Vārda brīvība kā strīda ābols


Nepārtraukti notiek strīdi un diskusijas par vārda brīvību presē, sociālos tīklos, dažādās organizācijās un valstī kopumā. Iesaistoties ar cilvēku diskusijā par vārda brīvību, vienmēr tiek lauzti šķēpi un sisti vairogi tāpēc, ka šis ir tik plašs jēdziens, ka tā interpretācija ir bezgalīga un var tikt apskatīta no dažādiem rakursiem. Šajā rakstā es ļoti īsi uzrakstīšu savas pārdomas par vārda brīvību.

Daudziem patīk citēt Latvijas Satversme 100. pantu, kurā noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Tāpat tiek noteikts, ka cenzūra ir aizliegta. Šis ir deklaratīvs pants, kas nav piepildīts ar plašāku saturu, jo neregulē vārda brīvības robežas. Daudz precīzāks ir Apvienoto Nāciju Organizācijas Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām, kuru pilnībā ir ratificējusi Latvija. Šī pakta 19. pantā ir noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību; šīs tiesības ietver brīvību meklēt, saņemt un izplatīt jebkāda veida informāciju un idejas neatkarīgi no robežas vai nu mutiski, vai rakstiski, vai drukātā veidā, mākslas formā vai izmantojot jebkuru citu viņa izvēlētu mediju. Kā redzams, šis regulējums paplašina vārda brīvības skaidrojumu un attiecina to uz mākslu un tiesībām izvēlēties jebkuru mediju, kas varbūt gan sociālie tīkli, gan radio un televīzija. Tomēr nevienas tiesības nevar būt bez ierobežojuma pret ļaunprātīgu to izmantošanu. Tajā pašā pakta 19. pantā noteikts, ka vārda brīvības tiesību izmantošana ir saistīta ar īpašiem pienākumiem un atbildību. Tāpēc uz to var attiecināt noteiktus ierobežojumus, taču tie ir tikai tādi, kādi ir noteikti likumā un ir nepieciešami. Šie ierobežojumi var būt, aizsargājot citu cilvēku tiesības un reputāciju, kā arī aizsargājot valsts drošību vai sabiedrisko kārtību, vai sabiedrības veselību vai morāli. Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 20. pantā ir noteikti ietvari, nosakot, kas vairs netiek uzskatīts par vārda brīvību un ir aizliedzams. Tā ir kara propaganda un jebkāda nacionāla, rases vai reliģiska naida aizstāvēšana, kas ir kurināšana uz diskrimināciju, naidīgumu vai vardarbību. Tagad par tiesisko regulējumu ir skaidrs, protams, tas ir daudz plašāks, jo to regulē arī citi tiesību akti un šeit es apskatīju tikai dažus, lai radītu priekšstatu par tēmu.

Viens ir tiesiskais regulējums, bet pavisam kaut kas cits ir mērķis un būtība. Ideja par vārda brīvību tagadējā formā radās jau 18. gadsimtā, tomēr Eiropā tā kļuva vitāli svarīga pēc Otrā pasaules kara. Kas notiek, kad kāds autoritārs līderis vēlas pārņemt varu, viņš pirmām kārtām pārņem kontroli par radio vai televīziju un sāk sistemātiski ierobežot tiesības izteikties visiem, kuru viedoklis nesakrīt ar autoritāra līdera viedokli. Rezultātā tiek pārtraukta brīva diskusija par valsts turpmāko attīstību, pieļautajām kļūdām un efektīviem attīstības virzieniem. Tiek veidota vide, kas raksturīga organizētās noziedzības pasaulē, kur par vissvarīgāko uzskata klusēšanas kodeksu, kad visi zina viens par otra noziegumiem, bet neviens par tiem nerunā un neliecina tiesā. Tāpat kā organizētās noziedzības pasaulē, arī vārda brīvības pārkāpuma gadījumā, informēšana par patiesību tiek sodīta jau no valsts puses.

