Izvarošana


Šī tēma nevienu nespēj atstāt vienaldzīgu. Kādam tā uzdzen patiesas šausmas, bet kādam rada prieku un baudu. Tāpat daudzi cilvēki saskaroties ar šo tēmu līdz galam neapzinās, kas slēpjas aiz šī no vienas puses tik drausmīga, bet no otras puses tik plaša noziedzīgā nodarījuma nosaukuma. Re:baltica nesen publicēja rakstu “Pati vainīga, ka izvaroja” [1], kurā aprakstīja faktiskos apstākļus, pamatojoties uz iespējamā upura stāstu, kas liek sažņaugties lasītāja sirdij un rada empātiju. Šajā rakstā izklāstīto ņemšu par pamatu nelielai analīzei, lai demonstrētu, ka izvarošana ir daudz komplicētāks jēdziens, nekā tas tiek pasniegts. Tāpat vēlos atrunāt, ka man nav nekāda sakara ar rakstā minētajiem notikumiem, nepazīstu nevienu no iesaistītajām pusēm un uzskatu, ka izvarošana, kā jebkurš noziedzīgs nodarījums ir sodāms un par to jāpiemēro likumā noteiktā sankcija. Tomēr šeit es ar kritisku jautājumu palīdzību centīšos parādīt situācijas ne viennozīmīgumu, kas vienmēr ir šāda veidā krimināllietās. Beigās uzrakstīšu arī, kā pareizi stāties dzimumattiecībās, lai vispār nerastos tāda veida problēmas.

Sākumā jānoskaidro, kas ir izvarošana un tas nemaz nav tik viegli izdarāms. Krimināllikuma 159. panta ar nosaukumu “Izvarošana” pirmajā daļā ir noteikta dispozīcija, kas var kalpot arī kā definīcija, ka izvarošana ir stāšanās dzimumaktā, izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli vai par dzimumaktu pret cietušā gribu, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot uzticību, autoritāti vai citādu ietekmi uz cietušo. Bezpalīdzības stāvoklis var būt, piemēram, narkotisku vielu vai citu medikamentu ietekmē radīts stāvoklis. Šāds stāvoklis ir brīdī, kad persona nav spējīga patstāvīgi pieņemt lēmumu vai rīkoties. Draudi ir vārdi vai darbība, ar kuriem sola vai gatavojas sagādāt kādam ko negatīvu. Dzimumakts pret cietušā gribu ir tādā gadījumā, kad persona skaidri un nepārprotami nav izteikusi gribu stāties dzimumattiecībās, bet jāņem vērā, ka gribas izteikums var būt arī konkludents, piemēram, neizsakot iebildumus un nepretojoties, kad nav nekādi citi personas gribu ietekmējoši apstākļi. Sakarā ar autoritāti un citādu ietekmi uz cietušo, šeit klasisks piemērs ir, kad vadītājs padotajam, kurš institucionāli ir atkarīgs no vadītāja, pasaka, vai nu stājies dzimumattiecībās vai zaudē darbu, vai pasniedzējs augstskolā pasaka, ka nestājoties dzimumattiecībās, studijas pabeigtas netiks.

Ar augstāk aprakstīto izvarošanas definīciju būtu samērā skaidrs, ja nebūtu Krimināllikuma 160. pants ar nosaukumu “Seksuālā vardarbība”, kur pirmajā daļā ir noteikts, ka seksuāla vardarbība ir seksuāla rakstura darbības nolūkā apmierināt savu dzimumtieksmi fiziskā saskarē ar cietušā ķermeni, ja tā izdarīta, izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli vai pret cietušā gribu, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot uzticību, autoritāti vai citādu ietekmi uz cietušo. Var rasties loģisks jautājums, ar ko atšķiras izvarošana no seksuālās vardarbības, jo abu terminu apraksts ir gandrīz vienāds. Vēl vairāk, šī panta otrajā daļā noteikts, ka par seksuāla vardarbību tiek uzskatīts anāls vai orāls akts vai dzimumtieksmes apmierināšana pretdabiskā veidā, kas saistīta ar vaginālu, anālu vai orālu iekļūšanu cietušā ķermenī, ja tas izdarīts, izmantojot cietušā bezpalīdzības stāvokli vai pret cietušā gribu, lietojot vardarbību, draudus vai izmantojot uzticību, autoritāti vai citādu ietekmi uz cietušo. Ja skatāmies Augstākās tiesas praksi, tad daudz lietas par šo tēmu nevar atrast. Vienīgais publiski pieejams spriedums ir lietā Nr. SKK-[I]/2020 (lieta tika skatīta slēgtā tiesas sēdē). [2] Problēma tāda, ka lietā tiek analizēta 160. panta trešās daļas redakcija, kas bija spēkā līdz 2014. gada 14. jūnija. Tomēr pamata iezīmi, kas atšķir izvarošanu no seksuālas vardarbības Krimināllikuma izpratnē var izsecināt, ka izvarošana ir gadījumā, kad tiek veikta iekļūšana sievietes vagīnā ar vīrieša dzimumlocekli. Savukārt jebkura cita seksuāla veida vardarbība tiek uzskatīta par seksuālu vardarbību. Spriedumā ir ļoti detalizēti aprakstīti visi vardarbības veidi, šeit tos nepieminēšu, kam interesē, paši varat izlasīt.

