Metafiziskā glezniecība


glezna

Bieži ļoti interesantas un aizraujošas lietas mēdz kaut kur paslēpties tālu prom, vai pat palīst zem paklāja, lai tās neviens neatrod. Ikdienā mēs saskaramies ar neskaitāmām ziņu un citas nevajadzīga informācijas plūsmām, bet aizmirstam, ka nepātraukti rodas un attīstās kaut kas skaists, piemēram, māksla. Pāris dienas atpakaļ uzgāju pāris aprakstus par gleznām, kas piederēja pie metafiziskās glezniecības.

Iepriekšminētā metafiziskā glezniecība, kas radās Itālijā 20. gs pirmajā puse, itāļu valodā pittura metafisica, ir glezniecības veids, ko radīja Džordžo de Kiriko un Karlo Karrā. Šim glezniecības virzienam ir raksturīgas daudzās taisnās līnijas un ļoti labi novilktas robežas starp objektiem, kā arī krāsas ļoti kontrastē. Metafiziskā gleznošana ir sirrealisma aizsākums, kas nostājās kubismam un tajā laikā populārajam futurismam. Šis gleznošanas virziens eksistēja līdz 1920. gadam un plašu popularitāti tam iegū tā arī neizdevās.

Advertisements

Interese par lietām


Bieži sanāk nodarboties ar lietām, lai aizpildītu laiku, vai remdētu savu ziņkārību, piemēram, grāmatas lasīšana var risināt abus iepriekšminētos jautājumus. Māksla, daiļlitereatūra, mūzika utt., lietas bez kurām ir iespējams dzīvot, bet tik un tā tās pievēlk kā magnēts, liekot rokām pašām paņemt plauktā stāvošu grāmatu, apsēsties uz krēsla un sākt lasīt. Jautājums vienīgi rodas par to, kāpēc vispār tā notiek, kāpēc mēs interesējamies par lietām, kas pilnībā nav ar mums saistītas un jaunas informācijas apguve vienmēr nes lielu gandarījumu un prieku? Šis ir gan evolūcijas, gan filosofijas jautājums, ko noteikti būs vērts apskatīt turpmāk.

Klods Frederiks Bastiā – “Likums”


Bastia_likums

Grāmatas ir īpaša tēma, kurai jāpieiet nopietni un ar vislielāko rūpību, jo grāmatas uzrakstīšana no cilvēka prasa veltīt tam daudz laika un spēka, kas nozīmē, ka arī grāmatu analizējot un apskatot, ir jāpieliek pūles, vismaz aiz cieņas pret autoru. Tieši tāpēc savā blogā grāmatas apskatu ļoti reti, uzmanību pievēršot vienīgi, pēc manām domām, vērtīgām grāmatām, kas spēj mainīt pasaules uztveri un padziļināt skatījumu uz lietām. Apskatāmo grāmatu tieši tā var raksturot, jo lielākā daļa filosofisko darbu paplašina cilvēka spēju iedziļināties nemateriālajā objektā.

Klods Frederiks Bastiā piedzima 1801. gadā un dzīvoja Francijā līdz pat savai nāvei 1850. gadā. Darbā Bastiā analizē likumu pēc tā mērķa un pielietojuma sabiedrībā. Ļoti interesants viņa filosofiskais darbs “Likums” ir ar to, ka tas tapa pēc tādu filosofu, kā Žana Žaka Ruso, Monteskjē un Gillauma Reināla darbiem, kas pavēra Bastiā iespēju analizēt sabiedrības attistību jau pēc Lielās Franču revolūcijas. Darbā viņš asi kritizēja sociālismu un likuma izmantošanu pretēji tā mērķim. Bastiā uzskatīja, ka vienīgais likuma mērķis ir netaisnības novēršana, lai sabiedrība būtu pēc iespējas taisnīgāka.

Tika kritizēta likuma izmantošana laupīšanas nolūkā, kā, piemēram, protekcionīsms, nodevas, brīvā tirgus ierobežošana utt. Starp citu pēc manām domām, darbs joprojām ir ļoti aktuāls, jo arī mūsdienās likums tiek izmantots attīstības bremzēšanai, piemēram, Eiropas Savienības kvotu sistēma, kas mākslīgi spiež samazināt rūpnieciskos apjomus, tādējādi būtiski mazinot konkurenci, vai visu sfēru licencēšanas sistēma katrā valstī, kas arī pēc būtības ir vērsta uz protekcionismu un konkurences ierobežošanu. Bastiā savā darbā liek uzdod ļoti racionālu jautājumu, kas ir likums un, cik tālu ar likumu vispār ir nepieciešams regulēt kādu dzīves jomu, kā arī viņš apgalvo, un šis apgalvojums varētu būt patiess, ka visas sfēras, kur nav valsts iejaukšanās, attīstās ļoti ātri un efektīvi, kas vedina uz domām, ka, lai ekonomika attīstītos, būtu jāsamazina valsts esamība daudzās jomās.