Cits stūrakmens ir ideju daudzveidība. Brīvas uzskatu paušanas rezultātā mēs redzam un dzirdam ļoti daudzus cilvēkus, kuru pasaules uzskats un viedoklis būtiski nesakrīt ar mūsējo. Varam redzēt gan nacionālismu, gan komunismu, gan reliģiskās dogma, gan idejas par globalizāciju un liberālu sabiedrību. Instinktīvi daudziem cilvēkiem rodas vēlme aizliegt citādāk domājošiem paust savu viedokli. Tā ir racionāla vēlme, jo prasa daudz mazāku enerģijas patēriņu, nekā bezgalīga citu pārliecināšana par sava viedokļa pareizību un efektivitāti. Tomēr tieši viedokļu daudzveidība rezultātā izglīto sabiedrību un līdzsvaro sabiedrisko domu, kas summāri ir centriska un ļoti nosvērta. Piemēram, sabiedrībā, kurā ir atklāta diskusija, politiķi reaģēs uz vairākuma viedokli, ka lielākā daļa sabiedrības ir pret baznīcas iejaukšanos valsts pārvaldē, pret komunistiskajām idejām, pret nacionālismu, kā cilvēku diskriminēšanas mehānismu un par brīvu tirgu. Ja diskusijas nav, tad mūsu pašu piemērs ir dzīvot gadu desmitiem ar komunistisko ideoloģiju bez tiesībām to kritizēt vai atteikties no tās. Secinājums ir vienkāršs, vārda brīvība ir ekonomiski izdevīgāka, nekā vārda brīvības ierobežošana, jo tā neļauj sabiedrībai izdiskutēt un vienoties par optimālāko attīstības virzienu.

Vārda brīvības ierobežošana, lai novērstu kara propagandu un jebkāda nacionāla, rases vai reliģiska naida aizstāvēšanu, kas ir kurināšana uz diskrimināciju, naidīgumu vai vardarbību ir racionāla un pareiza. Samērā vienkārši ir kādu cilvēku grupu noskaņot uz vardarbību un veicināt tās attīstīšanos. Labs piemērs ir holokausts, kad ar propagandas palīdzību tika veicināta vardarbība pret noteiktām cilvēku grupām – ebrejiem, čigāniem un gejiem. Tāpat ar propagandas palīdzību ilgu laiku pastāvēja cilvēku verdzība visā pasaulē, kas pie mums izpaudās kā dzimtbūšana. Lai novērstu šādas parādības nākotnē, tika noteikta robeža, kur beidzas vārda brīvība un sākas administratīvā vai kriminālatbildība. Pie tam, nav aizliegts publiski paust nepatiku pret kādu no sabiedrības grupām, aizliegts tieši aicināt uz to tiesību ierobežošanu vai kādu prettiesisku darbību veikšanu.

Nobeigumā var apkopot rakstā minēto, vārda brīvība ir aizsargājama, jo tas nodrošina viedokļu dažādību, mazina autoritāra režīma iespējamību un nodrošina efektīvu valsts attīstību. Savukārt ierobežojumi ir noteikti, lai sargātu valsts un sabiedrības drošību, neļaujot kādam cilvēkam vai cilvēku grupai aicināt uz prettiesiskām darbībām, tajā pašā laikā neaizliedzot paust savu personisko attieksmi pret citiem.

Būt skaļam un teikt patiesību


Reizēm gribas uzrakstīt par mūžīgām dzīves patiesībām, kuras ir vērts atcerēties un atkārtot. Frāzi par to, ka klusēšana ir zelts, izdomāja tie, kas baidījās no esošās sistēmas un nevēlējās stāties pretīm netaisībai un spēkiem, kas apspieda citus. Tieši tāpēc vēsture atceras un cilvēki runā par tiem dažiem, kuri nebaidījās teikt un rakstīt, par ko bieži zaudēja savas dzīvības pretīm saņemot mūžību. Kāpēc pie varas esošie tomēr baidās no patiesības?

