka visu atdodu bērnam un viņa nākotnei. Sabiedrība šādus vecākus apbalvo ar uzslavām, līdzjūtību un ārējo apbrīnu, kaut arī iekšēji jūt pretīgumu, jo patiesībā cilvēks, kurš tā dara, ir ļoti vājš.

Ja vecākā mīt bailes pret sevi, piemēram, palikt bez darba, nonākt finansiālā trūkumā vai bailes no jebkāda cita apdraudējuma, tad vecāks arī rīkojas līdzīgi, bērnu ar varu dzenot mācīties, prasot no viņa vislabākās sekmes, organizējot bērnam pārslodzi ar dažādiem pulciņiem un nodarbībām utt. Pamatojums savai rīcībai ir vienkārš, bērnam labi jāmācās, lai dzīvē daudz sasniegtu, dabūtu labu darbu un nekad nejustu trūkumu.

Kā redzams, abas vecāku motivācijas ir veidotas uz bailēm un patiesībā abos gadījumos vairāk vai mazāk vecāku rīcība būs slima, nervoza un traumējoša bērnam. Pie tam šajā gadījumā nav svarīgs pats bērns, jo vecāks caur bērnu risina savas iekšējās problēmas un šajā gadījumā bērns no subjekta pārvēršas objektā jeb rīkā. Pie tam viena cilvēka iekšējais stāvoklis ļoti ātri nododas otram un bērniem vecāku stāvoklis nododas daudz ātrāk nekā no citu cilvēku stāvoklis, jo tieši ar vecākiem bērniem uz mūžu ir visciešākā emocionālā saiste, un tik pat cieša tā var būt tikai ar viņu pašu bērniem nākotnē. Papildus tam, bērni no šādiem vēcākiem neiemācās neko labu un ar lielu varbūtību, tādu pašu rīcību realizēs pret saviem bērniem, jo neko citu nebūs redzējuši.

Rezultātā izturēšanās pret bērnu ir tāda pati kā pret zirgu hipodromā. Zirgam jābūt labākam, ātrākam, skaistākam un spēcīgākam par pārējiem. Zirga saimnieks noteikti, sēžot kādās smalkās viesībās, lielīsies par savu stalto skaistuli un viņa panākumiem sacensībās. Runās par zirga zobiem un karalisko stāju. Diemžēl tieši tāpat notiek arī ar vecākiem, kuros mīt bailes un kuri patiesībā dzīvo darbā un emocionāli ir ļoti tāli no saviem bērniem, kā rezultātā spēj tos uztvert kā savu panākumu vai lielišānās objektu, aizmirstot, ka bērni ir dzīvi cilvēki un viņi ir vecāku spogulis, kurā redzams nevis tas atspulgs, kuru vecāki vēlās redzēt, bet tas atspulgs, kurš patiesībā vecāku dvēselēs mīt.

Ko es gaidīju dzirdēt tajā sarunā, restorānā pie galda, ko tā arī nedzirdēju. Iedomāsimies citu dialogu, kur abi vecāki nevis lielās, bet priecājās par saviem bērniem, pasakot, ka pati to eksistēšana vien ir lieliska un, ka visvairāk viņi novērtē to, ka viņi kā vecāki spēj iemācīt un nodrošināt to, ka viņu bērni ir lamīgi un attīstās emocionāli un garīgi veseli cilvēki. Pateikt atklāti un godīgi, ka viņiem neinteresē bērnu sekmes, bet interesē bērna labsajūta un, ka atbildība pār sekmēm ir tikai un vienīgi pašiem bērniem un jebkurā gadījumā no vecākiem viņi saņem tikai un vienīgi atbalstu un pamācību kā vajadzētu pareizi darīt, lai sasniegtu to mērķi, ko patiesībā bērns vēlas. Tas acīmredzot liecinātu par to, ka vecākiem nerūp sabiedrības viedoklis un arī iekšējo baiļu viņos nav. Šajā gadījumā nerodas konflikti starp vecākiem un bērniem, nerodas iekšējās pretrunas, līdz ar to bērni izjūt tikai mīlestību un rūpes. Tas, ka viņi aug mentāli veseli, patiesībā tikai sekmē viņu panākumus un ļauj viņiem darīt tiešām to, ko viņi vēlās.

Un par mācīšanos un dzīšanu bērnus pēc kaut kādiem mistiskiem panākumiem. Es zinu vairākus juridiskās fakultātes studentus, kuriem bija labas sekmes bakalaurā, un pašlaik viņi strādā par ierēdņiem ar samērā mazu algu, kā arī es zinu sportistus, kuri knapi pabeidza skolu, toties pašlaik pelna ļoti lielu naudas summu. Līdz ar to starp sekmēm ar finansiālo labklājību nav nekādas saiknes. Izglītība tikai dod iespēju, bet kā mēs visi šo iespēju izmantojam ir mūsu pašu rokās. Šeit nonākam pie secinājuma, ka mentāli vesels un garīgi līdzsvarots bērns spēs daudz labāk izmantot savas iespējas dzīvē, jo viņš būs brīvs no bailēm un rāmjiem, kurus baiļu dzīti vecāki uzliek savējiem bērniem.

