Mūs vada bailes


Raksti manā blogā parādās aizvien retāk un retāk, bet tā noteikti nebūs nākotnē. Šodien nolēmu piesēsties pie datora un uzrakstīt par kādu tēmu, kas pirmā ienāk prātā. Diemžēl izjūtu to stāvokli, kad atrast labu un sakarīgu ideju ir ļoti grūti, jo reta rakstīšana blogā notrulina prātu šajā virzienā. Ja vēlaties daudz ideju un tēmu, rakstiet bieži un tās pašas nāks jūsu galvā. Pagaidām par bailēm un sabiedrību, par vadīšanu un kontroli. Šoreiz pacentīšos maksimāli īsi, bet kodolīgi.

Bieži saka, ka brīvība ir sajūta, kad tev vairs nav bail. Sajūtas, kas iekšēji saka, stop, vairs neeksistē un tu vari ļauties domas brīvībai un rīkoties tā, kā pats vēlies. Tomēr sabiedrības mērķis ir pretējs tavējam, jo sabiedrībai vajag no tevis, viens – maksā nodokļus, divi – uzturi ģimeni, trīs – sargā sabiedrības vērtības, četri – īsi nenodzīvo līdz pensijai. Lai kontrolētu lielāko cilvēku daļu tiek radītas un uzturētas dažādas bailes, piemēram, nemaksāsi nodokļus, nebūs pieejama medicīna, tev nebūs ģiemenes, vecumdienas pavadīsi vientulībā, nesargāsi sabiedrības vērtības, vai pārkāpsi tās, sabiedrība izjuks un tu tiksi publiski nosodīts, kļūsi par pensionāru, būsi vecs, nekam nederīgs balasts sabiedrībai utt. Pēc būtības, ja mēs paskatamies detalizēti, visa sabiedrība ir būvēta tikai un vienīgi uz bailēm. Valsts ļoti veikli izmanto bailes, lai kontrolētu cilvēku, piemēram, krimināllikuma vai administratīvā likuma sankcijas. Lielākā daļa cilvēku baidās tās pārkāpt Protams, tādas tiesību normas, kas aizliedz laupīt, zagt utt., ir svarīgas un nepieciešamas, toties tādas normas, kas ierobežo vārda brīvību vai personīgo brīvību, ir nosodamas un Latvijā tādas ir atrodas lielā skaitā.

Ja pieņemam, ka dzīvojam nepārkāpjot krimināllikumā noteiktās normas un pieturamies pie administratīvās kārtības, vismaz saprātīgās robežās, tad rodas samērā pareizs secinājums, a parējais tak ir atļauts. Tik tiešām viss parējais ir atļauts, ja tiekam vaļā no sabiedrības kontroles rīka – bailēm. Piemēram, ja sabiedrības vērtība ir cienīt vēsturi un kultūru, dari pretēji un ej pretīm sabiedrības steriotipiem, ja sabiedrība saka, izveido ģimeni, maini partneri katru mēnesi, sabiedrība nevēlas, lai tu nodzīvo līdz 100 gadiem, tad par spīti visiem izdari tā utt. Šeit svarīgākais ir iet pretīm bailēm un atbrīvoties no bailēm būt nosodītam un būt izolētam, ja nedzīvosi pēc sabiedrībā pieņemtiem steriotipiem un klišejām, jo tikai tādā veidā ir iespējama brīvība, kurā var būt maksla, piedzīvojumi, pašizpausme, zināšanas, izglītība un gaisma.

Advertisements

Patriotisms kā rīks


Kādu laiku nebiju neko rakstījis blogā un reiz ir gadījies brīvs brīdis, kad iespējams uzrakstīt kaut ko interesantu un kaut ko pārdomu raisošu. Manī jau kādu laiku bija velme uzrakstīt par patriotismu, jo nepārtraukti publiskajā telpā un arī sarunās ar cilvēkiem, šis termins uzpeld kā svēta mantra, kas iedala cilvēkus divās grupās, patriotos un nepatriotos, kur pēdējie tiek uzskatīt par otrās šķiras cilvēkiem un radikālāko prātu fantāzijās būtu iznīcināmi vai izsūtami arā no valsts. Tieši tāpēc apskatīšos uz šo terminu un to pielietojamību no dažādiem skatu punktiem, jo šo terminu lieto lielākoties liekuļi un meļi, kas aiz patriotisma slēpj vēlmi kontrolēt, manipulēt un zagt.

