Par puķēm un laiku


Kaut kā pēdējā laikā sanāk divas reizes dienā iet garām Saktas puķu tirdziņam. Gan lietainās, gan saulainās dienās tur notiek nemitīga puķu tirdzniecība, katra pārdevēja uz tevi skatās ar cerīgu skatu, ka tu kaut ko no viņas nopirksi un dažas pat uzdrošinās pasaukt samērā skaļā balsī, ja ilgāku laiku lūkojies uz piedāvātajām puķēm, kuras viņa pārdod. Tērbatas ielā jau kopš seniem laikiem var jebkurā dienakts laikā iegādāties dažāda veida puķes, katram dzīves gadījumam, kā arī pats Saktas puķu tirdziņš sen ir kļuvis par Rīgas centra neatņemamo sastāvdaļu un grūti ir atrast rīdzinieku, kurš vismaz vienu reizi tur nav nopircis kādu ziedu vai puķu pušķi.

Protams, šis posts netiktu uzrakstīts, ja šajā stāstā nebūtu zināma drūma nots un šoreiz tā arī nav izpalikusi. Katru dienu ejot tur garām no rīta un vakarā tu redzi vienas un tās pašas sejas, kas pieder vienām un tām pašām pārdevējām, kas izmisīgi cenšas nopelnīt sev iztiku. Tie cilvēki ceļas agrāk par mani un visdrīzāk iet gulēt arī stipri pēc manis, ja reiz viņi tur ir pirms manis un arī pēc manis. Tas nozīmē, ka visa pārdevēju dzīve ir puķu tirdzniecība ar ko viņi nodarbojās no agra rīta vai vēla vakara līdz vēlam vakaram vai agram rītam. Pēc šadām pārdomām rodas tikai viens secinājums, tā ir verdzība. Kaut arī tā nav klasiska verdzības forma, kas bija Senajā Grieķijā vai Romā, bet tik un tā ekonomiskie apstākļi spiež šos cilvēkus, visdrīzāk pret savu gribu, pavadīt visas dienas vai naktis pārdod puķes, gan lietū, gan saulinā dienā, gan kad krīt balsts un ar lielām pārslām sniegs.

Advertisements