Priekšvēlēšanu kampaņas (veselības aprūpe)

Vēlēšanas tuvojas vēja spārniem. Publiskās debates ir ļoti bēdīgā līmenī un rodas sajūta, ka politiskās partijas ir nejaušu cilvēku veidojums, kur tikai retais saprot, ar ko viņš nodarbojas un kur ir nonācis. Paralēli tam partijas raida neskaitāmas reklāmas visos medijos un cenšas spēlēt uz emocijām un jūtām, lai pēc iespējas atslēgtu vēlētāju intelektuālo prāta daļu. Tieši tāpēc, lai nepazustu saldo reklāmu tekstos, nepieciešams apskatīt partiju programmas, jo atšķirībā no reklāmām, partiju programma ir oficiāli iesniegta informācija Centrālajai vēlēšanu komisijai, kas ir reģistrēta un no kuras partijas nevarēs atkāpties. Tas nozīmē, ka vēlētāji droši var rakstīt deputātiem un prasīt, kāpēc nav izpildīts noteikts partijas programmas punkts un atšķirībā no reklāmas, šeit iespēja atkāpties no partijas redzēja būs ļoti maza. Šī iemesla dēļ partiju programmas tiek rakstītas maksimāli plašos formulējumos, tomēr arī no tiem var iegūt daudz informācijas. Tāpēc piedāvāju apskatīt lielāko partiju programmas attiecībā uz veselības aprūpi un medicīnas sistēmu kopumā.

Paņemam piecu partiju programmas [1], kurām ir augstākie reitingi, atbilstoši SKDS pētījumam, kas ir publicēts LSM mājās lapā. [2] Tās ir Jaunā Vienotība, Nacionālā apvienība, Saskaņa, Zaļo un zemnieku savienība un Progresīvie.

Jaunā Vienotība piedāvā ieviest uz pacientu orientētu valsts veselības apdrošināšanu un valsts veselības aprūpi ar ilgāko gaidīšanas laiku 30 dienas.

Nacionālā apvienība piedāvā stiprināsim veselības aprūpes sistēmu un tās spēju piemēroties ārkārtas situācijām.

Saskaņa piedāvā palielināt valsts finansējumu medicīnai, uzlabot iedzīvotāju veselības profilaksi, nodrošinot ģimenes ārstu prakses ar papildu personālu, atjaunot medicīniskā personāla sagatavošanu specializētās medicīnas skolās, kā arī palielināt budžeta vietu skaitu medicīnas augstskolās un paplašināt rezidentūras pieejamību, nodrošināt stingrāku valsts kontroli pār zāļu cenām.

Zaļo un zemnieku savienība piedāvā nodrošināt veselības aprūpes darbinieku atalgojuma pieaugumu atbilstoši Veselības aprūpes finansēšanas likumā noteiktajam, panākt veselības nozares finansējuma pieaugumu, veicinot medicīnas iestāžu attīstību un pakalpojumu klāsta paplašināšanu, tai skaitā rehabilitācijas, sekmēt veselības aprūpes nodrošināšanu iespējami tuvu dzīvesvietai, stiprināt ģimenes ārstu prakses.

Progresīvie piedāvā ik gadu veselības budžetu palielināt par 0,5%  no IKP, ilgtermiņa mērķis: 8%, uzlabot veselības sistēmas pārvaldību un efektivitāti, izskaust nevienlīdzību veselības aprūpē, mazināt summas, kas no savas kabatas jāmaksā par pakalpojumiem un zālēm, nodrošināt ģimenes ārstu pieejamību reģionos, diferencējot atalgojuma likmes, nodrošināsim veselības mācību skolās.

Sarindojam piedāvājumus pēc kvalitātes:

1. Jaunā Vienotība, manā ieskatā, piedāvā vislabāko risinājumu, jo veselības apdrošināšana ir veids, kā samazināt neefektīvu medicīnas aprūpi un palielināt privātā sektora iesaisti. Veselības apdrošināšanas gadījumā nav kvotu sistēmas, pēc kurām piešķir finansējumu noteiktam pakalpojumam, bet pacients pats izvēlas, pie kura pakalpojuma sniedzēja dodies un kādu pakalpojumu izvēlēties. Tomēr arī šajā piedāvājumā ir pretruna jau otrajā teika daļā, kur tiek rakstīts par gaidīšanas laiku līdz 30 dienām, jo veselības apdrošināšanas gadījumā tam nebūtu nozīmes tāpēc, ka paši pakalpojuma sniedzēji būtu ieinteresēti nodrošināt pēc iespējas kvalitatīvāku un ātrāku pakalpojumu. Jau pašlaik redzam, ka pie zobārsta, kurš ir privātā sektora pārstāvis, pierakstīties ir daudz vieglāk nekā pie kardiologa. Līdz ar to Jaunās Vienotības piedāvājums ir pirmajā daļā labs, bet otrajā pretrunīgs.

2. Ņemot vērā partiju esošo piedāvājumu, visnoteiktākais un izmērams piedāvājums ir Progresīvajiem, kur ir precīzi uzrakstīts apjoms no budžeta, par kādu viņi vēlas palielināt finansējumu medicīnas sistēmai. Tāpat Progresīvie vēlas virzīties uz bezmaksas medicīnu un reformēt medicīnas sistēmu. Tomēr manā ieskatā pati par sevi finansējuma palielināšana bez skaidra reformu piedāvājuma nedos gaidīto rezultātu, jo sistēma ir neefektīva un klāt nākušā nauda tiks sadalīta medicīnas nozares līmenī starp augsta līmeņa ārstiem un ierēdņiem, jo netiek deklarēta virzība uz privātās medicīnas pusi, vai mehānismu ieviešanu, kas mazinātu korupciju. Viņu piedāvājums ir vērsts uz publiskā sektora palielināšanu, nevis veselības apdrošināšanas ieviešanu.

3. Zaļo un zemnieku savienība piedāvā palielināt atalgojumu medicīnas darbiniekiem, kas ir pozitīvi, bet tajā pašā laikā bezjēdzīgi, jo runa ir par valstij piederošām medicīnas iestādēm. Privātajā sektorā ar algām problēmu nav. Tāpēc nav skaidrs, kāpēc šo problēmu nevar risināt ar privātās medicīnas attīstību, kam būtu nepieciešams mazināt birokrātiskos šķēršļus un nodrošināt efektīvu tiesisko regulējumu. Pretēji tam tiek piedāvāts attīstīt valsts medicīnu, veicinot medicīnas iestāžu attīstību un pakalpojumu klāsta paplašināšanu, tādējādi palielinot vēl vairāk esošās problēmas medicīnā.

4. Saskaņas piedāvājums ir pilns ar stereotipiem, kā, piemēram, atjaunot medicīniskā personāla sagatavošanu specializētās medicīnas skolās. Mums arī pašlaik nav problēmu ar medicīnas personāla sagatavošanu, problēma ir tajā, ka augsti kvalificētam personālam bieži nav kur strādāt par pienācīgu atalgojumu un tas aizbrauc projām uz citām valstīm, piemēram, Vāciju. Ja būtu privātā sektora attīstība, tad pieaugtu arī studentu skaits, kurš vēlētos savu profesionālo karjeru veidot Latvijā. Līdz ar to samērā bezjēdzīgs ir piedāvājums palielināt budžeta vietu skaitu medicīnas augstskolās un paplašināt rezidentūras pieejamību. Tas pats attiecas uz veselības aprūpes finansējuma palielināšanu, kam nav jēgas bez pareizajām reformām.

5. Nacionālā apvienība nepiedāvā neko. Kārtējo reizi tā pierāda ar savu programmu, ka latviešu veselība un dzīves ilgums viņus neinteresē. Viņu politiskais piedāvājums ir naids un konfrontācija, kurai nav jēgas un kas neved pilnīgi nekur citur, kā uz nabadzību un stagnāciju.

Nobeigumā varam secināt, ka vislabākais piedāvājums ir Jaunai Vienotībai. Protams, nav skaidrs ar to realizāciju, jo tieši viņu valdības laikā 2019. gadā tika atcelta obligātā veselības apdrošināšana. Neskatoties uz to, virziens ir skaidrs un, manā ieskatā, pareizs. Arī Progresīvie ir pievērsuši pienācīgu uzmanību šim jautājumam un ir redzams kaut arī slikts, bet rīcības plāns. Savukārt pārējās trīs partijas būtiski atpaliek ar piedāvājuma kvalitāti un faktiski nav piedāvājušas nekādu taustāmu un mērāmu risinājumu. Secinājumu izdariet paši, bet es no savas puses aicinu visus veikt partiju izpēti tieši pēc tādas metodes, kāda ir pielietota šajā rakstā, nevis iespaidoties no reklāmām un skaļiem lozungiem.

Un neliela piezīme. Manā ieskatā veselības aprūpe ir būtiskākais priekš spēcīgas un bagātas sabiedrības, ko var nodrošināt obligātā veselības apdrošināšana pēc Igaunijas modeļa. Arī medicīnas pakalpojumu eksports ir svarīgs un to ir mērķtiecīgi jāattīsta tāpēc, ka viena slimnīca rada lielāku pievienoto vērtību nekā vesela rūpnīca. Paskatāmies uz Vācijas un Izraēlas piemēriem, kur no visas pasaules brauc miljoniem cilvēku, lai saņemtu labāko medicīnas pakalpojumu pasaulē un maksā milzīgu naudu par to.