Ņemot vērā, ka Bastiā pārstāvēja rūpnieku un tirgotāju aprindas, ko vienā vardā varētu saukt par buržuāziju, tad viņš ļoti asi iestājās pret sociālismu un komunismu, tomēr šajā jautājumā pilnībā viņam nav iespējams piekrist, jo pirmais un otrais pasaules karš pierādīja, ka sociālajai aizsardzībai ir jābūt, bet, kam es varētu piekrist, ka tai vajadzētu būt prātīgi sabalansētai un ļoti limitētai, lai tā neradītu pārlieku lielu slogu uz ekonomiku.

Nobeigumā varu pateikt, ka šo grāmatu ir vērts izlasīt ikvienam, gan topošajiem juristiem, gan jebkuram izglītotam cilvēkam, jo tur tiek padziļināti analizēts likums pēc tā mērķa un uzdevuma, tādējādi atklājot valsts sistēmas pamatelementu, no kā tiek būvēts viss pārējais. Izlasot šo grāmatu, ir iespējams palielināt izpratni par valstī un pasaulē notiekošajiem procesiem un daudz precizāk tos analizēt. Grāmatu novērtēju ļoti pozitīvi.

Izglītība Latvijā – arodizglītība


oft

Iepriekš par izglītību esmu jau rakstījis un šajā reizē apskatīšu arodizglītību pretstatā vispārējai izglītībai, kontekstā ar nesen viena politiķa teikto, ka lielākā daļa bērnu izvēlas stāties vispārējās izglītības mācību iestādēs nevis arodskolās.

Sākumā jāuzraksta, ka pamatskola, kas nodrošina vispārējās pamatizglītības iegūšanu visiem bērniem ir obligāta un tā parasti tiek nodrošināta vispārējā kārtībā, ko nosaka izglītību regulējošie tiesību akti. Pēc devītās klases skolniekam ir iespēja izvēlēties, kur stāties, piemēram, tehnikumā, kas ir profesionālā vidējā izglītība, kas ilgst četrus gadus, arodskolā, kas ilgst trīs gadus vai vidusskolā, kur cilvēks iegūst vispārējo vidējo izglītību, kas ilgst trīs gadus. Ja par vidusskolu viss ir skaidrs, tad, apskatoties arodskolā piedāvātās mācību programmas, redzams, ka tās ir metināšana, lietvedība, metālapstrāde un programmēšana (sk. 3. Rīgas arodskola).

Lietvedis. Valsts ir akreditējusi iepriekšminēto izglītības programmu, līdz ar to valsts ir noteikusi, ka lietvedim var būt vidējā izglītība pluss viens gads arodskolā, kas nav pielīdzināms augstākājai izglītībai. Paskatamies Latvijas Vēstnesī publicēto sludinājumu lietveža amatam (LV 15.06.2016., Nr. 115 (5687)), kur valsts iestāde – Būvniecības valsts kontroles birojs lietvedim izvirza prasību, pirmā līmeņa profesionālā augstākā izglītība inženierzinātnē, komerczinībās, tiesību zinātnē vai līdzvērtīgi. Līdz ar to pati valsts, jo valsts pārvalde ir vienota, atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likumā noteiktajam, izvirza lietvedžiem prasības, kas netiek izpildītas, ja cilvēks ir pabeidzis valsts akreditētu mācību programmu – lietvedis, kādā no arodskolām.

Programmētājs. Šo piemēru aprakstu joka pēc, jo pēc loģikas, nevar būt labs programmētājs, kam nav zināšanas augstākajā matemātikā, savukārt arodskola to nodrošina. Skatoties, piemēram, cv.lv vakances prasības IT speciālistiem, kur zem kategorijas šajā mājas lapā arī tiek izvietoti sludinājumi par programmēšanu, tiek izvirzīta prasība QA engineer amatam, Higher education, preferably in IT, kā arī redzams no sludinājuma teksta, obligātas angļu valodas zināšanas.

