Kādu laiku nebiju neko rakstījis blogā un reiz ir gadījies brīvs brīdis, kad iespējams uzrakstīt kaut ko interesantu un kaut ko pārdomu raisošu. Manī jau kādu laiku bija velme uzrakstīt par patriotismu, jo nepārtraukti publiskajā telpā un arī sarunās ar cilvēkiem, šis termins uzpeld kā svēta mantra, kas iedala cilvēkus divās grupās, patriotos un nepatriotos, kur pēdējie tiek uzskatīt par otrās šķiras cilvēkiem un radikālāko prātu fantāzijās būtu iznīcināmi vai izsūtami arā no valsts. Tieši tāpēc apskatīšos uz šo terminu un to pielietojamību no dažādiem skatu punktiem, jo šo terminu lieto lielākoties liekuļi un meļi, kas aiz patriotisma slēpj vēlmi kontrolēt, manipulēt un zagt.
Patriotisms skaidrojošā vārdnīcā tiek izskaidrots kā mīlestība pret savu dzimteni, tautu, uzticība tai un darbošanās tās labā. Savukārt patriots ir fiziska persona, kas mīl savu dzimteni un tautu, ir uzticīgs tai un veic savu darbību tās labā. Īsāk sakot patriotisms ir mīlesība pret kaut ko. Skatāmies tālāk, kas tad ir mīlestība, tā pati skaidrojošā vārdnīca mums pasaka, ka mīlestība ir intīmas jūtas, kam raksturīgas dziļas simpātijas un sirsnība un juteklīga tieksme. Tāpat mīlestība tiek skaidrota kā dziļa interese un aizrautīga nodošanās kaut kam. Mīlestība var būt arī nepieciešamība un tieksme pēc kaut kā. Ja skatāmies uz mīlestību no zinātniskā viedokļa, tad tā ir smadzeņu darbība, kuras ietvaros smadzenēs veidojās motivācijas un atlīdzības asociācijas, kad cilvēks tiecas pēc kaut kā un saņemot to, smadzenes izstrādā vielas, kas rada eiforjas sajūtu, kas savukārt tiek izmantota kā atlīdzība, kas no jauna var motivēt, radot velmi, lai no jauna saņemtu vielas un rastos eiforijas sajūta. Mīlstības sajūtu izraisa ne tikai smadzeņu darbība kā tāda, bet ķīmiskā līmenī ir veselu hormonu kopums, kas nodrošina mīlestības sajūtu. Līdz ar to varam secināt, ka patriotisms ir smadzeņu darbības rezultātā radītā motivācijas un atlīdzības sistēma, kas rada intīmas un sirsnīgas jūtas pret dzimteni un tautu. Tāpat patriotisms var izpausties lokāli, piemēram, mīlestība pret kādu objektu.
Kā tika noskaidrots iepriekš, patriotisms ir cilvēka smadzeņu reakcija vai pat stāvoklis, kas tiek izraisīts no āras iedarbojoties uz tām. Jāatzīmē, ka mīlestībai ir viena īpatnība, nav iespējams nevienu piespiest mīlēt, bet tikai veicināt šādu jūtu rašanos cilvēka smadzenēs, iedarbojoties uz cilvēku ar dažādām tehnikām. Līdz ar to patriotisms vai tā neesamība nevar būt noteikta cilvēka vaina un par to nedrīkst iestāties sekām. Līdzīgā analoģijā, mēs nevar vainot kādu meiteni vai puisi, ka viņi mūs nemīl, mēs varam vienīgi veikt kaut kādas darbības, lai veicinātu šādu jūtu rašānos. Tāpēc vēl jo absurdāk liekās ideja, kad politiķi vai sabiedrībā pazīstamas, bet, diemžēl, neizglītotas personas, sāk dalīt cilvēkus patriotos un nepatriotos, pie tam pasakot, ka vieni ir labi un pareizi, bet citi ir slikti un kaitīgi valstij. Sanāk, ka cilvēks ir vainīgs pie tā, ka dzimtene un tauta vai valsts kopumā, nav iedabojusies uz cilvēku, lai radītu viņā šo mīlestības sajūtu, nevis vainīgi ir tie, kuru uzdevums būtu šādu jūtu rašanos vidi nodrošināt.