Patriotisms skaidrojošā vārdnīcā tiek izskaidrots kā mīlestība pret savu dzimteni, tautu, uzticība tai un darbošanās tās labā. Savukārt patriots ir fiziska persona, kas mīl savu dzimteni un tautu, ir uzticīgs tai un veic savu darbību tās labā. Īsāk sakot patriotisms ir mīlesība pret kaut ko. Skatāmies tālāk, kas tad ir mīlestība, tā pati skaidrojošā vārdnīca mums pasaka, ka mīlestība ir intīmas jūtas, kam raksturīgas dziļas simpātijas un sirsnība un juteklīga tieksme. Tāpat mīlestība tiek skaidrota kā dziļa interese un aizrautīga nodošanās kaut kam. Mīlestība var būt arī nepieciešamība un tieksme pēc kaut kā. Ja skatāmies uz mīlestību no zinātniskā viedokļa, tad tā ir smadzeņu darbība, kuras ietvaros smadzenēs veidojās motivācijas un atlīdzības asociācijas, kad cilvēks tiecas pēc kaut kā un saņemot to, smadzenes izstrādā vielas, kas rada eiforjas sajūtu, kas savukārt tiek izmantota kā atlīdzība, kas no jauna var motivēt, radot velmi, lai no jauna saņemtu vielas un rastos eiforijas sajūta. Mīlstības sajūtu izraisa ne tikai smadzeņu darbība kā tāda, bet ķīmiskā līmenī ir veselu hormonu kopums, kas nodrošina mīlestības sajūtu. Līdz ar to varam secināt, ka patriotisms ir smadzeņu darbības rezultātā radītā motivācijas un atlīdzības sistēma, kas rada intīmas un sirsnīgas jūtas pret dzimteni un tautu. Tāpat patriotisms var izpausties lokāli, piemēram, mīlestība pret kādu objektu.

Kā tika noskaidrots iepriekš, patriotisms ir cilvēka smadzeņu reakcija vai pat stāvoklis, kas tiek izraisīts no āras iedarbojoties uz tām. Jāatzīmē, ka mīlestībai ir viena īpatnība, nav iespējams nevienu piespiest mīlēt, bet tikai veicināt šādu jūtu rašanos cilvēka smadzenēs, iedarbojoties uz cilvēku ar dažādām tehnikām. Līdz ar to patriotisms vai tā neesamība nevar būt noteikta cilvēka vaina un par to nedrīkst iestāties sekām. Līdzīgā analoģijā, mēs nevar vainot kādu meiteni vai puisi, ka viņi mūs nemīl, mēs varam vienīgi veikt kaut kādas darbības, lai veicinātu šādu jūtu rašānos. Tāpēc vēl jo absurdāk liekās ideja, kad politiķi vai sabiedrībā pazīstamas, bet, diemžēl, neizglītotas personas, sāk dalīt cilvēkus patriotos un nepatriotos, pie tam pasakot, ka vieni ir labi un pareizi, bet citi ir slikti un kaitīgi valstij. Sanāk, ka cilvēks ir vainīgs pie tā, ka dzimtene un tauta vai valsts kopumā, nav iedabojusies uz cilvēku, lai radītu viņā šo mīlestības sajūtu, nevis vainīgi ir tie, kuru uzdevums būtu šādu jūtu rašanos vidi nodrošināt.

