Skatiens uz augšu


 

Parasti ikdiena sastāv no ļoti daudziem darbiem, kas lielākoties ir pienākumi vai nu pret sevi, vai pret citiem. Mēs skrienam kā žurkas pa labi veidotiem labirintiem, meklējot lielāku un gardāku siera gabalu. Skrējiens pārveršas par kaut ko pašsaprotamu un siers kļūst par vienīgo skrējiena jēgu, pazūd viss cits, mēs nepamanām sienas, nepamanām daudzās durvis, kas ir izvietotas gar tuneļa sienām, bēt mēs tikai skrienam un skrienam, jo zinām, ka skrējiena beigās dabūsim mazu siera gabalu, kaut arī aiz katrām durvīm ir veseleas siera noliktavas ar daudz jauniem un garšīgiem sieriem. Bet pats smieklīgākais, ka tuneļi nav pilnīgi aiztaisīt no augšas, tie pat nav tuneļi, bet vairāk izskatās pēc koridoriem bez griestiem. Mums ir iespējams jebkurā brīdī paskatīties uz augšu un redzēt debesis, ieraudzīt cik augstas ir sienas un pārrāpties tām pāri, lai nokļūtu brīvībā, bet mēs tikai turpinām skriet. Mums ir bail, ka pārstājot skriet, mēs pazudīsim, jo tunelis ir drošs, tas ir zināms un tā galā vienmēr ir siers.

Bet kas notiks, ja kādu dienu tuneļa galā kāds aizmirsīs nolikt sieru?

Advertisements