Pie mums tik pat populāri kā Anglijā ir ģenerālā ikdienas frāze “Čau! Kā iet?”, tā pat kā “Hello! How are You?” Un tā dienu no dienas mēs satiekam kolēģus, draugus un radiniekus ar vienu un to pašu frāzi, kas ieēdas un ar katru reizi zaudē savu nozīmi.
Labs jautājums, vai mums vispār nepieciešams jautāt par to, kā iet kādam citam, jo mums tas galīgi neinteresē, ar izņēmumu, ja no tā var gūt sev kādu labumu vai apmierināt savu ziņkārību. Bet pat iesaistoties sarunās, mēs veltīgi izšķiežam laiku un spēkus, jo lielākā daļa ikdienas sarunas varētu arī nebūt un tik un tā mūsu dzīvē nekas nemainītos, nekas nesadegtu vai nesalūztu. Tā arī dzīvojam tik bezjēdzīgā pasaulē, kuru cenšamies piepildīt ar šķietami svarīgām nenozīmīgām lietām.
sarkanakmens 
Vai tad labāk ir nesarunāties, nemaz?
PatīkPatīk
Kā teica viena mana pasniedzēja – mēs runājam, bet nesarunājamies! 🙂 Tieši sarunāties un komunicēt ir svarīgi, bet runāt standarta frāzes ir bezjēdzīgi! 🙂
PatīkPatīk
Nu ja, tā jau ir… Un, kad runājam, cik cilvēku dzird, ko sakām…
PatīkPatīk
Nu Amerikā atbildēt uz “How are you” ar ko citu kā “I’m fine” ir nepieklājīgi. Tā ka sanāk – jebkurā gadījumā jāatbild, ka tev iet labi, kaut patiesībā briesmīgi. Tas, manuprāt, ir bezjēdzīgi un Tavs posts vedina uz domu, ka tieši uz to ejam arī mēs..
PatīkPatīk