Grāmata Savienotie trauki


Samērā rets gadījums, kad rakstu par kādu grāmatu, jo pēdējā laikā sanāk lasīt profesionālu literatūru, par kuru Latvijā interesejās, labi, ja cilvēki trīsdesmit. Tomēr tika atrasts brīdis, lai izlasītu kaut ko populārzinātnisku un ar ko varu padalīties ar lasītājiem. Turpmāk uzrakstīšu to, kas man patika Kaspara Kļaviņa grāmatā “Savienotie trauki”un kas likās samērā nepareizi.

Īsumā, grāmata ir par kultūras atšķirību starp Rietumiem un Austrumiem, uzsvaru liekot uz musulmaņu un arābu kultūru. Grāmata bija par atšķirīgu vēsturi, kultūru, pasaules uztveri, filosofiju un sabiedrības iekārtu. Autors savu aprakstu veidoja, skarot tādas tēmas kā reformācija, krusta kari, renesanse, koloniālisma laiks, ēdiena kultūra un izpratne par vēsturi. Lai neieslīgtu garos aprakstos, tad pacentīšos uzrakstīt īsi.

Kas patika? Grāmatā “Savienotie trauki” ļoti labi tika aprakstīta atšķirība starp kultūrām no reliģijas skatu punkta. Tika pieminēti daudzi vēstures fakti, par kuriem man iepriekš nebija zināms, piemēram, ka daudzi poļi reformācijas laikā bēga uz Osmaņu impēriju, lai izbēgtu no nāves soda par reliģiskiem uzskatiem pie sevis mājās. Grāmatā acīmredzami tika likts uzsvars uz teoloģiju, kas bija autora spēcīgākā puse. Ļoti labi bija sasaistīti vēstures notikumi abās civilizācijās, parādot likumsakarības un cēloņsakarības. Lieliski tika aprakstīta musulmaņu fundamentalistu rašānās iemesli un apstākļi. Vēl pozitīva lieta, ko var atzīmēt, ir latviešu rakstnieku sasaiste ar musulmaņu pasauli. Izlasot grāmatu, veidojas daudz labāka izpratne par Tuvajiem austrumiem, kas viennozīmīgi dod savu pienesumu miera nešanai pasaulē, jo informācija par citām kultūrām samazina spriedzi un naidīgu izturēšanos pret to. Grāmata noteikti būtu ietverama kā obligāta literatūra skolā.

Kas nepatika? Tagad visinteresantākais, jo lasītājiem vairāk patīk negatīva informācija nekā pozitīva. Grāmatas autors vairākkārt pieminēja komunistisku vai ļoti socialistisku skatījumu uz lietām, slavinot musulmaņu kultūru par to, ka tajā bija liela sociālā aizsardzība. Autors arī vairākkārt ļoti negatīvi izteicās par Rietumu kapitalismu. Pilnīgi piekrītu, ka katram var būt savi uzskati par ideoloģijām, bet grāmatā trūka objektīva skatījuma uz to, kāpēc sociālisms un stingri vertikālas pārvaldes musulmaņu valstis attīstījās būtiski lēnāk nekā kapitalistiskā Lielbritānija, kas beigu beigās arī pakļāva Osmaņu impēriju un pēc būtības kolonizēja lielāko daļu pasaules, kā arī Eiropa kopumā apsteidza visu pārējo pasauli gan ekonomiski, gan tehnoloģiski. Tieši tās valstis, kas atmeta reliģiju un izveidoja iekšienē bagātu politisko daudzveidību un cīņu, attīstājās vislabāk, savukārt musulaņu valstīs attīstība nenotika daudzejādā ziņā arī reliģijas dēļ. Vēl viens būtisks mīnuss ir autora vājās zināšanas ekonomiskajos procesos, jo pēc teikuma, ka Eiropā sāka pieaugt cenas, jo tirgotāji kļuva alkatīgi, man gribējās izsviest grāmatu pa logu, bet es to neizdarīju. Īsumā, cena ir atkarīga no pieprasījuma un piedāvājuma attiecības, savukārt tirgotāji tikai apkalpo klientu, piegādājot klientam vajadzīgo preci, pie tam, tirgū pastāv konkurence un alkatīgam tirgotājam ceļot cenu, klienti pie viņa neies, jo blakus būs tirgotājs ar zemāku cenu. Ja veidojās monopols, tad tas vairs nav par alkatību, bet par valsts varas uzurpēšanu, kas pieļāva monopola veidošanos. Vēl autors vairākas reizes uzsvēra, ka musulmaņiem nedrīkstēja aizdot naudu ar procentiem un autors vairākkārt pieminēja, ka naudas aizdošana ir ļaunums. Atkal par ekonomiku, procenti ir tikai un vienīgi maksa par pakalpojumu un nauda ir tāda pati prece kā maiza vai piens, kuru cenā ietilpst samaksa par pakalpojumu (piegāde, ražošana, glabāšana utt.). Pie tam, iesaku autoram iepazīties ar Islamic banking and finance tēmu, kur procentu vietā tiek izdomāta simts un viena komisija, kā arī citi obligātie pakalpojumi, kas pēc būtības arī ir procenti par naudas lietošanu tikai citādākā formā. Tādējādi musulmaņi nevis neaizdot naudu ar procentiem, bet apiet Korānā noteikto aizliegumu ar citiem rīkiem.

