Nebeidzamās mokas


Daudzas cilvēka kaites rodas no sēdēšanas un mazkustīga dzīves veida. Cilvēki nepārtraukti strādā, jo nevar atļauties to nedarīt, lai nezaudētu esošo labklājības līmeni. Mēs paverdzinām dzīvniekus, turot tos mokošos apstākļos no dzīves sākuma līdz beigām, lai rezultātā no tiem izspiestu visus dzīvības resursus vai tos apēstu. Dažāda veida pandēmijas, no holēras un mēra līdz gripai un koronavīrusam izmanto mūsu ķermeņus, lai vairotos un saslimdinātu citus cilvēkus. Kāpēc tas tā notiek un kas cilvēku vēsturē aizgāja pa nepareizām sliedēm, ka esam nonākuši līdz šādam stāvoklim. Šoreiz nelielas pārdomas par pagātni un tagadni.

Akmens laikmetā un arī vēlāk līdz sākās agrārā revolūcija, cilvēku dzīve bija samērā noslēgta viņa grupā. Cilvēki, protams, komunicēja ar citiem cilvēkiem, ārpus savas cilts vai mazākas grupas, bet tas notika gaužām reti. Pašas ciltis vai grupas bija mazas. Cilvēki neturēja pie sevis lopus un vienīgā saskarsme ar dzīvniekiem bija medību laikā. Rezultātā nekāda veida slimības nevarēja plaši izplatīties, tādas slimības kā gripa, mēris vai koronavīrusi vienkārši starp cilvēkiem nebija, jo nebija pietiekams cilvēku blīvums, lai tās varētu izplatīties, kā arī toreiz vēl nebija notikusi transmisija no dzīvniekiem uz cilvēkiem, iepriekšminēto iemeslu dēļ.

Pirms agrārās revolūcijas, cilvēkam vajadzēja vairāk prasmju un zināšanu, lai nodrošinātu savu un grupas izdzīvošanu. Cilvēks nemitīgi pārvietojās, lai meklētu resursus. Papildus tam, cilvēki jau no dzimšanas gājuši cauri ģenētiskai atlasei, kad vārgus vai kroplus bērnus vecāki nogalināja agrīnā vecumā, līdz ar to, pieaudzis cilvēks bija ļoti spēcīgs un vesels. Tādējādi rezultātā bija nemitīgā kustībā esošo cilvēku grupa ar zinošiem un prasmīgiem cilvēkiem. Interesanti, ka toreiz cilvēka intelekts un smadzeņu apjoms varēja būt pat lielāks nekā mūsdienās, jo pašlaik mums nav nepieciešamas tik attīstītas smadzenes.

Medības notika regulāri, bet tās tika veiktas vidē, kur dzīvoja dzīvnieki. Piemēram, ganās stirnas, cilvēki savācās, izstrādāja stratēģiju un nomedīja pāris stirnas. Dzīvnieka dzīve tajā pašā laikā bija laimīga, līdz brīdim, kad tas tika noķerts. Dzīvnieks bija brīvs savā izvēlē, varēja vairoties, skraidīt apkārt, komunicēt ar citiem dzīvniekiem, īsāk sakot, izbaudīt dzīvi. Pēc agrārās revolūcijas dzīvnieku dzīvē nebija nekādu laimīgu brīžu. Tos nemitīgi turēja verdzībā no dzimšanas līdz pat nāvei. Sita, kropļoja, pārbaroja un beigās nokāva. Līdzīgi kā mūsdienās, kad liellopiem un arī citiem zvēriem, kas tiek audzēti patēriņam, ir tikai un vienīgi mokas, to dzīvē nav neviena laimīga brīža.

Rezultātā cilvēks, it kā uzlabojot savus dzīves apstākļus, pārejot no savācējbiedrības uz ražotājsabiedrību, patiesībā tos pasliktināja gan sev, gan apkārtējām dzīvām būtnēm. Akmens laikmetā cilvēkam nebija jāstrādā, viņš pats brīvi pieņēma jebkuru lēmumu savā dzīvē un vienīgās viņa rūpes bija savas un grupas pastāvēšanas nodrošināšana, kas aizņēma mazākus resursus, nekā tiek patērēti mūsdienās, jo viņiem nebija jāpavada 40 stundas darbā katru nedēļu visa mūža garumā. Nebija nopietnu epidēmiju vai pandēmiju, jo cilvēki dzīvoja noslēgti viens no otra un bez regulāras saskarsmes ar dzīvniekiem, nevarēja notikt vīrusu un baktēriju transmisija. Cilvēki nebija vergi un tāpēc viņi bija laimīgi.