Kā redzams, jēdziens “izvarošana” ir pietiekami plašs un centrālais kritērijs ir otras personas piekrišana. Izskatot tādas lietas, tiesa vienmēr vērtē vainīgā subjektīvo pusi, kas ir viņa attieksme pret nodarīto. Tāpat tiek vērtētas cietušās persona liecības, tomēr jābūt arī citiem pierādījumiem, lai konstatētu izvarošanas faktu.

Atgriežoties pie Re:baltica, no aprakstītajiem apstākļiem redzams, ka gan iespējami vainīgais vīrietis un iespējami cietusī sieviete bija ilgstoši pazīstami un starp tiem bija izveidojušās draudzīgas attiecības. Abi jau iepriekš kopā bija pavadījuši laiku izklaidējoties un visdrīzāk lietojuši psihotropās vielas, jo tas tika darīts arī dienā, kad notika iespējamais noziedzīgais nodarījums. Sieviete pati bija atnākusi pie vīrieša, lai kopā iedzeru vīnu un nav skaidrs vai jau sākotnēji mērķis nebija arī halucinogēno sēņu lietošana, kas tika lietotas vīna dzeršanas laikā. Rakstā tiek apgalvots, ka sieviete skaidri neatceras notikumus un vienīgais, ko iespējams cietusī sieviete atceras ir vīrieša pieskārieni un viņas teiktais “nē” un mēģinājumi izvairīties no pieskārieniem. Pēc tam “filma pārtrūka” un viņa atceras tikai fragmentus, kad “viņš darīja lietas” (nav skaidrs kādas) un nākamā atmiņa bija tikai rīts, kad sieviete pamodās kaila. Pēc tam sieviete aizgāja mājās un zvanīja draudzenei, kura iedrošināja viņu vērsties policijā. Ar to arī stāsts, kas interesē mūs šīs tēmas ietvaros, beidzās.

Kādi jautājumi jāuzdod, lai noskaidrotu, kas vispār tur ir noticis? Pirmām kārtām nav skaidrs, vai starp vīrieti un sievieti iepriekš ir bijuši dzimumattiecību kontakti, jo tādiem esot iepriekš, vīrietis varētu uzskatīt, ka arī šoreiz sieviete bija kopumā piekritusi dzimumattiecībām, pie tam abi bija gan alkohola gan halucinogēno sēņu ietekmē, kad pasaules uztvere bija mainījusies. Otra lieta, kādas vielas un kāds alkohola daudzums tika lietots un vai vispār cietusī sieviete un vīrietis bija spējīgi kontrolēt savu rīcību, apzinoties realitāti? Piemēram, sievietei esot nesamaņas stāvoklī, viss aprakstītais, kur viņa izteica “nē” un centusies pretoties varētu tikt nosapņots, bet patiesībā viņa piekrita seksa, bet to neatceras. Pēc tam, svarīgi ir uzzināt vīrieša attieksmi pret notikušo un viņa skaidrojumu, vai viņš zināja, ka ir izteikts “nē”, vai sieviete atradās bezsamaņā vai bija pie samaņas, vai objektīvi viņš varētu saprast, ka sieviete ir tādā stāvoklī, kad nespēj skaidri un nepārprotami izteikt savu gribu? Vai arī iepriekš sieviete bija izteikusies noliedzoši pret dzimumattiecībām ar šo vīrieti? Kā redzams, jautājumu ir daudz un izmeklēšanas gaitā uz visiem šiem jautājumiem ir jāatrod atbildes, papildus ņemot vērā lietiskos pierādījumus, kā ekspertīzi un savāktās mantas. Pie tam jākonstatē fakts, ka vīrietis ir iekļuvis ar dzimumlocekli sievietes vagīnā, jo pretējā gadījumā lieta jākvalificē pēc 160. panta, nevis 159. panta, kam procesuāli ir būtiska nozīme.

