Valodas jautājums


Izsenis cilvēkus nošķīra kultūra un ģeogrāfiskais izvietojums, kas bieži ietekmēja cilvēku dzīves veidu, uzskatus un vērtības. Kā viena no svarīgākajām atšķirības iezīmēm bija valoda. Grupa varēja justies samērā aizsargāta no konkurentu puses, kā arī viegli pateikt, kurš ir savējas un kurš svešais. Vēlāk valodu nomainīja reliģijas, kas klasificēja cilvēkus divās grupās, piederīgie noteiktai reliģijai vai ienaidnieki, kurus vajadzēja pakļaut vai iznīcināt. Mūsdienās Latvijā nemitīgi rodas diskusijas par latviešu valodu, tās vietu pasaulē un apdraudējumu no ārpuses. Valoda bieži tiek lietota kā sinonīms vārdam latvietis un tiek izmantota kā kvalificējoša pazīme, lai iedalītu cilvēkus savējos un svešajos. Šoreiz uzrakstīšu savas pārdomas par valodas jautājumu un izklāstīšu savu redzējumu, kā ir patiesībā.

Tālajā senatnē, kad Latvijas teritorijā dzīvoja ciltis, pastāvēja daudz dažādas izloksnes un dialekti, kas patiesībā toreiz bija kā atsevišķas, ļoti līdzīgas valodas. Vēlāk atnāca krustneši, atvedot līdzi latīņu un vācu valodu. Ņemot vērā, ka mērķis bija paverdzināt vietējos cilvēkus, tad jaunā vara necentās izglītot vietējos vai kā citādi ieviest vācu valodu starp iedzīvotājiem, kas krustnešiem bija izdevīgi, jo bez vācu valodas zināšanām lielākā daļa sociālā lifta kāpņu bija slēgtas, kā arī vācu valodas nezināšana ļāva efektīvāk kontrolēt vietējos iedzīvotājus, gan to pārvietošanos, gan pieeju informācijai. Tāda situācija saglabājās līdz 19. gadsimtam, kad dzīvot Rīgā un veiksmīgi pelnīt naudu varēja tikai ar vācu valodas zināšanām. Vācu valoda bija kultūras un ekonomisko darījumu valoda. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā sāka nostiprināties krievu valoda kā Krievijas impērijas valoda. Kad vācieši aizgāja projām un tika izveidota Latvijas valsts, latviešu valoda sāka dominēt, bet tā mijās ar krievu valodu. Vēlāk, kad Padomju savienība pārņēma varu, okupējot Latvijas teritoriju, par administratīvo un ekonomisko darījumu valodu kļuva krievu valoda. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas un izstāšanās no Padomju savienības, izveidojās situācija, kad par administratīvo valodu kļuva latviešu valoda, bet krievu valoda dominēja ekonomiskajos darījumos, it sevišķi daļā, kas saistīta ar sadarbību ar Krievijas uzņēmumiem. Vēlāk, kad ekonomiskās saites ar Krieviju kļuva mazākas un Latvija aizvien vairāk sāka integrēties Eiropas Savienības kopējā tirgū, krievu valodu nomainīja angļu valoda, kurā runā pusotrs miljards cilvēku visā pasaulē.

Jautājums rodas tāds, kāda ir latviešu valodas vieta pasaulē, ja paralēli latviešu valodai, Latvijas teritorijā vienmēr pastāvēja citas valodas. Realitāte ir tāda, ka latviešu valoda visu laiku transformējas, piemēram, no zemnieku valodas uz valsts valodu. Latviešu valoda attīstās, katru gadu tai tiek pievienoti jauni vārdi un vārdnīca kļūst aizvien lielāka. Tomēr latviešu valodas lietotāju skaits samazinās, jo strauji samazinās Latvijas iedzīvotāju skaits. Studenti, kuri atbrauc uz Latviju vai ārzemju strādnieki nemācās latviešu valodu, jo tā viņiem vienkārši nav vajadzīga. Lai studētu Rīgā, ir nepieciešams zināt angļu valodu, lai strādātu Rīgā, arī ir nepieciešama tā pati angļu valoda. Pie tam ienākumu līmeni nosaka nevis latviešu valodas zināšanu līmenis, bet angļu valodas zināšanu līmenis. Tas pats arī notiek starp vietējiem iedzīvotājiem. Angļu valoda darba tirgū sniedz būtiskas priekšrocības, lai palielinātu savu vērtību un ienākumus, kā arī ir jomas, kā, piemēram, finanšu vai informācijas tehnoloģiju, kur bez angļu valodas zināšanām nav iespējams veikt darba pienākumus, pie tam tās ir visaugstāk apmaksājamās nodarbinātības jomas Latvijā. Arī darbs vadošajos advokātu vai konsultantu birojos nav iedomājams bez angļu valodas zināšanām. Tajā skaitā arī man puse no darba dienas tiek pavadīta rakstot vai runājot angļu valodā, bet latviešu valoda lielākoties tiek izmantota komunikācijā ar valsts pārvaldi. Līdz ar to latviešu valodas vieta pasaulē ir administratīva un kultūras valoda, bet ekonomisko darījumu valoda Latvijas teritorijā ir angļu valoda, reizēm vācu valoda vai kāda no Skandināvu valodām.