Reizēm, lai saprastu, kas notiek mūsdienās, ir jāieskatās vēsturē. Pie mūsdienu mainīgās pasaules patiesībā nemainās tikai viens lielums – cilvēks. Ja mēs labiekārtojam māju, nopērkam elektroniskos priekšmetus, izdomājam jaunus nodarbošanās veidus, mēs tik un tā paliekam tie paši cilvēki, kas tikai 14 tūkstošus gadus atpakaļ dzīvoja mazās apmetnēs, vāca apkārt pieejamos resursus un dzīvoja pavisam citu dzīvi, kāda tā bija simtiem tūkstošu gadus iepriekš. Pagātnes un tagadnes dzīves modeļu salīdzināšana ir spējīga atklāt daudzu mūsdienu problēmu cēloņus un, iespējams, rast arī risinājumus. Mēs esam izveidojuši pasauli, kur visi dzīvo nebeidzamās mokās, nerealizējot savas instinktīvās vēlmes un nemitīgi mokot dzīvniekus. Par labklājību mēs patiesībā maksājam ar savām dzīvēm.

Kārtojot skapi


Cilvēkam ir raksturīgi krāt visādas lietas, kas kaut kādā dzīves posmā radīja asociācijas ar spilgtu un emocionālu notikumu. Dažādas fotogrāfijas, grāmatas, atzinību raksti, rotas, kartiņas, stikla izstrādājumi, statuetes, gleznas un drēbes reizēm rada grūtības tās izmest ārā, jo šķiroties no noteiktās lietas rodas bailes zaudēt to neredzamo saikni ar atmiņām par pagātni. Tāpēc cilvēki iegādājas dažādas kastes un maisus, lai saglabātu spilgtu brīdi un pēc iespējas nodotu to nākamajām paaudzēm. Līdzīgi bija arī manā gadījumā, kad kārtojot vecas mantas un ieskatoties vietās, kur putekļu kārta krājās gadu desmitiem, sanāca atrast lietas, kuras radās un tika glabātas kā atmiņas par kādu noteiktu laiku. Interesanti, ka man ar šīm lietām nebija nekādu emocionālu saišu, izņemot to, ka lietas piederēja man zināmiem cilvēkiem.

Nejauši uzgāju bēšas krāsas kartona mapi, kas man par brīnumu bija ļoti labi saglabājusies. Mapes vāku fiksēja tumša gumija. Atverot mapi, ieraudzīju vairākas kartiņas, kurās bija attēlota Rīga dažādos laikos. Kaut arī uz kartiņām nebija datumi, jaunākas fotogrāfijas radīšanas laiks varētu būt 20. gs. 90. gadu sākums, savukārt vecākas bildes bija no 20. gs. sākuma. Interesanti tas, ka 20. gs. sākumā Rīgas Centrs izskatījās daudz krāšņāks un sakārtotāks ar glītām reklāmām, tīriem un taisniem bruģa ceļiem un kārtīgi apgrieztiem kokiem. Savukārt jaunākās bildes demonstrēja tikai un vienīgi lauskas no kādreiz bagātas un krāšņas pilsētas. Jāpiebilst, ka arī mūsdienās, mēs vēl neesam pietuvojušies Rīgas izskatam, kāds tas bija labākajos laikos.

Šajā bloga ierakstā es publicēju visas atrastās kartiņas, kas bija pirktas 20. gs. 90. gadus vidū. Kartiņas izdeva SIA “Pestmalis”, kas darbojās no 1993. līdz 1998. gadam. Pieņemu, ka kartiņas var atrast internetā, tomēr tas mani neatturēs no attēlu izvietošanas. Es lieku uzreiz gan frontālo, gan aizmugurējo pusi.

