Tēli mūsu galvās


Samērā interesanti ir padomāt par to, kā veidojas mūsu apziņa. Mēs dzīvojam un smadzenes nepārtraukti uzņem jaunu informāciju, izmantojot visas esošās maņas. Viss datu apjoms tiek apstrādāts un mums veidojas kaut kāds pasaules redzējums par visām notiekošām lietām. Pie tam smadzeņu darbībai ir raksturīgs pasaules nepārtrauktības princips. Visam, ko smadzenes uztver, jābūt vienotā sistēmā, kur nevar būt tukši caurumi. Ja mēs redzam kādu notikumu, mēs redzam to pilnībā un priekš mums nav pārtraukumu, kaut arī patiesībā mūsu rīcībā var būt nepilna informācija. Tas ir stāsts par to, kuru avārijas daļu esat redzējis, tāds viedoklis arī jums būs. Ja redzat notriektu cilvēku, šķiet, ka autovadītājs ir vainīgs, savukārt, ja būtu ieradušies tur minūti ātrāk, redzētu, ka cilvēks skrēja pāri ielai neatļautā vietā un patiesībā vainīgs ir tieši notriektais cilvēks un neuzzinot visus apstākļus, tā arī nodzīvosiet dzīvi ar savu situācijas redzējumu. Šoreiz par tēliem mūsu galvās.

Mēs nepazīstam nevienu cilvēku, vienīgi tā cilvēka tēlu, kādu smadzenes ir uzzīmējušas. Ja pat, pats cilvēks sevi īsti nezina, jo tikai nonākot kādā situācijā, var uzzināt kā mēs patiesībā tajā rīkosimies, apkārtējie cilvēki par mums zina vēl mazāk. Tas nozīmē, ka ir pilnīgi bezjēdzīgi prasīt cilvēkiem, lai viņi par sevi kaut ko pastāsta, jo viņu stāsts būs tāds, lai, pirmkārt, atbilstu sociālām un morāles normām, otrkārt, tiktu balstīts uz cilvēka izpratni par sevi, kaut arī pats cilvēks daudzas lietas nemaz nezina. Līdz ar to mēs dzīvojam pieņēmumos un stereotipos. Piemēram, visi ārsti ir labi un izcili cilvēki, visi jaunieši ir citādāki nekā iepriekšējā paaudze, visas sievietes grib bērnus un ģimeni, visi vīrieši grib tikai seksu, visi skolotāji spēj bērniem labi iemācīt priekšmetu, visi politiķi zog, visi tiesneši ir cilvēki ar augstām morāles normām, visi čigāni zog, visi migranti brauc sēdēt uz pabalstiem, visas skaistas sievietes mīl bezjēdzīgus intīmos sakarus un visi bagātie ārzemnieki ir gudri un izsmalcināti. Šo sarakstu var turpināt bezgalīgi, bet tieši tā smadzenēs tiek veidoti tēli. Kad iepazīstamies ar kādu cilvēku, pirmās minūtes cilvēks uzdod jautājumus, lai otru ieliktu kaut kādā kategorijā un piedēvētu jaunajam paziņam šīs kategorijas īpašības. To smadzenes dara, lai ekonomētu resursus, jo daudz vienkāršāk ir kategorizēt, nekā radīt jaunu kategoriju. Rezultātā mēs dzīvojam pasaulē, kas sastāv no noteiktiem tēliem, kuru nemaz nav tik daudz un visi cilvēki mūsu smadzenēs tiek aprobežoti ar šiem tēliem, jo nokļūst kādā no kategorijām. Interesanti, ja kāds no cilvēkiem, kuru mēs esam ielikuši noteiktā kategorijā, rīkojas citādāk, nekā mēs sagaidām, tad mūsu smadzenes nevis maina cilvēka kategoriju, bet cenšas izskaidrot, kāpēc šoreiz rīcība ir citādāka, jo smadzenēm nepatīk kļūdīties. Bieži esat dzirdējuši, kad cilvēks izdzirdot kaut ko citādāku, nekā konkrētam cilvēkam ar viņa kategoriju vajadzētu darīt, pasaka, piemēram, visi tiesneši ir kārtīgi cilvēki, bet šim ir atkarība no alkohola, vai visi migranti grib dzīvot uz pabalstiem, bet šis nāk no ļoti laba valsts reģiona un izglītotas ģimenes, visas skaistas sievietes mīl bezjēdzīgu intīmos sakarus, bet šī ir izņēmums, jo gāja svētdienas skolā utt.

Nobeigumā var izdarīt secinājumu, lai iepazītu cilvēku, mums ir sākumā jācīnās ar sevi, jo smadzenes centīsies ekonomēt resursus un iemest cilvēku noteiktā kategorijā, lai nebūtu jāveic papildus piepūle pētot, bet uzreiz varētu izmantot iepriekš izstrādātu uzvedības modeli. Šāda pieeja strādā ikdienā, jo nav laika pētīt visus pārdevējus, policistus, ārstus, tiesnešus, garāmgājējus utt. Tomēr, komunicējot ar cilvēkiem, kuri mums tiešām ir interesanti, nepieciešams sasprindzināt koncentrēšanos un veidot jaunu tēlu bez nekādām kategorijām, jo tikai tad mēs izejam ārpus sava rāmja, un sākam iepazīt pasauli.

Dzejolis – Dvēseļu tēli


Pāri visiem dzīves notikumiem, vienmēr lido māksla un pašizpausme. Dzeja caurvij gan vakarus, gan dienas, piešķirot jaunu skatījumu uz ierastām lietām. Šoreiz dzejolis par tik svarīgu tēmu, kā cilvēka iekšējā pasaule.

Dvēseļu tēli

Skaidras vai izplūdušas kontūru malas

Izdomās tēli gaisā vijās ap mums

Gaišas, pelēkas, tumšas rozā vai zaļas

Krāsas tik jautras noliektu galvu skums

Pat neilgi aizmirstais iztēles auglis

Bezgala vientulībā plosoties sūdz

Lai pēkšņi rodas seja vai unikāls sauklis

Kas šos tēlus sadzīves pasakās jūdz

Piešķiram bez mazākā kautruma vārdus

Dzīves ceļus veidojot ļoti smalki

Tēlu smagnējās gaitās uzburam maldus

Pa takām kur likteņa ūdeņi strauji

Šie gadiem nezināmi senu odu tēli

Labi sargā un iedvesmo klusībā

No dziļas vientulības un bailēm tāli

Bez miņas lido mūžīgā kustībā

Katrs tēls sevī plašas emocijas slēpj

Atverot dvēseli sudraba stīgai

Konstruējot skaisto lēni cēlajā tērpj

Rodas, tad zūd pāri ikdienas steigai.