Atsauces:
1. https://sv2022.cvk.lv/pub/kandidatu-saraksti
2. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/partiju-reitingi-saeima-izredzes-ieklut-7-lidz-12-sarakstiem.a471568/

Priekšvēlēšanu kampaņas (Obligātais militārais dienests)

19 politiskās partijas ir iesniegušas savus sarakstus, lai startētu Saeimas vēlēšanās, kas norisināsies šī gada oktobrī. Pie tik lielas politiskās konkurences, katra no partijām cenšas izdarīt kādu būtisku un spilgtu lietu, lai parādītu vēlētājiem, ka tieši šī partija ir pareizā izvēle. Karš Ukrainā atviegloja politisko dzīvi daudzām partijām, jo ļāva novirzīt vēlētāju fokusu no ekonomiskajām problēmām ar Covid19 uz emocionālo pasauli, kas saucas “patriotisms”. Ja Nacionālā apvienība brutāli cīnās ar sievietēm, par ko rakstīju iepriekš, tad Attīstībai/Par izmanto savu pārraudzības sfēru, valsts aizsardzību, ko realizē Artis Pabriks esot Aizsardzības ministra amatā. Acīmredzami, ka partijas galvenais priekšvēlēšanu rīks būs Obligātā militārā dienesta ieviešana Latvijā. Personīgi es neatbalstu Obligāto militāro dienestu un uzskatu, ka šis institūts nav nepieciešams Latvijā un pašlaik to izmanto tikai un vienīgi politiskajās interesēs. Šeit izklāstīšu savu viedokli un argumentus.

01.01.2007. zaudēja spēku Obligātā militārā dienesta likums, ar to faktiski Latvijā tika ieviesta profesionālā armija. Vēršu uzmanību, ka par Obligātā militārā dienesta atjaunošanu netika nopietni runāts ne laikā, kad norisinājās Krievijas karš ar Gruziju 2008. gadā, ne 2014. gadā, kad Krievija faktiski iebruka Ukrainā, ne tad, kad Krievija sāka karu Sīrijā un veica neskaitāmus kara noziegumus.

Obligātā militārā dienesta likums zaudēja spēju pamatojoties uz likumu “Par Obligātā militārā dienesta likuma atzīšanu par spēku zaudējušu”, kas tika pieņemts 02.11.2006. Interesanti, ka tajā pašā laikā, kad tika pieņemts iepriekšminētais likums, Artis Pabriks bija Latvijas Ārlietu ministrs un neizteica iebildumus par Obligātā militārā dienesta atcelšanu. Vēl vairāk Artis Pabriks bija vienā partijā ar Ati Slakteri, kurš toreiz bija Aizsardzības ministrs, un kopā tie pārstāvēja Tautas partiju.

Arī 2017. gadā Latvijas Avīzes rakstā “Desmit gadi bez obligātā dienesta” [1] visi aptaujātie bija negatīvi noskaņoti pret Obligāto militāro dienestu, tur ir gan argumenti par to, ka Obligātais militārais dienests ir dārgs, gan par to, ka gada laikā nav iespējams apmācīt cilvēkus kara tehnikas lietošanai, kas kļūst aizvien sarežģītāka, gan tiek pausta doma, ka 18 gadīgie puiši būtu vienkārši “lielgabala” gaļa reālā konfliktā.

Par to, ka Obligātais militārais dienests ir samērā bezjēdzīgs, mums parāda tagadējais karš starp Krieviju un Ukrainu. Vēl pirms kara darbības sākuma Krievijas armijā karavīrus, kuriem bija Obligātais militārais dienests, bieži pierunāja parakstīt līgumu par ilglaicīgu dienestu, lai tādējādi aizpildītu tukšās amata vietas. Līgums sāka darboties laikā, kad karavīram bija Obligātā militārā dienesta termiņš. Papildus tam, neilgi pirms kara sākšanas Donbasā lielu daļu vīriešu brutāli ķēra uz ielas un piespieda uzsākt militāro dienestu un šāda prakse turpinās joprojām. [2] Tāpat Krievijā pirms kara uzsākšanas tika ieviesta sistēma BARS, ar mērķi apmācīt atvaļinātos karavīrus un formēt no tiem jaunas vienības, bet kas tika organizēt ļoti neefektīvi. [3] Tam visam rezultāts bija pilnīga Krievijas armijas sagrāve, jo ar militāri tehnisko pārsvaru 1:20 (līdzīgi skaitļi bija izskanējuši vairākās vietās) Krievijas armija nespēja izpildīt nevienu no militārajiem uzdevumiem. Kā redzam, tad Obligātais militārais dienests nav devis nekādi pozitīvu pienesumu, bet tieši pretēji kalpoja vienīgi par “lielgabala gaļas” avotu, ko parāda daudzie Krievijas armijas zaudējumi un nespēja efektīvi izmantot tās rīcībā esošo tehniku.

Paskatāmies no otras karojošās puses, Ukrainas skata punkta. Tajā arī visu laiku bija Obligātais militārais dienests un skaitliskā ziņā pašlaik Ukrainā karo reizes vairāk karavīru, nekā Krievijas pusē. Tomēr Ukraina arī ciešs milzīgus zaudējumus un lielākā problēma, kāpēc Ukraina nespēj uzvarēt ir nevis cilvēku trūkums, bet modernas tehniskas trūkums. [4] Pie tam, Ukrainā ir problēmas ar karavīru apmācīšanu, kā rezultātā tos sūta uz citām valstīm, tajā skaitā Latviju un Lielbritāniju. [5] Mūsdienās neviens nekaro ar cilvēku skaitu, bet gan ar tehnoloģijām. Paskatāmies kaut vai slaveno HIMARS nodošanu Ukrainas armijai, pirms tam karavīri ilgu laiku tika apmācīti to lietot un tad aptuveni 20 iekārtu nodošana apmācītiem Ukrainas karavīriem ļāva pilnībā izmainīt kara gaitu. Vēl vairāk, Ukrainas armijai nav ne tuvu tik moderni ieroči kādi ir Lielbritānijai un Amerikas Savienotājām Valstīm, kur 50 lidmašīnas F-35 teorētiski izbeigtu karu ar Krieviju nedēļas laikā ar pilnīgu Krievijas armijas sagrāvi. Papildus tam, kāpēc Ukrainas armijas karavīrus masveidā sūta uz apmācībām uz Lielbritāniju, jo tur ir profesionāli instruktori un galvenais mācību tehnika, pie tam treniņiem jābūt regulāriem un komplicētiem, jo tehnoloģijas nepārtraukti attīstās, bet iemaņas zūd ātri.

Kā redzams no iepriekš rakstītā, nevis Obligātais militārais dienests, bet gan tehnika un augsta karavīru kvalifikācija ir izšķiroša kara laikā, pie tam modernai armijai karavīrus jāapmāca nepārtraukti. Paskatāmies pasaules praksi, Francijā, Lielbritānijā, Beļģijā, Nīderlandē, Bulgārijā, Rumānijā, Slovākijā, Amerikas Savienotās Valstīs, Kanādā, Japānā, Portugālē, Spānijā, Īrijā, Čehijā, Serbija, Albānija, Ziemeļmaķedonija, Itālija un daudzās citās attīstītajās valstīs nav Obligātais militārais dienests. Savukārt Krievijā, Baltkrievijā, Ukrainā, Kazahstānā, Gruzijā, Turcijā, Grieķijā, Irānā, Alžīrijā, Tunisijā, Marokā un daudzās citās ne tik attīstītajās valstīs ir Obligātais militārais dienests. Izņemot Turciju un Grieķi, tendence ir tāda, ka Obligātais militārais dienests ir valstīs, kur armijas ir tehnoloģiski primitīvākas un balstās uz lielu cilvēku skaitu armijā.

Kas nepieciešams Latvijai, lai veiksmīgi aizsargātos? Uz šo jautājumu ir jāatbild, ja jau kritizēju Obligāto militāro dienestu.

Pirmkārt jāsāk ar soda ieviešanu pret publiskiem izteikumiem pret Latvijā dzīvojošajiem iedzīvotājiem, pamatojoties uz to izcelsmi. Kā parādīja Ukrainas un Krievijas karš, tad tieši Ukrainas iedzīvotāju piederības sajūta Ukrainai bija viena no galvenajām panākumu atslēgām. Politiķiem vai citiem cilvēkiem jāpiemēro atbildību, ja kāds mēģina teikt, ka slikti ir krievi vai slikti ir latvieši vai jebkura cita Latvijā dzīvojoša tauta, jo šo var ļoti veiksmīgi izmantot pretinieks un jau pašlaik tas tiek izmantots, piemēram, Krievijas propogandā.

Otrkārt, mums jānodrošina straujāka valsts ekonomikas izaugsme un būtiski jāsamazina korupcija, jo armija un militārā tehnika maksā lielu naudu. Taivānas piemērs parāda, ka ļoti bagāta valsts var atļauties spēcīgu armiju un var veikmsīgi atturēt no uzbrukuma Ķīnu, kas ir simtiem reižu lielāka.

