Dzejolis – Palāta


Šovakar nedaudz sirrealisma no manas puses. Pēdējā laikā ir dzejniecisks noskaņojums, kas iedvesmo daudz rakstīt un ar kaut ko no visa padalīties arī ar lasītājiem.

Palāta

Gaitenis klusi izstiepjas priekšā

Dzeltenas sienas ar vairākām plaisām

Tu klīsti gar palātu ieejot iekšā

Vērojot ledu ar acīm gaišām

Kaut arī sen vairs neviena te nav

Un caur sasisto logu spēlējas vējš

Iztēle piepildīt palātu ļauj

Klusumā tēli visapkārt sēž

Apstājies brīdi un piepildi plaušas

Un izdves ar spēku “Tu esi viens”

Jūti kā sienās uzkrāj šausmas

Kuras izbeidz mūžīgais miers

Ir velme būt brīvam un projām aizskriet

Ar baltiem gumijas apaviem

Krēslu pret saplēsto logu satriekt

Un izlidot viegliem spārniem