Kāda medicīnas sistēmā nepieciešama reforma?


Esmu jau iepriekš rakstījis par mūsu medicīnas sistēmu 2020. gadā, kad sākās pandēmija. Secinājums bija viens, tā ir samērā sliktā stāvoklī, jo mums ir ļoti mazs vidējais mūža ilgums salīdzinājumā ar citām Eiropas Savienības valstīm. Viena no lielākajām veselības sistēmas problēmām tiek atzīmēta piekļuve medicīnas sistēmai, privāti pakalpojumi ir dārgi, bet valsts apmaksāta medicīna bieži nesasniedz savu mērķi garo rindu dēļ. Piemēram, man vajadzēja pierakstīties pie acu ārsta, izmantojot maksas pakalpojumu, pierakstīties uz vizīti var nākamajā dienā, bet valsts apmaksāts pakalpojums bija pieejams tikai decembrī, kaut arī acs man sāpēja septembra beigās un, skaidrs, ka līdz decembrim gaidot, būtiski var tikt sabojāta redze. Gadījums, kas raksturo visu sistēmas neefektivitāti un rodas jautājums, kas jādara, lai to padarītu efektīvāku?

Jāsāk ar to, kāpēc tāda sistēma ir izveidojusies. Pašlaik starp dažādiem veselības pakalpojuma sniedzējiem tiek sadalīts valsts pasūtījums, kas pēc būtības ir noteiktu ienākumu garantija, jo uz valsts apmaksātu pakalpojumu ir liels pieprasījums samērā lielas iedzīvotāju nabadzības dēļ. Ja cilvēks saņem minimālo algu, kas ir aptuveni 360 euro uz rokas, tad medicīnas maksas pakalpojuma cena 50 euro ir praktiski nesamaksājama naudas summa vai arī cilvēkam jāatsakās no pārtika uz kādu nedēļu. Rezultātā cilvēki ar savām kaitēm gaida rindu un tādā veidā slimības tiek ielaistas vai reizēm kļūst neārstējamas. Sanāk, ka sistēma ir izdevīga veselības pakalpojuma sniedzējiem, bet nav izdevīga pakalpojuma saņēmējam.

Jāņem vērā, ka Latvijā, mēs dzīvojam trīs dažādās realitātēs. Viena realitāte ir cilvēkiem ar zemiem ienākumiem, kuriem ir garas rindas un slikts veselības stāvoklis, kas rezultātā vēl vairāk pasliktina viņu ekonomisko situāciju. Otra realitāte ir tiem, kuriem ir pietiekoši naudas līdzekļi, lai par visu samaksātu pašiem. Tādā gadījumā bieži pakalpojumu var saņemt vai nu tajā pašā dienā vai nedēļas ietvaros, kas atšķirībā no pāris mēnešiem pirmās realitātes gadījumā ir pieņemami un nodrošina nepieciešamo medicīnas palīdzības sniegšanas ātrumu. Trešā realitāte ir tiem, kuriem ir dažāds ienākumu līmenis, bet darba devējs nopērk veselības apdrošināšanas polisi, parasti uz gadu. Kaut arī apdrošināšanas polises ir dažādas, tomēr tās ļauj samērā ātri piekļūt medicīnas sistēmai un saņemt nepieciešamo pakalpojumu. Darba devējam tāda polise vienam darbiniekam var izmaksāt aptuveni no 600 līdz 1000 euro, atkarībā no apdrošināšanas polises apjoma. Būtiski atzīmēt, ka bez darba devēja starpniecības veselības apdrošināšanu nav iespējams nopirkt, no kā cieš daudz iedzīvotāju grupas, piemēram, pašnodarbinātās personas vai pensionāri.

Kādu sistēmu mēs visi gribam? Lai katram Latvijas iedzīvotājam būtu pieejami medicīnas pakalpojumi pēc iespējas ātrāk tad, kad tie ir nepieciešami. Es šajā gadījumā redzu risinājumu, kuru jau bija plānots sākt ieviest, bet nomainoties varai pēc vēlēšanām, reforma tika apturēta. Kāpēc? Jo esošā sistēma ir izdevīga veselības pakalpojuma sniedzējiem un tiem ir ļoti spēcīga ietekme uz politiku gan caur dažādām asociācijām, gan pa tiešo caur ministriju un politiķiem. Atgriežoties pie paša risinājuma, tā ir obligātā veselības apdrošināšana. Pie tam ir iespējamas vairākas pieejas. Viena pieeja, kad valsts izveido publisku apdrošināšanas sistēmu, kā tas ir, piemēram, Igaunijā vai Lielbritānijā. Otra pieeja, valsts ļauj pašiem cilvēkiem izvēlēties pakalpojuma sniedzēju, kā tas ir ar OCTA apdrošināšanu, un novirzīt savu obligāto iemaksu noteiktam apdrošinātājam. Rezultātā mēs iegūsim sistēmu, kurā katrs cilvēks varēs vērsties jebkurā veselības aprūpes pakalpojuma vietā, pie tam katrs no pakalpojuma sniedzējiem būs konkurences apstākļos un būs spiests uzlabot pakalpojuma kvalitāti, tāpat cilvēks pats pieņems lēmumu, kopā ar ģimenes ārstu, kāds tieši pakalpojums ir nepieciešams, jo pie pašreizējās sistēmas finansējums tiek izdalīts uz noteiktu pakalpojumu, neskatoties uz reālo pieprasījumu, tāpēc var rasties situācija, kad nav rindas uz valsts apmaksātu pakalpojumu, kas nevienam nav vajadzīgs un trūkst finansējuma tur, kur šis pakalpojums ir vitāli nepieciešams.

Nobeigumā varam apkopot to, ka Latvijas medicīnas sistēmā ir būtiski trūkumi, kas saistīti ar pakalpojuma pieejamību. To var risināt ar obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanu, lai katram cilvēkam būtu iespēja piekļūt pakalpojumam tieši tad, kad tas ir nepieciešams nevis, kad slimība ir ielaista vai kļūst neārstējama. Ņemot vērā, ka nākošajā gadā būs vēlēšanas, medicīnas sistēmas reforma ir centrālā tēma, kas jāprasa no politiķiem un jābalso par tiem, kuri piedāvā efektīvu un ilgtspējīgu risinājumu.