Treškārt, nepieciešams palielināt rezerves karavīru skaitu. Kādā veidā to darīt, šeit domas dalās. Piemēram blogā Vara bungas ir viedoklis, ka nepieciešams Obligātais militārais dienests, lai kompensētu karavīru trūkumu un šis ir tiešām pamatots viedoklis, iesaku visiem ar to iepazīties. [6] Tomēr manā ieskatā, pie strauji krītoša iedzīvotāju skaita Latvijā un atvērtās pasaules, Obligātais militārais dienests pārvērtīsies par nodevu trūcīgajiem, jo turīgā iedzīvotāju daļa sāks studijas vai vienkārši aizbrauks projām vai izmantos kādu citu no likumā iestrādātiem veidiem, kā izvairīties no dienesta. Labākais veids manā ieskatā būtu ārzemju leģiona izveidošana ar iespēju iegūt Latvijas pilsonību pēc noteikta nodienētā laika. Labs piemērs ir Franču ārzemju leģions vai Gurkhas brigāde Lielbritānijā. Tas ļautu kompensēt trūkstošo cilvēku skaitu ar ļoti motivētiem un tiešām dienēt gribošiem cilvēkiem un parakstīt ar viņiem ilglaicīgus līgumus. Papildus tam, mums nevajadzētu no ekonomikas izņemt Latvijas pilsoņus, kuri ar saviem nomaksātajiem nodokļiem finansētu Latvijas armiju.

Nobeigumā gribu uzrakstīt, ka mums sabiedrībā nav aktīvas un veselīgas diskusijas par Obligāto militāro dienestu. Pašlaik viss notiek labākajās PSRS tradīcijās, “partija pateica” un visi politiķi no vadošām partijām un ierēdņi metas aizstāvēt jauno ideju, kaut arī vēl pavisam nesen tika izteiktas pamatotas šaubas par Obligātā militārā dienesta lietderību. Ceru, ka lēmums tiks pieņemts demokrātiskā ceļā un tiks izvēlēts efektīvākais risinājums, nevis dārgākais un ierēdniecības skaita palielinošākais, kas bojās un graus daudzu cilvēku dzīves, jo to kurš negrib karot, karot efektīvi nepiespiedīsi.

Avots:
1. https://www.la.lv/desmit-gadi-bez-obligata-dienesta
2. https://meduza.io/feature/2022/07/06/zhizn-zdes-katitsya-v-hrenovuyu-storonu
3. https://meduza.io/news/2022/06/27/minoborony-velikobritanii-rossiya-otpravlyaet-v-donbass-rezervistov-privlechennyh-k-sluzhbe-v-ramkah-novogo-proekta-bars
4. https://www.bbc.com/news/world-europe-62118953
5. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/lielbritanija-sak-apmacit-ukrainas-karavirus.a464759/
6. https://varabungas.camp/2022/04/09/ko-vajag-to-vajag/

Priekšvēlēšanu kampaņas sākušās (Imants Parādnieks)

Nesen Twitter biju ierakstījis, ka vēlēšanas tuvojas un ir jāatgriežas pie rakstīšanas, jo ir tika daudz interesantu notikumu ko apspriest. Kaut arī vēl nav beidzies partiju sarakstu iesniegšanas termiņš Centrālajā vēlēšanu komisijā, tomēr pirmsvēlēšanu kampaņas jau labu laiku atpakaļ ir sākušās. Skaļākā no tām bija Ekonomikas ministra nomaiņa un diskusijas sākšana par obligātā militārā dienesta ieviešanu. Par to visu kaut kad vēlāk, bet pašlaik gribu uzrakstīt par vienu no pretīgākajām priekšvēlēšanu kampaņām, kas par tādu netiek saukta, bet visi taču visu saprot.

Visi zina, ka divas partijas katros priekšvēlēšanu posmos izmanto vienu un to pašu triku vairākus gadu desmitus, no vienas puses balsojiet par mums, jo krievi nāk, no otras puses balsojiet par mums, jo nacisti nāk. Nav grūti uzminēt, ka rakstu par Nacionālo apvienību un Saskaņu. Jautājums, kurā abas partijas bija viens prāts līdz 2017. gadam, ka Latvijai jābūt Krievijas oligarhu naudas mazgājamai mašīnai, vieni esot valdībā katrā Saeimas sasaukumā izlikās nemanām šo problēmu, bet otrie bija noslēguši līgumu ar Krievijas varas partiju. Abām partijām gāja labi līdz 2018. gadam, kad vēlētāji sāka uzdod jautājumus un secināja, ka viss ir ļoti slikti. Šī atziņa smagi skāra vienu Nacionālās apvienības personāžu, kas manā ieskatā, ir labākais paraugs tam, kā slikti izglītots un samērā liekulīgs cilvēks, izmantojot klaji aizskarošus saukļus un ļoti radikālas ultra nacionālistiskas idejas, nokļuva pie varas, kaut arī atbilstoši viņa kvalifikācijai, bija jāstrādā melnstrādnieka darbs kā savu spēju augstākā punkta izpausme, tas ir Imants Parādnieks

Uzsākot politisko karjeru un cenšoties iekļūt Saeimā 2006. gadā, viņam rokās bija tikai Rīgas 72. arodskolas un Rīgas 4. medicīnas skolas izglītība un radikāli nacionālistiski saukļi kabatā. Visa darbība noritēja uz robežas starp nacionālismu un nacismu. Skaidra lieta, ka tas bija vienīgais līdzeklis, kas ļāva viņu izcelt uz citu politiķu fona, jo nekādu padziļinātu ekonomisko vai sociālo zināšanu viņam nebija, tikai naids pret Latvijā dzīvojošiem krieviem, aizmirstot par to, ka tajā laikā miljardiem euro plūda caur Latvijas komercbankām no Krievija uz citām Eiropas valstīm, vai arī to, ka Latvijas enerģētiskā atkarība no Krievijas bija kritiski liela un nebija mazinājusies arī tajā laikā, kad šis kungs bija iekļuvis Saeimā un viņa partija bija valdībā.

Pirmo reizi Imants

Parādnieks iekļuva Saeimā 2010. gadā. Tie, kuri atceras viņa priekšvēlēšanu uzstāšanās, labi zina, ka tās sastāvēja no triviālām runām pret krieviem, vērstas uz tiem cilvēkiem, kuri dzīvoja Latvijā, nevis tiem, kuri nodarīja reālu kaitējumu Latvijas valstij no Krievijas teritorijas. Savukārt tēmas, kas neskāra nacionālistiskos jautājumus, piemēram, ekonomika, vides politika, tieslietas un sociālā nevienlīdzība, palika neskartas vai uz jautājumiem tika atbildēts ar ļoti vispārīgām frāzēm, visdrīzāk arī tāpēc, ka tās neskāra podniecības un mūrniecības tēmas. Tā arī tika aizvadīta šī kunga politiskā dzīve līdz brīdim, kad 2018. gadā viņš neiekļuva Saeimā, iegūstot otro vietu pēc saņemtajiem svītrojumiem savā partijā. Pat Nacionālās apvienības vēlētajiem, kuri ir toleranti pret jebkādiem cilvēka trūkumiem un nepilnībām, ja tikai viņš bļauj kaut ko pret Latvijā dzīvojošajiem krieviem, ieraudzīja un pateica to caur vēlēšanām, ka šim kungam nav vieta Saeimā, ka šim kungam daudz labāk savus talantus būtu realizēt pie podnieka krāsns.

Zems izglītības līmenis un slikts zināšanu līmenis tēmās, kas nav saistītas ar naida kurināšanu pret Latvijā dzīvojošajiem krieviem izpaudās arī savu finansu pārvaldības jomā. Imants Parādnieks, kurš bija Saeimas deputāts ar samērā labiem ienākumiem, pamanījās uzņemties parādsaistības 700 000 euro apmērā. Kurš iedeva viņam tādu naudu, uz kādiem noteikumiem un garantijām, paliek noslēpums, bet vienu varu apgalvot noteikti, ja kāds no lasītājiem aizies pie kreditora un palūgs, lai viņam iedotu 700 000 euro aizdevumu, viņam visdrīzāk atteiks un pasmiesies par šādu lūgumu, bet šim kungam visi ceļi vaļā.

Par Imantu Parādnieku kā personu, kas ir manipulatīva un ciniska, labi pastāstīja viņa bijušais deputāta palīgs Matīss Gricmanis izrādē “Būt nacionālistam”, kas tika uzvesta Dirty Deal teātrī. Ja kādreiz tā izrāde vēl tiks rādīta, visiem iesaku aiziet uz to, jo tajā ļoti labi tiek parādīts visa Nacionālās apvienības būtība, cinisms un liekulība.