Kas notiks tālāk ar latviešu valodu? Tā noteikti pastāvēs. To mācīsies Latvijas vietējie iedzīvotāji, bet veidosies situācijas, kad pēc kāda laika visi Latvijas iedzīvotāji brīvi varēs sazināties angļu valodā, jo tāda ir ekonomiskā nepieciešamība. Līdzīgi kā Zviedrijā vai Dānijā, kur grūti ir atrast kādu, kurš nerunātu angļu valodā, tajā skaitā valsts pārvaldes līmenī, kur angļu valodā var samērā brīvi komunicēt ar ierēdņiem. Līdz ar to prātīgi būtu nepretoties globālai tendencei, ko nevar apturēt, bet tieši otrādi, veicināt angļu valodas mācīšanos un to lietošanu biznesa vidē. Kaut arī sākumā tas var šķist bīstami priekš latviešu valoda, tomēr patiesībā ir tieši pretēji. Jo bagātāka un labklājīgāka Latvija tiks veidota, jo lielāks pieprasījums būs pēc latviešu valodas. Piemēram, ja imigranti, piemēram, programmētāji no ārzemēm pieņems lēmumu pārbraukt uz pastāvīgu dzīvi Latvijā, tad viņi būs ieinteresēti, lai viņu bērns zinātu latviešu valodu, lai bērns varētu piedalīties valsts un kultūras dzīvē. Svarīgi ir veicināt visu cilvēku iesaisti un cilvēkiem jāredz ekonomiskais un sociālais izdevīgums mācīties latviešu valodu. To var panākt tikai ar naudu un augstu dzīves līmeni. Piemēram, dāņu valoda. Pasaulē dāņu valodā runā aptuveni seši miljoni cilvēku, tomēr Dānijas ekonomiskā attīstība un dzīves līmenis stimulē iebraucējus mācīties dāņu valodu, lai pēc iespējas iekļautos valsts dzīvē, jo tas cilvēkiem ļauj nodrošināt augstāku dzīves kvalitāti. Turpretī, šaubos, vai kāds vēlēsies mācīties kva valodu, kurā runā 22 miljoni Āfrikas iedzīvotāji Togo un Ganā, kas ir vienas no nabadzīgākajām valstīm pasaulē.

Tomēr, ilgākā laika perspektīvā, latviešu valoda visdrīzāk kļūs aizvien mazāk lietota. Piemērs ir īru vai maltiešu valodas, kuras paralēli angļu valodai izmanto kā administratīvās valodas, bet tas vairāk ir atmiņas par pagātni nevis objektīvā nepieciešamība. Noteikti tuvāko gadu desmitu laikā Latvijā paralēli latviešu valodai aizvien vairāk sāks lietot angļu valodu, kas jau pašlaik plaši tiek lietota Finanšu ministrijā, Latvijas bankā un Finanšu un kapitāla tirgus komisijā, kur visi ierēdņi brīvi runā angļu valodā un liela daļa komunikācijas arī tiek veikta angliski. Vai tas ir slikti, nē, tā ir dzīves realitāte un lielas valodas izmantošana ir labklājības un ekonomiskās izaugsmes priekšnoteikumus, pretējā gadījumā cilvēki vienkārši to nelietotu. Papildus tam, kad kvalificēts darba spēks un uzņēmēji meklē vietu, kur pārcelties un attīstīt sevi darba tirgū vai biznesā, angļu valodas plaša lietojamība ir priekšrocība attiecībā pret valstīm, kur tā tiek lietota mazāk, jo daudz vienkāršāk ir pārcelties un investēt saprotamā vidē, kur ir iespēja ekonomēt uz tulku pakalpojumiem vai laiku, kas nepieciešams, lai iemācītos jaunu valodu. Labs piemērs ir Skandināvijas valstis un Igaunija.

Kā tika rakstīts šajā rakstā, mūsdienās Latvijā nemitīgi rodas diskusijas par valodām. Ekonomiskajā dzīvē krievu valodu ātriem tempiem nomaina angļu valoda un ieguvēji ir tie, kuriem ir labas angļu valodas zināšanas. Savukārt latviešu valodai ir iedalīta administratīvas valodas funkcija, kura lēnām tiek mainīta uz angļu valodu, un jau pašlaik daudzus amatus valsts pārvaldē bez angļu valodas zināšanām nav iespējams ieņemt. Ja tomēr mēs vēlamies saglabāt latviešu valodu pasaulē, vienīgā iespēja ir Latvijas ekonomiskā attīstība, lai latviešu valodu kļūtu ekonomiski izdevīgi mācīties.