Ar šo aprakstu vēlos demonstrēt, cik sarežģītas ir lietas, kas saistītas ar izvarošanu un nedaudz pakritizēt Re:baltica, jo lasot rakstu, redzams, ka mērķis bija parādīt, cik slikta ir valsts policija, nevis noskaidrot, vai vispār ir noticis noziedzīgs nodarījums. Jebkurā gadījumā policijai ir jārīkojas profesionāli un jāizmeklē katra tāda veida lieta, tomēr tā pati Re:baltica šogad publicēja rakstu “Pa 800 kriminālprocesiem uz izmeklētāju. Ko nozīmē kadru trūkums Kriminālpolicijā” [3], kurā rakstīja par milzīgu policijas inspektoru pārslodzi un kadru trūkumu. Diemžēl policijai nākas šķirot lietas un no aprakstītajiem apstākļiem nav skaidri saskatāms noziedzīgs nodarījums, pie tam abu iesaistīto personu stāvoklis iespējamā noziedzīgā nodarījuma veikšanas brīdī padara gaužām neiespējamu kaut ko pierādīt, jo vīrietim nolīgstot labu advokātu, šāda lieta ar lielu iespējamību nenonāktu līdz prokuratūrai vai vēlāk līdz tiesai. Tādos apstākļos, kad valsts policijai trūkst resursu, tos novirza uz lietām, kurās ir lielāks sabiedriskais kaitējums vai bīstamība, savukārt aprakstītā lieta nebūs policijas prioritāte, kas manā ieskatā nav pareizi, bet tāda ir realitāte.

Lai izvairītos no tāda veida situācijām, ir ļoti vienkārši noteikumi, kas jāievēro pirms un pēc stāšanās dzimumattiecībās:

1. nekāda alkohola un psihotropo vielu pirms un pēc seksa, viss notiek tikai skaidrā prātā;

2. pirmajā reizē vārds “nē” ir nē, bet nākamās reizēs, ja patīk skarbāks sekss, jāatrunā drošības vārds, kuru pasakot, uzreiz viss tiek pārtraukts;

3. veikt dzimumaktu, kad abi atrodas nomodā;

4. nekāda seksa ar pakļautībā esošajiem kolēģiem;

5. nekāda seksa ar studentiem, ja esat pasniedzējs un piedalīsities viņu vērtēšanā;

6. neaizskart otru pēc seksa un neizteikt nekādas negatīvas piezīmes. Pēc seksa var izmantot tikai vienu frāzi (vienmēr) – “man ar tevi bija ļoti labi”;

7. cienīt otru partneri.

Augstāk aprakstītajiem noteikumiem ir būtiska nozīme, jo izvarošana lielākoties ir upura apziņa par dzimumaktu. Piemēram, var būt ļoti maigs un romantisks sekss, kas būs izvarošana, jo to darīja studente pret savu gribu tāpēc, ka tāds bija neformāls noteikums, lai nokārtotu gala pārbaudes darbu, vai tieši otrādi, sievietei ir zilumi, skrāpējumi, viņa ir ar izspūrušiem matiem un nolauztiem nagiem, bet jūtas laimīga un priecīga par karstu un kaislīgu seksu un tā nav izvarošana. Bieži ir tādi gadījumi, kad sieviete iet rakstīt iesniegumu policijā, kad jūtas aizskarat un aizvainota, jo vīrietis ir izturējies nievājoši, aizskaroši un izteicis dzēlīgas piezīmes.

Ar šo rakstu gribēju demonstrēt, cik apjomīgs un sarežģīts ir izvarošanas jēdziens un kādām detaļām ir jāpievērš uzmanību, lai noskaidrotu lietas faktiskos apstākļus. Tāpat izanalizēju Re:baltica rakstā minētos faktiskos apstākļus un secināju, ka rakstā trūkst kritisks iespējamās izvarošanas apstākļu izvērtējums. Papildus uzrakstīju, kādi noteikumi būtu jāievēro, lai izvairītos no apsūdzībām izvarošanā un tas attiecas arī uz seksuālu vardarbību kopumā. Jāatceras, ka katra vardarbība ir nepieņemam un no seksa visiem iesaistītajiem ir jāgūst bauda un priekš.

