Cilvēka ego


Beidzot ir kāds brīdis uzrakstīt blogā jaunu ierakstu par kādu tēmu, kas skar mūs visus, šoreiz tas ir ego, kurš mīt mūsos.

Vairāk par naudu cilvēkiem patīk statuss. Bieži cilvēki izvēlas ne tik labi apmaksātas profesijas, pretīm saņemot varu vai tiesības uz varu pār kādu citu, piemēram, armija, un tad no pirmās dienas pulē līdz absolūtam spīdumam savu ego, ko sauc par mundiera godu. Šāda parādība ir daudzām profesijām. Tik pat labi vienkārši izmācoties, mēs savā apziņā kļūstam par kādu, piemēram, ārstu, inžinieri, ekonomistu, dizaineru vai kādu citu. Jebkāds iegūtais statuss mums liek justies īpašiem un kādā jomā pārākiem par citiem. Šī sajūta pastiprinās ar katru nākamo panākumu un ar gadiem tikai pieaug. Statuss rada ego, jo atbild uz galveno jautājumu, kas es esmu šajā pasaulē. Savukārt ego rada mūsos mānīgo izpratni par godu un cieņu. Šāda izpratne diemžēl mums nepalīdz, bet veido tikai un vienīgi sienu ar apkārtējo pasauli. Mēs sākam nicīgi izturēties pret apkārtējiem, iedzīvojamies augstprātībā, jo tāds ir mūsu statuss un visiem pārējiem ir pienākums mūs godāt un cienīt. Tas pats notiek arī ar vecākiem, kuri iegūst šādu statusu radot bērnus un šo varas statusu cenšās realizēt pār savu bērnu visa mūža garumā, jo uzskata, ka bērns viņiem ir kaut ko parādā tikai tāpēc, ka viņiem ir vecāku statuss.

Patiesībā ego ir dominēšanas mehānisms. Pie tam tas ir apmāns citiem, jo cilvēks, kurš noteiktā situācijā nav dominants, vēls par tādu kļūt nepieliekot nekādas pūles, kas parasti ir jāpieliek līderim, lai dominētu pār citiem. Statuss tiek izmantots, lai citiem cilvēkiem pateiktu, tev mani ir jāklausa un jāciena tikai un vienīgi tāpēc, ka man ir tāds statuss. Šajā gadījumā cilvēka ego ir augstākajā punktā, jo ir skaidra un nepārprotama atbilde uz jautājumu, kas es esmu. Šī atbilde ir priekš paša sevis un neskatoties uz profesijas nosaukumu, atbilde ir viena, esmu dominants, kaut arī patiesībā neesmu, bet gribu būt pateicoties savam statusam. Šādos gadījumos, kad cilvēks uzskata, ka kāds viņam kaut ko ir parādā tikai un vienīgi viņa statusa dēļ, cilvēks aiz izmisuma var lietot vardarbību, ja otrs nepakļaujas dominancei, piemēram, armijā ir vesela pakļaušanas sistēma, vecākiem ir soda sistēma, sākot no miesas sodiem un beidzot ar brīvības atņemšanas sodiem, darba devējam ir rājiena, piezīmes un atlaišanas sods, sabiedrībā ir izstumšanas sods no sabiedrības vai publiska pazemošana.

Dabā viss ir līdzsvarā un dominēšana nav bez maksas. Jo lielāks cilvēkam ir ego, ko rada viņa statuss, jo mazākas iespējas cilvēkam ir apgūt kaut ko jaunu un virzīties uz priekšu savā attīstībā. Tāpēc bieži ir gadījumi, kad cilvēks ar augstu statusu un spēcīgu ego, ir samērā neizglītots vai arī ar ļoti šauru, fokusētu domāšanu un neizraisa cilvēkos velmi ar viņu komunicēt.

Un tagad nonākam pie šī ieraksta galvenās daļas. Kas ir jādara ar statusu un savu ego? Protams, cilvēkam var būt darba apstākļi, kad statusam ir zinami uzvedības priekšraksti, bet savā prātā un arī dzīvē cilvēkam ir visu laiku nevis jābaro savs ego, bet ar to jācīnās, lai visu laiku attīstītos un augtu. Tikai tad, kad vari pateikt, ka esi nekas, ka neko nemāki un ne uz ko nepretendē, var sākties mācību un izzināšanas process. Lai pieņemtu jauno, ir jāatsakās no važām, ko uzliek vecais. Bez ego cilvēks vienkārši iet un dara, savukārt ar ego, cilvēks sēž un degradē, baidoties, ko par viņu padomās citi un kā tas ietekmēs viņa statusu. Piemēram, ir jāiznīcina savs ego, lai apsēstos pie kādas paziņas un uzprasītu, lai tā pasaka visu negatīvo un slikto, ko domā par tevim, lai pasaka visus trūkumus un nelāgās lietas. Mierīgi visu noklausīties, pierakstīt un pateikt paldies, un turpināt komunikāciju par citu tēmu. Lūk, šāda ir spēcīga cilvēka rīcība, kurš nebaidās un iet pretīm bailēm, savukārt sēdēt un domāt, cik esmu labs un, ka visiem apkārtējiem mani jāciena un no visiem to pieprasīt, ir vāja cilvēka pazīme. Un kā jūs domājat, kurš no abiem augs un attīstīsies un, kurš degradēs?

Nobeigumam visiem novēlu cīnīties pret savu ego un visu laiku testēt un atklāt sevī kaut ko jaunu, nebaidoties mijiedarboties ar apkārtējo pasauli, pieņemot jebkuru pieredzi un attīstoties. Statuss ir tikai un vienīgu mūsu galvās radītā ilūzija, kura patiesībā traucē nevis palīdz.