Protams, attīstoties patriotisma ārprātam, kad tas tiek lietots nevis pēc patiesās nozīmēs, bet kā rīks cilvēku dalīšanai, lai vieglāk tos pārvaldītu, starp politiķiem un sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem sākās sacensības, kurš ir lielāks patriots, tas ir, kura mīlestība ir visspēcīgākā pret valsti. Pie tam, ļoti interesanti, ka visi vēlas būt valsts nevis dzimtenes patrioti. Līdzīgi, kad komunisma laikā aparāta darbinieki sacentās par to, kurš ir lielākais komunists un tie paši cilvēki pēc 1991. gada sacentās, kurš ir lielākais nacionalists.
Ejam tālāk pa šo tēmas tuneli un apskatamies problēmu no tās sākuma. Ja patriotisms ir mīlestība, kas var rasties iedarbojoties uz cilvēku, nevis tā rodas pati no sevis, jo nevienu piespiest mīlēt ar varu mēs nevaram. Tad tas nozīmē, ka tieši valstij ir jārada tādi apstākļi, lai cilvēki sāktu mīlēt šo valsti, tāpēc ka valsts būtu radījusi cilvēkos pozitīvas emocijas. Piemēram, tā varētu būt pārdomāta un laba nodokļu sistēma, kad cilvēkam, vēloties atvert biznesu, būtu jādomā, kā godīgi konkurēt ar citiem tirgus dalībniekiem, nevis būtu milzīgas bailes no tā, kad atnāks Valsts ieņēmumu dienests un iesaldēs kontu par nebūtisku nodokļu parādu. Tāpat tādi apstākļi, kas izraisītu mīlestību, varētu būt drošības sajūta, gan fiziska drošība, gan ekonomiskā. Noteikti mīlestību pret valsti varētu radīt cilvēku pozitīvā pieredze darbā ar valsts aparātu un valstī nodrošinātā sociālā taisnība. Noteikti mīlestību pret valsti radītu efektīva korupcijas apkarošana un laba izglītības sistēma. Līdz ar to, vaina ir nevis cilvēkos, ka viņos nerodas patriotiskas jūtas, bet gan valstī, politiķos un ierēdņos, kuri arī ir sabiedrības daļa, kas nozīmē, ka vaina ir gan valstī, gan sabiedrībā, ka samērā maz cilvēku skaits patiesi mīl šo sabiedrību vai, godīgi sakot, nemīl. Iekāpjiet saibedriskajā transportā, aizejiet uz tirgu, pabraukājiet pa ielām, apmeklējiet kādus masu pasākumus, un jūs redzēsiet, naidu, necieņu, agresiju, egoismu un citas negatīvas cilvēku reakcijas, savukārt laipnību, mīlestību, cieņu, miermīlīgumu un altruismu, jūs redzēsiet gaužām reti. Uz negatīvā, nevar rasties mīlestība, jo pati pa sevi mīlestība ir pozitīvas jūtas. Valsts apratām vajadzētu veikt iekšējās reformas, savukārt sabiedrībai kopumā pārskatīt savu attieksmi pret apkārtējiem.
Nobeigumā vēlos pateikt, ka neticiet politiķiem, kad viņi saka, ka labie ir tie, kas ir patrioti un sliktie ir tie, kas tādi nav, jo tieši politiķi lielā mērā izdot likumus, veidojot tiesisko vidi valstī un tieši viņi ir vainīgi, ka daudz cilvēki nemīl valsti un ir devušies prom, vai kādu apstākļu dēļ to vēl nav izdarījuši. Neticiet arī sabiedrībā pazīstamajiem cilvēkiem, kas patriotismu izmanto savu subjektīvo mērķu sasniegšanai, jo tas līdzinās baznīcas cilvēku kontroles rīkam par iedzimto grēku. Ja jūs paši vēlaties vairot patriotismu citos, tad to jāsāk ar savu attieksmi pret apkārtējiem cilvēkiem, jo nevienu nevar piespiest jūs mīlet, bet to panākt varat tikai jūs paši. Līdz ar to patriotisms ir tikai un vienīgi dvēseles stāvoklis, kas nevar būt par kritēriju, lai šķirotu cilvēkus.
sarkanakmens 