Avots:
[1] https://rebaltica.lv/2021/09/pati-vainiga-ka-izvaroja/
[2] https://at.gov.lv/lv/tiesu-prakse/judikaturas-nolemumu-arhivs/kriminallietu-departaments/klasifikators-pec-lietu-kategorijam/kriminallikuma-seviska-dala/xvi-nodala-noziedzigi-nodarijumi-pret-tikumibu-un-dzimumneaizskaramibu
[3] https://rebaltica.lv/2021/03/pa-800-kriminalprocesiem-uz-izmekletaju-ko-nozime-kadru-trukums-kriminalpolicija/

Protesti pret policijas vardarbību ASV


Jau kādu laiku Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) notiek protesti pret vietējās policijas vardarbību. Šie protesti norisinājās arī daudzās citās valstīs, kā, piemēram, Lielbritānijā un Brazīlijā. Diemžēl Latvijā medijos un arī sabiedrībā netiek pievērsta liela uzmanība protestiem un to iemesliem, bet samērā plaši tiek atainoti un aprakstīti kadri par lielveikalu izlaupīšanu, dažādu ielas bandu aktivitātēm un nemieru vardarbīgo izpausmi, kaut arī lielākā daļa protestētāju ir miermīlīgi cilvēki, kas iet ārā protestēt par samērā vienkāršām, pareizām un skaidrām lietām, kā sociālo vienlīdzību, cīņu pret rasismu un policijas sistēmas reformu. Šoreiz uzrakstīšu savas pārdomas par šo tēmu.

Sākumā svarīgi noskaidrot informācijas avotus, kurus vajag un kurus nevajag izmantot. Noteikti, ja vēlamies saprast, kas notiek ASV, mums ir jāizmanto ASV esošie mediji. Nekādā gadījumā nevajadzētu izmantot Krievijas un Ķīnas medijus, tajā skaitā Krievijas un Ķīnas finansētos medijus, kas atrodas ASV, jo gan Krievijai, gan Ķīnai ir noteiktas politiskās intereses un tās veidos apzinātu propagandu, lai ietekmētu sev vēlamā gultnē politiskos procesus ASV. Piemēram, Krievijā ļoti izdevīgi iekšienē fokusēt uzmanību uz ārzemju problēmām, lai izvairītos no sabiedrības informēšanas par milzīgo Covid-19 traģēdiju un ļoti aizdomīgiem statistikas datiem, vai arī valsts ekonomisko krīzi. Ķīna savukārt vēlas uzvarēt tirdzniecības karu un vēlētos redzēt poliskajās aprindās sev lojālus politiķus, kā arī Ķīna vēlas demonstrēt Ķīnas iekšējam patēriņam, cik briesmīgs ir kapitālisms un cik lieliski ir dzīvot komunismā. Šajā gadījumā arī Latvijas ziņu portālos esošo informāciju nav lietderīgi izmantot, jo tās pirmavots ir ASV medijos esošās ziņas, pie tam, pie mums bieži mediji vēlas palielināt auditoriju un vairāk akcentē uzmanību uz vardarbību, jo auditorija patērē vardarbību daudz labāk. Arī pašā ASV var lasīt, bet ar ļoti kritisku pieeju, medijus, kas atbalsta Republikāņu partiju un esošo prezidentu, tāpēc, ka ir priekšvēlēšanu gads un viņi ļoti cenšas novirzīt visu fokusu uz problēmām ar noziedzību, nevis runāt par problēmām ar rasismu, kas ilgstoši netiek risinātas un problēmām ar policijas vardarbību, kas arī netiek risinātas pietiekami efektīvi.

Pēc kritikas par to, kur informāciju nevajadzētu smelties vai arī vajadzētu veikt ļoti rūpīgu analīzi, lai to izmantotu, tagad jāuzraksta, ko var izmantot, lai gūtu pēc iespējas objektīvāku bildi, kas patiesībā tagad tur notiek. Viennozīmīgi oficiālā statistika un oficiālie paziņojumi, ko publicē valsts pārvaldes institūcijas būtu izmantojamas kā viens no informācijas avotiem. Piemēram, VOX ir publicējusi apkopotus datus par to, kādas rases cilvēki visvairāk tiek nošauti no policijas puses. Šajā rakstā tiek demonstrēta informācija, ka esot melnādainajam ASV, ir trīs reize lielāks risks tikt nošautam nekā esot baltajam. Tāpat daudz lielāks risks esot latīņamerikāņiem un indiāņiem.

Saite: https://www.vox.com/2020/5/31/21276004/anger-police-killing-george-floyd-protests

Vēl ļoti labs avots ir ASV Cilvēktiesību komisijas ziņojums, kurā raksta par to, ka federālo institūciju rīcībā nav vienoti un patiesi dati par reālo situāciju saistībā ar rasismu starp policistiem un policijas vardarbību, jo nav vienoties ziņošanas sistēmas un bieži dati tiek pamatā iegūti no nevalstiskajām organizācijām un citiem ar policiju nesaistītiem avotiem, kas neparāda visu kopainu. Tāpat ziņojumā tiek atzīts, ka joprojām ir lielas problēmas ar policijas vardarbību, kas arī ir nemieru iemesls. Šis ziņojums tika publicēts 2018. gada novembrī, bet kā redzams, secinājumi ir aktuāli arī šodien.