Pirmā ir Krievijas impērijas aizsardzības ministra Barklaja de Tolli piemineklis, kas atrodams Rīgā netālu no Elizabetes un Brīvības ielas stūra arī šodien.

Nākamajā kartiņā ir Brīvības iela, kas pirmajā bildē saucās Aleksandra iela, bet PSRS laikā Ļeņina iela. Pirmā bilde vizuāli man atgādina tagadējo Krišjāņa Barona ielu posmā no Elizabetes ielas līdz Lāčplēša ielai.

Nākamajā bildē ir ēka, kas atrodas uz Merķeļa un Brīvības ielas stūra. 20. gs. sākumā tur atradās viesnīca, bet pēc tam kafinīca Sigulda.

Nākamajā bildē ir redzama Ģertrūdes iela, kas vizuāli arī šodien būtiski nav mainījusies kopš 20. gs. 90. gadiem, ja skatās no tāda paša rakursa, savukārt atkāpjoties vienu soli atpakaļ, redzēsim viesnīcu un kazino.

Viens no attēliem, kas gandrīz nav mainījies, ir Pētera baznīcas priekšējā fasāde. Baznīcas kopumā ir laba vieta, kur var nodoties sapņiem par iepriekšējiem laikmetiem.

Reformatoru iela šodien saucas Alksnāja iela. Tā agrāk stilistiski izskatījās daudz līdzīgāk mūsdienu ielas izskatam nekā tā izskatījās 20. gs. 90. gados, kur nebija pat normāla ielas seguma.

Nākamajā bildē ir redzama Rīgas birža un ēka, kas atradās Doma laukumā un kuras vairs nav.

Agrākā Senatnes iela, kas vizuāli izskatījās ļoti līdzīgi gan 20.gs. sākumā, gan arī jaunākajā bildē. Mūsdienās tā ir Mūku iela.

Smilšu iela ir būtiski mainījusies gan salīdzinājumā ar 20. gs. sākumu, gan 20. gs. 90. gadu sākumu. Agrāk tur kursēja tramvajs un pats tornis izskatījās autentiskāk un pievilcīgāk ar ieejas durvīm sānā un ēku, kuras vairs nav.

20. gs. sākumā Tirgoņu iela bija ļoti krāšņa iela, kur aktīvi norisinājās ratu kustība un atradās daudz dažādi veikali. 20. gs. 90. gadu sākumā iela izskatījās ļoti bēdīgi, savukārt mūsdienās, tā līdzinās 20. gs. sākuma izskatam. Interesanti, ka šī iela savu nosaukumu nav mainījusi kopš viduslaikiem.

Vaļņu iela, viena no pazīstamākajām Vecrīgas ielām, kas atradās gar bijušo mūri. 20. gs. sākumā tā bija ļoti dzīvīga iela ar veikaliem un noslogotu satiksmi.

Un noslēgšu kartiņu publicēšanu ar Zviedru vārtiem, kas izskatās mūsdienās ļoti līdzīgi, ja salīdzina ar iepriekšējiem gadiem.

Šis bija patīkams ieskats vēsturē, lai varētu redzēt, kā ir mainījusies Rīga salīdzinājumā ar laika posmu pirms Pirmā pasaules kara un 20. gs. 90. gadu sākumu. Rīga nepārtraukti mainās un jācer, ka tā kļūs vēl skaistāka un interesantāka.

Grāmata Savienotie trauki


Samērā rets gadījums, kad rakstu par kādu grāmatu, jo pēdējā laikā sanāk lasīt profesionālu literatūru, par kuru Latvijā interesejās, labi, ja cilvēki trīsdesmit. Tomēr tika atrasts brīdis, lai izlasītu kaut ko populārzinātnisku un ar ko varu padalīties ar lasītājiem. Turpmāk uzrakstīšu to, kas man patika Kaspara Kļaviņa grāmatā “Savienotie trauki”un kas likās samērā nepareizi.