Līdz ar to bez augstākās izglītības, tikai ar arodskolas izglītību, darbu atrast pēc profesijas praktiski nav iespējams. Komentējot metinātājus un metālapstrādi, šajās nozares darba devējs bieži neprasa izglītību, bet noteiktas prasmes, līdz ar to, ja vectēva garāžā ir apgūta metināšana, tad var veiksmīgi strādāt arī bez izglītības apliecinoša dokumenta.

Noslēgumā, ko ar visu augstāk minēto es vēlos pavēstīt, pirmkārt, arodizglītība izskatās pašlaik pēc naudas apgūšanas shēmas un notiek sistēmas pašatražošana, kas nav saistīta ar reālo darba tirgu, tajā skaitā, arī valsts sektorā, otrkārt, ne jau bērni vai to vecāki ir vainīgi, ka pēc arodskolām nav liels pieprasījums, bet gan valsts (ieskaitot pašvaldības) nav radījusi konkurētspējīgu un efektīvu produktu, kas saucas, mācību programma, kas nodrošinātu tās beidzējiem reālu, nevis izdomātu, iespēju piedāvāt savas prasmes darba tirgū un būt pieprasītiem darba tirgū. Pašlaik Latvijā ir šādi apstākļi, ja vēlies strādāt ērtā birojā, ar izglītotiem kolēģiem, patīkamu darba atmosfēru, saņemt labu algu un būt pārliecinātam par rītdienu, augstākā izglītība ir nepieciešama, jo, kaut arī, ar augstāko izglītību cilvēki bieži veic zemāk kvalificētus darbus, tik un tā bez augstākās izglītības darbā neviens cilvēku ņemt nevēlēsies. To apstiprina, gan privātajs sektors, gan valsts sektors.

Pie mūsu pašreizējās situācijas, arodizglītību varētu likvidēt un neviens to pat nepamanītu, līdz ar to reformas tiešām ir nepieciešamas un arī darbs ar sabiedrības izglītošanu kopumā par arodizglītību ir jāorganizē tādā veidā, lai darba devējam būtu skaidrs, kādu darbinieku ar arodizglītību viņš var iegūt, jo ļoti iespējams, ka sludinajumos izvirzītās amata prasības ir nepamatoti augstas, bet šo situāciju vajag pētīt, kas pašlaik netiek darīts. Papildus ir jāveic revīzija, vai tie paši metinātāji un metāla apstrādātāji netiek gatavoti ārzemju tirgiem un mēs kā sabiedrība nemaksājam par savu nākotnes konkurentu izglītību, kas naudu pelnīs, piemēram, Zviedrijas ekonomikai, tas arī ir jāpēta, kas pašlaik netiek darīts.

Blogam 5 gadi


Šodien ir zīmīga diena šim blogam, jo aizritēja tieši 5 gadi, kopš pirmā ieraksta, kas sākās šādi:

Nolēmu ieviest savā dzīvē tādu lietu kā blogu, jo bieži ir vēlme kaut ko pateikti vai padalīties ar kādu informāciju vai viedokli, bet nesanāk ne laika, ne arī īstā cilvēka pa rokai, kurš klausītu ne vienmēr tik interesantas tēmas. Šī iemesla dēļ un arī tāpēc, lai uzlabotu savu izteikšanās stilu un prasmi rakstot, dalīšos šad tad ar savām pārdomām un skatījumu uz dažādām lietām, pievienojot savu pieredzi.

Pašlaik var secināt, ka mērķis tiek sasniegts, jo regulāri kaut ko šeit ierakstu un blogam ir regulārs skatījumu skaits un vairāk par 40 sekotājiem, kā arī dažas tēmas ir tik aktuālas, ka kāds atstāj kādu komentāru. Līdz ar to publicētā informācija un pārdomas tiešām pienes kādu vērtību manā un lasītāju dzīvēs. Turpmākos plānos ir turpināt iesākto.

Dzejolis – Cīņa ar vērsi


Ņemot vērā, ka vakar uzrakstīju nelielu pamācību no teorētiskā skatu punktā par dzejoļa uzrakstīšanu, tad loģiski būtu parādīt arī piemēru, ko arī esmu nolēmis izdarīt, kaut dzejoļus sen vairs nerakstu. Dzejolis būs par Grieķu mitoloģiju un vēsturi, kur liriskais “ES” izpaužas vērotajā no malas, kam ir skumji par aizejošo laiku un kas simbolizē Mīnoja un Mikēnu kultūras galu pēc lielās dabas kataklizmas un doriešu iebrukuma Grieķijas teritorijā no ziemeļiem, ar ko aizsākās lielā bronzas laikmeta katastrofa. Līdz galam nesanāca ievērot takts mēru, toties pievērsu uzmanību atskaņām un iestrādāju dažas metaforas un salīdzinājumus, kā arī izmantoju simbolus.

