Lukašenko zaudē reālo varu


Pēc svētdienā notikušajām prezidenta vēlēšanām Baltkrievijā, daudzās Baltkrievijas pilsētās sākās nemieri. Cēlonis tam ir liela vēlēšanu rezultāta falsifikācija, kā rezultātā tagadējais Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko ieguva ap 80% balsu, bet viņa konkurente Svetlana Tihanovska ap 9%. Turpretī neoficiālā informācija, kas iegūt dažādos veidos, ļauj izdarīt secinājumu, ka par Svetlanu Tihanovsku nobalsoja vairāk par 70% un faktiski viņa ir kļuvusi par Baltkrievijas prezidenti. Līdz ar to, lai cīnītos ar politisko konkurenci, Lukašenko turpināja represijas un piespieda savu konkurenti izbraukt no valsts uz Lietuvu, savukārt iekšējos protestus sāka apkarot ar krimināllietu ierosināšanu, protestētāju apšaudi ar gumijas lodēm un ar dūmu granātu mētāšanu protestētāju pūļos. No malas var likties, ka Lukašenko ir izdevies noturēties pie varas un, kamēr milicija un armija ir viņa pusē, tikmēr viņš varēs bez lielām problēmām valdīt, tomēr neesot patiesam vēlētāju atbalstam, pat paliekot formāli pie varas, Lukašenko faktisko varu ir zaudējis un šajā bloga ierakstā nedaudz par šo.

Republikas modelis, kad vara pieder pilsoņiem, kuri no sava vidus uz noteiktu laika periodu ievēl pārstāvjus un saimniecisko darbu organizētājus, tika izdomāta nevis tāpēc, ka monarhiem un feodāļiem apniktu valdīt un būt apveltītiem ar neierobežotu varu. Šādas izmaiņas sabiedrībā notika tāpēc, ka feodālā sistēma ir ekonomiski neefektīva un ļoti trausla, jo balstās uz spēku un iebiedēšanu, nevis ekonomiskiem un sociāliem stimuliem. Rezultātā starp feodāļiem notika nemitīgi kari un cīņas, jo cilvēka vērtība bija ļoti zema, toties ar ambīcijām un naidu feodāļiem bija pilna galva un sirds. Pie tam paši cilvēki vienmēr ienīda feodāļus un ļoti bieži sacēlās pret tiem. Ja paskatās uz Eiropas viduslaiku un jauno laiku vēsturi, tie ir nemitīgi kari un sacelšanās, kas vienmēr beidzās ar masveida slaktiņu.

Tagadējais prezidents Aleksandrs Lukašenko bija izmantojis no PSRS laikiem atstāto institucionālo un ekonomisko mantojumu, pakļaujot sev neo-feodālo sistēmu, kas bija PSRS. Rezultātā tika iznīcināti neatkarīgie mediji, neatkarīga tiesa, sabiedriskās organizācijas, konkurējošās politiskās partijas, neatkarīgi lieli uzņēmēji un pastiprināta valsts klātesamība visās cilvēka jomās. Tas viss tika darīts laikā, kad Krievijā auga ekonomika un Baltkrievija, atkopjoties no PSRS sabrukuma, piedzīvoja dabīgu ekonomisko izaugsmi, kas bija lielā mērā ārējo faktoru iemesls. Tāpat konsekventi tika pastiprinātas represijas un spēka struktūras. Lukašenko pilnībā centralizēja varu. Rezultātā tika radīta sistēma, kur karjeru varēja veidot un ieņemt amatu nevis labākie profesionāļi, bet uzticīgākie muļķi, kuri nekādā gadījumā nevarētu pretendēt uz Lukašenko varu. Notika gan negatīvā profesionālā selekcija, gan veidojās pseido lojālu cilvēku vide, kurā katrs centās izspiest konkurentu ar nelegālām metodēm, izdabājot valdībai, sirds dziļumos to nicinot un ienīstot, gaidot savu izdevību uz morālo revanšu.

Aleksandra Lukašenko vara no vienas puses līdz šim balstījās uz cilvēku atbalstu. Tas tika panākts ar propagandu un reālo ekonomikas pieaugumu, kas tika nodrošināts lielā mērā ar Krievijas gāzes tranzītu un ražošanu, ko subsidēja no iegūtās naudas par tranzītu. Līdz ar to vienā pusē bija ekonomiska un cilvēku atbalsts, kas ļāva Lukašenko samērā mierīgi palikt pie varas, jo neviens neapšaubīja, ka viņam ir atbalsts starp pilsoņiem vismaz 51% apmērā. No otras puses Baltkrievijas vara tika balstīta uz spēka struktūrām. Viena no tām bija Valsts drošības komiteja (VDK vai KGB) un otra bija Iekšlietu ministrijai pakļautā milicija. Šeit nebija grūti visu laiku konfrontēt iekšējās elites, kur vienā pusē bija finanšu varas pārstāvji, no otras puses spēka struktūru varas pārstāvji, kā rezultātā neviena no varām nevarēja iegūt izšķirošu lomu un centrā atradās Lukašenko, kurš izrādīja limitētu labvēlību to vienai varai to otrai.

