Bez tēmas šajā ziemas vakarā


Dīvaina sajūta nepamet jau vairākas dienas. Sēdi pie datora ar velmi kaut ko uzrakstīt, tomēr nav ne spēka, ne iedvesmas izdomāt jaunu un aizraujošu tēmu, kas spētu pavert skatu uz pasauli pa visam no cita leņķa. Neskatoties uz to, nekādi zemie punkti nevar liegt man prieku rakstīt, jo gandarījums no nesen uzrakstītā teksta paliek uz ļoti ilgu laiku un tie, kas to ir darījuši, zina, ka rakstīšana nes lielu siltumu sirdij un dvēselei.

Var uzdod jautājumu, kāpēc virsrakstā ir minēts – ziemas vakarā, ja kalendārā ir marts? Un atbilde sekos tik pat īsa un lakoniska – astronomiskais pavasaris iestāsies pēc pārdesmit dienām un mēs joprojām esam aukstajā ziemā.

Mums apkārt notiek neskaitāmi notikumi un pat tagad, rakstot šo ierakstu, tiek publicētas simtām ziņu. Savukārt nemitīgā skriešana un sekošana līdzi dažādiem notikumiem liek raisīties vienīgai velmei apstādināt laiku, uzspiest pogu un izslēgt visu. Atrasties kaut kur aiz laika un telpas, lai varētu apsēsties un padomāt par visu, kas notiek. Atrast jēgu vai arī to pazaudēt, revidēt vērtības vai arī tās dzēst un svarīgākais, apkopot domas kaut kam jaunam un saistošam, ko ierakstīt šajā blogā. Ikdiena viennozīmīgi apēd mūs pašus un liek spēlēt tūkstošiem lomu ar iepriekš uzrakstītu scenāriju un bieži uzrakstītu lugas nobeigumu. Pēc katras labi vai slikti izspēlētas lugas seko nākošā un tad vēl viena. Ja spēlējam pēc noteikumiem, tad visi ir apmierināti un gatavi tev iedod nākamo lomu, iespējams nedaudz labāku par iepriekšējo, bet, ja esi nospēlējis slikti, tad nākamajā lugā atradīsies pavisam maza un nemanām lomiņa, vai arī tiksi izdzīts no skatuves un nāksies meklēt jaunu aktieru sastāvu. Visiem ir ienācis prātā jautājums, vai tad mēs paši nevaram izdomāt lugu, sarakstīt izcilu dramaturģijas darbu un to nospēlēt? Protams, ka nē, jo šī luga tiek rakstīta ar daudzu cilvēku emocijām un pūlēm un viens pats cilvēks, lai arī cik lielisks viņš būtu, nespēs mainīt un ietekmēt teātri ar neskaitāmiem aktieriem un vēl lielāku skatītāju pūli.

Advertisements

Pokers kā darbs kaislība un sāpe


Šajā rakstā es runāšu par populāru kāršu spēli, pokeri. Taisnības labat jāatzīmē, ka pokers ir vesela spēļu grupa, kas balstās uz līdzīgiem noteikumiem, reizēm, ar būtiskām atšķirībām. Kopīgās iezīmes ir kombināciju izspēle, liekot likmes uz naudu. Bez naudas elementa spēlē, tā nav iespējama, jo spēlētājiem zūd motivācija koncentrēties un lieki neriskēt. Patiesībā sen jau grībēju uzrakstīt šo rakstu, bet savā blogā izvairījos no jebkādas azartspēļu pieminēšanas. Uz jautājumu, kas ir mainījies, varu atbildēt tā, apskatīšu spēli no cilvēka iekšējās pasaules skata punkta, kas piederas pie mana bloga koncepcijas – par visu, kas interesē.

Pati par sevi spēle ir ļoti vienkārša. Esmu mēģinājis mācīt pokeri dažādiem cilvēkiem un ilgāk par 2 stundām noteiktumu apgūšana nevienam nav aizņēmusi. Pokers ir pievilcīgs nevis ar sarežģītiem spēles noteikumiem, bet gan ar psiholoģiso spēli ar oponentiem, kā arī adrenalīnu, kas rodas liekot likmes. Kaut arī noteikumus var iemācīties samērā ātri, iemācīties uzvarēt prasa ilgu laiku, kas mērāms gadiem un ilgiem treniņiem.

Samērā maza spēlētāju daļa šo spēli spēlē profesionālā līmenī un pelna ar to naudu, lielākā daļa vienkārši labi pavada laiku, par to godīgi samaksājot ar savu zaudēto naudu un laiku. Ja kādam liekas, ka pokera spēlēšana ir labs naudas pelnīšanas veids, tad varu apbēdināt. Tas ir tāds pats darbs, kur reizēm profesionāls spēlētājs var nosēdēm pat 10 stundas dienā un justies tā, it kā būtu personīgi uzaris kartupeļu lauku. Tāpat kā jebkurā intelektuālā darbā, spēlējot lai uzvarētu, ir ilgstoši jānotur koncentrācija un jācīnās ar emocijām. Profesionālā nodarbošanās, kā jau jebkurš darbs, atstāj savas sekas, gan uz veselību, gan uz garīgo stāvokli. Pēc būtības tā ir vientulība, izolācija no cilvēkiem un visa laika pavadīšana pie datora, jo spēlējot reālajā dzīvē, nevar dabūt tik lielu izspēlēto spēļu skaitu un apgrozījumu. Vēl viens ļoti smags aspekts ir atrakciju kalniņš, pa kuru virzās jebkurš spēlētājs. Būs dienas, kad tu uzvari visus un būs dienas, kad tevi uzsvar visi, kas nozīmē, ka negatīvās emocijas un uztraukums var būt ilgstošu laika periodu, ar kuru daudzi netiek galā. Pēc būtības, ar šādu nodarbi profesionālajā līmenī var nodarboties samērā maz cilvēku skaits, jo tas neatšķiras no spēles akciju vai valūtu tirgū.

