Cīnīties vai sadzīvot ar sevi


run_away

Ar straujiem soļiem tuvojas Rīgas maratons. Aizvien biežāk uz ielas vai parkos var manīt cilvēkus, kas rūpīgi tam gatavojas, cits uz garāku, cits uz īsāku distanci. Vai visi, kas cītīgi trenējas, cer uzvarēt, atskrienot visātrāk līdz starta līnijai? Domāju, ka nē, pie tam no cilvēkiem bieži nākas dzirdēt tādu frāzi, ka skriets tiek priekš sevis un trenēšanās proces ir vairāk cīņa ar sevi, nevis pirmās vietas sasniegšanai. Un tad es sāku aizdomāties, ko skriešana un trenēšanās nozīmē man, vai es cīnos pats ar sevi un, vai tas ir nepieciešams? Pēc manām domām, cīņa ar sevi pati par sevi ir pretdabiska, jo tādējādi mēs liekam ķermenim darīt to, ko tas nevēlas, mokam to un nodaram tam lielus bojājumus. Tas notiek tad, kad mērķis tiek izvirzīts pirmajā vietā – noskriet par jebkuru cenu. No otras puses daudz pieņemāmāka pozīcija man šķiet ir sadzīvot ar sevi un skriet dēļ tā, ka tas uzlabo ķermeni un tā fizisko stāvokli, kas nozīmē, ka slodzei un intensitātei jābūt samērīgai ar fizisko kondīciju, kā arī pašam procesam ir jārada prieku nevis ciešanas, kas atainojās gan distances, gan skriešanas ātruma izvēlē.

Advertisements

Nemitīgā skriešana


Dzīvē visu laiku kaut kur skrienam. Sajūta, ka cilvēka dabā ir tiekties pēc kaut kā tāda, ko nekad nevar sasniegt – visums, ideālais, labākais… Bieži gribas apsēsties un paskatīties tālēs, lai redzētu cik pasaule ir plaša un skaista, jo ikdiena, kā milzīgs plēsoņa, aprij visu bez jebkādas mazākās žēlastības.