Protams, attīstoties patriotisma ārprātam, kad tas tiek lietots nevis pēc patiesās nozīmēs, bet kā rīks cilvēku dalīšanai, lai vieglāk tos pārvaldītu, starp politiķiem un sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem sākās sacensības, kurš ir lielāks patriots, tas ir, kura mīlestība ir visspēcīgākā pret valsti. Pie tam, ļoti interesanti, ka visi vēlas būt valsts nevis dzimtenes patrioti. Līdzīgi, kad komunisma laikā aparāta darbinieki sacentās par to, kurš ir lielākais komunists un tie paši cilvēki pēc 1991. gada sacentās, kurš ir lielākais nacionalists.

Ejam tālāk pa šo tēmas tuneli un apskatamies problēmu no tās sākuma. Ja patriotisms ir mīlestība, kas var rasties iedarbojoties uz cilvēku, nevis tā rodas pati no sevis, jo nevienu piespiest mīlēt ar varu mēs nevaram. Tad tas nozīmē, ka tieši valstij ir jārada tādi apstākļi, lai cilvēki sāktu mīlēt šo valsti, tāpēc ka valsts būtu radījusi cilvēkos pozitīvas emocijas. Piemēram, tā varētu būt pārdomāta un laba nodokļu sistēma, kad cilvēkam, vēloties atvert biznesu, būtu jādomā, kā godīgi konkurēt ar citiem tirgus dalībniekiem, nevis būtu milzīgas bailes no tā, kad atnāks Valsts ieņēmumu dienests un iesaldēs kontu par nebūtisku nodokļu parādu. Tāpat tādi apstākļi, kas izraisītu mīlestību, varētu būt drošības sajūta, gan fiziska drošība, gan ekonomiskā. Noteikti mīlestību pret valsti varētu radīt cilvēku pozitīvā pieredze darbā ar valsts aparātu un valstī nodrošinātā sociālā taisnība. Noteikti mīlestību pret valsti radītu efektīva korupcijas apkarošana un laba izglītības sistēma. Līdz ar to, vaina ir nevis cilvēkos, ka viņos nerodas patriotiskas jūtas, bet gan valstī, politiķos un ierēdņos, kuri arī ir sabiedrības daļa, kas nozīmē, ka vaina ir gan valstī, gan sabiedrībā, ka samērā maz cilvēku skaits patiesi mīl šo sabiedrību vai, godīgi sakot, nemīl. Iekāpjiet saibedriskajā transportā, aizejiet uz tirgu, pabraukājiet pa ielām, apmeklējiet kādus masu pasākumus, un jūs redzēsiet, naidu, necieņu, agresiju, egoismu un citas negatīvas cilvēku reakcijas, savukārt laipnību, mīlestību, cieņu, miermīlīgumu un altruismu, jūs redzēsiet gaužām reti. Uz negatīvā, nevar rasties mīlestība, jo pati pa sevi mīlestība ir pozitīvas jūtas. Valsts apratām vajadzētu veikt iekšējās reformas, savukārt sabiedrībai kopumā pārskatīt savu attieksmi pret apkārtējiem.

Nobeigumā vēlos pateikt, ka neticiet politiķiem, kad viņi saka, ka labie ir tie, kas ir patrioti un sliktie ir tie, kas tādi nav, jo tieši politiķi lielā mērā izdot likumus, veidojot tiesisko vidi valstī un tieši viņi ir vainīgi, ka daudz cilvēki nemīl valsti un ir devušies prom, vai kādu apstākļu dēļ to vēl nav izdarījuši. Neticiet arī sabiedrībā pazīstamajiem cilvēkiem, kas patriotismu izmanto savu subjektīvo mērķu sasniegšanai, jo tas līdzinās baznīcas cilvēku kontroles rīkam par iedzimto grēku. Ja jūs paši vēlaties vairot patriotismu citos, tad to jāsāk ar savu attieksmi pret apkārtējiem cilvēkiem, jo nevienu nevar piespiest jūs mīlet, bet to panākt varat tikai jūs paši. Līdz ar to patriotisms ir tikai un vienīgi dvēseles stāvoklis, kas nevar būt par kritēriju, lai šķirotu cilvēkus.