Lielākā daļā spēlētāju ir cilvēki, kas vienkārši labi pavada laiku. Dzīvē viņiem ir stabili ienākumi, nav lielas perspektīvas kaut ko būtiski uzlabot, un ikdienas lietas ir sen apnikušas. Tādi cilvēki labprāt iedzer kādu alkoholiska dzērienu un pāris reizes nedēļā uzspēlē vai nu kazino, vai kādā spēļu serverī. Šādi cilvēki nekad nebūs uzvarētāji un viņiem to arī nevajag. Tas ir tikai un vienīgi hobijs. Šiem cilvēkiem attieksme pret spēli ir visnotaļ pozitīva un viņiem patīk justies piederīgiem pie pokera pasaules un reizēm nodoties sapņos par lielām uzvarām un iespaidīgām nauda summām. Protams, spēlē ar profesionālu spēlētāju ilgtermiņā šiem cilvēkiem nav izredzes uzvarēt.

Samērā maza cilvēku daļa, bet uz kuras turās liels procents visas spēļu industrijas, ir cilvēki, kuriem pokers izraisījis atkarību. Viņi, tāpat kā profesionāli spēlētāji, ļoti daudz laika pavada spēlējot un vienīgā atšķirība ir motivācija. Ja profesionālam spēlētājam tā ir vēlēšanās nopelnīt un attīstīties, izmēģinot jaunas startēģijas un taktikas, ļoti disciplinēti ievērojot riska menedžmentu un saprātīgi reaģējot gan uz uzvarām, gan uz zaudējumiem, tad atkarīgam cilvēkam ir pretēji. Atkarīgā cilvēka galvenā motivācija ir adrenalīns un asas izjūtas. Velme būt pārākam par citu un mesties iekšā riskantās izpēlēs, lai pierādītu, ka viņš ir labākais, drosmīgākais un no tā saņemt daudz emocijas. Atkarīgs cilvēks vienmēr spēlē bez riska menedžementa un ļoti emocionāli reaģē gan uz zaudējumiem, gan uz uzvarām. Šādus cilvēkus ir ļoti viegli apspēlēt, bet viņiem tas ir vienalga, jo patiesībā viņiem nepieciešams process un jebkurš rezultāts viņus apbalvos ar emocijām.

Sabiedrībā daudzi cilvēki ir ļoti neizglītoti un dzīvo dogmu pasaulē. Viņiem pokers asociejas ar kaut ko nezināmu un ļaunu. Savu viedokli viņi ir izveidojuši, pamatojoties uz citu cilvēku un masu mēdiju stāstiem par atkarīgiem cilvēkiem, par izpostītām laulībām un dzīvi. Kaut arī procentuāli atkarīgo cilvēku skaits ir samērā maz, tomēr tieši tie cilvēki ir vislabāk pamanāmi, jo lielas traģēdijas paliek cilvēku atmiņās. Dogmatiski cilvēki ir tik aprobežoti, ka dala pasauli divās daļās, labā un sliktā. Viņiem ir viedoklis, bet nav spējas pašiem veikt izpēti, izanalizēt un izveidot savu individuālo viedokli, kas balstīts uz personīgo pieredzi, jo visu iepriekšminēto aizstāj dogmas. Tieši tāpēc, ir cilvēki, kuriem, izdzirdot vārdu pokers, automātiski šaujās ārā replika, ka tas ir ļaunums. Savukārt uz jautājumu kāpēc, uzreiz ieslēdzās dogmas atskaņošana par atkarību no azartspēlēm. No tādiem cilvēkiem labāk izvairīties, jo no viņiem tik un tā neko jaunu iemācīties nav iespējams, un komunikācija ar viņiem ir laika tērēšana.

Nobeigumā gribu pateikt to, ka pokers ir tikai un vienīgi spēle, kas nav ne slikt, ne laba. Katrs cilvēks, uzsākot spēli, meklē tajā to, pēc kā ir nācis un bieži arī to atrod. Vienam tas ir darbs, otram tā ir brīvā laika pavadīšana, bet trešajam tā ir bēgšana no psiholoģisko problēmu risināšanas, aizstājot to ar atkarību. Svarīgākais ir pašam priekš sevis saprast, kāpēc es to daru, un uztvert iegūto rezultātu, izejot no sākotnējā mērķa. Ja spēlējam profesionāli, tad vācam un analizējam savu statistiku, ievērojam riska menedžmentu un virzāmies pēc izvēlētās startēģijas uz priekš, ja spēlējam izklaidei, tad esam gatavi, ka būs spilgtas uzvaras, bet biežāk tie būs zaudējumi, un ieguldītā nauda ir tikai un vienīgi maksa par izklaidi, savukārt, ja ir radusies atkarība, tad vienīgā izeja ir vēršanās pēc palīdzības medicīnas iestādē. Savukārt tie, kas dzīvo dogmās, šo rakstu pat nesapratīs un mani patiesībā tas priecē, jo šis blogs noteikti nav domāts viņiem.