Cīņa ar vērsi

Tēsējs kā vēstnieks par Mikēnu galu peldēja jurā

Laivā tam trīsdesmit airētāji un sarkana bura,

Liktenis noteikts uz priekšu tam rakstīts

Orakla dūmos mīklaini darāmais pateikts.

Mīnoja pils kā labirints kalnā stāvēja lepni

Tēsējam lemts Krētas viesmīlību izjust skaudri,

Bez Ariandes dzijas tam būtu nu beigas

Miris no Minotaura lēni bez steigas.

Priecātos ļoti dieviete čūska par nāvi

Ar aizsegtām potītēm un kailām krūtīm cēli

Tā stāvēja aukstām asarām un raudzījās dēlā,

Kad pilsētā vērša galva tika nesta vakarā vēlā.

Kā uzrakstīt dzejoli?


Šodien vēlos aizsākt nelielu rakstu sēriju par to, kā uzrakstīt literāro darbu, akcentu liekot uz teorētisko sastāvdaļu. Latvijā ir ļoti daudz blogi, kas ir veltīti grāmatām no sižetiskā skatu punkta, kā arī daudz blogu, kur tiek aprakstīts kāda blogera viedoklis par noteikto grāmatu, tomēr, meklējot teoriju, rodas sajūta, ka tā ir atrodama tikai mācību grāmatās vai arī svešvalodā. Ņemot vērā, ka viens no bloga mērķiem ir vairot informācijas esamību tieši latviešu valodā, tad šī tematika noteikti nebūs lieka.

Dzejolis ir literārs darbs, kas visbiežāk ataino autora emocionālo skatījumu uz lietām. Svarīgi, lai dzejolim būtu vienota tēma un pamatmotīvi, kas nozīmē, ka sākot rakstīt pirmo pantu, nākamajiem pantiem jābūt saistītiem.

Kad tēma ir izvēlēta, tad jāpievēršas dzejoļa tēliem, kas var būt dzīvi vai nedzīvi – personificēti.

Nākamais solis ir piešķirt dzejolim tēlainību ar mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem, tādiem kā metafora (pārnestā nozīmē, piemēram, skrien strauts, peld mākoņi utt.), epitets (īpašību uzsvēršana vai spilgts apraksts, piemēram, kvēli mīlēt, akli ticēt utt.), salīdzinājums (salīdzina divas dažādas lietas, piemēram, neliek mieru kā uzbāzīga muša utt.) un simbolisms (apzīmē kādu vispārzināmu lietu vai jēdzienu, nepasakot to).

Dzejolī viens no svarīgākajiem elementiem ir liriskais “ES”, kas nozīmē, ka rakstot dzejoli, autoram nepieciešams izlemt, kā dzejolis attēlos autora pasaules uzskatus un izjūtas par aprakstāmo objektu.

Svarīga sastāvdaļa ir dzejoļa forma, vai tas tiek sadalīts pantos, vai tiek rakstīts vienā garā pantā. Vai dzejolī tiks ievēroti interpunkcijas noteikumi, vai tam būs atskaņas utt.

No citiem literārajiem darbiem, dzejoli atšķir ritms un atskaņu sistēma. Atskaņas ir saskanīgs divu vai vairāku vārdu nobeigums, piemēram, malti – stalti, tēma – vēna utt. Jāpievērš uzmanība ritma veidiem, piemēram, daktila ritms – uzsvars tiek likts uz trešās zilbes no rindas beigām, parasti ritms ir starp pirmo un trešo rindu un otro un ceturto.

No pieredzes varu ieteikt, iegādāties sinonīmu vārdnīcu un skaidrojošo vārdnīcu, kā arī simbolu vārdnīcu, lai dzejolim piešķirtu ne tikai māksliniecisko vērtību, bet arī informatīvu un izglītojošu, kas padara literāro darbu ne tikai interesantāku, bet arī noderīgu lasītājam.

Mans novēlējums, rakstiet, ja pat nekas nenāk prātā, tik un tā mēģiniet un noteikti publicējiet uzrakstīto, tādējādi bagātinot interneta vidi ar mākslu un savām domām.