Tagad saliekam visu vienā kopainā. Mums ir cilvēks, kurš iekļuva Saeimā tikai un vienīgi pateicoties ļoti radikāliem izteikumiem pret Latvijā dzīvojošajiem krieviem, par kuru samērā negatīvi izsakās viņa bijušais padotais, cilvēks, kuram bija milzīgi parādi un kurš savā dzīvē faktiski var pelnīt tik lielu naudu atrodoties pie varas. Paralēli tam mums ir karš starp Krieviju un Ukrainu, kurā visi ceram uz Ukrainas uzvaru – Слава Україні! Uz šī fona un tādu saturu informatīvajā telpā varu iedomāties, kā Imants Parādnieks sēž ar saviem PR konsultantiem un domā, kā to visu izmantot, lai šoreiz iekļūtu Saeimā, lai šoreiz viņa paša vēlētāji neizmestu viņu ārā no politiskās dzīves. Protams, ka risinājums ir skaidrs, priekš kam izdomāt kaut ko jaunu, piemēram, piedāvājumu reformām medicīnas jomā, kur mums ir ļoti slikti rādītāji Eiropas Savienības līmenī, izglītības jomā, kur mums ir slikti eksāmenu rādītāji un zems skolnieku zināšanu līmenis, ekonomikā, kur mēs atpaliekam no pārējām Baltijas valstīm, vieglām ir atsākt skaļi bļaut par to, ka krievi nāk un latviešu valoda tūlīt izzudīs, bet ne tāpēc, ka viņa demogrāfijas iniciatīvas bija murgainas un populistiskas un latviešu valodas lietotāju skaits samazinās iedzīvotāju negatīva pieaugum dēļ (mirst vairāk nekā piedzimts), bet tāpēc, ka kāda pārdevēja Centrālajā tirgū runā krievu valodā un nezina latviešu valodu (avots: https://www.delfi.lv/news/national/criminal/incidents-par-valodu-tirgu-pardevejai-anule-uzturesanas-atlauju-vina-pamet-latviju.d?id=54589988).

Kāpēc Imants Parādnieks man ir īpaši pretīgs kā cilvēks? Saviem politiskajiem mērķiem, par ko esmu pārliecināts, viņš bija gatavs sabojāt kaut kādas nelaimīgas sievietes dzīvi. Gados esošā sieviete dzīvoja Latvijā, atbraucot no Krievija, kur ir ekonomiskais sabrukums, kur ir totalitārs režīms, kur ir policijas patvaļa, sākot kriminālprocesus pret citādi domājošiem vai risinot ekonomisko strīdu jautājumus, kur medicīnas sistēma ir ļoti sliktā stāvoklī un cilvēka dzīves kvalitāte ir neizturama. Tā vietā, lai palīdzētu šai sievietei, noskaidrotu, kāpēc viņa ir atbraukusi uz Latviju, kāpēc viņa nav iemācījusies valodu un piedāvātu bezmaksas latviešu valodas kursus, no Imanta Parādnieka puses bija tikai naids agresija un vardarbība. Viņš, politiskais padomnieks, vīrietis 54 gadu vecumā, spēcīgs ar labu veselību, labu atalgojumu metās virsū sievietei, kura ne aiz labas dzīves aizgāja strādāt tirgū, kur ir auksti un daudzas stundas jāpavada kājās. Sievieti, kura nevis aizgāja prasīt naudu no Latvijas valsts kā bēgle, bet aizgāja strādāt, lai pati sevi nodrošinātu. Starp citu, kur ir palikušas visas feministes, kaut kā publiskā telpā klusums, kad tiek vērsts klajš uzbrukums pret “nepareizo” sievieti un kurai nākas bēgt no valsts, lai paslēptos no iepriekšminētā kunga kaujas spara.

Beigās Imants Parādnieks piesaistīja visus iespējamos administratīvos resursu un pat policiju, par kuras darbību Iekšējam drošības dienestam vajadzētu sākt pārbaudi, jo tā krimināllieta maigi sakot ir aizdomīga, ņemot vērā, ka pat par acīmredzamu noziedzīgu nodarījumu policija ļoti nelabprāt uzsāk kriminālprocesu, piemēram, zādzību, laupīšanu, izvarošanu, bet šeit pēc pirmā sauciena viss tika organizēts. Kā ir ar valsts resursu lietderīgu izmantošanu? Pēc visu resursu piesaistes šis kungs guva slavas pilnu un pārliecinošu uzvaru par sievieti, kura strādā par pārdevēju tirgū un nopelna grašus savai iztikai.

Iesildoties cīņā ar pirmo sievieti, Imants Parādnieks nedomāja apstāties, rodas iespaids, ja tu esi sieviete un runā krievu valodā, baidies, Imants Parādnieks atnāks pēc tevis kopā ar policiju. Viņš kā Latvijas betmens neļaus sievietēm mierīgi dzīvot, ja tās runā krievu valodā. Nākamais viņa varoņdarbs bija cīņa ar citu sievieti Imantā. Kaut kādu neskaidru apstākļu rezultātā bija izraisījies konflikts starp divām dievietēm, viena no tām biju otru kaut kā nepieklājīgi nosaukusi (avots: https://www.delfi.lv/news/national/criminal/draudeja-un-saukaja-par-nacisti-agresiva-sieviete-imanta-uzbruk-kaiminienei.d?id=54590448). Šāda veida strīdus var bieži redzēt sabiedriskajā transportā vai uz ielas, kad cilvēki, reizēm skaļi un agresīvi, risina domstarpības. Parasti tas beidzas pilnīgi ne ar ko. Reizēm, atbraucot policijai, tiek uzlikts administratīvais sods, kriminālprocess tiek uzsākts ļoti reti tāpēc, ka priekš policijas tādas lietas ir samērā liela noņemšanās ar samērā necilu rezultātu priekš viņu statistikas. Bet ne šoreiz, jo Imantam Parādniekam drīz ir vēlēšanas un cīņā ar sievietēm viņam veicas jo īpaši labi, tāpēc viņš varonīgi sāka šo jautājumu risināt, citējot, “Pēc pamudinājuma notikušo publicēt sociālajos medijos, ar Kristīni sazinājās politiķis Imants Parādnieks (NA), kurš, kā stāsta Kristīne, esot runājis ar policijas priekšnieku Armandu Ruku.”. Izskatās, ka Imantam Parādniekam policijas priekšnieks nav divreiz jāprasa. Žēl, ka šāda privilēģija ir tikai Imantam Parādniekam, nevis ar politiku nesaistītam cilvēkam, kuram bieži atsaka uzsākt kriminālprocesu par tiešām nopietnām lietām.

Par to, cik bieži policija atsaka uzsākt kriminālprocesu, uzrakstiet Google un jums būs tik daudz piemēru, ka izlasot to, jums kļūs bail staigāt pa ielām. Piemērs no Latvijas valsts uzturēta portāla, kur iedzīvotājs jautā pēc palīdzības (avots: https://lvportals.lv/e-konsultacijas/16934-kriminalprocesa-obligatuma-princips-2019).

Nobeigumā, uzskatu, ka politiskām partijām ir jābūvē sava priekšvēlēšanu kampaņa ar pozitīvu vēstījumu par aktuālo problēmu reālo risināšanu, nevis jāizmanto ļoti melni paņēmieni un administratīvo resursu, iznīcinot citu cilvēku dzīves. Politikai jābūt ideju cīņai, nevis cīņai pret vājāko, politikai ir jārisina un jāsamazina jebkāda veida spriedzi sabiedrībā, nevis to jāšķeļ un jākonfrontē. Latvija kā valsts ir ļoti spēcīga, tajā dzīvo ļoti daudz dažādu cilvēku grupu, kas iedalās pēc daždažādākiem kritērijiem un apzināti apdraudēt sabiedrisko mieru savu politisko interešu dēļ ir nepareizi. Šādi rīcībai jābūt nosodāmai un bieži arī sodāmai atbilstoši tiesiskajam regulējumam. Ceru, ka vēlētāji izdarīs secinājumus un konkrēti šim kungam politiskā karjera pēc šīm vēlēšanām būs beigusies uz mūžu un viņš varēs atgriezties pie podnieka krāsns.

Izdevīgais karš

Blogs palika novārtā līdz ar kara sākšanās brīdi, jo tik daudz materiālu un informācijas, kas jāapskata un jāizanalizē. Būtu ciešami, ja tam nesekotu sankcijas, jo juristam šajā laikā ir samērā ārprātīgs darbs sekot visam, ko pieņem, tie ir gan jau apstiprinātie, gan plānotie sankciju projekti. Trīs burtus KYC visdrīzāk nāksies tetovēt uz kādas ķermeņa daļas, jo šie burti sapņos jau rādās. Bet nekas, blogs ir svarīgāks par visu iepriekšminēto. Lasu ziņas un man rodas dažāda veida pārdomas, ar kurām šeit arī padalīšos.

Kas gan varētu būt labāks par karu? Priekš politiķiem noteikti, ka tādu notikumu nav. Šogad mums ir Saeimas vēlēšanas. Aiz muguras ir ļoti smagi un nervozi pandēmijas gadi, kur valdība saņēma kritiku no visām pusēm. Tie, kuri bija par vakcināciju, sūdzējās par to, ka tā notika neefektīvi un novēloti, tiek kuri pret vakcināciju, par to, ka tika ierobežotas cilvēku tiesības izdarīt izvēli, ko laist savā ķermenī un ko nē, neskatoties uz to, ka paši brīvprātīgi ik vakaru lēja iekšā sev lielas devas alkohola un elpoja cigarešu dūmus. Arī uzņēmēji bija nikni par to, ka pandēmijas laikā uzliktie ierobežojumi biznesam netika pienācīgi vai pat vispār kompensēti. Neapmierināti bija visi vecāki, kuriem pēkšņi nācās caurām dienām pavadīt laiku ar saviem mīļajiem. Ārsti, kuri cieta no neefektīvas medicīnas sistēmas un pacienti, kuriem bija traucēta piekļuve veselības aprūpes pakalpojumiem. Uz visa šī fona valdība centās ar lētiem sabiedrisko attiecību trikiem kaut cik necik izskatīties pieklājīgi un ar šausmām raudzījās uz oktobra pusi.