Svētdienā notikušās vēlēšanas pilnībā sagrāva iepriekšējo līdzsvaru. Ja pat tas nav redzams no malas, tad iekšienē cilvēku galvās viss ir mainījies. Lukašenko zaudēja tautas atbalstu, kas nozīmē, ka esošie nemieri nesīs arī ekonomiskās sekas, tādējādi būtiski vājinot finanšu varu. Savukārt spēka struktūras iegūst absolūtu varu pār Lukašenko, jo bez tās viņš nevar noturēties pie varas. Piemēram, ja rīt visa policija aizietu no ielām un KGB pārstātu izsekot un arestēt cilvēkus, parastie vēlētāji dienas laikā nonestu visu Lukašenko varu, pie tam fiziski. Sanāk, kam pakļautas spēka struktūras, tam pakļauta valsts. Interesanti, ka Lukašenko ir iekļuvis savos slazdos, no kuriem vairs nekad nespēs izkļūt ārā, jo dēļ negatīvās selekcijas augšējos varas stāvos, ap viņu ir ļoti ciniski un nežēlīgi cilvēki, bez jebkādas morāles, kuri nepalaidīs iespēju atriebties par iepriekšējiem aizvainojumiem, kuri noteikti ir bijuši. Papildus tam, nevajag aizmirst, ka Krievijas specdienesti ir saglabājuši ļoti ciešas saiknes ar Baltkrievijas spēka struktūrām, tāpēc Krievijas ietekme daudzkārtīgi pieaugs.

Lukašenko konsekventi izdarīja visas iespējamās kļūdas, lai zaudētu tautas atbalstu, vājinātu finanšu varu un kļūtu par ķīlnieku spēka struktūru vadītājiem. Neapzinoties savu katastrofālo situācija, patiesībā viņš sev ir parakstījis vai nu cietumsodu, vai kaut ko ļaunāku, jo saasinoties protestiem un palielinoties spiedienam no Eiropas, piemēram, sankciju veidā, spēka struktūru vadītāji ar Krievijas atbalstu, var nonāk pie secinājuma, ka viņu vienīgais problēmu iemesls ir tieši Lukašenko un bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem, viņi var, piemēram, arestēt viņu un sarīkot demonstratīvu izrēķināšanos, pašiem “nostājoties” tautas pusē. Vēsturē ir bijuši tādi gadījumi, piemēram, Čīlē Augusto Pinočeta vai Ēgiptē Muhameds Mursi gadījumā .

Nobeigumā var atzīmēt, ka Baltkrievijas pilsoņi ir paveikuši milzīgu darbu, lai atbrīvotos no tagadējā prezidenta, izjaucot iekšējas varas līdzsvaru. Baltkrievija ir nonākusi līdz vēsturiskajam brīdim, kad tuvāko gadu laikā tai būs iespēja atbrīvoties no neo-feodālās sistēmas, kas tika iegūta mantojumā no PSRS, un uzsākt valsts pārveidi, padarot efektīvāku ekonomiku un sākumā vismaz sasniedzot Polijas ekonomisko līmeni un pēc tam to arī apsteidzot.

Par valdību un varu


Parasti, kad notiek vēlēšanas, vai varas maiņa, es uzrakstu postu, bet ne jau par to, kas ir labi vai slikti un ne jau par to, kāds politiskais spēks ir labākais Latvijā un kādai valdībai ir jābūt. Parasti ierakstu visiem zināmu, bet ikdienas skriešanā aizmirstu atziņu, ka neskatoties uz to, kādi deputādi ir ievēlēti, neskatoties uz to, kādi ministri ir apstiprināti un neskatoties uz to, kādi ierēdņi ir paņemti valsts dienestā, visa valsts vara pieder tikai un vienīgi Latvijas iedzīvotājiem, jo tikai un vienīgi viņi, tas ir mēs, ir tiesīgi lemt par valsti un tajā notiekošo. Kaut arī iepriekšminētais skan ļoti romantiski, tomēr tieši ar tādu apziņu mums ir jāiet uz valsts iestādēm, jāzvana uz Valsts policiju, jāizsauc neatliekamā palīdzība utt., jo tieši mēs veidojam valsti tādu kādā vēlamies dzīvot.

Varas konsekvence


Capture1

 

Pa nedēļu bija publicētas Delfi portālā divas informatīvas slejas, viena par to, ka bēgļus no iebraukšanas Latvijā var atturēt nabadzība un otra par to, ka pedagogiem tiks samazināts atalgojums. Šajā situācijā uzskatu, ka tiek veikti pareizi un sistemātiski soļi, lai padarītu mūs visus vēl nabadzīgākus ar mērķi pasargāt mūs no lielās bēgļu plūsmas. Esmu priecīgs, ka valsts vara darbojās sabiedrības interesēs un ir gatava uz jebkādu upuri, lai tikai sargātu mūsu dzimteni. Lai saglabāto uzņemto kursu, iesaku no nākamā gada atcelt minimālo algu, likvidēt pensijas un visu sociālo budžetu iztērēt bēgļu nometņu celšanai.