Saite: https://www.usccr.gov/pubs/2018/11-15-Police-Force.pdf

Samērā objektīva informācija ir atrodama daudzos ASV medijos. Es, piemēram, izmantoju CNN un Bloomberg, jo tie ir bagāti un samērā neatkarīgi mediji, kuriem ir augsti iekšējās ētikas standarti, kā arī Bloomberg ir samērā dārgs informācijas avots, kuru lasa uzņēmēji un kuri prasa no medija augstas kvalitātes sagatavotu informāciju. Arī CNN apskata jautājumu par vardarbību no dažādiem skatu punktiem, kas rada iespēju uzzināt par daudzām detaļām un vairo uzticamību informācijas avotam.

Īsumā, par ko ir stāsts. ASV ir problēmas ar policijas vardarbību, pie tam katrā štatā ir citādāka situācija, jo policija nav vienota institūcija. Federālā līmenī policija tiek uzraudzīta samērā slikti un visa uzraudzība lielākoties ir štata tiesas uzdevums. Ņemot vērā, ka daudzos dienvidu štatos melnādainie cilvēki pilnvērtīgas politiskās tiesības ieguva tikai 20. gs. 60os gados, tad to pārstāvība izpildvaras un tiesu varas institūcijās štatu līmenī joprojām ir samērā zema, kā rezultātā rasisma līmenis ir noturīgs un pats rasisms ir konsekvents no varas puses. Ņemot vērā zemo melnādaino iedzīvotāju politisko pārstāvību, arī ekonomiskais līmenis ir būtiski zemāks nekā vidusmēra baltajam iedzīvotājam, kā rezultātā noziedzības līmenis starp melnādainajiem iedzīvotājiem ir augstāks, kas ir ļoti labs pamats dažādiem radikāliem grupējumiem un rasistiem propagandēt rasu naidu, kas, atkaļ, dēļ zemās politiskās pārstāvība, elektorāli ir izdevīgi un ļauj gūt panākumus štata līmenī.

Par protestiem jāatzīmē, ka pašus protestus atbalsta daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki, jo saredz problēmas saistībā ar rasismu. Pašas demonstrācijas un piketi nav vardarbīgi, savukārt to visu izmanto vietējās bandas un noziedznieki, kuri stundām izlaupa veikalus. Jautājums ir tāds, kur tajā brīdī ir policija, lai aizstāvētu veikala īpašnieku īpašuma tiesības. Kad vajag kādu piežņaugt, tad trīs policisti varonīgi ir gatavi turēt vienu cilvēku, kamēr ceturtais to žņaudz ar celi, bet, kad tiešām jācīnās ar organizētu noziedzību protestu laikā, tad vienīgais, ko cilvēki neredz tuvumā, ir policija. Latvijā un arī ASV medijos, kā, piemēram, Fox News, tiek likts akcents uz vardarbību, radot iespaidu, ka vienkārši melnādainie cilvēki izgāja uz ielām zagt un laupīt. Bet krietni mazāk tiek rādīts un stāstīts par iemesliem un patiesajiem protestiem, kur nekādas vardarbības nav.

Secinājums kā parasti ir viens. Ja vēlaties noskaidrot patiesību, paši veiciet izpēti un analīzi, meklējot gan oficiālos informācijas avotus, gan dažādus medijus, priekšroku dodot lieliem medijiem, kuriem ir stingri iekšējie ētikas standarti un kuri iepriekš centās parādīt situāciju no dažādiem skatu punktiem. Biznesa ziņas parasti ir daudz objektīvākas, jo uzņēmēji pieprasa kvalitatīvu informāciju. Ja vēlaties veikt izpēti, noteikti izmantojiet vietējos medijus, nevis ārvalstu ziņu pārstātus. Tāpat svarīgi zināt, ka paši protesti ir lielākoties miermīlīgi un tos atbalsta plaša sabiedrības daļa ASV, savukārt vardarbība bieži ir policijas bezdarbība un arī policijas vardarbības rezultāts. Miermīlīgi protestētāji neizlaupa veikalus, bet to dara vietējās bandas un grupējumi, kā arī parastie noziedznieki, kuri jūt nesodāmību noteiktajā brīdī.