Te pēkšņi 24. februārī sākās karš. Veca kā pasaule formula strādā vienmēr, ja viss slikti ar iekšējo politiku, pievērsies ārpolitikai. Putina reitingi dramatiski gāja uz leju un viņš izdomāja maza, uzvaroša kara projektu. Lielāku iespēju mūsu politiķi pat vispārdrošākajos sapņos nevarētu vēlēties. Vienā mirklī, bez mūsu politiķu vainas izraisītā kara dēļ, visi aizmirsa par pandēmiju un visām Latvijas problēmām. Pensionāri kļuva atkal neredzami, jo viņi tāpat balso pareizi, medicīnas sistēmas problēmas izgaisa, zuda nepieciešamība  reformēt vecmodīgo izglītības sistēmu un ceļu bedres pašas pazuda. Pretēji tam, lai risinātu problēmas, sākās sabiedriskās attiecības. Valsts drošības dienests ķērās tantiņu un blogeru aizturēšanai, jo tas noteikti bija bīstamāk, nekā joprojām caur Latviju plūstošā Krievijas kompānijām piederošā nafta, kas efektīvi tiek jaukta un sūtīta tālāk. Prezidents pēkšņi no pilnīga nacionālā apsmiekla kļuva par varoni un jau sevi pozicionē par demokrātijas ruporu Eiropā. Kariņš ar atbalsta imitēšanu Ukrainas bēgļiem parādās spožā gaismā, kaut arī netiek pat runāts par iespējamo ukraiņu bēgļu integrācijas jautājumu, jo acīmredzami, daudzi vēlēsies palikt šeit arī pēc kara, ja tas ieilgs. Vienīgi Pabriks un Rinkevičš visu dara pareizi un par viņiem nav kauns, tomēr, jāatzīmē, ka viņi atrodas ļoti izdevīgā pozīcijā no politiskā skata punkta, raugoties uz oktobra vēlēšanām.

Kāpēc es vispār visu šo rakstu? Mēs joprojām esam viena no korumpētākajām un nabadzīgākajām valstīm Eiropas Savienībā un mums visiem ir milzīgs darbs priekšā, lai kaut ko labotu un padarītu efektīvāku. Neviens nav atcēlis zemās pensijas augošas inflācijas apstākļos un mazās algas, ko saņem liela daļa iedzīvotāju. Neviens nerunā par to, kā reāli var cīnīties ar inflāciju, kaut ari atbilde ir ļoti skaidra – politiskās vides un ekonomikas strukturālās reformas. Kā jau biju rakstījis iepriekš, ļoti skumji, ka no partijām netiek prasītas reformas medicīnā, izglītībā, sociālā atbalsta, ceļu būvē, mediju telpas un nodokļu jomā, kā arī iekšlietu struktūru darbā utt. Izskatās, ka Ukraina uzvarēs un būvēs savu valsti no jauna, bet vai mēs esam gatavi būvēt savējo un izrāpties no nabadzīgas un korumpētas valsts statusa Eiropas Savienībā?

Gobzema popularitātes iemesli

Visu laiku centos, rakstot par politiku, neskart noteiktas partijas un politiķus, rakstot vispārīgi par mehānismiem un skatu punktu, no kura var vērot politiskos procesus. Tomēr viena parādība Latvijas politikā ir īpaši interesanta, par ko ir vērts uzrakstīt, jo patiesībā tas nav par politiķi, bet par mūsu politisko sistēmu. Manā ieskatā Aldis Gobzems ir simptoms, ka mūsu politiskajā sistēmā nekas nav kārtībā un sabiedrība caur protestu cenšas atrast atbildes uz ilgajiem jautājumiem, kurus valdošās partijas nevēlas risināt. Tāpēc šoreiz uzrakstīšu savas pārdomas par Alda Gobzema popularitātes iemesliem, kuri patiesībā ir citādāki, nekā var šķist no pirmā acu uzmetiena.

Ja mēs paskatāmies citās valstīs, tad arī tur varam atrast populistus, kuriem nav skaidras politiskās programmas, ir tikai lozungi, solījumi un vienkārši sarežģītu jautājumu risinājumi, bez nepieciešamajām detaļām. Diemžēl tas nav par Aldis Gobzemu, bet par visiem mūsu politiķiem. Ja paskatāmies priekšvēlēšanu debates vai partiju programmas, tur nav nekā, vispār nekā. Visiem galvenais ir par jebkuru cenu tikt Saeimā un valdībā, pie tam nav svarīgi ar ko un uz kādiem principiem. Nacionālajai apvienībai un Jaunajai konservatīvai partijai nekādu problēmu nav darboties ar Attīstību/ Par. KPL.LV, kamēr tā eksistēja, nebija nekādu problēmu veidot koalīciju ar Jauno Vienotību. Savukārt iepriekšējās Saeimas laikā Jaunajai Vienotībai nebija nekādu problēmu veidot koalīciju ar Zaļo Zemnieku Savienību, kaut arī Jaunās Vienotības ideoloģija ir cīņa pret korupciju un oligarhiem. Pie tam paskatāmies uz partijām un to vadību, parasti tā ir šaura cilvēku grupa, kas veido partijas valdi, bet ierindas partijas biedriem lielākoties ir statistu loma. Rezultātā mums ir cilvēku apvienības, kuras juridiski skaitās partijas, bet patiesībā tos cilvēkus nevieno ideoloģija, bet draugu un radu saites, tādējādi tām kļūstot par slēgtām cilvēku grupām priekš savējiem.

Nākamais, ko nepieciešams apskatīties ir sabiedrības uzticība partijām. Tur viss ir ļoti bēdīgi. 2021. gada 17. februārī tika publicēts sabiedrības uzticības reitings valdībai, kur tikai 34% no iedzīvotājiem valdības lēmumus vērtēja pozitīvi, bet 66% negatīvi. (saite: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/premjers-valdibas-rekordzemo-reitingu-skaidro-ar-nogurumu-no-covid-19.a393310/). Tad bija publicēti Eirobarometra dati par uzticību partijām, kur tikai 7% procenti Latvijas iedzīvotāju uzticējās partijām, bet 93% no iedzīvotājiem neuzticējās. Tajā pētījumā valdībai uzticējās tikai 23%, savukārt valsts pārvaldei tikai 27% un parlamentam 21%. (saite: https://lvportals.lv/skaidrojumi/328626-uzticibas-limenis-medijiem-un-institucijam-baltija-20202021-2021). Tas nozīmē, ka 73% no iedzīvotājiem neuzticas valsts pārvaldei un 79% Saeimai. Rezultātā viss saliekas kopā. Partijas nepārstāv cilvēkus un cilvēki savukārt neuzticas cilvēku grupām, kuras nepārstāv viņu intereses. Veidojas milzīga plaisa starp valdošo koalīciju no vienas puses un sabiedrību no otras. Pie tam, cilvēkiem nejūtot piederības sajūtu un iesaisti valsts politikā, ieslēdzās instinkts savējie un ienaidnieki. Par savējiem kļūst visi, kuri nav aktīvi iesaistīti politisko lēmumu pieņemšanā un par ienaidniekiem visi, kuri atrodas politiskos amatos un Saeimā. Brīdī, kad ir izveidojies tāds vakuums, kur no vienas puses ir sabiedrība, bet no otras koalīcija, kas lobē būvnieku karteļa intereses, Latvijas Universitātes intereses, medicīnas sistēmu, kurā ir milzīgi korupcijas riski, novecojošo izglītības sistēmu utt. Praksē sanāk ļoti vienkārši, mums ir, piemēram, medicīnas sistēmas problēmas, vajag ieviest obligāto veselības apdrošināšanu, lai tas nenotiktu, lielo slimnīcu un poliklīniku vadītāji, izmantojot asociāciju un privātos kontaktus pārliecina politiķus to nedarīt. Rezultātā neefektīvā nozare uzvar, vēlētāji, kuriem ir interese lētā un efektīvā medicīnas sistēmā, zaudē. Un tā ir katrā jomā. Kāpēc? Jo partijas nebalstās uz reālo vēlētāju atbalstu, bet gan uz politiskās sistēmas izolēšanu, kad vēlēšanās piedalās tikai tās partijas un cilvēki, kas garantē esošo spēku palikšanu pie varas. Visuzskatāmāk to parādīja pašvaldību vēlēšanas, kur praktiski visur palika iepriekšējie domes priekšsēdētāji.