Baznīcas vienīgais mērķis kontrolēt


Ja kāds rūpīgi seko maniem ierakstiem, tad noteikti ir pamanījis, kāda šajā blogā ir attieksme pret baznīcu kā relīģisko organizāciju. Tā visnotaļ ir negatīva un šodien vēl viens piemērs, kāpēc ir tā. Gadījumā, ka lasāt šo un esat biežs baznīcas apmeklētājs vai arī strādājāt šajā struktūra, aicinu jūs nelasīt tālāk rakstīto un vienkārši ignorēt šo ierakstu. Turpmākais ir tikai un vienīgi mans viedoklis, nekas vairāk.

Es esmu samērā sarkastiski un provakatīvi reizēm komentējis ar bazīcu saistītos blogus. Parasti uz pirmo manu komentāru kāds fanātiski noskaņots indivīds vēl mēģina atbildēt, bet pēc tam, saprotot, ka tas ir sarkasms, pārtrauc savu nodarbi.

Nepatika pret bazīcu kā starptautisku reliģiozu organizāciju manī radās ļoti sen, kad vēl mācījos un interesējos par vēsturi. Ja ļoti rūpīgi iedziļinās organizācijas rašanās vēsturē un pēc tam šķelšanās procesā, tad redzams, ka vienīgais baznīcas mērķis ir kontrolēt cilvēka prātu un uzvedību, gūstot protams no tā visa materiālu nevis garīgo labumu. Vakar Īrijas republikā notika referendums par atļauju sievietēm veikt abortus, pret ko stingri iestājās baznīca. Uz jautājumu – kāpēc iestājās pret, var atbildēt, apskatot kontroles mehānismus, kas tiek pielietoti no baznīcas puses. Jāatcerās, ka baznīca radās ļoti sen, kad vēl nebija mūsdienu tehnoloģiju un vidējs cilvēku izglītības līmenis bija ļoti zems. Papildus vēlos minēt, ka baznīcai nav nekā kopīga ar filosofiju, ko vēstīja Jēzus, jo baznīca bija tā, kas sekmēja viņa piesišanu pie krusta un tikai vēlāk saprata, ka izmantojot viņa popularitēti, varētu izveidot milzīgu personības kultu.

Lūk kā notika un notiek manipulēšana ar cilvēku prātiem:

1. Sākumā tiek pateikts, ka visi ir grēcīgi, līdz ar to radot cilvēkiem sajūtu, ka viss ko viņi dara, kas nav saskaņots ar baznīcu, ir slikti. Šis, sākumā šķietami aplams apgalvojums, patiesībā ir ļoti spēcīgs psiholoģiskais paņēmiens, jo lielākai daļai cilvēku instinktu līmenī ir vēlēšanās saņemt sabiedrības atzinību un būt labam sabiedrībā, līdz ar to esot grēcīgam jau no paša sākuma, cilvēkam ir jāveic darbības, lai kļūtu labākam, un uzminiet, kurš noteica, kuras darbības ir pareizās, piemēram, novēlēt testamentā visu savu mantu baznīcai;

2. Tika lietots publisks nosodījums jebkurai cilvēka darbībai, kas neatbilda baznīcas intersēm. Cilvēku varēja izslēgt no baznīcas, kas nozīmēja ļoti būtiskas sekas Viduslaikos un arī Jaunajos laikos;

3. Kaut arī Bībeles mācība ir par to, ka cilvēka dzīvība ir dieva radīta un tikai dievs to var atņemt, baznīca nekautrējās veikt inkvizīciju un sodīt cilvēkus ar nežēlīgu nāvi, radot masveida teroru Viduslaikos. Tādējādi katrs zināja, ka rīkojoties pretēji baznīcas interesēm, baznīca sakūdīja cilvēkus, un lika sākumā nosodīt cilvēku un galējā variantā nogalināt;

