Kur slēpties kodolkara gadījumā?

Pašlaik esam aizdzīvojušies tik tālu, ka pastāv liela kodolkara iespējamība. Karš Ukrainā virzās uz priekšu, Krievija cieš milzīgus zaudējumus un vienīgais veids kā Krievija var uzvarēt šo karu, ir veikt situācijas eskalēšanu līdz tuvākajam punktam pirms kodolkara uzsākšanas. Īsāk sakot, visām iesaistītajām pusēm ir jānotic, ka nepakļaujoties Krievijas ultimātam, būs kodolkarš un cilvēce aizies bojā. Problēma ir tāda, ka šādam ultimātam nepiekritīs visas iesaistītās puses, jo to ir ļoti daudz un pakļauties tādai šantāžai ir vienkārši konflikta novilcināšana. Rezultātā Krievijai nāksies demonstrēt savu apņemšanos ar kodolsprādzienu, vienalga kurā vietā, tas varētu būt poligons vai arī Ukrainas teritorija. Problēma ir tāda, ka pēc daudzām analīzēm un aprēķiniet, kurus esmu lasījis, pēc šādas Krievijas rīcības globāls kodolkarš ir neizbēgams un notiks tuvāko mēnešu laika, jo sāksies neatgriezenisku notikumu ķēde. Tieši tāpēc svarīgi ir katram no mums uz galda turēt individuālu glābšanās plānu, jo izglābties ir iespējams, bet jārīkojas būs ātri un radikāli. Par to arī šajā rakstā.

Kodolkara gadījumā tiks iznīcināta praktiski visa infrastruktūra un globālās piegāžu ķēdes, kā arī satiksme un ekonomika kopumā. Tajā brīdī kad viss beigsies un uzsprāgs pēdējais lādiņš, pirmā problēma būs radiācija. Jāatzīmē, ka vislielākā radiācija būs ziemeļu puslodē, jo visi sprādzieni notiks tieši šeit. Dzīvībai bīstama radiācija būs ilgu laiku, bet kritiski būs pāris mēneši pēc sprādzieniem. Tas nozīmē, ka nosēžot pāris mēnešus mājā ar aizvērtiem logiem, šo negatīvo ietekmi var pārdzīvot. Problēma ir tajā, ka pa šiem pāris mēnešiem iestāsies kodolziema, kas var ilgt desmitiem gadus pacēlušos putekļu dēļ. Pirmie gadi būs kritiski. Latvijas teritorijā temperatūra būs zem mīnus 50 grādiem pēc celsija un bez infrastruktūras šeit vienkārši nebūs iespējams izdzīvot. Labā ziņā ir tāda, ka kodolziema nebūs konstanta, pamazām nolaižoties putekļiem, pieaugs zemes temperatūra un jau pēc pāris gadiem klimats kļūs siltāks. Pašreizējie aprēķini rāda, ka vissiltāk būs ap ekvatoru.

Ņemot vērā, ka Dienvidamerikas valstis nebūs konflikta puses un tām nav kodolieroču, tad arī pa tām valstīm neviens nešaus. Tas nozīmē, ka radiācija tur būs krietni zemāka un temperatūra krietni augstāka. Brazīlija, Ekvadora, Kolumbija, Venecuēla un Peru būs siltākās vietas uz zemes ar vismazāko radiācijas līmeni. Tas pats attiecas uz Āfrikas valstīm un Indonēziju ar Malaiziju.

Augstāk minētā informācija ļauj izstrādāt algoritmu, kad sākas kara eskalācija un kļūst saprotams, ka kodolkara iespējamība kritiski pieaug:

1. jāveic visu resursu apkopošana un gatavošanās tālam ceļojumam;

2. pēc iespējas ātrāk, kamēr strādā visa infrastruktūra, jādodas uz Dienvidameriku vai Indonēziju, kur ir spēcīga valsts vara, kas spēs nodrošināt vismaz kaut kādu kārtību arī pēc kodolkara;

3. jāmeklē pamestas raktuves, kuru Brazīlijā vai Peru ir daudz, tur būs siltāk un drošāk;

4. morāli jāgatavojas dzīvesveida maiņai un pāriešanai uz naturālo saimniecību;

5. ja ir iespēja, jāiegādājas lauksaimniecībai derīga zeme kā arī nepieciešamā tehnika un jāsāk meklēt augus, kuri var augt pie zemām temperatūrām virs nulles grādiem;

6. jānodrošina sevi ar ieročiem, to nevar būt par maz, jo konkurence par resursiem pieaugs, savukārt valsts vara mazināsies, līdz ar to nāksies pašiem sevi aizstāvēt.

Kad kļūs siltāk un atkal būs iespējams atgriezties Latvijas teritorijā, šeit neviena vairs nebūs. Tie, kuri atbrauks, varēs izveidot jaunu valsti un sākt jaunu dzīvi. Uz zemeslodes būs maz cilvēku, bet liels pieprasījums pēc visa. Tas nozīmē, ka atkal sāks attīstīties ekonomika un turpmākie gadu desmiti paies ekonomikas augšupejas zīmē. Pārdzīvojot kodolkaru un kodolziemu, perspektīvas ir labas, savukārt darot visu pareizi un savlaicīgi, to ir iespējams izdarīt.

Vai būs kodolkarš, to nezina neviens, bet noteikti atvilktnē jātur rīcības plāns gadījumam, jā iestājās negatīvi apstākļi. Cerēt uz pieeju bunkuriem nav pamata. Katram pašam būs jārūpējas par sevi un apkārtējiem. Šeit galvenais rīcības ātrums, kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ un izdzīvo.