 

(Cerams, ka visi saprata, ka rakstītais ir sarkazms un nekādā gadījumā nav domāts jebkāda naida kurināšanai vai kādu personu diskriminācijai.).

Kenilvorta (pārdomas pie tējas tases)


Pētot blogus latviešu valodā, nonācu pie sacinājuma, ka liela daļa no blogotājiem ir arthouse stila piekritēji, tas ir sēdēt pie tējas vai kafijas tases, smēķēt cigareti un ar depresīviem vārdiem aprakstī nevienam neinteresējošas pārdomas vai izjūtas. Tā ka es arī šad un tad kaut ko uzrakstu, tad noteikti, ka man jāsāk darīt tāpat, tomēr problēma īstas atmosfēras radīšanai ir tāda, ka es nesmēķēju, tāpēc nācās taisīt atkāpes un iespējams tika radīta pa visam citādāka atmosfēra.

Šoreiz par Valtera Skota grāmatu “Kenilvorta” (Walter Scott “Kenilworth”). Grāmatā ir aprakstīta renesances laikmeta traģēdija, kas notika neprātīgas mīlestības, mirkļa iekāres un apstākļu dēļ. Tomēr varoņu nāvi šajā grāmatā izraisīja pa visam cita cilvēku īpašība – varaskāre, nebeidzamā dzīšanās pakaļ varai. Interesantākais tas, ka grāmatā ļoti viennozīmīgi tika uzsvērts, ka cilvēki, kas dzinās pēc varas bija labi situēti, ar izdevīgu stāvokli karalienes Elizabetes galmā un viņiem nebija vajadzīga nauda vai labklājība, jo tā viņiem jau bija. Tikai un vienīgi vara pār citiem, par jebkuru cenu, nerēķinoties ar sekām un cenu. Pirmais, kas aizsāka traģēdiju, bija grāfs Lesters (kam piederēja tagadējā pilsēta Leicester, Anglijas vidienē), viņš vēlējās un pēc tam arī ieguva augšdzimušas “lauku”meitenes sirdi. Grāfs viņu iespejams arī mīlēja, bet svarīgākais viņam tomēr bija vara pār iekāroto meiteni. Pēc tam notikumi attīstījās sekojoši, meitenes tēvs aizsūtīja drauga dēlu Tresilianī, lai tas atvestu meiteni atpakaļ mājās, jo tā bija aizmukusi prom no tēva mājas (pils) pie grāfa Lestera un slepus no visiem aprecējusies. Notikumu gaitā tika atkālts, ka grāfs slēpa savu laulību un vēlējās kļūt par vienīgo karalienes Elizabetes favorītu, kas noveda pie tā, ka lai atbrīvotos no savas sievas, viņš deva savam padotajam pavēli sievu slepus nogalināt, kas padotajam arī izdevās. Pavēle tika dota it kā dusmu brīdī, tomēr patiesais iemesls bija velme pēc varas, (tāpēc, ka karalene Elizabete noteikti nebūtu labvēlīga pret vīrieti savā galmā, kas ir precējies, jo viņa pati bija nevainīga un tāda arī palika līdz nāvei), jo tikai vara varēja veldzēt grāfa slāpes pēc varas. Savukārt padotais izpildīja grāfa pavēli, jo arī viņš tiecās pēc varas, kas viņam rastos, uzticīgi kalpojot grāfam.

Pēc neliela grāmatas atstāsta, vēlos vienkārši uzsvērt, ka bieži cilvēkiem nav vajadzīga nedz nauda, nedz kaut kas materiāls, bet daudz lielāku lomu un velmi spēlē tieši nemateriāla tieksme pēc varas pār citiem, tieksme dominēt, tieksme sacensties ar pretiniekiem un uzvarēt, pat tad, ja uzvara pēc būtības sekmēs uzvarētāja iznīcību vai arī liks pārkāpt likumu un morāles principus. Vai tieksme pēc varas ir visiem cilvēkiem, vai tikai dažiem, grūti atbildēt, bet pēc maniem novērojumiem, visi cilvēki tiecas pēc varas un, ja kāds saka, ka viņam interesē nauda nevis vara, tad viņš melo, jo nauda ir tikai līdzeklis varas iegūšanai, ja kāds saka, ka viņam neinteresē pati vara, tad viņš vai nu baidās atzīties, vai arī vienkārši liekuļo. Visi mēs esam tikai cilvēki un visi mēs tiecamies pēc lielākas vai mazākas varas, jautājums ir tikai viens, cik katrs no mums ir gatavs uzlikt uz galda, spēlējot šo bīstamo un neparedzamo spēli.