Īsumā, grāmata ir par kultūras atšķirību starp Rietumiem un Austrumiem, uzsvaru liekot uz musulmaņu un arābu kultūru. Grāmata bija par atšķirīgu vēsturi, kultūru, pasaules uztveri, filosofiju un sabiedrības iekārtu. Autors savu aprakstu veidoja, skarot tādas tēmas kā reformācija, krusta kari, renesanse, koloniālisma laiks, ēdiena kultūra un izpratne par vēsturi. Lai neieslīgtu garos aprakstos, tad pacentīšos uzrakstīt īsi.

Kas patika? Grāmatā “Savienotie trauki” ļoti labi tika aprakstīta atšķirība starp kultūrām no reliģijas skatu punkta. Tika pieminēti daudzi vēstures fakti, par kuriem man iepriekš nebija zināms, piemēram, ka daudzi poļi reformācijas laikā bēga uz Osmaņu impēriju, lai izbēgtu no nāves soda par reliģiskiem uzskatiem pie sevis mājās. Grāmatā acīmredzami tika likts uzsvars uz teoloģiju, kas bija autora spēcīgākā puse. Ļoti labi bija sasaistīti vēstures notikumi abās civilizācijās, parādot likumsakarības un cēloņsakarības. Lieliski tika aprakstīta musulmaņu fundamentalistu rašānās iemesli un apstākļi. Vēl pozitīva lieta, ko var atzīmēt, ir latviešu rakstnieku sasaiste ar musulmaņu pasauli. Izlasot grāmatu, veidojas daudz labāka izpratne par Tuvajiem austrumiem, kas viennozīmīgi dod savu pienesumu miera nešanai pasaulē, jo informācija par citām kultūrām samazina spriedzi un naidīgu izturēšanos pret to. Grāmata noteikti būtu ietverama kā obligāta literatūra skolā.

Kas nepatika? Tagad visinteresantākais, jo lasītājiem vairāk patīk negatīva informācija nekā pozitīva. Grāmatas autors vairākkārt pieminēja komunistisku vai ļoti socialistisku skatījumu uz lietām, slavinot musulmaņu kultūru par to, ka tajā bija liela sociālā aizsardzība. Autors arī vairākkārt ļoti negatīvi izteicās par Rietumu kapitalismu. Pilnīgi piekrītu, ka katram var būt savi uzskati par ideoloģijām, bet grāmatā trūka objektīva skatījuma uz to, kāpēc sociālisms un stingri vertikālas pārvaldes musulmaņu valstis attīstījās būtiski lēnāk nekā kapitalistiskā Lielbritānija, kas beigu beigās arī pakļāva Osmaņu impēriju un pēc būtības kolonizēja lielāko daļu pasaules, kā arī Eiropa kopumā apsteidza visu pārējo pasauli gan ekonomiski, gan tehnoloģiski. Tieši tās valstis, kas atmeta reliģiju un izveidoja iekšienē bagātu politisko daudzveidību un cīņu, attīstājās vislabāk, savukārt musulaņu valstīs attīstība nenotika daudzejādā ziņā arī reliģijas dēļ. Vēl viens būtisks mīnuss ir autora vājās zināšanas ekonomiskajos procesos, jo pēc teikuma, ka Eiropā sāka pieaugt cenas, jo tirgotāji kļuva alkatīgi, man gribējās izsviest grāmatu pa logu, bet es to neizdarīju. Īsumā, cena ir atkarīga no pieprasījuma un piedāvājuma attiecības, savukārt tirgotāji tikai apkalpo klientu, piegādājot klientam vajadzīgo preci, pie tam, tirgū pastāv konkurence un alkatīgam tirgotājam ceļot cenu, klienti pie viņa neies, jo blakus būs tirgotājs ar zemāku cenu. Ja veidojās monopols, tad tas vairs nav par alkatību, bet par valsts varas uzurpēšanu, kas pieļāva monopola veidošanos. Vēl autors vairākas reizes uzsvēra, ka musulmaņiem nedrīkstēja aizdot naudu ar procentiem un autors vairākkārt pieminēja, ka naudas aizdošana ir ļaunums. Atkal par ekonomiku, procenti ir tikai un vienīgi maksa par pakalpojumu un nauda ir tāda pati prece kā maiza vai piens, kuru cenā ietilpst samaksa par pakalpojumu (piegāde, ražošana, glabāšana utt.). Pie tam, iesaku autoram iepazīties ar Islamic banking and finance tēmu, kur procentu vietā tiek izdomāta simts un viena komisija, kā arī citi obligātie pakalpojumi, kas pēc būtības arī ir procenti par naudas lietošanu tikai citādākā formā. Tādējādi musulmaņi nevis neaizdot naudu ar procentiem, bet apiet Korānā noteikto aizliegumu ar citiem rīkiem.