4. Seksuālās dzīves kontrole. Šis ir svarīgākais baznīcas rīks. Tika apkarota jebkāda veida cilvēka seksuālā dzīve ārpus ģimenes. Kaut arī baznīcas iekšienē bija gan viendzimuma attiecības, gan spraiga seksuālā dzīve, piemēram, baznīcas rīkotajās orģijās, parastiem mirstīgiem bija tikai viens ceļš kā legāli tikt pie seksa, tā bija laulība uz mūžu. Pie tam baznīcas ordeņos, kuriem bija militāra funkcija, bija atturēšanās zvērests, kas nodrošināja paaugstinātu agresiju, jo vīriešiem smadzeņu daļa, kas atbild par agresiju un seksuālo apmierinātību ir ļoti tuvas un vīrietis, kuram ir spraiga un veselīga seksuālā dzīve, nevar būt agresīvs.

5. Baznīca jebkuru savu rīcību vai lēmumu paskaidroja ar dieva vārdu un gribu. Ļoti vienkārši nevienam neko nepaskaidrot pēc būtības, bet gan aizbildināties ar to, ka tā vēlās dievs. Tādējādi baznīca vienmēr savu atbildību un vainu pārlika uz kaut ko neesošu, kaut ko kā nav, kaut ko neredzamu un visdrīzāk neesksitējošu. Līdz ar to baznīca radīja absolūtās patiesības mītu, ko cilvēki labprāt akceptēja, jo paši savulaik pirka indulgences, tādējādi attīrot savu sirdsapziņu.

Nobeigumā vēlos uzrakstīt, ka banzīcas iestāšanās pret abortiem ir pilnā mērā liekulība un centieni sevi popularizēt, jo baznīcai ir nospļauties uz cilvēku dzīvībām. Raganu un ķeķeru dedzināšana, nacistiskā režīma atbalstīšana, zinātnieku nogalināšana, pedofīlijas piesegšana, vergniecības un dzimtbūšanas atbalstīšana, iestāšanās pret medicības eksperimentiem utt. labi demonstrē patieso baznīcas rīcību, visu piesedzot ar dieva vārdu un mērķi.

Atceramies, ka nevis akla ticība, bet gan izglītība, apgaismība un kritiskā domāšana ļauj mums visiem augt un nodrošināt patiesās cilvēka un sabiedrības vērtības, tas ir, brīvība, patstāvība, izglītība, hūmanisms, līdzcietība un drosme stāties pretīm tiem, kas šīs vērtības apdraud.

 

Tieksme kontrolēt


Runājot par tieksmi kontrolēt, varu pieminēt, ka lasu vienu interesantu daiļliteratūras grāmatu, kur viena no varonēm cenšās realizēt savas despotiskās tieksmes caur citu cilvēku kontrolēšanu. Par grāmatu detalizētāk uzrakstīšu, kad izlasīšu to. Tomēr jau tagad vēlos padalīties ar pārdomām, kuras manī raisīja šī tēma un es sāku pievērst uzmanību dažāda veida mēģinājumiem sevi ietekmēt.

Viens no veidiem ir pozicionēt, ka tu dari kaut ko nepareizi, dari tā, kā nedara to citi un tāpēc nekvalificējies kādā no standarta cilvēka tipiem. Ņemot vērā, ka cilvēkiem patīk būt piederīgiem sabiedrībā, tad ar to ir iespējams ietekmēt cilvēka uzvedību.

Otrs no veidiem ir vienkārši pavēlēt, piemēram, izdari to vai citu. Reizēm to var izteikt stingra lūguma formā. Šāds kontrolēšanas veids ir vistriviālākais un bieži neļauj sasniegt vēlamo mērķi.

Trešai no veidiem ir mākslīga apvainošanās. Cilvēki tēlo aizvainojumu vai apvainošanos, lai otrā cilvēkā radītu sirdsapziņas pārmetusmu, tādējādi panākot savu, ietekmējot cilvēka rīcību. Pats radikālākais veids ir draudi par pašnāvību.

Lūk tāds īss vakara ieskats veidos kā cilvēki bieži cenšās ietekmēt citus, lai panāktu sev vēlamu rezultātu.

Kurš kontrolē tevi?