GiDiPiaR Compliance


Lieli prieki! Beidzot ir kāds brīvāks laiks savai mīļajai nodarbei, kas ir bloga rakstīšana. Lūk sēdēju, ēdu un domāju, ko lai uzraksta, ar ko lai iepriecina sevi un lasītājus. Te pēkšņi iegāju blogā un redzu, ka wordpress raksta kaut ko par GDPR Compliance. Skaidrojums tiem, kas nav lietas kursā. GDPR nozīmē General data protection regulation (google var ierakstīt – datu regula), ko pieņēma Eiropas Parlaments, un, kas kļūs piemērojama no 2018. gada 25. maija. Kāpēc es par to rakstu? Ne jau tāpēc, lai tagad klāstītu par regulas saturu vai kaut kā komentētu compliance jautājumā, jo par to ir tonnām materiālu latviešu valodā un miljons reižu vairāk angļu valodā. Šoreiz uzrakstīšu par masu histēriju.

Jau no pagājušā gada lielākas vai mazākas organizācijas, kā arī konsultanti, speciālisti un visi, kam patīk nauda un nav slinkums to pelnīt, aktīvi darbojas datu tiesiskā regulējuma atbilstības jautājumos. Praksē tas izskatās tā, ir uzņēmums X, ar to sazinās kāda organizācija un piedāvā veikt auditu vai izstrādāt kādu iekšējo datu kontroles sistēmu, lai nodrošinātu pilnīgu atbilstību jaunajam regulējumam. Sākumā visi tika biedēti ar lielajiem naudas sodiem par iepriekšminētās regulas pārkāpšanu, savukārt, kad tas visiem pieēdās, tad sāka biedēt ar to, ka 25. maijs tuvojās. Komunikācija tiek veidota tādā veidā, ka tieši 25. maijā būs pasaules gals. GDPR kā asteroīds ietrieksies zemē un gals klāt visai dzīvai radībai. Mani izbrīna tas, ka uz šo kopējo paniku cilvēki tiešām pavelkās un sāk uztraukties, gatavoties pasaules galam utt. Šī makslīgā ažiotāža atgādina vispārējo paniku par sāli un griķiem, kad pēc vairākām ziņām no nepārbaudītiem avotiem, cilvēki metās slaucīt nost veikala plauktus. Tagad notiek pilnīgi tas pats tikai korporatīvā līmenī, jo datu speciālisti un eksperti tiek slaucīti no darba tirgus, kā savu laiku griķi un sāls.

Protams, pēc vairākiem mēnešiem viss stabilizēsies un atgriezīsies ierastā gultnē, tomēr ļoti interesanti skatīties, kā milzīgi, zolīdi uzņēmumi reaģē uz GDPR tāpat kā omes uz ziņām par sāli, jo psiholoģija un instinkti mums visiem ir pilnīgi vienādi.

Un papildus replika, jau pašlaik līdz regulas piemērošanai, tiesiskajā regulējumā ir ļoti līdzīgas prasības saistībā ar fizisko personu datu aizsardzību, tāpēc nekas kardināli nemainīsies, ir tikai jāsakārto tas, kas gadiem bija atstāts novārtā.

Un tomēr tā griežās


“Un tomēr tā griežās”, teikums, kurš piedēvēts Galileo Galilejam, ko viņš it kā teicis inkvizīcijas priekšā. Patiesībā šo teikumu izdomāja vēlāk žurnalisti. Tomēr pats par sevi gadījums ir ļoti interesants.

Baznīca 17.gs. aizliedza Galilejam nodarboties ar heliocentrisma aprakstīšanu un pētīšanu, jo šai teorijai nebija pierādījumu. Līdz ar to joprojām tika uzskatīts, ka saule griežās ap zemi nevis otrādi.

Šis ir ļoti labs piemērs, ka ne viss mums apkārt redzamais un mums šķietamais atbilst patiesībai. Sabiedrība vienmēr aizstāvēs dogmas un maldus, ja būs par tiem pārliecināta, un smagi sodīs tos, kuriem pastāv citādāks viedoklis. Par laimi, atšķirībā no pagātnes laikiem, mūsdienās tiek akceptēta fakta pierādīšana ar zinātniskajām metodēm, piemēram, empīrisku mērijumu, līdz ar to ir iespējams uzvarēt jebkurā strīdā par objektīvajiem faktiskajiem apstākļiem, ja pareizi pieiet pie lieta un pieliek zināmas pūles.

Par lēmuma pieņemšanu


Šodien īss ieraksts par lēmuma pieņemšanu. Lasu grāmatu un tur ir viena ļoti laba atziņa

Unfortunately, commonsense explanations are usually inadequate; that is, there is no evidence or proof that they pinpoint the real causes of events” (Bordens K., Horowitz I. Social Psychology 3rd ed. USA: Freeload Press (2008). p 10)

Pašu citātu netulkošu, pieņemu, ka visiem lasītājiem tas ir saprotams. Šī atziņa ir zelta vērta, jo mēs bieži, vai precizāk, visu laiku, pieņemam, ka, analizējot savu uzvedību, mēs izdarām pareizus secinājumus. Pēc tam, pamatojoties uz šiem secinājumiem, mēs plānojam mūsu turpmāko rīcību un tad beigās nesaprotam, kāpēc esam nonākuši pie pilnīgi pretēja rezultāta, jo mūsu izpratnē viss izskatijās loģiski un saprotami. Tieši tāpēc sen ir pierādīts, ka efektīvi lēmumi tiek pieņemti grupā, līdz ar to racionālāk ir vienmēr ar kādu pārrunāt situāciju vai plānoto darbību, jo tieši tādā veidā ir lielāka varbūtība nonākt pie adekvātas situācijas analīzes. Tomēr arī šeit ir nianses. Jāklausās citu cilvēku viedoklī, bet lēmumu jāpieņem pašam, jo pretējā gadījumā sāk darboties citi procesi, kas var ietekmēt lēmuma pieņemšanu, piemēram, viena cilvēka velme dominēt par otru utt.