Kopumā man grāmata patika. Neskatoties uz manu kritiku, visiem iesaku izlasīt šo grāmatu, jo tā noteikti iedos jums papildus zināšanas un radīs labu izpratni par kultūras atšķirībām, par kurām būtu labi zināt jebkuram cilvēkam, lai izbēgtu no medijos popularizētās propogandas pret musulmaņiem, jo nevisi teroristi ir mususmaņi, kristiešu teroristu vēsturē bija krietni vairāk.

 

Advertisements

Ahmad ibn Rustah – persiešu ceļotājs (10. gs.)


Ahmad ibn Rustah bija persiešu ceļotājs, kurš dzīvoja 10. gs. m. e. Atšķirībā no daudziem tā laika literāro darbu autoriem, Ahmad ibn Rustah pamatā pierakstīja savus novērojumus, ko viņš bija ieguvis ceļojumu laikā. Interesanti tas, ka viņa darbos ir atrodama informācija par Britu salām, Horvātijas teritorijā dzivojošo karaļvalsti, Novgorodu un, protams, par pašu Persiju. Diemžēl, ja ir vēlēšanās lasīt viņa darbus oriģinālvalodā, tad būs jāpagūst seno persiešu valodu, kas noteikti aizņems daudz laika, bet angļu valodā viņa darbi ir pieejami gan papīra formā, gan, ja pameklēsiet, arī elektroniski. Starp citu tieši Ahmad ibn Rustah bija uzrakstījis samērā slavenu teicu, par Kaukāzā esošu karali: “Piektdienās, viņš veic lūgšanu kopā ar musulmaņiem, sestdienās, kopā ar ēbrejiem un svētdienās kopā ar kristiešiem. Karalis paskairoja, ka katra reliģija apgalvo, ka tikai viņu reliģija ir pareiza un citas nepareizas, tāpēc viņš vēlas akceptēt visās trīs, lai nekļūdītos“. Lūk, piemērs, ka arī agrajos viduslaikos bija izpratne par toleranci un iecietību, kā arī karalis saprata, ka ir jāciena un jāgodā visi savi padotie, neatkarīgi no reliģiskās piederības. Starp citu 10. gs. Eiropā ar milzīgu naidu karoja pret musulmaņiem un masveidā galināja ēbrejus, tā kā šeit vēl var pastrīdēties, kurš bija nežēlīgāks, vidējais Austrumu vai vidējais Rietumu valdnieks. Jebkurā gadījumā, iesaku palasīt un izdarīt secinājumus pašiem.

Zināt savu vēsturi


Ir teiciens, ka cilvēkam, kurš nezina savu vēsturi, nav nākotnes. Diemžēl šo teicienu ir nonievēlējuši politiķi un cilvēki, kas vēlas ar izraustītiem no konteksta faktiem par notikumiem, manipulēt ar cilvēka prātiem, uzspiežot savus dzīves uzskatus, darot to par naudu vai risinot savas iekšējās problēmas.

Lai zinātu savu vēsturi, manā izpratnē, nepietiek tikai ar neskaitāmo faktu iekalšanu galvā, pie tam faktu, kas var būt sagrozīti un iepriekš interpretēti, ņemot vērā uz to brīdi pastāvošo politisko fonu. Ja paskatāmies skolas programmu, tad bērniem netiek mācīta vēsture, bet vairāku gadu garumā tiek stāstīta skaista pasaka, kurai ar vēsturi ir ļoti mazs sakars. Skola tiek pieminētā tā iemesla dēļ, jo lielākai daļai cilvēku, skolas gadi ir vienīgais laiks, kad viņiem tiek sniegta informācija par vēsturiskiem notikumiem.

