Paspēt un nenokavēt


No rīt pieceļoties un atverot aizskarus, var redzēt nu jau gaišas debesis un cilvēkus, kas nemitīgā kustībā steidzas uz darbu. Ieslēdzu tējkannu un ārzemju ziņas, uzsmērēju pāris sviestmaizes vai uzcepu kādu olu brokastīm. Tā sākas gandrīz katras darba dienas rīts un atskatoties uz aizgājušo laiku, tad tādu rītu ir bijis simtiem vai pat tūkstošiem.

Sākot savu dienas gaitu, nepārtraukti nākas visu paspēt. Kāds zvans, jāpaspēj atbildēt, kāda e-pasta vēstule, jāpaspēj atrast informāciju un atbildēt, kāds kolēģa lūgums, jāpalīdz un tas viss notiek ātrā tempā bezgalīgā ritējumā, kad visa diena panesas neaprakstāmā ātrumā, ko var salīdzināt ar spuldzītes iedegšanu tumšā istabā.

Beidzot pienāk ilgi gaidītājs vakars, viss paliek mierīgs un dienas steiga izgaist nezināmā tālē, lai no rīta atgrieztos ar jaunu spēcīgu sparu un aizsāktu dienu, kurā visu no jauna vajadzēs paspēt un nenokavēt.