Valsts pārvaldes samazināšana


Valsts vara klasiski tiek dalīta trīs lielos zaros, tiesu vara, izpildvara un likumdevēja vara. Runājot par valsts pārvaldes samazināšanu, parasti tiek runāts par izpildvaras efektivizēšanu, domājot ar to ierēdņu un institūciju skaitu samazināšanu. Priekšvēlešanu laikā šī tēma kārtējo reizi kļūst ļoti aktuāla un šeit ļoti īsi uzrakstīšu savas pārdomas par to. Protams, rakstīšu ar kritiku, jo tikai tādā veidā var redzēt lietas, kādas tās ir patiesībā.

Ja salīdzina valsts pārvaldi un privāto sektoru, tad ļoti bieži valsts pārvaldes iestādēs ataglojums ir zemāks vai ļoti līdzīgs ar privātajā sektorā piedāvāto. Privātajā sektorā ir vēl viena priekšrocībā, nav jāatskaitās par ienākumiem, katru gadu pildot ienākumu deklarāciju un arī kontrole pār personu un tās radiniekiem privatajā sektorā nav. Tāpat var brīvi izvēlēties nodarbošanos un pelnīt naudu visos iespējamos legālos veidos Latvijā un ārzemēs. Cilvēks, stājoties civilijā dienestā valsts iestādē, brīvprātīgi atdod daļu savu brīvību un tiesību, kā arī bieži saņem zemāku atalgojumu. Rodas loģisks jautājums, kapēc kāds vispār kļūst par ierēdni? Un atbilde ir ļoti vienkārša, pirmkārt tā ir mistiskā drošības sajūta par regulāriem ienākumiem, kas ir iluzija, bet par to citreiz, un otrs iemesls ir statusa iegūšana. Lūk, statuss sabiedrībā ir visvērtīgākā lieta cilvēka prātos, ko pierāda iepriekšminētais. Apziņa, ka tev ir vara un tu no pilnīgas nulles kļūsti par cilvēku ar pilnvarām un iespēju apmierināt jebkuras savas velmes attiecībā uz dominēšanu pār citiem un cieņas, un ranga iegūšana, spēj valdzināt un kā narkotikas piesaistīt un uzsēdināt uz tāda veida atkarību.

Lasot šo rakstu, rodas jautājums, kāds sakars visam iepriekš rakstītajam ar valsts pārvaldes samazināšanu. Atbilde ir ļoti vienkārša, vistiešākais. Ko vēlēšanās politiķi cenšās lēti pārdot vēlētājiem, mēs samazināsim valsts pārvaldi, tādējādi ietaupītos līdzekļus novirzīsim kaut kur citur. Bet kā praksē notiek šāda veida akcijas. Tiek dots uzdevums ministrijai un, tad secīgi uz leju pakļautībā esošajām iestādēm, samazināt ierēdņu skaitu. Un tagad padomājiet, iestādes vadītājs, kuram ir statuss, rangs, un apziņa, ka viņš vada, piemēram,  50 cilvēkus, pasaka, samazini cilvēku skaitu līdz 35. Šāds uzdevums ir pretēji iestādes interesēm, jo katras iestādes velme un mērķis ir palielināt savu budžetu un ietekmi valsts pārvaldē, lai tādējādi apmierinātu ierēdņu personīgās velmes, ar kādām viņi vispār ir izvēlējušies šādu nodarbošanos dzīvē. Līdz ar to realitātē valsts iestāde sāk darboties pretēji no augšas dotajam uzdevumam, sākumā pamatojot katra amata nepieciešamību un pēc tam cenšoties, vispirms likvidēt neaizpildītās amata vietas un meklēt jebkurus citus veidus, ķeroties klāt ļoti spēcīgiem argumentiem – statistikai un nākotnes draudiem noteiktā nozarē. Rezultātā pēc šādas komandas no augšas, samazināt ierēdņu skaitu, patiesībā to skaits var pieaugt. Un ja skatās uz Latvijas budžetu, tad katru gadu tas pieaug, savukārt cilvēku skaits samazinās. Budžets tiek tērēts lielākoties uz valsts pārvaldes nodrošināšanu, kas pierāda, ka administratīvais aparāts nesamazinās, bet kļūst aizvien dārgāks.

Tāpēc pētot un plānojot savu dalību vēlēšanās, kā aktīvam dalībniekam – vēlētājam, iesaku veikt padziļinātu solījumu analīzi no psiholoģiskā skatu punkta, jo jebkurā sistēmā visvājākais posms ir tieši cilvēks, ar savām domām un vēlmēm, kas ļoti bieži ir pretēji loģikai un racionālajam virzienam. Līdz ar to kaut kādas izmaiņas var veikt tikai ņemot vērā kopējo psiholoģisko un ekonomisko situāciju, bet šeit rodas nākamis jautājums, kurš to vispār darīs?