Protams, ka aizskarot šādu tēmu, man būtu jāsniedz skaidrojums par to, kas patiesībā ir vēsture. No seniem laikiem sabiedrību veido indivīds, kurš ir piederīgs lielākai sabiedrības grupai, kas savukārt sastāv no ģimenēm. Vēsture veidojas no cilvēka mijiedarbības starp apkārtējiem cilvēkiem un savu ģimeni, gan pašam augot vecāku ģimenē, gan veidojot savējo. Iepriekšminētais veido cilvēka pasaules uzskatus un iekšējo vērtību skalu, kas raksturo iespējamo cilvēka rīcību kādā no situācijām. Cilvēka iekšējo vērību skalu veido audzināšana, kas ir vecāku izprastnes un tradīciju kopums, kuru mērķis ir ieaudzināt tikumību, izpratni par godu, cieņu, iekšējo disciplīnu un pienākumiem pret apkārtējiem. Lūk, kas netiek mācīts skolās un, lūk, kas patiesībā ir svarīgs un spēj radīt patiesu izpratni par vēstures notikumiem un attīstību. Nav svarīgi, ka pirmo Rīgas arhibīskapu sauca Alberts Zauerbērs, jo to var atrast grāmatā vai interneta vietnē, bet daudz svarīgāk ir kādas vērtības viņš un viņa vadītā organizācija ieviesa sabiedrībā, kādas izmaiņas notika cilvēku audzināšanā, kādi tikumi tika nomainīti, kāds uzvedības modelis tika aizliegts utt. Svarīgi ir izprast iemeslus un sekas, kādā veidā vietējie iedzīvotāji tika pavērdzināti un, ar kādiem mehānismies viņiem tika atņemta izpratne par godu, cieņu, brīvību. To vēsture nemāca un eksāmenā tas netiek prasīts.

Uzrakstīju iepriekšminēto, jo vēlos, lai vēsture netiek pasniegt kā reliģija vai sauss faktu uzskaitījums, kā arī netiktu lietota politiskai vai ideoloģiskai cīņai, bet gan padarītu cilvēkus iekšēji bagātākus, tikumīgākus un cieņpilnus pret sevi un apkārtējiem.

Pārdomas par kolonizāciju


Lasot vēsturi šķiet, ka nekas mūsu pasaulē nemainās, kā bija tūkstots gadus atpakaļ cilvēku stulbums un naivums, tā arī tas pastāv šo baltu dienu. Pie iepriekšminētās atziņas nav grūti nonākt, kaut drusku interesējoties par vēsturi. Šodien nolēmu palasīt Baltijas slāvu vēsturi, autors Aleksandrs Gilferdings (Александр Федорович Гильфердинг), grāmata izdota Maskavā 1855. gadā. Viennozīmīgi uzmanības cienīga grāmata, kurā tiek aprakstīti agrīnie viduslaiki reģionā, kas tagad ir Polijas ziemeļu daļa.

Noteikti nevēlos paust savu viedokli par iepriekšminēto grāmatu, bet vēlos uzrakstīt par novērojumu, kas būtu aktuāls arī šodien. Tajā laikā slāvu kultura robežojās ar kristīgo pasauli, kurā tajā laikā bija Katoļu ticība. Slāvu zemē tika sūtīti Katoļu baznīcas sūtņi, kas centās vietējās slāvu ciltis pārliecināt par to, ka tām vajag pāriet kristiešu ticībā, atsakoties no saviem iepriekšējiem dieviem. Kā tas parasti notika, baznīcas pārstāvji vērsās pie cilts vecākajiem un centās tos pierunāt mainīt savu ticību, solot tiem lielāku varu, slavu un piederību pie lielās un varenās Katoļu ticības, pēc būtības spēlējot uz cilvēciskām jūtām. Interesantākais, ka cilts valdošajai elitei, netika solīta nauda, jo ar varu un piederību pie kaut kā liela, viņiem bija pilnīgi pietiekami. Pēc ticības “reklāmas” cilts vadošā elite pati gāja pie parastiem cilvēkiem un ar lielu sparu centās pierunāt visus mainīt savu ticību, tādējādi aizmirstot simtiem gadu piekoptās tradīcijas, savu valodu, kultūru, paražas utt. Parastie cilvēki pēc ilgas pārliecināšanas bieži piekrita. Līdz ar to redzams, ka pret gaisu un tukšiem solījumiem, cilvēki bija gatavi ziedot un iznīcināt pašu dārgāko, kas viņiem ir, viņu identitāti un neatkarību.

