Velns un tā skulptūras nojaukšana


Šodien vienā no ziņu portāliem varēja izlasīt rakstu “Mācītājs Gulbenē aicina nojaukt Gosupes velna skulptūru”. Rakstā ir arī mācītāja citāts “Velns nav nekāds varonis. Būtībā tas ir vislielākais ļaunuma iemiesojums, kādu var iedomāties” (links uz rakstu – http://apollo.tvnet.lv/zinas/macitajs-gulbene-aicina-nojaukt-gosupes-velna-skulpturu/807090).

Raksts un, it īpaši, macītāja paustais viedoklis atgādina lētu piāra mēģinājumu, kad tiek atrasts kāds ļaums pret ko cīnīties un uzsākta varonīga cīņa. Ideālā gadījumā tas ir kāds mākslas darbs, jo cīņa pret to nevienu īpaši neuztrauc, tas ir viegli saprotams un lielai daļai cilvēku par to būs viedoklis. Šeit uzreiz jāsaka, ka mācītājs smagi kļūdījies sajaukdams mitoloģijas tēlu ar Bībelē pieminēto sātanu, bet nu labi, ņemot vērā relīģijas prestižu, var pieņemt, ka mūsdienās par mācītājiem neiet visizglītotākie cilvēki.

Nekad neesmu slēpis savu skeptisko nostāju pret bāznīcu kā tādu un arī šeit vēlos paust savu viedokli.

Apskatīsimies, kas tad īsti ir velns priekš mums. Tā ir latviešu dievība un ir attiecināma pie garu pasaules. Tā ir nereāla būtne, kuru mēdza saukt arī par jodu vai jupi. Vārds velns ir cēlies no vārda “vēlis”, ar ko apzīmēja pazemes pasauli. Priekš latviešiem velns vienmēr ir bijis lētticīgs un vientiesīgs. Atbilstoši mitoloģijai, bez velna nebūtu iespējama dzīvība, jo velns piedalījās cilvēka radīšanā, par ko vēsta visiem zināma teika. Interesanti, ka velnam ir daļa no cilvēka un daļa no dzīvnieka īpašībām. Velns pēc būtības simbolizē cilvēka dzīvniecisko pasauli, dzīvnieciskās tieksmes un vājības. Velns netika vērtēts kā kaut kas slikts, jo senie latvieši nedalīja pasauli labajā un ļaunajā. Katrai dievībai bija savas īpašības un ar katru dievību cilvēki mācīja sadzīvot. Priekš cilvēka velns nekad nav bijis slikts, jo nevar būt slikta pati cilvēka daba. Cilvēks teikās un pasakās viegli uzveica velnu ar gudrību un apķērību. Velns bieži cilvēkiem deva naudu un ticēja cilvēka teiktajam.

Diemžēl velna tēls tika sabojāts ar kristietības ienākšanu, jo baznīca, vēlēdamās iznīcināt latviešu mitoloģiju, kā konkurējošu relīģiju, pielīdzināja velnu sātanam. Bet te arī ir viena interesanta nianse. Ja palasām Bībeli, tad sātans tā arī nevienu nebija nogalinājis, toties dievs, noslīcināja visus cilvēkus uz pasaule, atstājot tikai Noasu, iznīcināja pilsētas, galināja neticīgos, tajā skaitā slaktēja bērnus Ēģiptē utt. Viduslaikos raganas tika dedzinātas dieva vārdā, krusta kari tika iesākti dieva vārdā, kur dieva vārdā tika izvarotas neticīgās arābu sievietes un galināti neticīgie bērni, Amērikas civilizācijas tika iznīcinātas dieva vārdā, zinātnieki, kas pētīja astronomiju un medicīnu tika nogalināti dieva vārdā utt.

Līdz ar to finalizējot augstāk minēto, var izdarīt vienkāršu secinājumu, velns atbilstoši latviešu mitoloģijai ir labs un pozitīvs tēls cilvēka dzīvē, pēc būtības tas arī ir cilvēka dzīvnieciskā un instinktīvā izpausme, savukārt dievs bija cilvēka apzinīgā un garīgā daļa. Tieši tāpēc cilvēku radīja dievs un velns kopā, jo atraujot vienu no otra, cilvēks kļūst par cinisku slepkavu un dedzina sievietes uz sārtiem (kā tas bija inkvizīcijas laikā), no kā latvieši izvairījās, jo latviešu mitoloģijā un arī kultūrā sieviete bija bērnu radītāja, māte, mīlestība, pavārda sargātāja un miera nesēja. Tikai kristietībā iedomājās šīs skaistās un labās būtnes galināt dieva vārdā.

Mācītājam novēlu pievērsties tādām aktuālām problēmām kā bērni no nelabvēlīgām ģimenēm (tiešām baisa situācija), vientuļiem piensionāriem, garīgi atpalikušiem cilvēkiem un citām svarīgām sabiedrības problēmām, nevis rādīt lētus piāra trikus, cīnoties pret mākslas darbiem un latviešu mitoloģiju.

Advertisements