Beidzot nonākam līdz Aldim Gobzemam. Viņš ir tas elements, kurš aizpilda šo vakuumu starp sabiedrību un valdošo koalīciju. No sabiedrības ir ļoti liels pieprasījums pēc reformām un cīņu ar korupciju. Viņš kā saprātīgs cilvēks, ļoti labi jūt šo pieprasījumu, jo nepaslinkoja palasīt komentārus sociālajos tīklos un parunāt ar vēlētājiem priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Cilvēki vēlas taisnību un taisnīgumu, ko arī iepriekšminētais politiķis sola. Pie tam viņš nesaka, kādā veidā viņš to plāno sasniegt, jo visdrīzāk pats nemaz nezina, bet vienkārši pasaka apgalvojumu, kad es nākšu pie varas, mums būs moderna izglītības un medicīnas sistēma, kāpēc, jo es nākšu pie varas. Un šeit pat nav svarīga viņa partijas intelektuālā kapacitāte, kas ir zema, jo tā pati Karinā Sprūde atreferē Krievijas oficiālās propagandas klišejas, piemēram, raidījumā Kārtības rullis teica, “Nu tad prasiet savam Baidenam!”. (saite: https://xtv.lv/rigatv24/video/3AGXRxoDNJ5-13_12_2021_kartibas_rullis_1_dala). Tomēr, neskatoties uz to, ka, pēc manām domām, Alda Gobzema partija ir margināli, cilvēki viņus atbalsta un tam ir savi iemesli. Pirmkārt, atšķirībā no koalīcijas politiķiem, viņš reāli runā ar cilvēkiem un nebaidās no komunikācijas ar tiem, neskatoties uz cilvēku pozitīvo un negatīvo attieksmi. Otrkārt, viņš rada tēlu, kuram daudzi vēlas līdzināties, nedzer, nesmēķē, sporto, sakarīgi spēj runāt. Tas arī izskaidro, kāpēc daudzām sievietēm viņš izraisa simpātijas, bet tas ir vissvarīgākais Latvijas politiskajā realitātē. Ja jūs parunāsiet ar cilvēkiem, kuri piedalās vēlēšanās kā vēlētāji, tad redzēsiet to, ka daudzi izvēlas politiķus pēc principa, vai viņš man fizioloģiski patīk vai nepatīk. Treškārt, Aldis Gobzems kaut ko dara. Šeit nav tik svarīgi ko darīt, bet cilvēkiem vienmēr patīk rīcība, kaut arī tā ir bezjēdzīga, bet rīcība ir labāk nekā bezdarbība, lai iegūtu cilvēku simpātijas. Kāpēc esošai valdībai un parlamentam ir tik zemi reitingi un praktiski visi iedzīvotāji viņiem neuzticas? Atbilde ir vienkārša, viņi nedara to, ko cilvēki no viņiem gaida, tas ir, nerisina medicīnas, izglītības un citas problēmas, bet, pakļaujoties lobijam, labākajā gadījumā atstāj visu kā ir, bet sliktākajā, pieņem lēmumus, kas visu pasliktina, piemēram, organizējot neefektīvus publiskos iepirkumus. Personīgi es visu laiku gaidu, kas Veselības ministrs nāks klajā ar medicīnas reformas piedāvājumu, bet diemžēl tas nenotiek, atšķirībā no miglā tītiem iepirkumiem.

Rezultātā, ko mēs redzēsim nākošajā rudenī, ja nekas nemainīsies? Politisko vakuumu daļēji aizpildīs Alda Gobzema partija, kas var droši cerēt uz 15-20% vēlēšanās, jo sabiedrībā ir noskaņas uz protestu un daudzi nav gatavi iet ielās, bet gatavi klusām aiziet līdz vēlēšanu iecirknim. Tāpat pie varas esošās partijas nerisinās problēmas, bet turpinās cīņu pret opozīciju, vēl vairāk viņu leģitimējot, jo pašlaik ir situācija, ka koalīcija ar tik zemiem reitingiem ar cīņu pret oponentiem pati parāda par ko jābalso, ja esošā vara ir apnikusi. Tāpēc arī vēršanās pret Aldi Gobzemu viņa turnejas laikā tika negatīvi uztverta praktiski no visiem gan viņa atbalstītājiem, gan pretiniekiem, jo esošā vara nepatīk vēl vairāk.

Nobeigumā varam apkopot visu vienā teikumā, cilvēku zemas uzticēšanās dēļ rodas politiskais vakuums, ko aizpilda populisti, jo esošā vara maksimāli distancējās no sabiedrības. Kādi varētu būt risinājumi? Vienkārši, politiskajām partijām jāskrien pakaļ katram cilvēkam un būtiski, vismaz līdz 100 tūkstošiem jāpalielina biedru skaits, kā arī jānodrošina reālas politiskās kāpnes savas struktūras ietvaros. Vēlētājiem savukārt ir pašiem vairāk jāiesaistās politikā, lai Aldis Gobzems nebūtu vienīgā protesta alternatīva, bet veidotos konkurence, kurā augtu un attīstītos idejas, kā uzlabot mūsu valsti. Līdz nākamajām vēlēšanām ir palicis maz laika, bet daudzas lietas var paspēt izdarīt. Man noteikti interesē nākamā gada vēlēšanas, jo priekšvēlēšanu cīņa reāli sākās jau labu laiku atpakaļ un viss interesantais vēl tikai priekšā.

Par ko balsot vēlēšanās?

Sākās Rīgas pašvaldības vēlēšanas, kas nozīmē, ka pavisam drīz mēs redzēsim jaunu Rīgas domes un izpildinstitūcijas sastāvu. Kaut arī pašvaldība ir zemākā publiskās varas pārvaldes forma, tā reizēm priekš politiķiem ir gana ienesīga un interesanta politiskās karjeras veidošanai. Arī vēlētājiem ir svarīgi, lai būtu nodrošināta siltumapgāde, automašīnas nebruktu iekšā zem ielas (konkrēti Ģertrūdes ielas) un sabiedriskais transports kursētu pareizā laikā. Gadījumā, ja kāds nezina, kādas ir patiesās pašvaldības funkcijas, jo politiskās reklāmās reizēm sola to, ko lemj Saeimas līmenī, tad noteikti iesaku paskatīties likumu “Par pašvaldībām”, kur 15. pantā ir uzskatītas pašvaldības pamata funkcijas. Jāatzīst, ka funkciju ir daudz un tās tiešām ir svarīgas, kaut arī ikdienā nemanāmas un pašsaprotamas. Tāpēc pašvaldību vēlēšanas ir ļoti svarīgas un šeit es piedāvāšu vienu no loģiskām pieejām šim jautājumam.

Es noteikti nerakstīšu, par kuru partiju balsot, jo tam nav jēgas. Svarīgākais ir sistēma, jo tieši tā sniedz rezultātu. Ņemot vērā, ka varas dalīšanas princips ir ar visaugstāko prioritāti, tad pirmais, kam jāpievērš uzmanība ir tas, lai pašvaldībā būtu citādāki politiskie spēki nekā Saeimā. Līdz ar to ļoti laba lieta ir balsot par tiem, kuri nav koalīcijā, jo tādā gadījumā policija, prokuratūra, tiesa, valsts kontrole un citas iestādes daudz labāk uzraudzīs noteiktu pašvaldību, jo pēdējai būs mazāk neformālu sakaru ar valsts pārvaldi un tādējādi nebūs iespējams veidot korupcijas shēmas. Padomājiet, vai būtu iespējama Rīgas satiksmes krimināllieta, ja domē tajā laikā būtu pie varas tā pati partija, kas bija valdībā.

Nākamā svarīgā lieta, ko var izmantot par kritēriju, ir regulāra varas maiņa. Ja politiķis vienu amatu ieņem ļoti ilgi, viņam iestājas iekšējs nogurums, rodas sajūta, ka amats viņam pienākas, rodas pārliecība, ka viņš ir vienīgais un neaizstājamais, kā arī rodas korupcijas saites. Līdz ar to noteikti jābalso par partijām, kas nebija pie varas iepriekšējā Rīgas domes sasaukumā.

Šis varētu būt nedaudz sarežģītāks kritērijs, bet to jāņem vērā. Pēc būtības visa politika ir vienkārša naudas pārdale. Savācam ar nodokļiem un nodevām kopējā katlā kaudzi naudas un tad dalām visiem, kuriem tā ir nepieciešama un, kas spēj apmierināt sabiedrības vajadzības. Līdz ar to jāizvēlas nevis skaistākie kandidāti, nevis gudrākie vai izcilākie, bet jāizvēlas tie, kuriem jūs uzticaties, ka viņi spēs nodrošināt taisnīgi un efektīvu naudas sadali. Noteikti jāpievērš uzmanība kandidāta iepriekšējā laikā iegūtai reputācijai.

Protams, ir ļoti daudz citu kritēriju, kuri maniem regulārajiem lasītājiem ir zināmi, bet kurus ierobežota apjoma dēļ neminēšu, jo, manā ieskatā, augstāk minētais ir pietiekams, lai izdarītu kvalitatīvu un efektīvu izvēli, pat ja jūs ikdienā nesekojiet visai priekšvēlēšanu cīņai, jo tādējādi jūs veidosiet pareizu sistēmu, kas dos vislabāko rezultātu, kas pretējā gadījumā radīs negatīvas sekas.

Un svarīgākais, noteikti ejiet uz vēlēšanām.