Skatoties no malas, var likties nesaprotama diktatora vai autoritāra līdera rīcība, kad valstī tiek ieviesta cenzūra un cilvēki tiek sodīti par patiesības vai vismaz sava nesaskaņotā viedokļa paušanu. Pats diktators vai autoritārs līderis rada ilūziju, ka viņa vara ir absolūta, ka nav uz pasaules tāda spēka, kas varētu apdraudēt viņa dominēšanu un viņa atbalsts no apkārtējiem cilvēkiem ir tik milzīgs, ka katrs ir gatavs dēļ diktatora mirt. Šeit ir vieta retoriskam jautājumam, ja tā patiesībā būtu, vai dikators vai autoritārs līderis baidītos no tā, ko par viņu runā un kritizē. Noteikti nē, līdz ar to secinājums ir tāds, ka viņš ļoti labi jūt, ka pie varas atrodas nelikumīgi un patiesībā cilvēki viņu neatbalsta, bet tikai baidās no viņa un jebkurā ērtā brīdī izdarīs visu, lai dikatatoru vai autoritāro līderi gāztu no varas.

Patiesībai ir ļoti interesanta īpašība, tā agri vai vēlu uzvar jebkurus melus. Diktators vai autoritārs līderis zina, ka viņa vara ir tikai un vienīgi meli, kuriem izgaistot, paliks pliks, nevarīgs cilvēks. Iedomājaties vislielāko un spēcīgāko diktatoru, kurš ir virtuozs manipulators, kuram tic visi, kurš spēj savaldzināt miljonus. Nākamajā dienā tie paši miljoni pieņem lēmumu, ka diktators vai autoritārs līderis nav nekas. Viņš zaudē jebkādu statusu. Apkalpe viņu neapkalpo, ierēdņi vairs nepilda pavēlēs, armija neklausa un policija izliekas, ka viņa nav. Diktators vai autoritārs līderis klīst pa milzīgām rezidences telpām, kuras ir tukšas, jo visi ir aizgājuši. Viņš saņem pavēsti, ka viņam vairs nav tiesību atrasties rezidencē un viņš nokļūst uz ielas bez graša kabatā. Tieši tā izskatās cilvēks, kurš ir zaudējis varu un jebkādas spējas būt tas, kas viņš bija dienu iepriekš. Teorētiski, tas var notikt jebkurā brīdī ar jebkuru un tieši tāpēc diktatori vai autoritāri līderi histēriski slēpj patiesību, lai vienā dienā nepamostos pilnīgi vieni bez jebkāda statusa.

No augstāk minētā secinājums ir viens, ja vēlaties cīnīties pret autoritāriem vai totalitāriem režīmiem, ir jārunā. Pat tad, kad šķiet, ka visa pasaule ir pret jums un režīms ir neuzvarams, tik un tā jāturpina teikt patiesību un cīnīties par taisnību, jo vara ir parāk vāja, ja jau baidās tik vienkāršu un pareizu lietu, kā patiesību. Svarīgi atcerēties, ka patiesība vienmēr agri vai vēlu uzvar, jo nekā spēcīgāka par patiesību mūsu pasaulē nav.

Par 16. marta Leģionāru piemiņas dienu


Katru gadu Latvija sadalās divās diametrāli pretējās grupās, tie, kas ir par Leģionāru piemiņas dienas atzīmēšanu, iešanu pie Brīvības pieminekļa un tie, kas ir pret šo piemiņas dienu kā tādu. Katrai pusei ir sava pozīcija un savi argumenti, kas visdrīzāk ir pareizi un kopsaucēju abas puses šajā jautājumā nekad neatradīs. Šeit pamēģināšu šo lietu apskatīt no veselā saprāta puses.

Politiksi ļoti izdevīgi ir sabiedrību dalītu pēc iespējas mazākās slēgtās grupās. Leģionāru piemiņas dienu atzīmēšanu ļoti veikli izmanto bijušie komunisti no nacionalistiskām partijām un no komunistiskajām partijām, kas, kā efektīvs rīks, nodrošina nacionalistu atrašānos pie varas un komunistu atrašanos Eiropas parlamentā. Situāciju var nosaukt win – win, jo zaudētāji galu galā ir sadalītās sabiedrības locekļi, kuri balsto par noteikto politisko spēku, nevis tāpēc, ka politiskais spēks ir cīnījies par nodokļu samazināšanu, ceļu būvi, labvēlīgas biznesa vides radīšanu, bet gan cīnījies pret kaut kādiem mistiskiem pagātnes rēgiem, par kuriem patiesībā milzīga daļa informācijas joprojām ir noslepenota gan Krievijas, gan Lielbritānijas arhīvos un, kuru atvēršana apgrieztu visu pasauli otrādi. Piemēram, retais, kurš zina, ka vēl nedēļu pēc faktiskās uzvaras pār Vāciju, PSRS un ASV karspēks karoja savā starpā un liela daļa bilžu ar kopīgiem karogiem uzņemtas vēlāk, un tādu fakti ir ļoti daudz un tos var atrast, piemēram, karavīru atmiņās, kuras izklāstītas grāmatās, bet kuras nav izdotas lielā tirāžā.

