Par valdību un varu


Parasti, kad notiek vēlēšanas, vai varas maiņa, es uzrakstu postu, bet ne jau par to, kas ir labi vai slikti un ne jau par to, kāds politiskais spēks ir labākais Latvijā un kādai valdībai ir jābūt. Parasti ierakstu visiem zināmu, bet ikdienas skriešanā aizmirstu atziņu, ka neskatoties uz to, kādi deputādi ir ievēlēti, neskatoties uz to, kādi ministri ir apstiprināti un neskatoties uz to, kādi ierēdņi ir paņemti valsts dienestā, visa valsts vara pieder tikai un vienīgi Latvijas iedzīvotājiem, jo tikai un vienīgi viņi, tas ir mēs, ir tiesīgi lemt par valsti un tajā notiekošo. Kaut arī iepriekšminētais skan ļoti romantiski, tomēr tieši ar tādu apziņu mums ir jāiet uz valsts iestādēm, jāzvana uz Valsts policiju, jāizsauc neatliekamā palīdzība utt., jo tieši mēs veidojam valsti tādu kādā vēlamies dzīvot.

Varas konsekvence


Capture1

 

Pa nedēļu bija publicētas Delfi portālā divas informatīvas slejas, viena par to, ka bēgļus no iebraukšanas Latvijā var atturēt nabadzība un otra par to, ka pedagogiem tiks samazināts atalgojums. Šajā situācijā uzskatu, ka tiek veikti pareizi un sistemātiski soļi, lai padarītu mūs visus vēl nabadzīgākus ar mērķi pasargāt mūs no lielās bēgļu plūsmas. Esmu priecīgs, ka valsts vara darbojās sabiedrības interesēs un ir gatava uz jebkādu upuri, lai tikai sargātu mūsu dzimteni. Lai saglabāto uzņemto kursu, iesaku no nākamā gada atcelt minimālo algu, likvidēt pensijas un visu sociālo budžetu iztērēt bēgļu nometņu celšanai.

 

(Cerams, ka visi saprata, ka rakstītais ir sarkazms un nekādā gadījumā nav domāts jebkāda naida kurināšanai vai kādu personu diskriminācijai.).

Kenilvorta (pārdomas pie tējas tases)


Pētot blogus latviešu valodā, nonācu pie sacinājuma, ka liela daļa no blogotājiem ir arthouse stila piekritēji, tas ir sēdēt pie tējas vai kafijas tases, smēķēt cigareti un ar depresīviem vārdiem aprakstī nevienam neinteresējošas pārdomas vai izjūtas. Tā ka es arī šad un tad kaut ko uzrakstu, tad noteikti, ka man jāsāk darīt tāpat, tomēr problēma īstas atmosfēras radīšanai ir tāda, ka es nesmēķēju, tāpēc nācās taisīt atkāpes un iespējams tika radīta pa visam citādāka atmosfēra.

Šoreiz par Valtera Skota grāmatu “Kenilvorta” (Walter Scott “Kenilworth”). Grāmatā ir aprakstīta renesances laikmeta traģēdija, kas notika neprātīgas mīlestības, mirkļa iekāres un apstākļu dēļ. Tomēr varoņu nāvi šajā grāmatā izraisīja pa visam cita cilvēku īpašība – varaskāre, nebeidzamā dzīšanās pakaļ varai. Interesantākais tas, ka grāmatā ļoti viennozīmīgi tika uzsvērts, ka cilvēki, kas dzinās pēc varas bija labi situēti, ar izdevīgu stāvokli karalienes Elizabetes galmā un viņiem nebija vajadzīga nauda vai labklājība, jo tā viņiem jau bija. Tikai un vienīgi vara pār citiem, par jebkuru cenu, nerēķinoties ar sekām un cenu. Pirmais, kas aizsāka traģēdiju, bija grāfs Lesters (kam piederēja tagadējā pilsēta Leicester, Anglijas vidienē), viņš vēlējās un pēc tam arī ieguva augšdzimušas “lauku”meitenes sirdi. Grāfs viņu iespejams arī mīlēja, bet svarīgākais viņam tomēr bija vara pār iekāroto meiteni. Pēc tam notikumi attīstījās sekojoši, meitenes tēvs aizsūtīja drauga dēlu Tresilianī, lai tas atvestu meiteni atpakaļ mājās, jo tā bija aizmukusi prom no tēva mājas (pils) pie grāfa Lestera un slepus no visiem aprecējusies. Notikumu gaitā tika atkālts, ka grāfs slēpa savu laulību un vēlējās kļūt par vienīgo karalienes Elizabetes favorītu, kas noveda pie tā, ka lai atbrīvotos no savas sievas, viņš deva savam padotajam pavēli sievu slepus nogalināt, kas padotajam arī izdevās. Pavēle tika dota it kā dusmu brīdī, tomēr patiesais iemesls bija velme pēc varas, (tāpēc, ka karalene Elizabete noteikti nebūtu labvēlīga pret vīrieti savā galmā, kas ir precējies, jo viņa pati bija nevainīga un tāda arī palika līdz nāvei), jo tikai vara varēja veldzēt grāfa slāpes pēc varas. Savukārt padotais izpildīja grāfa pavēli, jo arī viņš tiecās pēc varas, kas viņam rastos, uzticīgi kalpojot grāfam.

Pēc neliela grāmatas atstāsta, vēlos vienkārši uzsvērt, ka bieži cilvēkiem nav vajadzīga nedz nauda, nedz kaut kas materiāls, bet daudz lielāku lomu un velmi spēlē tieši nemateriāla tieksme pēc varas pār citiem, tieksme dominēt, tieksme sacensties ar pretiniekiem un uzvarēt, pat tad, ja uzvara pēc būtības sekmēs uzvarētāja iznīcību vai arī liks pārkāpt likumu un morāles principus. Vai tieksme pēc varas ir visiem cilvēkiem, vai tikai dažiem, grūti atbildēt, bet pēc maniem novērojumiem, visi cilvēki tiecas pēc varas un, ja kāds saka, ka viņam interesē nauda nevis vara, tad viņš melo, jo nauda ir tikai līdzeklis varas iegūšanai, ja kāds saka, ka viņam neinteresē pati vara, tad viņš vai nu baidās atzīties, vai arī vienkārši liekuļo. Visi mēs esam tikai cilvēki un visi mēs tiecamies pēc lielākas vai mazākas varas, jautājums ir tikai viens, cik katrs no mums ir gatavs uzlikt uz galda, spēlējot šo bīstamo un neparedzamo spēli.