Pārceļamies mūsdienās. Katoļu ticības vietā ieliekam Eiropas Savienību un pamēģinam atcerēties kas notika pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, mūsu politiksā elite ar milzīgu sparu centās pierunāt vienkāršos cilvēkus iestāties Eiropas Savienībā, tādējādi zaudējot savu neatkarību, kultūru, tradīcijas, valodu utt. Līdzīgi kā manā aprakstītajā piemērā no viduslaikiem, pēc būtības mums netika solīta lielāka nauda par to, kas mums tiks iedota pret to, kas mums būs jāzaudē. Protams, tas nenotiks vienā dienā, bet noteikti notiks lielākā laika posmā. Atkal, par sapni dzīvot tā kā dzīvo Eiropas Savienības bagātās valstis, mēs visi bijām gatavi sevi pavērdzināt un atdot visu, kas mums bija dārgs. Pēc būtības notika tas pats, kas notika tūkstots gadus atpakaļ, līdz ar to secinājums ir tikai viens, vēsture neko mums nemāca.

Uzreiz gribu atrunāt, ka neesmu pret Eiropas Savienību kā tādu, bet esmu pret to, ka iestāšanās tajā bija akla pakļaušanās nepiepildamam sapnim, jo pirāmīdveidīgā sistēmā, kādam vienmēr ir jābūt apakšā.

Par vēsturi


Ja padomā par vēsturi plašāk un kritiskāk, nekā pieņemts, tad var nonākt pie secinājuma, ka vēsture ir tikai pasaka, kurai visi tic, jo patiesībā neviens nezina visu informāciju par notikumu, bet balstās uz ziņām par faktiem, kas var būt ietvertas dokumentos, lietās, liecībās, audio vai video ierakstos, bet jāatceras, ka visas ziņas fiksēja cilvēks un katrs cilvēks kļūdas. Secinājums, skolā vēstures stundu varētu devēt par pasaku stundu, šajā gadījumā pasakas reizēm ir tuvu patiesībai, bet ne vienmēr.

Nosodot vēsturi iegriežam sev


“Ārlietu ministrija asi nosoda izstādi Krievijas Mūsdienu vēstures muzejā.” Tas tika publicēts Ārlietu ministrijas mājas lapā 03.02.2012. Izstāde ar nosaukumu „Aizvestā bērnība: 1943-1944. Uz Latviju aizdzīto bērnu liktenis” par Salaspils koncentrācijas nomentni, kurā tika veiktas cilvēku slepkavības uz etniskās izcelsmes pamata. Īsāksakot, ja biji ēbrējs vai čigāns visdrīzāk tevi nošautu.

Nesaprotami, kāpēc tiek nosodītas etniskās tīrīšanas, ko citu starpā veica arī latviešu karavīri, kas dienēja nacistiskās Vācijas karaspēkā, bet tajā pat laikā tiek atzīmēts 16. marts, tas ir, tiek godināti karavīri, kas ar savām rokām pastrādāja iepriekšminētos noziegumus. Sanāk pretruna valsts politikā, jo teikt, ka holokausts nav noticis ir maigi sakot ciniski un daudzās valstīs par to var saņemt reālu cietumsodu.

Līdz ar to lai nerunātu paši sev pretīm, vienīgais variants ir atzīt Latvijai, kā, jā mūsu valsts pilsoņi piedalījās etniskās tīrīšanās un tāpat kā vācu karavīriem, arī uz mūsu rokām ir tūkstošu nogalināto ēbrēju un čigānu asinis. Derētu arī atvainoties cietušoi ģimenēm, kā to izdarīja Vācija un dzīvot tālāk, jo pretējā gadījumā mēs atzīmējam genocīdu pret latviešu tautu, kaut arī paši piedālījamies vēl trākākos pasākumus un 12 000 izvesto latviešu iedzīvotāju diez vai ir samērojams ar simtiem tūkstošiem nogalināto II pasaules kara laikā koncentrācijas nometnēs.