Velme dzīvot utopijā


Katrs no mums ir iztēlojies kādu ideālu vietu vai sabiedrību, kurā cilvēki dzīvotu pēc citādiem likumiem, nekā tas notiek mūsdienu pasaulē. Daudzi slēpjās sapņos, lai tikai izbēgtu no skaudrās realitātes, aizverot acis uz nebeidzamo vardarbību, bailēm, trūkumu vai sāpēm. Uzbūvēt savu pasauli, kurā iespējamas lietas, par kurām reālajā dzīvē daudzi neuzdrošinās pat sapņot, lūk kas ir mēķis, kad radam vai sekojam utopijai. Šodien uzrakstīšu īsi par to, kas ir utopija un kā to izmantot savās interesēs.

Utopija ir vairāk vai mazāk ticība ideālām un bieži pat neiespējamām sociālām un politiskām reformām. Ticība pati par sevi ir paļaušanās kaut kam bez pierādījuma. Pieņemt par patiesību to, ko mēs nevaram izskaidrot, bet, kas izskaidro visu. Ar utopiju daudz grāmatu autori izskaidro, kādai jābūt viņuprāt pareizajai pasaulei, kādai jābut valtij un sabiedrībai kopumā. Piemēram, Platons darbā “Valsts” rakstīja par neeksistējošu, ideālu sabiedrību, tādējādi pieņemot, ka kaut kur šāda valsts ir iespējama, kaut arī visi empīriskie pētījumi norādīja pavisam uz kaut ko citu.

Kā var izmantot utopiju savās interesēs? To mums ļoti labi parāda vēstures notikumi. Piemēram, komunisms, kas pilnā mērā ir utopijas paraugs, jo totāli noraida jebkādus cilvēka instinktus un nav realizējams, nenogalinot cilvēkos visa veida emocijas un jūtas. Otrs piemērs ir reliģija. Katras reliģiskās ideoloģijas mērķis ir radīt utopiju, uz kuru visiem ir jātiecas, arī tāpat kā komunismā, nepieņemot jebkādus cilvēka instinktus, padarot to izpausmi par grēkiem. Lūk, arī atbilde uz iepriekš uzdoto jautājumu, utopiju var izmantot, lai pakļautu un labprātīgi vestu uz priekš lielas cilvēku masas, ļaujot ar virzību cilvēkiem risināt vai bēgt no savām problēmām. Ja gadījumā jūs nenodabojaties ar milzīgu reliģiju radīšanu, tad kaut vai starp draugiem var radīt kādu utopisku sapni, piemēram, par kaut kādu piedzīvojumu, pasākumu utt., lai viņus visus vienotu un tie sekotu līdzi tieši tev tur, kur tu viņus vedīsi.

Herbert Spencer – citāts par sabiedrību


Šodien ir drūma janvāra diena, kad debesis klāj biezi mākoņi, laukā ir salīgi un cilvēku sejās redzams tukšums un vienaldzība pret visu. Tieši šādās dienās rodās velme palasīt izcilu cilvēku citātus un domas, lai smeltos enerģiju un dzīves prieku. Herberts Spensers, viennozīmīgi, izcils britu filosofs, kurš bija klasiskā liberalisma piekritējs. Viņa dzīves gadi bija no 1820. gada līdz 1903. gadam. Tieši tajā laikā tika ielikti mūsdienu valsts pamati un vērtības, kā rezultātā tieši tā laika filosofijā mēs varam atrast visas mūsu sistēmas patieso jēgu.

Sabiedrība eksistē, lai nestu labumu saviem sabiedrības locekļiem, nevis locekļi eksistē, lai nestu labumu sabiedrībai. (Society exists for the benefit of its members, not the members for the benefit of society.)