Saeima pati sevi atlaidīs

Ļoti sen neko neesmu rakstījis, jo ir daudz lietas, kas nodarbina gan prātu, gan ķermeni, bet pie rakstīšanas noteikti vajadzēs atgriezties un šoreiz par ļoti aktuālu tēmu – parakstu vākšana par Saeimas atlaišanu. 2019. gada 15. novembrī Centrālā vēlēšanu komisija izsludināja parakstu vākšu par iniciatīvu atlaist Latvijas Republikas Saeimu. Cilvēki sāka parakstīties samērā lielā tempā un jau pašlaik Delfi sāka nelielu PR akciju, ievietojot rakstā par parakstu vākšanu ne visai jauku bildi no protestiem pret valsts varu. Šādu PR akciju būs ļoti daudz, drīz arī sabiedrībā populāri cilvēki aicinās neparakstīties, bet, kad būs referendums, aicinās balsot pret atlaišanu, jo vēlēšanas ir dārgs process. Starp citu lētākais pārvaldes modelis ir vadonis un cilts, bet jebkura cita pārvaldes forma ir dārgāka un tas ir normāli, ka uz to tiek tērētā nauda. Līdz ar to rodas jautājums, kas patiesībā notiek valstī?

Kaut kad nesen dzirdēju ļoti labu frāzi, ka pilsoņiem nekad nav tik liela spēka un organizētības pakāpes, lai uz tukšas vietas motivētu citus pilsoņus vērsties pret valsts varu. Šādu motivāciju var radīt tikai un vienīgi pati vara, veicot secīgi nepareizus soļus, kas vērsti uz neproporcionāli liela personīgā labuma gūšanu attiecībā pret publiskās varas servisa nodrošināšanu un taisnīgas vides radīšanu. Īsāk sakot, ja politiķi pieņem lēmumu zagt vairāk, nekā pilsoņi uzskata par pieņemamu, tad no pilsoņiem seko pretreakcija.

Kas vispār ir vēlēšanas un kāpēc Saeimas atlaišanas iespējamība pēc būtības ir pozitīva? Lai atbildētu uz šo jautājumu, jāapskata, kas pēc savas būtības ir vēlēšanas. Tās noteikti nav labākā kandidāta izvēle, bet gan uzticamākā kandidāta izvēle. Vēlētājs balsojot par kādu politiķi un partiju, vienkārši izsaka savu uzticību noteiktam cilvēkam un organizācijai, ka tā realizēs valsts politiku vēlētāja interesēs. Teorijā, kamēr partija un politķis darbojās vēlētāja interesēs, pēdējais balsos par šo partiju un politiķi neskaitāmas reizes, savukārt zaudējot uzticību, vēlētājas vienmēr neskaitāmas reizes balsos pret noteikto politiķi un politisko partiju. Līdz ar to problēma ir nevis vēlētājā, bet tikai un vienīgi partijā un politiķī. Tas nozīmē, ka pat teorētiskā iespējamība, ka Saeima var tikt atlaista, rada vēlētājam iespēju biežāk par četriem gadiem izteikt uzticību, kas nozīmē, ka politiķim un partijai nepārtraukti ir jārīkojās vēlētāja interesēs, lai nezaudētu vēlētāja uzticību.

Kāpēc notiek tā, ka liela daļa vēlētāju grib atlaist Saeimu? Uz šo jautājumu var atbildēt vienkārši, bet šo lietu nevar izlabot ātri. Kā notiek politiskā karjera Vācijā? Cilvēks iestājās partijā, darbojās partijas struktūrā un pierādot sevi, iegūst tiesības kandidēt no partijas zēmākā federācijas subjekta līmenī, pašvaldībā. Ja cilvēks ir spēcīgs un spēj radīt uzticību vēlētājos, pēc kaut kāda laika, kad ir veikts darbs pašvaldībā, politiķis kandidē uz federatīvā subjekta augstāko politisko struktūru. Ja tur viss notiek veiksmīgi, poltiķis strādā un gūst vēlētāju uzticību, tikai tad viņš kandidē federatīvā līmenī uz Bundestāgu jeb parlamentu. Kā redzams, Vācijā politiķim ir jāiziet ļoti daudz līmeņi, jāpierādā sevi, jāgūst vairākkārt vēlētāju uzticību, jāiemācās viss par pašvaldības dzīvi, federācijas subjekta dzīvi un nonākot parlamentā, viņš ļoti labi zina, kā iegūt un noturēt vēlētāja uzticību, jo viņa politiskā karjera jau ir vismaz 15 – 20 gadi un tika uzkrāta milzīga pieredze. Pie mums, savukārt, cilvēks strādā represīvā struktūrā un uzreiz nokļūst Saeimā. Cilvēks strādā par ārstu un uzreiz nokļūst Saeimā, cilvēks vada biznesu un uzreiz nokļūst Saeimā utt. Ļoti labi ir redzama atšķirība starp ievēlēto cilvēku politisko kvalitāti un pieredzi Vācījā un Latvijā, kas rezultējās augstā dzīves līmēnī Vācijā un samērā zemā dzīves līmenī Latvijā, ja salīdzinam šīs abas valstis.

Līdz ar to lielākā daļa Saeimā ievēlēto deputātu ir kā skolnieks, kuram jāstrādā atomfizikas laboratorījā un neko no tā visa nesaprotot, skolnieks spēj tikai izdomāt, kā sev personīgi gūt kādu labumu, jo neko citu viņš nemāk. Tāpēc arī pēc vēlēšanām mēs uzreiz redzam jaunievēlēto politiķu ļoti acīmredzamas un vienkāršas kļūdas, kā, piemēram, diskusija par sava atalgojuma palielināšanu. Pie tam lielākā daļa deputātu tur ir nokļuvuši nejauši un priekš viņiem Saeimas deputāta vietai nav lielas vērtības, jo viņi nav veltījuši 20 gadus politikai, nav izgājuši vairākus vēlēšanu ciklus dažādos līmeņos un nav ieguldījuši spēkus un laiku savas politiskās karjeras attīstībai. Vēlētāji to visu jūt un tāpēc vienmēr gribēs atlaist jebkuru Saeimu, līdz brīdim, kad tiks izveidotas lielas, spēcīgas partijas, kas spēs nodrošināt karjeras liftu un noteikumus iekš partijas, ka Saeimas vēlēšanās varēs piedalīties tikai tas partijas biedrs, kurš ir uzvarējis pašvaldības vēlēšanās. Tādējādi notiks pozitīvā selekcija iepretīm tagadējai situācijai, kad selekcijas nav, bet ir tikai bars ar neko nesaprotošiem cilvēkiem politikā, kuru mērķis ir pēc iespējas ātrāk gūt savu personīgo labumu.

Līdz ar to nobeigumam varam secināt, ka nevis pilsoņi, bet pati Saeima dara visu iespējamo, lai to atlaistu, jo ievēlētie deputāti ir nejauši cilvēki, nevis politiķi, kas veidoja ilgstošu karjeru no pašas politiskās organizācijas apakšas.

Rīt vēlēšanas – nu un?

Tā nu reiz sanāca, ka pēdējā laikā bija iespējams noskatīties lielu daudzumu politisko raidījumu, piemēram, Dombura pārraides. Visi politiķi centās pašaizliedzīgi pārliecināt vēlētājus, ka jābalso tieši par viņiem un, ka tieši viņi aizvedīs mūsu valsti uz labklājību. Ievērojot tradīcijas, uzrakstīšu to, ko rakstu pirms katrām vēlēšanām.

Pilnīgi visām partijām ir viena kopīga iezīme, tās nerunā par to, ka ir gatavas iesaistīt lielas cilvēku masas un sekmēt pilsoniskās sabiedrības pieaugšanu. Tas ir pašsaprotami, jo pēc balsošanas, mēs vairs kādu laiku nebūsim vajadzīgi un politiķi mūs labprāt vairs neredzētu savā tuvumā. Dzīve ir konstruēta ļoti interesanti, mēs sasniedzam virsotnes tad, kad darām pretēji tam, ko kāds grib. Līdz ar to no mums ir atkarīgs, kādi būs nākamie gadi. Tieši mums ir pienākums stāties vai veidot beidrības un veikt kontroli pār varu. Visa informācija ir pieejama vai nu publiski internetā vai izprasāma, pamatojoties uz Informācijas atklātības likumā noteikto. Jā, tieši tā, mums ir pieejama informācija, kas nav slepena. Piemēram, ministrijas plānošanas dokumenti vai izvērtējumi.

Kāpēc aicinu visus izrādīt iniciatīvu un piedalīties jebkurā sabiedriskā aktivitātē? Tie, kas ir strādājuši privātās struktūrās, redzējuši, kā SIA dalībnieki vai AS akcionāri, skrupulozi seko līdzi katrai valdes darbībai. Nepārtraukti analizē valdes atskaites un uzstāda politiskos virzienus, kuros viņu biznesam ir jāattīstās. Ja valde dara kaut ko pretēji komercsabiedrības interesēm, tad nekavējoties seko reakcija un sankcijas līdz pat atlaišanai un zaudējumu piedziņai. Tieši tāpat mums ir jārīkojās ar valsti. Mums visiem ir jāseko, kas un kur notiek. Aktīvi jārīkojās, ja pamanām kādas netaisnības vai nelikumības. Jo aktīvāki mēs busim, jo grūtāk politiķiem būs rīkoties kā viņi vēlas un viņi būs spiesti rīkoties, kā nepieciešams mums. Es pēdējā laikā bieži esmu dzirdējis jautājumu, par ko es balsošu. Mana atbilde vienmēr ir tāda, ka nav svarīgi par ko katrs balsos, bet svarīgi ir iesaistīties pilsoniskās sabiedrības aktivitātēs un būt aktīvam nevis vienu reizi katrus četrus gadus, bet katru dienu četru gadu laikā, jo valsts tas ir otrs darbs un, ja katrs no mums brīvdienās alkohola lietošanas un izklaižu vietā, smagi strādātu ar valsts dokumentiem, veiktu analīzi, rakstītu pieprasījumus, publicētu internetā savu viedokli un rīkotu likumīgus protestus, mēs noteikti dzīvotu daudz labākā valstī un politikā ietu daudz labāki cilvēki, nekā tas ir pašlaik, kad lielākā daļa tur iet vieglas dzīves meklējumos, jo zina, ka mēs gulēsim un ļausim viņiem darīt visu, ko viņi vēlas.