Kādai mums jābūt attieksmei saistībā ar Leģionāru piemiņas dienu, neskatoties uz to, kāds ir mūsu viedoklis par šo dienu un notikumiem, kas tiek atzīmēti? Latvijas Satversmes 1. pantā ir rakstīts, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, savukārt 100. pantā ir rakstīts, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus un, ka cenzūra ir aizliegta. Tas, ka mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, mums uzliek par pienākumu izteikt savu viedokli un ieklausīties citu cilvēku viedoklī, pie tam diskusijai jānotiek ne vardarbīgā, bet tieši otrādi intelektuālā veidā, izrādot visiem iesaistītajiem cieņu un dodot iespēju vienādi izteikties. Savukārt vārda brīvība ir ne tikai tiesības izteikt savu viedokli, bet pienākums ļaut to izteikt arī cilvēkam, kura viedoklis ir pilnīgi pretējs tavējam un, kuram tu pilnīgi nepiekrīt. Vienīgais instruments, kas ir atļauts, lai kādu pārliecinātu par sava viedokļa pareizību, ir argumentēšana un izskaidrošana bez personīgiem apvainojumiem, lai neviens no diskusijā iesaistītajiem nejustos aizvainots. Šāds jautājuma risināšanas veids ir augstākā sabiedrības pārvaldes un diskusijas forma, kur nepieciešams, lai visi sabiedrības locekļi būtu izglītoti un ar augstu kultūras līmeni. Vai tāds ir Latvijas saibiedrībai, jā viennozīmīgi. Esmu ļoti asi diskutējis ar daudziem cilvēkiem par visdažādākām tēmām un šī diskusija lielākoties palika tieši iepriekš aprakstītajos rāmjos, par ko ir liels prieks.

Ļoti spilgts piemērs, cik svarīga ir vārda brīvība un cik svarīgi ir noliekot malā emocijas, aizstāvēt vispārīgu principu. ASV augstākajā tiesā bija izskatīta lieta National Socialist Party of America v. Village of Skokie, kur neo nacisti vēlējās sarīkot savu gājienu pilsētā, kurā liela daļa iedzīvotāju bija ēbreji un, kur vietējā tiesa aizliedza šo gājienu. Tomēr ASV Augstākā tiesa, kur daļa tiesnešu bija ēbreji, nolēma, ka šāds aizliegums ir pretēji ASV konstitūcijā noteiktajām tiesībām uz vārda brīvību, jo katram iedzīvotājam ir tiesības paust savu viedokli un rezultātā gājiens tika atļauts.

Sākumā var šķist, ka ASV piemērā princips par vārda brīvību ir pareizs kopumā, bet, lūk, uz šo konkrēto gadījumu ar Leģionāru piemiņas dienu atzīmēšanu vai 9. maija svinībām, tomēr nebūtu attiecināms, jo šeit ir “īpaši” apstākļi. Tomēr, nē, tas ir attiecināms visur un vienmēr, jo likuma normām ir viena svarīga īpašība, tā ir, ka likuma norma tiek piemērota neierobežotu reižu skaitu, kamēr šī norma ir spēkā. Šāda pieeja ilgtermiņā ir izdevīga visai sabiedrībai, jo ļauj redzēt, cik sabiedrība ir atšķirīga un kādas problēmas vai jautājumi to uztrauc un ir aktuāli. Un tikai pareizi formulējot problēmu, ir iespējams to ātri un efektīvi atrisināt, vai vismaz censties to darīt.

Nobeigumā vēlos atzīmēt, ka Latvijā sabiedrība kopumā ir toleranta un iecietīga, bet tas nenozīmē, ka šo līmeni nevajag attīstīt vēl vairāk, jo tikai strīdā dzimst patiesība un tikai dažādībā ir spēks.