Mēs bieži aizmirstam, kad runājam par valsti, ka patiesībā valsts ir veidota priekš cilvēkiem. Mums prasa maksāt nodokļus, ievērot likumus, radīt bērnus un strādāt. Jebkura citādāka rīcība tiek nosodīta un uzskatīta par nepareizu, kaut arī tā nevienam netraucē. Pēc būtības nodokļiem, likumiem un citiem apstākļiem jābūt tādiem, lai visiem sabiedrības locekļiem būtu ērti, ejot minimālu ierobežošanas ceļu. Cilvēks ir viens, indivīds, subjekts un pastāvīga vienība. Apvienošanās sabiedrīskā vienībā ir labprātīga, bet mūs jau no bērnības visa izglītības sistēma audzina par vergiem, lielākai daļai iestāstot, ka mēs esam domāti priekš valsts, lai celtu valsti un mūsu interesēm jābūt otrajā vietā attiecībā pret valsti. Diemžēl lielākā daļa nekad netiks ārā no šiem māņiem un tā arī nodzīvos savu verga dzīvi.

Kā uzvarēt strīdā vai diskusijā?


Mēs katru dienu ar kādu diskutājam un strīdamies, vai tie ir ģimenes locekļi, kolēģi, draugi, sadarbības partneri vai cilvēki uz ielas. Sākoties kādai diskusijai vai strīdam, uzreiz var redzēt, kura no pusēm ir pieredzējusi un trenēta strīdiem vai diskusijai un kura zaudē strīdam vai diskusijai pa īstam vēl nesākoties. Šoreiz īsi uzrakstīšu par to, kādus taktiskus manevrus var izmantot, lai uzvarētu strīdu.

Provokācija. Ļoti lietderīgi garas diskusijas sākumā uzdot kādu provocējošu jautājumu, lai saprastu kāds pretējā pusē ir cilvēka tips, vai viņš ir tendēts uz humoru, vai ir agresīvs, kāds ir viņa intelekta līmenis, cik labi viņš ir gatavs diskusijai utt. Īsāk sakot, lai ievāktu informāciju. Šajā rakstā visi piemēri būs par kosmosu. Piemēram, uzdodam jautājumu, uz kuru visi zina atbildi, vai kosmoss vispār eksistē? Ja cilvēks atbild ar humoru, slikti, tas nozīmē, ka cilvēkam ir augsts intelekta līmenis un viņš jūtas droši par tēmu. Ja atbild agresīvi vai nievājoši, tad secinājums ir pretējs.

Oponenta atvēršana. Tas tiek darīts vienkārši. Jāuzdot vairāki atvērti jautājumi, lai saņemtu no oponenta informāciju par viņa pozīciju un argumentiem, ar kuriem pēc tam var sākt strādāt. Piemēram, cik ilgi vēl pastāvēs saules sistēma? Kur atrodas saules sistēma attiecībā pret visu galaktiku? Tas ļaus novērtēt oponenta zināšanu līmeni un turpmāko soļu izvēli.

Tēmas paplašināšana vai sašaurināšana. Ja oponents runā pārāk plaši par tēmu, visdrīzāk, detaļas viņš tik labi nepārzina, tāpēc ļoti pareizi būtu diskusiju novirzīt uz detaļām, par kurām tev ir labākas zināšanas. Piemēram, runājot par saules sistēmu kopumā, var teikt, bet manā ieskatā ne tikai saule, bet arī Jupiters būtiski ietekmē zemi ar savu gravitācijas lauku. Kāds ir Jupitera virsmas un kodola sastāvs? Šeit tiek panākti divi efekti, pirmais, tiek pārtverta sarunas iniciatīva un otrs, tiek radīts pamats parādīt, ka oponents nav tik kompetents šajā jautājumā, kas ļauj veidot apgalvojumus, kuriem oponents būs spiests piekrist jebkurā gadījumā. Otrs paņēmiens ir tēmas paplašināšana. Ja tu jūti, ka saruna virzās aizvien dziļākās detaļās, par kurām oponentam ir daudz lielākas zināšanas, tad vienīgais veids kā izvairīties no zaudējuma, ir tēmas paplašināšana, novirzot to pavisam citā plaknē. Piemēram, neskatoties uz to, ka Jupiteram ir zināma ietekme uz gravitācijas lauku, tomēr saulei dziestot, visas tuvākās planētas tiks iznīcinātas, pēc cik ilga laika tas varētu notikt?