Kopumā man grāmata patika. Neskatoties uz manu kritiku, visiem iesaku izlasīt šo grāmatu, jo tā noteikti iedos jums papildus zināšanas un radīs labu izpratni par kultūras atšķirībām, par kurām būtu labi zināt jebkuram cilvēkam, lai izbēgtu no medijos popularizētās propogandas pret musulmaņiem, jo nevisi teroristi ir mususmaņi, kristiešu teroristu vēsturē bija krietni vairāk.

 

Ahmad ibn Rustah – persiešu ceļotājs (10. gs.)


Ahmad ibn Rustah bija persiešu ceļotājs, kurš dzīvoja 10. gs. m. e. Atšķirībā no daudziem tā laika literāro darbu autoriem, Ahmad ibn Rustah pamatā pierakstīja savus novērojumus, ko viņš bija ieguvis ceļojumu laikā. Interesanti tas, ka viņa darbos ir atrodama informācija par Britu salām, Horvātijas teritorijā dzivojošo karaļvalsti, Novgorodu un, protams, par pašu Persiju. Diemžēl, ja ir vēlēšanās lasīt viņa darbus oriģinālvalodā, tad būs jāpagūst seno persiešu valodu, kas noteikti aizņems daudz laika, bet angļu valodā viņa darbi ir pieejami gan papīra formā, gan, ja pameklēsiet, arī elektroniski. Starp citu tieši Ahmad ibn Rustah bija uzrakstījis samērā slavenu teicu, par Kaukāzā esošu karali: “Piektdienās, viņš veic lūgšanu kopā ar musulmaņiem, sestdienās, kopā ar ēbrejiem un svētdienās kopā ar kristiešiem. Karalis paskairoja, ka katra reliģija apgalvo, ka tikai viņu reliģija ir pareiza un citas nepareizas, tāpēc viņš vēlas akceptēt visās trīs, lai nekļūdītos“. Lūk, piemērs, ka arī agrajos viduslaikos bija izpratne par toleranci un iecietību, kā arī karalis saprata, ka ir jāciena un jāgodā visi savi padotie, neatkarīgi no reliģiskās piederības. Starp citu 10. gs. Eiropā ar milzīgu naidu karoja pret musulmaņiem un masveidā galināja ēbrejus, tā kā šeit vēl var pastrīdēties, kurš bija nežēlīgāks, vidējais Austrumu vai vidējais Rietumu valdnieks. Jebkurā gadījumā, iesaku palasīt un izdarīt secinājumus pašiem.

Zināt savu vēsturi


Ir teiciens, ka cilvēkam, kurš nezina savu vēsturi, nav nākotnes. Diemžēl šo teicienu ir nonievēlējuši politiķi un cilvēki, kas vēlas ar izraustītiem no konteksta faktiem par notikumiem, manipulēt ar cilvēka prātiem, uzspiežot savus dzīves uzskatus, darot to par naudu vai risinot savas iekšējās problēmas.

Lai zinātu savu vēsturi, manā izpratnē, nepietiek tikai ar neskaitāmo faktu iekalšanu galvā, pie tam faktu, kas var būt sagrozīti un iepriekš interpretēti, ņemot vērā uz to brīdi pastāvošo politisko fonu. Ja paskatāmies skolas programmu, tad bērniem netiek mācīta vēsture, bet vairāku gadu garumā tiek stāstīta skaista pasaka, kurai ar vēsturi ir ļoti mazs sakars. Skola tiek pieminētā tā iemesla dēļ, jo lielākai daļai cilvēku, skolas gadi ir vienīgais laiks, kad viņiem tiek sniegta informācija par vēsturiskiem notikumiem.

