Dzejolis – Dvēseļu tēli


Pāri visiem dzīves notikumiem, vienmēr lido māksla un pašizpausme. Dzeja caurvij gan vakarus, gan dienas, piešķirot jaunu skatījumu uz ierastām lietām. Šoreiz dzejolis par tik svarīgu tēmu, kā cilvēka iekšējā pasaule.

Dvēseļu tēli

Skaidras vai izplūdušas kontūru malas

Izdomās tēli gaisā vijās ap mums

Gaišas, pelēkas, tumšas rozā vai zaļas

Krāsas tik jautras noliektu galvu skums

Pat neilgi aizmirstais iztēles auglis

Bezgala vientulībā plosoties sūdz

Lai pēkšņi rodas seja vai unikāls sauklis

Kas šos tēlus sadzīves pasakās jūdz

Piešķiram bez mazākā kautruma vārdus

Dzīves ceļus veidojot ļoti smalki

Tēlu smagnējās gaitās uzburam maldus

Pa takām kur likteņa ūdeņi strauji

Šie gadiem nezināmi senu odu tēli

Labi sargā un iedvesmo klusībā

No dziļas vientulības un bailēm tāli

Bez miņas lido mūžīgā kustībā

Katrs tēls sevī plašas emocijas slēpj

Atverot dvēseli sudraba stīgai

Konstruējot skaisto lēni cēlajā tērpj

Rodas, tad zūd pāri ikdienas steigai.