Izsišana no sliedēm. Ja oponents ir iegājis viņam ērtā ritmā, sāk lietot pārliecinošus argumentus, kā arī jūt, ka tulīt būs uzvarējis, labs paņemiens ir izsist oponentu no līdzsvara ar kādi vispārzināmu patiesību. Ļoti labi ir uzbrukt oponenta piemēriem vai argumentam. Tas ļaus apturēt uzvaras gājienu un pavērs iespēju pārtvert iniciatīvu. Piemēram, uz apgalvojumu, ka Jupiters ietekmē zemi tik pat lielā apmērā kā Saturns, jo abas planēts ir lielas, var norādīt, ka analoģija nevar būt par pierādījumu. Tieši otrādi Jupitera un Saturna planētas sastāvs būtiski atšķiras, kas izslēdz vienādības zīmes likšanu abām planētām. Arguments, ka analoģija nav pierādījums darbojās jebkurā diskusijā ļoti efektīvi, jo pret šo ir maz pretargumentu.

Piekrītu, un… Piekrītu, bet… Lai uzvarētu diskusijā, ne vienmēr vajag apšaubīt un kritizēt jebkuru oponenta apgalvojumu. Reizēm tieši otrādi vajag piekrist, tādējādi oponentam dodot pozitīvas emocijas par it kā uzvaru, un tad iegrūst oponentu murgā. Svarīgi radīt situāciju, kad oponents nespēs tik viegli iebilst tavam apgalvojumam, jo tu taču piekrīti viņa paša teiktajam. Piemēram, piekrītu, ka saules sistēma ir neizpētīta un mums būtu jāsūta kosmosa kuģi uz visām planētām un tieši tāpēc, mums ir jāatliek un jāaptur visi plāni, lai labāk sagatavotos tik svarīgai misijai. Cits piemērs, piekrītu, bet noteikti nepieciešama papildus izpēte, lai tik svarīgs jautājums tiktu risināts bez kļūdām un zaudējumiem.

Kaunināšana. Ļoti labs paņēmiens, ja redzams, ka oponents sāk padoties vai ir padevies, bet nevēlas to atzīt. Bieži oponents sāks pāriet uz personību, lai vienkārši aizskārtu tevi un izsistu no līdzsvara. Tas parasti ir pēdējais mēģinājums kaut kā pagriezt situāciju sev par labu. Šādā gadījumā vislabākais ir atsaukties uz morāli un jebkuras diskusijas pamatprincipu – diskutē par idejām, nevis par cilvēku. Piemēram, oponents saka, ka vispār tev jau nav izglītība kosmosa zinātnēs un astronomija ir tikai tavs hobijs. Vai vēl brutālāk, paskaties uz sevi, kas tur esi, lai man te kaut ko stāstītu. Atbilde ļoti vienkārša, tava pāriešana uz personībām norāda tikai uz to, ka argumenti par diskusiju tev ir beigušies un tu esi zaudējis. Sabiedrībā nav pieņemts pāriet uz personību.

Šeit es aprakstīju dažus takstiskus soļus, kas būtiski uzlabo diskusijas prasmes un iespēju uzvarēt. Neapšaubāmi, ka jebkuras diskusijas pamatā jābūt zināšanu apmaiņai starp oponentiem un arī zināšanu pārsvars bieži ir faktors, kas ļauj uzvarēt diskusijā, tomēr ne vienmēr tavas zināšanas būs dziļākas par oponenta, tāpēc var izmantot dažādus paņēmienus, kas palīdzēs gūt uzvaru. Un, protams, pats svarīgākais priekš jebkuras uzvaras, prakse prakse un vēl reiz prakse. Trenējies visur un uz visiem, iesaistoties jebkāda veida diskusijās un strīdos ar mērķi uzvarēt un iemācīties kaut ko jaunu.