Protams, ka aizskarot šādu tēmu, man būtu jāsniedz skaidrojums par to, kas patiesībā ir vēsture. No seniem laikiem sabiedrību veido indivīds, kurš ir piederīgs lielākai sabiedrības grupai, kas savukārt sastāv no ģimenēm. Vēsture veidojas no cilvēka mijiedarbības starp apkārtējiem cilvēkiem un savu ģimeni, gan pašam augot vecāku ģimenē, gan veidojot savējo. Iepriekšminētais veido cilvēka pasaules uzskatus un iekšējo vērtību skalu, kas raksturo iespējamo cilvēka rīcību kādā no situācijām. Cilvēka iekšējo vērību skalu veido audzināšana, kas ir vecāku izprastnes un tradīciju kopums, kuru mērķis ir ieaudzināt tikumību, izpratni par godu, cieņu, iekšējo disciplīnu un pienākumiem pret apkārtējiem. Lūk, kas netiek mācīts skolās un, lūk, kas patiesībā ir svarīgs un spēj radīt patiesu izpratni par vēstures notikumiem un attīstību. Nav svarīgi, ka pirmo Rīgas arhibīskapu sauca Alberts Zauerbērs, jo to var atrast grāmatā vai interneta vietnē, bet daudz svarīgāk ir kādas vērtības viņš un viņa vadītā organizācija ieviesa sabiedrībā, kādas izmaiņas notika cilvēku audzināšanā, kādi tikumi tika nomainīti, kāds uzvedības modelis tika aizliegts utt. Svarīgi ir izprast iemeslus un sekas, kādā veidā vietējie iedzīvotāji tika pavērdzināti un, ar kādiem mehānismies viņiem tika atņemta izpratne par godu, cieņu, brīvību. To vēsture nemāca un eksāmenā tas netiek prasīts.

Uzrakstīju iepriekšminēto, jo vēlos, lai vēsture netiek pasniegt kā reliģija vai sauss faktu uzskaitījums, kā arī netiktu lietota politiskai vai ideoloģiskai cīņai, bet gan padarītu cilvēkus iekšēji bagātākus, tikumīgākus un cieņpilnus pret sevi un apkārtējiem.

Pārdomas par kolonizāciju


Lasot vēsturi šķiet, ka nekas mūsu pasaulē nemainās, kā bija tūkstots gadus atpakaļ cilvēku stulbums un naivums, tā arī tas pastāv šo baltu dienu. Pie iepriekšminētās atziņas nav grūti nonākt, kaut drusku interesējoties par vēsturi. Šodien nolēmu palasīt Baltijas slāvu vēsturi, autors Aleksandrs Gilferdings (Александр Федорович Гильфердинг), grāmata izdota Maskavā 1855. gadā. Viennozīmīgi uzmanības cienīga grāmata, kurā tiek aprakstīti agrīnie viduslaiki reģionā, kas tagad ir Polijas ziemeļu daļa.

Noteikti nevēlos paust savu viedokli par iepriekšminēto grāmatu, bet vēlos uzrakstīt par novērojumu, kas būtu aktuāls arī šodien. Tajā laikā slāvu kultura robežojās ar kristīgo pasauli, kurā tajā laikā bija Katoļu ticība. Slāvu zemē tika sūtīti Katoļu baznīcas sūtņi, kas centās vietējās slāvu ciltis pārliecināt par to, ka tām vajag pāriet kristiešu ticībā, atsakoties no saviem iepriekšējiem dieviem. Kā tas parasti notika, baznīcas pārstāvji vērsās pie cilts vecākajiem un centās tos pierunāt mainīt savu ticību, solot tiem lielāku varu, slavu un piederību pie lielās un varenās Katoļu ticības, pēc būtības spēlējot uz cilvēciskām jūtām. Interesantākais, ka cilts valdošajai elitei, netika solīta nauda, jo ar varu un piederību pie kaut kā liela, viņiem bija pilnīgi pietiekami. Pēc ticības “reklāmas” cilts vadošā elite pati gāja pie parastiem cilvēkiem un ar lielu sparu centās pierunāt visus mainīt savu ticību, tādējādi aizmirstot simtiem gadu piekoptās tradīcijas, savu valodu, kultūru, paražas utt. Parastie cilvēki pēc ilgas pārliecināšanas bieži piekrita. Līdz ar to redzams, ka pret gaisu un tukšiem solījumiem, cilvēki bija gatavi ziedot un iznīcināt pašu dārgāko, kas viņiem ir, viņu identitāti un neatkarību.