Deputāti nav par valsti

Tuvojās vēlēšanas un arvien vairāk pieaug sarunu skaits par politiku un pašām vēlēšanām. Tāda veida diskusijās parasti ieņemu skeptisku pozīciju, jo cenšos skatīties uz visu ļoti piezemēti bez rozā vai citas krāsas brillēm. Cilvēka smadzenes kopumā nav pieradušas dzīvot realitātē, bet gan nepārtraukti būvē sev sapņu pilis un iedomu pasauli. Un šajos sapņos daudzi cilvēki vēlas kļūt par deputātiem un piedalīties politiskos procesos, savukārt parastie cilvēki skatās un vērtē, kurš no tiem būs labākais viņu interešu priekšstāvis, kurš realizēs vēlētāja suverenās tiesības. Tieši tāpēc balsojam par… Patiesībā vienalga, par ko balsojam vai nebalsojam, un tūlīt īsumā uzrakstīšu kāpēc tieši tā.

Pirmām kārtām, Latvijā mēs balsojam par partijām nevis deputātiem. Jūs teiksiet, ir taču krustiņu un mīnusiņu sistēma. Pareizi, bet, lai nobalstotu par noteiktu deputātu, jums noteikti ir jānobalso par to partiju, kurā viņš pašlaik atrodas un, kura viņu ir izvirzījusi kā kandidātu. Pirmā pretruna, nevis jūs viņu izvirzāt kā savu priekšstāvi, bet partija, savukārt jūs tikai dodat vai nu akceptu vai noraidāt to.

Otrām kārtām, Latvijas specifika ir tāda, ka partijas ir ļoti mazas. Gan naudas līdzekļu, gan cilvēku skaits tur nav īpaši ievērojams salīdzinājumā pat ar daudzām vienkāršām biedrībām, kuras pilda lobista funkcijas. Partija ir juridisks formējums, kuru vada partijas padome vai valde vai precīzāk izpildinstitūcija, kas arī nosaka partijas mērķus, politisko kursu, budžetu un to, kurš būs kandidāts un kurš nebūs. Ja pat formāli tā nenotiek, tad tie, kas ir bijuši partijā, apstiprinās, ka partijas, sauksim to par valdi, nosaka visu. Lūk vēl viena nianse, kas izslēdz iespēju, ka jūs izvēlaties par ko balsot, tieši otrādi, jums piedāvā kandidātus, no kuriem jūs varat izvēlēties. Iedomājaties, jūs gribat ābolu un jums iedod kasti, kur visi āboli ir sapuvuši, vai ir starpība, kuru ābolu ņemsiet?

Trešām kārtām, ir vēl viena ļoti absurda lieta demokrātiskā valstī, bet, ko pieprasa jebkura partija, kad ir balsojums un dāžadu jautājumu izskatīšana – tā ir partijas disciplīna. Protams, deputāts ir neatkarīgs savā balsojumā, bet pateicības un parāda sajūta pret partijas valdi, kas viņu atbalstīja un izvirzīja, kā arī partijas iekšienē noteiktais pienākums balstot tā kā lems valde un arī risks, ka balstojot pretēji, deputāts var tikt izslēgts no partijas vai netikt iekļauts nākamo vēlēšanu kandidātu sarakstā, ļoti sašaurina deputāta brīvību un neatkarību.

Ceturtām kārtām, ir reālā dzīve un deputātu pieredze. Par deputātiem kļūst visu iespējamo profesiju pārstāviji, kuriem labākajā gadījumā ir padziļinātas zināšanas vienā vai divās jomās. Realitātē katrs deputāts darbojās Saeimas komisijā, kas skata tukstošiem dažādu likuma projektu par visdažādākām tēmām, piemēram, Elektronisko sakaru likums, kurš pat juristiem, kuri ikdienā ar to nestrādā, ir ļoti sarežģīts no tehniskās puses, to saku no pieredzes. Deputāts, kurš nav specialists telekomunikācijas jomā, diez vai varēs pamanīt, ka kāds neliels grozījums likuma pantā būtiksi ietekmēs telekomunikācijas tirgu vai arī patērētāju intereses. Tajā brīdī pieslēdzās dažādas biedrības (asociācijas), kuras katra cenšās pārliecināt deputātus, ka viņu intereses ir vissvarīgākās nozarei un valstij kopumā. Realitātē, kurš skaļāk un skaistāk bļauj, tas arī uzvar, pārliecinot deputātu. Gadījumā, ja no jautājuma ir atkarīgas ekonomiskās intereses, tad tiek ieslēgta iepriekšminētā partijas disciplīna un depuatāts tiek “aicināts” atbalstīt vai noraidīt noteikto likumprojektu.

Un tagad pēc visa izlasītā padomājiet, kur šajā visā politiskajā procesā esat tieši jūs, kur ir tas ietekmes mehānisms, izņemot viens balstojums četros gados, kas reāli motivētu deputātus darboties tieši jūsu interesēs, nevis atbalstīt un pakļauties savai partijai un lobistiem. Pie tam jāņem vērā, ka likumprojektu daudzums ir tik liels, ka pat pie lielākās velešanās neviens deputāts nespēs tajos iedziļināties. Šajā gadījumā rodas jautājums. Ja jau deputāti un vēlētāji, kuri tos ievēl, praktiski neietekmē politisko un likumdošanas procesu valstī, kurš tad patiesībā to vada un nosaka spēles noteikumus, pēc kuriem mums visiem ir jādzīvo? Priekš tiem, kuri vēl nezina atbilsi uz šo jautājumu, uzrakstīšu to kaut kad vēlāk.

Pašvaldību vēlēšanas – Rīga

Vakar tika aizvadītas pašvaldību vēlēšanas, ņemot vērā, ka medijos šī tēma tika apspriesta gana plaši, tad šeit ierakstīšu īsu komentāru, lai atstātu savu liecību vēsturē.

Par kandidātiem. Uzvarēja pie varas esošā partija, kas, pēc manām domām, ļoti veiksmīgi uztur un veido koruptīvās shēmas, un ļoti efektīvi izzog pašvaldības budžetu. Piemēri nav tālu jāmeklē, Rīgas satiksme, Rīgas ūdens, namu apsaimniekošana, ceļu būve utt. Pērējie kandidāti neko labāku neizdomāja, kā nevis pieminēt un piedāvāt tiešus un šaurus risinājumus katrai no problēmām, kārtējo reizi sāka dalīt vēlētājus pēc “etniskās” piederības, starp citu ļoti interesanti, pie kuriem (labajiem – latviešiem, sliktajiem – krieviem) tiek pieskaitīti Rīgā dzīvojošie ēbrēji, čigāni, lietuvieši, ukraiņi, baltkrievi un igauņi, vai viņi arī neiederas latviskā Rīgā? Pēc būtības šāda dalīšana ir diskriminācija un nebūtu pieļaujama mūsdienu valstī. Patiesībā par dažu politiķu izteicieniem, Vācijā vai Lielbritānijā tie saņemtu mazākais administratīvo, bet labākajā gadījumā kriminālo sodu.

Ņemot vērā Rīgas nacionālo sastāvu, bija no paša sākuma skaidrs, ka ar nacionalistiskiem lozungiem tālu tikt nevar, bet tomēr, kāpēc tas tika darīts? Ļoti vienkārši, zinot, ka uzvarēt nav iespējams, partijas cīnījās par iekļūšanu domē, lai palielinātu savu popularitāti, bet diemžēl neko vairāk, jo daļa no ievēlētiem deputātiem piedalīsies nākamajās Saeimas vēlēšanās un pašvaldība viņus tā īsti neinteresē.

Par iznākumu. Kā jau es rakstīju iepriekš, pa lielam priekš mums esošajā konfigurācijā, nav svarīgi, kurš uzvar vēlēšanās, jo naudas dalīšana notiek pa visam citā līmenī (ir pie mums bagāti un ietekmīgi cilvēki). Līdz ar to, spriežot pēc priekšvēlēšanas kampaņas no visu partiju puses, var izdarīt vienu vienkāršu secinājumu, neviena no tām nevēlās cīnīties pret korupciju, bet gan ieņemt esošās varas vietu koruptīvajā tīklā, tādējādi palielinot savu individuālo labklājību

Kad būs pārmaiņas? Tās noteikti būs tikai tad, kad mēs visi mainīsim attieksmi pret valsti, kā arī valsts institūcijas un pašvaldības sāks piemērot likumā notiekto racionāli, domājot par kopējo labklājību, nevis tikai un vienīgi par savējo. Attieksme, lūk, kas ir svarīgs, diemžēl, politiķi to nav sapratuši un diemžēl, šī politiķu paaudze arī nesapratīs.