Skriešana – alternatīva sporta klubiem


Sporta klubi ir ciet, daudzi cilvēki vakardienu izmantoja, lai pēdējo reizi pieskartos trenažierim un sajustu citu cilvēku sviedru smaku. Ar bēdīgām sejas izteiksmēm šodien sociālos tīklos bija redzamas bildes no vakardienas sporta aktivitātēm. Pretēji daudzu cilvēku bēdām, manā dzīvē nekas nav mainījies, nevis tāpēc, ka es nesportoju, bet tāpēc, ka nemīlu apmeklēt sporta zāles. Šoreiz nedaudz par sportu.

Zinu cilvēkus, kuri sporto tikai un vienīgi sporta zālēs. Pie tam neejot uz sporta zāli, viņu dzīves veids ir samērā mazkustīgs. Bieži tas tiek papildināts ar regulāru alkohola lietošanu, kas palielina tauku daudzumu, bet samazina organisma spējas. Uzskatu, ka šāda pieeja nav pareiza, jo tas nenodrošina maksimālo ieguvumu no fiziskām aktivitātēm.

Svarīgākais ir nevis regulāri sportot, bet regulāri kustēties un staigāt. Pastaiga stundas garumā ir daudz labāka par jebkuru sporta nodarbību, ja pēc sporta atlikusī diena tiek pavadīta sēžot un vakars beidzas ar vīna glāzi. Tieši tāpēc es cenšos daudz staigāt, bet ikdienā, kad tam nav laika, pēc iespējas izmantot sabiedrisko transportu, kur parasti stāvu kājās, jo tā arī ir slodze priekš muskuļiem. Papildus tam es mīlu skriet.

Skriešana vienmēr notiek parkā vai uz ielas, jo tam ir daudz pozitīvi ieguvumi. Pirmkārt, to var darīt jebkurā brīvā laikā gan no rīta, gan vakarā. Nav jārēķinās ar citiem cilvēkiem, izdomāji skriet, apavi uz kājām un tu jau skrien. Otrkārt, skriešana pa ielu vai parku trenē dažādas maņas. Tas palīdz koncentrēt uzmanību, lai kādam neuzskrietu virsū, nepakļūtu zem auto mašīnas, nepaspertu kādu suni un izvairītos no riteņbraucējiem. Tāpat tiek izbaudīti visi iespējamie laikapstākļi, saulainas dienas, vējš, sniegs, lietus, svelme un diennakts laiku, diena, rīts, nakts. Šādas emocijas nav iespējams iegūt, skrienot sporta zālē uz skriešanas trenažiera, kur tu es kāmīša lomā, kas skrien pa nebeidzamo ratu.

Nobeigumā var secināt, ka svarīgākais ir vēlme kaut ko darīt. Ja sporta klubi ir ciet, tad var vienkārši daudz staigāt, lai nodrošinātu fizisku slodzi un organisma kustību. Tāpat var skriet pa ielām, kur nav nekādu ierobežojumu un var izvēlēties sev ērtu laiku un vidi sākot ar ielu un beidzot ar meža takām vai parkiem. Papildus ieguvums skriešanai pa ielu ir iespēja trenēt ne tikai ķermeņa muskuļus, bet arī dažādas maņas, lai izvairītos no neskaitāmām, bīstamām situācijām.

Cīnīties vai sadzīvot ar sevi


run_away

Ar straujiem soļiem tuvojas Rīgas maratons. Aizvien biežāk uz ielas vai parkos var manīt cilvēkus, kas rūpīgi tam gatavojas, cits uz garāku, cits uz īsāku distanci. Vai visi, kas cītīgi trenējas, cer uzvarēt, atskrienot visātrāk līdz starta līnijai? Domāju, ka nē, pie tam no cilvēkiem bieži nākas dzirdēt tādu frāzi, ka skriets tiek priekš sevis un trenēšanās proces ir vairāk cīņa ar sevi, nevis pirmās vietas sasniegšanai. Un tad es sāku aizdomāties, ko skriešana un trenēšanās nozīmē man, vai es cīnos pats ar sevi un, vai tas ir nepieciešams? Pēc manām domām, cīņa ar sevi pati par sevi ir pretdabiska, jo tādējādi mēs liekam ķermenim darīt to, ko tas nevēlas, mokam to un nodaram tam lielus bojājumus. Tas notiek tad, kad mērķis tiek izvirzīts pirmajā vietā – noskriet par jebkuru cenu. No otras puses daudz pieņemāmāka pozīcija man šķiet ir sadzīvot ar sevi un skriet dēļ tā, ka tas uzlabo ķermeni un tā fizisko stāvokli, kas nozīmē, ka slodzei un intensitātei jābūt samērīgai ar fizisko kondīciju, kā arī pašam procesam ir jārada prieku nevis ciešanas, kas atainojās gan distances, gan skriešanas ātruma izvēlē.

Nemitīgā skriešana


Dzīvē visu laiku kaut kur skrienam. Sajūta, ka cilvēka dabā ir tiekties pēc kaut kā tāda, ko nekad nevar sasniegt – visums, ideālais, labākais… Bieži gribas apsēsties un paskatīties tālēs, lai redzētu cik pasaule ir plaša un skaista, jo ikdiena, kā milzīgs plēsoņa, aprij visu bez jebkādas mazākās žēlastības.