Pārceļamies mūsdienās. Katoļu ticības vietā ieliekam Eiropas Savienību un pamēģinam atcerēties kas notika pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, mūsu politiksā elite ar milzīgu sparu centās pierunāt vienkāršos cilvēkus iestāties Eiropas Savienībā, tādējādi zaudējot savu neatkarību, kultūru, tradīcijas, valodu utt. Līdzīgi kā manā aprakstītajā piemērā no viduslaikiem, pēc būtības mums netika solīta lielāka nauda par to, kas mums tiks iedota pret to, kas mums būs jāzaudē. Protams, tas nenotiks vienā dienā, bet noteikti notiks lielākā laika posmā. Atkal, par sapni dzīvot tā kā dzīvo Eiropas Savienības bagātās valstis, mēs visi bijām gatavi sevi pavērdzināt un atdot visu, kas mums bija dārgs. Pēc būtības notika tas pats, kas notika tūkstots gadus atpakaļ, līdz ar to secinājums ir tikai viens, vēsture neko mums nemāca.

Uzreiz gribu atrunāt, ka neesmu pret Eiropas Savienību kā tādu, bet esmu pret to, ka iestāšanās tajā bija akla pakļaušanās nepiepildamam sapnim, jo pirāmīdveidīgā sistēmā, kādam vienmēr ir jābūt apakšā.

Par vēsturi


Ja padomā par vēsturi plašāk un kritiskāk, nekā pieņemts, tad var nonākt pie secinājuma, ka vēsture ir tikai pasaka, kurai visi tic, jo patiesībā neviens nezina visu informāciju par notikumu, bet balstās uz ziņām par faktiem, kas var būt ietvertas dokumentos, lietās, liecībās, audio vai video ierakstos, bet jāatceras, ka visas ziņas fiksēja cilvēks un katrs cilvēks kļūdas. Secinājums, skolā vēstures stundu varētu devēt par pasaku stundu, šajā gadījumā pasakas reizēm ir tuvu patiesībai, bet ne vienmēr.

Nosodot vēsturi iegriežam sev


“Ārlietu ministrija asi nosoda izstādi Krievijas Mūsdienu vēstures muzejā.” Tas tika publicēts Ārlietu ministrijas mājas lapā 03.02.2012. Izstāde ar nosaukumu „Aizvestā bērnība: 1943-1944. Uz Latviju aizdzīto bērnu liktenis” par Salaspils koncentrācijas nomentni, kurā tika veiktas cilvēku slepkavības uz etniskās izcelsmes pamata. Īsāksakot, ja biji ēbrējs vai čigāns visdrīzāk tevi nošautu.

Nesaprotami, kāpēc tiek nosodītas etniskās tīrīšanas, ko citu starpā veica arī latviešu karavīri, kas dienēja nacistiskās Vācijas karaspēkā, bet tajā pat laikā tiek atzīmēts 16. marts, tas ir, tiek godināti karavīri, kas ar savām rokām pastrādāja iepriekšminētos noziegumus. Sanāk pretruna valsts politikā, jo teikt, ka holokausts nav noticis ir maigi sakot ciniski un daudzās valstīs par to var saņemt reālu cietumsodu.

Līdz ar to lai nerunātu paši sev pretīm, vienīgais variants ir atzīt Latvijai, kā, jā mūsu valsts pilsoņi piedalījās etniskās tīrīšanās un tāpat kā vācu karavīriem, arī uz mūsu rokām ir tūkstošu nogalināto ēbrēju un čigānu asinis. Derētu arī atvainoties cietušoi ģimenēm, kā to izdarīja Vācija un dzīvot tālāk, jo pretējā gadījumā mēs atzīmējam genocīdu pret latviešu tautu, kaut arī paši piedālījamies vēl trākākos pasākumus un 12 000 izvesto latviešu iedzīvotāju diez vai ir samērojams ar simtiem tūkstošiem nogalināto II pasaules kara laikā koncentrācijas nometnēs.