Bieži nākas sēdēt klusumā un gaidīt kādu notikumu, piemēram vizūti pie ārsta. Tādos brīžos cilvēks nododas tik retai nodarbei mūsdienās, kā domāšanai balstoties uz savu atmiņu un apkārtējās pasaules uztveri. Tas nenotiek bieži, jo mūsu uztvere tiek filtrēta cau TV vai datora ekrānu. Ziņās, raidījumos un filmās mums tiek piedāvāta kāda cita cilvēkas pasaules uztvere un domas. Pamazām šāds piedāvājums pārvēršas par uzspiešanu, jo iznīcina cilvēka personīgo iekšējo pasauli vai arī transformē to.

Man ir nācies runāt ar cilvēkiem, kuri sava subjektīvā viedokļa vietā, atrefarē ziņās vai kādā raidījumā paustas idejas un domas. Tas nozīmē, ka šāds cilvēks tiek 100% kontrolēts un nav spējīgs uz patstāvīgu rīcību. Kad tāda nedomājošu cilvēku masa pieaug līdz kritiskam līmenim, sākas sabiedrības pagrimums, nabadzība un korupcija, jo neviens neko neredz un nespēj darīt. Izklausās briesmīgi, bet realitātē mēs dzīvojam tieši tādā pasaulē un retais tiecas no tās izrauties, lai ieraudzītu lietas tādas, kādas tās ir patiesībā.

Vienīgās zāles pret tāda veida kontroli ir lasīšana un kritiska domāšana. Ideālā gadījumā mums ir jāapšauba viss, kas ietekmē mūsu dzīvi un jācenšas kritiski paskatīties uz jebkādu piedāvājumu, jo piedāvājums jebkurā gadījumā būs kāda cita cilvēka interešu realizācijas mēģinājums.

Tāpēc aicinu sev atbildēt uz jautājumu, kurš kontrolē tevi?

Bailes kā instruments dzīvē…


Labdien!

Vēlos pavēstīt savas domas par to, ka visapkārt mums ir bailes ar kurām ne vien nav iespējams cīnīties, bet vienīgā izeja ir pakļauties tām, vismaz tā grib tie kas, rada bailes.

Protams, var teikt, ka bailes ir cilvēka pasaglabāšanās instinkts, ko izmanto reklāmu veidotāji un poltiķi, tomēr, ja aizdomājās par to ar ko mūs baida, tad kļūst skaidrs, ka tas ir tukš gaiss, kas nav ne tuvu tik draudīgs kā ieraudzīt savu ēnu tumšās ielas nomalē, kur knapi tiek pāris gaismas stari no nesasistās līdz galam laternas.

Tādat ar ko mūs īsti baida:

Baida, ka rīt vai vismaz pēc gada būs pasaules gals.

Baida, ka globālā sasilšana ir kaut kas cilvēku izraisīts.

Baida, ka neuzvelkot atstarotāju noteikti notrieks mašīna.

Baida, ka nemācoties nedabūsi labu darbu, kurā varēsi atlikušo dzīvi vergot.

Baida, ka neēdot dārzeņus un augļus saslimiet ar vēzi un kļūsiet resni.

Baida, ka iestājies kultūras pagrimums, kaut arī kultūras dienu skaits pieaug.

Baida, ka sāksies otra krīze, kaut arī pirmā vēl nav beigusies.

Baida, ka izglītības līmenis krīt.

Baida, ka ziema būs pārāk auksta un ledaina.

Baida, ka neapdrošinot īpašumu var to zaudēt.

Baida, ka zeme aizies bojā pēc 3 miljardiem gadu.

Nepārtraukti, kāds vēlās, lai mēs dzīvotu bailēs un uztraukumā, tiek radīts nepamatots stress, kas ikdienā diez vai kādam ir nepieciešams. Bailes, ir tikai instinkts un tās neatspoguļo reālo situāciju. Nebaidaties un sliktas lietas noteikti paies jums nemanot garām, bet raklāmu veidotāji nespēs ietekmēt jūsu prātus.

Ar cieņu lasītājam.